gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Asinszemēs starp Berlīni un Maskavu

 Viesturs Sprūde, LA

Aizvadītajā nedēļā ar divām vieslekcijām Rīgā viesojās amerikāņu vēsturnieks Timotijs Snaiders, kura Austrumeiropas likteņiem veltītā grāmata “Bloodlands: Europe between Hitler and Stalin (“Asinszemes: Eiropa starp Hitleru un Staļinu”) izraisījusi rezonansi kā vēsturnieku aprindās, tā sabiedrībā.

Jēlas universitātes profesora Timotija Snaidera uzstāšanās Okupācijas muzejā un Gētes institūtā bija saistīta gan ar to, ka Latvija ietilpst viņa grāmatā pieminētajās Asinszemēs, gan ar to, ka “Asinszemes” patlaban atrodas tulkošanas procesā. Nākamgad šo jau 20 valodās iztulkoto grāmatu saņems arī latviešu lasītājs. Augstā intelektuālā līmenī sarakstītā grāmata prasīs izprast autora filozofiju un vēstures skatupunktu, kuru raksturo spēja visu tvert kopsakarībās. “Šīs grāmatas temats ir 14 miljoni bērnu, sieviešu un vīriešu, kuri gāja bojā, īstenojot apzinātu masu slepkavību politiku, no 1933. līdz 1945. gadam tajā vietā, ko es saucu par Asinszemēm starp Berlīni un Maskavu,” ar savu darbu iepazīstināja profesors. Gētes institūta zāle bija klausītāju pilna. Publikā LU pasniedzēji un studenti, pa kādam Saeimas deputātam, Ārlietu ministrijas darbiniekam.

“Vēstures 
nesarunājas”

Amerikāņu vēsturnieks uzsvēra, ka milzīgajā teritorijā starp Atlantijas un Kluso okeānu, kuru kontrolēja divi režīmi, tie nogalināja aptuveni 17 miljonus cilvēku, taču 14 miljonus no tiem nonāvēja relatīvi nelielajā Asinszemju teritorijā, kas ģeogrāfiski atbilst Baltijas valstīm, Krievijas rietumdaļai, Baltkrievijai, Ukrainai un lielākajai daļai Polijas. Tā ir vieta, kur norisinājās arī holokausts, jo lielākā daļa nogalināto ebreju dzīvoja Asinszemēs. Snaiders uzsvēra, ka savā darbā runā par neapbruņotiem civiliedzīvotājiem, kas nekaroja armijās. Traģēdijas, kas tur notika, viņš skaidro ar faktu, ka Asinszemes bija vieta, kur saskārās un mijiedarbojās nacistu un komunistu varas. Tai katrai bija savi ekonomiskie un ideoloģiskie nodomi šajā reģionā. Nacisti vēlējās pakļaut Austrumeiropu kā savu agrāro “dzīves telpu”, bet komunisti šajā vietā redzēja nākamo revolūciju arēnu. Polija bija traucēklis abām vīzijām, un tādēļ abi slepkavnieciskie režīmi 1939. gadā spēja vienoties par tās iznīcināšanu. Taču tie nespēja vienoties par Ukrainu, kuru abi uzskatīja par savu maizes klēti.

“Grāmata nesalīdzina, tā pēta mijiedarbību,” bilda Snaiders, atzīstot, ka Rietumos joprojām dominē priekšstats par padomju varu un nacismu kā pretpoliem, kuri galu galā sadūrušies un viens otru neitralizējuši. Pēc Snaidera domām, tāds pieņēmums ir kļūdains.

Patiesībā Asinszemēs noticis šo režīmu darbības seku akumulācijas process, jo ir runa par teritorijām, kurās vācu un padomju okupācijas nomainīja viena otru. “Rietumeiropiešiem ir grūti iedomāties divkāršu, trīskāršu okupāciju. Bet tajos reģionos, kur tā notika, tas bija normāli,” norādīja vēsturnieks.

Snaidera misija ir mudināt saskatīt individuālu cilvēku likteņus aiz skaitļiem, saprast situācijas, kādās Asinszemēs dzīvojošajiem bija jāizdara izvēle par labu vieniem vai otriem. Piemēram, kādu izvēli varēja izdarīt ukrainis, sarkanās armijas karagūsteknis, kuru vācu nometnē mērdēja badā, ja reiz viņu jau bija mēģinājusi nomērdēt badā padomju vara golodomora laikā?

Timotijs Snaiders uzdeva retorisku jautājumu: kā iespējams, ka neviens agrāk nav pievērsis uzmanību tam, ka tieši Asinszemēs notikusi “vismilzīgākā morālā un demogrāfiskā katastrofa Eiropas vēsturē”? “Var izlasīt daudzas grāmatas par holokaustu un tā arī neuzzināt, ka tajās pašās teritorijās starp 1933. un 1945. gadu tika nogalināti astoņi miljoni neebreju,” saka vēsturnieks un šo paradoksu skaidro ar to, ka lielākoties tiek rakstītas vien atsevišķu tautu ciešanu vēstures. Grāmatās par padomju teroru nebūs minēts, ka tajā pašā vietā noticis arī holokausts un otrādi. Proti, “šīs vēstures nesarunājās viena ar otru”. Snaiders turas pie principa: “Ja gribat uzzināt vairāk paši par savu traģēdiju, jums jāuzzina vairāk par citu traģēdijām.” Viņa ieskatā, “nacionālā vēsture spēj uzdot pareizos jautājumos, taču nespēj sniegt atbildes, jo tur jau darbojas citi plaši politiskie, militārie, ekonomiskie spēki, kurus nacionālā vēsture vairs neaptver”.

Noziedzīgā alianse

“Asinszemju” autors, grāmatu rakstot, centies noskaidrot, kā režīmi kļūst slepkavīgi: “Ir viegli pateikt, ka tā vai cita ideoloģija ir slepkavnieciska, taču ne tik viegli noskaidrot, kā tās tādas kļūst. Idejas var pastāvēt ilgi, līdz kļūst slepkavnieciskas.” Snaiders vērš uzmanību, ka gandrīz visi padomju nogalinātie zaudēja dzīvību PSRS teritorijā, kad Padomju Savienība nebija kara stāvoklī. Savukārt vācu nacisti nogalināja lielākoties laikā, kad notika karš, un ārpus savas teritorijas.

Grāmatas nodaļas stāsta par padomju apzināti izraisīto badu Ukrainā 30. gadu sākumā, par 1937. – 1939. gada Lielo teroru un nacionālajām akcijām, par holokaustu. Par svarīgāko autors uzskata ceturto nodaļu, jo tajā runā par padomju–vācu mijiedarbību.

“1939. gada alianse ir svarīga, jo ļāva padomju varai virzīties uz rietumiem, ieiet Baltijā, Austrumpolijā un daļā Rumānijas, savukārt vācieši varēja virzīties uz austrumiem, un viņu politika kļuva patiesi slepkavnieciska – līdz tam nacistiskā Vācija bija nogalinājusi dažus tūkstošus cilvēku, bet pēc 1939. gada šis skaits palielinājās desmitos, simtos tūkstošu līdz miljonam 1941. gadā, kad sākās holokausts,”

stāsta Snaiders. Padomju–vācu alianses sekas bija valstu iznīcināšana, turklāt šis apstāklis, pierādot režīmu mijiedarbību, izrādījās traģisks minoritātēm, tajā skaitā ebrejiem. Ebrejiem, kas mita iznīcinātajās valstīs, kā Baltijā, iespējas izdzīvot nacistu okupācijas apstākļos bija minimālas. Tajā pašā laikā iespējas izdzīvot izrādījās lielākas tiem ebrejiem, kuri dzīvoja valstīs, kas bija nacistiskās Vācijas satelītes, taču saglabāja savu valstiskumu, – Ungārijā, Itālijā, Rumānijā. “Režīmi ļoti labi prata pārvērst cilvēkbūtnes skaitļos. Milzīgos skaitļus veido mazāki skaitļi. Arī viens ir neaizstājams indivīds, neaizstājama cilvēkbūtne. Mums būtu jāspēj kaut nelielu šo 14 miljonu daļu pārvērst atpakaļ cilvēkbūtnēs,” savas lekcijas noslēgumā uzsvēra profesors.

May 23, 2012 - Posted by | noziegumi pret cilvēci, Okupācija, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: