gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Ar non grata pret Krievijas “vēstures desantu”

Ainārs Lerhis, Dr.hist., LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks, Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs
http://www.delfi.lv/news/comment/comment/ainars-lerhis-ar-non-grata-pret-krievijas-vestures-desantu.d?id=42204938

Latvijas Ārlietu ministrija marta sākumā pieņēma lēmumu par divu Krievijas vēsturnieku Aleksandra Djukova un Vladimira Simindeja pasludināšanu par Latvijai nevēlamām personām (persona non grata) un iekļaušanu to personu sarakstā, kurām ieceļošana Latvijā ir aizliegta.

Šis lēmums vedina pievērst uzmanību trim jautājumiem: viņu darbībai vēstures publikāciju laukā, piedalīšanos Krievijas ārpolitikas nostādņu īstenošanā Krievijas kaimiņvalstīs, un tam, kā šī darbība ir atbalsojusies Latvijā.

Cīnītāji pret falsifikāciju

Pēcpadomju telpā plašāku uzmanību ir ieguvis ar Krievijas prezidenta administrāciju saistītā M. Koļerova vadītās informācijas aģentūras “Regnum” sadarbības partneris Djukovs. Viņš jau vairākus gadus ir fonda zinātniskā periodiskā izdevuma par Krievijas un Austrumeiropas vēstures pētījumiem galvenais redaktors, daudzu rakstu, vairāku grāmatu autors un fonda “Vēsturiskā atmiņa” direktors. Rīgā dzimušais un LU Vēstures un filozofijas fakultātē gadu studējušais Vladimirs Simindejs vairākus gadus bijis Krievijas vēstniecības Latvijā diplomāts, vēlāk izdevuma “Rossijskije Vesti” nodaļas redaktors, daudz rakstījis par Krievijas attiecībām ar Baltijas, Austrumeiropas, Centrāleiropas un NVS valstīm. Kā latviešu valodas pratējs un fonda “Vēsturiskā atmiņa” pētniecisko programmu vadītājs viņš pēdējos gados aktīvi sekojis procesiem Latvijas vēstures izpētē.

2009. gada maijā Krievijas prezidenta paspārnē nodibināja vēstures komisiju cīņai pret vēstures falsifikācijām, kuras it kā kaitējot Krievijas interesēm. A. Djukovs tolaik norādīja, ka pēdējā laikā vēsture ir pārvērtusies par pietiekami efektīvu ārpolitisko instrumentu, ko virknes Austrumeiropas valstu varas iestādes cenšoties izmantot pret Krieviju vērstiem mērķiem. Krievijā neesot efektīvas sistēmas cīņai pret šādu vēstures falsifikāciju. Viņš pauda uzskatu, ka fonds “Vēsturiskā atmiņa” ir viena no vadošajām organizācijām Krievijā, kas ar šo cīņu nodarbojas. Fonds sadarbojas ar Krievijas un Baltkrievijas valsts un resoru arhīviem, Krievijas sabiedriskajām organizācijām, kā arī augstskolām. Īsā laikā ticis radīts ievērojams skaits grāmatu, dokumentu krājumu, rīkotas izstādes, konferences un prezentācijas ne tikai Krievijā, bet arī Krievijas kaimiņvalstīs. Fonda grāmatas izdod apgāds “Eiropa” u.c., par to regulāri informē “Regnum”.

Aktīva darbība izvērsta arī Latvijas virzienā – “Maskavas namā” Rīgā organizētas vairākas konferences, veidojot, polittehnologu lietotajā terminoloģijā runājot, “diskusiju laukumus”. 2008. gada jūnijā A. Djukovs nosauca filmu “Padomju stāsts” par propagandas filmu un norādīja: “Mums visiem jāiegaumē: pret mūsu vēsturi (un tas nozīmē, ka arī pret mums) norisinās karš.”

Vai tāpēc izmantoto vēstures dokumentu atlase un interpretācija izskatās vienpusīga? Vairākās savās uzstāšanās reizēs par padomju represiju tēmu Djukovs atzinis, ka padomju vara īstenojusi daudzus noziegumus pret iedzīvotājiem. Tomēr, piemēram, grāmatā par padomju represijām pret nacistu līdzskrējējiem Baltijā autors nepiemin to, ka Baltijas valstis pirms tam bija zaudējušas savu neatkarību, un liek noprast, ka masveida deportācijas Latvijā 1941. un 1949. gadā nemaz nav notikušas, ka uz nometnēm izvesti un sodīti tikai tie, kas bija sadarbojušies ar nacistisko režīmu.

Cik zinātniska ir šī zinātne?

Fonds “Vēsturiskā atmiņa” savās publikācijās daudz uzmanības veltī nacistu noziegumiem, bet izvairās līdzvērtīgu uzmanību pievērst staļinisma noziegumiem. Akadēmisko vēsturnieku uzmanību arī Krievijā ir piesaistījis fakts, ka fonda publicētajos izdevumos ir izmantoti ne tikai, piemēram, Krievijas Federācijas Valsts Arhīva, bet arī Krievijas Federālā drošības dienesta centrālā arhīva dokumenti. Piemēram, vēstures zinātņu doktors Aleksejs Millers (Krievija) 2009. gadā izteicies, ka nav skaidrs, no kurienes fonds ņem līdzekļus. Viņš pievērsis uzmanību tam, ka fonda publikācijās ir daudz materiālu no drošības iestāžu arhīviem, kuri, kā publikācijās tiek atzīmēts, pirmo reizi ieviesti zinātniskajā apritē.

Zinātnē tradicionāli ir nepieciešama pētnieku cieša sasaiste ar citiem zinātniekiem un iespēja iepazīties ar viņu darbiem un izmantotajiem vēstures avotiem, tas zināmā mērā nodrošina zinātnieku sabiedrības savstarpēju kontroli, veicina pētījumu iespējami augstāku līmeni. Tomēr šajā gadījumā grāmatās paustā informācija plašākam pētnieku lokam nav pārbaudāma, jo pat daudzi Krievijas akadēmiskie vēsturnieki drošības dienestu arhīvu dokumentiem klāt netiek. Gan Djukovs, gan Simindejs ir ieguvuši vēsturnieka izglītību, tomēr viņiem trūkst akadēmiska vēsturnieka kvalifikācijai pienācīgā zinātniskā grāda, līdz ar to viņi nav pieskaitāmi akadēmiskajiem vēsturniekiem. Djukova vadītā fonda izdotos darbus akadēmiskie vēsturnieki ne tikai Latvijā, bet daudzi arī Krievijā raksturojuši kā tendenciozus un vienpusīgus.

NVO dalība Krievijas ārpolitikā tās kaimiņvalstīs

Pēdējos gados jauns pavērsiens Krievijā ir tas, ka ar vēstures jautājumiem arvien vairāk nodarbojas nevalstiskās organizācijas (NVO). To atzīmējis arī Millers un jautājis – kā NVO dabū līdzekļus šai darbībai, kā iegūst pieeju dokumentiem? Turklāt šo NVO “vēsturnieki” nereti izteikuši pārmetumus Krievijas Zinātņu akadēmijai un akadēmiskajiem vēsturniekiem par Krievijas vēstures “svēto lappušu” nepietiekamu aizstāvēšanu. Millers jautā – tātad Krievijas vēstures “visdārgākās, vissvētākās vērtības” aizstāv tieši gados jauni “vēsturnieki-amatieri”? Bez tam iznākot, ka šādus pētījumus var finansēt “pa tiešo” nevalstiskajām organizācijām, bez zinātniskās sabiedrības ekspertīzes, turklāt: “Tā kā šie cilvēki nav iesaistīti akadēmiskās struktūrās, viņi ir absolūti brīvi no profesionālās vēsturnieka ētikas.” Millers paudis domu, ka Krievijā patlaban norisinās cīņa starp akadēmiskajiem vēsturniekiem un jaunajiem “NVO vēsturniekiem” par pieeju valsts augstākajām amatpersonām un par to, kuru idejas Krievijas valsts augstākās amatpersonas “atskaņos”. Millers atzīst, ka Krievijā pastāv cilvēki un fondi, kuri apkalpo vēsturisko politiku, un brīdina, ka “vēstures politikas rezultāti ir jo briesmīgāki, jo mazāk plurālistiska un demokrātiska sabiedrība ir tās ietekmes objekts”.

NVO loma ir noteikta arī Krievijas ārpolitikas dokumentos. Krievijas Federācijas 2007. gada ārpolitiskajā pārskatā uzsvērts, ka tās Ārlietu ministrija veicinās Krievijas nevalstisko organizāciju resursu bāzi, kas darbosies ārpolitiskajā virzienā. Pakāpeniski ticis izveidots vesels nevalstisko organizāciju tīkls Krievijas kaimiņvalstīs. Krievijas Federācijas 2009. gada Nacionālās drošības stratēģijā ir noteikts, ka NVS un pārējās kaimiņvalstis (ar tām, šķiet, domātas Baltijas valstis) ir jāpatur vienotā informatīvi humanitārajā laukā. Šiem mērķiem arī vēsturei tiek atvēlēta nozīmīga loma, ko var saukt par īpašu “vēstures politiku”, lai gan šādas oficiālas “vēstures politikas” īstenošanu fonds “Vēsturiskā atmiņa” pārmet Latvijai, ka tās varas iestādēm esot “oficiāls viedoklis” par Latvijas 20. gadsimta vēstures jautājumiem. Salīdzinoši nesen, 2011. gada novembrī fonds prezentēja grāmatu par Latvijas “vēstures politiku”, tās ideoloģisko saturu un realizācijas mehānismiem.

Pēc 2007. gada februārī Maskavā notikušā apaļā galda konferences “Krievija un Baltija: kompetentas atbildes uz limitrofu vēsturiskajām pretenzijām” tika izveidota vēsturnieku darba grupa. Tajā kopā ar impēriski noskaņoto Krievijas vēsturnieci un politoloģi, “Vēsturiskās perspektīvas fonda” prezidenti N. Naročņicku un bijušo Krievijas vēstniecības Latvijā diplomātu M. Demurinu piedalījās arī Djukovs. N. Naročņickas vadībā tika izstrādātas rekomendācijas Baltijas valstu 20. gadsimta vēstures pētījumu virzieniem Krievijā. Viņa paudusi uzskatu, ka nekādas likumīgas Baltijas atdalīšanās no Krievijas impērijas nav bijis, bet bija teritorijas zaudēšana uz laiku, pilsoņkara un revolūcijas rezultātā. Sekojot Ārlietu ministrijas vadlīnijām, fonda “Vēsturiskā atmiņa” darbības viena no mērķauditorijām ir Krievijas tautieši ārvalstīs. Djukovs piedalījies Krievijas t.s. “tautiešu projektos”, sadarbojoties ar Latvijā dzīvojošajiem Krievijas tautiešu organizāciju aktīvistiem.

Sabiedrības šķelšana ar vēstures palīdzību

Arī Latvijā darbojas Krievijas tautiešu nevalstisko organizāciju vietējie aktīvisti – vairāki Latvijas krievu “vēsturnieki” pilda politisko pasūtījumu, kas ļauj uzturēt dzīvas impēriskās idejas. Viens no protesta vēstules parakstītājiem pret Latvijas Ārlietu ministrijas lēmumu ir Viktors Guščins – Vispasaules Krievijas tautiešu koordinācijas padomes loceklis pie Krievijas Ārlietu ministrijas, Krievijas tautiešu koordinācijas padomes koordinators pie Krievijas vēstniecības Latvijā, Latvijas (krievu) Sabiedrisko organizāciju padomes koordinators.

Djukovs ir apsolījis, ka Maskavā jau eksponētā izstāde “Aizdzītā bērnība: uz Latvijas teritoriju aizdzīto bērnu likteņi, 1943.–1944. g.” tiks atvesta uz Latviju par spīti Latvijas varas iestāžu pretdarbībai. LR Ārlietu ministrija ir paudusi nostāju, ka izstāde vienpusīgi ataino Otrā pasaules kara notikumus, uzsverot latviešu vainu represijās pret Krievijas un Baltkrievijas mierīgajiem iedzīvotājiem.

Pēdējos gados Krievijas oficiālās struktūras izplata savu humanitāro ietekmi kaimiņvalstīs un vēlētos, lai visas bijušās PSRS republikas pievienotos tās viedoklim vēstures jautājumos, veidotu vienotas vērtības. Vēsture kā viena no identitātes sastāvdaļām Krievijas identitātes veidošanā tiek uzskatīta par svarīgu. Ar informatīvās telpas un Krievijas tautiešu ārvalstīs nevalstisko organizāciju starpniecību Krievija kaimiņvalstīs izplata Kremļa veicināto versiju par pēcpadomju telpā esošo republiku vēsturi. Ja kāds uzdrošinās to apšaubīt, tiek veidotas un apzināti veicinātas konflikta situācijas sabiedrībā. Par vēsturi aktīvāk tiek runāts, dažādi pasākumi organizēti tieši pirms “attiecīgajiem datumiem”, sniegts tāds kaimiņvalstu vēstures notikumu skaidrojums, kas nevis veicina akadēmiskas diskusijas par vēsturi, bet gan sašķeļ šo valstu sabiedrību. Vēstures jautājumi tiek politizēti un aktualizēti atkarībā no politiskā izdevīguma. Tāpēc rodas pamats šaubīties par šādu publikāciju un nereti pat “vēstures propagandas” sarīkojumu kaimiņvalstīs zinātnisko vērtību.

Gan abu nevēlamo personu sarakstā iekļauto vēsturnieku līdzšinējais zinātniskais veikums, gan vēstures jautājumu izmantošana Krievijas ārpolitikā, gan Latvijas sabiedrības integrācijas kavēšana ar specifiskas citā valstī tapušas vēstures interpretācijas eksportu vedina domāt, ka Latvijas Ārlietu ministrijas lēmums ir bijis pareizs.

March 14, 2012 - Posted by | 2. pasaules karš, Apmelojumi

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: