gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Jānis Rožkalns. Brīvības dēļ (2)

Raksta 1. daļa: https://gulags.wordpress.com/2012/03/19/janis-rozkalns-brivibas-del/Ervīns Jākobsons |  Laikmeta liecinieks | Publicēts 26-03-2012

Ieslodzīto nometne aiz Permas bija rūpīgāk apsar­gāta nekā karabāzes. Ļoti interesants bija ieslodzīto sastāvs – kriminālnoziedznieku tur vispār nebija, bet bija vairāki Andreja Saharova Helsinku grupas locekļi, vairāki mācītāji, piemēram, pareizticīgo mācītājs Gļebs Jakuņins, kurš tajā laikā bija ļoti pazīstams visā Padomju Savienībā. Pēc tam, Gļebs Jakuņins, izejot brīvībā, atstāja savu Bībe­li, kas man labi noderēja un ne tikai lasīšanai, viņš to bija izcīnījis ar bada streikiem, bet, viņu atbrīvojot, uzraugi piemirsa viņam to atprasīt. Blakusnometnē savukārt bija Nātans Sčaranskis, vēlāk ministrs Izraēlā.

Septiņas reizes es pa trim četrām nedēļām biju karcerī, kur no otrās trešās dienas sākās cīņa par iz­dzīvošanu. Neciešams aukstums, ēst dod tikai ik otro dienu un tik, lai izvilktu dzīvību. Tas bija atsevišķā baļķu mājā, sienas ar šķirbām, bet laukā līdz -40 grādu. Pa die­nu nedrīkstēja apsēsties un nebija jau arī kur, jo vienīgā sēdvieta bija apaļš betona stabiņš ēšanai, kurš bija auksts kā ledusgabals, bet gultu – ar dzelzs stīpām apvilktu dēļu plāksni – no rīta ar speciālu mehānismu uzraugi pacēla pie sienas. Nostaigā nu visu dienu no agra rīta līdz vēlam vakaram! Bet naktīs nedrīkstēja atstāt lāvu, taču, guļot uz dzelzs stīpām, drīz vien kļuva stindzinoši auksts. Bet priekšā visa nakts. Un tā dienu pēc dienas… Par mazāko režīma pārkāpšanu vairākas dienas klāt. Un ik pa laikam čekisti atgādināja – atsakies no saviem uzskatiem, nodod savus draugus un brauc mājās. Un Rīgas kompartijas va­dītāji un čekisti labi zināja, uz kurieni viņi savus tautiešus sūtīja, un zināja, kas ar mums tur notiek, jo viņu delegācijas bija bieži viesi mūsu nometnēs. Tas viss bija sīki iz­plānots, lai censtos mūs salauzt morāli vai vismaz fiziski. Gunārs Astra šajās nometnēs pavadīja gandrīz 20 gadus.

Man izdevās no turienes izsūtīt aprakstu par dau­dziem ieslodzītajiem. No minētās Bībeles izrāvu pirmo lapaspusi, kas ir bez teksta, atradu ļoti smalku lodīšu pildspalvu un uzrakstīju šo cilvēku traģiskākos dzīvesstāstus, sarullēju, ietinu celofānā, ar sērkociņiem aizkausēju abus galus un divas šādas kapsulas glabāju vairākus mēnešus, līdz satikāmies ar Guntu. Mūs ļoti bieži pēkšņi izsauca un lika izģērbties pilnīgi kailiem, parādīt muti, pietupties. Brīžiem šo kapsulu turēju degunā, man vēl tagad ir nedaudz tur bojāta gļotāda, dažkārt mutē dienu un nakti. Pienāca īsā tikšanās ar Guntu – caur dubultstiklu, kādi pieci uzraugi stāvēja pie manis, tikpat pie Guntas, tā mēs trīs stundas runājām, bet man tās kapsulas mutē. Atvadīšanās, protams, bija dramatiska ar asarām acīs, un, kad mūs veda ārā, koridorā es izmantoju mir­kli, kad pieliecos, lai dotu atvadu skūpstu, un tajā brīdī ar mēli pārbīdīju kapsulas Guntas mutē. Protams, viņai tas bija pārsteigums, bet viņa uzreiz aptvēra. Tā šī informācija nonāca tālāk Londonā „Amnesty International”, tad tā nokļuva starptautiskajā presē, tādējādi vairākiem cilvēkiem tika glābta dzīvība. Informācijai vienmēr ir bijis liels spēks.

Cietumā man palīdzēja izdzīvot Guntas mīlestība. Tādās kritiskās dzīves situācijās ir īpaši svarīgi, cik stipra ir ģimenes vienotība un cik dziļa savstarpējā sapratne. Mēs šo pārbaudi izturē­jām bez svārstīšanās, kaut gan abi tikām brīžam liekti līdz zemei. Es sapratu, ka Guntai tas laiks brīžiem bija vēl smagāks nekā man ieslodzījumā.

Par lielu laimi, man tur bija arī vesela paciņa ar ģimenes fotogrāfijām, tās es katru dienu pāršķirstīju un savās domas biju kopā ar viņiem. Daudziem ieslodzītajiem nedeva iespēju tikties, bet mums bija liels starptautiskais atbalsts – Gunta saņēma simtiem vēstuļu, vairākkārt par mums interesējās ASV Kongress, tādēļ pret mums čeka tā nevarēja izturēties. Tas bija arī viens no iemesliem, kādēļ es tur paliku dzīvs. Pret tiem, no kuriem bija atteikušies ra­dinieki un kuriem nebija starptautiskā atbalsta, attieksme bija vēl briesmīgāka. Vairāki pat izdarīja pašnāvību.

Nometnē man bija sarunas ar daudziem. Viens no vi­ņiem – Viktors Moskovcevs, bijis PSKS ministra vietnieks, no elitāras, aristokrātiskas ģimenes Maskavā, baudījis visus labumus, iespējas ceļot pa pasauli, ļoti gudrs, ar daudziem zinātniskiem darbiem, 25 gadus bijis kompartijas biedrs un pēkšņi par dažām brīvi izteiktām domām viņam atņēma visu, notiesāja uz desmit gadiem, pasludi­nāja par valsts nodevēju, tuvinieki tam noticēja, sieva iz­šķīrās no viņa, te, nometnē, viņu izģērba, nodzina matus un iemeta kazarmā. Kas tad paliek? Tikai tas kodols, kas tiešām ir pats cilvēks. Cilvēks jau nav blati, stāvoklis sa­biedrībā, nauda kontā, cilvēks ir tas, kas dzīvo tur, kodo­lā. Kad tas atveras, tad ir iespējams pavisam cits dialogs. Ar Viktoru mēs runājām stundām ilgi, līdz beidzot viņš saka uzticēties Dievam, ieguva jaunu cerību, sāka atkal smaidīt. Čekistiem viņš atklāti paziņoja savu jauno pārliecību un atteikšanos no komunistiskajiem uzskatiem. Vē­lāk izrādījās, ka visas mūsu sarunas čekisti ir ierakstījuši, par ko man tika ierosināta jauna krimināllieta, un Guntai Rīgā paziņoja, ka viņas vīram draud vēl klāt astoņi gadi cietumā.

Tur mēs stāvējām par saviem uzskatiem, morāles principiem un savu nacionālo pašapziņu, bieži ķīlā lie­kot savu dzīvību, tādēļ man ir ļoti grūti saprast, kā mūsu Saeimas un valdības locekļi tagad tik viegli var spēlēties ar savas tautas interesēm, darboties savtīgos nolūkos naudas vai labklājības dēļ. Man tas liekas nožēlojami.

1987. gada sākumā mani no nometnes pārveda uz Permas cietumu un uzlika uz diētas, kas bija drošs priekšvēstnesis atbrīvošanai – tur mazliet deva pat sviestu, pienu, olas, lai cilvēks izskatās kaut cik normālāks. Tad vienā dienā pa­teica: „Rožkaln, ar mantām!” Iedeva pavisam necilu papīrīti, kur rakstīts, ka tāds un tāds ir tajā un tajā datumā atbrīvots. Izsniedza nedaudz rubļu ceļam. Parasti jau visi pārģērbās civilajā apģērbā, bet es uzskatīju, ka cietuma forma ir padomju cilvēka normāls apģērbs, mēs tikai no viena režīma pārgājām citā, un es tādā pašā pufaikā, kirzas zābakos devos uz Permas staciju.

Rīgā vēl nekas nebija mainījies. Mani stacijā sagaidīja vesels bariņš drosmīgu cilvēku – ģimene un draugi ar puķēm, mēs tūlīt, protams, čekistu sekotāju pavadīti, de­vāmies pie Brīvības pieminekļa un nolikām tur ziedus. Jau drīz dzirdēju par Liepājas Helsinki-86 grupu, un viņi diezgan ātri atrada mani. Viņiem nebija regulāru kontak­tu ar Rietumiem, es turpretī Maskavā zināju daudzus dip­lomātus, žurnālistus, mums bija arī unikāla, tajos apstāk­ļos ar prātu neizskaidrojama iespēja pa Ginteru ģimenes telefonu regulāri sarunāties ar Pāvilu un Ritu Brūveriem Minhenē, Pāvils bija radio „Brīvā Eiropa” žurnālists. Šīs sarunas gandrīz ne reizi nepārtrauca. Tas, ko mēs dienā stāstījām, bieži vien vakarā jau skanēja „Brīvajā Eiropā”. Vairākus Helsinku grupas dokumentus nosūtīju uz Rie­tumiem, tā tika izziņota demonstrācija 14. jūnijā 1987. gadā. Helsinku grupu Liepājā drīz vien aizturēja, mums visu nācās pārņemt savās rokās. Jānis Vēvers, Rolands Silaraups, luterāņu mācītāju grupa „Atdzimšana un atjau­nošanās” – Modris Plāte, Juris Rubenis, Silvija un Māris Ludviki. Mēs tikāmies, gatavojām dokumentus, spriedām par taktiku. Čekisti sekoja visiem, bet pie manis un Silaraupa ik pārdienu Rīgā uz ielas piebrauca čekas mašīna, pieprasīja kāpt iekšā vai arī ieveda kādā kāpņu telpā un vi­sādi centās pratināt, cik plaši un kā mēs tās manifestācijas plānojam? Un neaizmirsa brīdināt, ka varam nonākt atpa­kaļ Sibīrijā. Visu pavasari līdz pat 14. jūnijam zem mūsu logiem pastāvīgi dežurēja čekisti, ielas abās pusēs – viņu mašīnas. Mēs jau tad nezinājām, ar ko tas viss beigsies.

Ja mēs būtu atteikušies organizēt šīs divas demonstrācijas, spiediens, protams, būtu mazinājies. Bet īpaši pēc 23. augusta mums jau ļoti kategoriski pateica, ka tiks anulēta pavalstniecība, atņēma pases, to vietā iedeva eb­reju izceļošanas vīzas, jo tajā laikā Vašingtona pieprasīja izlaist ebrejus, tādēļ visi izbraucēji kļuva ebreji. Vēl pēdē­jais kritiskais brīdis mums bija Maskavā lidostā, kad mēs jau gājām uz lidmašīnu. Mani paaicināja malā un ielenca čekisti, Guntai pavēlēja: ejiet, jūsu vīrs tūlīt jums sekos. Es atbildēju: ja neļaus iet, tad zvanīšu uz ASV vēstniecību, jo, tādas likstas paredzot, ASV diplomāti man bija apsolījuši problēmu gadījumā iejaukties un risināt tās diplomātiski. Pagāja diezgan ilgs laiks, visi pasa­žieri jau sen sēdējā lidmašīnā, un tad pie robežsargiem no Austrijas lidmašīnas iznāca divas stjuartes ar pasažieru sarakstiem un jautāja, kur ir viņu pasažieri. Krievi juta, ka bez starptautiska konflikta mani aizturēt neizdosies, un mūs palaida.

Trimdā Vācijā tika pavadīti trīspadsmit gadi saspringtā darbā. Mēs apceļojām Rietumeiropas zemes ar referātiem par perestroiku, par Latvijas okupāciju, dzīves problēmām. Bijām latviešu centros Amerikā, ASV Kongresā, Kanādā. Neskaitāmas intervijas televīzijā un avīzēs. Tad tika nodibināta starp­tautiska organizācija „Demokrātija un neatkarība”, kur vi­sas padomju republikas pārstāvēja bijušie politieslodzītie, man bija jāpārstāv Latvija. Organizāciju vadīja Vladimirs Bukovskis, Nobela prēmijas laureāts par cilvēktiesībām. Tās bija lielas starptautiskas konferences Parīzē, Prāgā un Romā, kur piedalījās Rietumvalstu augstākie diplomāti, arī Vaclavs Havels, ASV pārstāve ANO Džina Kirpatrika, no Krievijas Garijs Kasparovs. Mēs referējām desmit minūtes, tad bija diskusijas, jo viņi gribēja zināt mūsu viedokļus par perestroiku, vai pārmaiņām Padomju Savienībā var ticēt, kādi būtu nepieciešami nākamie soļi no Rietumu valstīm.

Vēl es paralēli vadīju Baltijas nodaļu „Starptautiskajā kristīgajā solidaritātē”, caur to mēs vieni no pirmajiem uz Latviju varējām nosūtīt par vairākiem miljoniem vācu mar­ku medikamentus un dažādu palīdzību pansionātiem, bērnunamiem un slimnīcām. Brīžam pat mūsu dzīvoklis bija piekrauts ar palīdzības mantām.

Vēl viens svarīgs mūsu uzdevums bija materiāli tehniskā atbalsta sniegšana jaunajai demokrātijai. Bet te mūs sagaidīja liela vilšanās. 1987. gada vasarā pirmais tika izraidīts Rolands Silaraups, viņš jau bija apbraucis lie­lākos Rietumu latviešu centrus, tautieši bija saziedojuši lielas naudas summas palīdzībai – bet visa nauda glabā­jās Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) kontos. Rolands ļoti gaidīja mūsu ierašanos, lai zinātu, tieši kādas videokameras, kopētājus vajag pirkt un kam un pa kādiem kanāliem sūtīt. Man bija visa informācija, mēs Minsterē tikāmies, Rolands zvanīja PBLA atbildīgajiem cilvēkiem, sacīdams, ka mums ir saraksti un adreses, bet viņi atbildēja: nē, pie tās naudas tikt jums nav nekādu cerību. Milzīgais darbs, ko viņš bija izdarījis, lai sa­vāktu šo naudu, apbraukājot pusi pasaules, izrādījās velts. Viņi ciniski paziņoja: mums ar jums nekādas sadarbības nebūs. Mēs ļoti ātri sapratām, kāpēc šis kūlenis ar PBLA notiek – Meierovics un vēl kādi PBLA vadītāji bija slepus Berlīnē tikušies ar Gorbunova kompartijas cilvēkiem, tur jau tika noslēgtas pirmās vienošanās par tālāko sadarbību un finanses tika virzītas viņiem. Un tādēļ tautas jaunā demokrātija patiesībā palika bez būtiskas palīdzība. Zināmu atbalstu mums pēc tam gan izdevās nosūtīt caur Brīvības fondu Stokholmā un caur „Daugavas vana­giem”. Bet Rolands bija tik ārkārtīgi šokēts un dziļi vīlies, ka sāku­mā mums pat bija ba­žas par viņa dzīvību. Pēc tam viņš pateica: ja tāda ir mana tauta, es to vairs negribu redzēt. Tagad viņš jau vairāk nekā 20 gadus ir pil­nīgi izolējies no Latvijas, dzīvo Amerikā un ir atbildīgā postenī ASV armijā. Latvijā Rolands pēc 14. jūnija bija tautas nacionālais varonis, bet tur viņam pateica: nēģeris ir savu padarījis, nēģeris var iet… Interesanti, ko PBLA vadī­tāji tagad par visu to domā?

Bet kopumā Vācijas laiku mēs atceramies ar vissiltāka­jām atmiņām un tur mums ir palikuši daudzi mīļi draugi, kurus cenšamies katru vasaru apciemot. Jā, un kur tad vēl apgūtā vācu valoda, kas mums visiem jo labi noder.

Atgriezties Latvijā nebija vienkārši tieši materiālo apstākļu dēļ, mēs jau tur neko nevarējām iekrāt. Kaut gan par to, ka mēs brauksim atpakaļ, šaubu nebija. Bet mūsu bērni arvien uzstājīgāk pieprasīja nekavēties, un mēs sapratām, ka ir jāpieliek visas pūles un jābrauc. Viņi jau vairākkārt bija šeit bijusi un iepazinuši, ka šeit ir daudz sirsnīgākas cilvēku savstarpējās attiecības, īpaši jauniešu vidū un skolās. Vācu sabiedrība ir ļoti vēsa un sadalīta interešu grupās.

Mana pirmā sadursme ar Latvi­jas sabiedrību pēc atgriešanās bija, kad tuvojās balsošana par iestāšanos ES. Jutu, ka daudziem cilvēkiem pat baznīcās nav nekādu priekšstatu par to, kas ES ir savā būtībā. Viena lieta, ja mēs tiktu uzaicināti iestāties politiski ekonomiskā savienībā, bet ES, līdzīgi kā Padomju Savienība, pieprasa pakļaut arī garīgās dzīves pamatvērtības, un tas jau ir ārkārtīgi bīsta­mi. Dīvainā kārtā pat vadoši Latvijas mācītāji aģitēja balsot par ES un darīja to pat no baznīcu kancelēm. Arī es gadījos vienā tādā baznīcā, kad mācītājs sāka šo uzrunu, aicinādams balsot, man nebija citu iespēju kā demonstratīvi piecelties un iet ārā. Tad es uzrakstīju atklātu vēstuli „ES zābaks latviešu dvēseles durvīs”, ko publicēja Delfi un ko es izsūtīju visām luterāņu un baptistu baznīcām. Tajā es brīdināju par to, ka tieši homoseksuālisma lega­lizāciju un propagandu nekāda gadījuma nedrīkstētu pieņemt kristīgi cilvēki, tas ir kliedzošā pretrunā ar Bībeles patiesībām, un tas mums kā tautai var kļūt liktenīgi. Tad sekoja šis balsojums, un es līdz pat šai dienai satieku ļoti daudz cilvēku, kuri saka: ne mēs, ne mūsu apkārtnē neviens nebalsoja par ES. Sabiedrībā joprojām valda aizdomas, ka notika balsojuma rezultātu viltošana.

Pēc tam es centos iesaistīties sabiedriskajā darbā, lai mēģinātu labvēlīgi ietekmēt sabiedrības procesus. Tieši pirms pāris mēnešiem arhibīskaps Jānis Vanags bija atteicies Neatkarības dienā Domā teikt sprediķi, protestējot pret valdības cinismu, un daudzi viņam jautāja: ko tad darīt! Pie arhibīs­kapa sapulcējās inteliģences grupa: akadēmiķis Jānis Stradiņš, tobrīd Zinātņu Akadēmijas prezidents, dzejniece Māra Zālīte, Dr. med. Ilmārs Lazovskis un vēl apmēram desmit sabiedrībā pazīstami ļaudis, kopā apsverot daudzas ide­jas, tomēr palikām pie mana ierosinājuma veidot valsts televīzijā tiešraidē sabiedrisku diskusiju par aktuālajām problēmām. Tā radās raidījums „Kas notiek Latvijā?”. Uzaicinājām Jāni Domburu vadīt šo raidījumu, un pēc pusgada diezgan smagas cīņas tomēr panācām, ka tam tika piešķirts budžeta finansējums. Lai arī šie raidījumi nebija ideāli, tomēr tie atstāja jūtamu ie­tekmi, un laikam tā bija vienīgā vieta, kur valsts ierēdņiem brīžam nācās atskaitīties sabiedrībai par padarītajiem un nepadarītajiem darbiem.

Runājot par cīņu pret homoseksuālisma propagandu Latvijā, manuprāt, vislielākā atbildība gulstas uz turīgajiem latviešu biznesmeņiem, kuru rokās dažādos ceļos ir nonākuši miljoni, bet viņi pat nevienu procentu no savas bagātības nav gatavi ziedot savas tautas aizstāvēšanai. Iznāk paradokss – bagātnieki, kas at­balsta netikumību, saviem mērķiem ziedo nesavtīgi, bet mūsu tikumīgos miljonārus tautas problēmas neuztrauc. Daudzi viņiem lūguši palīdzību, lai organizētu ģime­nes fondus, bet vienmēr sa­ņēmuši atteikumu. Organizācija „No praid” savulaik pat bija spiesta atstāt savu vienistabas biroju, jo nebija naudas tā apmaksai. Tikmēr pārējā sabiedrība izmisīgi pretojas. Slavenās sko­lotāju vēstules atbalstam pret homoseksuālisma propagandu Latvijas skolās parakstījās vairāk nekā 17 000 cilvēku, bet Latvijas ārstu vēstuli pret homoseksuālis­ma legalizāciju parakstīja vairāk nekā 200 ārstu.

Aiz homoseksuālistu idejām stāv nauda, vispirms jau Džordža Sorosa nauda, viņš pēdējos as­toņos gados Latvijā ieguldījis pāri 60 miljoniem dolāru, un viņa „Brīvās demokrātijas programma” ir tieši tā, uz ko balstās homoseksuālisma propaganda. Sorosa ideoloģija paredz, ka morāles un ētikas kritērijus nedrīkst noteikt ne tautas tradīcijas, ne Svētie Raksti, ne baznīca, ne sabiedrība. Tos varot noteikt tikai juristi, vadoties no viņu pašu sarakstītiem cilvēktiesību aktiem. Tie tagad ir Svēto Rakstu vietā, līdzīgi kā komunistiem bija Ļeņina darbi. Bet Dieva vietā tiesas, kurām dota vara atcelt jebkuru tautas gri­bu. Visas mūsu morālās vērtības un kritēriji tiek apstrīdēti, apsmieti un pakļauti iznīcināšanai. Mums piedāvā kaut kādas abstraktas juridiskas normas, kuram nemaz nav ie­spējams pamatojums, jo, piemēram, neviens nekur nav atbildējis, kur ir izlasāma seksuālās orientācijas juridiskā definīcija un kā un kas noteiks konkrētam cilvēkam sek­suālo orientāciju juridiskā līmenī?

Paanalizējot Rietumu pasaulē notiekošo, kļūst skaidri redzams, kas tik neiedomājami dāsni finansē šo nāves ideoloģiju, tie ir daudzie biznesa koncerni, vairāki miljar­dieri vai viņu noklīdušās atvases. Vispirms jau iepriekš minētais un Rietumos gan par pasaules geju karali, gan par finanšu afēristu dēvētais, bet mūsu prezidentes dāsni ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvo­tais Džordžs Soross. Tad ir vesela rinda bagāto magnātu mantinieki, kuri kļuvuši par alkoholiķiem, narkomāniem, okultistiem, protams, daudzi inficējušies ar homoseksuālismu, un tagad viņi ar savām bagātībām visādi veicina savu iemīļoto dzīvesveidu. Un ir pat veseli uzņēmumi, piemēram, „Ford”, kurš atklāti paziņojis, ka no katras šī koncerna pārdotās mašī­nas, tur ietilpt tādas markas, kā, piemēram, „Ford”, „Mercury”, „Lincoln”, „Mazda”, „Volvo”, „Jaguar”, „Land Ro­ver”, ap 1000 dolāru tiek nodoti pederastijas popularizēšanai pasaulē. Arī tepat Latvijā aug to uzņēmumu saraksts, kas nu jau atklāti nekaunas atbalstīt nāves ideoloģiju, piemēram, viesnīcas „Latvija” un „Valdemārs”, lidsabiedrība „Ryanair”, portāls „politika.lv“, Sabiedrības integrācijas fonds utt. Bet mums nav jānobīstas no šiem duļķainajiem cunami, mūsu tautas spēks, ar Dieva svētību stiprināts, var kļūt par pietiekami stipru cietoksni mūsu valstij, ja vien mēs pareizi apzināsimies šā laika prioritātes un būsim aktīvi katrs sava vietā.

Visu dzīvi esmu bijis principu cilvēks, tādēļ Latvi­jas politiskā dzīve man nav pieņemama tieši to milzīgo kompromisu un morālā deficīta dēļ. Un es nepiekrītu daudzu politiķu mīļajam teicienam: „Neko darīt, tāda jau ir tā politika…” Nē, Latvijas politika tāda ir tikai tādēļ, ka Latvijas politiķi to tādu veido un tādu uztur. Turklāt varbūt pat visvainīgākie ir Latvijas politiķu mammas un tēvi, kuri saviem dēliem un meitām bērnībā nav pratuši iemācīt ne­liekuļot, bet augstā cieņā turēt savu, savas dzimtas un sa­vas tēvu zemes godu. Bet tagad jau ir par vēlu kaunināt. Jā, protams, tur arvien ir daži cilvēki, visu cieņu viņiem, kas cenšas cīnīties par sabiedrības interesēm, bet viņi neko daudz mainīt nevar, jo vairākums ir to, kas ko­misijās, komitejās un Saeimas un valdības balsojumos nosaka, kas būs un kas nebūs. Un tomēr viņi izmisīgi aiz­stāv mūsu tautas patiesās intereses, liels paldies viņiem par to.

Raksts veidots pēc žurnālā „Tikšanās” 2007. gada aprīļa un maija numuros publicētajiem materiāliem.
© Maira Ošeniece. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un pirmavotu obligāta.

March 26, 2012 - Posted by | nepakļaušanās, Patriotisms, pretošanās, PSRS, PSRS sabrukšana, represijas

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: