gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Vai kalendārā svītros 16.martu?

Vai mums tagad savā valstī mazas biznesa grupas izdevīguma dēļ jāizdabā Krievijai un jāaizmirst leģionāri?

Le_ion_ru_diena_terentjevs-media_large
Leģionāru atceres dienā pie Brīvības pieminekļa karogu aleja. Foto: Andrejs Terentjevs

Ritvars Jansons

16.marts radījis ne tikai ārpolitisku, bet arī iekšpolitisku stresu. Izskan dažādi apgalvojumi, un daļu no tiem radījušas bailes, ka „ārzemēs mūs nepareizi sapratīs”. Tā vietā, lai skaidrotu pretrunīgo Latvijas vēsturi, dažas amatpersonas, šķiet, labprātāk vēlētos izsvītrot šo datumu no kalendāra.

Valsts prezidents Andris Bērziņš, manuprāt, ļoti nepārprotami izteicies, ka nav pamata liegt Otrā pasaules karā kritušos latviešu leģionārus pieminēt 16.martā. Savukārt ārlietu ministrs E.Rinkēvičs uzreiz steidz skaidrot, ko prezidents īsti gribējis ar to teikt. Pēc E.Rinkēviča domām, valsts pozīcija esot skaidra – „Latvija gan tos cilvēkus, kas cīnījušies Latvijas bruņotajos spēkos par valsts neatkarību, gan tos, kas bijuši svešās armijās un krituši, neatkarīgi no politikām piemin 11.novembrī,” ziņo “Apollo.lv”.

Taču pēdējos gados augstu amatpersonu runas par leģionāru piemiņu sākas un arī beidzas martā. Pienāk 11.novembris, un valsts augstākās amatpersonas pat leģionāru vārdu nepiemin. Arī Lāčplēša dienā šīs amatpersonas leģionāru Brāļu kapos Lestenē nav redzētas.

No vēsturiskā viedokļa tā arī pareizāk, jo 11. novembrī jau kopš 1920. gadiem Latvijas tauta piemin cīnītājus, kuri izcīnīja neatkarīgu Latviju. Leģionārus pieminam 16.martā.
Leģionāru cīņas mērķi un skaudrā realitāte

Leģionāri nebija uzvaras nesēji. Lielākā daļa no viņiem Otrā pasaules kara cīņās tika iesaistīti piespiedu kārtā. Viņu cīņa bija par to, lai Latvijā neatgrieztos komunistiskais režīms. Leģionāru kaujas līdzinās XX gadsimta sākuma Pirmā pasaules kara latviešu strēlnieku kaujām. Latviešu strēlnieki Krievijas impērijas formās tērpti gāja cīņā pret impērisko Vāciju. Abas impērijas tika sagrautas un pavērās iespēja izcīnīt Latvijas neatkarību.

Leģionāriem 1945.gadā šādas iespējas nebija. Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils tikai 1945.gada maijā uzdeva savam Kara kabinetam izstrādāt trešā pasaules kara plānu ar uzbrukumiem Sarkanajai armijai. Saskaņā ar plānu 1945.gada 1.jūlijā britu un amerikāņu karaspēkam vajadzēja sākt uzbrukumu Vācijas ziemeļos un virzīties uz Poliju. Tā karadarbība teorētiski nonāktu arī līdz Baltijai, kur jūlijā ap 4000 bijušie leģionāri devās mežos un bija gatavi cīnīties par Latvijas neatkarību Sabiedroto pusē.

Par to liecina ne tikai laikabiedru atmiņas, bet arī dokumenti. Kurzemē 1945.gada 3.jūnijā dibinātā Latviešu Nacionālo partizānu organizācija (LNPO) sāka apvienot izkaisītās, galvenokārt no leģionāriem sastāvošās mežabrāļu grupas Ventspils, Kuldīgas un Talsu apriņķos. 1945.gada septembrī LNPO vienotam štābam pakļautībā bija vismaz 325 bruņoti vīri. Līdz mūsdienām saglabātā organizācijas deklarācija vēsta, ka partizāni cīnījās par brīvu, neatkarīgu, nacionālu Latviju, latviešu tautas godu un vienotu latviešu tautu. LNPO atzina sevi par tiesīgu pārstāvēt apspiestās latviešu tautas tiesības saskaņā ar ANO tautu pašnoteikšanās principiem.

1945.gada 9.septembrī nodibinājās jau skaitliski lielāka Ziemeļkurzemes partizānu organizācija (ZPO). Par tās vadītāju kļuva bijušais Latviešu leģiona 19.divīzijas 42.pulka rotas komandieris virsleitnants Miervaldis Ziedainis. M.Ziedaiņa vadītā organizācija nolēma, ka kara gadījumā starp Rietumu sabiedrotajām valstīm un PSRS pēc iepriekš izstrādātā aizsardzības un uzbrukuma plāna jākavē Sarkanās armijas virzība Latvijas teritorijā, sarkanarmieši jāiznīcina vai jāsagūsta, jāiznīcina kara tehnika. Partizāni Sabiedroto valstīm plānoja prezentēt arī nākamo Latvijas Republikas valdību.

Nacionālo partizānu organizācijas ar līdzīgiem mērķiem 1945.gadā izveidojās arī Latgalē un Vidzemē, un arī tajās līdzās citiem darbojās bijušie leģionāri. Likumsakarīgi, ka komunistisko represīvo iestāžu lielā pārspēka priekšā visas centralizētās partizānu organizācijas likvidēja 1946.gadā, lielāko daļu partizānus iznīcinot. Četri no viņiem atdusas arī Brāļu kapos Lestenē.

Ļoti skaidrs bija partizānu – bijušo leģionāru – galvenais mērķis – Latvijas Republikas neatkarība. Latviešu strēlniekiem Pirmā pasaules kara laikā tik skaidri definēta mērķa nebija.

Nenoliedzami, arī strēlnieki domāja, ka cīnās par savu dzimteni. Tāpat kā leģionāri. Vieni latvieši cīnījās impērijas cara, otri nacistu fīrera iesaukti. Brīvprātība attiecībā uz leģionāriem lielā mērā bija tukša skaņa.

Vēsture pretstatā dezinformācijai

Kad janvārī tiek pieminētas strēlnieku Ziemassvētku kaujas, nerodas jautājums – kāpēc atceres pasākumos piedalās aizsardzības ministrs un bruņoto spēku komandieris. Kad tuvojas 16.marts, jau laicīgi tiek paziņots, ka valsts amatpersonām latviešu karavīri šajā datumā „jāaizmirst” un pie Brīvības pieminekļa nevajadzētu rādīties. Vai tiešām neatkarīgā valstī amatpersonām būtu jābaida citam citu ar izslēgšanu no valdības un citām „kataklizmām”, tā vietā lai apzinātos leģionāru juridisko statusu un pārliecinoši par to informētu pasaules sabiedrību?

Nevaram slēpt, ka leģionāru rindās iekļāvās maza daļiņa noziedznieku, kas savus noziegumus bija pastrādājuši pirms tika izveidotas SS latviešu 15. un 19.divīzijas. Noziedznieki par saviem noziegumiem jau sen notiesāti gan PSRS, gan Rietumos. Taču atsevišķu noziedznieku pastrādāto nedrīkst attiecināt uz visiem leģionāriem kopumā. Pēc iesaukšanas 1943.gadā latviešu leģionāri frontes vienībās noziegumus nav pastrādājuši. Rietumu sabiedrotā valsts – ASV drīz pēc kara secināja, ka baltiešu “Waffen SS” vienības (“Ieroču SS” iekļautās Latviešu leģiona un Igauņu leģiona vienības) ir atšķirīgas vienības no vācu SS, kurās darbojās nacionālsociālistu partijas biedri. ASV pārvietoto personu komisija Frankfurtē 1950.gadā 1.septembrī atzina, ka tās „pēc sava mērķa, ideoloģijas, darbības un kvalifikācijas uzskatāmas par īpašām, no vācu SS atšķirīgām vienībām”.

1946.gada Nirnbergas tiesas procesā SS organizāciju pasludināja par noziedzīgu. Taču Nirnbergas Tribunāla nobeiguma dokumenti paredzēja, ka noziedznieka statuss attiecināms uz “personām, kas, piederēdamas pie šīs organizācijas, personiski piedalījušās noziegumu pastrādāšanā, bet neattiecas uz personām, ko valsts piespiedusi iestāties par dalībniekiem tādā veidā, ka tām neatlika nekāda cita iespēja, un ja šīs personas nav piedalījušās noziegumos”.

Ne velti Tribunāla nobeiguma dokumenti pilnībā nav publicēti Krievijā. Tieši Krievija bija tā, kura, cenšoties nepieļaut Latvijas virzību uz NATO un ES, no 1998.gada sāka starptautisku kampaņu pret leģionāru pieminēšanu 16.martā. Krievija ar savu propagandas aparātu guva atbalstu arī Rietumos. Piemēram, Vācijas kanclers Helmūts Kols tā paša gada 26.martā paziņoja, ka Latvijā esot notikusi nacionālsociālistu demonstrācija. Lielvarām uz mazāku valstu rēķina arī nākotnē būs izdevīgi aizmirst savu priekšgājēju noziegumus un novērst starptautiskās sabiedrības uzmanību no savā valstī plaukstošām neonacistu kustībām.

Krievijas informatīvais karš pret Latviju 16.marta jautājumā turpinās vēl šodien. Dezinformācijai, kurā ieguldīti lieli līdzekļi, mums patiešām ir grūti stāvēt pretī. Taču cienīs tikai tos, kuri spēs paust savu nostāju. Vai mums tagad savā valstī mazas biznesa grupas izdevīguma dēļ jāizdabā Krievijai un jāaizmirst leģionāri? Vai mums latviešu karavīri jādala „labajos” – tajos, kuri karoja zem Krievijas karoga, un „sliktajos”? Ir jau saprotamas mūsu valstsvīru bažas, ka Rietumos „mūs nepareizi sapratīs”. Rietumu sabiedrības vēstures apziņā valdošais Otrā pasaules kara uzvarētāju stereotips nepieļauj domu, ka Baltijas valstu vēsture ar savu trīskāršo okupāciju ir citādāka. Taču pamazām arī Rietumos izpratne par Austrumeiropas un Baltijas valstu vēsturi mainās. Tāpēc no mūsu puses vajadzīgs pacietīgs stāsts par savu vēsturi – vēl un vēlreiz.

Mums būs lieliska iespēja šo stāstu izstāstīt 2015.gadā, kad Latvija būs ES prezidējošā valsts… Ja paši nebaidīsimies.

Autors ir vēsturnieks, Dr.hist.

March 16, 2012 - Posted by | 16.marts, 2. pasaules karš, Leģions

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: