gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Traks uz mūžu


http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=343499:traks-uz-mu&Itemid=93

Ja nebūtu satikusi Jāni Apsi, es nezinātu, ka Latvijā ir cilvēki, kuri joprojām dzīvo ar tām šizofrēnijas “sakām”, kuras viņiem par padomju laikam neatbilstošiem uzskatiem uzlika Valsts drošības komiteja (VDK), iesaistot ārstus. Vēsturnieks Ritvars Jansons secina, ka valstī varētu būt kādas piecdesmit šādi sodītas personas.

J. Apse ir viens no retajiem, kas uzdrošinājies neatkarīgās Latvijas laikā pateikt, ka nevēlas visu mūžu dzīvot kā “traks cilvēks”, un pieprasījis, lai slimības vēsturē ierakstītais tiktu izsvītrots. Taču pagaidām viņš šajā cīņā zaudējis.

Diemžēl psihiatrijas lietošana pret padomjlaika disidentiem Latvijā nav atzīta par represijām. Turklāt arī tagad psihiatri uzskata, ka par “nepareiziem” politiskiem uzskatiem diagnozi nelika. Psihiatre Anita Apsīte sarunā citastarp saka: “Ja cilvēks psihiski ir pilnīgi vesels, viņš zina, kādā sistēmā viņš dzīvo, zina, kā kurā vietā jārunā, zina, kāda ir dzīves īstenība.” Ja visi cilvēki tā uzskatītu, vai būtu iespējama brīvvalsts atjaunošana?…

Par antikomunistiskiem uzskatiem – uz slimnīcu

Dokumentu kaudzē, ko man parāda J. Apse, ir iesniegumi prokuratūrai, tiesībsargam, ārstu slēdzieni, atbildes un atzinumi…

Pirmie, kas iekrīt acīs, ir Psihiatrijas un narkoloģijas centra arhīva izsniegtie izraksti no pacienta slimības vēstures: “Ģimenē neviens ar psihiskām slimībām neslimojot. Audzis un attīstījies labi. Mācījies teicami un labi. Jau mācoties institūtā (1945. gada 25. martā ģimene izsūtīta uz Sibīriju; absolvējis Tomskas Politehnisko institūtu. – M. L.), no 22 gadu vecuma pastiprināti interesējies par politiskiem jautājumiem, lasījis attiecīgu literatūru. Taču šie jautājumi kļuvuši arvien neskaidrāki, beidzot izveidojušies antikomunistiski uzskati un slimnieks sācis pieprasīt atļauju emigrēt uz ārzemēm. Tajos laikos tas nebija atļauts, tāpēc gājis uz dažādām instancēm, kamēr 1967. gada ziemā no kara komisariāta atsūtīts uz šo slimnīcu.” Ārstu konsilijs uzstādīja diagnozi – paranojālās formas šizofrēnija (cilvēks murgo jeb fantazē par realitātē neeksistējošām lietām), slēdzienu parakstīja profesors Grigorijs Rotšteins (miris 1969. gadā), sākās trīs mēnešu ilga piespiedu ārstēšana ar medikamentiem, kas iedarbojās uz centrālo nervu sistēmu un radīja kustību traucējumus.

J. Apse: “Šī diagnoze sagrāva uzticību man kā cilvēkam. Bija vesela rinda specialitāšu gan padomju laikā, gan arī tagad, kurās drīkst strādāt tikai tad, ja esi garīgi vesels. Tas attiecas arī uz manu arodu, jo esmu inženieris siltumenerģijas procesu automatizācijā.

Tas ir tehniski sarežģīts darbs, kas saistīts ar bīstamām iekārtām, un šizofrēniķi taču nevar laist tām klāt, uzspridzinās! Ne toreiz, ne tagad man nedod arī autovadītāja tiesības.”

Prasa psihiatra izziņu

Līdzīgs liktenis ir arī tautfrontietim Ivanam Jahimovičam un Sandrim Rigam, kurš padomju laikā apvienoja kristīgi domājošos visā valstī un izveidoja totalitāro režīmu apdraudošu pagrīdes kustību.

I. Jahimovičs uz psihiatrisko slimnīcu nosūtīts 1969. gadā ar Augstākās tiesas spriedumu. Tajā konstatēts, ka viņš izplatījis melīgus uzskatus, kas apdraud padomju sabiedrību un valstisko iekārtu. S. Riga pēc aresta 80. gados nokļuva Butirku cietumā Maskavā, pēc tam Blagoveščenskas psihiatriskajā slimnīcā Amūras apgabalā, bet vēlāk tika pārvests uz Rīgas psihoneiroloģisko slimnīcu. Par viņa atbrīvošanu iestājās pāvests Jānis Pāvils II, Lielbritānijas premjerministre Mārgareta Tečere un ASV prezidents Ronalds Reigans, liecina tā laika arhīvu materiāli…

I. Jahimovičs par savu diagnozi neko nevēlas zināt, lai vātis atkal nesāktu asiņot. Bet S. Riga uzskata – ja valstij nav bijusi vēlēšanās ar likumu reabilitēt personas, kuras VDK kopā ar psihiatriem centušās atbrīvot no pretpadomju uzskatiem, izmantojot pazemojošas metodes, un ja tas līdz šim brīdim nav atzīts par noziegumu, tad ļoti jāšaubās, ka šī griba radīsies pēc dažu personu iesnieguma. Cilvēkam ir sagrauta uzticība, jo diagnoze pavada visu dzīvi.

Jāpiebilst, ka Ministru kabineta noteikumos par obligātajām veselības pārbaudēm tiek prasīts psihiatra atzinums ne tikai mašīnistiem, bet pat vilcienu kontrolieriem, pasažieru vagonu pavadoņiem, dzelzceļa elektromehāniķiem, dispečeriem, dzelzceļa staciju dežurantiem, kravu pieņēmējiem. Ir vēl citi arodi, kur aizliegts strādāt ar psihiskām kaitēm. Tātad tas nozīmē – ja cilvēkam padomju laikos “piekabināta” psihiski slima cilvēka diagnoze un tā vēl tagad nav atcelta, tad viņš šajās profesijās strādāt nevar.

Pat ja vēlies strādāt kādā privātuzņēmumā, arī tad darba devējs liek aizpildīt anketu, kur jānorāda, vai neesi tiesāts, vai neesi psihiatru uzskaitē. Arī to S. Riga paskaidro tiem cilvēkiem, kuri brīnās – kā gan kaut kāda papīros ierakstīta diagnoze var traucēt dzīvot!

Prokuratūra ar trakajiem nenodarbojas

izina2_8

J. Apse bija pārliecināts, ka tā baisā slimība, ko padomju laika psihiatri bija ierakstījuši viņa slimības vēsturē, nebūs uz mūžu. Viņš uzskatīja, ka brīvajā Latvijā atkal kļūs par veselu cilvēku, uzrādot arhīvā iegūtos dokumentus, kas apliecina, ka slimnīcā nokļuvis tāpēc, ka gribējis emigrēt no valsts.

Pirmo iesniegumu 2006. gadā nosūtīja Ģenerālprokuratūrai, kurā lūdza atzīt psihiatru sadarbību ar čekistiem par kriminālnoziegumu un noņemt viņam diagnozi, kas grauj uzticību cilvēkam. Visai drīz viņš saņēma Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta virsprokurora Jāņa Pēdas parakstītu atbildi, ka prokuratūras kompetencē neietilpst jautājumu izskatīšana par medicīniskās diagnozes noteikšanas pamatotību un līdz ar to arī par ievietošanas psihiatriskajā slimnīcā pamatotību.

Bijušais Totalitāro režīmu un noziegumu izmeklēšanas nodaļas virsprokurors Uldis Strēlis man skaidro, ka pieminētais departaments un vēlāk arī Ģenerālprokuratūras Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūra (kopš 2011. gada – Specializētā vairāku nozaru prokuratūra) tika izveidota, lai cita starpā izskatītu arī iepriekšminēto un citu līdzīgi cietušo sūdzības. “Diemžēl to jautājumu kārtošanā, kas skāra politiskas lietas, bija iestājies juceklis, jo iesaistīja amatpersonas ar vājām juridiskām zināšanām un attiecīgu juridiskās prakses pieredzi šo jautājumu risināšanā,” man tagad atzīst Strēlis.

Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūras prokurors Vilhelms Sausiņš uzskata, ka tikai tiesa var atzīt juridisko faktu nelikumību, ka vesels cilvēks piespiedu kārtā ir ārstēts psihiatriskajā slimnīcā. Tomēr tam nepiekrīt Augstākās tiesas Judikatūras nodaļas vadītājs Pāvels Gruziņš: “Prokuratūras pienākums bija veikt pārbaudi šajā lietā, nevis atrakstīties. Ja prokuratūras rīcībā nav pietiekami daudz dokumentu, lai konstatētu, ka cilvēks nepamatoti ievietots ārstniecības iestādē, tad aiciniet, pratiniet un konstatējiet, kas tad tur īsti bija.”

Arī tiesībsargs 
neko nespēj

Arī tiesībsargs Juris Jansons nespēj palīdzēt. Tiesībsarga pilnvarojumā vecākā juriskonsulte Velga Slaidiņa raksta J. Apsem, ka tiesībsargs atsaka ierosināt pārbaudes lietu, jo kopš notikuma ir pagājis vairāk nekā gads. “Neapšaubāmi Jūsu aprakstītie jautājumi ir saistīti ar cilvēktiesību ievērošanu, tomēr, ņemot vērā laiku, kad tie ir notikuši, nav iespējams veikt objektīvu un atbilstošu pārbaudi.”

P. Gruziņš gan ir pārliecināts, ka lieta ir pārāk nozīmīga, lai uz to skatītos tikai pēc likuma burta: “Ja reiz valstī ir tiesībsargs, tad tam vajadzētu izdarīt slēdzienu, kas likumos būtu labojams, lai Jānim Apsem un viņam līdzīgajiem nevajadzētu staigāt no vienas iestādes pie otras, lai būtu skaidri saprotams, kā jārīkojas, kam kādi dokumenti ir jāiesniedz, lai atbrīvotos no padomju laikā uzliktās diagnozes.”

Lēmums bija, komisijas nebija

APSE2_TS_8

Taču nevarētu teikt, ka pēc valsts neatkarības atgūšanas neviens nekad nav centies kaut ko darīt lietas labad. 1990. gadā stājās spēkā Augstākās Padomes (AP) lēmums par to, kā īstenot nelikumīgi represēto personu reabilitācijas likumu. Vienā no šī lēmuma punktiem ir uzdots AP prezidijam izveidot komisiju, kas izskatītu visus gadījumus, kad personas viņu politisko uzskatu vai rīcības dēļ nepamatoti ievietotas piespiedu ārstēšanai psihiatriskajās slimnīcās. Taču ar punkta ierakstīšanu lēmumā ir par maz… Izrādās, ka tālāk nekas nav darīts – toreizējais AP priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs neatcerējās, ka tāda komisija būtu izveidota. Visticamāk, ka ne. Par to, ka šis lēmuma punkts ir izpildīts, tagad šaubās arī toreizējais Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Aivars Endziņš un AP deputāts ārsts Ivars Silārs.

Ja jau nav komisijas, tad prokuratūrai, saņemot Apses sūdzību, nekas cits neatlika kā vērsties toreizējā Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijā (MADEKKI). Tomēr ārstu konsilijs atzina, ka nav nekāda pamata apšaubīt Apsem 1967. gadā uzstādītās diagnozes – paranoīdā šizofrēnija – pamatotību. Šis arī bija galvenais iemesls, kāpēc prokuratūra vairs nereaģēja uz J. Apses atkārtotām sūdzībām.

“Par uzskatiem diagnozi neliek”

MADEKKI atzinumā minēti vairāku psihiatru uzvārdi, arī tādu, kas jo-projām strādā Psihiatrijas un narkoloģijas centrā. Ko paši psihiatri saka par šīm padomjlaiku metodēm, kad cilvēki par nepareiziem uzskatiem nonāca psihoneiroloģiskajā slimnīcā? Norunāju tikšanos ar ārstiem, taču, saprazdama, ka saruna nebūs vienkārša, paaicināju laikmeta aculiecinieci Lidiju Lasmani-Doroņinu. Viņa par saviem uzskatiem ir tiesāta, sēdējusi cietumos un lēģeros, viņas cīņu biedru vidū ne viens vien joprojām tiek uzskatīts par traku.

Mūs sagaida četri psihiatri: galvenā tiesu psihiatrijas eksperte Rasma Klotiņa, ambulatorās tiesu psihiatrijas ekspertīžu nodaļas vadītāja Anita Apsīte, ārsti Dagnija Bensone un Arnis Rutkis. Vaicāju, vai psihiatriem ir kādi priekšlikumi, lai varētu palīdzēt reabilitēt tos cilvēkus Latvijā, kas par savu politisko darbību un uzskatiem padomju laikā tika ievietoti psihiatriskajās slimnīcās, kur attiecīgi “ārstēti”.

A. Apsīte: “Tā nebija, ka slimniekiem uzlika diagnozi tikai tādēļ, ka viņiem bijusi ne tāda politiskā pārliecība. Man bija tāda pieredze 90. gadu sākumā, kad mainījās valsts iekārta un kad ne viena vien persona, kurai slimības vēsturē padomju laikos bija ierakstīta diagnoze šizofrēnija, nāca uz ārstu konsultatīvajām komisijām, lai pārskatītu diagnozi. To labi zina arī mani kolēģi Bensone un Rutkis.

Neviens cilvēks nebija tāds, kam šī diagnoze uzlikta nepamatoti. Visiem bija lielāki vai mazāki psihiski traucējumi. Tas ir labi saprotams, jo, ja cilvēks psihiski ir pilnīgi vesels, viņš zina, kādā sistēmā viņš dzīvo, zina, kā kurā vietā jārunā, zina, kāda ir dzīves īstenība.”

L. Lasmane-Doroņina: “Esmu diendienā kontaktējusies ar šiem cilvēkiem, mēs normāli sazināmies, es saprotu viņus un viņi saprot mani. Var jau būt, ka ārstam ir iemesls viņus par tādiem uzskatīt. Bet bija tāds gadījums, piemēram, ar Ģedertu Melngaili, kurš bija ievietots šajā slimnīcā savas nepareizās politiskās pārliecības dēļ. Kad kopā ar kādu latvieti no Vācijas apciemojām Ģedertu, ārsta kabinetā mūs pieņēma nevis ārsti, bet čekas darbinieki.”

D. Bensone: “Kā tad jūs secinājāt, ka viņi ir no čekas?”

L. Lasmane-Doroņina: “Tāpēc, ka vienu es biju turpat čekā redzējusi.”

D. Bensone: “Baltos halātos?”

L. Lasmane-Doroņina: “Jā. Viņi centās mūs iebiedēt. Ģederts bija atvests no Blagoveščenskas psihiatriskās slimnīcas, viņš paspēja mums izstāstīt, ka viņš šeit piesiets pie gultas, ka zāļots un spārdīts… Viņa aizstāvji bija atsūtījuši zviedru psihiatrus, kuri viņu atzina par pieskaitāmu. Kad viņa māte ieraudzīja, kādā stāvoklī ir dēls, viņa te vienā no šīm ēkām saļima un nomira.”

R. Klotiņa: “Es te strādāju kopš 1979. gada, un man nav bijis jāsaskaras ar tādiem gadījumiem, ka pa manu nodaļu staigā čekisti.”

D. Bensone: “Problēmu nav. Jebkurš cilvēks, kurš ir nemierā ar diagnozi, var doties pie šīs iestādes vadības, lūgt, lai tā norīko ārstu konsiliju, kas viņu izmeklē un pasaka, vai diagnoze ir pareiza.”

A. Apsīte: “Nevienam par politiskiem uzskatiem neliek diagnozes. Tā ir tikai epikrīze, tas nav nekas. Katrai slimībai ir jābūt diagnostiskiem kritērijiem, un tie nav tikai politiskie uzskati. Tie ir aplami domu secinājumi un slēdzieni, emocionāli un uztveres traucējumi. Turklāt, atvainojiet, kā diagnoze var traucēt dzīvot? Ja būs pamats, tad to noņems.

Psihiatriskajā slimnīcā ievieto tikai viena iemesla dēļ – tad, kad ir tādi klīniskie simptomi, kuri jāārstē. Politiskajām idejām nav sakara ar medicīnisko aprūpi un kvalitāti. Tās ir pilnīgi dažādas lietas. (..) Čekā taču strādāja gudri cilvēki, viņi redzēja, ar kādām personām viņiem ir darīšana – ar veseliem vai slimiem.”

R. Klotiņa: “Šizofrēnijas slimniekiem ir dažādi uzskati, tajā skaitā arī politiski. Diagnozi par uzskatiem neliek. Čeka nevarēja piespiest to izdarīt. Tā nenotiek! Pastāv starptautiskais slimību klasifikators, katrai diagnozei ir tā saucamie klīniskie kritēriji, kas ir smalki aprakstīti. Jūs laikam uzskatāt, ka cilvēkiem ar citādiem politiskiem uzskatiem nevar būt psihiskas slimības, ka tas nav savienojams. Es tā neuzskatu.”

Lai katrs lasītājs pats spriež par psihiatru teikto, bet L. Lasmane-Doroņina pēc tikšanās man saka: “Esmu laimīgi izlavījusies no psihiatriem un esmu priecīga par to…”

Bailes no atmaskošanas

Daktere Bensone bija vēlreiz izpētījusi J. Apses slimības vēsturi un pārsteigta arī jautāja: “Kāpēc šis cilvēks, beidzot ticis vaļā no visiem psihiatriem, tomēr turpina labprāt iet pie ārsta, diskutē un prasa invaliditātes grupu tā vietā, lai lepni aizcirstu durvis un aizietu no slimnīcas uz visiem laikiem? Un kāpēc viņš, būdams inženieris, nevarēja turpināt strādāt? Tas ir ļoti neloģiski, un diemžēl tas pierāda viņa diagnozi. Es nedomāju, ka tik daudz ārstu, veicot šo ekspertīzi, ir kļūdījušies.”

Kad izstāstīju ārstes neizpratni par viņa rīcību, prasot invaliditātes grupu, Apse atbildēja: “Ja jau viņi mani pasludinājuši par smagi slimu, lai tad arī gādā par mani.” Viņš uzskata, ka tieši psihiatriskajā slimnīcā tā sabeigta veselība, ka jākārto invaliditāte.

Bet S. Riga, uzzinot šodienas psihiatru viedokli, sacīja: “Tā ir aktīva agresīva pozīcija, kurā jūtamas bailes no atmaskošanas. Kuri būs tie ārsti, kas noņems mums tās diagnozes? Ne jau šie. Iespējams, ka visi psihiatri nedomā vienādi – lai tad viņi nāk un atbrīvo mūs no tās vilka pases.”

Komisija 
ar ārvalstu psihiatriem

Augstākās tiesas senatore Jautrīte Briede: “Šis ir ļoti sāpīgs un sarežģīts jautājums. Man šķiet, ka vajadzētu sākt ar to, ka psihiatrijas lietošana režīma nosargāšanai ir atzīstama par represijām. Uz šiem cilvēkiem vajadzētu skatīties nevis kā uz slimiem, bet drīzāk iziet no tā, ka viņi nav slimi. Un viņus nevajadzētu uzreiz sūtīt uz tiesu, bet gan uz valstī speciāli izveidotu administratīvo komisiju, kurā būtu iesaistīti ne tikai juristi, bet arī ārvalstu psihiatri, un tad lai tā lemj. Uz tiesu dotos tikai tad, ja neapmierinātu komisijas atzinums.”

Arī krimināltiesību eksperts Saeimas deputāts Andrejs Judins atzina, ka galvenais ir cietušo reabilitācija, kurai nav noilguma. Noilgums ir vainīgo saukšanai pie kriminālatbildības, tāpēc ārstus var nosodīt tikai ētiski un morāli, nevis krimināli.

Viņš kā deputāts solīja parūpēties, lai tiesību aktos tiktu iestrādāti panti, kas liktu izveidot komisiju no psihiatru un VDK rokām cietušo personu reabilitācijai. Šajā komisijā būšot nepieciešams iekļaut arī ārstus. Vai izdosies atrast tādus, kuri neuzskata, ka visi, kas padomju laikā nostājās pret režīmu, nebija pie pilna prāta? Ja ne, būs jāmeklē kaimiņvalstīs.

Ja jau Krievijā režīma opozicionārei Valērijai Novodvorskai izdevās panākt, ka viņai piespriesto diagnozi izskata neatkarīgs Krievijas ārstu konsilijs, kas atzina, ka viņa ir garīgi vesels cilvēks, gribas ticēt, ka arī Latvijā ir ārsti, kas spēj objektīvi novērtēt padomju laikā cietušo cilvēku garīgo stāvokli un no sākta gala neraugās uz viņiem kā uz trakajiem.

Apziņa, ka esi traks uz mūžu, ir briesmīgāka nekā sēdēšana cietumā par izdarītu noziegumu, man saka Sandris Riga…

Viedokļi

Kāda ir ārvalstu 
pieredze šajā jautājumā?

Arūns Bubnus, Lietuvas Genocīda un pretošanās pētījumu centra departamenta vadītājs: “Tie disidenti, kurus VDK, sadarbojoties ar psihiatriem, “ārstēja” psihiatriskajās slimnīcās, Lietuvā jau sen ir reabilitēti. Vēl Augstākās Padomes laikā tika izveidota speciāla komisija, kurā bija gan Augstākās tiesas, gan prokuratūras pārstāvji. Komisijas darbā psihiatri netika iesaistīti, jo politiķi un tiesībsargājošo institūciju pārstāvji nolēma, ka psihiatriskās ekspertīzes šiem cilvēkiem nav nepieciešamas.”

Aivar_Niglas_9

Aivars Niglas, Igaunijas Vēsturiskās piemiņas institūta zinātniskais līdzstrādnieks: “Igaunijā visas personas, kas par saviem uzskatiem cieta no padomju režīma, tika reabilitētas 90. gadu sākumā. Igaunija ir tiesiska valsts, tāpēc tie lēmumi, kas tika pieņemti padomju laikā un ar ko represēja cilvēkus, Igaunijā ir anulēti. Cik man zināms, psihiatri šo lēmumu anulēšanā netika iesaistīti. To izdarīja ar valstī pieņemtajiem likumiem.”

apseSoniks_9

Boguslavs Soniks, Eiropas Parlamenta deputāts no Polijas: “Polijā bija ļoti maz tādu psihiatru, kuri palīdzēja komunistiskās varas iestādēm izrēķināties ar neatkarības cīnītājiem. Daudzi ārsti, lai palīdzētu glābt disidentus no apcietinājuma, slēpa viņus slimnīcās. Taču nenoliedzami bija arī izņēmumi – psihiatri, kas atbalstīja komunistisko režīmu un “ārstēja” disidentus. Tas Polijā ir atzīts par noziegumu, un viņi vairs savā profesijā nestrādā, jo viņiem ir atņemta licence. Polijā ir izveidots Nacionālās piemiņas institūts, kurā tiek izskatīti noziegumi pret cilvēci, tur var vērsties arī cilvēki, kuri cietuši no psihiatra rokas par saviem politiskajiem uzskatiem. Tur strādā speciālisti, kas nodarbojas arī ar šādiem gadījumiem.”

Davidofs_9

Viktors Davidovs, Krievijas neatkarīgais žurnālists, kurš savas politiskās pārliecības dēļ 80. gados tika ievietots speciālajā psihiatriskajā slimnīcā Blagoveščenskā Amūras apgabalā: “Oficiālo valsts iestāžu un psihiatrijas pārstāvju pozīcija Krievijas Federācijā kā parasti, kad lieta saistās ar politiskajām represijām, ir visumā pretrunīga. No vienas puses, tiek atzīts, ka notika veselu cilvēku ievietošana psihiatriskajās slimnīcās politisku motīvu dēļ. Pazīstami disidenti tika atzīti par veseliem (Jeseņins-Voļpins, Ingurovs un citi). No otras puses, neviens no psihiatriem, nerunājot nemaz par VDK izmeklētājiem, ne tikai nav pakļauts kriminālajai vajāšanai (tas bija noziegums pat pēc padomju likumiem), bet pat nezaudēja darbu. Viens no galvenajiem psihiatrisko represiju arhitektiem – Serbska institūta direktors Georgijs Morozovs – līdz pēdējam brīdim palika godājamā amatā institūtā. Institūta interneta mājas lapā var redzēt goda vietā psihiatru fotogrāfijas, kuri katrs ir aizsūtījuši uz psihiatriskajām slimnīcām vairākus desmitus disidentu (daži no viņiem tur nomira vai atgriezās kā invalīdi).

Periodiski ar Federālā drošības dienesta atbalstu kāds no psihiatriem publicē rakstu, kur caurvijas ideja, ka varbūt ļaunprātību nebija. Par laimi, vēl ir dzīvi pietiekami daudz represiju upuru, kas var tam iebilst.

Šī tēma joprojām ir aktuāla, jo Krievijas Federācijā plaukst psihiatrijas ļaunprātīga izmantošana. Pērn psihiatrijas slimnīcā tika ievietots opozicionārs un bijušais padomju politieslodzītais Aleksejs Mannaņikovs (Novosibirska). Tas pats notika ar citu aktīvistu Kaļiņingradā. Bet tās parasti ir īslaicīgas piespiedu hospitalizācijas. Bet opozicionāre Larisa Arapa psihiatriskajā slimnīcā pavadīja vairākus mēnešus un iznāca no turienes, pateicoties tiesībsarga Lukina pūlēm. Žurnālists no Ribinskas speciālā tipa psihiatriskajā slimnīcā, apmēram tādā pašā, kādā savā laikā tiku ievietots arī es, pavadīja pusotru gadu. Es uzskatu, ka politiskā psihiatrija Kremlī un Federālajā drošības dienestā tiek turēta rezervē gadījumam, ja viņi izlems veikt jaunu represiju vilni, kas ir pilnīgi iespējams pēc Krievijas prezidenta vēlēšanām martā.”

March 7, 2012 - Posted by | PSRS, represijas, REPRESĒTIE

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: