gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Staļina 5. marta zīme

Josifa Staļina 5. marta zīme. – Jeb kā “13″ – redzīgos ciklos vēsturē atminēt zīmīgus sākumus un beigas.

Bonifācijs Daukšts

Staļina 5. marta zīme

Neesmu nekāds īsts skaitļu un datumu mistiķis, bet tomēr –  ir tik uzkrītoši skaidrs, ka 5. martam Staļina dzīvē, viņa noziegumu vispārējā hronoloģijā – un it sevišķi  sadarbības ar Hitleru posmā – ir bijusi neizdzēšami zīmīga un ļauni simboliska vieta.

Vispirms – šis datums 20. gadsimtā atklāja un laika dimensijā ievadīja divu totālo teroristu, divu tirānu varu peripetiju apzīmogotu divdesmitgadi. Divi nolādēti gadu desmiti sākās tieši ar Hitleram padevīga Reihstāga  ievēlēšanu 1933.gada 5. martā (naciķu deputātu  pārsvars juridiski, pieņemot likumu,  nodrošināja Hitleram īpašas varas tiesības) – bet viss šis precīzi nomērītais divdesmitgadu  posms punktuāli  beidzās jar Staļina galu Maskavā 1953. gada 5. martā.

Tieši un precīzi septiņus gadus pēc Hitlera politiskās varas iegūšanas  triumfa, – 1940. gada 5. martā, gandrīz vai kā uzsverot un atzīmējot sava nacistiskā sabiedrotā pustrīpadsmit  gadu varas jubileju, Staļins un viņa komunistu partijas CK Politbirojs pieņēma bandītisko lēmumu –  par 1939.gada septembrī padomju – nacistu kopīgi izvērstajā agresijā pret Poliju sagūstīto 22.000 poļu virsnieku noslepkavošanu. Tā bija īstākā dāvana „brālim” Hitleram, īpašs demonstratīvs Staļina apliecinājums tam, ka līgumos ierakstītā draudzība viņam pašsaprotami ir kļuvusi jebkura nacistu veikta nozieguma vērta. Neģēlīgi noslepkavojot Polijas militārās un intelektuālās elites cilvēku  tūkstošus, Staļins centās Hitleram pierādīt, ka  negatavojas pret to vērsties arī nākotnē un nedomā pretcīņā izmantot poļu potenciālu, kas šim nolūkam būtu vairāk nekā noderīgs.

1940.gada 5. marta Politbiroja lēmums nozīmēja genocīda aktu ne tikai pret poļiem, bet arī pirmo ebreju masveida slepkavības aktu PSRS teritorijā II Pasaules kara laikā. Pēc vēsturnieka Vilena Ļuļečņika apkopotajiem datiem no 26.000 akcijas laikā poļu virsnieku nometnēs un cietumos noslepkavotajiem ne mazāk kā 2000 bija Polijas ebreji.

Starp citu, ciniski simboliski, ka tajā pašā 5. marta Politbiroja sēdē, kurā rotaļīgi raiti izlēma daudzu tūkstošu cilvēku mūža beigas, Staļina Politbirojs pretmetīgi izskatīja arī jautājumu par jauna, modernāka  sarkofāga izgatavošanas nepieciešamību boļševiku režīmam dārgās Ļeņina mūmijas “mūžīgās dzīves” pagarināšanai.

Līdz ar to sākās pēdējā, nenojausti Staļina paša iezīmētā  trīspadsmitgade.

Vidējais – 1946. gads – šajā trīspadsmitgadē (un atkal 5. martā) iegājis vēsturē ar Vinstona Čērčila Fultonas runu, kurā dižais brits konstatēja jau acīmredzamu „dzelzs priekškara” pastāvēšanu starp Staļina tirānijas telpu un demokrātiskajiem Rietumiem. Sākās „aukstais karš”, – tas bija Staļina režīma iekšpolitisko un ārpolitisko konvulsiju laiks, viņam patiešām fatālās trīspadsmitgades lejupejas posms.

Staļinam skaitlis 13 nebija un nevarēja būt laimīgs. Precīzi, kā nomērīts un rakstos pareģots, tieši trīspadsmit gadus pēc sava lielākā sadarbības ar Hitleru nozieguma, viņš izlaida garu.

„Nu i kults ar viņu”, tā, rūgti pasmejoties, teikts kādā disidentiskā krievu anekdotē.

Bet rūgti pasmieties vien ir daudz par maz…

March 5, 2012 - Posted by | Staļins

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: