gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Kā izbeigt karu
.

 Saruna ar vēsturnieku Uldi Neiburgu

“Latvijas Avīzē” viesojās pazīstamais vēsturnieks, Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks ULDIS NEIBURGS. Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis. Jautājumi bija aktuālākie.

V. Krustiņš: – Valsts prezidents pievērsies sabiedrības izlīguma veicināšanai. LTV raidījumā “Sastrēgumstunda” jūs, Neiburga kungs, pavērsāt sarunu uz negaidīto pusi, uz pro-
blēmu, par ko citi izvairās runāt un nosaukt, proti, kā cittautieši spēj saprast latviešus? Integrāciju daudzi saprot kā piemērošanos, taču pareizi, ka izlīgums nebūs iespējams, kamēr cilvēki nesapratīs, ka šeit ir Latvija un citādi nevar būt. Kā jūs domājat – pie kādiem apstākļiem varētu izlīgt?

U. Neiburgs: – Nav jau tā, ka visi cilvēki, kuri 9. maijā pulcējās pie zināmā pieminekļa Pārdaugavā, ir naidīgi Latvijai vai tikai krieviski orientēti. Slāņi ir dažādi, bet problēma ir, ka daudzi, kaut šeit dzimuši un kļuvuši par pilsoņiem, Latviju pārsvarā uztver citādi nekā latvieši. Izpratnes dažādība un šķirtne ir ne tikai par 8. un 9. maiju, bet arī par citām pamatvērtībām. Jautājums – kā izpratnes tuvināt?

– Lūdzu, kādas atšķirīgas izpratnes esat ievērojis? Un kā tās “tuvināt”?

– Latvija ir 1918. gada 18. novembrī proklamēta nacionāla valsts, kas tapusi, īstenojot latviešu tautas pašnoteikšanās centienus. Latvieši kopā ar atbalstītājiem no nacionālajām minoritātēm savulaik šo valsti ir izcīnījuši un izveidojuši. Esam spējuši pārdzīvot padomju–nacistu–padomju okupāciju un atjaunot savu neatkarību. Diezin vai tas būtu iespējams, ja latvieši savā identitātē būtu dzēsuši apziņu par savas valsts pamatiem. Turpretī daudziem Latvijas iedzīvotājiem, kuri paši vai viņu senči šeit iebraukuši pēc kara, nav šādas sakņošanās pirmskara Latvijā. Daudz lielāks iespaids par Latvijas nacionālo vērtību – valodas, kultūras, latviskas vides – apzināšanos ir nostalģijai pēc padomju laikiem un arī mūsdienu Krievijas ietekmei. Atgriežoties pie 8./9. maija šķirtnes, manuprāt, ja tu dzīvo Latvijā, tev būtu jāsaprot, kas ar šo valsti noticis Otrā pasaules kara laikā un ko tās iedzīvotājiem nozīmēja 1940., 1941. vai 1945. gads. Nevis atbrīvošanu un uzvaru pār absolūto ļaunumu, bet gan neatkarības zaudēšanu un viena ļaunuma nomaiņu ar otru. Ieguldījums nacisma sakāvē nekādā veidā nepadara nebijušus vai mazāk baisus staļinisma noziegumus.

Atbrīvošana nozīmē brīvības atgūšanu, bet ne ar Latvijas valsti, ne tautu 1945. gada 8./9. maijā tas nenotika. Nedomāju, ka vairākums latviešu nesaprot, ka nacisma sagrāve bija pozitīvs notikums, taču Rietumeiropas valstis atguva neatkarību, Austrumeiropa piedzīvoja piespiedu sovjetizāciju, bet Baltijas valstis atkārtotu reokupāciju un inkorporāciju PSRS.

Daudzu krievvalodīgo apziņā ir kas cits, jā, viņi saka, bija Staļina noziegumi, deportācijas, taču lielā uzvara, ieguldījums cīņā pret fašismu atsver visu. Tas diemžēl neliecina par izpratni par savas valsts likteni, kurai šie cilvēki sakās esam piederīgi. Jāvaicā arī, vai Latvijas valsts un sabiedrība ir pievērsusi tam pietiekamu uzmanību un ko ir vai nav darījusi, lai situācija būtu citāda.

– Jūs iezīmējat sekas, bet ko iesakāt darīt, kā rīkoties?

– Mēs nevaram vairs atgriezties arī 90. gadu sākumā, kad atjaunojām savu valsti. Mazliet utopisks pieņēmums būtu, ka toreiz vajadzēja veikt “Uzvaras pieminekļa” demontāžu, bet tad šeit vēl atradās padomju armija. Cita iespēja, ka varēja noklāt šo laukumu ar “ļeņinekļiem” 
u. tml., padarot to par tūrisma objektu. Ja kāds gribētu tur slavināt “atbrīvotājus”, tad neizbēgami redzētu, ko šis režīms nesis līdzi un ko nodarījusi komunistiskā sistēma. Trešā iespēja būtu bijusi modelēt laukumā Latvijas vēstures stāstu, parādot abas totalitārās varas un ideoloģijas un to nesto postu, veidojot piemiņas vietu nacisma un komunisma upuriem. Tādējādi varbūt izdotos iedzīvināt 8./9. maiju kā kopīgu atceres dienu visiem Latvijas iedzīvotājiem. Bet šodien ir neiespējami iestāstīt latviešiem, ka viņiem Otrā pasaules kara beigas būtu jāsvin 9. maijā Pārdaugavā pie spilgtākā padomju okupācijas varas simbola, kas šķeļ, nevis vieno Latvijas sabiedrību. Kopā ar režisori Ināru Kolmani vairākus gadus tvērām mirkļus pieminekļa pakājē, veidojot dokumentālo filmu “Pretrunīgā vēsture”, jautājot klātesošajiem, ko viņiem nozīmē 9. maijs un ko tas varētu nozīmēt latviešiem? Parasti atbilde bija – kā, tā taču svarīgākā diena, svētki visā pasaulē, bet jautājuma otro pusi šie cilvēki pat lāgā nesaprata – kā, latvieši nesvin? Šie taču svētki priekš visiem, nav nozīmes, bija okupācija vai nebija.

Šodien “uzvara Lielajā Tēvijas karā” ir pieņemta par Krievijas ideoloģijas pamatvērtību, svinot uzvaru arī pašu izraisītā karā un notušējot PSRS noziegumus. Un arī Latvijas krieviem 9. maijs kalpo savas identitātes meklēšanai un demonstrēšanai, diemžēl neapzinoties vai nerēķinoties ar to, ka tas aizskar latviešus, kuru acīs tas arī balansē uz robežas ar nelojalitāti pret Latvijas valsti.

Ir jāsaprot, ka 9. maijs ir PSRS (Krievijas), nevis Latvijas svētki, un no tā izriet zināmas konsekvences. Pārdomātas valsts politikas līdz šim te ir trūcis, tā vietā iepriekšējos gados vērojam, kā “PCTVL” un “Saskaņas centrs” manipulē ar krievvalodīgo elektorātu, kara veterānu piemiņu pārvēršot pompozā festivālā. Politiķis Dolgopolovs diskusijā izteicās, ka latviešiem jāuzņemas vairāk atbildības un viņš nemācīšot, kuram kas jādara. Bet, manuprāt, tieši te ir vērojama politiskā bezatbildība, jo, ik gadu atkārtojot, ka sarkanā armija bija tikai atbrīvotāja un uzvarētāja, bet noklusējot, ka tā bija arī agresore un apspiedēja, ne pie kā laba novest nevar. “Uzvarētāju” mīts stiprina Latvijas krievu identitāti, bet vienlaikus tas nekādi neveicina viņu sapratni ar latviešiem un piederību Latvijas valstij. Un tad jājautā, kāds ir šādas “SC” īstenotās politikas mērķis? Saskaņa vai kaut kas pavisam cits? Valsts prezidents Bērziņš šogad nosūtīja apsveikumu “Uzvaras svētkos” tiem, kam tie ir svarīgi, – turēdams rūpi par visiem šeit dzīvojošajiem. Bet nākamgad varbūt būtu jāsper solis uz priekšu un arī precīzāk jāpaskaidro, ko kara beigas nozīmēja Latvijai. Varbūt tad cilvēki aizdomātos par to vairāk, nekā viņi to apzinās šodien.

– Vai šī rezonanse maijā tomēr nav tikai daļa no nosacīta procesa, kas sācies 18. februārī? Tas ir referendums, kurā pietiekami liels skaits krievvalodīgo ar attieksmi pret krievu valodu kā otru valsts valodu norādīja, ka viņiem ir citas politiskas simpātijas. Tas vis nenozīmē “sadzīvisku, sīku” protestu, kā grib iestāstīt. Un 9. maijs ir turpinājums konfrontējošai situācijai Latvijā! Manuprāt, Latvijai tas nevar būt vienaldzīgi.

– Lielāka vai mazāka konfrontācija bijusi visu laiku. Vai referendums to kāpinājis? No vienas puses, kādu daļu ir nomierinājis, jo skaitļi 75 pret 25 diezgan skaidri parāda tautas izvēli. No otras puses, var būt tā, ka attiecīgas struktūras izdarījušas zināmus secinājumus.

– Varas struktūras?

– Par varas struktūrām esmu visai skeptisks. Domāju – citas, t. sk. ārpus Latvijas esošas, ne tuvu draudzīgas struktūras, kas, iespējams, plāno konfrontāciju ievirzīt citā gultnē. Tā saucamie “Uzvaras svētki” ir tikai aisberga redzamā daļa. To, kas notiek apakšā, bieži vien jau neredzam, lai arī mūsu drošības iestādes kļuvušas par sprīdi atklātākas. Mēs dzīvojam demokrātiskā Latvijas valstī pie gandrīz vai nelimitētām brīvībām, un tas ir labi. Taču bieži vien, kad tiek runāts par vēstures, politikas tēmām, kas skar valsts pastāvēšanu, trūkst valstiska skatījuma, ekspertīzes, kur nu vēl nosodījuma, ja kāds medijos vai citviet publiski aizskar un apšauba Latvijas pamatvērtības. Cik dzīva diskusija izcēlās pēc savulaik vienā žurnālā “Kapitāls” publicēta raksta “Žīdi valda pasauli”, bet, kad “Čas” publicēja montāžu ar Brīvības pieminekli, kur Mātes Latvijas tēlam triju zvaigžņu vietā bija kāškrusti, tā skaitījās “demokrātijas izpausme”. Nevienu arī neuztrauc, piemēram, Saeimas deputāta Kabanova uzstāšanās holokausta konferencē Maskavā, klaji sagrozot vēstures faktus un apzināti nomelnojot Latviju un latviešus.

Bet, tikko kāds bijušais leģionārs “Radio Naba” dalās savos iespaidos par 1941. gada deportācijām, kuru īstenošanā piedalījušies arī ebreji, tā raidījumu pēc pāris vēstniecību prasības aiztaisa ciet.

Nesaku gan, ka šis raidījums bija augstvērtīgs, jo citi sižeti pat bija daudz diskutablāki par minēto. Runāju par reakcijas trūkumu, t. sk. uz tiem “brīnumiem”, ko par Latvijas vēsturi var izlasīt krievu presē, kuras redaktori saviem žurnālistiem tā arī teikuši, ka par vēsturi publicēsim vai nu tikai ko sliktu, vai neko. Mums trūkst struktūras, kas spētu ne tikai attaisnoties, bet arī analizēt situāciju un savlaicīgi paust savu pozīciju. Manuprāt, cerīgs ir nesen izveidotais Latvijas Universitātes Sociālās atmiņas pētniecības centrs, kas varētu piedāvāt risinājumus, kā lietot vēsturi nacionālās identitātes stiprināšanā.

– Mēs redakcijā pacietīgi aicinām izbeigt slapstīšanos un tieši jautājam – vai kādam ir pienākums idejiski aizsargāt šo valsti? Ja jūsu minētais centrs būs ar valstisku pieeju un spēs ieņemt minētās pozīcijas, tad tas ir jādara. No pagaidām izpaustā manifesta tā tas gluži neizriet. Tagad uzzinām, ka valdība ieplānošot pāri par miljonu latu konsolidācijas veicināšanai – iespējams, Sociālās atmiņas pētniecības centru vajag saturiski reorganizēt un dot arī tam daļu naudas. Bet tad tam jārīkojas praktiski, neaizejot vai nu literārismā, vai ķeksīšu vilkšanā – lūk, pierakstījām vienu stāstiņu no sarkanarmieša, otru – no leģionāra. Šajos procesos jāiet iekšā, un, reizēm nebaidoties arī rokas smērēt, kādam ir jādod pretspars Latvijas nomelnotājiem. Urbanovičs ar līdzstrādniekiem laidis klajā jau otro “melnrakstu” grāmatu, bet neviena prominence 
vēsturē, politoloģijā, politikā nav uzskatījusi par vajadzīgu pateikt – kas tas ir? Vai ir pētīts, kas bija tie, kuri balsoja “par” referendumā un kāpēc viņi tā darīja? Nav pasūtījuma, nav instances, kas vēlētos to darīt.

– Politiskā līmenī tikai pēdējos gados iezīmējas, ka politiķi sāk apjaust, cik svarīgi ir tajā virzienā darboties. Ka to nevar uzdot kādai ministrijai vai pāris ierēdņiem un izlāpīties ar kādu formālu rīkojumu. Jāatrod cilvēki, kuri šajās lietās kaut ko saprot un ir iedziļinājušies, lai viņi nopietnā darba procesā izstrādā stratēģiju par mūsu reaģētspēju, pretsparu vai piedāvājumu.

Ir vēsturnieki ar vārdu, kuri uzskata, ka nolaisties līdz Urbanovičam, Djukovam un viņu “pētījumiem” nav zinātnieka līmenim atbilstoši. Lai gan, piemēram, kolēģis Dr. Kārlis Kangeris nekautrējās paust publiski, ka Urbanoviča & Co grāmata liecina par tās autoru intelektuālo mazspēju.

Varbūt tas ir par maz apstākļos, kad šīs grāmatas tiek speciāli subsidētas, parādās tirgū par zemu cenu un ir viegli pieejamas. Tajā pašā laikā akadēmiskās vēstures izdevumi maksā dārgi, uzrakstīti nereti pagausi un sausi, izdoti mazā tirāžā, ko pat neizpērk. Atgriežoties pie Sociālās atmiņas centra, cik man zināms, tā sākotnējā ideja bija kalpot par starpposmu starp zinātni un politiku, pētījumu rezultātus piedāvājot valsts atmiņu politikas veidošanā, t. sk. sabiedrības saliedēšanā. Arī nesen izskanējušā Valsts prezidenta aicinājuma samierināt latviešu kara veterānus pamatā bija līdzīga iniciatīva. Bet diez vai tā lielākā problēma ir vienot latviešu leģionārus un sarkan
armiešus. Tas drīzāk ir tāds nozīmīgs politisks un morāls žests, ka latviešu karavīri no pretējiem ierakumiem šodien spēj pateikt – mums un mūsu valstij karš ir beidzies.

E. Līcītis: – Šogad tā īsti vēl to neizdevās pavēstīt?

– Varbūt šī iniciatīva bija mazliet novēlota, taču tas neapšaubāmi bija solis uz priekšu. Ilgus gadus padomju veterāni skaitījās pareizie, tagad it kā ir otrādi, un latviešu sarkanarmieši jūtas aizmirsti no valsts puses. Bieži vien priekšplānā izvirzās, ka viņi bija padomju okupācijas režīma atbalstītāji, daļa pat piedalījās 1941. gada deportācijās u. tml., taču arī starp pretējā pusē karojošiem bija tādi, kas nevis karoja frontē, bet Arāja komandā vai atsevišķos policijas bataljonos darīja pavisam ko citu. Nereti aizmirsts ir arī fakts, ka 1944./1945. gadā PSRS mobilizēja 57 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju, kuri nebija padomju ideoloģijas piekritēji, bet piespiedu kārtā dienēja sarkanajā armijā. Viņi bija tādi paši upuri kā vairākums leģionāru, kuri bija spiesti karot Vācijas pusē. Valstiskā līmenī ilgu laiku par to klusējot, viņus savā paspārnē paņem Rubiks un Sociālistiskā partija, un citi tādi.

– Šī “šķirošana” patiešām nav viegla. Brīvprātīgi padomju armijai līdzi aizgājis majors Berklavs “krita” 1959. gadā.

– Jā, katram bijis savs liktenis. Manuprāt, lai kāds tas piemeklējis sarkanarmiešus, gan cilvēciski, gan politiski būtu daudz labāk, ja Latvijas valsts viņus tāpat kā leģionārus uztvertu kā savus pilsoņus, nevis kā “daļu no PSRS”, un vairāk rūpētos par saviem karavīriem, cik nu viņu ir palicis. Ja viņu vidū vēl ir kādi, kam tas nav pieņemami, tā ir viņu izvēle vai nu apzināties piederību Latvijas valstij, vai biedroties ar padomju frontiniekiem Maskavas namā vai citur.

V. Krustiņš: – Te būtu vietā uzdot jautājumu, kur ir vēsturnieki un politiķi, kuri dodas “apgaismot” krievvalodīgo auditoriju par Latvijas vēstures lappusēm? Tās “šķirsta” par vēsturniekiem uzmetušies tūrisma gidi un tamlīdzīgi speciālisti, kuri krievu presē to visu pasniedz savā mērcē. Nemaz nerunāsim par no Maskavas kultivēto vēstures pasniegšanu. Tam netiek dotas adekvātas, koordinētas atbildes.

– Tā diemžēl ir, un neviens nav domājis, kā to mainīt.

Pozitīvs solis šajā virzienā bija pirms 16. marta un 9. maija Saeimas namā organizētie vēsturnieku lasījumi pašmāju politiķiem un ārvalstu diplomātiem. Pārdomātāks gan varēja būt to formāts, vairāk diskutējot ne tikai par pagātni, bet arī par tās ietekmi uz mūsdienām.

Trūka arī plašāka politiskā spektra un mediju pārstāvniecības, kā arī pietiekamas izpratnes, kā jāuzrunā citu valstu vēstnieki, kas tomēr ir specifiska un atšķirīga auditorija

E. Līcītis: – “Saskaņas centrs” taču ieinteresēts bloķēt šādu informāciju, jo balstīšanās uz padomju laika vēstures izpratni notur monolītu viņu vēlētāju loku. Tamdēļ pat izstumj no t. s. Uzvaras laukuma “PCTVL” konkurentus, lai nemaisās pa kājām! Grūti teikt, cik jāizdod valsts naudas un vēsturnieku spēku, lai pārliecinātu cilvēkus, kuri neatzīst un nevēlas atzīt okupāciju, neparko nepiekrīt pašām elementārākajām vēstures patiesībām, kas latviešiem ir pašsaprotamas.

– Gribu ticēt, ka visi tomēr nav vienādi domājoši arī šajā vidē, bet, ja sekojam līdzi kaut vai krievu medijiem, tad tajos Latvijas vēstures fakti regulāri tiek interpretēti diametrāli pretēji. Kā to ietekmēt? No laika gala ir bijuši zināmi pūliņi izdot avīzes vai veidot pārraides divās valodās, lai mēģinātu krievu cilvēkus padarīt integrētākus. Ir pagājuši 20 gadi, bet jaunais NEPLP priekšsēdētājs A. Dimants ir spiests runāt par latviešu valodas informatīvās telpas stiprināšanu vai pat atgūšanu. Varbūt beidzot jāsaprot, vai līdzšinējai piesaistīšanas politikai ir kādi rezultāti, un attiecīgi jārīkojas. Tikmēr LTV7 vai TV5 latviešu politiķi lauzītā krievu valodā vēl joprojām pūlas kaut ko stāstīt. Ja sākotnēji izvirzītie mērķi daudzmaz būtu sasniegti, tad šai auditorijai nebūtu problēmas uztvert to visu arī latviski.

– Urbanoviča kungs, un ne viņš vien, uztur teoriju, ka Latvijā vēl tikai veidojas vienota nācija un pašlaik ir tikai divas kopienas. Tad gan var pajautāt, kas tā bija par nāciju, kas 1918. gadā nodibināja nacionālo valsti.

– Nav šaubu, ka latvieši Latvijā ir pamatnācija, nevis kaut kāda kopiena. Drīzāk ir jāsaprot – tās ir vistiešākās okupācijas sekas, ka šodien mums ir salīdzinoši liela krievu minoritāte, kas tikai daļēji tāda ir tradicionāli vēsturiski. Cita lieta ir – ja ejam uz vienotu politisku nāciju, kas ir tas pamats, uz kura balstāmies?

Iespējams, jāapzinās, ka ir kāda sabiedrības daļa, kuru nekad nevarēs konsolidēt. Tad droši vien vairāk ir jādomā par Latvijas pilsoņiem un tiem, kuri vēlētos par tādiem kļūt, nevis jāizšķiež resursi to dēļ, kuri kļūt par Latvijas tautas daļu nemaz nevēlas.

V. Krustiņš: – Vai vismaz nevajadzētu tādiem krist ap kaklu.

E. Līcītis: – Pie pieminekļa 9. maijā pulkā gāja arī ģimenes ar bērniem, skolu jaunatne, un, piemēram, Mamikins psiholoģiski un mentāli to skaidro gauži vienkārši – krievi grib asociēties ar uzvarētāju garu, savukārt negrib asociēties ar latviešiem raksturīgo žēlošanos par 1945. gadā zaudēto neatkarību un atgriezušos okupāciju.

– Būs cilvēki, kas ieteiks meklēt vienojošo pozitīvo mītu, kas der gan latviešiem, gan krieviem, un es arī gribētu domāt, ka lielai daļai 9. maija svinētāju bez minētajām asociācijām ir vēl labticīga vēlēšanās “pieminēt vectēvus”. Bet vēl labāk būtu, ja sekotu izpratne, ka medaļai ir arī otra puse – tā, par ko visu laiku runājam. Un te atkal jāatgriežas pie politiskās atbildības. Nesen LNT ziņās izskanēja, ka var pienākt brīdis, kad t. s. Uzvaras laukums svinētājiem kļūtu par mazu, bet viņu dūša par lielu un varbūt jau citā virzienā vērsta. Diez vai vairākums saprātīgu cilvēku vēlētos piedzīvot nopietnus etniskus konfliktus vai ko tamlīdzīgu. Tāpēc es gribētu redzēt nopietnāku “Saskaņas centra” politiķu apzināšanos, par ko tas var pārvērsties, un lielākus pretsoļus iespējamā ļaunprātīga radikālisma virzienā. Jautājums ir, vai “SC” to saprot un spēj patiešām domāt valstiski, nevis tikai šauri partijiski. Izpratne par savas valsts pagātni un atbildība par tās nākotni nav realizējama tādā veidā kā iepriekšējās valdības sastādīšanas laikā – tagad par vēsturi nerunāsim, uz trim gadiem atliksim malā. Tas neesot svarīgi. Nē, tas ir svarīgi!

V. Krustiņš: – Tāpēc tā ir laba lieta, ko saliedēšanā uzsācis prezidents Bērziņš, lai cik nelīdzens ceļš ir viņa priekšā. Bet vēl labāk, ja iesaistītos un tālāk runātu vēsturnieki, politologi, politiķi – tad kaut kas būs un notiks. Un paskatīsimies, kas notiks 14. jūnijā, kas dosies godināt upuru piemiņu, it īpaši, ja aizvesto un nokauto vidū bija arī daudz krievu, ebreju un citu.

– Tikai jājautā, cik liela saikne ar šeit pirms kara dzīvojošiem krieviem ir pēc 1940. gada iebraukušajiem krievvalodīgajiem un viņu pēctečiem. Cik daudz šie ieceļotāji izjūt 14. jūniju? Baidos, ka šīs izjūtas ir minimālas, un nav vērojama arī konsekvence attiecībā pret vieniem vai otriem Latvijas vēsturē svarīgiem notikumiem. Ja premjers Dombrovskis izsaka prasību valsts amatpersonām nepiedalīties pasākumos 16. martā, tad tas pats būtu jāprasa arī no valsts un pašvaldību amatpersonām 9. maijā.

Tā vietā mēs mierīgi noskatāmies, ka Rīgas mērs Ušakovs, būdams Latvijas galvaspilsētas augstākā amatpersona, šajā datumā piedalās citas valsts svētku pompozās svinībās. Un nevajag stāstīt, ka tā ir piemiņas izrādīšana saviem tuviniekiem – kara dalībniekiem u. tml., jebkurš no mums to tad darītu privāti un neuzkrītoši, klusi noliekot ziedus, nevis eksponēdamies TV kameru priekšā un uzstājoties ar runu – ne valsts valodā.

Tā ir klaja politiskā bezatbildība. Atslēga uz sabiedrības saliedētību, vismaz attiecībā uz tās pagātni, kas bieži vien nosaka arī šodienas darba kārtību, ir meklējama nevis Latvijas sabiedrības dalīšanā “uzvarētājos” un “zaudētājos” vai “atbrīvotājos” un “fašistos”, bet gan patiesā vēlmē izprast savas valsts likteni Otrajā pasaules karā un korekti par to vēstīt arī tiem, kam šīs izpratnes līdz šim ir trūcis. Ja kāds patiešām vēlas panākt lielāku saskaņu, tad būtu jāsaprot, ka ir jādara pavisam kas cits, un pirmkārt tas būtu jāaptver “SC” politiķiem pašiem.

– Tātad nākamgad lai prezidents Bērziņš iet pie pieminekļa 9. maijā un tur runu Ušakova vietā?

– Tas būtu drosmīgi, atbildīgi, “ledu” kustinoši. Bet svarīgi, protams, ar kādu vēstījumu to darīt! Ja ir liela sabiedrības daļa, kas gluži neizprot problēmu, kas pastāv, – kā tai paieties pretī? Bet nevar sākt tirgoties ar vēsturi, sakot – jūs atzīstiet okupāciju, tad mēs piekritīsim, ka “okupantu nebija”. Nav arī pareizi izlikties neredzam to, kas 9. maijā Pārdaugavā notiek, – ir jādomā, kā uz šo sabiedrības daļu iedarboties.

May 24, 2012 - Posted by | 2. pasaules karš, krievu impērisms, Okupācija, Okupācijas sekas, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: