gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Maskavas atbalsis

 Māris Antonevičs, LA

Krievijas radiostacija “Eho Moskvi” starp daudziem citiem Krievijas medijiem izceļas ar, ja tā var teikt, liberāli rietumniecisku nostāju, un liela daļa intervējamo ir tieši šādu uzskatu paudēji. Viņu izteikumos dominē gan padomju režīma, gan daudzus tās tikumus mantojušās Putina sistēmas kritika.

Pamatoti varētu gaidīt, ka šie cilvēki ar lielāku izpratni attieksies pret Baltijas valstu vēsturi un norobežos no padomju ideoloģiskajiem štampiem. Diemžēl tas ne vienmēr ir tā, un pat Krievijas sabiedrības progresīvajai daļai ir grūti atteikties no valdošajām dogmām.

Tāds iespaids radās, klausoties “Eho Moskvi” intervijas ar rakstnieku Mihailu Velleru un žurnālistu Nikolaju Svanidzi – abiem tika lūgts izteikt viedokli par 16. marta notikumiem Rīgā un Maskavas reakciju uz to. Pirmā reakcija kā vienam, tā otram bija nosodīt Latviju, gan vairāk emociju līmenī un īsti neizskaidrojot, par ko tieši viņi ir neapmierināti (vai abi kungi vēlētos, lai 16. marta leģionāru piemiņas gājienu policija izklīdina, tāpat kā Krievijā tas notiek ar opozīcijas mītiņiem, un kas “Eho Moskvi” publikā raisa lielu sašutumu?). “Waffen SS maršs – tas ir briesmīgi… Lai kāda būtu attieksme pret Padomju Savienību, esesiešu maršs un varas lojālā attieksme pret to, manuprāt, nav attainojama,” spriež N. Svanidze, tūlīt gan atsvaram skaidrojot, ka viņš jau kopumā saprotot baltiešu sāpi un pat gatavs piekrist, ja padomju okupācija tiek pielīdzināta nacistu okupācijai.

Vēl lielāka lavierēšana sanākusi M. Velleram, kurš vispirms paspēj piedāvāt staļinisku priekšlikumu sarīkot pie Latvijas vēstniecības Maskavā “to mūsu veterānu parādi, kas 1940. gadā ienāca Latvijā un pasludināja sociālistisko revolūciju”, un mudina Krievijas diplomātus asāk izmantot starptautisko spiedienu uz Latviju, bet pēc brīža jau norāj Krieviju, ka tā nav tiesīga citām valstīm neko mācīt, ja pati slēpj savu vēsturi. Nedaudz padomājis, M. Vellers pēkšņi apskaidrojas pavisam:

“Es sāku domāt, kādu gan “mīlestību” pret sevi Latvijā radījusi padomju un krievu vara, ja tur vēl joprojām leģiona veterāni tiek godināti kā cīnītāji par neatkarību. (..) Mēs nespējam izdarīt tā, lai mūs ciena, mīl, novērtē un ieklausās. Tikai ar kulaku draudēt mākam, kamēr tāds mums ir.” Lūk, beidzot rakstnieks to sapratis, bet cik grūti viņam tas nāk.

Gandrīz vai vajag sevi iekšēji lauzt tiešajā ēterā. Un atkārtošu – runa ir par pro-gresīvas inteliģences pārstāvi, kurš labi pārzina vēsturisko situāciju Baltijas valstīs (M. Vellers daudzus gadus nodzīvojis Igaunijā), bet ko tad gaidīt no citiem?

Vienkāršākais ir paņemt veco plati no noputējušā skapja un to atskaņot. Kā to nupat izdarījis Krievijas vēstnieks Aleksandrs Vešņakovs. Viņš uzstāj, ka īpaša statusa piešķiršana leģionāriem būtu vērtējama kā neonacistiska rīcība. Var tikai ieteikt vēstniekam aplūkot kādā viņam pieejamā enciklopēdijā “neonacisma” jēdzienu un izskaidrot, kur tieši viņš to saskata Latvijā. Lūk, Krievijā gan neonacisma izpausmes atbilstoši visiem standartiem un pat simbolikai var atrast, cik uziet.

Intervijā žurnālam “Ir” Satversmes aizsardzības biroja vadītājs Jānis Kažociņš minējis Krievijas propagandas četrus virzienus: “Pirmais – norādīt uz Latviju kā neizdevušos valsti, kas 20 gados neko labu nav paveikusi, un norādīt, ka izstāšanās no PSRS bijusi kolosāla kļūda. Otrs – ka Latvijā notiek konsekventa minoritāšu diskriminācija. Trešais – ka Latvijā mēģina pārrakstīt Otrā pasaules kara vēsturi. Un ceturtais – ka Latvijā atdzimst nacisms un mēs glorificējam Hitlera atbalstītājus.” Ļoti labi, ka zinām, ar ko tiekam indēti, taču vērts būtu padomāt arī par pretindi.

March 30, 2012 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Lietuva izdod Eiropas orderus vēl vairāku bijušo omoniešu arestam

Piemineklis Medininku slepkavības upuriem. Foto: militaryphotos.net
Diena.lv. 2012. gada 29. marts
Lietuva izdevusi Eiropas orderus vēl vairāku lietas par padomju spēka struktūru darbībām republikā 1991. gadā figurantu arestam. Kā vēsta aģentūra Interfax, Lietuvas tiesībsargājošās iestādes sankcionējušas Viļņas OMON bijušo komandieru, šobrīd Krievijas pilsoņu Boļeslava Makutinoviča un Vladimira Razvodova arestu.

Viņi abi ir apsūdzēti noziegumos pret cilvēci, uz kuriem neattiecas noilgums. Ņemot vērā, ka B. Makutinovičs un V. Razvodovs ir Krievijas pilsoņi, viņi netiks izdoti Lietuvai, jo Krievijas konstitūcija aizliedz tās pilsoņu izdošanu ārvalstīm. Līdz ar to viņus iespējams apcietināt vienīgi gadījumā, ja bijušie omonieši ieradīsies kādas Eiropas Savienības valsts teritorijā.

Kā atzīmē aģentūra, abi bijušie omonieši ir apsūdzēti noziedzīgu darbību pret Lietuvu veikšanā periodā no 1991. gada janvāra līdz augustam. Lietuva šajā laikā jau bija pasludinājusi neatkarību no PSRS, tomēr valsts neatkarību vēl neatzina nedz padomju varas iestādes, nedz starptautiskā sabiedrība un faktiski republikā izveidojās divvaldība.

Konflikts saasinājās 1991. gada janvārī, kad padomju desantnieki ieņēma virkni objektu Viļņā, bet pēc tam kopā ar Alfas kaujiniekiem, ar bruņutehnikas atbalstu, arī Viļņas televīzijas centru, kuru aizstāvēja tūkstoši neapbruņotu cilvēku. Uzbrukuma telecentram rezultātā gāja bojā 15 cilvēki, ieskaitot vienu no Alfas kaujiniekiem, daudzi tika ievainoti.

Savukārt kādreizējos Viļņas OMON komandierus Lietuva apsūdz par uzbrukumiem un civilpersonu slepkavībām. Viļņas un Rīgas omonieši nodarbojās ar uz Lietuvas un Latvijas robežās uzstādīto muitas posteņu iznīcināšanu un uzbrukuma Medininku postenim laikā nogalināja septiņus cilvēkus. Par šo noziegumu 2011. gadā Lietuvā jau tika notiesāts bijušais omonietis Konstantīns Mihailovs.

Lietuva daudzkārt ir mēģināja saukt pie atbildības arī K. Mihailova kolēģus, tomēr līdz šim panākumus nav guvusi, jo Krievija atsakās izdot šos cilvēkus.

Kā vēsta izdevums Obzor, Lietuvas varas iestādes jau ir izdevušas Eiropas orderus bijušo omoniešu Česlava Mļiņņika, Andreja Laktionova un Aleksandra Rižova arestam. Analoģisks orderis tika izdots arī bijušā Alfas komandiera Mihaila Golovatova arestam, tomēr 2011. gadā noskaidrojās, ka viņš bez problēmām saņēmis Šengenas vīzu un netraucēti apmeklē Eiropas Savienību (izrādījās, ka viņa uzvārda rakstība vīzā neatbilst rakstībai orderī). 2011. gada jūlijā M. Golovatovs tomēr tika apcietināts Austrijā, tomēr drīz vien pēc tam varas iestādes atbrīvoja viņu, ļaujot atgriezties Maskavā. Atbildot Lietuvai, kura centās panākt bijušā Alfas komandiera izdošanu, Vīne paziņoja, ka Viļņa nav iesniegusi pietiekami pārliecinošus materiālus par M. Golovatova vainu.

March 29, 2012 Posted by | noziegumi pret cilvēci, PSRS sabrukšana | 1 Comment

Spiegu noslēpumi un acīmredzamais

http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/416272-spiegu_noslepumi_un_acimredzamais

Foto: Kolāža: TVNET/Toms Ostrovskis

Aivars OzoliņšAivars Ozoliņš, Žurnāls “Ir”, speciāli TVNET

Satversmes aizsardzības biroja gadskārtējā darbības pārskata publicētā daļa, kā parasti, ir itin lakoniska. Tāpēc varbūt nebūtu jāpārmet medijiem bezbēdīga sensacionalitāte — ka ziņu virsrakstos saistībā ar to vislielākā uzmanība pievērsta biroja direktora Jāņa Kažociņa trešdien Latvijas Radio teiktajam, ka par valsts nodevību vainotais Igaunijas Drošības policijas darbinieks Aleksejs Dresens Krievijai nodevis informāciju arī par Latvijas pretizlūkošanas darbiniekiem.

Šāda ziņa, protams, ir ievērības cienīga, tāpat arī Kažociņa teiktais, ka nākamgad, kad beigsies viņa pilnvaru termiņš amatā, viņš uz to vairs nekandidēšot. Taču, kā uzsver biroja direktors, minētais krievu spiegs nav nodarījis būtisku kaitējumu Latvijas drošības interesēm un biroja darbam.

Nav šaubu, ka daudz svarīgāki valsts ilgtermiņa drošībai ir tiklab SAB pārskatā, kā arī saistībā ar to biroja vadītāja paustie secinājumi par Krievijas mērķiem Latvijā un līdzekļiem to sasniegšanai, kuru plašajā klāstā klasiska spiegošana ir tikai viens un ne galvenais.

Intervijā žurnālam «Ir» Kažociņš uzsver — pretēji Krievijas oficiāli paustajam ārpolitikas mērķim uzturēt labas kaimiņattiecības ar Latviju tā vēlas nodrošināt sev īpašas tiesības bijušajā PSRS teritorijā, izmantojot tā dēvētos līdzpilsoņus jeb tautiešus, un mēģina panākt starptautisku akceptu savām tiesībām to darīt. No tā izriet četri slēpti Krievijas mērķi: 1) Iztēlot Latviju par «neizdevušos valsti», kura neatkarības laikā neko nav sasniegusi, tātad pieļāvusi milzīgu kļūdu, izstādamās no Padomju Savienības; 2) Likt noticēt, ka Latvijā notiekot konsekventa minoritāšu diskriminācija; 3) Pierādīt, ka Latvija «mēģina pārrakstīt Otrā pasaules kara vēsturi» un 4) ka Latvijā atdzimstot nacisms.

Igauņi ir runīgāki

Šie Krievijas pašreizējās varas mērķi var ietekmēt Latvijas drošību daudz ilgākā laikā un nesalīdzināmi nopietnāk nekā viena spiega nodarītais kaitējums. Taču, pirmkārt, to uzskaitījums lielai daļai sabiedrības laikam šķiet jau pierasts un pašsaprotams. SAB publicētajā pārskatā un biroja vadītāja komentāros šie kaimiņvalsts mērķi pieminēti skopu tēžu un secinājumu veidā bez konkrētiem piemēriem, kurus ziņām parasti meklē žurnālisti. Viena spiega neitralizēšana, protams, ir interesantāka nekā procesu vispārīgs pārstāsts.

Saprotams, ka nebūtu izpaužams SAB darītais konkrētu pretvalstisku darbību novēršanai. Taču, tā kā Krievijas pasākumi ir daļa no nedeklarētās politikas un neaprobežojas ar atsevišķām slepenām specoperācijām, birojs acīmredzot nevēlas izpelnīties pārmetumus par «politizēšanos», detalizētāk aprakstot arī it kā tīri politiskas vietējās aktivitātes nosaukto Krievijas mērķu sasniegšanai. Igauņi gan nav tik atturīgi.

Salīdzinājumam — SAB pārskats arī šogad ir pāris lappusīšu garš. Līdzīgas Igaunijas iestādes — Drošības policijas jeb KAPO — ziņojums par 2010.gadu (dienests vēl nav publicējis pārskatu par 2011.gadu), protams, arī neizpauž nekādu slepenu informāciju, tomēr ir izvērsts 36 lappusēs. Krievijas mērķi Baltijas valstīs ir līdzīgi, un arī metodes tipoloģiski neatšķiras, tāpēc ir vērts pievērst uzmanību igauņu skatījumam uz tām pašām problēmām.

Zīmīgs šķiet jau galveno apdraudējumu uzskaitījums ziņojuma vissvarīgākajā nodaļā «Konstitucionālās kārtības aizsardzība». Tajā ir trīs apakšnodaļas: «Labējais ekstrēmisms», «Kreisais ekstrēmisms» un «Krievijas tā dēvētā līdzpilsoņu politika un centieni palielināt savu ietekmi Igaunijā». (Gan jāuzsver, ka KAPO pilda arī funkcijas, kuras Latvijā veic Drošības policija.) Secināts, ka Igaunijā nepastāv ekstrēmisms, kas varētu radīt nopietnus riskus valsts drošībai, toties «Krievijas aktivitātes ir tieši vērstas, lai iespaidotu sabiedrību (tai skaitā starptautisko)», un «bažas turpina radīt Krievijas līdzpilsoņu politika un mēģinājumi iespaidot Igauniju». Bet nākamā nodaļa ziņojumā ir «Krievijas ietekmēšanas operācijas pret Igauniju».

Tajā apskatīti konkrēti togad veiktie Krievijas pasākumi, itin detalizēti uzskaitot gan izmantotās «sabiedriskās organizācijas» un plašsaziņas līdzekļus, gan saucot vārdā arī tiešos organizētājus un izpildītājus tiklab Krievijā, kā arī Igaunijā.

Ar ziņojumu katrs var pats iepazīties internetā, taču, lai raksturotu tā vaļsirdības līmeni, var pieminēt, ka tajā atstāstītas arī Maskavas politisko grupējumu savstarpējās cīņas par ietekmi uz Kremļa politiku pret Baltijas valstīm. Piemēram, aprakstīta Latvijā parasti par «polittehnologu» dēvētā Regnum.ru portāla galvenā redaktora Modesta Koļerova togad izvērstā diskreditācijas kampaņa pret Krievijas vēstniecību Igaunijā nolūkā pārliecināt Kremli turpināt «stingro līniju» attiecībās ar kaimiņvalsti tolaik piekoptās «kultūras un humānās sadarbības» taktikas vietā. Tiek pienācīgi novērtēts arī šo «tautiešu tiesību aizstāvju» cinisms un mantkārība. Piemēram, tā paša Koļerova prioritāšu maiņa, kad kļuva skaidrs, ka Maskavas radītā organizācija «Pasaule bez nacisma» «ir pat lielāks zelta pods nekā līdzpilsoņu politika».

Stilam ir nozīme

Diezin vai būtu jāsteidz prasīt, lai SAB «dara kā igauņi» un publicē tikpat izvērstus pret Latviju vērstu Krievijas pasākumu aprakstus un iekšējo un ārējo sabiedrisko un politisko procesu vērtējumus. Ne jau publiskoto ziņojumu lappušu skaits ir slepeno dienestu darbības kvalitātes rādītājs. (Var, piemēram, aizrādīt, ka atskaites nevar atsvērt augstu stāvoša igauņu drošībnieka, Krievijas spiega Hermaņa Simma nodarīto kaitējumu Igaunijas un NATO kopējai drošībai.)

Tomēr šķiet, ka Latvijā pietrūkst daudzu sabiedrībai svarīgu norišu profesionāla skaidrojuma no dienestiem, kuru uzdevums gādāt par valsts un tās pilsoņu drošību. Un ka šādas kopainas trūkums krietni atvieglo sabiedriskās domas manipulētājiem iespējas uzdot vienota un centralizēti vadīta procesa izpausmes par nesavtīgām sabiedriskām un politiskām aktivitātēm. Krievijas politikas īstenotājiem caur Krievijas varas tieši kontrolētajiem vai netieši ietekmētajiem medijiem ir pārāk plašas iespējas pašiem noteikt toni viņu aktivitāšu vērtēšanā.

(Piemēram, Saskaņas centra līderis Jānis Urbanovičs tikai nupat vaļsirdības uzplūdos izpaudis, ka sākotnēji noraidošā attieksme pret Lindermana un Osipova parakstu vākšanu referendumam par otru valsts valodu bijis tikai taktisks gājiens, bet patiesībā SC vienmēr šo referendumu bija atbalstījis. Nu bet protams! Taču atkal jau tas ir Urbanovičs pats, kurš saka, kā tad īstenībā ir.)

Kažociņš pievērš uzmanību, ka fonds «Russkij mir», par kura darbību un finansēm plašāks pētījums publicēts arī žurnāla «Ir» iepriekšējā numurā, ir tikai viena no organizācijām, kuras Kremlis izmanto savu mērķu sasniegšanai. Viņš nosauc arī citas — «Rossotrudņičestvo», «Istoričeskaja pamjatj», «Mir bez nacizma». Saraksts acīmredzot ir garāks.

SAB galvenais uzdevums, protams, ir «ķert spiegus», un birojam nav diendienā jāuzrauga itin visu sabiedrisko organizāciju aktivitātes. Taču, nav šaubu, tās, kuras darbojas kā piesegs un aizbildinājums Latvijai nedraudzīgas politikas mērķiem, ir biroja uzmanības lokā. Vismaz šo organizāciju kopējās ainas apraksts un vērtējums noteikti nāktu par labu daudzo it kā nesaistīto norišu izpratnei sabiedrībā.

Piemēram, kāpēc Kažociņam šķiet «interesants» jautājums, «vai tad, ja kāda krieviska partija pēdējos 20 gados būtu iesaistīta valsts pārvaldē, tāds referendums būtu bijis», kā vaicā intervijā «Ir». Šādu iespēju vienmēr ir sarežģījis fakts, ka daļa demokrātiski ievēlēto politiķu pauž un mēģina īstenot viņa paša ļoti skaidri nosauktos Krievijas mērķus Latvijā. Bet varbūt mēs vienkārši kaut ko nezinām?

Tomēr var piekrist SAB direktoram, ka risinājumi problēmām, kuras parādīja referendums, jāmeklē ar politiskiem līdzekļiem. Taču arī drošības dienesti varētu palīdzēt, sniedzot detalizētāku ainu, kā tad īsti Latvijā izskatās tas «tīkls, kurš lēnām ir uzpīts un darbojas efektīvi».

March 29, 2012 Posted by | Krievija, krievu impērisms | Leave a comment

Eiropas Parlamentā pieminēs 1949. gada deportācijas

http://kalniete.lv/

Pieminot traģiskās 1949. gada deportācijas, trešdien Eiropas Parlamentā (EP) tiks demonstrēta dokumentālā filma “Ledus bērni”. Pasākumu organizē EP deputātes Sandra Kalniete (Vienotība) un Radvile Morkunaite (Lietuva). Filma “Ledus bērni” stāsta par to bērnu likteņiem, kuri padomju terora gados  no Baltijas valstīm tika izsūtīti vai piedzima nometinājumā arktiskajā joslā. Filmas režisors Justinas Lingys filmā ir intervējis tos, kas izturēja necilvēcīgos apstākļus nometinājumā pie Lapteva jūras un atgriezās Lietuvā un Latvijā.

Sandra Kalniete: “1949. gada represijās vairāk nekā 70% no izsūtītajiem bija bērni, sievietes un vecāka gada gājuma cilvēki. Tāpat kā mana grāmata “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”, arī lietuviešu izcelsmes amerikāņu rakstnieces Rutas Šepetis grāmata “Starp pelēkiem toņiem” stāsta par  izsūtīto bērnu dzīves likteņiem. Lai arī cik neticami tas mūsdienās neizklausītos,  Padomju Savienībā arī uz zīdaiņiem un bērniem attiecināja klasifikāciju “tautas ienaidnieks”, kas ļāva tiem piemērot kriminālsodāmību, tos turēt apcietinājumā, ieslodzīt koncentrācijas nometnēs, strādināt spaidu darbos un pat sodīt ar nāvi. Jebkuram pasākumam, kas atmasko noziegumus pret cilvēci EP ir dziļi simboliska nozīme, lai padziļinātu izpratni par  totalitārismu un veidotu vienotu Eiropas vēsturi.”

Pēc Kalnietes ielūguma Briselē ieradīsies arī Velta Gringofa, kura tika izsūtīta 12 gadu vecumā un izsūtījuma laiku līdz 1958. gadam pavadīja Omskas apgabalā.

Filmu plāno apmeklēt ne tikai EP deputāti, Eiropas Savienības institūciju darbinieki, bet arī Japānas vēstnieks Eiropas Savienībā Kožiro Šiožiri.

March 27, 2012 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Gaisma un sāls

Mācītāja Gunta Kalmes uzruna 2012. gada 25. martā pie Brīvības pieminekļa

„Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama .. . Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā.” (Mt 5, 13-5)

Moto: „Komunistu vara ir nogalinājusi, apcietinājusi vai izsūtījusi uz Sibīriju aptuveni 190 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju”.

Iemesli
Kādēļ esam šeit atnākuši? Vismaz trīs iemeslu dēļ:
pieminēt un godināt,
saprast – kāpēc tas notika?
mācīties no savas vēstures.

Pašapziņa un atmiņa
Mēs noliecam galvas to priekšā, kas neatgriezās un noliekam ziedus viņu piemiņai. Mēs lūdzam runāt un liecināt tos, kas atgriezās – stāstiet, vēstījiet! – kas notika, kas jums tika nodarīts, ja ne sevis, tad tur palikušo dēļ. Tas ir svarīgi, jo esam tas, ko atceramies. Mūsu pašapziņa, identitāte veidojas no mūsu atmiņas. Tāpēc runājiet, stāstiet, rakstiet, lieciniet!
Jaunākai paaudzei – pierakstiet un ierakstiet to, klausieties, uzsūciet, saprotiet, un galvenais – mācieties, izdariet secinājumus!
Vārdu „vēsture” A.Kronvalds (1837 -1875) savulaik darināja no vārda „vēsts”. Tāpēc varētu spriest, ka tās uzdevums ir ne tikai apkopot faktus un datus, bet vēstīt, paust. Skaitļi saka, ka tajā naktī izveda 13 248 ģimenes, kas kopā sastāda 42 125 cilvēkus, trešdaļa no tiem – bērni. Vienā brīdī novaidēja Latvija; arī Igaunija, Lietuva, jo tur notika tas pats. Tas joprojām atbalsojas mūsu ģimenēs, visā tautā.
Kas ir šī notikuma vēsts? Lai to saprastu, nedaudz jāatkāpjas pagātnē.

Ļaunuma sakne
No kurienes šis ļaunums? Daudzi no mums padomju laikā bijām spiesti lasīt Ļeņina darbus. Darījām to negribīgi, šķebināja. Svarīgāko diemžēl neizlasījām. Tāpēc klausāmies tagad: „Jo lielāku skaitu reakcionāro garīdznieku un reakcionārās buržuāzijas mums izdosies nošaut, jo labāk. Tieši tagad mums vajag dot mācību šai publikai, lai viņi dažus gadu desmitus neuzdrīkstētos pat domāt par pretošanos.” 1918.gada 11. augustā revolūcijas vadonis raksta Penzas boļševikiem: „Biedri! Piecu kulaku pagastu sacelšanās ir nežēlīgi jāapspiež. Vajag rādīt priekšzīmi. Pakārt. Noteikti pakārt, lai tauta redz. Publicēt viņu vārdus. Atņemt viņiem visu labību. Noteikt ķīlniekus. Izdarīt tā, lai simtiem verstu apkārtnē tauta redzētu, drebētu, zinātu, kliegtu …”
Pie mums šis ļaunums ieradās kā atstrādāta sistēma, iekārta. 1949.g. 25. marts nebija nejaušība. Tas bija 1941.gada sovjetizācijas turpinājums, ko pārtrauca Otrais pasaules karš. Latviešiem vajadzēja iepazīties ar padomju tautas lozungu: „серп и молот – смерть и голод!” („sirpis un āmurs – nāve un bads!”).

Pārmaiņa pašapziņā
Bet starp 1941. un 1949. gadu bija noticis kas būtisks tautas pašapziņā. Šajā laikā Latvija bija piedzīvojusi Leģionu un nacionālos partizānus. Ģenerālis R. Bangerskis sacīja, ka leģionāri: „ar ieročiem rokās ir devuši skaidru un nepārprotamu atbildi uz boļševiku neatlaidīgiem apgalvojumiem, it kā latviešu tauta būtu brīvprātīgi iekļāvusies Padomju Savienībā un arī tagad ar atplēstām rokām gaidot boļševiku atgriešanos mūsu zemē.” Partizānu cīņas no 1944.-1956.g. izkala principu: „kamēr pretojos, tikmēr esmu!” Jo, kā sacīja profesors Ā.Šilde, “valsts neaiziet bojā, kamēr tās pilsoņi turpina izrādīt pretestību aneksijai.” Profesors H. Strods šādai novērtēja partizānu pretestību: „Partizānu cīņa pret austrumu boļševismu bija Eiropas tautu cīņa par Eiropas civilizāciju tās austrumu pierobežā”. Dažu gadu laikā tauta bija spērusi milzu soli no K. Ulmaņa: „palieciet savās vietās!” līdz ģen. R. Bangerska sacītajam: “Tiesība un pienākums aizstāvēt sevi pret uzbrucēju ir ikvienai dzīvai radībai; vēl vairāk šī tiesība ir tautai, kuru apdraud tāds ienaidnieks kā boļševisms, kas gribētu mūs pakļaut ne tikai savai politiskai varai, bet arī mūs garīgi un fiziski iznīcināt.” No upuriem kļuvām par cīnītājiem. Tāpēc 1949. gada 29. janvārī tika pieņemts pilnīgi slepens PSRS Ministru padomes lēmums, kurā bija noteiktas Baltijas valstu izsūtāmo kategorijas: 1) kulaki [lasi – zemnieku] un viņu ģimenes, 2) bandītu [lasi – partizānu] un nelegālistu ģimenes, kā arī notiesāto un nošauto bandītu ģimenes locekļi, 3) legalizējušies bandīti un viņu ģimenes locekļi, kuri turpina nodarboties ar pretpadomju darbību, 4) bandītu atbalstītāju ģimenes locekļi. Lēmumā bija norādīts, ka nepilngadīgie un darba nespējīgie ģimenes locekļi netiks pakļauti izsūtīšanai, bet viņi var brīvprātīgi doties līdzi savām ģimenēm, taču praksē tā nenotika – tika izsūtīti visi ģimenes locekļi, kas izsūtīšanas brīdī bija mājās. Rezultātā 28,6 % no izsūtītajiem bija bērni līdz 16 gadu vecumam.

Sekas
Ja esam skaidrībā par traģisko notikumu, palūkosimies uz tā sekām. Piecdesmit okupācijas gadi nozīmēja bailes, šausmas, drausmas, briesmu apziņu, pakļaušanos, mazvērtību, nospiestību, „mēs vienmēr tādi” domāšanu, upura mentalitāti. Šodien toreizējais izdzīvošanas nosacītais kolaboracionisms ir transformējies par, E.Levita vārdiem runājot, „kaunīgo gļēvlatvismu”, – politisko mīkstčaulību, principu bezmugurkaulainību. Tas nemitīgi atskatās, ko sacīs Brisele, Vašingtona un Maskava, aizmirstot, ka pirmais atbildības kritērijs ir pašu tauta.
Jāatceras arī, ka tie bija pretošanās, brīvības alku, „zobu griešanas” pret režīmu gadi. Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte atzīmēja, ka katru gadu (!) LPSR tika likvidētas 5 līdz 12 pretpadomju vai nacionālistiskas grupas. Pēc bruņotās pretestības apspiešanas tauta brīvības alkas pauda nevardarbīgajā un kultūras rezistencē. Iemācījāmies saprasties zemtekstos un pusvārdos, kāri tvērām katru brīvības nojausmu un mājienu. Tā bija tautas spīts: „Nevardarbīgai pretestībai Latvijā oficiāli nebija kopīga plāna, bet neoficiāli ilgtermiņā tā tika plānota nācijas apziņā un zemapziņā kā vēlēšanās atbrīvoties no okupantu varas un atjaunot demokrātiskas valsts neatkarību.” Mums ir brīvības cīnītāji, kas patiesības gaismu un drosmes sāli prata ne tikai saglabāt, bet arī tālāk sniegt. Citādi mēs šeit šodien neatrastos.

Šodien
Bet šī atcere nav tikai par vēsturi vien. Tā ir arī par šodienu, – par tiem vairāk kā 309 000 mūsu ekonomisko bēgļu, no kuriem daļa būtu gribējusi būt šodien un šeit. Ja 1941. un 1949.g. mūsējos izveda, tad tagad tie bēg paši. Ja deportētie vēlējās atgriezties dzimtenē, tad ekonomiskie bēgļi saka: „šo zemi es mīlu, bet valsti ne.”
Tas nu reiz ir par mūsu tautas spēju pašorganizēties. Mēs to spējām 1991.g., jāvar arī tagad. Mums ir jāatgūst patiesības gaisma un drosmes sāls. Kā tauta to vēlamies redzēt iedegtu Prezidenta pilī un ienestu Saeimas telpās.

Mācība
Ko iemācīsimies?
ar pakļaušanos sevi neglābsim, tāpēc: „kamēr cīnos, tikmēr esmu!”
aizvien atcerēsimies A. Solžeņicina vārdus: „Жить не по лжи” („Nedzīvot melos”). Runāsim patiesību, – skaļi.
Darīsim patiesību. Šodien tas nozīmē veikt pašsaprotamus pamatnācijas aizsardzības pasākumus, kurus mirklī varētu noskaitīt jebkurš Latvijas patriots – pārtraukt dot pilsonību nelojālajiem, izraidīt agresīvi nelojālos, pārtraukt Latvijas zemes izpārdošanu utt., utjpr.

Vēsturiski esam tapuši no upuriem par cīnītājiem. Upuris ir tas, ar kuru dara,
cīnītājs pats ir savas darbības noteicējs. Viņš karo par savu lietu ne tikai tad, kad ir sagaidāma uzvara, bet arī un īpaši tad, kad tā vēl nav saredzama. Principa pēc.
Nebīsimies, ka šādu cīnītāju sākumā nebūs daudz. Sālij un gaismai ir nevis kvantitatīva, bet kvalitatīva daba un ietekme. Tai ir tikai jābūt īstai. Tā saka Kristus.

March 27, 2012 Posted by | piemiņa | Leave a comment

Videoliecībās saglabātā pagātne

http://la.lv/index.php?searchword=&searchphrase=all&Itemid=92&option=com_search

Okupācijas muzejā ar īpašu konferenci tika atzīmēta 2000. videoliecība, kas nonākusi Audiovizuālo materiālu krātuves rīcībā. Par 2000. liecības sniedzēju kļuvis operdziedātājs Jānis Sproģis.

Videoliecības gan interviju, gan dažādu notikumu dokumentēšanas veidā muzejā tiek regulāri vāktas kopš 1996. gada, un patlaban kopējais videoliecību krājums jau sasniedz 3550 stundas, kas nozīmē, ka tā izskatīšanai vien bez pārtraukuma būtu jāvelta pieci mēneši. Dziedātāja un komponista Sproģa stāstītais, piemēram, ilgst piecas stundas. Kā atzīmēja muzeja Audiovizuālo materiālu krātuves vadītājs Andrejs Feldmanis, tad tieši komponisti, arhitekti, mākslinieki un citi radošo profesiju pārstāvji vēl intervēti samērā maz. Muzeja speciālisti gadu gaitā devušies ne vien daudzās ekspedīcijās pa Latvijas novadiem, bet arī strādājuši ASV, Krievijā, Lielbritānijā, Lietuvā un citās valstīs.

Absolūtais vairākums stāstnieku ir latvieši, taču liecības tāpat snieguši krievi, vācieši, ebreji un citi. Nākotnei saglabāti viņu vēstījumi, kas skar abu totalitāro režīmu rīcību Latvijā: par 1941. gada 14. jūnija un 1949. gada 25. marta represijām, dienestu vācu un tāpat padomju armijā, gaitām piespiedu darbos Vācijā, izsūtījuma, bēgļu gaitu un trimdas iespaidiem, nacionālo partizānu cīņām, holokaustu. Ne visi cilvēki gatavi pilnībā dalīties pārdzīvotajā. Ir tādi, kas pat sirmā vecumā baidās nosaukt savu pāridarītāju vārdus vai kategoriski atsakās liecināt un pat nelaiž muzeja intervētājus pāri mājas slieksnim.

Savāktā krājuma glabātāja Lelde Neimane norāda, ka ne visi intervētie paši bijuši represēti, kaut arī parasti uzrunājamie tiek izvēlēti, vadoties pēc pašvaldību dotajiem represēto sarakstiem. Vērtīgas liecības tāpat sniedz cilvēki, kuru tuvi radinieki bija izsūtīto vidū, nacionālo partizānu atbalstītāji, Rietumos dzīvojošie latvieši.

Kaut arī darba gan interviju vākšanas, gan sistematizācijas ziņā vēl ārkārtīgi daudz, statistika rāda, ka pēdējos gados šis darbs kļuvis intensīvāks. Pēc Leldes Neimanes sacītā, tas ir saprotams, jo jāsteidzas – represiju laikus piedzīvojušo liecinieku kļūst aizvien mazāk. Tostarp Okupācijas muzeja speciālisti martā jau fiksējuši 2001. videoliecību un iecerējuši ekspedīciju ASV.

Okupācijas muzeja Audiovizuālo materiālu krātuves materiāls ir iekļauts Latvijas Nacionālajā muzeju krājumā un ir lielākā šāda veida kolekcija Eiropā, kurā vienkopus savāktas totalitāro režīmu apsūdzošās videoliecības.

March 27, 2012 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Sibīrijas bērza tāss vēstules pieejamas Pasaules digitālajā bibliotēkā

 http://kultura.delfi.lv/news/culturenvironment/sibirijas-berza-tass-vestules-pieejamas-pasaules-digitalaja-biblioteka.d?id=42237072

Sibīrijas bērza tāss vēstules pieejamas Pasaules digitālajā bibliotēkā

Pasaules digitālajā bibliotēkā (World Digital Library) ir publicēta UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā iekļautās nominācijas “Sibīrijā rakstītas vēstules uz bērza tāss” oriģinālu digitalizētā ekspozīcija, portālu ” Delfi ” informē UNESCO LNK konsultante Liene Krīvena.

Sibīrijā rakstītās vēstules uz bērza tās ir viena no četrām UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā iekļautajām nominācijām, kas Latvijas un visas pasaules vēsturē ir nozīmīga padomju laikmeta liecība, raksturojot Latvijas 20. gadsimta vēsturē traģiskākos mirkļus: arestus un deportācijas, kas kvalificējami kā cilvēktiesību pārkāpums.

Vēstuļu oriģināli glabājas septiņos Latvijas muzejos – Tukuma muzejā, Latvijas Okupācijas muzejā, Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejā, Daugavas muzejā, Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejā un Talsu novada muzejā.

UNESCO nominācijā iekļautās vēstules uz bērza tāss digitalizētā versijā apskatāmas Tukuma pilsētas vēstures muzeja “Pils tornis” (Tukumā Brīvības laukumā 19a) interaktīvajā ekspozīcijā “Vēstules nākamībai”. Plašāku informāciju var iegūt Tukuma muzeja izdotajā A. Ozolas un R. Jansona grāmatā “Sibīrijas vēstules uz bērza tāss. Cilvēks padomju represiju sistēmā. 1941-1956”.

24. martā Tukumā Mākslas galerijā “Durvis” (Brīvības laukumā 21) atklāta ceļojošā izstāde “Sibīrijas vēstules uz bērza tāss”, kas tapusi ar Eiropas Parlamenta deputātes Sandras Kalnietes atbalstu un pagājušajā gadā bija skatāma arī Briselē, Eiropas parlamenta ēkā. Izstādē eksponēti gan vēstuļu oriģināli, gan memoriālie priekšmeti, ko Sibīrijā izgatavojuši vēstuļu autori un adresāti Aleksandrs Pelēcis, Kārlis Vadziņš, Rasma Kraukle un Elza Serdāne.

Nominācijas “Sibīrijā rakstītās vēstules uz bērza tāss” oriģinālu digitalizēto versiju var apskatīt šeit.

Pasaules digitālā bibliotēka ir starptautiska elektroniskā bibliotēka, kas izveidota, lai nodrošinātu kvalitatīvu informācijas resursu pedagogiem, skolēniem, zinātniekiem un citiem interesentiem. Tajā ir iespēja iepazīties ar visai pasaulei nozīmīgām kultūras vēstures liecībām: manuskriptiem, kartēm, retām grāmatām, mūzikas partitūrām, ierakstiem, filmām, fotogrāfijām, zīmējumiem u.c. dokumentāriem avotiem.

Šobrīd sagatavošanā publiskošanai Pasaules digitālajā bibliotēkā ir arī nominācijas “Eduarda Krauca fotonegatīvu uz stikla pamatnes kolekcija – Ķeguma spēkstacijas celtniecības gaita 1936.-1940.” un “Latvijas Centrālās Padomes Memorands. Rīga, 1944. gada 17. marts.” oriģinālu materiāli.

March 26, 2012 Posted by | Vēsture | Leave a comment

No traģiskas pagātnes uz stipru nākotni

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=345166:no-traiskas-pagtnes-uz-stipru-nkotni&catid=170:aktuli&Itemid=306

Visā Latvijā cilvēki pieminēja komunistiskā genocīda upurus, atceres vietās noliekot ziedus to savu tuvinieku piemiņai, kurus padomju režīms 1949. gada 25. martā izdzina no mājām, atņēma zemi un izsūtīja moku ceļā uz Sibīriju.

1949. gadā deportācijās cieta visu triju Baltijas valstu ļaudis, un vakar Latvijas Politiski represēto apvienības rīkotajā piemiņas brīdī Okupācijas muzejā piedalījās arī Lietuvas vēstnieks Ričards Degutis un Igaunijas vēstnieks Mati Vārmans.

Gandrīz katra lietuviešu ģimene ir pārcietusi šīs šausmas un šo vardarbību, uzrunā sacīja Ričards Degutis. Atmiņas par deportācijām ir būtiskas, būvējot tādu nākotni, kurā nekas tamlīdzīgs nekad vairs neatkārtotos.

Igaunijas vēstures traģiskos notikumus atceroties, Mati Vārmans atgādināja, ka deportāciju mērķis bija vājināt iedzīvotāju atbalstu mežabrāļiem un iebiedēt cilvēkus, lai tie pievienotos kolhoziem. Igaunijā izsūtīja 7500 ģimenes, kopā 22 720 cilvēkus; jaunākajam izsūtītajam bija trīs dienas, vecākajam – 95 gadi. Deportāciju veikšanā tika iesaistīts 21 000 cilvēku, papildus vietējiem drošībniekiem un miličiem izmantoja arī militāro spēku un robežsardzi, tāpat vietējos partijas aktīvistus. Uz to brīdi Igaunijā papildus tika ievests vairāk nekā tūkstotis operatīvo darbinieku un vairāk nekā četri tūkstoši karavīru.

Visgrūtāk izsūtījumā bija tām ģimenēm, kur strādāja tikai māte, kam bija jāpabaro bērni un arī viens vai abi vecvecāki. Šādas ģimenes cīnījās par izdzīvošanu gandrīz visu nometinājumā pavadīto laiku.

No 1949. gadā izsūtītajiem nometinājumā mira apmēram 15 procenti. Izsūtīšanu veica dažu dienu laikā, bet izdzīvojušo atbrīvošana, kas sākās pēc Staļina nāves, ilga gadiem. Atbrīvotajiem neatdeva konfiscēto mantu, neatļāva atgriezties iepriekšējās dzīvesvietās, pakļāva arī citiem ierobežojumiem.

M. Vārmans sacīja: “Visaktīvākajiem deportāciju organizētājiem padomju laikos pasniedza apbalvojumus. Un šie apbalvojumi bija kauju ordeņi, kurus parasti pasniedza par varonību kara operācijās. No tā var izdarīt skaidru secinājumu, ka lielā impērija notikušo uzskatīja par karu pret Baltijas tautām.

Tas bija noziegums, kura tiesisko izmeklēšanu uzsāka tikai deviņdesmitajos gados, laikā, kad daudzi no cietušajiem jau bija miruši. Noziegums paliek noziegums, un tam nav noilguma,” sacīja Igaunijas vēstnieks. “Šodien, stāvot kopā ar jums Okupācijas muzejā, vēlos noliekt galvu, lai pieminētu tos tūkstošus, kuri gāja bojā izsūtījumā, un tos desmitus tūkstošu, kuru dzīve bija sabojāta uz gariem gadiem.”

Piemiņas brīdī Okupācijas muzejā runāja arī Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete un Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Gunārs Resnais. Viņš izteica satraukumu par to, ka šodien no trijām Baltijas valstīm Latvija ir visvājākā, jo nesen notikušais referendums parādīja, ka daļa pilsoņu vēlas likvidēt neatkarīgo nacionālo valsti, tas ir sāpīgi un bīstami.

Pēc tam cilvēki devās gājienā cauri Vecrīgai uz Brīvības pieminekli, lai noliktu ziedus.

Aprunājos ar divām gājiena dalībniecēm – Sibīrijā dzimušo Zoju Rimšu un Gitu Vinogradovu, kura bija jaunākais bērns 1949. gadā no Madonas puses deportēto Dzērvju ģimenē. Abas ik gadu 25. martā piemin savus tuviniekus, un, stāstot par ģimeņu pārdzīvoto, sievietēm acīs sariešas asaras.

Zojas Rimšas vecmāmiņa ar septiņiem bērniem uz Sibīriju tika izsūtīta no Rēzeknes, bet divi viņas vecākie dēli tajā laikā jau bija lēģeros Dudinkā un Vorkutā. Zoja piedzima 1954. gadā Omskas apgabalā: “Mēs Latvijā atgriezāmies 1961. gadā. Un esmu pateicīga savai mammai un vecmāmiņai par to, ka viņas dāvāja man šo dzimteni – Latviju. Vispirms no izsūtījuma pārbrauca mamma, protams, savās mājās atgriezties viņa nedrīkstēja. Atrada darbu Salaspilī, iekārtojās un tad sagaidīja mūs ar vecmammu.”

Dzērvju ģimeni, kurā bez gadiņu vecās Gitas bija vēl trīs vecāki bērni, izsūtīja uz Amūras apgabalu. Viens no brālīšiem saslimis, nomiris un apglabāts tur. Atpakaļ uz Latviju Dzērves tika vien pēc astoņiem gadiem.

Berzins_TS_5

Valsts prezidents Andris Bērziņš uzrunā pie Brīvības pieminekļa sacīja, ka deportācijās cieta cilvēki, kas bija strādājuši savas zemes un tautas labā un bija atļāvušies drusku vairāk nekā pārējie, tāpēc tika nosaukti par “kulakiem” un sūtīti iznīcībā. Liela daļa no deportētajiem bija veci un slimi cilvēki, bet gandrīz trešā daļa no visiem – bērni: “Viņi ir izgājuši vissmagāko dzīves skolu un saprot cilvēcības īsto vērtību. Viņi ir tie, kas mums var palīdzēt šajā laikā, kad Latvija ir lielu pārmaiņu priekšā, noteikt pareizo virzienu. (..) Mēs šeit esam nākuši, lai atcerētos pagātni, bet tomēr skatītos nākotnē. Mums kopā jādara ir viss, lai tādi notikumi mūsu zemē nekad neatkārtotos.” A. Bērziņš akcentēja, ka jāstrādā, veidojot tādu nākotni, kurā Latvija ir stipra un varena valsts, kuru mēs paši cienām un kuru atzīst un godā visa pasaule.

Pēc tam uzrunu teica luterāņu mācītājs teoloģijas doktors Guntis Kalme.

Ziedus pie Brīvības pieminekļa nolika Valsts prezidents A. Bērziņš, Saeimas priekšsēdētāja Solvita Ābol-tiņa (“Vienotība”), Saeimas priekšsēdētājas biedre Inga Bite (ZRP), Saeimas sekretārs Dzintars Rasnačs (Nacionālā apvienība) un Saeimas sekretāra biedrs Jānis Vucāns (ZZS), kā arī iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (ZRP), tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (Nacionālā apvienība) un zemkopības ministre Laimdota Straujuma. Rīgas domes vārdā vainagu nolika pilsētas galva Nils Ušakovs (“Saskaņas centrs”).

Godināt deportāciju upuru piemiņu bija ieradušies Eiropas Parlamenta deputāti Inese Vaidere, Sandra Kalniete un Kārlis Šadurskis, tāpat Saeimas deputāti no “Vienotības” Rasma Kārkliņa, Ingmārs Čaklais, Lolita Čigāne, Arvils Ašeradens un Atis Lejiņš. Nacionālo apvienību pārstāvēja arī Saeimas deputāti Raivis Dzintars, Ilmārs Latkovskis, Imants Parādnieks un Einārs Cilinskis, bet Ināra Mūrniece pēc Okupācijas muzeja bija devusies uz piemiņas brīdi Aizkrauklē.

Piemiņas brīžos ārpus Rīgas piedalījās arī lielākā daļa no Saeimas deputātiem, kas ievēlēti no ZZS, uzzināju no Saeimas deputāta Jāņa Vucāna.

March 26, 2012 Posted by | piemiņa, represijas, REPRESĒTIE | Leave a comment

Jānis Rožkalns. Brīvības dēļ (2)

Raksta 1. daļa: https://gulags.wordpress.com/2012/03/19/janis-rozkalns-brivibas-del/Ervīns Jākobsons |  Laikmeta liecinieks | Publicēts 26-03-2012

Ieslodzīto nometne aiz Permas bija rūpīgāk apsar­gāta nekā karabāzes. Ļoti interesants bija ieslodzīto sastāvs – kriminālnoziedznieku tur vispār nebija, bet bija vairāki Andreja Saharova Helsinku grupas locekļi, vairāki mācītāji, piemēram, pareizticīgo mācītājs Gļebs Jakuņins, kurš tajā laikā bija ļoti pazīstams visā Padomju Savienībā. Pēc tam, Gļebs Jakuņins, izejot brīvībā, atstāja savu Bībe­li, kas man labi noderēja un ne tikai lasīšanai, viņš to bija izcīnījis ar bada streikiem, bet, viņu atbrīvojot, uzraugi piemirsa viņam to atprasīt. Blakusnometnē savukārt bija Nātans Sčaranskis, vēlāk ministrs Izraēlā.

Septiņas reizes es pa trim četrām nedēļām biju karcerī, kur no otrās trešās dienas sākās cīņa par iz­dzīvošanu. Neciešams aukstums, ēst dod tikai ik otro dienu un tik, lai izvilktu dzīvību. Tas bija atsevišķā baļķu mājā, sienas ar šķirbām, bet laukā līdz -40 grādu. Pa die­nu nedrīkstēja apsēsties un nebija jau arī kur, jo vienīgā sēdvieta bija apaļš betona stabiņš ēšanai, kurš bija auksts kā ledusgabals, bet gultu – ar dzelzs stīpām apvilktu dēļu plāksni – no rīta ar speciālu mehānismu uzraugi pacēla pie sienas. Nostaigā nu visu dienu no agra rīta līdz vēlam vakaram! Bet naktīs nedrīkstēja atstāt lāvu, taču, guļot uz dzelzs stīpām, drīz vien kļuva stindzinoši auksts. Bet priekšā visa nakts. Un tā dienu pēc dienas… Par mazāko režīma pārkāpšanu vairākas dienas klāt. Un ik pa laikam čekisti atgādināja – atsakies no saviem uzskatiem, nodod savus draugus un brauc mājās. Un Rīgas kompartijas va­dītāji un čekisti labi zināja, uz kurieni viņi savus tautiešus sūtīja, un zināja, kas ar mums tur notiek, jo viņu delegācijas bija bieži viesi mūsu nometnēs. Tas viss bija sīki iz­plānots, lai censtos mūs salauzt morāli vai vismaz fiziski. Gunārs Astra šajās nometnēs pavadīja gandrīz 20 gadus.

Man izdevās no turienes izsūtīt aprakstu par dau­dziem ieslodzītajiem. No minētās Bībeles izrāvu pirmo lapaspusi, kas ir bez teksta, atradu ļoti smalku lodīšu pildspalvu un uzrakstīju šo cilvēku traģiskākos dzīvesstāstus, sarullēju, ietinu celofānā, ar sērkociņiem aizkausēju abus galus un divas šādas kapsulas glabāju vairākus mēnešus, līdz satikāmies ar Guntu. Mūs ļoti bieži pēkšņi izsauca un lika izģērbties pilnīgi kailiem, parādīt muti, pietupties. Brīžiem šo kapsulu turēju degunā, man vēl tagad ir nedaudz tur bojāta gļotāda, dažkārt mutē dienu un nakti. Pienāca īsā tikšanās ar Guntu – caur dubultstiklu, kādi pieci uzraugi stāvēja pie manis, tikpat pie Guntas, tā mēs trīs stundas runājām, bet man tās kapsulas mutē. Atvadīšanās, protams, bija dramatiska ar asarām acīs, un, kad mūs veda ārā, koridorā es izmantoju mir­kli, kad pieliecos, lai dotu atvadu skūpstu, un tajā brīdī ar mēli pārbīdīju kapsulas Guntas mutē. Protams, viņai tas bija pārsteigums, bet viņa uzreiz aptvēra. Tā šī informācija nonāca tālāk Londonā „Amnesty International”, tad tā nokļuva starptautiskajā presē, tādējādi vairākiem cilvēkiem tika glābta dzīvība. Informācijai vienmēr ir bijis liels spēks.

Cietumā man palīdzēja izdzīvot Guntas mīlestība. Tādās kritiskās dzīves situācijās ir īpaši svarīgi, cik stipra ir ģimenes vienotība un cik dziļa savstarpējā sapratne. Mēs šo pārbaudi izturē­jām bez svārstīšanās, kaut gan abi tikām brīžam liekti līdz zemei. Es sapratu, ka Guntai tas laiks brīžiem bija vēl smagāks nekā man ieslodzījumā.

Par lielu laimi, man tur bija arī vesela paciņa ar ģimenes fotogrāfijām, tās es katru dienu pāršķirstīju un savās domas biju kopā ar viņiem. Daudziem ieslodzītajiem nedeva iespēju tikties, bet mums bija liels starptautiskais atbalsts – Gunta saņēma simtiem vēstuļu, vairākkārt par mums interesējās ASV Kongress, tādēļ pret mums čeka tā nevarēja izturēties. Tas bija arī viens no iemesliem, kādēļ es tur paliku dzīvs. Pret tiem, no kuriem bija atteikušies ra­dinieki un kuriem nebija starptautiskā atbalsta, attieksme bija vēl briesmīgāka. Vairāki pat izdarīja pašnāvību.

Nometnē man bija sarunas ar daudziem. Viens no vi­ņiem – Viktors Moskovcevs, bijis PSKS ministra vietnieks, no elitāras, aristokrātiskas ģimenes Maskavā, baudījis visus labumus, iespējas ceļot pa pasauli, ļoti gudrs, ar daudziem zinātniskiem darbiem, 25 gadus bijis kompartijas biedrs un pēkšņi par dažām brīvi izteiktām domām viņam atņēma visu, notiesāja uz desmit gadiem, pasludi­nāja par valsts nodevēju, tuvinieki tam noticēja, sieva iz­šķīrās no viņa, te, nometnē, viņu izģērba, nodzina matus un iemeta kazarmā. Kas tad paliek? Tikai tas kodols, kas tiešām ir pats cilvēks. Cilvēks jau nav blati, stāvoklis sa­biedrībā, nauda kontā, cilvēks ir tas, kas dzīvo tur, kodo­lā. Kad tas atveras, tad ir iespējams pavisam cits dialogs. Ar Viktoru mēs runājām stundām ilgi, līdz beidzot viņš saka uzticēties Dievam, ieguva jaunu cerību, sāka atkal smaidīt. Čekistiem viņš atklāti paziņoja savu jauno pārliecību un atteikšanos no komunistiskajiem uzskatiem. Vē­lāk izrādījās, ka visas mūsu sarunas čekisti ir ierakstījuši, par ko man tika ierosināta jauna krimināllieta, un Guntai Rīgā paziņoja, ka viņas vīram draud vēl klāt astoņi gadi cietumā.

Tur mēs stāvējām par saviem uzskatiem, morāles principiem un savu nacionālo pašapziņu, bieži ķīlā lie­kot savu dzīvību, tādēļ man ir ļoti grūti saprast, kā mūsu Saeimas un valdības locekļi tagad tik viegli var spēlēties ar savas tautas interesēm, darboties savtīgos nolūkos naudas vai labklājības dēļ. Man tas liekas nožēlojami.

1987. gada sākumā mani no nometnes pārveda uz Permas cietumu un uzlika uz diētas, kas bija drošs priekšvēstnesis atbrīvošanai – tur mazliet deva pat sviestu, pienu, olas, lai cilvēks izskatās kaut cik normālāks. Tad vienā dienā pa­teica: „Rožkaln, ar mantām!” Iedeva pavisam necilu papīrīti, kur rakstīts, ka tāds un tāds ir tajā un tajā datumā atbrīvots. Izsniedza nedaudz rubļu ceļam. Parasti jau visi pārģērbās civilajā apģērbā, bet es uzskatīju, ka cietuma forma ir padomju cilvēka normāls apģērbs, mēs tikai no viena režīma pārgājām citā, un es tādā pašā pufaikā, kirzas zābakos devos uz Permas staciju.

Rīgā vēl nekas nebija mainījies. Mani stacijā sagaidīja vesels bariņš drosmīgu cilvēku – ģimene un draugi ar puķēm, mēs tūlīt, protams, čekistu sekotāju pavadīti, de­vāmies pie Brīvības pieminekļa un nolikām tur ziedus. Jau drīz dzirdēju par Liepājas Helsinki-86 grupu, un viņi diezgan ātri atrada mani. Viņiem nebija regulāru kontak­tu ar Rietumiem, es turpretī Maskavā zināju daudzus dip­lomātus, žurnālistus, mums bija arī unikāla, tajos apstāk­ļos ar prātu neizskaidrojama iespēja pa Ginteru ģimenes telefonu regulāri sarunāties ar Pāvilu un Ritu Brūveriem Minhenē, Pāvils bija radio „Brīvā Eiropa” žurnālists. Šīs sarunas gandrīz ne reizi nepārtrauca. Tas, ko mēs dienā stāstījām, bieži vien vakarā jau skanēja „Brīvajā Eiropā”. Vairākus Helsinku grupas dokumentus nosūtīju uz Rie­tumiem, tā tika izziņota demonstrācija 14. jūnijā 1987. gadā. Helsinku grupu Liepājā drīz vien aizturēja, mums visu nācās pārņemt savās rokās. Jānis Vēvers, Rolands Silaraups, luterāņu mācītāju grupa „Atdzimšana un atjau­nošanās” – Modris Plāte, Juris Rubenis, Silvija un Māris Ludviki. Mēs tikāmies, gatavojām dokumentus, spriedām par taktiku. Čekisti sekoja visiem, bet pie manis un Silaraupa ik pārdienu Rīgā uz ielas piebrauca čekas mašīna, pieprasīja kāpt iekšā vai arī ieveda kādā kāpņu telpā un vi­sādi centās pratināt, cik plaši un kā mēs tās manifestācijas plānojam? Un neaizmirsa brīdināt, ka varam nonākt atpa­kaļ Sibīrijā. Visu pavasari līdz pat 14. jūnijam zem mūsu logiem pastāvīgi dežurēja čekisti, ielas abās pusēs – viņu mašīnas. Mēs jau tad nezinājām, ar ko tas viss beigsies.

Ja mēs būtu atteikušies organizēt šīs divas demonstrācijas, spiediens, protams, būtu mazinājies. Bet īpaši pēc 23. augusta mums jau ļoti kategoriski pateica, ka tiks anulēta pavalstniecība, atņēma pases, to vietā iedeva eb­reju izceļošanas vīzas, jo tajā laikā Vašingtona pieprasīja izlaist ebrejus, tādēļ visi izbraucēji kļuva ebreji. Vēl pēdē­jais kritiskais brīdis mums bija Maskavā lidostā, kad mēs jau gājām uz lidmašīnu. Mani paaicināja malā un ielenca čekisti, Guntai pavēlēja: ejiet, jūsu vīrs tūlīt jums sekos. Es atbildēju: ja neļaus iet, tad zvanīšu uz ASV vēstniecību, jo, tādas likstas paredzot, ASV diplomāti man bija apsolījuši problēmu gadījumā iejaukties un risināt tās diplomātiski. Pagāja diezgan ilgs laiks, visi pasa­žieri jau sen sēdējā lidmašīnā, un tad pie robežsargiem no Austrijas lidmašīnas iznāca divas stjuartes ar pasažieru sarakstiem un jautāja, kur ir viņu pasažieri. Krievi juta, ka bez starptautiska konflikta mani aizturēt neizdosies, un mūs palaida.

Trimdā Vācijā tika pavadīti trīspadsmit gadi saspringtā darbā. Mēs apceļojām Rietumeiropas zemes ar referātiem par perestroiku, par Latvijas okupāciju, dzīves problēmām. Bijām latviešu centros Amerikā, ASV Kongresā, Kanādā. Neskaitāmas intervijas televīzijā un avīzēs. Tad tika nodibināta starp­tautiska organizācija „Demokrātija un neatkarība”, kur vi­sas padomju republikas pārstāvēja bijušie politieslodzītie, man bija jāpārstāv Latvija. Organizāciju vadīja Vladimirs Bukovskis, Nobela prēmijas laureāts par cilvēktiesībām. Tās bija lielas starptautiskas konferences Parīzē, Prāgā un Romā, kur piedalījās Rietumvalstu augstākie diplomāti, arī Vaclavs Havels, ASV pārstāve ANO Džina Kirpatrika, no Krievijas Garijs Kasparovs. Mēs referējām desmit minūtes, tad bija diskusijas, jo viņi gribēja zināt mūsu viedokļus par perestroiku, vai pārmaiņām Padomju Savienībā var ticēt, kādi būtu nepieciešami nākamie soļi no Rietumu valstīm.

Vēl es paralēli vadīju Baltijas nodaļu „Starptautiskajā kristīgajā solidaritātē”, caur to mēs vieni no pirmajiem uz Latviju varējām nosūtīt par vairākiem miljoniem vācu mar­ku medikamentus un dažādu palīdzību pansionātiem, bērnunamiem un slimnīcām. Brīžam pat mūsu dzīvoklis bija piekrauts ar palīdzības mantām.

Vēl viens svarīgs mūsu uzdevums bija materiāli tehniskā atbalsta sniegšana jaunajai demokrātijai. Bet te mūs sagaidīja liela vilšanās. 1987. gada vasarā pirmais tika izraidīts Rolands Silaraups, viņš jau bija apbraucis lie­lākos Rietumu latviešu centrus, tautieši bija saziedojuši lielas naudas summas palīdzībai – bet visa nauda glabā­jās Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) kontos. Rolands ļoti gaidīja mūsu ierašanos, lai zinātu, tieši kādas videokameras, kopētājus vajag pirkt un kam un pa kādiem kanāliem sūtīt. Man bija visa informācija, mēs Minsterē tikāmies, Rolands zvanīja PBLA atbildīgajiem cilvēkiem, sacīdams, ka mums ir saraksti un adreses, bet viņi atbildēja: nē, pie tās naudas tikt jums nav nekādu cerību. Milzīgais darbs, ko viņš bija izdarījis, lai sa­vāktu šo naudu, apbraukājot pusi pasaules, izrādījās velts. Viņi ciniski paziņoja: mums ar jums nekādas sadarbības nebūs. Mēs ļoti ātri sapratām, kāpēc šis kūlenis ar PBLA notiek – Meierovics un vēl kādi PBLA vadītāji bija slepus Berlīnē tikušies ar Gorbunova kompartijas cilvēkiem, tur jau tika noslēgtas pirmās vienošanās par tālāko sadarbību un finanses tika virzītas viņiem. Un tādēļ tautas jaunā demokrātija patiesībā palika bez būtiskas palīdzība. Zināmu atbalstu mums pēc tam gan izdevās nosūtīt caur Brīvības fondu Stokholmā un caur „Daugavas vana­giem”. Bet Rolands bija tik ārkārtīgi šokēts un dziļi vīlies, ka sāku­mā mums pat bija ba­žas par viņa dzīvību. Pēc tam viņš pateica: ja tāda ir mana tauta, es to vairs negribu redzēt. Tagad viņš jau vairāk nekā 20 gadus ir pil­nīgi izolējies no Latvijas, dzīvo Amerikā un ir atbildīgā postenī ASV armijā. Latvijā Rolands pēc 14. jūnija bija tautas nacionālais varonis, bet tur viņam pateica: nēģeris ir savu padarījis, nēģeris var iet… Interesanti, ko PBLA vadī­tāji tagad par visu to domā?

Bet kopumā Vācijas laiku mēs atceramies ar vissiltāka­jām atmiņām un tur mums ir palikuši daudzi mīļi draugi, kurus cenšamies katru vasaru apciemot. Jā, un kur tad vēl apgūtā vācu valoda, kas mums visiem jo labi noder.

Atgriezties Latvijā nebija vienkārši tieši materiālo apstākļu dēļ, mēs jau tur neko nevarējām iekrāt. Kaut gan par to, ka mēs brauksim atpakaļ, šaubu nebija. Bet mūsu bērni arvien uzstājīgāk pieprasīja nekavēties, un mēs sapratām, ka ir jāpieliek visas pūles un jābrauc. Viņi jau vairākkārt bija šeit bijusi un iepazinuši, ka šeit ir daudz sirsnīgākas cilvēku savstarpējās attiecības, īpaši jauniešu vidū un skolās. Vācu sabiedrība ir ļoti vēsa un sadalīta interešu grupās.

Mana pirmā sadursme ar Latvi­jas sabiedrību pēc atgriešanās bija, kad tuvojās balsošana par iestāšanos ES. Jutu, ka daudziem cilvēkiem pat baznīcās nav nekādu priekšstatu par to, kas ES ir savā būtībā. Viena lieta, ja mēs tiktu uzaicināti iestāties politiski ekonomiskā savienībā, bet ES, līdzīgi kā Padomju Savienība, pieprasa pakļaut arī garīgās dzīves pamatvērtības, un tas jau ir ārkārtīgi bīsta­mi. Dīvainā kārtā pat vadoši Latvijas mācītāji aģitēja balsot par ES un darīja to pat no baznīcu kancelēm. Arī es gadījos vienā tādā baznīcā, kad mācītājs sāka šo uzrunu, aicinādams balsot, man nebija citu iespēju kā demonstratīvi piecelties un iet ārā. Tad es uzrakstīju atklātu vēstuli „ES zābaks latviešu dvēseles durvīs”, ko publicēja Delfi un ko es izsūtīju visām luterāņu un baptistu baznīcām. Tajā es brīdināju par to, ka tieši homoseksuālisma lega­lizāciju un propagandu nekāda gadījuma nedrīkstētu pieņemt kristīgi cilvēki, tas ir kliedzošā pretrunā ar Bībeles patiesībām, un tas mums kā tautai var kļūt liktenīgi. Tad sekoja šis balsojums, un es līdz pat šai dienai satieku ļoti daudz cilvēku, kuri saka: ne mēs, ne mūsu apkārtnē neviens nebalsoja par ES. Sabiedrībā joprojām valda aizdomas, ka notika balsojuma rezultātu viltošana.

Pēc tam es centos iesaistīties sabiedriskajā darbā, lai mēģinātu labvēlīgi ietekmēt sabiedrības procesus. Tieši pirms pāris mēnešiem arhibīskaps Jānis Vanags bija atteicies Neatkarības dienā Domā teikt sprediķi, protestējot pret valdības cinismu, un daudzi viņam jautāja: ko tad darīt! Pie arhibīs­kapa sapulcējās inteliģences grupa: akadēmiķis Jānis Stradiņš, tobrīd Zinātņu Akadēmijas prezidents, dzejniece Māra Zālīte, Dr. med. Ilmārs Lazovskis un vēl apmēram desmit sabiedrībā pazīstami ļaudis, kopā apsverot daudzas ide­jas, tomēr palikām pie mana ierosinājuma veidot valsts televīzijā tiešraidē sabiedrisku diskusiju par aktuālajām problēmām. Tā radās raidījums „Kas notiek Latvijā?”. Uzaicinājām Jāni Domburu vadīt šo raidījumu, un pēc pusgada diezgan smagas cīņas tomēr panācām, ka tam tika piešķirts budžeta finansējums. Lai arī šie raidījumi nebija ideāli, tomēr tie atstāja jūtamu ie­tekmi, un laikam tā bija vienīgā vieta, kur valsts ierēdņiem brīžam nācās atskaitīties sabiedrībai par padarītajiem un nepadarītajiem darbiem.

Runājot par cīņu pret homoseksuālisma propagandu Latvijā, manuprāt, vislielākā atbildība gulstas uz turīgajiem latviešu biznesmeņiem, kuru rokās dažādos ceļos ir nonākuši miljoni, bet viņi pat nevienu procentu no savas bagātības nav gatavi ziedot savas tautas aizstāvēšanai. Iznāk paradokss – bagātnieki, kas at­balsta netikumību, saviem mērķiem ziedo nesavtīgi, bet mūsu tikumīgos miljonārus tautas problēmas neuztrauc. Daudzi viņiem lūguši palīdzību, lai organizētu ģime­nes fondus, bet vienmēr sa­ņēmuši atteikumu. Organizācija „No praid” savulaik pat bija spiesta atstāt savu vienistabas biroju, jo nebija naudas tā apmaksai. Tikmēr pārējā sabiedrība izmisīgi pretojas. Slavenās sko­lotāju vēstules atbalstam pret homoseksuālisma propagandu Latvijas skolās parakstījās vairāk nekā 17 000 cilvēku, bet Latvijas ārstu vēstuli pret homoseksuālis­ma legalizāciju parakstīja vairāk nekā 200 ārstu.

Aiz homoseksuālistu idejām stāv nauda, vispirms jau Džordža Sorosa nauda, viņš pēdējos as­toņos gados Latvijā ieguldījis pāri 60 miljoniem dolāru, un viņa „Brīvās demokrātijas programma” ir tieši tā, uz ko balstās homoseksuālisma propaganda. Sorosa ideoloģija paredz, ka morāles un ētikas kritērijus nedrīkst noteikt ne tautas tradīcijas, ne Svētie Raksti, ne baznīca, ne sabiedrība. Tos varot noteikt tikai juristi, vadoties no viņu pašu sarakstītiem cilvēktiesību aktiem. Tie tagad ir Svēto Rakstu vietā, līdzīgi kā komunistiem bija Ļeņina darbi. Bet Dieva vietā tiesas, kurām dota vara atcelt jebkuru tautas gri­bu. Visas mūsu morālās vērtības un kritēriji tiek apstrīdēti, apsmieti un pakļauti iznīcināšanai. Mums piedāvā kaut kādas abstraktas juridiskas normas, kuram nemaz nav ie­spējams pamatojums, jo, piemēram, neviens nekur nav atbildējis, kur ir izlasāma seksuālās orientācijas juridiskā definīcija un kā un kas noteiks konkrētam cilvēkam sek­suālo orientāciju juridiskā līmenī?

Paanalizējot Rietumu pasaulē notiekošo, kļūst skaidri redzams, kas tik neiedomājami dāsni finansē šo nāves ideoloģiju, tie ir daudzie biznesa koncerni, vairāki miljar­dieri vai viņu noklīdušās atvases. Vispirms jau iepriekš minētais un Rietumos gan par pasaules geju karali, gan par finanšu afēristu dēvētais, bet mūsu prezidentes dāsni ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvo­tais Džordžs Soross. Tad ir vesela rinda bagāto magnātu mantinieki, kuri kļuvuši par alkoholiķiem, narkomāniem, okultistiem, protams, daudzi inficējušies ar homoseksuālismu, un tagad viņi ar savām bagātībām visādi veicina savu iemīļoto dzīvesveidu. Un ir pat veseli uzņēmumi, piemēram, „Ford”, kurš atklāti paziņojis, ka no katras šī koncerna pārdotās mašī­nas, tur ietilpt tādas markas, kā, piemēram, „Ford”, „Mercury”, „Lincoln”, „Mazda”, „Volvo”, „Jaguar”, „Land Ro­ver”, ap 1000 dolāru tiek nodoti pederastijas popularizēšanai pasaulē. Arī tepat Latvijā aug to uzņēmumu saraksts, kas nu jau atklāti nekaunas atbalstīt nāves ideoloģiju, piemēram, viesnīcas „Latvija” un „Valdemārs”, lidsabiedrība „Ryanair”, portāls „politika.lv“, Sabiedrības integrācijas fonds utt. Bet mums nav jānobīstas no šiem duļķainajiem cunami, mūsu tautas spēks, ar Dieva svētību stiprināts, var kļūt par pietiekami stipru cietoksni mūsu valstij, ja vien mēs pareizi apzināsimies šā laika prioritātes un būsim aktīvi katrs sava vietā.

Visu dzīvi esmu bijis principu cilvēks, tādēļ Latvi­jas politiskā dzīve man nav pieņemama tieši to milzīgo kompromisu un morālā deficīta dēļ. Un es nepiekrītu daudzu politiķu mīļajam teicienam: „Neko darīt, tāda jau ir tā politika…” Nē, Latvijas politika tāda ir tikai tādēļ, ka Latvijas politiķi to tādu veido un tādu uztur. Turklāt varbūt pat visvainīgākie ir Latvijas politiķu mammas un tēvi, kuri saviem dēliem un meitām bērnībā nav pratuši iemācīt ne­liekuļot, bet augstā cieņā turēt savu, savas dzimtas un sa­vas tēvu zemes godu. Bet tagad jau ir par vēlu kaunināt. Jā, protams, tur arvien ir daži cilvēki, visu cieņu viņiem, kas cenšas cīnīties par sabiedrības interesēm, bet viņi neko daudz mainīt nevar, jo vairākums ir to, kas ko­misijās, komitejās un Saeimas un valdības balsojumos nosaka, kas būs un kas nebūs. Un tomēr viņi izmisīgi aiz­stāv mūsu tautas patiesās intereses, liels paldies viņiem par to.

Raksts veidots pēc žurnālā „Tikšanās” 2007. gada aprīļa un maija numuros publicētajiem materiāliem.
© Maira Ošeniece. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un pirmavotu obligāta.

March 26, 2012 Posted by | nepakļaušanās, Patriotisms, pretošanās, PSRS, PSRS sabrukšana, represijas | Leave a comment

Represēto līderis pie Brīvības pieminekļa uzstājas ar asu runu

BNS http://www.apollo.lv/portal/news/articles/269129

 Latvijas Politiski  represēto apvienības līderis Gunārs Resnais piemiņas pasākumā pie Brīvības pieminekļa svētdien uzstājās ar asu un emocionālu uzrunu, savukārt Valsts prezidents  Andris Bērziņš aicināja neaizmirst pagātni, veidojot nākotni.

 Resnais runas sākumā uzsvēra, ka, pulcējoties pie Brīvības pieminekļa, «mēs apliecinām uzticību tiem cilvēkiem, kas veidoja šo valsti un pieminekli – tā ir Latvijas svētvieta».

Lai gan uzlabojoties finanšu situācijai valstī, var just pamatu zem kājām, referendums par divvalodību Latvijā bija «neatkarīgas Latvijas valsts likvidācijas piedāvājums», norādīja Resnais. «Tas ir noticis valstī, kas nekad iepriekš nav pazinusi etnisko naidu,» viņs piebilda.

Viņš veltīja pārmetumus politiķiem, jo Latvijā notiek bīstami procesi.

«Ir iesēta naida nezāle, un es ceru, ka tā neizaugs,» tēlaini izteicās Resnais. «Tā [referendums par divvalodību] bija naida kurināšana.. Mums ir kauns par tādām lietām,» sacīja represēto līderis.

«Es atļaujos represēto vārdā izteikt pārmetumu un kaunu politiķiem. Šī mazā zemīte, Latvija, ir jāaizstāv!» aicināja Resnais.

Savukārt prezidents savā uzrunā pateicās Resnajam par izteiktajām domām un pauda pārliecību, ka klātesošie viņam pilnībā piekrīt.

«Mums ir jāatceras pagātne! Ir jādara viss, lai tādi notikumi nekad vairs Latvijā neatkārtotos. Mums ir jāveido nākotne, strādājot kopā, bet atceroties pagātnes mācību,» sacīja prezidents, norādot, ka iedzīvotājiem kopā ir jāveido stipra valsts, kuru atzīst un godā pasaulē.

Bērziņš uzsvēra, ka 1949.gada 25.marts ir viena no melnākajām dienām Baltijas valstīs, jo «90 tūkstoši cilvēku bez tiesas tika nosaukti par noziedzniekiem, tika atņemta viņu manta un izsūtīti ārpus savas zemes». Latviju deportācijas skārušas vissmagāk, jo no tās izsūtīti vairāk nekā 42 tūkstoši cilvēki.

«Kas bija šie cilvēki? Viņus nosauca par gulagiem, par bandītu atbalstītājiem, bet viņi bija tikai savas zemes cilvēki, kas strādāja Latvijas labā,» teica prezidents. «Kāda bija viņu vaina? Tas, ka viņu vecāki un vecvecāki bija atļāvušies nedaudz vairāk kā citi.»

«Trešā daļa bija bērni un viņi šobrīd ir kopā ar mums. Viņi ir ar sirmām galvām, viņi glabā smagas un nepārvaramas atmiņas, bet viņi nepauž naidu un atriebības vēlmi. Viņi saprot cilvēcības īsto vērtību. Viņi ir tie, kas var palīdzēt noteikt Latvijai pareizo virzienu,» emocionāli sacīja prezidents.

1949.gadā no 25. līdz 29.martam notika visplašākā cilvēku administratīvā izsūtīšana, kuras laikā no Latvijas uz attāliem PSRS apgabaliem izsūtīja apmēram 43 tūkstošus iedzīvotāju.

March 25, 2012 Posted by | piemiņa, represijas, REPRESĒTIE | Leave a comment

%d bloggers like this: