gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Kā turpmāk paturēt 16. martu

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=344308:k-turpmk-paturt-16-martu&catid=95:intervijas&Itemid=113

Pirms 16. marta leģionāru dienas “Latvijas Avīzes” redakcijā tikās vēsturnieki Ritvars Jansons, Uldis Neiburgs un Kārlis Kangeris, lai pārrunātu šā Latvijas politiķu vairākumam neērtā datuma tagadni un iespējamo nākotni. Jautājumus uzdeva žurnālists Viesturs Sprūde.


– Vai ir kas tāds, ar ko šā gada 16. marta leģionāru piemiņas diena atšķirsies no iepriekšējām?

Ritvars Jansons: – Kopumā viss ir pa vecam. Vienīgi, kā atzīmēja Drošības policija, pēc referenduma varētu būt gaidāma kāda asāka iekšējā konfrontācija. Mans personīgais viedoklis ir, ka mēs paši sataisām vairāk stresa, nekā nepieciešams. Valsts prezidents Andris Bērziņš skaidri norādīja, ka nevienam nav tiesību aizliegt kādam iet pie pieminekļa un pieminēt kritušos. Bet tūlīt pēc tam sekoja ārlietu ministra Edgara Rinkēviča sacītais, ka Latvijas valsts pozīcija ir leģionāru pieminēšana 11. novembrī, bet 16. martā pie Brīvības pieminekļa ejot vien “sabiedrības margināļi”. Jautājums, vai tādi paziņojumi vairo iekšpolitisko stabilitāti? Atvainojos, par 11. novembri martā atceras katru gadu, bet pienāk novembris un leģionārus neviena no augstajām amatpersonām nepiemin. Ja sabiedrisko domu tiešām veidotu tā, lai 11. novembri parādītu kā visu kritušo karavīru piemiņas dienu, tad leģionārus neaizmirstu, bet šobrīd tā nav, 11. novembris sabiedrībai asociējas tikai ar Brīvības cīņām.

Kārlis Kangeris: – Atšķirība no iepriekšējiem gadiem ir gan – “Visu Latvijai” ir parlamentā un valdībā. “Visu Latvijai” 16. martā vienmēr centusies spēlēt kādu lomu. Tagad, skatos, viņi citiem politiķiem pārmet, ka tie nenāk pie pieminekļa vai šajā dienā aizbrauc no valsts. Mans jautājums, vai ”Visu Latvijai” mēģinās turpmāk 16. martu iegrozīt kā vispārēju atceres dienu, vai arī nākotnē mums uz šo datumu būs jāskatās tā, kā sākotnēji, – kā uz “Daugavas vanagu” pasākumu. Tas ir jautājums, kā to paturēt: kā “Daugavas vanagu” piemiņas dienu, kā kara veterānu piemiņas dienu vai izspēlēt politiski un padarīt par Latvijas mēroga piemiņas dienu.

Uldis Neiburgs: – Latvijas valstij ir savi valsts svētki, un 16. marta tajos nav. Tāpēc, ka tā nav Latvijas armijas cīņu atcere.

Patīk vai nepatīk, bet tā ir svešas valsts karaspēka pusē mobilizētu, karojušu cilvēku atcere. Cita lieta, vai šos cilvēkus, kas nav vainīgi, ka tiem Otrā pasaules kara laikā nebija iespējas cīnīties Latvijas armijas rindās, Latvijas valstij būtu jāignorē. Paliek jautājums, kā viņus pieminēt.

Trimdā tas bija ”Daugavas vanagu” pasākums. Tagad neviens tos vairs kā ”Daugavas vanagu” svētkus neatzīmē. Cilvēki piemin savus tēvus un vectēvus, Latvijas valsts pilsoņus. Un tas jau ir daudz plašāk nekā trimdas laikos. Atcerēsimies, Vācijas pusē karoja 110 – 115 tūkstoši Latvijas pilsoņu. Liela daļa to, kas 16. martā pulcējas pie pieminekļa, pauž savu protestu pret valsts “leģionāru politiku”, kurā ir bijusi amatpersonu izvairība, mukšana uz ārzemēm, svaidīšanās. Viņi it kā saka: ja valsts nevar noteikt, kas tas ir, mēs paudīsim attieksmi ar savu klātbūtni. Domāju, to, ko pateica Bērziņa kungs, kādam Latvijas prezidentam vajadzēja pateikt jau stipri agrāk. Tagad redzam, ka Valsts prezidenta popularitāte ar to krietni kāpusi, lai arī viņš nepateica neko agrāk nezināmu. Es nepiekrītu dažu politologu sacītajam, ka Andra Bērziņa paziņojums būtu sabojājis attiecības ar Krieviju. Latvijas Valsts prezidentam svarīgāk ir domāt par savas valsts tautu. Protams, būtu ideāli, ja izdotos visu kritušo piemiņu vienot 11. novembrī.

Ja, piemēram, Kurzemē uzliktu simbolisku krustu pretējās pusēs te karojušajiem latviešu karavīriem. Tad varētu simboliski gan uz iekšu, gan āru pavēstīt, ka tie bija mūsu cilvēki un mēs esam tikuši ar karu galā.

K. K: – Es gandrīz katru gadu mēģinu aiziet 16. martā pie pieminekļa, lai redzētu, kas tur notiek, un man radies iespaids, ka vairāk vai mazāk to saspīlējumu kurina prese, kas jau nedēļu iepriekš raksta, ka “gaidāmas sadursmes”. Ja pats turp aizej, redzi, ka policistu tur ir varbūt vairāk nekā tautas. Ir kādi pārdesmit “antifašisti”, kas bļaustās, bet kurus uz vietas nemaz nedzird. Viņus dzird tikai televīzijā, ja kāds operators pienāk tiem klāt ar kameras mikrofonu.

Arī medijiem vajadzētu izturēties pret 16. martu ar vēsu prātu un skatīt lietas pēc būtības, nevis rādīt, ka tur notiek nez kas.

R. J.: – Prese atspoguļo tikai sekas. Diemžēl paši politiķi krietni pirms 16. marta sāk sevi uzkurināt, spriež – ja kāds ministrs turp ies, tad jāslēdzot ārā no valdības. Loģiski, prese pārķer, ja kāds pasaka, ka 16. martā amatpersonas nedrīkst būt Brīvības piemineklim ne tuvumā. Tā notiek tādēļ, ka nav politiķu vienlīdzīgas, taisnīgas nostājas pret dažādiem piemiņas pasākumiem. Neesmu dzirdējis politiķus pasakām, ka 16. marts un 9. maijs abi attiecas uz totalitārajām ideoloģijām. Tagad Rinkēvičs saka, kāda ir valsts pozīcija pret leģionāru dienu, bet vai kādreiz ir pateikta valsts pozīcija pret 9. maiju? Ja saka, ka atzīmēt 1. jūliju, vācu armijas ienākšanas dienu, ir slikti, tad atzīmēt sarkanarmijas ierašanos – 13. oktobri – ir normāli? Ja valsts saka, ka bijušas divas okupācijas, tad izturēsimies pret to vienādi un norādīsim, ka martā un maijā drīkst pieminēt kritušos karavīrus, bet bez ideoloģijas un okupētājvalstu slavināšanas. Ja to pateiktu Valsts prezidents, premjers vai ārlietu ministrs, tas lielā mērā noņemtu spriedzi sabiedrībā. Tad arī prese negaidītu, vai 16. marta dēļ valdība kritīs vai ne.

K. K.: – Gribētu atgādināt, ka 9. maijs ir Eiropas diena. Ja to te atzīmē kā kaut ko citu, to var tulkot kā mēģinājumu daļu Latvijas iedzīvotāju noskaņot pret ES.

– Vai tomēr šogad mēģinājumu skaidrot 16. marta peripetiju nav vairāk? Bija lekcija LU; 15. martā Saeimā rīko īpašu zinātnisku konferenci deputātu, ārzemju žurnālistu un vēstnieku apskaidrošanai; Ārlietu ministrija organizē 16. martu izskaidrojošu diskusiju Maskavā…

R. J.: – Tas ir ceļš spriedzes noņemšanai starptautiski. Saprotams, Krievijai ir milzīgs propagandas aparāts, kas jebkurā gadījumā mēģinās ievirzīt vēstures skaidrojumu tā, kā attiecīgajā brīdī būs izdevīgi, bet tas nenozīmē, ka mums no skaidrošanas jāatsakās. Starp citu, Latvijai ļoti izdevīgs savas vēstures skaidrošanas laiks būs 2015. gadā, kad būsim ES prezidējošā valsts. Ja vien paši nebaidīsimies to darīt.

U. N.: – Mēs kā vēsturnieki patiešām pēdējās dienās izjūtam pastiprinātu gan latviešu, gan krievu mediju uzmanību. Brauc arī Francijas un Beļģijas televīzijas.

Pieļauju, ka šoreiz pat krievu avīzēs attieksme būs nedaudz citāda kā citus gadus. Krievijā vēlēšanas ir noslēgušās un šobrīd ārējā ienaidnieka tēls vairs nav tik aktuāls.

K. K.: – Jau kopš 1994. gada regulāri bijuši visādi memorandi un skaidrojumi ārzemju diplomātiem. Ja salīdzina tagadējo preses uzmanību, tad tā šobrīd ir kā 1998. vai 1999. gadā, kad to jautājumu uzkurināja Krievijas Ārlietu ministrija.

R. J.: – Skaidrs, ka ne 16. marts, ne 9. maijs kā pro­blēma paši no sevis nezudīs. Tā pastāvēs vismaz turpmākos desmit gadus. Cilvēki ies uz pasākumiem neatkarīgi no tā, vai kāds no karojušās paaudzes būs dzīvs vai ne. Process jau ir pārāk dziļi apziņā, turklāt žogi ietekmē vēlēšanos turp iet. Ar to jārēķinās, tāpēc jābūt savlaicīgai, vienādai un skaidrai Latvijas valsts pozīcijai pret abiem datumiem. Krievijas nacionālajā drošības koncepcijā līdz 2020. gadam sadaļā par kultūru ir punkts: negatīvo ietekmi uz Krievijas nacionālo drošību pastiprina mēģinājumi pārskatīt viedokli par Krievijas lomu pasaules vēsturē. Tātad, ja viņi uzskata, ka tiem PSRS kā Baltijas atbrīvotāja koncepcija ir svarīga, Maskava turpinās neatzīt Latvijas izpratni ne par 16. martu, ne Otro pasaules karu. Mums atliek būt pacietīgiem un konsekventiem savā pozīcijā.

U. N.: – Svarīgākais ir nevis pāris reizes gadā reaģēt uz datumiem, bet saprast, kas veido valsti, kurā dzīvojam. Kāda ir realitāte? Latvijas iedzīvotāju etniskā sastāva izmaiņas ir okupācijas sekas. Tiem, kas te ieplūdināti, nav saiknes ar Latvijas valsts likteni Otrajā pasaules karā. Latvijas cilvēku individuālā, ģimeņu pieredze ir ļoti sadalīta. Tāpēc, runājot par leģionāriem, vajadzētu līdzīgi vērtēt arī tos latviešus, kuri bija iesaukti sarkanarmijā. Ja tikai 1944./1945. gadā vien mobilizēja 50 tūkstošus! Kā viņus vērtēt? Mums vajadzētu veidot kopīgu izpratni par to, kāds tolaik bija Latvijas tiesiskais statuss, kas ir mūsu un kas – svešu varu svētki un simboli. Tā vietā mēs redzam, ka Daugavpilī rīkoja konkursu par “Lielo Tēvijas karu” un pašvaldību vadītāji pat Kurzemē, nemaz nerunājot par Rīgu, 9. maijā piedalās faktiski citas valsts organizētos pasākumos. Latgalē tiek atjaunotas piemiņas vietas padomju partizāniem ar uzrakstiem “par padomju dzimteni”… Valstī nav vienotas atmiņu politikas.

R. J.: – Pirmkārt, valstij ir skaidri jādefinē, ka Latvija kā valsts nepiedalījās Otrajā pasaules karā. Ne leģionāri, ne latviešu sarkanarmieši nebija Latvijas armijas sastāvdaļa. Tātad 9. maijs Latvijai nevar būt ”Uzvaras diena”. Tāpat arī 16. marts nevar būt mums svētku diena.

Bet cilvēkiem šajās dienās ir konstitucionālas tiesības pieminēt kritušos karavīrus. Nevis kā ārlietu ministrs Rinkē­vičs tagad pasaka, ka “lielākā daļa latviešu leģionāru nebija kara noziedznieki”. Tad iznāk, ka pārējie bija?

U. N.: – 9. maijā kaut kā netiek runāts par sarkanās armijas agresivitāti un noziegumiem, par NKVD, SMERŠ. Tad viņi nebija sarkanajā armijā? Tas ir absurds!

– 16. marta ”nemieri” Latvijai ir vairāk iekšpolitikas vai ārpolitikas jautājums?

U. N.: – Domāju, ja nebūtu ārējā spiediena, te nekas tāds nenotiktu. Dzīvotu kā līdz 1998. gadam.

K. K.: – Ārpolitiskais spiediens jau bijis kopš 1990. gada. Vīzentāla centrs norādīja, ka te “bijušie nacisti” pulcējas. 1994. gadā bija runāšana Vācijas parlamentā – Bundestāgā. Tomēr visa lielā “šļura” sākās 1998. gadā, kad Krievijas Ārlietu ministrija piespēlēja šo jautājumu Vācijas kancleram Helmūtam Kolam, Francijas prezidentam Žakam Širakam un gandrīz visu Eiropas zemju parlamentiem.

R. J.: – Bija mēģinājums ar to kavēt Latvijas virzību uz ES un NATO. Skaidrs, arī nākotnē totalitāro režīmu mantiniecēm Krievijai un Vācijai būs izdevīgi uz mazo valstu rēķina novelt pašu pastrādāto.

Gan Vācijā, gan Krievijā ir neonacistu kustības, bet mums tādas nav. Neviens 16. martā nav gājis ar nacistu simboliem vai lozungiem! Bet viņi turpinās norādīt, ka ”jums ir neonacistu gājieni”, lai novērstu uzmanību no tā, kas notiek pie pašiem.

– Ja jau tuvākajos gados no 16. marta kaislībām neizvairīties, tad kurš būtu saprātīgākais šā datuma evolūcijas virziens? Kurp to valstij virzīt?

K. K.: – Tas būtu jāprasa pašiem pasākuma aizsācējiem – leģiona veterāniem, “Daugavas vanagiem”. Kā viņi to tālāk redz. Es saprotu, ka viņi grasās turpināt.

U. N.: – Šī diena jāatbrīvo no politiskajiem uzslāņojumiem. Manuprāt, tai jābūt vienkārši dienai, kad cilvēki var jebkurā laikā atnākt un bez ārišķībām nolikt ziedus, iet uz dievkalpojumu. Nevis taisīt speciāli inscenētu pasākumu. Ja “Saskaņas centrs” patiešām vēlas saskaņu Latvijas sabiedrībā, tam būtu katru dienu savam vēlētājam jāskaidro, kas ar Latvijas valsti notika 1940. gadā, kas bija leģionāri, nevis jākurina naids. Lai arī tie, kas pulcējas 9. maijā, saprastu, ko tas nozīmēja Latvijai.

R. J.: – Tai jābūt neierobežotai individuālai piemiņas dienai.

March 15, 2012 - Posted by | 16.marts, Leģions, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: