gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Pēteris Apinis: 16.martā atmiņas par sarkanbaltsarkano karogu

http://aculiecinieks.delfi.lv/news/vestures_liecinieks/peteris-apinis-16marta-atminas-par-sarkanbaltsarkano-karogu.d?id=42212208

Pēteris Apinis: 16.martā atmiņas par sarkanbaltsarkano karogu

16. martā mēs ar noliektu galvu godinām savu sarkanbaltsarkano karogu. Mēs mīlam un lepojamies ar savu valsti, tās patriotiem, tās karogu, himnu un ģerboni. 16. martā katrs, kam nav slinkums, raksta labas vai sliktas vēstis Latvijai. Tā kā manā dzimtā vīri bijuši iesaukti kā 201. Latvijas Strēlnieku divīzijā, gan 19. SS grenadieru divīzijā, citi nonāvēti, citi ievainoti, es ar cieņu liecu galvu savas tautas traģēdijas priekšā zem sarkanbaltsarkanā karoga katra gada 16. martā.

Un tomēr – ja šodien visi raksta politiskus gabaliņus, tad es vēlos atcerēties pirmo reizi savā mūžā, kad plīvojam redzēju sarkanbaltsarkano karogu. Un es pieļauju – tam nav nekādas saistības ar politisko retoriku, ko ikdienas martā saklausu.

Tas bija tālais 1973. gads, kad latvieši svinēja Dziesmusvētku simtgadi. Raimonds Pauls un Jānis Peters radīja dziesmu “Manai Dzimtenei”, bet šodien slavētais kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs aizliedza Jāzepa Vītola “Gaismas pili”. Latvieši traucās uz Rīgu kaut no Mežaparka aizsētas klausīties koru sniegumu, bet līdz ar viņiem no visām pilsētām tika atsaukti miliči, kuriem tika dots uzdevums aizbāzt mutes tiem, kam nu ienāktu prātā to “Gaismas pili” dziedāt.

Šajā tālajā 1973. gadā dzīves realitāte manas mātes personā man starp pamatskolu un vidusskolu lika Cēsu slimnīcā pirmoreiz mazgāt grīdas traumatoloģijas nodaļā, pelnīt kapeikas skolas uzvalkam un sapratni nākamajai profesijai. Bet dzīvot nācās senču mājās tolaik Jaunraunas ciema padomes teritorijā. Un vispār – stāsts ir par Raunu – pilsētu, kur latvieši sadzīvojuši kopš 4. gadsimta, vācieši – kopš 13. gadsimta, kas bijusi savulaik Hanzas pilsēta un viena no brīvdomājošākajām pilsētām Latvijā dažus pēdējos gadu simtus.

1973. gadā visi trīs Raunas miliči tika aizsūtīti uzraudzīt Rīgā Dziesmu svētkus, bet Raunas pārraudzīšanai no pensijas atsaukts kāds cienījams biedrs, kas iepriekš bija strādājis milicijā, bet nu sasniedzis milzīgu vēdera apkārtmēru un cienījamus gadus – aizsūtīts izdienas pensijā. Viņa vārdu un uzvārdu vēstures gaita svītrojusi no manas piemiņas, toties labi atceros, ka manā senču mājā viņš spēja izdzert vairākus pusstopus no vietas. Vārdu sakot – goda vīrs.

19. jūlijā pēc vairāku gadu dīkstāves kļuvis par Raunas galveno (un vienīgo) milici, viņš saulainā priekšpusdienā iznāca Raunas galvenajā (un vienīgajā) laukumā, ar mīlestību paraudzījās apkārt un sastinga – Raunas baznīcas tornī plīvoja sarkanbaltsarkans karogs. Cienījamais milicis izberzēja acis, tās vēlreiz pavēra pret baznīcas torni – bet tur plīvoja sarkanbaltsarkans karogs. Milicis iegāja savā atgūtajā iecirknī, pasauca vienīgo darbinieci, kas tur sabija. Viņi izgāja galvenajā (un vienīgajā) laukumā Raunā, paskatījās uz baznīcu, bet Raunas baznīcas tornī plīvoja sarkanbaltsarkans karogs. Kā jau iepriekš biju teicis, Raunas vecīgo milici Dievs un laba apetīte bija apveltījusi ar lieku svaru (maigi teikts). Viņš braši devās uz baznīcu, drīz tika tajā ielaists, uzkāpa tornī pa kāpnēm un secināja, ka līdz karogam atliek vismaz seši metri, kur viņš savus liekos 70 kilogramus kopā ar normas 70 kilogramiem nudien nedabūs.

Mūsu varonis nolēma zvanīt savam priekšniekam uz Cēsīm.

Sagadīšanās pēc Cēsīs par atbildīgo personu bija nozīmēts kāds atvaļināts pulkvedis, pensijas vecumā. Jo pārējie Cēsu miliči taču bija aizsūtīti uzraudzīt Rīgā Dziesmu svētkus – vai kāds nedzied Jāzepa Vītola “Gaismas pili”. Un visiem vajadzētu saprast, ka visboļševistiskākais Cēsu milicis patiesībā bija nacionālradikālis no Lindermaņa/Ušakova skatupunkta.

Cēsu milicis attraucās ar Volgu “Gaz 24” nepilnu trīsdesmit minūšu laikā. Baznīcas tornī abi miliči kāpa pēc kārtas līdz plkst. 20.00 un nolēma visu pasākumu atlikt līdz nākamajam rītam, kas gudrāks par vakaru.

1973. gada 20. jūlija rītā uz Raunas baznīcas torni no pilsētas galvenā (un vienīgā) laukuma ar mīlestību paraudzījās ne tikai Raunas un Cēsu milicis, bet vismaz simts cilvēku, kam nebija biļešu uz Dziesmu svētkiem, (t.sk. šo rindu autors) un sastinga – Raunas baznīcas tornī joprojām plīvoja sarkanbaltsarkans karogs. Liela daļa raunēniešu šo skatu nesaprotamu iemeslu dēļ skatīja ar prieku, nevis nosodījumu.

Raunas milicis, ko Dievs un uzturs bija apveltījis ne tikai ar gribu, bet ar lieko svaru, un Cēsu milicis, ko Dievs un priekšniecība bija apveltījuši ne tikai ar gribu, bet arī ar zvaigznītēm uz pagonām, vēlreiz kāpa baznīcas tornī. Par prieku un sajūsmu skatītājiem (to skaits bija pieaudzis līdz saviem trim simtiem) miliči viens otru stutēdami tika vismaz trīs metrus augstāk kā dienu iepriekš, kas tiesa bija trīs metri no karoga kāta.

Otrās dienas vakarā Raunas milicis bija atradis cilvēku, kas spēja, mācēja un varēja uzkāpt baznīcas tornī. Man par šī cilvēka identitāti ziņu nav. Jādomā, ka viņš joprojām ir dzīvs, sveiks un vesels, ja vien nav nodzēries. Tiesa, tālajā 1973. gada 20. jūlijā šis jaunais cilvēks alkoholiskos dzērienus bija lietojis, un daudz. Viņš kāpa augšā baznīcas tornī, krita un vēkšpēdus nokrita uz baznīcas jumta. Lūdzu ielāgot – viņš nokrita uz baznīcas jumta, nevis zemē.

Līdz vēlai naktij Raunas milicis un Cēsu milicis rosījās pa baznīcas jumtu, kamēr sašņorējušies tika līdz kritušajam varonim. Viņi nocēla šo vīru no jumta un milicijas GAZ 24 veda uz Raunas slimnīcu.

(lasītājiem, kas tikuši līdz šai vietai, man lūgums nedaudz atpūsties. Līdz šim visu esmu rakstījis no savām bērnības atmiņām. Viss tālākais ir norakstīts no skolas dienu sacerējuma, kas negadījuma pēc ieguva galveno balvu Rīgas Zentas Ozolas 5. vidusskolas literārajā konkursā. Šajā konkursā piedalījās tādi spalvas meistari kā Egils Zirnis, Aivars Tarvids, man jau liekas, ka pat Anda Neiburga vai mūsu 49. satelītskolas audzēkne Nora Ikstena. Manā skolā tajā laikā mācījās arī topošie žurnālisti Pulks, Ēķis, Ozoliņš, Ķezbere utt. Es vinnēju, jo ne vārda nerakstīju par sarkanbaltsarkano karogu)

Stāsta otrā daļa – mazāk atmiņu, vairāk jau senrakstīts gabals.

Raunas un Cēsu milicis kopējiem spēkiem noņēma varoni no Raunas baznīcas jumta un aizveda uz Raunas slimnīcu.

Līdz 1992. gadam Raunas slimnīca bija skaistākā Latvijas mazslimnīca – pilnīgi balta no iekšpuses un divstāvu jūgendstila jauna no ārienes. Šajā slimnīcā vismaz 50 gadus strādājis Rūdolfs Skaidrais, kas daudzināts par Latvijas medicīnas ētikas tēvu, kura vārdā nosaukta pirmā atjaunotās Latvijas ārstu biedrības balva, kuru savukārt kā pirmais saņēmis “Veselības centra 4” tēvs, tolaik Zaubes iecirkņa ārsts Māris Rēvalds.

Raunas slimnīca bija tik tīra un skaidra, ka tajā mikrobs baidījās nosēsties, un slimnieki vēlējās tajā nokļūt, lai nevajadzētu ārstēties citās, pārblīvētajās un nekoptajās Stradiņa vai Gaiļezera slimnīcās. Un patiesībā es to saku pat bez ironijas – 1973. gadā Latvijā nebija tīrākas un akadēmiskākas slimnīcas kā Raunas slimnīca, un nebūtu tā nodegusi 1992. gadā, jebkurš varētu par to pārliecināties šobaltdien. Bet tieši 1973. gada 20. jūlijā Raunas slimnīcas galvenā (un patiesībā vienīgā) ārste Maija B. (viņa joprojām ir viens no Latvijas ārsta etaloniem un savā Raunā ārstē vecus un jaunus) bija devusies uz Rīgu, lai klausītos Dziesmu svētku simtgades koncertus. Slimnīciņā dežūrēja jauna māsa, kas konstatēja sarkanbaltsarkanā karoga noņēmēja nāvi.

Raunas milicis un Cēsu milicis nogādāja nelaiķi morgā. Šajā ēkā šobrīd atrodas Viesu nams ar ērtām gultām. Pēc tam, kad 1992. gadā Raunas slimnīca nodega līdz pamatiem, teritoriju ieguva radoši cilvēki, kas šeit ierīkoja viesu namu. Gan morgs, gan saimniecības ēka, no kuras parasti notika izvadīšana, tagad kļuvušas par viesu nama guļamtelpām.

1973. gada 21. jūlija rītā uz Raunas baznīcas torni no pilsētas galvenā (un vienīgā) laukuma ar mīlestību raudzījās ne tikai Raunas milicis, bet vismaz trīs simti cilvēku, kam nebija biļešu uz Dziesmu svētkiem, Raunas baznīcas tornī joprojām plīvoja sarkanbaltsarkans karogs. Raunas milicis tiešām visu iepriekšējo vakaru un konkrēto rītu bija vadījis manas vecāsmātes māsas mājās, pie glāzes turēdamies un savu sāpi kliedēdams. Viņš droši zināja, ka pats līdz karoga kātam netiks, un neviens no raunēniešiem, kas tobrīd pulcējās galvenā (un vienīgā) laukumā, šo karogu nost neņems. Viņš nolēma apskatīt līķi, ko bija guldījis Raunas slimnīcas morgā, un par to nu rakstīt ziņojumu, veidlapu, dokumentu un visus citus birokrātiskos papīrus.

Raunas slimnīcas galvenā (un patiesībā vienīgā) ārste Maija B. (kura joprojām ir viena no akadēmiskākajām lauku ģimenes ārstēm Latvijā) joprojām atradās Rīgā, Dziesmu svētku izjūtās. Māsa nebija tikusi līdz morgam un atslēgas vienkārši iedeva milicim. Milicis tika līdz morgam (kas šobrīd ir viesu nama guļamtelpa) atslēdza durvis – un krūti krūtī satikās ar puisi, kas bija dzērumā kāpis karogu no baznīcas torņa noņemt, bija uz baznīcas jumta kritis, samaņu zaudējis, morgā nonācis un tur kā Jēzus Kristus augšāmcēlies.

Ar infarktu sākotnēji stacionēts Raunas slimnīcā, Raunas milicis tika pārvests uz Cēsu slimnīcu. Pamācība ir vienkārša, ka nevajag audzēt lieku svaru, jo tas ātrāk noved pie infarkta.

March 16, 2012 - Posted by | 16.marts, pretošanās

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: