gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Atmiņas – «derīgās» un «pārējās»?


http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=345356:atmias-ldergsr-un-lprjsr&catid=153:aktuli&Itemid=178

Pirms divām nedēļām kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes un Latvijas Universitātes (LU) rektora Mārča Auziņa parakstītā nodomu protokola saturs par sadarbību Sociālās atmiņas pētniecības centra izveidē liek uzdot vairākus jautājumus par šādas jaunas struktūrvienības rašanās mērķtiecību.

Vai centrs dos labumu sabiedrībai ar derīgiem produktiem vai tikai nodarbinās nelielu sociālo zinātņu pētnieku loku, piesaistot papildu naudu? Bet varbūt tādējādi tiks pildīts dokumentā “Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnēs 2012. – 2018. gadam” iecerētais par “valstiska līmeņa atmiņu politikas izstrādi, kas tiktu īstenota konkrētu projektu veidā”? Centra uzdevumi uzrakstīti, šķiet, speciāli sarežģītos virknējumos – “lai sistemātiski analizētu Latvijas vēsturi, pētītu un modelētu Latvijas sociālās atmiņas politiku vietējā, nacionālā un starptautiskā līmenī, un pastāvīgi izvērtētu šādas politikas efektivitāti”, “piedāvātu regulāru starpdisciplināru ekspertīzi” utt., ka īsti nerodas priekšstats, ko centrs darīs. Piemēram, tas analizēšot “inovatīvas pieejas Latvijas vēstures komunicēšanā, tajā skaitā vēstures mācīšanas metodiku vispārizglītojošās skolās”, bet vai tieši par to algu nesaņem Izglītības un zinātnes ministrijas speciālisti, un kāpēc būtu jādublē viņu pienākumi?

“Vēstures revīzija” griež ausīs

Centrs veikšot lietišķus pētījumus. “Zinātniski meklēsim stratēģijas, kā samierināt mūsu konkurējošās un konfliktējošās atmiņu kopienas,” sola Sociālās atmiņas pētniecības centra atbalsta biedrības valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Kaprāns. Interesanti, uz kāda pamata notiks tā “atmiņu samierināšana”? Tāpat kā netop skaidrs, kādas LU Sociālo zinātņu fakultātes profesores Vitas Zelčes pieminētās “kultūras traumas” centrs dziedinās. Jo tas nodarbošoties “ar sociālās atmiņas un vēstures jautājumu komunikāciju izpēti un praktisku rekomendāciju sniegšanu politiķiem, valdībai, kultūras darbiniekiem, arī žurnālistiem, lai sekmētu gan integrāciju, gan Latvijas cilvēku identitātes veidošanu”. V. Zelče domā, ka “visu smago problēmu pamatā ir pagātnes radītā kultūras trauma Latvijas iedzīvotājiem, un tas ietekmē zemo pašvērtējumu, piesaistes trūkumu savai valstij un arī zemo rīcībspēju. Jo 20. gs. totalitārie režīmi lielā mērā deldējuši cilvēku pašapziņu, pašvērtību, lemtspēju un arī savstarpējo uzticību ilgtermiņā. Kopš Latvijas atjaunošanas pagājuši 20 gadi, bet nespējam joprojām ne kolektīvi, ne individuāli tikt galā ar totalitāro režīmu radītajām kultūras traumām.”

Savdabīgas atziņas, kas liek jo uzmanīgi vērtēt topošā centra uzdevumus, atradu pagājušajā gadā publicētajā V. Zelčes un M. Kaprāna kopdarbā “Nacionālā identitāte, vēsture un sociālā atmiņa” izdevumā “Latvija – pārskats par tautas attīstību 2010./2011. gadā. Nacionālā identitāte, mobilitāte un rīcībspēja”. Tas tapis valsts pētījumu programmā “Nacionālā identitāte” LU Sociālo un politisko pētījumu institūtā. Piemēram, secinājumu: “Latvijai nepieciešama politiski un morāli derīga vēsture, kurā nav aizmirsti ne pagātnes sasniegumi, ne ciešanas.” (!) Jājautā, kas tad mums, piemēram, no četrdesmito gadu vēstures būtu tagad politiski un morāli derīgais un kas ne? It īpaši tādēļ, ka tālāk seko aicinājums uz “vēstures racionālu revīziju” (!), citēju:

“Vēstures racionāla revīzija, morālo vērtību godāšana, sapratnes un piedošanas rašana, nebaidoties no totalitārisma ēnām, ir viena no identitāti stiprinošas sociālās atmiņas veidošanas iespējām.” Vai saprast, ka paņemam tikai kaut ko, pēc savas šim brīdim derīgās izvēles un pārējo atmetam?

Dažs cilvēks, par privātiem līdzekļiem izdodot savas atmiņas, var gan sacīt : “Pats piedzīvoju, pats stāstu sev tīkamo, izdodu grāmatu un dāvinu draugiem un mazbērniem!” Bet Latvijas vēsturi mūsu akadēmiskie vēsturnieki ir izpētījuši, un tā ir tāda, kāda ir; nepieņemami ir šķirot “derīgajā” un “pārējā”.

Svešvārds “revīzija” (no latīņu v. revisio – “izskatīšana no jauna”) nozīmē – mācības vai principa pārskatīšana, kuras gaitā tos būtiski groza. Aptaujāju vairākus vēsturniekus gan no Valsts prezidenta Vēsturnieku komisijas, gan LU, ko viņi domā par minēto autoru ieteikto “vēstures racionālo revīziju”. LU Vēstures un filozofijas fakultātes dekāns vēstures doktors Andris Šnē bija neizpratnē – tāds formulējums liekot uzdot ļoti daudzus jautājumus. Arī citi vēsturnieki bija, mazākais, pārsteigti: “Tāda “vēstures racionāla revīzija” griež ausīs.” “Ja to būtu rakstījuši vēsturnieki, nevis sociālo zinātņu pārstāvji, tad visiem slietos mati stāvus! Maskava pārmet, ka mēs “revidējot vēsturi”, un tagad to iesaka mūsu pašu pētnieki?”

Centra izveides darba grupu vada Latvijas Universitātes prorektors Indriķis Muižnieks.

Viņš par “vēstures racionālu revīziju” atbild, ka tā esot tikai terminoloģiska nesaprašanās. “Revīzija” šajā gadījumā neesot attiecināma uz faktiem; tiks pētīts, kāda šodien ir paaudžu atmiņās nodotā vēstures faktu interpretācija…

Paredzēts, ka universitāte šogad jaundibināmajai struktūrai atvēlēs telpas un piecus tūkstošus latu, bet pārējo naudu cer piesaistīt no trešajām personām, toskait Kultūras ministrijas.

Jā, ministrija sola centru finansiāli atbalstīt. “Integrācijas pamatnostādnēs” taču ir vesela sadaļa par sociālo atmiņu, un, to lasot, var palauzīt galvu, ko nozīmē, piemēram, uzstādījums: “Arī Latvijas lokālās atmiņu kopienas var kalpot par stabilu pamatu kopīgas un nepolitizētas (izcēlums mans. – D. K.) sociālās atmiņas veidošanā.” Ja sociālā atmiņa nozīmē to, kā lietojam vēsturi, kā mūsu attieksme pret konkrētiem pagātnes notikumiem ietekmē rīcību un vērtību sistēmu tagad, un šī atmiņa saistīta gan ar izglītības saturu, gan atzīmējamām piemiņas dienām, tā nevar būt nepolitiska lieta.

Nevajag sarežģīt

Kas jāsaprot ar “sociālās atmiņas pārmodelēšanu”, ar ko arī būšot nodarbināts jaunais centrs? Ko tad modelēs tādu, ko mēs citi pēc tam valkāsim? Kā piemēru Vita Zelče stāsta: “Cenšamies pārmodelēt 9. maija uzsvaru vairāk uz 8. maiju. Divus gadus novērojām 8. maija norises Brāļu kapos. Te ir pretruna, ka parasti stundu pirms oficiālās Valsts prezidenta ziedu nolikšanas notiek Latviešu 130. strēlnieku korpusa piemiņas pasākums. Uzdevums būtu šos pasākumus saplūdināt vienā, tāpēc ka vēl ir dzīvi daži desmiti cilvēku, kuri ir latvieši un kara laikā ir cīnījušies, kā tagad sakām, antihitleriskās koalīcijas pusē.”

Ļoti daudzi no viņiem ulmaņlaikos uzauguši izteikti nacionāli domājoši cilvēki, kam ir ļoti sarežģīta biogrāfija, bilst pētniece un turpina: “Daļa no viņiem ir norobežojušies no 9. maija, pasakot, ka 9. maijā pie pieminekļa neiet, un viņu diena ir 8. maijs.”

Komentējot to, Valsts prezidenta Vēsturnieku komisijas vadītājs Antonijs Zunda teica – paldies, ka šie cilvēki atzīst oficiālo piemiņas dienu un tajā piedalās. Taču Latviešu 130. strēlnieku korpusa piemiņas pasākumu 8. maijā rīko sabiedriska veterānu organizācija, un tas ir viņu lēmums, vai nolikt ziedus pirms oficiālās ceremonijas vai tās laikā. Nevajag neko mākslīgi sarežģīt un izdomāt pārmodelēšanas funkcijas!

Līdzīgi ir ar darbu, ko centram paredz Mārtiņš Kaprāns, stāstot par ieceri padarīt jauniešiem pieejamāku jau esošo videoinformāciju par vēsturiskiem notikumiem. Piemēram, ievietot internetā Dzintras Gekas filmas par Sibīriju. Vai tas nozīmētu – vispirms meklēt naudu, ko samaksāt Dz. Gekai par autortiesībām? Viņa pati man atbild, ka vienu filmu ar angļu subtitriem jau viņas studija vietnē “youtube.com” ir ievietojusi un ievietos arī pārējās. Taču “pie autortiesībām neturas”, un, ja to internetā vēlas likt kāds cits, lūdzu!

Tad jau, ja Kultūras ministrija paredzētu piešķirt naudu tādām funkcijām, varbūt derīgāk iedot naudu uzreiz pašai filmu autorei?

Atmiņu pētīšanas kultūra

Centra pētnieki vēlas izveidot grāmatu par deportāciju tematu, attēlojot traģiskos notikumus citādi, tas ir, “varoņstāstu” rakursā. Deportācijās ciešanām blakus bija arī cēlsirdība, bija cilvēki, kas spēja izglābt citus, un tādi piemēri rodami kā Latvijā, tā Krievijā, uzskata Vita Zelče, pamatojot, ka būtu vēlams, lai Latvijas valsts iedibina kādu atzinības zīmi – nozīmīti vai diplomu, ko piešķirt cēlsirdīgajiem.

Šis temats taču vislabāk ir pētāms Okupācijas muzejā? OM biedrības valdes priekšsēdis Valters Nollendorfs atceras, ka diskusijās skarts arī šis cēlsirdības temats. Tā, piemēram, kāds diskusijas dalībnieks minējis, ka slavenais Kauliņtēvs, “Lāčplēša” vadītājs, pirms lauksaimnieku deportācijām esot pateicis: “Maniem ļaudīm klāt neķerties!” Bet OM diskusijā sekoja replika no publikas, ka varmācīgais režīms izpildīja kvotu un Kauliņtēva ļaužu vietā izsūtīja citus.

Par to, ka ar sociālo atmiņu saistītās problēmas ir visai sarežģītas un ka valstī nav bijis vienotas atmiņu politikas, jau izteicās vēsturnieks Uldis Neiburgs “Latvijas Avīzē” 15. martā sarunā “Kā turpmāk paturēt 16. martu”. Viņš uzskata: “Latvijas cilvēku individuālā, ģimeņu pieredze ir ļoti sadalīta. Tāpēc, runājot par leģionāriem, vajadzētu līdzīgi vērtēt arī tos latviešus, kuri bija iesaukti sarkanarmijā. Ja tikai 1944./1945. gadā vien mobilizēja 50 tūkstošus! Kā viņus vērtēt? Mums vajadzētu veidot kopīgu izpratni par to, kāds tolaik bija Latvijas tiesiskais statuss, kas mūsu un kas – svešu varu svētki un simboli.

Tā vietā mēs redzam, ka Daugavpilī rīkoja konkursu par “Lielo Tēvijas karu” un pašvaldību vadītāji pat Kurzemē, nemaz nerunājot par Rīgu, 9. maijā piedalās faktiski citas valsts organizētos pasākumos. Latgalē tiek atjaunotas piemiņas vietas padomju partizāniem ar uzrakstiem “par padomju dzimteni”.”

Profesors Valters Nollendorfs cer, ka jaunajam centram būs laba sadarbība ar Okupācijas muzeju. Viņš vērtē, ka divas grāmatas, ko veidojuši topošā centra pētnieki, toskait “(Divas) puses. Latviešu kara stāsti” Ulda Neiburga un Vitas Zelčes redakcijā, guvušas atzinību lasītāju vidū, un jāgaida vēl citi sabiedrībai tikpat vajadzīgi darbi.

Rietumos tagad atmiņu pētīšanas kultūra sit diezgan augstu vilni, stāsta V. Nollendorfs. Vēsturi mēs zinām, bet ir jāizprot arī, kā tā ietekmē mūs pašus un valsts procesus. Skaidrojot, ka “sociālās atmiņas ir pavisam kaut kas cits nekā akadēmiskā vēsture” , profesors saka: ” Zinām, kas 1944. gada martā risinājās frontē un ka “Daugavas vanagi” 1952. gadā lēma tieši 16. martā pieminēt savus kaujās kritušos biedrus. Bet zinām arī, kādas politiskas manipulācijas ar šo datumu notika pēdējos četrpadsmit gados. Un pētnieki sāk prasīt, kas no šā datuma ir izaudzis un kāpēc.” Tāpat V. Nollendorfs piemin, ka akadēmiskie vēsturnieki pēta faktus, bet dažkārt netiek klāt tam, “kā vēsture pārveidojas sabiedriskajā atmiņā un apziņā. Daudzreiz šī vēsturiskā atmiņa nestrādā ar faktiem, bet ar emocijām. Vitas Zelčes pētījumi iet tieši šajā virzienā – ko mūsdienu cilvēks zina, kā veidojas vēsture un kādas ir vēstures transformācijas publikas apziņā un kā to palaikam manipulē politika.”

Pirms 16. marta Valters Nollendorfs intervijā Beļģijas televīzijai skaidroja Latvijas vēsturi, darot zināmu, ka Latvijā bijušas trīs okupācijas atšķirībā no dažām rietumvalstīm, kas piedzīvoja tikai vienu. Flāmu žurnālists viņam teicis, ka Otrā pasaules kara laikā bijusi flāmu SS divīzija, bet to neviens par pozitīvu neuzskata, un jautājis, kāpēc latviešu attieksme pret leģionāriem ir citāda. V. Nollendorfs stāstījis par Baigā gada notikumiem un latviešu reakciju uz tiem.

Viņš saka – ir svarīgi, kā mēs integrējamies Rietumos, kur jāsastopas ar pavisam citu uztveri. Tikai pamazām mēs varētu ielauzties tajā rietumnieku domāšanā un viņi varētu pieļaut, ka mēs te dažos jautājumos domājam citādi, jo mums ir atšķirīga pieredze.

“Sociālās atmiņas pētniecības centrs nodarbotos ar Krievijas un Eiropas Savienības atmiņu politiku analīzi,” rakstīts nodomu protokolā. Vai pietiks tikai ar analīzi?

Precīzi teica V. Nollendorfs: “No vienas puses, jācīnās pret vēstures uzskatiem, kas nāk no Austrumiem. No otras puses, jāpārliecina Rietumi par to, ka mūsu uzskatus veidojusi atšķirīgā pieredze.”

Kāds “līdzvainīgums”?

Vācu laikraksts “Frankfurter Allgemeine Zeitung” 14. martā publicēja sava autora Konrada Šullera rakstu “Piesmietās dzīves” (“Miss-brauchte Lebenslaufe”). Žurnālists ticies Latvijā gan ar leģionāru V. Lāci, gan sarkanarmieti I. Spuru, gan ar pētnieci Vitu Zelči un citām personām un lasītājiem skaidro pretējos viedokļus un motivāciju, ar kādu Otrā pasaules kara laikā latvieši cīnījās leģiona rindās un sarkanajā armijā. Citēšu raksta beigas, jo tur izteiktajam pieņēmumam par “līdzvainīgumu” ir vistiešākais sakars ar sociālo atmiņu. K. Šullers: “Notiek diskusijas. Daži, kuri toreiz starp bērziem un priedēm cīnījās Kurzemes katlā, kļuvuši pietiekami veci, lai atzītu, ka tie, kuri toreiz atradās otrā pusē, ļoti bieži nebija ne nelieši, ne arī varoņi, kā atvadoties teica vecais sarkanarmietis Komarovskis: “Tādi paši upuri kā mēs,” kā miljoniem cilvēku šajos gados, kad divi diktatori Eiropas austrumus padarīja par asinspirti. Var būt, ka tikai nākamā paaudze novērtēs atbildību, pat savu līdzvainīgumu. “Iespējams, tam mūsu sabiedrība vēl nav gatava,” saka Vita Zelče, kuras tēvs un tēvocis karoja viens pret otru.”

Tātad no mums vēlas “līdzvainīgumu”? Tas ir vācu žurnālista spriedums, tomēr, pieņemot, ka viņš precīzi citējis LU profesores sacīto, vēlos jautāt: piedodiet, bet kāda atbildība par pagātni būtu jāuzņemas tiem, kuri piedzima ģimenēs pēc tam, kad tēvi pārnāca no gulaga, vai pat vēl jaunākai paaudzei, viņu mazbērniem?

Pārāk maz ir atkārtots Okupācijas muzeja izveides rosinātāja Viskonsinas universitātes prof. Paula Lazdas vēl deviņdesmitajos gados sacītais: tāpat kā mēs lepojamies ar savas tautas varoņiem, tā nožēlojam savu noziedznieku nodarījumus, taču neviens neesam atbildīgi par to, ko pagātnē ir pastrādājuši citi cilvēki. Visi, kuri vēlas padarīt mūs līdzvainīgus vai līdzatbildīgus par tēvu vai tēvutēvu paaudzes laikos sastrādāto, cenšas mūs padarīt vājus. Bet mums vajadzīgs nevis vājums, bet spēks, un jāvairo tieši tas.

April 3, 2012 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: