gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

20. gadsimta represiju un deportāciju sekas tautā dzīvo joprojām

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=345014:20-gadsimta-represiju-un-deportciju-sekas-taut-dzvo-joprojm&catid=95:intervijas&Itemid=113

Vēsturniekiem, kas vāc un pēta represēto atmiņas, doma par 1949. gada 25. marta deportāciju seku atbalsošanos mūsdienās nešķiet ne abstrakta, ne pārspīlēta. Represijas un karš ir atstājušas savas pēdas kā cilvēkos, tā latviešu tautas mentalitātē kopumā.

Okupācijas muzeja audiovizuālo materiālu krājuma glabātāja Lelde Neimane teic: ir cilvēki, kas joprojām atsakās cilāt tā laika izjūtas un stāstīt par pārdzīvoto. Lai arī Latvija atkal neatkarīga jau 20 gadu, politiskie pagriezieni represijas pārdzīvojušajos arvien uzjundī bailes no Krievijas. ”Tās ir bailes, ka viņu bērniem būs jācieš tādēļ, ka tie izstāstījuši savas atmiņas. Baiļu sekas ir pārliecība, ka labāk būt neievērojamam un nestāstīt neko ne saviem bērniem, ne citiem jauniešiem. Taču ir arī tādi ļaudis, kas pasaka: ”Tālāk par Sibīriju mani vairs neaizsūtīs. Esmu taču tur jau bijis, un ja nu kas, varēšu bērnus pamācīt,” un klāj vaļā visu, ko zina,” stāsta L. Neimane. Viņa nav viena šajā viedoklī. Arī nacionālo partizānu kustības Ziemeļvidzemē pētnieks, vēsturnieks Zigmārs Turčinskis atzīst, kad ”Saskaņas centrs” guvis labus rezultātus vēlēšanās, represētie cilvēki uzreiz kļuvuši piesardzīgāki, runājuši negribīgi un savstarpēji sazvanījušies, lai pārbaudītu, vai cilvēks, kurš ieradies pie viņiem vākt atmiņas, tiešām ir tas, par ko uzdodas. Lelde Neimane un Zigmārs Turčinskis intervijā stāsta par sekām, kādas 1949. un arī 1941. gada represijas atstājušas latviešu tautas apziņā.

Z. Turčinskis: “Represijas ”sita” pa spējīgāko, izglītotāko, inteliģentāko tautas daļu. 1941. gadā – pilsētā, 1949. gadā – laukos. ”Kulaks” taču bija tas, kurš ar savu darbu sasniedzis vairāk nekā citi. Viņus visus nīdēja ārā. Tikko tevī radās uzņēmējdarbības gars, tā uzreiz dabūji pa galvu no kārtējās varas represijām. Līdz ar to, protams, veidojās tāda domāšana: labāk neiesaistīties, pastāvēt maliņā.”

L. Neimane: “Tās jau ir tās sekas, ka tagad grūti atrast uzņēmīgus jaunās paaudzes cilvēkus. Tās ir bailes, kas nāk jau no ģimenes. Sak, labāk nedarīt neko lielu – būs ”drošāk”. Esmu nākusi pie secinājuma, ka bailes vislabāk aizraida izglītība un sapratne par lietām. Jo vairāk izprotam, kas bijis, jo mums mazāk kāds var ko iestāstīt un mēs mazāk baidāmies no pagātnes. Tāpēc jau padomju laikā vēsturisko atmiņu centās nīdēt, jo ar to arī it kā nocirta saknes. Tās mums tagad vajadzētu ataudzēt, jo sakņu sajūta dod stiprumu.”

– 1949. gada 25. marta izsūtīšanu mērķis bija nobruģēt ceļu kolektivizācijai un apslāpēt nacionālo partizānu kustību. Vai tad nacionālo partizānu aktivitāte tobrīd jau tāpat nemazinājās?

Z. Turčinskis: – Partizānu kustība tiešām sāka apsīkt, taču bija kļuvusi ļoti konspiratīva. Tie, kas bija iedzīvojušies mežā, uzturēja gan savstarpējus sakarus, gan sakarus ar iedzīvotājiem. Mežabrāļi bija iemācījušies izdzīvot, un čekisti viņiem īsti vairs netika klāt. Mežus varēja ķemmēt, cik grib, bet operācijas nedeva rezultātus. Tāpēc vajadzēja aizvākt atbalstītājus. Izvešanas notika īpatnējā brīdī – marta beigās, kad nacionālie partizāni vēl atradās ziemas sniega perioda slēptuvēs, dziļi mežos, bunkuros. Tas jau vairs nebija 1945./1946. gads, kad viņi vēl daudz staigāja apkārt un aktīvi kontaktējās ar iedzīvotājiem.

1949. gadā lielākā daļa partizānu faktiski neko nezināja par notikušajām deportācijām. Viņi par tām uzzināja tikai pēc iziešanas no mežiem, ap aprīļa vidu. Iznākuši ārā, tie konstatēja, ka apkārtne ”iztīrīta”.

Te tomēr jāpiemin arī priekšvēsture. 1948. gada maijā notika deportācijas Lietuvā. Izveda ap 40 tūkstošiem cilvēku. Lietuvā nacionālo partizānu kustība bija visspēcīgākā, taču pat lietuvieši nespēja aizkavēt izvešanas. Kad deportāciju organizētāji to saprata, viņi tāpat saprata, ka varēs ko tādu izvērst visas Baltijas mērogā.

Palīgā uz Lietuvu akciju veikšanai bija nosūtīts PSRS iekšējā karaspēka 24. pulks, kas parasti ”apkalpoja” Vidzemi un Latgali. Līdz ar to viņi jau iepriekš ieguva deportāciju pieredzi, ko 1948. gada rudenī vēlreiz izmēģināja Latvijā. Tā bija atriebības operācija par septembrī Viļakas apriņķa Tilžas pagastā partizānu nošauto pagasta čekas priekšnieku kapteini Beloborodovu. Šajā akcijā it kā miniatūrā čekisti praktiski izmēģināja vēlāk visā Latvijā izmantoto deportāciju tehnoloģiju. Operācija notika bez rakstiskas pavēles, ar Latvijas PSR valsts drošības komisāra vietnieka Solomatova mutisku rīkojumu. Operācijā piedalījās 24. pulka 230 čekisti, pulka vadība. Pats Solomatovs un vēl vesels bars čekistu skatījās, kā tas notiek. No Tilžas, Baltinavas, Bērzpils, Šķilbēnu pagastiem uz Kārsavas dzelzceļa staciju izveda 132 cilvēkus. Tilžas pagasts partizānu ziņā skaitījās ļoti aktīvs, un čekisti vēlējās redzēt, vai nacionālie partizāni varēs kā traucēt izvešanas. Izrādījās, ka nevarēja.

– Kā 25. marta notikumi atbalsojās mežabrāļu vidū?

– Bija gadījumi, kad diviem trim mežabrāļiem pēc 25. marta pēkšņi pievienojās kādi 20 cilvēki – veselām ģimenēm, ar sievām un bērniem. Tādu gadījumu bija diezgan daudz gan Vidzemē, gan Kurzemē. Tā vispār ir interesanta lieta – dzīvoja cilvēki mierīgi kā zemnieki savās mājās, bet, tikko iemuka mežā, tā uzreiz izrādījās, ka katram kaut kur ”šmeiseris” paslēpts! Taču sievietes un bērni jau nevarēja ne pretoties čekistiem, ne izlauzties un aizbēgt. Kad tie atrada viņu nometnes, viss pārvērtās slaktiņā. Viņus vienkārši apšāva. 1949. gada rudens kļuva diezgan asiņains. Katrā tādā čekas operācijā reizē nošāva pa desmit piecpadsmit cilvēkiem. Sievietes, bērnus… No otras puses, mežabrāļi centās atriebties par izsūtītajiem, apšaujot apkaimes vietējos, par kuriem bija zināms, ka tie piedalījušies deportācijās. Ziemeļvidzemē, Valkas un Alūksnes apriņķos Kārļa Mūsiņa grupa staigāja pa pagastiem un katrā kādus divus trīs šāva nost.

– Nogalināja patiesi vainīgos vai vienkārši ”sarkanos”?

– Vismaz Vidzemē diezgan droši – ja kāds partizānu nošauts, tad viņš bijis vai nu ”istrebiķeļs”, partorgs, vai izpildkomitejas priekšsēdētājs. Tur var loģiski izsecināt, kāpēc viņš nošauts. Tas nav bijis ”apmēram”.

– 1949. gads deva vēl lielāku iemeslu brāļu naidam?

– Tas, protams, nostiprināja visu šo lietu, ko pastāvīgi ”maisīja” jau pirms tam – cilvēku vervēšana par aģentiem, kaimiņu nodošana piespiedu kārtā, partizānu atriebība. Tas jau notika visu pēckara laiku.

L. Neimane: – Skatot mūsdienās ņemtās videoliecības un intervijas par 1949. gada sekām, redzam, ka tolaik bija cilvēki, kas, nebaidīdamies no paša velna, turpināja iet un darīt, kaut zināja, ka kaimiņi jau izsūtīti. Bet tā tomēr bija salīdzinoši maza daļa. Bija tādi, kas sūtīja paciņas izsūtītajiem, visādi palīdzēja, kaut paši bija nabadzīgi. Bet bija arī tādi, kas mīļā miera labad vairs necentās sazināties ar izsūtītajiem radiniekiem vai draugiem. Daudzi no tiem, kuri 1948. gadā izvairījās no stāšanās kolhozā, pēc 1949. gada marta piekrita. Vēl daļa pēc tam vispār aizgāja no laukiem uz pilsētu.

Z. Turčinskis: – Cilvēki saprata, ka padomju sistēma būs uz ilgu laiku un jāmācās tajā izdzīvot. Vēl 1949. gada vasarā bija ilūzija, ka atkārtosies 1941. gada notikumi, ka deportācijām sekos kāds ”lielais karš”. Taču pēc tam visi saprata, ka nekā nebūs un nekas nemainīsies.

Vienu brīdi pat komunistiem likās, ka kolhozus varēs nodibināt tikai formāli, patiesībā turpinot saimniekot katrs par sevi. Tā bija tāda ”zemnieka viltība” – iecelsim priekšsēdētāju, bet darīsim visu pa vecam. Naivi.

– Savāda ir latviešu domu gaita. 1941. gadā domāja, ka atkārtosies 1919. gads, 1949. – ka 1941. gads…

– Ziniet kā cilvēki uztvēra deportācijas? Tas bija diezgan šausmīgi. 1941. gadā tie, kurus brīdināja, ka pēc viņiem atnāks, nevis bēga, bet uzvilka labas drēbes, sakārtoja saimniecību un gaidīja pakaļnācējus. Viņi domāja tā: aiziešu tiem līdzi un paskaidrošu, ka tā ir kļūda, ka neesmu taču neko pret padomju varu darījis! 1949. gadā jau savlaicīgi krāmēja mantas, vairs necerot, ka varēs ko izskaidrot.

L. Neimane: – 1949. gadā tomēr bija daudz vairāk gadījumu, kad izsūtāmie tika laikus brīdināti un arī bēga. Iespējas izvairīties no deportācijas 25. martā bija lielākas nekā 1941. gada 14. jūnijā. Par to ir daudz liecību. Cilvēkiem bija pieredze.

Z. Turčinskis: – Valkas apriņķa Valsts drošības ministrijas daļas sanāksmē marta beigās kā ”nevēlama” parādība tika minēts, ka trīs miliči piedzērušies, lai nevajadzētu piedalīties deportācijās. Vēlāk vienu no tiem miličiem partizāni tādēļ vien atstāja dzīvu – nesita un nenošāva. Tikai kūti ”iztīrīja”.

L. Neimane: – Ir liecība par ordeņotu sarkanarmieti, kas strādājis mežniecībā par šoferi un atteicies braukt pēc izsūtītajiem. Viņu sodīja ar diviem mēnešiem cietuma. Bet piedzeršanās ne vienmēr palīdzēja. Gadījās, ka pie izsūtāmajiem ieradies piedzēries izpildkomitejas vadītājs un cilvēki viņam teica: ar skaidrām acīm jau tu to izdarīt nevarētu.

Z. Turčinskis: – Ne jau visi iesaistījās deportāciju īstenošanā apzināti. Daudzus izsauca no tā sauktā ”padomju aktīva”. Piemēram, skolotājus. Viņiem pateica: tikos un tikos jāierodas izpildkomitejā. Viņi atnāca. Tad tiem paziņoja, ka jāiet tam un tam līdzi un jāved tie un tie ārā. Tie varēja būt arī viņu skolnieki ar ģimenēm.

L. Neimane: – Vēl viena lieta, kas toreiz sanaidoja sabiedrību, – cilvēkiem bija grūti no izvešanu īstenotājiem nodalīt šķūtniekus. Šķūtnieki bija mobilizēti vietējie pagasta ļaudis, kam savos pajūgos bija jāved izsūtāmie uz savākšanas punktiem. Bieži vien viņiem nācās vest kaimiņus, pat radus.

Ne visi izvedamie saprata šķūtnieku lomu. Viņš taču arī bija zem šautenes stobra! Gadījās, ka šķūtnieks visu dienu veda deportējamos, bet beigās arī viņu pašu ielika vagonā. Skaita pēc.

– Izsūtīto liecībās parādās, ko viņi tajā brīdī uzskatīja par deportāciju organizētāju? Vietējo varu? PSRS vadību?

Z. Turčinskis: – Viņi nezināja, no kurienes tas nāk. Praktiski visi bija pārliecināti, ka tā ir vietējā iniciatīva, ka vietējie sastādījuši sarakstus un tātad vainīgi. Tas nāk vēl no 1947. gada, kad visos pagastos bija jāsastāda tā sauktie ”kulaku saraksti”. Kurš iedalāms ”kulakos”, domāja pagasta izpildkomitejas priekšnieks, partorgs, vietējais milicis un varbūt vēl kāds no partijas aktīva. Taču principā šos sarakstus izmantoja tikai 1948. gadā ”kulaku” saimniecību aplikšanai ar nodokļiem. Izvešanā tie nedarbojās, jo tad sarakstus jau sastādīja čekas darbinieki centralizēti. 1949. gada februārī 120 čekistu sēdēja arhīvā un skatījās 1939. gada tautas skaitīšanas datus. Vadījās pēc tiem, ne jau pēc pagasta dotajiem papīriem. Bet cilvēki to nezināja un neaptvēra, ka viss notiek centralizēti. Vēl 20. gadsimta 90. gados teica: lūk, tas un tas mani tajos sarakstos ierakstījis.

L. Neimane: – Kaut kāda ietekme vietējām varām izsūtīšanā tomēr bija, jo vagonos tika arī tādi, kuru sarakstos nebija.

Z. Turčinskis: – Bija izsūtāmo skaits, kas jāsavāc. Ja pietrūka, vietējiem prasīja, kurus vēl derētu izsūtīt, lai cipars sanāktu. Vietējā vara varēja atbildēt, ka tādu nav, bet varēja tiešām pielikt klāt.

Īpatnējākais gadījums ir Lielvārdes pagasts. No turienes tiešām nevienu neizsūtīja. Tā ir leģenda par Edgaru Kauliņu, kurš pateicis: neļaušu un viss. Kā to praktiski varēja dabūt gatavu, ja atnāca pavēle no Rīgas ar izvedamo sarakstu? Un kurš tur viņa iebildes vispār uzklausīja? Cik leģendā patiesības, to neņemos spriest. Bet nu fakts ir fakts.

L. Neimane: – Bija nabadzīgi pagasti, no kuriem izveda gandrīz visus, un bagātāki, kur paņēma vien divus trīs.

Es gribētu piebilst par sabiedrības sašķeltību. Kad izsūtītie atgriezās, viņi vēlējās tikt atpakaļ savās mājās. Pirmkārt, viņus nelaida, jo to neļāva likums. Bet tad atkal bija kolhozu priekšsēdētājiem un izpildkomitejas priekšniekiem sava teikšana. Ja tie tomēr atļāva apmesties, bijušajiem izsūtītajiem piedāvāja visnepateicīgākos laukstrādnieku, slaucēju darbus. Ja viņi piekrita, varēja dzīvot. Tajā pašā laikā attiecības ar kaimiņiem bieži veidojās saspīlētas.

– Divas plašas izsūtīšanas ar astoņu gadu starpību un vēl karš pa starpu – tas nevarēja neiedragāt latviešu apziņu. Klāt vēl nāca reāli tautas izdeldēšanas draudi.

Z. Turčinskis: – Faktiski tajā laikā nepiedzima vesela paaudze. Sandra Kalniete savā atmiņu grāmatā stāsta, ka pēc viņas piedzimšanas tēvs Sibīrijā mātei pateicis: ”Mums vairāk vergu nedzims.” Principā tā bija traģēdija, ka tauta vairs nevairojās.

L. Neimane: – Daudziem represētajiem bērni vairs nevarēja dzimt arī fizioloģisku iemeslu dēļ. Latvijas sabiedrība faktiski tika sadalīta trīs daļās – trimda, Latvijā palikušie un Sibīrijā izsūtītie. Katram ir sava sāpīgā pieredze, un visi ir cietuši. Vienīgā nelaime, ka katrs tagad grib pateikt, ka viņa ciešanas bijušas lielākas. Un tā ir arī šodienas problēma, ka katra no daļām tomēr viena otru līdz galam nesaprot. Jo katram ir sava pieredze, ko viņš nodod bērniem citādi. Tagad tikai no mūsu izglītotības atkarīgs, vai izveidosim kopīgo Latvijas vēstures ideju.

March 23, 2012 - Posted by | deportācijas, mežabrāļi, nacionālie partizāni, represijas

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: