gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Paviršā, viltotā un īstā vēsture

 Dace Kokareviča, LA

Bēdīgi un satraucoši, ka par traģisko represiju vēstures tematu tiek izplatīti kļūdaini jeb nepareizi fakti, kā šogad 1949. gada 25. marta sakarā tas bija gan avīzēs “Vesti segodņa” un “Čas”, gan TV3 ziņu raidījumā. Vēl vairāk – tātad t. s. krievvalodīgajā informācijas telpā par represijām tiek publicēti izdomājumi un klaji meli.

Sensacionāli “atklājumi”

23. martā Rīgas domes telpās notikušo apaļā galda sarunu par tematu “Latvijas krievi 20. gadsimta 40. – 50. gadu represiju upuri”, ko rīkoja Latvijas Vecticībnieku biedrība, Nacionālo un reliģisko kultūru pētniecības centrs, Dvinskas kultūras biedrība un Rīgas dome, atstāstīja krievvalodīgās avīzes “Vesti segodņa” un “Čas”. Pasākumā bija uzaicināti cienījami vēsturnieki no LU Latvijas vēstures institūta, Latvijas Universitātes un Okupācijas muzeja. Tāpēc pārsteidz 26. marta “Čas” un “Vesti segodņa” numuru atstāsti, patiešām pilni ar “faktiem”, par kuriem sākumā atliek pabrīnīties, bet pēc tam jāsāk meklēt, kurš tiek muļķots – lasītāji vai varbūt vēsturnieki, uz kuriem žurnālisti atsaucas… Tā “Čas” rakstā par padomju represijās cietušajiem krieviem Latvijā izcelts 1941. gada triju mēnešu – jūnija, jūlija un augusta – posms, kaut gan labi zināms, ka 1941. gada 8. jūlijā visa Latvijas teritorija jau bija nacistiskā karaspēka pārņemta un nekādas padomju teikšanas te vairs nebija. Patiesībā vēsturnieki runājuši par 1940. gadu. Piezvanīju raksta autorei, “Čas” nodaļas vadītājai Inai Oškājai. Viņa atrunājās, ka pierakstījusi vēsturnieka sacīto, bet beigās noteica: “Ja kļūda, tad kļūda…”

Patiešām kļūdas avīžrakstos gadās – paviršības, steigas vai pārrakstīšanās dēļ. Bet tālāk runa jau ir par apzināti sagrozītu vēstures faktu izplatīšanu. Tā “Vesti segodņa” žurnālistes J. Sļusarevas raksta “Sit savējos, lai svešie baidās!” apakšvirsrakstā izcelts “atklājums”, ka no staļiniskajām represijām Latvijā krievu iedzīvotāji cietuši divreiz vairāk nekā latvieši”! No kurienes tādi nedzirdēti fakti, jautāsit. Te izmantots tipisks manipulatīvs paņēmiens. Tas ir – izrauts kāds patiess fakts no konteksta, attiecinot to uz pavisam citu faktu kopumu, un tieši tā avīžu autores ir darījušas šoreiz.

Gan “Vesti segodņa”, gan “Čas” iepriekšminētajās publikācijās maldina lasītājus, rakstot, ka no staļiniskajām represijām 1940. – 1941. gadā cietušo vidū bija 22 procenti krievu. No kurienes šis skaitlis? Latvijas vēstures institūta pētnieki Rudīte Vīksne un Dzintars Ērglis (uz viņu sacīto apaļā galda sarunā atsaucas abas avīzes) man apliecina, ka minētais skaitlis – 22 procenti represēto Latvijas krievu – attiecas tikai uz 1940. gada jūnijā – augustā, tas ir, pirmajos divarpus okupācijas mēnešos, represēto Latvijas iedzīvotāju skaitu. Proti, šajos trijos mēnešos represēti 490 cilvēki, no kuriem 104 bijuši krievi.

Taču, ja žurnālisti vēlas zinātniski precīzi rēķināt procentus par 1940. – 1941. gada staļiniskajās represijās cietušajiem, kuru kopskaits, pēc Okupācijas muzeja datiem, ir pavisam 26 000, tad jāieskatās grāmatā “Aizvestie”, kur ietvertas ziņas par 15 424 cilvēkiem, kas deportēti 1941. gada 14. jūnijā. Viņu vidū, pēc vēsturnieka Jāņa Riekstiņa pētījuma, 11 418 represētie bija latvieši, bet krievi – 742.

Šo bēdīgo 1941. gada 14. jūnija statistiku minot, tiek nosaukts, ka toreiz cieta 0,8 procenti no visiem Latvijā dzīvojošajiem latviešiem, 0,4 procenti no visiem Latvijas krieviem, 1789 ebreji jeb 1,9 procenti no visiem Latvijas ebrejiem…

Par garīdzniecību un ideoloģiju

J. Sļusareva “Vesti segodņa” arī melo, ka represijās cietuši esot tikai pareizticīgie garīdznieki, jo luterāņi un katoļi “neesot aiztikti vispār”. Taču patiesība ir cita, to var izlasīt jau 1992. gadā izdotajā monsinjora profesora Henrika Trūpa “Katoļu baznīcas vēsturē”. 1941. gada 14. jūnijā arestēto vidū bija arī katoļu priesteri, bet 1945. gadā, kad Latvijā atjaunojās padomju vara, atsākās katoļu baznīcas vajāšana, aresti. Toreiz apcietināja 63 priesterus, no viņiem cietumos un nometnēs gāja bojā trīspa-dsmit. Bīskapa Jāņa Cakula grāmatas “Latvijas Romas Katoļu Baznīcas vēstures materiāli. XX gadsimts”, kas izdota 2001. gadā, sadaļā “Ticības vajāšanas gados (1940.–1990.) tiesātie Latvijas katoļu priesteri” atrodami nomocīto garīdznieku vārdi… Sirds sažņaudzas, lasot tādus ierakstus kā par 1941. gada 23. martā apcietināto un uz nāvi notiesāto Višķu draudzes garīdznieku Vladislavu Litaunīku – “šausmīgi sakropļots, atrasts cietuma pagalmā”.

Par to, ka staļiniskais režīms par ideoloģisku nepakļaušanos 1946. gada 21. februārī arestēja luterāņu baznīcas arhibīskapa vietas izpildītāju Kārli Irbi un Rīgas iecirkņa prāvestu K. Siļķi, abiem piespriežot desmit gadus ieslodzījuma, un par represijām pret citiem garīdzniekiem lasāms Alda Bergmaņa pētījumā “Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca (1944 – 1948)” 2005. gadā izdotajā grāmatā “Teoloģija: teorija un prakse”.

Par “Vesti segodņa” žurnālistes rakstīto jāsaka – ja nepatiesība teikta par cietušajiem, tā uztverama kā viņu piemiņas zaimošana.

Bet ar kādu nolūku šie sagrozījumi? Diemžēl arī šis nozīmīgais traģisko ciešanu temats ir noderējis kā paņēmiens politiskam mērķim – ne redakcija, ne J. Sļusareva nekautrējas no meliem un absurdiem apgalvojumiem, citēju: “Šīs vēstures lappuses, kas kļuva zināmas piektdien, līdz pamatiem sagrauj mūsu valsts ideoloģiju, kas pēdējos 20 gados bija konstruēta, balstoties uz latviešu tautas ekskluzīvi smago likteni. Izrādās, citiem nav bijis vieglāk, bet kurš par to zina?”

Šie rupjie, provokatoriskie meli ir adresēti ne vien vietējam lasītājam. 23. marta apaļā galda sarunas materiālus izdošot brošūrās angliski un krieviski.

Dezinformācija par 1949. gadu

Pēc šī apaļā galda sižets par 1949. gada deportācijām tika rādīts arī Latvijas TV3 kanālā. Tā sakarā žurnāliste Ingrīda Brigita Stroda uzrakstījusi protestu Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei un tā kopiju atsūtīja “LA”. Citēju I. Strodas rakstīto: “Pilnīgi nepiedodami un Latvijas valstij kaitējoši ir gadījumi, kad vai nu neiedomājamas (ne)profesionālas paviršības un nolaidības, vai – nedod Dievs! – apzinātas pretdarbības rezultātā tiek viltoti vēstures fakti un skaitļi, un tad ēterā pat latviešu valodā izskan tāda sabiedrības dezinformācija, kā dzirdējām 2012. gada 24. marta ziņu raidījumā TV3 plkst. 19.50.”

Arī TV3 klāstīja, ka no 1949. gada 25. martā izvesto kopskaita krievi esot bijuši 20 procenti.

Bet kāda tad ir patiesība? Latvijas vēsturnieki sešu gadu laikā (2002. – 2007.) izpētījuši un datorā ievadījuši visu deportēto personu datus un izdevuši divu sējumu pētījumu “Aizvestie” par šiem cilvēkiem.

Lūk, pētījumu FAKTI par 1949. gada 25. – 30. martā deportētajiem: kopā 42 125 personas (pieskaitot nometinātos pēc soda izciešanas – 44 271), no tām: 40 176 (95,4%) latvieši, 790 (1,9%) krievi, 590 (1,4%) poļi, 252 (0,6%) baltkrievi, 140 (0,3%) lietuvieši, 92 (0,2%) igauņi.

Kā TV3 un Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome reaģējusi uz Ingrīdas Strodas iesniegumu? NEPLP pārstāve Aija Dulevska-Cālīte atbildēja, ka sazinājusies ar TV3. Bet televīzijas darbinieki negrasoties atsaukt nedz visu sižetu, nedz tā daļu.

Diemžēl ir vēl viens bēdīgs secinājums. Pavaicāju vēsturniecei Rudītei Vīksnei, vai viņa ir vērsusies pie avīzēm “Vesti segodņa” un “Čas” ar iebildumiem. Publikācijas viņu ļoti satraukušas, tomēr vēstules avīzēm nerakstīšot…

Deportāciju piemiņa un “publiskā telpa”

Visbeidzot, par to pašu deportāciju piemiņas tematu, tikai citā aspektā. Nezinu, uz kādu pētījumu pamata Sociālās atmiņas pētniecības centra atbalsta biedrības valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Kaprāns secina, ka “deportāciju piemiņas tēma pakāpeniski pazūd no Latvijas publiskās telpas” (sk. “LA” rakstu “Kāpēc SAPC?” 11. aprīlī). Atliek minēt, kas ietilpst sociālās atmiņas pētnieka domātajā “publiskajā telpā”. Ja runa ir par Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas sarīkojumiem pie Brīvības pieminekļa ar Latvijas augstāko amatpersonu un pēdējos gados arī ārvalstu vēstnieku piedalīšanos, Okupācijas muzeja sarīkojumiem – tajā šogad 25. martā bija plašāks akcents ar Igaunijas un Lietuvas vēstnieku līdzdalību un represiju vienotu atceri visās trijās Baltijas valstīs; tāpat, ja runa ir par “Latvijas Avīzes” publikācijām pirms šiem datumiem un reportāžām par 14. jūnija un 25. marta oficiālajām ceremonijām, par Dzintras Gekas filmu demonstrēšanu TV, skolēnu pētnieciskajiem darbiem par deportāciju tematiku utt., te nekāda “tēmas pazušana” nenotiek. Ja lietas būtība ir jautājums, kas vēl būtu veicams represiju upuru piemiņas sakarā, tad ir gan vairākas lietas, ko vēl darīt; bet tas jau ir cita raksta temats.

Būs piemineklis represētajiem garīdzniekiem engelis_5

Totalitāro režīmu upuri bija dažādu konfesiju garīdznieki, un viņu piemiņas iemūžināšanai paredzēts izveidot pieminekli “Represētajiem garīdzniekiem 1917 – 1990 un atgūtai ticības brīvībai”. Tas atradīsies Rīgā pretī Jaunajai Sv. Ģertrūdes baznīcai, un tā postamentā tiks iegravēti represēto garīdznieku vārdi. Pieminekļa izveides iniciatīvas darba grupu vada Kristīgi demokrātiskās savienības Latvijas Zinātņu akadēmijas nodaļas biedrs LZA viceprezidents Tālavs Jundzis. Šogad tiks izsludināts konkurss par pieminekļa veidolu. Priekšlikumu iniciatīvas grupai jau iesniedzis tēlnieks Viktors Suškēvičs.

April 26, 2012 - Posted by | Apmelojumi, represijas, REPRESĒTIE, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: