gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Melnraksts paliek melnraksts

 Viesturs Sprūde, LA

No kvalitātes viedokļa labāk, lai vispirms taptu grāmatas manuskripts un tikai pēc tam tiktu lūkots pēc naudas drukāšanai, nevis otrādi – tāda izjūta neatstāja, iepazīstoties ar Rīgas grāmatnīcās ieceļojušo Jāņa Urbanoviča, Igora Jurgena un Jura Paidera grāmatu “Nākotnes melnraksti. Latvija 1941. – 1947.”.

Šķita, ka šoreiz bijis tā: izdevējs – “Baltijas forums” – devis naudu projektam, taču autoriem radušās grūtības, ar ko sējumu aizpildīt, kādas oriģinālas idejas paust. Teikšu, kā ir: biju vīlies, jo šie “Nākotnes melnraksti” ir vēl lielāka haltūra par pirmo “dokumentālās publicistikas” stilā visu triju autoru ieturēto darbu “Nākotnes melnraksti. Latvija 1934. – 1941.”, kas iznāca pirms gada. Lasītājam solīto Latvijas, Krievijas un ASV arhīvu materiālu, “neērtu un noklusētu faktu” vietā paveras no Latvijas Nacionālās bibliotēkas interneta resursiem izķeksēti avīzes “Tēvija” un “Cīņa” raksti, un turpat internetā uzietu, citu sen zināmu dokumentu atreferējumi. Ja taisnība, ka drukājamā atlasi veicis Juris Paiders, tad viņam jau nu vajadzētu saprast, ka gadiem pazīstamu materiālu uzdošana par kaut ko agrāk lasītājam nepieejamu un atmaskojošu, mazākais, nozīmē demonstrēt, ka gadījies darbs, kas nav pa spēkam, jo trūkst sajēgas par Latvijas vēstures pētniecībā notiekošo. Nav nopietnu kungu cienīgi izvirzīt idejas, balstoties gandrīz tikai izvilkumos no nacistiskās propagandas piesātinātās “Tēvijas” vai komunistisko melu pilnās “Cīņas”. Iespaidu par labā poligrāfijā ieturēto sējumu tāpat sabojā kļūdas, kādas varētu rasties, drukājoties ārpus Latvijas (tipogrāfija nav norādīta), nebaudot pienācīgu redakciju. Lietuviešu vēsturnieka Nikžentaiša vārds ir Alvīds, nevis Alvils, “LA” ārštata komentētājs Gordons ir Franks, nevis Frenks, Lietuvas armijas ģenerālis Povils ir Plehavičs, nevis Plehavičus. Tāpat latvieši Lielbritānijas karali sauc par Džordžu, nevis Georgu un saka, ka 1945. gada martā amerikāņi izcīnīja niknas kaujas Ivodzimas salā, nevis Iodžimā. Jāpiebilst, ka Latvijas militārais atašejs Vācijā bija pulkvedis Aleksandrs Plensners, nevis Plensuers un 285. lappusē fotoattēlā redzamajos karavīros pēc formastērpa ir skaidri atpazīstami itālieši, nevis vācieši.

Palasot, kādas hipotēzes savstarpējās debatēs ar grāmatas palīdzību publikai piedāvā autoru trijotne, no dažām vēsturniekiem noteikti atkārtos žoklis. Raugi, 1939. gada rudenī neitrālajai Latvijai uzspiestais bāzu līgums patiesībā esot bijis Kārļa Ulmaņa un “Latvijas elites pārdomāts lēmums”, jo PSRS garantējusi drošību pret Vāciju. Turklāt Ulmanis izmantojis PSRS karaspēka klātbūtni, lai atbrīvotos no vācbaltiešiem! Līdz šim gan šķita, ka vāciešu izceļošanas un bāzu iekārtošanas lēmums tika pieņemts ne jau nu Rīgā…

Tikpat savāda ir spriedelēšana, ka Latviju gaidītu Austrumprūsijas liktenis, ja tā nostātos Vācijas pusē. Bet Ulmanim tāda pozīcija, šķiet, pat karsoņa murgos prātā neienāktu!

Grāmatas noskaņa daudzviet sakrīt ar krievvalodīgajos medijos popularizēto domu par padomju okupācijas varu kā “labāko” variantu, jo vācieši, raugi, visus latviešus būtu iznīdējuši. Juris Paiders 247. lpp. prāto: “Ja salīdzina vācu totalitārisma sodu sistēmu, tad padomju sistēmas režīms (..) savās izpausmēs Latvijas teritorijā līdz 1947. gadam bija maigāks.” Hm, vācu okupācijas laika režīms bija briesmīgs, taču tas bija KARA laiks, kamēr staļiniskā vara savu melno darbu pret Latviju lielākoties pastrādāja MIERA laikā. Un nav korekti padomju varai par labu argumentēt, ka vācu okupētajā Latvijā iedzīvotājiem trūcis pārtikas un malkas, ja “piemirst”, ka PSRS tajā pašā laikā aizmugures cilvēki mira no bada ne tikai bloķētajā Ļeņingradā.

Ignorējot, kādā veidā padomju totalitārisms iekļuva Latvijā, tiek deklarēts, ka 1941. gada jūnijā/ jūlijā un pēc 1945. gada Latvijā esot risinājies “pilsoņu karš”. Attiecīgi, latviešu leģiona izveidei “Nākotnes melnrakstu” prātnieki piepin šķiru cīņas iezīmes, dodot mājienu, ka leģiona tapšanu veicinājis mantīgo latviešu atbalsts vāciešiem, bet pēc kara nemantīgie gribējuši mantīgajiem par to atriebties. Juris Paiders, lūkodams būt oriģināls, pasludina, ka 1944. gadā Latvijas iedzīvotāju vairākums nostājies sarkanās armijas pusē (464. lpp.). Tāpat būtu interesanti uzzināt, kur Jānis Urbanovičs pasmēlies faktus paziņojumam: “Tagad ļoti bieži varam lasīt atziņas un gaušanos, ka tas ir slikti, ka Hitlers neuzvarēja,” (634. lpp.). Īsta “smagā artilērija” Urbanovičam ir tēze, ka pašreizējās Latvijas valsts ideoloģija esot ” atriebe Krievijai”.

Vai “Nākotnes melnrakstus” pirks? Protams. Tos jau pērk un autori priecājās, ka viņu iepriekšējais ražojums “Nākotnes melnraksti: Latvija 1934. – 1941.” strauji izķerts un vajadzējis papildmetienu. Taču šo grāmatu pieprasījums slēpjas nevis savārstītajā saturā, bet cenā – 751 lappuse, uz laba papīra, ar fotoilustrācijām un tikai nepilni Ls 5! Latvijas izdevniecībās tapušas tāda veida grāmatas lētāk par 
Ls 10 nemaksātu. Latviešiem patīk lasīt, tomēr tie spēj arī kritiski izvērtēt izlasīto.

May 17, 2012 - Posted by | 2. pasaules karš, grāmatas, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: