gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Latviešu leģionāri

Ilmārs Knaģis

Tuvojas 16.marts un man atkal būs jākaunās par manu valsti, par tās vadību, par visiem tiem gudrajiem vīriem un sievām, kuriem mēs esam uzticējuši valsts nākotni un savu likteni, bet kas 20 gadu laikā praktiski nav panākuši neko mūsu nesenās pagātnes izgaismošanā, patiesā interpretācijā.

Visus 20 gadus mūsu politiķi un diplomāti ir dzīvojuši bailēs, ka „rietumi mūs nesapratīs”. Toties austrumi, mūsu „tuvā aizrobeža” ir sapratusi, ka mēs neesam spējīgi sevi aizstāvēt, ka uz mums var „visus suņus kārt” un apvainot un ķengāt nevien mūs un mūsu valsti un tautu, bet pat mūsu kritušos karavīrus.

Domāju, ka visiem ir zināms, ka Vašingtonā, netālu no Kapitolija ir ierīkota piemiņas vieta un uzcelts piemineklis komunisma upuriem (pēc paša toreizējā ASV prezidenta Dz. Buša vārdiem, šo upuru bija 100 miljonu). Bet piemineklis ir ne tikai upuriem, bet visiem, kas cīnījušies pret komunismu. Tātad arī latviešu leģionāriem, jo leģioni taču bija vienīgās organizētās latviešu karaspēku vienības, kas cīnījās pret komunistisko valsti. To noliegt var tikai tas, kas nezina ne to laiku Latvijas, ne leģionu, ne kara vēsturi. Bet laikam maz kam ir zināms, ka netālu no Volhovas purviem krievi ir izveidojuši kolosālus brāļu kapus kritušajiem vācu zaldātiem (par vācu naudu, protams). Bet latviešu zēni guļ turpat netālu zem jau sen satrunējušiem krustiem. Un vienīgais pieminineklis, ko 2003. gadā tur uzlika no ASV atbraukušais bijušais leģionārs Jānis Žmuldiņš, jau pēc dažām dienām tika uzspridzināts un krievu avīzes, pat pareizticīgo mācītāji gavilēja par pieminekļa likvidēšanu.

Āfrikā, Līvijas tuksnesī, sešdesmitajos gados vācieši uzcēla kolosālu piemiņas memoriālu vācu Ģenerāļa Rommeļa karavīriem. Un piemineklis stāv. Āfrikā. Tuksnesī. Vāciešiem.
16.marts – leģionāru diena. Bet vai tikai leģionāru? Tā ir arī mana diena. Mani 14.jūnija naktī aizveda uz Sibīriju. Bet mani vienaudži, draugi, klasesbiedri karoja latviešu leģionos un tādēļ arī es katru gadu 16.martā eju Doma baznīcā un lieku ziedus pie Brīvības pieminekļa un Lestenē uz Nezināmā kareivja kapa.

1941.gadā, kad Latvijā jau saimniekoja krievu okupanti, mūsu, zēnu galvenais sarunu temats bija karš, par kura neizbēgamību nebija šaubu. Mēs domājām un runājām, ko tad darīsim mēs. Un nebija citu domu, kā – „sitīsim krievus”. Tāpat, kā mūsu tēvi nesenā pagātnē sita gan krievus, gan vāciešus. Bet vāciešus mēs šoreiz gaidījām, kā atbrīvotājus. Uz ko gan mēs vēl varējām cerēt? Un ko gan mēs toreiz zinājām par fašismu, par nacismu? Un ko latviešu vecie strēlnieki, revolūcijas sākumā zināja par komunismu? Par cara ģenerāļiem gan viņi zināja pietiekoši, lai necīnītos viņu pusē. Bet mēs komunisma varu jau bijām izbaudījuši. Pietika viena – “baigā gada”. Un mēs gadījām vāciešus.

Jau labu laiku Eiropā, pat visā Pasaulē notiek „vērtību pārvērtēšana” t.i. komunistisko režīmu noziegumu nosodīšana un pielīdzināšana nacisma noziegumiem un tieši tagad ir īstais laiks atgādināt, stāstīt visai pasaulei par mūsu okupāciju, par 50 okupācijas gadiem, par komunisma noziegumiem. Nav šaubu, ka kaut kas tiek darīts, bet vārgi un nepietiekoši. Vai tādēļ, ka pie mums pārāk daudz krievu? Bet kādēļ daudz? Un kādēļ ar viņiem būtu jārēķinās? Bet varbūt vainīga vēstures nezināšana? Bet varbūt senu notikumu mērīšana ar šodienas olekti?

Mums esot sarežģīta vēsture? Diezin vai sarežģītāka par citu tautu vēsturēm un ir lietas, kas ir vienkāršākas par cirvi – bija okupācija! Un ja bija, un mums ne vienam par to nav šaubu, tad nav jābūt ne vēsturniekam, ne politiķim lai sajēgtu, ka ja bija okupācija, tad katra pilsoņa svēts pienākums bija cīnīties pret šo okupāciju un princips: „mana ienaidnieka ienaidnieks – mans sabiedrotais” bija loģisks un saprotams arguments sadarbībai ar vāciešiem. Katrai tautai sava vēsture un savi varoņi. Un leģionāri sita tos, kurus vajadzēja sist (tāpat, kā kādreiz vecie streļķi sita baltos ģenerāļus).Un ja vēl līdz šim Pasaule to nav sapratusi un atzinusi, tad tā ir mūsu vēsturnieku, politiķu un diplomātu problēma un vaina. Ja ne noziegums. Tagad var gudri spriedelēt, ka latviešiem nevajadzēja karot ne vācu, ne krievu pusē. Tā ir tukša muldēšana – „kā būtu, ja nebūtu”. Tā bija. Un citādi laikam nevarēja būt, toreizējo apstākļu sagadīšanās rezultātā (kam esmu liecinieks). Un Dievs vien zina, kā veidotos mūsu liktenis, ja latviešu padomju pulkiem nebūtu alternatīva – latviešu leģioni. Ja bija vieni, bija jābūt arī otriem. Citādi mēs diezin vai  būtu atbrīvojušies no krieviem 1991.gadā.

1947.gada pēckara Latvija, kurā es atgriezos no Sibīrijas (uz neilgu laiku), bija leģionāru Latvija. Cilvēku atmiņās, gaisā vēl virmoja kara atskaņas. Es apskaudu puišus, kas bija cīnījušies pret krieviem – viņi vismaz kaut ko bija darījuši Latvijas labā un nebija viņu vaina, ka no tās cerētās neatkarības nekas nesanāca.. Tos, kas bija karojuši krievu pusē, toreiz pārāk nemanīja. Tautā viņi nebija populāri un viņi paši arī sevi pārāk nereklamēja. It kā kautrējās. Vismaz pirmajos pēckara gados. Tautas simpātijas bija leģionāru pusē. Un laikam būtu gluži vienalga, vai viņi būtu karojuši kopā ar vāciešiem, turkiem vai papuasiem – viņi bija karojuši pret krieviem. Un šīs simpātijas ir saglabājušās līdz pat šodienai. Pārāk lielu ļaunumu latviešu tautai ir nodarījusi Krievijas impērija. Nesalīdzināmi lielāku, nekā Vācija. Un tā tas taču ir noticis visā latviešu tautas vēstures laikā.

Šodien var gudri prātot un minēt, kas ar mums būtu noticis, ja vācietis būtu sakāvis krievu. To mēs nekad neuzzināsim. Bet mēs zinām, kas ar mums notika pēc krievu uzvaras. Turklāt ir naivi domāt, ka gūdama uzvaru karā ar Krieviju, Vācija spētu uzvarēt arī pārējos Sabiedrotos. Fašisma dziesma bija nodziedāta jau labu laiku pirms kara beigām, bet latviešu tautai otrrezējā krievu okupācija bija visļaunākais no visa iespējamā. Sena ķīniešu gudrība saka, ka – „vienmēr ir jāņem vērā laiks”. Un lielākā šodienas vēsturnieku kļūda ir tā, ka visai bieži vēsturiski notikumi tiek izrauti no to laiku konteksta un vērtēti it kā tas būtu noticis tikai vakar. Tā tas notiek gan ar veco latviešu strēlnieku, gan ar Kārļa Ulmaņa un viņa laika vērtēšanu un tā tas ir arī ar leģionāru vērtēšanu.

Mēs bijām uzvarētāju bērni. Veco strēlnieku, brīvības izcīnītāju bērni. Mēs zinājām savu vēsturi un mums nebija par to jākaunās. Šodienas paaudzes nezina savas tautas un valsts vēsturi un tai nav grūti iestāstīt visu, kas ienāk prātā kādam politiķim, vēsturniekam vai žurnālistam. Visai bieži mūsu vēsture tiek nomelnota. Tas notiek it kā vienu vienīgo, pareizo patiesību meklējot. Jā, mūsu vēsturē ir arī tādas lapaspuses, par kurām būtu jākaunas, bet nebūt ne par to jākaunās, ka esam situši savus kaklakungus – melnos, brūnos, sarkanos, vai sarkan-zili-baltos. Tauta, kas neciena savu vēsturi, tauta, kurai nav savu varoņu, no kuriem ņemt piemēru, kura par varoņiem uzskata tikai tos, kurus par tādiem uzskatīt atļauj citas, lielas un varenas valstis, tādai tautai grūti būt neatkarīgai un grūti uzcelt savu valsti. Un to mēs tagad jūtam un redzam uz katra soļa.

Kad pienāks tā TAISNĪBAS AUGŠAMCELŠANĀS diena, kuru gaidīja, uz kuru cerēja Andrejs Eglītis, kas iegravēts Pieminekļa pakājē Lestenes Brāļu kapos?

Visa mūsu atjaunotās neatkarības vēsture ir netaisnību virkne. Un leģionāru nopelnu neatzīšana ir viena no lielākajām netaisnībām. Bet ne jau tās vienas tautas daļas reabilitācija ir galvenais. Galvenais ir mūsu vēstures reabilitācija. Viss, kas tika darīts mūsu tautas un valsts brīvības un neatkarības labā, ir attaisnojams un godināms. Un Pasaule mūs sapratīs un sāks cienīt, ja mēs iemācīsimies cienīt paši sevi. Mūsu tauta ir daudz cietusi. Bet ne ciešanas izsauc cieņu, bet gan pretošanās. Labi tas vai slikti, bet tā tas vēsturē vienmēr ir bijis. Pasaule ir nežēlīga. Tā nav Dezdemona, kas, kā zināms, Otello par ciešanām esot iemīlējusi.

March 7, 2012 - Posted by | Leģions, represijas, REPRESĒTIE, Sibīrija, totalitārisms, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: