gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Gaisma un sāls

Mācītāja Gunta Kalmes uzruna 2012. gada 25. martā pie Brīvības pieminekļa

„Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama .. . Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā.” (Mt 5, 13-5)

Moto: „Komunistu vara ir nogalinājusi, apcietinājusi vai izsūtījusi uz Sibīriju aptuveni 190 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju”.

Iemesli
Kādēļ esam šeit atnākuši? Vismaz trīs iemeslu dēļ:
pieminēt un godināt,
saprast – kāpēc tas notika?
mācīties no savas vēstures.

Pašapziņa un atmiņa
Mēs noliecam galvas to priekšā, kas neatgriezās un noliekam ziedus viņu piemiņai. Mēs lūdzam runāt un liecināt tos, kas atgriezās – stāstiet, vēstījiet! – kas notika, kas jums tika nodarīts, ja ne sevis, tad tur palikušo dēļ. Tas ir svarīgi, jo esam tas, ko atceramies. Mūsu pašapziņa, identitāte veidojas no mūsu atmiņas. Tāpēc runājiet, stāstiet, rakstiet, lieciniet!
Jaunākai paaudzei – pierakstiet un ierakstiet to, klausieties, uzsūciet, saprotiet, un galvenais – mācieties, izdariet secinājumus!
Vārdu „vēsture” A.Kronvalds (1837 -1875) savulaik darināja no vārda „vēsts”. Tāpēc varētu spriest, ka tās uzdevums ir ne tikai apkopot faktus un datus, bet vēstīt, paust. Skaitļi saka, ka tajā naktī izveda 13 248 ģimenes, kas kopā sastāda 42 125 cilvēkus, trešdaļa no tiem – bērni. Vienā brīdī novaidēja Latvija; arī Igaunija, Lietuva, jo tur notika tas pats. Tas joprojām atbalsojas mūsu ģimenēs, visā tautā.
Kas ir šī notikuma vēsts? Lai to saprastu, nedaudz jāatkāpjas pagātnē.

Ļaunuma sakne
No kurienes šis ļaunums? Daudzi no mums padomju laikā bijām spiesti lasīt Ļeņina darbus. Darījām to negribīgi, šķebināja. Svarīgāko diemžēl neizlasījām. Tāpēc klausāmies tagad: „Jo lielāku skaitu reakcionāro garīdznieku un reakcionārās buržuāzijas mums izdosies nošaut, jo labāk. Tieši tagad mums vajag dot mācību šai publikai, lai viņi dažus gadu desmitus neuzdrīkstētos pat domāt par pretošanos.” 1918.gada 11. augustā revolūcijas vadonis raksta Penzas boļševikiem: „Biedri! Piecu kulaku pagastu sacelšanās ir nežēlīgi jāapspiež. Vajag rādīt priekšzīmi. Pakārt. Noteikti pakārt, lai tauta redz. Publicēt viņu vārdus. Atņemt viņiem visu labību. Noteikt ķīlniekus. Izdarīt tā, lai simtiem verstu apkārtnē tauta redzētu, drebētu, zinātu, kliegtu …”
Pie mums šis ļaunums ieradās kā atstrādāta sistēma, iekārta. 1949.g. 25. marts nebija nejaušība. Tas bija 1941.gada sovjetizācijas turpinājums, ko pārtrauca Otrais pasaules karš. Latviešiem vajadzēja iepazīties ar padomju tautas lozungu: „серп и молот – смерть и голод!” („sirpis un āmurs – nāve un bads!”).

Pārmaiņa pašapziņā
Bet starp 1941. un 1949. gadu bija noticis kas būtisks tautas pašapziņā. Šajā laikā Latvija bija piedzīvojusi Leģionu un nacionālos partizānus. Ģenerālis R. Bangerskis sacīja, ka leģionāri: „ar ieročiem rokās ir devuši skaidru un nepārprotamu atbildi uz boļševiku neatlaidīgiem apgalvojumiem, it kā latviešu tauta būtu brīvprātīgi iekļāvusies Padomju Savienībā un arī tagad ar atplēstām rokām gaidot boļševiku atgriešanos mūsu zemē.” Partizānu cīņas no 1944.-1956.g. izkala principu: „kamēr pretojos, tikmēr esmu!” Jo, kā sacīja profesors Ā.Šilde, “valsts neaiziet bojā, kamēr tās pilsoņi turpina izrādīt pretestību aneksijai.” Profesors H. Strods šādai novērtēja partizānu pretestību: „Partizānu cīņa pret austrumu boļševismu bija Eiropas tautu cīņa par Eiropas civilizāciju tās austrumu pierobežā”. Dažu gadu laikā tauta bija spērusi milzu soli no K. Ulmaņa: „palieciet savās vietās!” līdz ģen. R. Bangerska sacītajam: “Tiesība un pienākums aizstāvēt sevi pret uzbrucēju ir ikvienai dzīvai radībai; vēl vairāk šī tiesība ir tautai, kuru apdraud tāds ienaidnieks kā boļševisms, kas gribētu mūs pakļaut ne tikai savai politiskai varai, bet arī mūs garīgi un fiziski iznīcināt.” No upuriem kļuvām par cīnītājiem. Tāpēc 1949. gada 29. janvārī tika pieņemts pilnīgi slepens PSRS Ministru padomes lēmums, kurā bija noteiktas Baltijas valstu izsūtāmo kategorijas: 1) kulaki [lasi – zemnieku] un viņu ģimenes, 2) bandītu [lasi – partizānu] un nelegālistu ģimenes, kā arī notiesāto un nošauto bandītu ģimenes locekļi, 3) legalizējušies bandīti un viņu ģimenes locekļi, kuri turpina nodarboties ar pretpadomju darbību, 4) bandītu atbalstītāju ģimenes locekļi. Lēmumā bija norādīts, ka nepilngadīgie un darba nespējīgie ģimenes locekļi netiks pakļauti izsūtīšanai, bet viņi var brīvprātīgi doties līdzi savām ģimenēm, taču praksē tā nenotika – tika izsūtīti visi ģimenes locekļi, kas izsūtīšanas brīdī bija mājās. Rezultātā 28,6 % no izsūtītajiem bija bērni līdz 16 gadu vecumam.

Sekas
Ja esam skaidrībā par traģisko notikumu, palūkosimies uz tā sekām. Piecdesmit okupācijas gadi nozīmēja bailes, šausmas, drausmas, briesmu apziņu, pakļaušanos, mazvērtību, nospiestību, „mēs vienmēr tādi” domāšanu, upura mentalitāti. Šodien toreizējais izdzīvošanas nosacītais kolaboracionisms ir transformējies par, E.Levita vārdiem runājot, „kaunīgo gļēvlatvismu”, – politisko mīkstčaulību, principu bezmugurkaulainību. Tas nemitīgi atskatās, ko sacīs Brisele, Vašingtona un Maskava, aizmirstot, ka pirmais atbildības kritērijs ir pašu tauta.
Jāatceras arī, ka tie bija pretošanās, brīvības alku, „zobu griešanas” pret režīmu gadi. Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte atzīmēja, ka katru gadu (!) LPSR tika likvidētas 5 līdz 12 pretpadomju vai nacionālistiskas grupas. Pēc bruņotās pretestības apspiešanas tauta brīvības alkas pauda nevardarbīgajā un kultūras rezistencē. Iemācījāmies saprasties zemtekstos un pusvārdos, kāri tvērām katru brīvības nojausmu un mājienu. Tā bija tautas spīts: „Nevardarbīgai pretestībai Latvijā oficiāli nebija kopīga plāna, bet neoficiāli ilgtermiņā tā tika plānota nācijas apziņā un zemapziņā kā vēlēšanās atbrīvoties no okupantu varas un atjaunot demokrātiskas valsts neatkarību.” Mums ir brīvības cīnītāji, kas patiesības gaismu un drosmes sāli prata ne tikai saglabāt, bet arī tālāk sniegt. Citādi mēs šeit šodien neatrastos.

Šodien
Bet šī atcere nav tikai par vēsturi vien. Tā ir arī par šodienu, – par tiem vairāk kā 309 000 mūsu ekonomisko bēgļu, no kuriem daļa būtu gribējusi būt šodien un šeit. Ja 1941. un 1949.g. mūsējos izveda, tad tagad tie bēg paši. Ja deportētie vēlējās atgriezties dzimtenē, tad ekonomiskie bēgļi saka: „šo zemi es mīlu, bet valsti ne.”
Tas nu reiz ir par mūsu tautas spēju pašorganizēties. Mēs to spējām 1991.g., jāvar arī tagad. Mums ir jāatgūst patiesības gaisma un drosmes sāls. Kā tauta to vēlamies redzēt iedegtu Prezidenta pilī un ienestu Saeimas telpās.

Mācība
Ko iemācīsimies?
ar pakļaušanos sevi neglābsim, tāpēc: „kamēr cīnos, tikmēr esmu!”
aizvien atcerēsimies A. Solžeņicina vārdus: „Жить не по лжи” („Nedzīvot melos”). Runāsim patiesību, – skaļi.
Darīsim patiesību. Šodien tas nozīmē veikt pašsaprotamus pamatnācijas aizsardzības pasākumus, kurus mirklī varētu noskaitīt jebkurš Latvijas patriots – pārtraukt dot pilsonību nelojālajiem, izraidīt agresīvi nelojālos, pārtraukt Latvijas zemes izpārdošanu utt., utjpr.

Vēsturiski esam tapuši no upuriem par cīnītājiem. Upuris ir tas, ar kuru dara,
cīnītājs pats ir savas darbības noteicējs. Viņš karo par savu lietu ne tikai tad, kad ir sagaidāma uzvara, bet arī un īpaši tad, kad tā vēl nav saredzama. Principa pēc.
Nebīsimies, ka šādu cīnītāju sākumā nebūs daudz. Sālij un gaismai ir nevis kvantitatīva, bet kvalitatīva daba un ietekme. Tai ir tikai jābūt īstai. Tā saka Kristus.

March 27, 2012 - Posted by | piemiņa

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: