gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Tas ir zināšanu trūkums: intervija ar Uldi Neiburgu

 

“Visus pēckara laikus un vēl mūsdienās bieži vien dominē lielā vēsture – ģenerāļu un pulkvežu vēsture -, bet grāmatā “(Divas) puses. Latviešu kara stāsti” ir vienkārši karavīri, vienkārši cilvēki. Tās ir viņu izjūtas,” uzsver vēsturnieks Uldis Neiburgs.Foto: Raitis Puriņš, Dienas mediji

 

 

Undīne Adamaite. 2012. gada 7. marts
Manuprāt, ja cilvēki ir domājoši, izglītoti, viņi spēj saprasties – ir pārliecināts vēsturnieks Uldis Neiburgs.

Šodien manam mīļajam Gunnim ceturtā dzimšanas diena. Mazajam mīļajam resnim, papa mīlulim. Tavā dzimšanas dienā papus spiež tevi pie krūtīm un bučo simtiem reižu, un novēl būt, un novēl būt dzīvē daudz laimīgākam, kādi bijām mēs ar mammu. Savās domās pērku Tev visu tās skaistākās lietiņas pasaulē un arī visu to garšīgāko – kūkas, bonbongas un saldējumu. Bet par visām lietām tu, mazais knauķi, es gribētu tevi vēl reizi redzēt, – šo latviešu strēlnieku divīzijas vecākā leitnanta Alberta Dāboliņa ierakstu dienasgrāmatā, kas tapis 1942. gada 9. aprīlī Staraja Rusas apkaimē, viņa dēls izlasīja gandrīz pēc 70 gadiem. Dāboliņš krita 1943. gada 2. aprīlī 31 gada vecumā.

Apgādā Mansards pagājušā gada decembrī iznāca Latvijas Universitātes pētnieku grāmata (Divas) puses. Latviešu kara stāsti. Tajā ietvertas sešas latviešu karavīru, kuri Otrajā pasaules karā cīnījās komunistiskās Padomju Savienības un nacionālsociālistiskās Vācijas armijā, frontē, mācībās un hospitāļos rakstītās dienasgrāmatas. Grāmata sagatavota valsts pētījumu programmas Nacionālā identitāte projekta Latvijas sociālā atmiņa un identitāte ietvaros. Tā tapusi ar Frīdriha Eberta fonda finansiālo atbalstu

Pēc Andas Buševicas grāmatai veltītās radiopārraides Augstāk par zemi uz radio atnāca viena no dienasgrāmatu autoru – sarkanarmieša Mārtiņa Strazdiņa – radiniecēm māksliniece Iveta Vecenāne un atbildēja uz autoru tobrīd neatbildēto jautājumu – vai viņš pārnāca no kara? Jā. Grāmatas veidotāji cer, ka (Divas) puses lasīs un atsauksies arī karā kritušo liepājnieku Alfona Kaunasa un Nikolaja Šķutes tuvinieki.

Dienasgrāmatu kailā emocionalitāte ir sabalansēta ar vērtīgiem analītiskiem komentāriem, atsedzot līdz šim mazāk skartas tēmas: Klintas Ločmeles raksts Dzīve pēc frontes: kara klātbūtni vērojot izseko Otrā pasaules kara dalībnieku dzīvei un izjūtām mūsdienās, Vita Zelče (kopā ar Uldi Neiburgu – grāmatas redaktore – red.) ierosina sarunu par kara upuriem jau miera laikos.

«Šis, manuprāt, ir labas sadarbības rezultāts. Mūsu projektā ir gan vēsturnieki, gan komunikācijas zinātņu pārstāvji. Ja šis būtu tikai sauss akadēmisks pētījums, rezultāts būtu ne tik labs un pilnīgs. Priekšvārdā ir profesores Vitas Zelčes eseja par kara laiku, par mūsdienu izpratni, ko būtu vērts tulkot angliski vai krieviski, lai cilvēki var iepazīties un saprast, ka Latvijas gadījumā uz šīm lietām jāskatās pavisam citādi, nekā tas notiek, tikai melnbalti,» uzsver Uldis Neiburgs.

Nule grāmatnīcās nonācis jau otrais (Divas) puses. Latviešu kara stāsti laidiens. LTV1 raidījuma 100 g kultūras gada balvā grāmata ar vislielāko skatītāju balsu skaitu saņēma gada balvu literatūrā. Kā jūs skaidrojat tik lielu interesi?

Tas, ka grāmata grāmata (Divas) puses. Latviešu kara stāsti ir pieprasīta un atzinīgi vērtēta, ir gan daudzu apstākļu, gan mūsu apzinātu darbību kopuma summa. Otrais pasaules karš – tēma nenoliedzami aktuāla ne tikai Latvijā, bet arī citur Eiropā, pasaulē. Karavīru dienasgrāmatas ir maz saglabājušās. Padomju pusē nedrīkstēja tādas rakstīt, bet vācu pusē tiem, kas rakstīja un krita padomju gūstā, atņēma vai paši izmeta ārā, lai tuviniekiem nebūtu nepatikšanu. Dienasgrāmatas ir maz publicētas. Pieredze rāda, ka citur Rietumeiropas valstīs vai Amerikā, vai pat Krievijā šādi publicējumi ir diezgan populāri. Tā bija profesores Vitas Zelčes ideja izdot tieši dienasgrāmatas. Parasti ir grāmatas par vieniem vai par otriem. Te abas puses – gan dienasgrāmatās, gan fotogrāfijās, gan pētījumā – dzīvo vienu mūžu. (Uldis Neiburgs šķirsta grāmatu, pievēršot uzmanību konceptuālajām fotokolāžām.) Varam redzēt, ka karavīru kapos latviešu ornamenti ir abās pusēs. To mēs parasti uzsveram. «Divas» (vārds grāmatas virsrakstā – red.) apzināti esam likuši iekavās. Jo tās ir nosacīti divas puses. Propaganda sludina, ka viņiem jācīnās citam pret citu. Vieniem jāsakauj fašisms, otriem – boļševisms, bet reāli viņi ir latvieši. Tīri simboliski, mēģinot pielikt punktu šai karošanai, izmantojām fotogrāfiju, kas ir diezgan unikāla. Tas ir sprunguļu ceļš Volhovā, kur no 1943. gada pavasara līdz beigām cīnījās latviešu leģiona 2. brigāde. Tā ir fotomontāža, kurā vienā pusē ir latviešu leģionāri, bet otrā – latviešu sarkanarmieši. Domāts, ka viņi kā veļi atnākuši uz veļu mielastu vai satikušies kā rēgi. Šis motīvs caurvij visu grāmatu. Tā ir mūsu tautas traģēdija, ka šiem karavīriem nebija lemts cīnīties vienā, savas valsts armijā par savas valsts un tautas brīvību, bet to nācās darīt svešās uniformās, bieži vien pret savu gribu. Visus pēckara laikus un vēl mūsdienās bieži vien dominē lielā vēsture – ģenerāļu un pulkvežu vēsture. Bet šeit ir karavīri, vienkārši cilvēki. Tās ir viņu izjūtas. Redzam, ka nevis kaut kāda nacistiskās Vācijas vai komunistiskās Padomju Savienības ideoloģija ir tā, kas viņiem ir primārā. Principā viņi vispār par to neraksta. Tā ir izdzīvošana karā, sieva, ģimene, bērni. Ilgas pēc savas dzimtenes, Latvijas. Tas ir tas, kas viņus vieno.

Bet tieši šobrīd šis jūsu simboliski aprakstītais izlīdzinājums izklausās kā skaista, bet skumja utopija.

Manuprāt, nav lielu problēmu par kaut ko vienoties Latvijas pilsoņiem, kas ir bijuši sarkanarmieši vai leģionā. Tiem, kas starpkaru posmā ir dzīvojuši Latvijā, jo viņiem ir sasaiste ar Latvijas valsti, saknes. Latvijas problēma lielā mērā ir tāda, ka otrreizējās padomju okupācijas rezultātā mums ir nomainījies cilvēku nacionālais sastāvs. Mēs nevaram viņiem šodien individuāli kaut ko pārmest, jo tās atkal bija šīs varas, kas noteica piespiedu imigrāciju utt. Šiem cilvēkiem nav saiknes ar pirmskara Latviju. Viņu vēsturiskā pieredze vai sociālā atmiņa ir viņu ģimenes pieredze. Viņi nav piedzīvojuši to, ko Latvija ir piedzīvojusi kara laikā. Viņi īstenībā to nezina. Latvija zaudēja savu neatkarību Otrā pasaules kara laikā. Latvija, manuprāt, nav ne uzvarētāja, ne zaudētāja, bet šī kara upuris. Ja runā mazliet sadzīviski un vienkāršoti, tad tas, kas vidusmēra krievam ir vācieši, nacisti vai fašisti, tie, kas uzbruka viņu zemei, tas latviešiem ir krievi, kas uzbruka mūsu zemei 1940. gadā. Problēma ir – kā vairot izpratni, ka ne tikai Vācija bija agresors, kas iekaroja Rietumeiropu, bet arī Padomju Savienība, kas uzbruka Somijai, atņēma daļu teritorijas, kas okupēja Baltijas valstis, kas paņēma Austrumpoliju utt. Kā zinām, mēs dzīvojam dažādās informācijas telpās. Cilvēkiem bieži vien ir tikai Krievijas televīzija vai citi krieviskie mediji, kas to pozicionē pavisam citādi. Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī. Es neredzētu problēmu, kāpēc 16. martā vai 9. maijā nevarētu būt raksti, kuros parādītos dažādi viedokļi. Lai latviešu lasītājs varētu iepazīties ar uzskatiem, kāpēc daļai Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju ir problēma, ka viņi uztver leģionārus negatīvi, un krievvalodīgie varētu iepazīties ar to, kāpēc latviešiem nav pieņemamas Uzvaras svētku svinības. Jautājums, kāpēc šādu rakstu nav.

Pirmām kārtām būtu jārunā nevis par latviešu vai krievu patiesību, bet par Latvijas valsts patiesību – Latvijas valsts likteni Otrajā pasaules karā. Piemēram, nav tā, ka Amerika savu izpratni par Otrā pasaules kara vēsturi veido uz pamata, kas noticis ar imigrantiem Francijā, Ķīnā, no kurienes viņi ir atbraukuši. Mums bieži vien ir tā, ka savu oficiālo valsts attieksmi pret vēsturi veidojam no likvidētas valsts (Padomju Savienības – red.) redzesleņķa vai no mūsdienu Krievijas skatpunkta.

Eiropā tagad veido kopīgo Eiropas muzeju, kas ir darba stadijā. Uzstādījums – ka tas būs Eiropas kopīgais skatījums uz lietām – nav nemaz tik vienkāršs. Ja mēs runājam par mūsdienu Eiropas identitāti, pētījumi parāda, ka principā ir trīs atmiņas – Rietumeiropas atmiņa, kuras pamatā ir holokausts, nacistu represijas, vēl Austrumeiropas cilvēku atmiņa, kas atceras gan komunisma, gan nacisma noziegumus, un ir mūsdienu Krievijas atmiņa vai mīts par Lielo Tēvijas karu un atbrīvošanu. Tā ir problēma, ka šie mīti un atmiņas ietekmē arī tagadējo dzīvi.

Cilvēki vārās kailās emocijās. Vai jums kā profesionālim vēsturniekam ir konstruktīvas idejas, kā pavairot vēstures izpratnes inteliģenci un kā mazināt demagoģiju, manipulācijas un histēriju?

Emocijas ir tik ļoti sakāpinātas, katrs krustām šķērsām ir pateicis savus argumentus, bet tos vairs neviens nedzird. Vairs nav jēgas sarunai. Ir tā – kurš skaļāk kliedz. Pie šīm lietām ir jāstrādā, un jāpievērš tām uzmanība ne tikai attiecīgajos datumos. Kultūras ministrijas apstiprinātā integrācijas programma, kuru izveidoja vēl iepriekšējās valdības laikā (kultūras ministre Sarmīte Ēlerte) paredz šajā politikā jaunu sadaļu – sociālā atmiņa. Arī politiķi beidzot ir sapratuši, ka šīs vēstures lietas ir pietiekami svarīgas un ka par tām ir jārunā. Ne tikai par kailiem faktiem, bet par to, kas ir cilvēku galvās. Kas ir viņu vēsturiskā atmiņa, un kur ir problēma? Runājot par izeju: ir jāsaprot, katram ir individuālā ģimenes pieredze, un mums ir jāciena katra. Mēs nevaram teikt, ka tavs vai mans vecaistēvs vai vecmāmiņa kaut ko darīja pareizi vai nepareizi. Bieži vien šodien to ir viegli izdarīt. Bet, ja mēs paši dzīvotu šajā laikā, redzētu, ka izvēles iespējas nemaz nebija tik lielas un viņi rīkojās, kā nu varēja un saprata. Bet, cienot un respektējot katru ģimenes pieredzi, mums tomēr ir jāredz, kas ir noticis ar mūsu valsti kopumā. Ir jāsaprot, kāpēc tas notiek, un nebūtu jākar klāt birkas. Latvijas gadījumā mums neder apzīmējumi «Lielais Tēvijas karš», «uzvarētāji», «zaudētāji», «fašisti». Mums ar Ināru Kolmani pirms pāris gadiem bija dokumentālā filma Pretrunīgā vēsture (2010), kurā mēs tieši par to runājām – nāk 16. marts, nāk 9. maijs, ir trīs pavisam dažādi cilvēki – latvietis, krievs un ebrejs -, un kā kuram kara laikā gājis. Esam rādījuši filmu gan Rīgā – latviešu un krievu auditorijā -, gan Kurzemē, gan Latgalē. Jaunā paaudze to uztver ļoti saprotoši atšķirībā no vecākiem cilvēkiem, kuriem katram jau ir savs viedoklis un uzstādījums. Filmas uzstādījums bija – lai katrs cilvēks – latvietis, krievs, ebrejs -, lai viņš saprot, ka tikpat godīgi, kā mēs parādām to viņa varoni, tikpat godīgi mēs parādām arī citus. Tie visi stāsti ir patiesi. Atšķirība ir tikai tāda, ka tie ir citādi.

Ir svarīga tolerance pret citiem likteņiem, spēja izkāpt no sava rāmīša – kas noticis ar mani un manu ģimeni – un paskatīties plašākā kontekstā. Kā tas izskatās kontekstā ar Eiropu, arī Krieviju. Kāpēc viņiem tas izskatās citādi nekā man?

Profesore Vita Zelče runā par smago iziešanu no kara. Parasti, apzinot kara upurus, rēķina tikai kritušos. Vairāk par šo tēmu runājusi māksla, kaut vai Remarks, tas pats neticamu sabiedrības interesi izsaukušais Kārlis Padegs. Mūsdienās šajā žanrā izcils piemērs ir dāņu režisores Suzannas Bīras filma Brāļi (2004) par mūsdienu karavīru traģēdiju un posttraumatiskā stresa sindromu tepat mūsdienu labklājīgajā Dānijā. Cik lielā mērā šie pēckara sindroma upuri ir Latvijas vēsturnieku pētījumu uzmanības lokā?

Tas ir tāds neskarts temats. Pēckara padomju laiks arī ir dažāds. Pētījumu tikpat kā nav. Ir stāsti, kas parādās atmiņās. Piemēram, skolā (50. gados) notiek kāds 9. maija vai līdzīgs pasākums. Veterānu godināšana. Klasē ir bērni, kuriem tēvi bijuši Sarkanajā armijā, un tādi – kuriem pretējā pusē. Tos vienus, protams, godina, bet par otriem – ne vārda. Dēls atnāk mājās un prasa – tēvs, kā tad tā? Pieminēja kara dalībniekus, kāpēc tu nenāci uz skolu? Kāda tam tēvam bija sajūta?… Droši vien viņš dēlam atbildēja kaut ko neitrālu. Tās ir tās sajūtas, kas nav pētītas. Padomju laikos bija pompozais padomju armijas karavīra tēls – uzvarētāja, atbrīvotāja tēls. Lai gan no 1945. līdz 1965. gadam Padomju Savienībā 9. maijs nemaz nebija oficiāla brīvdiena. Staļins nemaz nebija apmierināts ar kara rezultātiem, Padomju Savienības ieguvumi varēja būt lielāki. Tikai 1965. gadā, kad Brežņevs nāca pie varas, viņš kā Lielā Tēvijas kara veterāns, iecēla šos svētkus saulītē. Nesen iznāca Vitas Zelčes un Nila Muižnieka grāmata Karojošā piemiņa ar kontroversiālu vāku – Brīvības piemineklis un Uzvaras piemineklis skatās viens uz otru. Tur mēs vairāk rakstām par pēckara atcerēšanos – piemiņu gan 16. martam, gan 9. maijam.

Latvijā pēdējos gados mākslā, īpaši literatūrā un teātrī, aktualizējusies vēstures tēma: Valentīnas Freimanes un Marinas Kosteņeckas memuāri, Viļa Daudziņa Vectēvs un Valtera Sīļa Leģionāri. Pārtulkoti divi būtiski somu kultūras darbi – Veines Linnas Nezināmais kareivis un Sofijas Oksanenas Attīrīšanās, izcils notikums ir arī Nobela prēmijas laureātes Hertas Milleres romāna Elpas šūpoles iznākšana. Vai kāds no šiem darbiem jums ir devis impulsu jaunam redzējumam?

Mana specialitāte ir Latvijas Otrā pasaules kara vēsture. Ne tikai pētu dokumentus arhīvos, bet arī sekoju līdzi visam, sākot no kultūras, beidzot ar politiskām diskusijām. Es par vēsturi sāku interesēties atmodas laikā, jau vidusskolas gados. Mani ietekmēja trimdas grāmatas un mākslas darbi, jo šeit par šīm tēmām (leģionāru liktenis – red.) nedrīkstēja runāt. Trimdā par Otro pasaules karu ir sarakstīts ļoti daudz, ko mēs neapzināmies. Vai tā būtu dzeja – Ilze Kalnāre vai Andrejs Eglītis – vai romāni – Alfrēds Dziļums vai Dzintars Sodums -, vai vēl kas. Pat ja tur ir arī ļoti daudz izskaistinājumu un urrā patriotisma. Tie mākslas darbi, kas ir tapuši pirms trim vai pieciem gadiem, ir ar svaigu skatu. Daudzi salīdzina Daudziņa Vectēvu ar mūsu filmu Pretrunīgā vēsture. Man gan jāsaka, ka mēs darbu pie tās sākām daudzus gadus agrāk. Iespējams, tā ir neapzināta tēmu līdzība, sižeti jau ir pavisam atšķirīgi.

Man liekas – tā vienkārši ir pieeja, kas virmo gaisā, – glābjošā veselā saprāta pieeja.

Tā pieeja, kas virmo gaisā, ir tāda, ka mums uz lietām ir jāskatās citādi, mūsdienīgāk. Taisot Pretrunīgo vēsturi, mūsu doma bija tāda – latviešiem ir n-tās filmas latviešiem – Dzintrai Gekai ir Sibīrijas bērni un citas ļoti līdzīgas. Ebrejiem ir filmas par holokaustu. Un ir padomju filmas par Lielo Tēvijas karu. Bet mēs taisījām nevis latviešiem par latviešiem, bet visiem par visiem.

March 9, 2012 - Posted by | 2. pasaules karš, grāmatas

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: