gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

1949. gadā izsūtītais: Man represijas turpinās

Ādolfam Rubiķim šogad aprit 75 gadi. Pirms vairāk nekā sešdesmit gadiem, 25. martā, viņš kopā ar visu ģimeni tika izsūtīts uz Omskas apgabala Taras rajonu.

«Pēc atgriešanās no izsūtījuma 1956. gadā dzimtas mājās netikām, jo tajās jau dzīvoja citi un mums nekas tur nepiederēja,» sarunā ar Neatkarīgo stāsta Ādolfs Rubiķis. Par zaudētajām mājām un zemi viņš kopā ar brāli saņēma kompensāciju – nieka 67 latus. Jau vairāk nekā desmit gadus sirmais kungs cīnās par tiesībām saņemt kompensāciju savai ģimenei par padomju režīma nodarīto kaitējumu.

«Padomju stāsts man, 1949. gadā represētajam, turpinās,» uzskata Ā. Rubiķis. «Komunistiskais režīms nopostīja mūsu mājas, atjaunotajā Latvijā mēs esam palikuši bez jumta virs galvas, un mums atšķirībā no daudzām militārpersonām, kuras Latvijā iebraukušas jau pēc kara, nav pat tiesību saņemt dzīvokli no pašvaldības un nebija iespēju privatizēt to par sertifikātiem, jo dzīvojām denacionalizētajā namā.» Vairākus gadus viņš ik dienu piketējis pie Saeimas, mēģinot rast taisnību pie tautas kalpiem, uzskatīdams, ka baisie gadi daudzām izsūtīto ģimenēm turpinās jau mūsdienu Latvijā. Vēstules dažādu Saeimas sasaukumu deputātiem, ministrijām, valsts prezidentiem jau skaitāmas desmitos, arī atbildes, kuru būtība ir atrakstīšanās. Pie Saeimas Ādolfs Rubiķis vairs nepiketē, bet cerību nav zaudējis.

Izsūtīja kā noziedznieku

«Ar čekista Švarjova piekrišanu 1949. gada 25. martā pa šīm pagastnama durvīm tika iznesta vecāmāte Anna Rubiķe, kas ceļā uz nometinājuma vietu nomira,» rādot melnbaltu fotogrāfiju ar vienstāvu ēku, stāsta Ā. Rubiķis. Viņu, kam tolaik bija 11 gadu, kā noziedznieku nosūtīja uz Eglaini, kur jau gaidīja vilcienu sastāvi cilvēku deportācijai. Ģimenes izsūtīšanas iemesls bija sarkanās armijas gūstekņa dzīvības izglābšana un tēva māsas vīra darbošanās aizsargu organizācijā. «Mans tēvs Jāzeps nekādās organizācijās nebija, nevienā armijā nekaroja,» sirmais vīrs turpina. Visa ģimene dzīvoja Ilūkstes apriņķa Rubeņu pagastā, Mārānu mājās, kurās pēc izsūtīšanas tā arī vairs neatgriezās neviens no Rubiķiem.

Par izsūtījumu Ā. Rubiķis saka: sals, bads, vergu darbs. Dzīvi izsūtījumā raksturo dokumenti, kuri publicēti izdevumā 1949. gada 25. marta deportācija. Dokumenti. Ziņojumos Omskas apgabala vadībai teikts: lielākajai daļai izsūtīto trūkst iztikas līdzekļu, kolhozi nespēj palīdzēt ar uzturu. «Poltavkas rajona Gostilovas ciema Staļina kolhozā no tur izvietotajiem latviešiem ar maizi tiek apgādāti tikai 10 cilvēki, pārējie, arī bērni nesaņem pat to,» rakstīts ziņojumā. Uzskaitītas desmitiem latviešu ģimenes, kurās nav maizes, kartupeļu, apģērba, apavu, bērni neapmeklē skolu, jo nav, ko vilkt mugurā. «Bērniem kolhozs nekādus produktus neizsniedz, jo tam tādu nav,» teikts ziņojumā. To rakstījušais ziņotājs pulkvedis piebildis, ka steidzami jādod maize izsūtītajiem, lai novērstu masveida bēgšanas gadījumus.

Viss nopostīts

1956. gadā pēc Staļina nāves Rubiķu ģimenei ļāva atgriezties Latvijā, tomēr nekāda saldā dzīve negaidīja. «Tāpat kā citiem deportētajiem, mums bija konfiscētas mājas un īpašumu neatdeva, jo bijām apzīmogoti kā padomju varas ienaidnieki, nācās dzīvot, kur pagadās,» stāsta Ā. Rubiķis. Sešus gadus viņš nostrādājis Slatē, bet 1963. gadā pārcēlās uz Rīgu, diemžēl parastā dzīvokļu rindā neuzņēma. Ā. Rubiķis: «Iestājos dzīvokļu celtniecības kooperatīvā, no kura 1967. gadā pēc pirmās iemaksas vairāku tūkstošu rubļu apmērā izdarīšanas saņēmu divistabu dzīvokli Aglonas ielā. Nācās sūri grūti strādāt, jo dzīvoklis bija jāatmaksā vēl 15 gadus. Nodibināju ģimeni, piedzima dēls un meita. Bērniem augot, dzīvoklis kļuva par šauru. Mēs ar piemaksu apmainījām to pret komunālo Miera ielā, taču, kad Latvija atguva neatkarību, izrādās, ka mēs dzīvojam kādreiz denacionalizētā namā, ko atdeva īpašniekam – Izraēlas pilsonim, kas pēcāk namu pārdeva. Diemžēl namam parādu dēļ atslēdza ūdeni, apkuri – tā mēs dzīvojām vismaz četrus gadus… Ja arī apkure būtu pieslēgta, mēs nevarētu par to samaksāt. Tā mēs dzīvojām, aukstumā gluži kā tajos gados Sibīrijā…»

Visi Ā. Rubiķa lūgumi palīdzēt ģimenei (nu jau ar mazbērniņiem) – uzņemt rindā uz pašvaldības dzīvokli vai ierādīt citu dzīvojamo telpu – beidzās neveiksmīgi. Citas dzīves vietas ģimenei nebija, bet galvenais iemesls, kāpēc ģimene pērn atstāja dzīvokli Miera ielā, bija nesamērīgi aukstā īres maksa, ko nav iespējams nomaksāt.

Atsaka

Sirmajam vīram ir sāpīgi redzēt publikācijas, kurās, piemēram, bijušās militārpersonas saņem dzīvokli jaunuzceltā namā Rīgā, un ne jau tāpēc, ka citam cilvēkam būs dzīvoklis, bet tāpēc, ka tādām ģimenēm kā viņam nav šādu iespēju. Netaisnība, viņaprāt, arī ir tāda, ka denacionalizēto namu īpašniekiem, un to norādījis arī Tiesībsarga birojs, nav bijusi iespēja privatizēt dzīvojamo platību, kā tas bija citiem iedzīvotājiem. Vairākas reizes (vēstules Ā. Rubiķis rakstījis, sākot no vismaz no 2000. gada) atteikums piešķirt dzīvojamo platību saņemts no Rīgas domes. Vienā no atbildēm teikts: nav pamata piešķirt ģimenei dzīvokli, ne arī kompensāciju – jo nekur tāds pienākums nav noteikts. Savukārt vēlāk kā atteikums uzņemt dzīvokļu rindā minēts atklāts fakts, ka ģimenei ir dārza mājiņa…

«Personas, kuras atgriezušās no brīvības atņemšanas vietām, var saņemt pašvaldības palīdzību dzīvojamo telpu jautājuma risināšanai, bet man pat šādu tiesību nav,» saka Ā. Rubiķis, norādot, ka padomju stāsts viņam kā 1949. gada represētajam turpinās.

Par tēva mājām 33 lati

1994. gada jūlijā Ā. Rubiķis saņēma atgādinājumu: jūs neesat saņēmis kompensāciju 33 latus 75 santīmus! Izrādās, tā piešķirta ar Ministru padomes

1990. gada lēmumu – izmaksāt 3000 rubļu kompensāciju par mantu līdzīgās daļās: Ā. Rubiķim 1500 un Robertam 1500 rubļus. «Par mana tēva izputināto saimniecību, 18 hektāriem un mājām saņēmām 67 latus kopā ar brāli. Tā ir brīvas Latvijas kompensācija,» saka Ā. Rubiķis. Tā nu sanāk, ka Rubiķu ģimene ir cietusi ne tikai padomju režīma dēļ, kad tā tika izsūtīta uz Sibīriju, bet arī neatkarīgajā Latvijā. Atgriežoties no Sibīrijas, ģimene nesaņēma neko, ar savu darbu nopelnīja maziņu dzīvoklīti, bet, samainot to uz lielāku, diemžēl saimnieka namā, dzīvojamo platību zaudēja atkal – nu jau neatkarīgā Latvijā. Vēstulēs amatpersonām Ā. Rubiķis atsaucas uz Augstākās padomes 1991. gadā pieņemtajiem likumiem Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem un Par namīpašumu denacionalizāciju. Tajos minēts: uzdod Ministru padomei līdz 1991. gada 1. decembrim izstrādāt un iesniegt likumprojektu par kompensācijām. Diemžēl visās atbildēs, ar kurām iepazinās Neatkarīgā, lielākoties teikts: tas man manā/mūsu kompetencē.

Vēstulēs valsts amatpersonām Ā. Rubiķis uzdod jautājumus, uz kuriem atbildes pēc būtības joprojām nav saņēmis: ar ko mana ģimene, ieskaitot bērnus un viņu ģimenes, esam sliktāki par tiem nepilsoņiem, kas Rīgā ieradušies septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados un ir privatizējuši dzīvokļus par sertifikātiem un dzīvo Purvciemā, Zolitūdē un citur? Kāpēc manai ģimenei nebija iespējams privatizēt dzīvokli jaunajos rajonos par sertifikātiem pēc armijas aiziešanas? Kas man (un citiem izsūtītajiem) maksās kompensāciju par morālo un fizisko kaitējumu, par salšanu un dzīvošanu badā Sibīrijā?

***

Es jūs tādus pazīstu

«Sāpīgākais bija dzīvokļa jautājums. Mēs pieci cilvēki mitinājāmies 11 kvadrātmetru lielā istabiņā, un nebija nekādu cerību. Pat rindā mūs solīja uzņemt tikai pēc Rīgā nodzīvotiem pieciem gadiem. Nāk prātā neaizmirstama tikšanās ar kādu referentu Ņikitinu, kas pieņemšanas istabā uz mani kliedza: «Es jūs tādus pazīstu! Jūs kara sākumā mums mugurā šāvāt! Jūs vajag sūtīt atpakaļ uz Sibīriju, ne dzīvokļus dot.» Veltīgi būtu viņam piebilst, ka tad, kad viņš bēga no Latvijas, es jau biju ceļā uz Sibīriju. Es nebūtu rakstījis par šiem notikumiem, bet tamlīdzīgu attieksmi pieredzēja gandrīz visi represētie.»

Ilmārs Knaģis grāmatā Bij tādi laiki

***

Operācija Priboj

Latvijas Okupācijas muzejs iepazīstina ar īpašu dokumentu, kas apliecina deportācijas baiso gaitu – operatīvo kopsavilkumu par operācijas Krasta banga gaitu līdz 1949. gada 28. martam pulksten 18.00, kas adresēts PSRS valsts drošības ministra vietniekam S. I. Ogoļcovam. Šo dokumentu Krievijas valsts militārajā arhīvā ir atradis vēsturnieks Henrihs Strods. Dokuments atrodas Krievijas valsts militārajā arhīvā, 38650. fondā, 71. apraksta, 408. lietas 124. lapaspusē

***

Par Latviju dokumentā teikts:

Pieceltas ģimenes: 13 537, cilvēku skaits: 41 811,

uzpildīti 104,1%

Iekrautas ģimenes: 13 537, cilvēku skaits: 41 811

Nosūtītie vilcienu sastāvi: 31

March 23, 2012 - Posted by | REPRESĒTIE

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: