gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Vadoša vācu medija objektīvs viedoklis par 16.martu Latvijā

http://nra.lv/latvija/politika/68112-vadosa-vacu-medija-objektivs-viedoklis-par-16-martu-latvija.htm

Vadošā Vācijas laikraksta “Frankfurter Allgemeine Zeitung” šodienas (14.03.2012) izdevumā ir publicēts plašs raksts “Piesmietās dzīves” (Missbrauchte Lebenslaufe” (autors Konrad Schuller), kas objektīvi skaidro 16.marta nozīmi.

Rakstā atspoguļoti pretējie viedokļi un motivācija, ar kādiem otrā pasaules kara laikā latvieši cīnījās Leģiona rindās un Sarkanajā armijā. Pieminēta Latvijas okupācija un Staļina īstenotais padomju terors, kas kalpoja kā pamatojums un motivācija par labu tiem, kas karoja Leģionā. Pieminēts, ka abi diktatori – Staļins un Hitlers Austrumeiropu pārvērta par 20.gadsimta asinspirti.

Raksts ir ļoti objektīvs. Intervēti abās pusēs karojošie latvieši – V.Lācis, I.Spura, kā arī V.Nollendorfs u.c.

“Piesmietās dzīves” (“Missbrauchte Lebensläufe”)

Ziemeļu bērzi, ziemeļu priedes. Stundu pēc stundas panīkuši kolhozi, pelēki ciemati: Kurlande – latvieši šo savas valsts daļu sauc Kurzeme – kā aizbīdnis (bulta) no Baltijas jūras stiepjas Krievijas virzienā. Iespējams, ka pirms 67 gadiem, kad beigām tuvojās Otrais pasaules karš, Aleksandrs Komarovskis un Pēteris Liepiņš šāva viens uz otru, tāpat kā Inese Spura un Visvaldis Lācis. Vieni cīnījās par Hitleru, bet citi par Staļinu par abiem diktatoriem, kas toreiz Eiropas austrumus bija padarījuši par 20. gadsimta “asinspirti”, kā 2010. gadā izdotajā grāmatā “Bloodlands” raksta vēsturnieks Timotijs Snaiders.

Toreiz Hitlers pavēlēja par jebkuru cenu noturēt ielenkto “Kurzemes cietoksni”. Palīgā vācu bruņotajiem spēkiem viņš nosūtīja “Latviešu brīvprātīgo SS leģionu”, un Visvaldis Lācis – patriotiskas latviešu ģimenes bērns, kurš Staļina Padomju Savienībā saskatīja daudz ļaunākus draudus tēvzemei nekā nacionālsociālistiskajā Vācijā, tās vienībā cīnījās līdz pēdējam brīdim, tāpat kā tie 160 000 latvieši, kuri toreiz stājās vācu dienestā. No pēdējām kara dienām viņam galvenokārt atmiņā palikusi aina: negaidīti viņa priekšā nepilnus piecus metrus tālāk no krūmiem parādījās divi sarkanarmieši ar durkļiem pie ieročiem un tikpat izbijušies kā viņš pats. Nozibsnīja ieroči, viņš izšāva, taču viņi jau bija projām – viens pa labi, bet otrs pa kreisi. Un tad viņus aprija mežs. Toreiz Visvaldis Lācis steidzās tālāk caur bērziem un priedēm, un neilgi pēc tam viņam kāju savainoja katjušas šķemba. Līdz ar to viņam karš beidzās. Taču abi ienaidnieki un izbaiļu sekundes mežā viņam nav nekad izgājuši no prāta. Viņi bija slaidi noauguši, spēcīgiem žokļiem un šaurām acīm – iespējams, uzbeki vai tadžiki.

Inese Spura tajās dienās atradās frontes otrā pusē savā darba vietā štābā. Viņa karu sāka kā sajūsmināta komjauniete un kara beigās strādāja divīzijas telefonu centrālē. Žestikulēdama, ar padomju ordeni pie labākā kostīma, vecā dāma pie maizītēm un kafijas stāsta, kā 1945.gada 8.maijā – Vācijas kapitulācijas dienā – pieslēdz telefona kabeli pēdējai pavēlei: “Pulksten 14 pārtraukt uguni”.

Par to, kas toreiz notika Latvijā, ir divi pretēji skaidrojumi. Maskavas variants ir vienkāršs: padomju “atbrīvotāji” cīnījās pret “fašistiem”. Latviešu SS cīnītāji Padomju Savienībai bija ienaidnieka kolaboracionisti. Šis stāsts sākas ar to, ka pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai 1941.gada vasarā liela Latvijas iedzīvotāju daļa sagaidīja Vērmahtu ar ziediem. Ka holokaustā Latvijā (līdz 1941.gada beigām šeit tika nogalināti gandrīz visi ebreji) piedalījušās vietējās vienības un kad 1943.gadā tika izveidots “Latviešu brīvprātīgo SS leģions”, iedzīvotāji iesaukšanai gandrīz nepretojās.

Latviešu stāsts sākas nedaudz agrāk. Te izejas punkts ir 1939.gada 23.augustā noslēgtais Hitlera – Staļina pakts, vienošanās, kurā abi diktatori savā starpā sadalīja Austrumeiropu, lai pēc dažām dienām kopā uzbruktu Polijai. Toreiz neatkarīgo Latviju, tāpat kā kaimiņvalstis Igauniju un Lietuvu, okupēja Padomju Savienība. Terora, kas sākās līdz ar Sarkanās Armijas ienākšanu 1940.gadā, deportāciju un slepenā dienesta NKVD izdarītās slepkavošanas radīto traumu Baltijas tautas nav pārvarējušas pat līdz šodienai. To, ka valdīja prieks, kad vācieši 1941.gadā atkal padzina krievus, un ka labprātīgi piedalījās cīņās, kad Hitlers izveidoja igauņu un latviešu SS divīzijas, neapstrīd arī latviešu eksperti, tādi kā Okupācijas muzeja valdes priekšsēdētājs Valters Nollendorfs. Taču viņi norāda, ka toreiz latviešiem runa neesot bijusi par palīdzēšanu Hitleram, bet par to, lai nodrošinātu savas mazās valsts pastāvēšanu abu teroristisko režīmu cīņā (konfliktā) austrumos un rietumos. Saskaņā ar latviešu vēstures versiju bija cerība, ka Otrais pasaules karš beigsies tāpat kā Pirmais, kad Vācija un Krievija sabruka vienlaikus, un tas deva izredzes mazajām tautām. Šādā gadījumā latviešu SS vienības varētu veidot pašu armijas kodolu.

Šāda loģika aizstāv leģionārus arī pret pārmetumu, ka latvieši piedalījušies holokaustā. Kad 1943.gadā ar vispārējās mobilizācijas palīdzību izveidoja divas latviešu SS divīzijas, ebreju nogalināšana Latvijā jau sen esot beigusies. Iespējams, ka vietējie līdzdalībnieki gan esot uzņemti jaunizveidotajās vienībās, taču leģionāru lielākā daļa esot cīnījusies tikai frontē.

Rīgā, Latvijas galvaspilsētā ar tās gotikas, renesanses un jūgendstila arhitektūru, divas reizes gadā saduras abi vēstures skaidrojumi – 9.maijā, kad valsts krievvalodīgie iedzīvotāji (apmēram trešā daļa iedzīvotāju) pompozi atzīmē “Uzvaras dienu”, un 16. martā, kad latviešu SS vienību veterāni pulcējas pie Brīvības pieminekļa Vecpilsētas malā. Tad abās pusēs sašutums sit augstu vilni. Populistiskās “Nacionālās savienības” vadītājs Raivis Dzintars “krieviem” pārmet, ka viņi nesvin neko citu kā “totalitārā Staļina režīma” okupācijas politiku, kamēr otrā pusē krievu diplomāti asi paziņo, ka nacistu benžu (bendes) “heroizācija” izraisa sašutumu visā Eiropā. Katru gadu pirms 16.marta pastāv bažas, ka varētu nonākt līdz vardarbīgām nekārtībām starp leģionāru gājiena un pret viņiem vērstās demonstrācijas dalībniekiem.

Iepriekšējos gados Latvijas valdība vienmēr mēģinājusi pievērst 16.martam pēc iespējas mazāku uzmanību – arī bailēs no kaitējuma Latvijas tēlam, kā tas bija tad, kad parlaments Rīgā deviņdesmito gadu beigās leģionāru dienu pasludināja par oficiālu atceres dienu. Pēc diviem gadiem šo lēmumu atcēla. Taču pēc tam, kad prezidents Bērziņš latviešu SS leģiona atcerei veltīto starptautisko kritiku nosauca par “negodīgu”, šogad uztraukums ir lielāks nekā parasti.

Pie kafijas gadiņiem un dažu, šodien vēl dzīvo, cīnītāju pensionāru dzīvokļos, dzirdami mēreni toņi. Tie, kuri apmeklē vecos sarkanarmiešus, iespējams, Aleksandru Komarovski vai Inesi Spuri, kuri 1945.gadā pārdzīvoja Kurzemes cīņu asinspirti, uzzinās, ka abi arī šodien piekrīt padomju “lielajam stāstam” no vecajiem laikiem. Viņi abi bija pavisam jauni, kad pievienojās padomju varai, un abi pēc kara piederēja Latvijas Padomju Republikas jaunajai elitei. Komarovskis kā karavīrs, bet Inese Spura kā partijas dalībniece un padomju bērnu žurnālu galvenā redaktore. Daži no vecajiem mītiem viņiem vēl ir tik dzīvā atmiņā, it kā būtu radušies tikai vakar. Inese Spura piesprauž ordeni, kad ierodas žurnālisti, un kad Komarovskis stāsta par padomju armiju, kas “atbrīvojusi Eiropu no nacistiem”, viņš plaši izpleš rokas – gluži kā toreiz, it kā joprojām kadru sēdēs būtu jānorāda uz piecgadu plāna mirdzošo horizontu.

Taču tajā pat laikā šajos vīros un sievās, kas toreiz cīnījās līdz pēdējam (ielenktie vācieši un latvieši ieročus nolika tikai kapitulācijas dienā), nav jūtams naids pret kādreizējiem ienaidniekiem. Skaļo lamu vietā viņu pamattonis ir pārdomas (domīgums). Pat vecās nomenklatūras priviliģētie nenoliedz, ka līdz ar krievu tankiem valstī nav iestājusies paradīze, bet gan sākusies slepkavošana un masu deportācijas. Gan virsleitnantam Komarovskim, gan biedrenei Spurai šodien nav grūti izrādīt cieņu agrākajiem ienaidniekiem, kuri Staļina terora iespaidā pievienojās latviešu SS vienībām. “Es šos vīrus nenosodu,” saka Inese Spura, pārliekusies pār kafijas traukiem. Šodien viņa zina, ka vīri pretējā pusē, tāpat kā viņa, ticēja, ka cīnās par brīvu Latviju. Viņa vairs nepiedalās pēcpadomju 9.maija svinībās. “Šis karš jāizbeidz,” saka kādreizējā komuniste.

Otrā pusē, pie tiem, kurus padomju laikā daudzus gadus vajāja kā “fašistus” un pazemoja, tonis ir tikpat mierīgs. Šo vīru dzīves gājums bijis citāds kā Aleksandram Komarovskism vai Inesei Spurai. Viņiem bija liegta karjera un atzinība. Piemēram, 1924. gadā dzimušais Pēteris Liepiņš pēc kapitulācijas tika ieslodzīts darba nometnē pie Maskavas, bet vēlāk kļuva par smagās mašīnas šoferi. Kamēr abi kādreizējie sarkanarmieši šodien dzīvo komfortablos apartamentos Rīgā, viņš mājo mazā dzīvoklītī paneļu mājā, pilnā ar zāļu kastītēm, sīkiem nieciņiem un avīžu izgriezumiem.

Par spīti atšķirībām, dīvainais sajaukums no vecajiem padomju stereotipiem un jaunajām pārdomām ietekmē gan veco sarkanarmiešu noskaņojumu, gan SS veterānu stāstus. Šo vīru domāšanā galveno vietu ieņēmusi apsūdzība pret padomju teroru: Pēteris Liepiņš labi zina, kā Staļina bendes 1940. gadā, uzreiz pēc pirmo padomju tanku iebraukšanas Rīgā, izsūtīja ģimenes uz Sibīriju, ieskaitot bērnus un vecvecākus. Viņam Staļina izdarītā Latvijas aneksija vēl ir dzīvā atmiņā, un toreiz viņš dzirdēja un ticēja argumentam, ka (par spīti holokaustam, ko viņš apzinājās) jāiet kopā ar vāciešiem, lai atbrīvotos no krieviem.

Un tomēr arī šajā nometnē tonis ir pieklusināts. Par spīti darba nometnei un gadu desmitiem ilgajai okupācijai, Liepiņš šodien neizjūt naidu pret “krieviem”. Okupantiem? “Toreizējos virsniekus tā var noteikti saukt,” viņš saka šodien. Taču uz jauno paaudzi tas, protams, vairs neattiecas. Vecais leģionārs iebilst pret skaļajiem strīdiem ap 16.martu un 9. maiju tāpat kā Inese Spura, kas cīnījās frontes otrā pusē: “Politiķi abās pusēs ļaunprātīgi izmanto mūsu biogrāfijas,” viņa konstatē.

Par spīti teatrālajam skaļumam, Latvijā šie pēdējo veterānu diferencētie toņi pēdējā laikā tiek ņemti vērā arvien vairāk. Socioloģe Vita Zelča no Rīgas (viņas tēvs dienēja Sarkanajā armijā, kamēr tēvocis karoja SS vienībā) 2011.gadā izdotajā grāmatā “(Divas) puses” līdztiesīgi blakus nostāda abu nometņu izdzīvojušo perspektīvas, un līdz ar to vienas nakts laikā grāmata nonāca latviešu bestselleru saraksta augšgalā.

Sarkanarmietis un vēlāk kultūras ministrs Latvijas Padomju Republikā Voldemārs Kalpiņš jau 1988.gadā atzina, ka ņemot vērā nelaimi, kas nāca pār Latviju pēc 1945.gada, viņš dažkārt nožēlojis, ka nav kritis jau “Uzvaras dienā”. Uz tik radikālu kritiku veterānu vairākums nav gatavi. Inese Spura, kura no sajūsminātas komjaunietes kļuva par karjeras funkcionāri, gan nenoliedz Staļina teroru, taču pastāv uz to, ka par toreizējiem noziegumiem atbildīgi tikai tiešie izpildītāji. Viņa pati esot tikai izdevusi bērnu žurnālus un ar to lepojoties. Otrā pusē Visvaldis Lācis – vīrs, kurš toreiz ieskatījās divu ienaidnieku neierasti veidotajās acīs, uz jautājumu, ko viņš varētu teikt par karošanu Hitlera pusē, kamēr vēl kūpēja krematoriju dūmi, atbild tikai ar pretjautājumu: “Un ko sabiedrotie atbildētu uz jautājumu par Staļina – vēstures lielākā noziedznieka – atbalstīšanu?”

Notiek diskusijas. Daži, kuri toreiz starp bērziem un priedēm cīnījās Kurzemes katlā, kļuvuši pietiekami veci, lai atzītu, ka tie, kuri toreiz atradās otrā pusē, ļoti bieži nebija ne nelieši, ne arī varoņi, kā atvadoties teica vecais sarkanarmietis Komarovskis: “tādi pat upuri kā mēs”- kā miljoniem cilvēku šajos gados, kad divi diktatori Eiropas austrumus padarīja par “asinspirti”. Varbūt, ka tikai nākamā paaudze novērtēs atbildību, pat savu līdzvainīgumu. “Iespējams, tam mūsu sabiedrība vēl nav gatava,” saka Vita Zelča, kuras tēvs un tēvocis karoja viens pret otru.

March 14, 2012 - Posted by | 16.marts, 2. pasaules karš, Leģions

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: