gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Par 23.februāri un Dž.Dudajevu

Par 23.februāri un Dž.Dudajevu
23.februāra deportācijas

http://visulatvijai.lv/news.php?readmore=1156320148

Daudzi 23.februāri joprojām atzīmē kā “armijas dienu” (mūsdienu Krievijā – “tēvzemes aizstāvja dienu”), kad padomju nostaļģijas pārņemti ļaudis var apsveikt savus kolēģus – vīriešus ar puķi vai grādīga dzēriena pudeli. Tomēr šis datums simbolizē arī kādas mazas, vajātas un svešumā aizdzītas tautas cīņu par savu pastāvēšanu. 1944.gada sākumā – kad netālu no Latvijas austrumu robežas vēl notika cīņas pie Volhovas, Ostrovas un Lugas, Ziemeļkaukāzā bija pilnībā atjaunota padomju vara. Tolaik tur divu radniecīgu tautu – čečenu un ingušu apdzīvotajā teritorijā atradās Čečenijas un Ingušijas autonomija Padomju Krievijas sastāvā.

Šīs autonomijas ziemeļrietumu nostūri apmēram 12 nedēļas bija okupējis nacistu karaspēks. Ar to pietika, lai PSRS armijas virspavēlniecība visus čečenus un ingušus – sākot ar bērniem un beidzot ar sirmgalvjiem – apsūdzētu sadarbībā ar nacistiem. Dažu dienu laikā abu šo tautu piederīgos deportēja uz Vidusāziju. No iedzīvotājiem “atbrīvoto” teritoriju sadalīja starp Ziemeļosetijas un Dagestānas autonomijām, kā arī izveidoja jaunu – Groznijas apgabalu Krievijas sastāvā. Nezinu, ko par notikušo Ziemeļkaukāzā zināja latviešu leģionāri, bet arī viņiem bija bažas par līdzīgu latviešu likteni.

23.februārī deportēto čečenu un ingušu bija apmēram 500 tūkstoši; līdz 1948.gadam gāja bojā apmēram 140 tūkstoši no viņiem. Pēc tam čečenu un ingušu skaits sāka atkal lēnām pieaugt – un 1957.gadā viņiem ļāva atgriezties dzimtenē. Ap to pašu laiku atjaunoja Čečenijas-Ingušijas autonomiju – tiesa, nedaudz mazākā teritorijā. Ingušu apdzīvoto rajonu Prigorodnij “uzdāvināja” Ziemeļosetijai. Ingušus, kuri atgriezās uz dzīvi šajā rajonā, osetīni galīgi izdzina 1992.gada rudenī veiktajās etniskajās tīrīšanās ar Krievijas karaspēka palīdzību.

1987.gadā mācījos Krievijā (МИЭТ – Maskavas elektroniskās tehnikas institūts). Mūsu PSKP vēstures pasniedzējs G.Černišovs, kurš bija arī atvaļināts VDK virsnieks, vienā no lekcijām 200 studentu auditorijai padalījās ar savu jaunības dienu pieredzi. Dažas nedēļas pirms operācijas „Čečevica” viņu NKVD karaspēka sastāvā nosūtīja uz kādu ingušu ciemu. Lai nepievērstu sev uzmanību, čekas karavīri tur it kā nodarbojās ar zemes uzmērīšanu un ceļu remontu, bet faktiski viņiem bija jānovēro mājas un to iedzīvotāji. Izsūtīšanas brīdī ģimenēm tikusi dota pusstunda laika mantu sakravāšanai. Dažu dienu laikā operācija esot sekmīgi pabeigta. Maniem toreizējiem studiju biedriem par godu jāsaka – mēs drīz uzrakstījām savas fakultātes dekanātam kolektīvu sūdzību par pasniedzēju Černišovu, kur uzskaitījām viņa grēkus un Gorbačova pārbūves kursam neatbilstošos uzskatus, un nākošajiem pirmkursniekiem 1988.gadā viņš lekcijas vairs nevadīja.

Nākamais Čečenijas prezidents Džohars Dudajevs deportācijas brīdī bija vien 8 dienas vecs. Viņš izsūtījumā Kazahstānā izdzīvoja, atgriezās Čečenijā, kur Groznijā beidza vidusskolu un vēlāk Tambovas karaskolā kļuva par aviācijas inženieri. Vēl pēc 20 gadu dienesta viņš kļuva par PSRS aviācijas ģenerālmajoru Tartu izvietotajā stratēģisko bumbvedēju divīzijā.

Ar ko atšķiras Igaunija?

John Dunlop grāmatā „Russia confronts Chechnya” (Cambridge University press, 1998.g.) aprakstīta Dž.Dudajeva karjera, kalpojot Baltijas kara apgabalā: „From 1987 through March 1991, Dudaev commanded a division of nuclear-armed, long-range bombers from a base located in the Estonian city of Tartu, and also served as chief of that city’s military garrison. His tenure there coincided with a sharp upsurge in Estonian nationalism („The Estonian revolution”) which eventually prepared the way for that republic’s full political independence. Dudaev reportedly refused to take part in the Soviet regime’s harsh repressive actions conducted against Estonia in early 1991 [seko atsauces]. (Future historians will want to examine this episode carefully.)”.

1991.gada sākumā Viļņā un Rīgā bija barikāžu laiks; bruņoti desantnieki, specdienestu karavīri un OMON nogalināja civiliedzīvotājus, okupēja preses namu un televīziju. Tikmēr Igaunijā saglabājās miers, strādāja igauņu neatkarības centieniem uzticami mēdiji. Mēs nezinām katra cilvēka lomu šajā laikā, bet redzam rezultātu, ko radīja godprātīgu PSRS armijas virsnieku, tostarp Dž.Dudajeva nevēlēšanās karot pret civiliedzīvotājiem. Miermīlīga dziesmotā revolūcija bija labs sākums Igaunijas valsts veidošanā.

Jau 1991.g. martā Dž.Dudajevs tika atvaļināts no PSRS armijas, atgriezās dzimtajā Čečenijā, kur aktīvi iesaistījās republikas politiskajās norisēs. Krievijas vadība vēlāk izprovocēja divus postošus karus Čečenijā. Toties drosmīgā čečenu komandiera piemiņas vietas ir visās trīs Baltijas valstīs, Ukrainā un Polijā, godinot viņa ieguldījumu PSRS sabrukumā un tautu brīvībā.

Latviskums un cilvēce

Bieži sakām, ka mūsu valsts pamatvērtība ir latviskums. Kā saprast šo vārdu? Vai tas nozīmē vienīgi interesi pašiem par sevi? Tādu Latvijas vēsturi, kas no 13.gadsimta pārlec uzreiz uz 19.gadsimtu, kurā ignorējam citu tautu piederīgos? Nemainīgu etalonu, kas nosaka, kura valodas izloksne ir pareizā, kuras tradīcijas ir īstās, kuri ēdieni ir latviskie?

Manuprāt, mūsu latviskuma mantojums ir ļoti daudzpusīgs – visas atzīstamās lietas un vērtības, kuras te kopuši un sargājuši mūsu tautas locekļi, draugi un sabiedrotie. Latvisks ir Juris Alunāns, kurš apliecināja latviešu valodas iespējas, tulkojot Eiropas tautu dzeju. Latvisks ir Francis Trasuns un viņa domubiedri, kuri panāca Latgales pievienošanos Latvijai, novērsa vienu otru pārpratumu un aizspriedumu un turpināja attīstīt latgaliešu valodu. Latviski ir arī tālas zemes izstaigājušie strēlnieki, brīvības cīņu dalībnieki, un mūsu izcilais diplomāts Zigfrīds Anna Meierovics. Latviski ir kultūras biedrību dibinātāji, kuri mobilizēja poļus, ebrejus, ukraiņus, krievus, lietuviešus un baltkrievus atbalstīt Latvijas neatkarību no PSRS. Un latviski ir tie mūsu līdzpilsoņi, kuri svešumā būdami atminas par Latviju un cenšas tai darīt labu.

Viens no latviskiem ideāliem, kurš ir vienlaikus vispārcilvēcīgs – tā ir saderība. Saderība, ar kuru novēršam savstarpējus kašķus un spējam pārvarēt svešinieku kurināto naidu. Saderība, kura 1905.g. rudenī Rīgā nepieļāva ebreju grautiņus– kaut melnsimtnieki tos centās izraisīt. Saderība, ko pauda 20-to gadu izglītības ministrs Rainis, uzstājot, ka baltkrieviem ir jāmācās dzimtā valoda – ka brīvajā Latvijas valstī neklājas ļaut viņus asimilēt citām tautām. Protams, arī saderība un solidaritāte pašu latviešu starpā, arī atbalsts Latgalei un latgaliešu kultūrai.
Pieminot Dž.Dudajeva dzīves sasniegumus, mums nevar būt pa ceļam ar tiem, kuri grib mazākumtautības „močīt atejā”. Arī tādēļ, ka tas nav latviski – tas nesakrīt ar mūsu tautas vēsturisko pieredzi, vēlmi sev uzticēto saglabāt un attīstīt, nevis kādu iznīcināt, iekarot un pakļaut. Tikpat vienoti kā aizstāvot latviešu valodu, mums jāiestājas par Latvijā dzīvojošo minoritāšu tautību tiesībām mācīties dzimto valodu un netikt pārkrievotiem, par pilnvērtīgu informācijas telpu un saimniecisko attīstību Latgalē. Un jāaptur SC politikāņu centieni likvidēt Dž.Dudajeva piemiņu Rīgā. Kamēr ir šāda iela, tā ir mūsu apdrošināšanas polise pret visa veida šovinismu un neiecietību.

Kalvis Apsītis, 
“Visu Latvijai!” biedrs

February 23, 2012 - Posted by | Okupācijas sekas, piemiņa

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: