gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Atbilde uz meliem par Salaspils memoriālu

Ответ на ложь о Саласпилском мемориале

Posted on June 29th, 2012 by eliks

Сегодня наткнулся на очень тенденциозную статью о Латвии, нацистах, славянских детях и крови.

Вот референс: link

В статье упомянуты якобы латвийские псевдоисторики, которые переписывают историю второй мировой войны. В названии указывается что нам тут якобы запрещено говорить о преступлениях нацистов, о концлагерях и.т.д. Но главный рассказ идет про Сласпилский мемориал, на месте бывшего концлагеря. Памятник жертвам нацизма / кладбище. Автор желает нам показать, что этот памятник местные жители и власти намеренно запустили и разрушили, якобы пытаясь избавится от доказательств преступлений фашизма.

Что интересно, в статье опубликован целый фото-репортаж из мемориала, как там все запущено, разрушено и неухоженно. В первый момент я не мог поверить что это правда, по-этому сел в машину и поехал проверить на месте. Благо живу я в 10 км от мемориала. За одно я захватил с собой фотоапарат. И вот что получилось:

Во первых железнодорожная станция Дарзини. В переводе с латышского это означает “дачи”, это дачная остановка, так как в округе нету жилых домов, это сезонная остановка для дачников, поэтому там нет кассы или станции. На точно таком-же растоянии от мемориала есть следующая остановка – Доле, с кассой и нормальном пероном. Смотрите карту (клик откроет Гугл карту в новом окне):

Во вторых, я не знаю почему автор статьи выбрал путь к мемориалу через лес, по дороге нафотографировав живописные обочины пригородного леса, похоже нарочно подыскав местечки погрязнее. Но главный вход на територию мемориала находится совсем в другом месте. У входа есть большая, асфальтировання стоянка для машин.

Въезд на територию мемориала запрещен, на главная дорога для пешеходов асфальтированна, ухожена и с подстриженным газоном.

К стати даже на фотографиях автора статьи можно видеть, что трава вокруг памятников акуратно подстрижена.

А на счет бетонных плит, на которых якобы можно сломать ногу, то да – согласен. После поллитра водки, на самом деле можно угодить ногой между плитами. Только не от того, что плиты сломаны или испорчены, а потому что пить надо меньше и под ноги смотреть. А состояние бетоннового покрытия мемориала будет получше чем одна другая главная дорога Киева.

Конечно покрытие не идеально, но по меркам пост-советского стандарта, запущенным его не назовешь.

И розы к стати сами себя не подрезают и не пропалывают. Этим регулярно занимается персонал мемориала.

Ну и на последок. Автор упомянает какой-то музей. Там нет музея. Это кладбище. Место для скорби, раздумий и памяти.

Конечно можно предлположить что автор, будучи не местным просто потерялся в лесу и добрался к мемориалу через черный ход. Но уж потом он должен был заметить и главный вход и стоянку… Но наверное не захотел. Хотя у меня есть подозрение, что автор на самом деле даже не был в Саласпилсе. А статья заказная. Очередная муйня на счет “фашЫсткого режима” в Балтийских странах. Очередная информационная бомба в современной войне за територию.

June 30, 2012 Posted by | Apmelojumi, represijas, Vēsture | Leave a comment

Somijā atrastas padomju kartes ar Helsinku ieņemšanas plāniem

http://goo.gl/kksmP

Somijā atrastas padomju armijas ģenerālštāba kartes, kuras liecina par Padomju Savienības plāniem ieņemt Helsinkus, ziņoja Somijas lielākais laikraksts “Helsingin Sanomat”.Laikraksta rīcībā nonākušās slepenās kartes ir no pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Tajās ir iezīmēti potenciālie mērķi Helsinku ieņemšanas gadījumā, tostarp prezidenta pils un parlamenta, ministriju, banku un pasta nodaļu ēkas. Ir atzīmētas arī ūdens attīrīšanas stacijas, ostas, sabiedriskā transporta mezgli, dzelzceļa stacijas un lidlauki. Sešas kartes ir datētas ar 1989. gadu, bet informācija tām ir vākta vairākus gadus vai pat gadu desmitus, raksta “Helsingin Sanomat”.

Bijušais Somijas Nacionālās aizsardzības augstskolas vadītājs rezerves apakšpulkvedis Jarmo Nieminens, kurš pētījis šīs kartes, strādājot pie savas grāmatas “Zili baltā Santahamina”, uzskata, ka Helsinku ieņemšanas plāni tikuši izstrādāti lielvalstu bruņota konflikta gadījumam. Nieminens uzskata, ka padomju izlūkdienestam bija zināma pat pilnīgi slepena informācija, piemēram, par sprāgstvielu noliktavas atrašanos Vallisāri salā Helsinkos. Gluži viss gan tam nebija zināms, jo kartēs nebija iezīmēta raķešu baterija Santahaminas salas dienvidu krastā. Santahaminas salā Helsinkos atrodas Nacionālās aizsardzības augstskola un gvardes jēgeru pulka bāze. Tiek uzskatīts, ka šīs kartes tikušas saņemtas no Igaunijas. Kad padomju karaspēku izveda no Igaunijas, kādam no štāba vadītājiem tika uzdots iznīcināt šīs kartes, tomēr viņš daļu no tām saglabāja.

June 22, 2012 Posted by | PSRS, Vēsture | Leave a comment

Aiznests Baigā gada atgādinājums


http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=353148:aiznests-baig-gada-atgdinjums&catid=170:aktuli&Itemid=438

Nozagta nerūsējošā tērauda plāksne no 1. Meža kapu Baltajiem krustiem, kas līdz šim informēja par Baigā gada traģēdiju. Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta Kapsētu pārvaldes priekšnieks Jānis Upītis apgalvo, ka vainojami metālu zagļi un nekādi politiski iemesli nav jāmeklē.

Kad tiks ziņots policijai, J. Upītis vēl nemācēja teikt, jo par zādzību esot ticis informēts tikai pagājušās nedēļas beigās. “Izredzes plāksni atrast ir minimālas. Parasti metāli tiek nodoti kaut kur uzpirkšanas punktos,” skaidroja Kapsētu pārvaldes priekšnieks J. Upītis un piebilda, ka arī pie Kapsētu pārvaldes durvīm pērnruden tika nozagts nerūsējošā tērauda atbalsts, kas joprojām neesot atjaunots.

Pēc sarunas ar mani J. Upītis drīz vien bija sazinājies ar arhitektu Laimoni Šmitu, kas bija strādājis pie Balto krustu projekta, un vienojušies, ka sazināsies ar tēlnieku Jāni Karlovu par akmenī kaltas norādes zīmes atjaunošanas iespējamību. L. Šmits lēsa, ka akmens un burtu iekalšana varētu maksāt vairākus simtu latus.

Tomēr paliks atklāts jautājums, kad Kapsētu pārvaldes darbinieki un priekšniecība pamanīja piemiņas plāksnes nozušanu ­– jau maija sākumā kāda Kapsētu pārvaldes darbiniece mūsu fotogrāfei centās iestāstīt, ka plāksne ir nevis nozagta, bet gan pašu darbinieku novākta, lai piemiņas vietu uzlabotu.

Kā noskaidroju, jau pirms trim nedēļām tapusi Okupācijas muzeja biedrības vēstule Kapsētu pārvaldei, prasot atjaunot piemiņas plāksni, kuras nozušanu bija pamanījis Rīgas Politiski represēto biedrības valdes priekšsēdētājs Jānis Lapiņš.

“Šī plāksne ir ļoti būtiska, un tā ir jāatjauno, jo tur bija nepieciešamā informācija par kapulauku gan latviešu, gan angļu valodā, un ar to varēja iepazīties arī tūristi. No pieminekļa un Baltajiem krustiem vien nojausma par Baigā gada notikumiem nerodas. Baltie krusti ir valsts aizsargājama vēsturiska notikumu vieta,”  sacīja Okupācijas muzeja piemiņas vietu programmas vadītājs R. Pētersons.

Viena no labāk zināmajām komunistiskā terora epizodēm okupētajā Latvijā ir Valsts drošības tautas komisāra Semjona Šustina 1941. gada rezolūcija uz apcietināto saraksta: “Sociālās bīstamības dēļ – nošaut”. Šo nevainīgo cilvēku mirstīgās atliekas atrada apraktas Centrālcietuma pagalmā pēc vācu okupācijas varas ienākšanas. 1941. gada 6. jūlijā viņus guldīja Rīgas Meža kapos, aizsākot Balto krustu kapulauku. Tur guldīts ap 120 nomocīto, un tas ir lielākais Baigā gada upuru kapulauks Latvijā. Pēc kara kapulauku nolīdzināja un sāka virsapbedījumus, lai slēptu nozieguma pēdas.

2006. gadā Rīgas dome par saviem līdzekļiem īstenoja un atklāja Balto krustu memoriālu, ko veidojusi arhitekte Marta Daugaviete un tēlnieks Jānis Karlovs.

Piemiņas plāksnes teksts

Kapulauks “Baltie krusti”

No 1941. līdz 1944. gadam šeit pārapbedīti vairāk nekā 120 komunistiskā terora upuri. Padomju okupācijas pirmajā – Baigajā gadā (1940–1941) – viņus spīdzināja un noslepkavoja Padomju Savienības sastāvā jaunizveidotās Latvijas PSR Valsts drošības tautas komisariāta (jeb čekas) darbinieki un apraka Rīgas Centrālcietumā, Babītes un Ulbrokas masu kapos. Padomju okupācijas varas laikā tika nopostīti upuru piemiņai liktie baltie krusti, nolīdzinātas viņu kapuvietas, mēģinot tās noslēpt zem virsapbedījumiem un nododot aizmirstībai.

Tauta atceras mūžīgi. Un piemin.

June 20, 2012 Posted by | piemiņas vietas | Leave a comment

Klaji meli ir apgalvojumi, ka Staļina deportācijas nebija traģiskas

Publiski izskanējušie apgalvojumi, ka Staļina deportācijas nebija traģiskas, ir klaji meli, jo cilvēkiem bija jācieš reāls bads, jāstrādā necilvēcīgos apstākļos un jāizdzīvo skarbajā Sibīrijas klimatā, Latvijas Politiski represēto apvienības valdes vārdā teica 1941. un 1949.gadā politiski represētais Ilmārs Knaģis, kurš organizējis vairākas ekspedīcijas uz Latvijas pilsoņu izsūtījuma un ieslodzījuma vietām Sibīrijā.

“Krieviem ir sakāmvārds, ka uz katru šķaudienu veselību nevēlēsi. Es ar savu Sibīrijā un vispār raibajā dzīvē apbružāto un mazliet pat cinisko domāšanu sen jau esmu nolēmis neuztraukties par katru plašsaziņas līdzekļos parādījušos muļķību. Bet ir lietas, uz kurām ir grūti nereaģēt. Šoreiz tā bija telekompānijas “TV5” pārraide “Bez cenzūras” 14.jūnijā. Ar nožēlu jāatzīst, ka žurnālista Andreja Mamikina pārraides galvenokārt skatās krievvalodīgie. Tas lieku reiz norāda uz mūsu sabiedrības neglābjamu sadalīšanos divkopienā. Bet, vai Latvijas pilsoņu sēru dienā, 14.jūnijā, bija nepieciešams lieku reizi izrādīt šaubas – bija vai nebija viss tik šausmīgi tajā vasaras naktī un vēlāk Sibīrijā,” teica Knaģis.

Pārraidē piedalījās arī bēdīgi slavenais, sevi par politiķi dēvējošais Aleksandrs Giļmans (PCTVL) ar saviem “mītiem”. Knaģis atzina, ka nezina, kādā vecumā tolaik tika izsūtīts Giļmans un par kādiem “blēdīgiem Marijas ielas tirgotājiem” iet runa. Kā liecina Centrālās vēlēšanu komisijas informācija, Giļmans ir dzimis 1953.gadā, kas nozīmē, ka viņš nevarēja būt ne 1941.gada, ne 1949.gada deportāciju aculiecinieks.

Knaģis pieļauj, ka mīts, ka latviešus izsūtīja ebreji, diezin vai nav paša Giļmana izdomāts, jo izsūtītāju vidū bija gan krievi, gan latvieši, gan ebreji. Ņemot vērā toreizējo ažiotāžu, turklāt pašu ebreju radītu, par tādām tenkām nav ko brīnīties, piebilst represētais sirmgalvis.

“Es, 20 gadus nodzīvojis Sibīrijā, ar ģeoloģijas grupām izbraukājis Sibīriju krustām šķērsām, ticies ar simtiem izsūtīto, gan 1941., gan 1949.gadā “iesauktajiem”, par “blēdīgiem Marijas ielas tirgotājiem” gan nebiju dzirdējis. Arī par prostitūtām nē, par ko Atmodas sākumā izplatīja baumas latviešu iestāžu darbinieki. Ar mani kopā izsūtīja trīs ebreju tirgotāju ģimenes, kurās bija mazi bērni, pilsētā cienījamus cilvēkus,” stāstīja Knaģis.

Represētais Knaģis atzīst, ka viņš nezina, kādos siltumnīcas apstākļos izsūtījumā bijis Giļmans, kurš laikam nav baudījis ledusaukstos Sibīrijas ūdeņus, briesmīgo vēju, kad nejūt vatētās bikses kājās. Un badu viņš laikam nav cietis. “Nav laizījis taukus no karstajām pavasarī tikko noķertā, uz iesma apceptā asara zarnām, kā to darījām kādreiz Sibīrijas ziemeļu ezera krastā mēs ar Giļmana pieminētās Dzintras Hiršas mammu Veru. Šādus gadījumus un salīdzinājumus es varētu piesaukt simtiem, tūkstošiem,” piebilda represētais.

Viņš atceras kādu gadījumu vēl padomju laikos, kad represētie oficiālajām iestādēm rakstījuši un saņēmuši muļķīgas atbildes, Giļmana tautietis, Ļova Rabkins, smiedamies, bet reizē arī ar sašutumu Knaģim rādījis atbildi uz savu iesniegumu, ka, “ja viņš nebūtu izsūtīts, tad būtu vāciešu nošauts”. Vai tā tolaik nebija ņirgāšanās, vaicāja Knaģis.

Kā ziņots, vairākos Krievijas medijos parādījušās publikācijas, attaisnojot Staļina deportācijas, un ar līdzīgiem komentāriem nācis klajā arī Giļmans, apšaubot 1941.gada 14.jūnija politisko represiju traģiskumu. Krieviski iznākošajā laikrakstā “Čas” Giļmans par mītiem nodēvē vairākas lietas, par ko Latvijā tiek runāts saistībā ar šīm represijām.

June 19, 2012 Posted by | represijas, REPRESĒTIE, Vēsture | Leave a comment

Leģionāri un partizāni ar sarkanajiem izlīgt negrasās

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=353065:leionri-un-partizni-ar-sarkanajiem-izlgt-negrass&catid=153:aktuli&Itemid=178

Turpinot Latvijas Kara muzejā aizsāktās sarunas ar Otrā pasaules kara veterāniem, kas vērstas uz izlīguma sasniegšanu starp abās frontes pusēs karojušajiem Latvijas valsts piederīgajiem, Valsts prezidents Andris Bērziņš pagājušajā nedēļā Rīgas pilī tikās ar 130. Latviešu strēlnieku korpusa un Latviešu partizānu brigāžu veterānu biedrības pārstāvjiem. Šonedēļ A. Bērziņam paredzēta tikšanās ar organizāciju “Daugavas vanagi”.

Valsts prezidents atkārtoti apliecināja apņemšanos turpināt jau aizsākto Otrā pasaules kara veterānu izlīguma veicināšanas procesu visā savas prezidentūras laikā un pauda atbalstu vienotas attieksmes politikai pret tiem, kas kara gaitās tika iesaukti svešu varu karaspēkos, bet vienmēr palika uzticīgi savai dzimtajai zemei: “Mēs nevarēsim runāt par stipru un saliedētu Latvijas valsti, ja ļausim politiski ciniskā veidā izmantot Eiropas lielākās traģēdijas – Otrā pasaules kara – vēsturiskos faktus un veterānus, kuri paši jau reiz izbaudījuši kara briesmas. Dalīt cilvēkus frontēs, tas ir muļķīgākais, ko šodien varam darīt. Tā mēs neuzcelsim drošu nākotni ne saviem bērniem, ne mazbērniem.”

Bet ko par šādu prezidenta nostāju domā nacionālie partizāni? Latvijas Nacionālo partizānu apvienības valdes priekšsēdētājs Ojārs Stefans sākumā mēģina būt diplomātisks, sakot, ka Latvijas Valsts prezidents ir augstākā amatpersona mūsu valstī un kā tāds pārstāvot visas Latvijā dzīvojošās tautas intereses – gan tādas tautas daļas, kuras uzskatus nacionālie partizāni atbalsta, gan tādas, ar kuriem domas atšķiras.

“Tikšanās ar sarkanajiem partizāniem ir prezidenta izvēle, kas uz mums neattiecas. Taču cita lieta ir tā, kāda rīcība seko vai neseko pēc šādas tikšanās. Sarkanie partizāni prezidentam izteikuši priekšlikumu par sociālā pabalsta piešķiršanu sarkanajiem partizāniem, līdzīgi, kā tas šobrīd ir padomju gados represētām personām. Mēs esam pret to.

Kādi tad ir kritēriji pabalsta piešķiršanai pretošanās kustības dalībniekiem? Tā ir valsts pateicība cilvēkiem, kuri, riskējot ar savu dzīvību, gājuši cīņā par Latvijas brīvību un neatkarību. Sarkano partizānu mērķis pilnīgi noteikti nebija saistīts ar cīņu par Latvijas brīvību un neatkarību. Gluži otrādi. Tā bija cīņa par latviešu tautai svešu un naidīgu – komunistisko – ideoloģiju, kura tik daudz posta ir atnesusi Latvijai. Sarkanie partizāni šai kontekstā nav un nevar tikt pielīdzināti Latvijas brīvības cīnītājiem. Vai mēs, nacionālie partizāni, šodien varam sarunāties ar tiem, kuri savulaik cīnījušies pretējā pusē? Kā cilvēki ar cilvēkiem mēs šodien varam runāt ar visiem. Par makšķerēšanu, medībām, kārtējo futbola vai hokeja spēli. Viss jau ir atkarīgs no cilvēciskā kontakta. Vai nu tas ir, vai nav. Taču ideoloģiskās vārdu kaujās ne ar vienu vairs neielaižamies. Savus kara cirvjus jau sen esam aprakuši. Taču mēs negrasāmies ar sarkanajiem partizāniem arī izlīgt, iet kopīgos pasākumos, uzstāties ar kopīgām iniciatīvām. Jāsaprot, ka sarkanie partizāni nebija karavīri, kas cīnījās frontē kā godprātīgi karavīri, cik nu tas kara laikā vispār bija iespējams. Sarkanos partizānus Latvijā iesūtīja Maskava ar konkrētiem uzdevumiem, kas bija vērsti pret latviešu tautu, tajā skaitā viņi sastādīja represējamo sarakstus, iznīcināja Latvijas valstij uzticīgus cilvēkus,” strikts ir O. Stefans.

Līdzīgu nostāju savas organizācijas vārdā pauž Latvijas Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētājs Edgars Skreija: “Es neredzu, ko organizāciju līmenī varētu runāt un par ko izlīgt ar tiem, kas cīnījās frontes otrā pusē. Privāti kontaktēties es neredzu nekādu problēmu, piemēram, ar tiem latviešiem, kurus krievi, nederīgus leģionam, speciāli savāca un sūtīja drošā nāvē pret mums Kurzemes cietoksnī. Padom-ju laikā strādāju kopā ar sarkano tankistu pulkvedi. Ļoti labi satikām, arī reizēs, kad modelējām situāciju, ja frontē būtu satikušies aci pret aci. Tad viens mirtu.”

June 19, 2012 Posted by | nacionālie partizāni, nepakļaušanās | Leave a comment

Inesis Feldmanis: Bez vēsturiskās atmiņas palikt nedrīkstam

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=353044:inesis-feldmanis-bez-vsturisks-atmias-palikt-nedrkstam&catid=95:intervijas&Itemid=439

Tendences Latvijas vēstures izpētē nebūt nav izolētas no sociālpolitiskajiem procesiem, kas vērojami mūsu valsts sabiedrībā. Tomēr jautājumā par Latvijas valsts vēsturi nekādu kompromisu vai atkāpšanos no pašreizējām nostādnēm nav, to sarunā ar “LA” žurnālistiem Voldemāru Krustiņu un Viesturu Sprūdi Latvijas Universitātes (LU) vēstures profesors, Latvijas Valsts prezidenta administrācijas Vēsturnieku komisijas priekšsēdētājs Inesis Feldmanis uzsvēra vairākkārt.

Intervija notika burtiski dažas dienas pirms 17. jūnijā saņemtās ziņas, ka Valsts prezidenta Andra Bērziņa administrācijā likvidēts Valsts prezidenta vēstures un mazākumtautību padomnieka amats un darbu zaudējis ilggadējais vēstures padomnieks, profesors Antonijs Zunda.

– Kā vēsturnieki gatavojas Latvijas valsts 100 gadu jubilejai? Mūs interesē, kāds Latvijas tēls tad tiks pasniegts. Vai esam droši, ka tas būs tāds kā šodien?

– Par 100 gadu jubileju, protams, ir jādomā, un šis tas tiek darīts. Jau pirmajā Latvijas vēsturnieku kongresā izvirzīju ideju par Latvijas vēstures enciklopēdiju, taču naudas tai nav, un daudzi man arī iebilda, baidoties, ja šo ideju sāks virzīt, viņi zaudēs finansējumu saviem pētījumiem. Tomēr galīgi ideju es atmetis neesmu. Arī akadēmiķis Jānis Stradiņš to atbalstīja. Katram vēstures laikmetam pēc sevis kaut kas jāatstāj – pirmskara Latvija atstāja Konversācijas vārdnīcu. Arī mums jāsāk darīt kādas fundamentālas lietas. Domāju, mūsu vēsturiskā atmiņa ir stabila un pēc sešiem gadiem tajā nekādas izmaiņas nenotiks. Šajā ziņā nepiekrītu jaunajiem vēsturniekiem, ka vēsturiskā atmiņa teju, teju pārvērtīsies kaut kādā kultūras faktā vai pazudīs vispār. Situācija Latvijā tādu iespēju nemaz nepieļauj, jo mūsu vēsturiskā atmiņa nepārtraukti tiek uzkurināta ar 9. maija svinībām un tamlīdzīgi. Tāpēc es domāju, ka mūsu pamatvērtības – nācija, valsts, Eiropa – nemainīsies arī Latvijas valsts simt gadu brīdī. Ja šīs vērtības, kas ir mūsu identitātes pamatā, mainīsim, tad jau arī vairs nebūsim paši. Protams, jaunie vēsturnieki tagad aizraujas ar atmiņu stāstu pētīšanu. Atmiņas ir interesanta, taču subjektīva lieta. Tās raugās uz notikumiem caur viena cilvēka prizmu. Vēsturiskajai patiesībai tas netuvina. Patiesībai tuvina stingri akadēmiska vēstures zinātne ar pārdomātu koncepciju. Tieši konceptuālā puse vēsturnieka darbā ir ļoti svarīga, tāpēc jau tik lielu vērību veltām mūsu vērtībām. Darīsim visu, lai mūsu uztvere par Latvijas vēsturi, valsts jubilejai tuvojoties, tikai aizvien vairāk nostiprinātos. Latvijas vēstures uztvere un tās vērtības mums ir savas. Šeit nekādi kompromisi nav iespējami.

– Jautājums – vai mums vēsturē netiek ievilkts relatīvisma princips? Pie kura pieminekļa tad mums būs jāiet? Katram cilvēkam var būt privāta vēsture, bet tā tomēr nav kopīgā, sabiedriskā vēsture.

– Es Vēsturnieku komisijā esmu kopš 90. gadiem un varu sacīt, ka mūsu politiskā elite vēstures šaha partiju tomēr nav nospēlējusi vispareizāk. Tā varēja būt prātīgāka. Katram jau liekas, ka viņš zina vislabāk un nekādas vēsturnieku rekomendācijas viņam nav vajadzīgas. Atskrien kāds Rietumu žurnālists, paziņo, ka mēs te neievērojam demokrātiskas iniciatīvas, pakrata kāds no Austrumiem vai Rietumiem ar pirkstu, un visi jau nāk ar savām jaunajām iniciatīvām. Ja jau no paša Vēsturnieku komisijas dibināšanas brīža 1998. gadā būtu stingri ievērota pozīcija par leģionu un citiem jautājumiem, šodien nebūtu nekādu problēmu. Vēsturnieku komisija sākumā tika izveidota, lai pamatotu leģiona jautājumus un radītu zināmu valsts ideoloģiju. Sākumā tas tā arī darbojās, līdz nāca padomnieki, kam šķita, ka leģions nav galvenais, un galveno vietu ieņēma holokausta izpēte.

Vaira Vīķe-Freiberga bija tiešām izcila Latvijas Valsts prezidente, tomēr viņas attieksme pret Latvijas vēsturi bija tāda mazliet dīvaina. Jau toreiz izvirzīju tēzi, ka latviešu leģions jāskata Eiropas kontekstā, jo latvieši jau nebija nekas unikāls – “Waffen SS” cīnījās 35 Eiropas tautu karavīri.

Jāatceras, ka tad tā tomēr bija izšķiršanās starp Vāciju un PSRS, un pēc Baigā gada lielākā daļa Latvijas sabiedrības izšķīrās par labu Vācijai. Man šķiet, pretējā puse šodien to nemaz negrib saprast. Visas šīs runas, ka padomju okupācijas nav bijis, es uztveru kā izaicinājumu latviešiem. Latvieši izdarīja savu izvēli, atjaunojot valsti. Man ir grūti teikt, kas pašreizējā situācijā būtu jādara, bet, ja jau izskan domas, ka mūsu valsts nacionālā drošība ir apdraudēta, tad politiķiem būtu jāsāk nopietni domāt. Tad jāapsver ne tikai “piparkūku” politikas iespējas, bet arī to, vai nesākt īstenot zināmu rīkstes politiku. Citādi, ja demokrātijas vārdā visatļautība turpināsies, valsts drošības jautājums tikai turpinās milzt. Vēstures politikā viens no virzieniem varētu būt lielākas uzmanības pievēršana šejienes krievvalodīgo vēstures pozīcijas nestabilitātei. Runājot par Otro pasaules karu, paši Krievijas vēsturnieki Boriss Sokolovs, Marks Soloņins dod tādus faktus, kas, ja tos vairāk popularizētu, atstātu iespaidu arī uz Latvijas krievvalodīgo publiku. Sokolovs, piemēram, norāda, ka mūsdienu Krievijas ofici-ālā vēsture par Otro pasaules karu ir mītu līmenī un patiesā vēsture nemaz netiek pasniegta.

– Tagad modē atmiņu stāsti, taču pastāv arī trimdā drukātās Alfrēda Bērziņa, Ādolfa Klīves un citu pirmskara Latvijas darbinieku atmiņu grāmatas. Nav dzirdēts, ka kāda no tām Latvijā būtu jelkad izdota. Kāpēc?

– Ideja izdot vecās atmiņas ir laba. Bet atceros, kad 1992. gadā pārizdeva Edgara Dunsdorfa “Kārļa Ulmaņa dzīve”, radās šausmīgi lielas problēmas un nepatikšanas ar mantojuma lietu. Ja nu kāds izdevējs pie tā ķertos, viņam tas būtu jāņem vērā. Jādomā arī par komerciālo veiksmīgumu. Konversācijas vārdnīcas atkārtotas izdošanas projekts diez ko veiksmīgs nebija. Katrā gadījumā atmiņu izdošanas nepieciešamību es pie izdevības pieminēšu. Tāpat Latvijas Vēstures enciklopēdijas izdošana ir svarīgs uzdevums.

– Tas pat nebūtu Vēsturnieku komisijas jautājums. Kam tad Kultūras ministrijai ir kultūras saglabāšanas misija? Par kādu kultūru var runāt, ja to nesaglabā?

– Visa problēma ir līdzekļu trūkumā. Tagad ir tā: ja ko gribi darīt, pašam jāmeklē nauda. Pēdējos piecus gadus es vācu naudu “Latvijas Vēstures Žurnāla” izdošanai. Meklēju valsts iestādēs, LU. Tas nav tik vienkārši. Pat nezinu, vai šī gada žurnāla pirmo numuru izdosim, lai arī tas ir sagatavots.

Mums vēl jāizdod pirmā Latvijas vēsturnieku kongresa materiāli. Valsts tādām darbībām nekādu naudu neparedz. Atkal visur jāiet un jālūdzas. Kopā ar vēsturniekiem Aivaru Strangu, Antoniju Zundu un Jāni Taurēnu esam sagatavojuši “Jumavā” grāmatu “Latvijas diplomātija un ārpolitika 20. gadsimtā”, bet izdevniecība arī uzreiz prasa līdzfinansējumu.

– Daudzi, kurus esam “LA” redakcijā intervējuši, sūdzas: mūsu valstij nav ideoloģijas. Kuram tad ir pienākums gādāt par vēsturiskās atmiņas nodrošināšanu Latvijā? Tikai Feldmanim?

– Ir jau valsts pētījumu programma “Nacionālā identitāte”, no kuras zināmu naudu esmu dabūjis. Mēs, vēsturnieku grupa, tur darbojamies, lai tuvāko divu gadu laikā sagatavotu visām vēstures prasībām atbilstošu apkopojošu darbu par “15. maija Latviju”. Agrāk, kad vēl bija “Letonikas” programma, nauda vēstures zinātnei ienāca diezgan daudz, bet pirms kādiem pāris gadiem sākās nikna cīņa par šīs naudas pārdali. Cīņā iesaistījās politologi un sociologi. Viņiem bija liels atbalstītājs – Nils Muižnieks. Viņi panāca, ka pusi vai trešdaļu naudas no programmas tiem piešķir dažādiem “ātrajiem” projektiem. Līdz ar to naudas ilglaicīgiem projektiem vairs nav tik daudz. Tiem vēsturniekiem, kas manā grupā strādā pie “15. maija Latvijas”, varu mēnesī samaksāt labi ja pārdesmit latu. Un, kad grāmata būs gatava, man atkal vajadzēs meklēt naudu tās izdošanai, jo tam līdzekļi nav paredzēti. Droši vien prasīsim Eiropas Parlamentā un Ārlietu ministrijā.

– Nebūsim naivi, ja gribam līdz simt gadu jubilejai uzcelt pieminekli Konstantīnam Čakstem vai izdot enciklopēdiju, tad tas jāsāk darīt tagad. Ja jau valsts ir tāda plikadīda, vai tad nevar pateikt: jūs, pārējie, tagad pagaidiet, jo mums ir valstiski svarīga lieta? Rodas jautājums – kāda ir Latvijas valsts vēstures politika?

– Latvijas vēstures politika neapšaubāmi ir virzīta uz Latvijas vēstures uztveres un izpratnes stiprināšanu. Ne uz “viedokļu tuvināšanos”. Skatoties uz šodienas situāciju sabiedrībā, jāsaka gan, ka mūsu agrākā vēstures politika nav bijusi tā veiksmīgākā. Vai var panākt ko veiksmīgāku? Grūti teikt, taču pamatprincipam jābūt, ka nevaram atkāpties no savām vēstures nostādnēm, lai arī tie vēsturnieki, kuri aizstāv atmiņu stāstu variantu, sauc mūs par sholastiem.

– Un viņi saka: “Nestrīdēsimies, iesim pie visiem pieminekļiem, visi šāva, visi cieta.”

– Uz to jau “atmiņu stāstu” politika ir virzīta. Kaut pašā par sevi atmiņu izdošanā nekā slikta nav. Tik tā absolutizēšana un nozīmes pārvērtēšana…

Diskusiju par atmiņu stāstiem jau aizsāka izrāde “Vectēvs” Rīgas Jaunajā teātrī. Teātra kritiķi visi to uzreiz ļoti slavēja. Bet es, piemēram, to vērtēju ļoti kritiski. Vienā no LTV raidījumiem “100 grami kultūras” vadītājs pat neļāva man izteikties, jo tur jau iepriekš bija nolemts, ka izrāde ir “neredzēts atklājums”. Kā tur bija parādīts latviešu leģionārs? Vienkārši briesmīgi!

Varbūt tāds tips arī dzīvē pastāvēja, taču izrādē taču būtu jārāda kāds vidējais tipāžs. Tajā pašā laikā sarkanais partizāns bija “laķēts”.

Ja runājam par Latvijas–Krievijas vēsturnieku komisiju, tad tur nekāda atkāpšanās no pozīcijām nav notikusi. Sākumā, kad komisija vēl veidojās, bija ļoti daudz zvanu no krievvalodīgiem medijiem. Viņi bija pārliecināti, ka komisija veidota, lai Latvija atkāptos no savām pamatnostādnēm un atzītu, ka okupācijas nav bijis. Kad es pateicu, ka man ir pavisam cita vēstures politika šajā jautājumā un mērķis varbūt ir, lai Krievija atzītu okupāciju, viņi man pārstāja zvanīt. Manuprāt, okupācijas jautājums vispār tiek cilāts pilnīgi nepamatoti. Ir taču skaidrs, ka okupācija ir bijusi, un tas arī ārzemēs ir atzīts nez cik dokumentos! Pat Krievijas pirmais ārlietu ministrs Andrejs Kozirevs to atzina, un 2006. gadā Krievijas prezidents Boriss Jeļcins, uzstājoties Cēsīs! Okupācijas noliedzēji vārda “okupācija” jēgu saista ar upura izturēšanos. Ja upuris pretojas, tātad okupācija ir, ja nepretojas – nav. Tās ir muļķības, jo šis jēdziens ir attiecināms uz agresorvalsts, ne tās upura darbību. Tas ir tāpat kā ar laupīšanu uz ielas: aplaupītais var visu uztvert filozofiskā mierā vai pretoties, bet juridiski jau no tā nekas nemainās.

– Kā šajā kontekstā raugāties uz izteikumiem, ka mums ir “pirmā republika” un “otrā republika”? No zinātniskā, politiskā viedokļa, tādus terminus var lietot?

– Domāju, ka tā teikt nedrīkst. Izejot no dokumentiem, kuros balstās Latvijas Republikas atjaunošana, tas arī nav vēsturiski pareizi. Dokumentos taču uzsvērts, ka 1990. gadā atjaunota 1918. gada Latvija. Ja mēs runājam par divām, tad nostājamies Krievijas pozīcijās. Tur uzskata, ka mūsdienu Latvija ir jauna jeb cita valsts, nevis starpkaru valsts turpinājums. Savulaik par to ļoti daudz rakstīja nu jau aizsaulē aizgājušais vācbaltiešu zinātnieks Dītrihs Andrejs Lēbers. Es tiešām nesaprotu, kādēļ brīžiem šī pēctecība netiek akcentēta.

– Vēl viena lieta, kas pēdējā laikā tiek bieži stāstīta: Latviju 1918. gadā dibinājušas “dažādas tautas”. Vai tad latvieši nebija tie, kas nodibināja savu valsti, jo kam gan citam tāda Latvija bija vajadzīga, ja ne latviešiem?

– Satversmē ir atruna par “Latvijas tautu”, kas tomēr ir plašāks jēdziens nekā latviešu tauta, bet skaidrs, ka Latvija veidojās kā nacionāla valsts.

P. S. Vakar, lūgts komentēt profesora Zundas atlaišanu, Inesis Feldmanis norādīja: “Es ļoti nožēloju, ka tā noticis. Manuprāt, Antonijs Zunda bija ļoti labs vēstures lietu padomnieks. Mēs ļoti labi sadarbojāmies.”

June 19, 2012 Posted by | Vēsture | Leave a comment

“Golos Rossii” iet tālāk nekā Giļmans

 Juris Ciganovs

 Pēdējā laikā dažas mūsu tautas traģiskās vēstures lappuses atkal ir kļuvušas par politisko spekulāciju objektu. Šoreiz “ticis” ir 14. jūnijam – padomju okupācijas Baigajā gadā notikušās mūsu valsts pilsoņu pirmās masu deportācijas atceres dienai. Atkal ir sarosījušies visādi “eksperti”, kas apgalvo, ka Latvijas valsts un tās oficiālie vēsturnieki “falsificē vēsturi”.

Odiozais “PCTVL” 
politiķis Aleksandrs Giļmans publiski apšauba deportāciju traģiskumu – sak, jā, bija, bet tur pārsvarā izsūtīja Marijas ielas blēdīgos šeptmaņus un tamlīdzīgus šaubīgus elementus. Nez vai šis apzīmējums tā īsti piederas, piemēram, Litenes nometnē apcietinātajiem bijušajiem Latvijas armijas virsniekiem… Un vispār – tas viss bijis “nevis izsūtījums, bet uzjautrinoša pastaiga brīvā dabā”, tā raksta Giļmans. Jo nemaz tik daudz taču nenomira…

Krievijas raidstacija “Golos Rossii” ir gājusi vēl tālāk. Šīs raidstacijas mājaslapā ievietotajā publikācijā “Baltija: genocīds, kura nebija” uzaicinātie “vēstures eksperti” pirmkārt apšauba pašu deportāciju, jo tā neesot bijusi deportācija, bet gan Vācijas “piektās kolonnas” piederīgo elementu pārvietošana uz dzīvi Sibīrijā.

“Vienīgais personu pārvietošanas kritērijs bija simpātijas nacismam, nevis nacionalitāte,” tā esot teicis tiesiskās palīdzības tautiešiem centra “Maskava – Krievija” vadītājs Mihails Joffe. Un nekāda speciāla deportāciju plāna taču neesot bijis.

Otrkārt, šī pārvietošana neesot bijusi nemaz tik briesmīga, jo lielākā daļa taču esot atgriezusies mājās. Te atkal der pieminēt tos pašus no Litenes un citām vietām aizvestos latviešu karavīrus, kurus ievietoja soda nometnē Noriļskā. Es domāju, tos, kurus nenošāva Piemaskavas Butovas poligonā vai Astrahaņas cietumā. Nevar teikt, ka no šiem cilvēkiem mājās atgriezās “lielākā daļa”!

Treškārt, lielākā daļa no deportētajiem (vai pārvietotajiem) esot bijuši krievu tautības cilvēki, tātad nevarot runāt par kaut kādu igauņu, latviešu vai lietuviešu genocīdu. Bet šeit publikācijas autore Aleksandra Zaharova kā saka, “iebrauc auzās”: pēc visa iepriekš minētā, ka 14. jūnijā pārvietoja tikai nacismam lojālos cilvēkus, sanāk, ka tieši Baltijas valstu krievvalodīgie ir visvairāk gaidījuši Hitlera karapūļus…

Citēts arī lielais Latvijas nedraugs Aleksandrs Djukovs – nacisti taču ir nesalīdzināmi lielāks ļaunums, Latvijā notiekot nacisma glorifikācija utt. Bet lai nu paliek Djukovs, “darbs viņam tāds” – gānīt Latviju.

Un vispār – pie visa vainīgi esot paši Baltijas valstu prezidenti, kuri, “neskatoties uz visiem vēsturnieku argumentiem, joprojām turpina apgalvot, ka PSRS esot okupējusi Baltijas valstis”. Tāds secinājums ir radies “Krievijas balss” mājas lapā ievietotās publikācijas autorei.

Laikam jau kārtējo reizi pārliecinos, ka droši vien ne jau uz katru kaut kur uzrakstītu paskvilu nepieciešams atbildēt, bet dažreiz liekas, ka klusēšana ne vienmēr ir zelts…

June 19, 2012 Posted by | Apmelojumi, represijas, Sibīrija | Leave a comment

Samierināšanās provokāciju buljonā?

Voldemārs Krustiņš, LA

Tā dēvētajā politiskajā telpā norisinās nelietīga spēle un to nevar palaist garām nepamanītu un nenovērtētu. Kā zināms, oficiālajās aprindās runā par tādiem centieniem kā izlīgšana, samierināšanās un citiem tamlīdzīgiem. Vērojamas pat zināmas darbības un rosības. Taču stipri dažādas, pat nelietīgas.

Piemēram. Pavisam nesen, jūnija sākumā, Rīgas krievu avīze “Čas” nodrukāja rakstu, kura virsraksts latviski lasāms tā: “Baltijas meli. Baltijas derusifikācija kalpo ģeopolitiskām interesēm”.

Pati par sevi šāda satura un tendences publikācija avīzē nepārsteidz, un kā viens atsevišķs samazgu laistīšanas gadījums mūsu lasītājam nešķistu ievērības vērts. Taču šis nav tāds vienīgi atsevišķs gadījums. Kāpēc?

Vispirms tāpēc, ka minētais raksts, gan ar nedaudz citādu virsrakstu, jau maija vidū tika nodrukāts otrā Rīgas krievu avīzē “Vesti”. Acīmredzot šo rakstu kaut kādu iemeslu dēļ bija nepieciešams izplatīt arī “Čas”. Krievvalodīgajam lasītājam “Vesti” rakstu ieteica kā kādu angļu zinātņu doktora sarakstītu un no Maskavas centra piesūtītu materiālu. Droši vien tāpēc, ka tāds angļu zinātņu doktora sarakstījums Rīgas šovinistiem šķistu ticamāks. Kā man šķiet, šī doktora Laflenda sacerējuma nepieciešamākā daļa bijusi tā, kur “pētnieks” atklāj (!), ka Baltijas valstis nav agresīvi sagrābtas, okupētas, bet… PSRS atgūtas kā Krievijas impērijas likumīga teritorija. Redz, ko ieborē Latvijas krieviem krievu avīzes Latvijā.

Par citiem tāpat mūsu valsti un latviešu tautu aizvainojošiem “atklājumiem” nerakstīšu, par tiem “Latvijas Avīzes” līdzstrādnieks Ģ. Vikmanis izsmeļoši ziņoja tūdaļ pēc Maskavas sūtījuma publicēšanas “Vesti” (skat. “LA” 18. maijā: “Vēlīna piegāde no Maskavas”). “Latvijas Avīzes” publikācija arī atklāja būtisko faktu, ka “angļu doktors” patiesībā “strādāja” Krievijas propagandas iestādē Parīzē. Ar šo iestādi saistīta krievu šovinistu autoritāte vēstures profesore N. Naročņicka, kas jau 2005. gadā grāmatā “Россия и русские в мировой истории” (“Krievija un krievi pasaules vēsturē”) saviem lasītājiem izskaidroja, ka padomju karaspēka ienākšana Baltijas valstīs esot bijis tikai Krievijas impērijas tiesību atjaunošanas akts… Nekāda agresija, nekāda okupācija. Krievija un krievi atgriezās savā Baltijā. Dažus gadus vēlāk N. Naročņickas amata brālis I. Pihalovs krievu lasītājus uzmundrināja šādi:

“Vēstures pieredze māca mūs būt optimistiem. Daudzu gadsimtu laikā ne vienu reizi vien gadījās zaudēt Baltijas zemes, tomēr, kolīdz krievu valsts savāca spēkus, tās atgrieza Krievijas sastāvā. Domāju, tā notiks vēlreiz.”

Šovinistiskas publikācijas vienlaikus divos krievu laikrakstos nepametīsim nepamanītas. Vai to darīs politiķi – vēl pārliecināsimies. Pēc tam kad Valsts prezidents bija apmeklējis “Čas” redakciju, aprakstītais izlēciens bija grūti iedomājams. Taču tas notika pirms Latvijas Bankas prezidenta vizītes turpat.

June 19, 2012 Posted by | krievu impērisms, Okupācijas sekas | Leave a comment

Zanders: 14. jūnijs ir ne tikai atceres diena, bet arī simbolisks atskaites punkts

Māris Zanders
Valsts prezidents pagājušajā nedēļā aicināja neaizmirst 1941. gada notikumu mācības. Bērziņam taisnība, jo 14. jūnijs ir ne tikai atceres diena, bet arī simbolisks atskaites punkts, kā Latvijas valsts līdz šiem traģiskajiem notikumiem nonāca. Atbilstoši presē varējām lasīt kvalitatīvus Latvijas vēsturnieku stāstījumus, kas vienmēr noderīgi. Bet…

Izņemot bijušā Helsinku grupas dalībnieka Jāņa Rožkalna apceri par pirmo 14. jūnija pieminēšanas reizi (1987. gadā), nekas izvērsts neparādījās tieši par šo lappusi mūsu vēsturē. Žēl. Pirmkārt, tāpēc, ka tik maz godinām cilvēkus, kuri 80. gadu vidū, kad Latvijas neatkarības atgūšana bija tikai sapnis, toties represijas pret sapņotājiem – realitāte, nenobijās un devās pie Brīvības pieminekļa. Otrkārt – un tas no sabiedrības interešu viedokļa kopumā varbūt vēl svarīgāk -, 1986.-1988. gada notikumu kontekstā netiek pārrunāts, kā uz pārdesmit drosmīgo aktivitātēm reaģēja tā laika vara. Un runa jau nav par čekistiem vai miličiem. Visus jau nenosauksi, tāpēc no konkrētu uzvārdu minēšanas izvairīšos, tomēr joprojām gluži labi atceros, kuri no vēlāko laiku lielajiem patriotiem vai nu publiski nosodīja «pretvalstiskās aktivitātes», vai vismaz kratījās no tām vaļā kā velns no krusta. Varētu teikt – kas nu vairs ko «vecas lietas cilāt». Un tomēr. Jau pieminētajās publikācijās vēsturnieki ne tikai aplūko 1940.-1941. gada notikumus, bet arī mēģina saprast, no kurienes radās boļševiku līdzskrējēji, vai bija «piektā kolonna». Pārliecinātu PSRS piekritēju bijis gaužām maz, tātad brīnumainu «evolūciju» savos uzskatos uzrādījuši vairāki tā laika labāko aprindu pārstāvji. Ritvars Jansons tieši norāda uz paralēlēm starp «piekto kolonnu» tolaik un, piemēram, nemieriem Tallinā 2007. gadā. Inesis Feldmanis pauž rūgtas atziņas par tā laika Latvijas politiskās elites mugurkaulu.

Tātad gan 1940.-1941. gadā, gan 80. gadu vidū mums ir saskaitāmais vienādojumā ar nosaukumu «līdzskrējēji». Viņu darbība 1940. gadā veicināja nonākšanu pie labi zināma rezultāta. Savukārt šī slaka no 80. gadiem joprojām ir sveika un vesela, lielā daļā gadījumu gluži labi iekārtojusies, aktīva un ar ietekmi. Vai nebūtu vērts zināt šos varoņus?

June 18, 2012 Posted by | Okupācija, piemiņa | Leave a comment

14. jūnija stāsts: balandu zupas garša un Sibīrijas rūdījums

http://t.co/cU5lNLyk  (no portāla apriņķis.lv)

Arvim Valteram un citiem izsūtītajiem siguldiešiem piemineklis Čakstes un Pils ielu krustojumā nav tikai skaists akmens veidojums. Tā ir vieta, kur atcerēties un pieminēt pagātni.
Arvim Valteram un citiem izsūtītajiem siguldiešiem piemineklis Čakstes un Pils ielu krustojumā nav tikai skaists akmens veidojums. Tā ir vieta, kur atcerēties un pieminēt pagātni. Foto: Krišjānis Grantiņš

“Tas ir datums, kurā mūsu ģimeni izšķīra, izdzina no mājām un iemeta pavisam citā pasaulē. Pēc izsūtīšanas bijām spiesti dzīvot un izdzīvot tajos apstākļos, kā arī pēc tam vēl saņemt spēkus, lai atgrieztos atpakaļ,” saka siguldietis Arvis Valters (80). Viņu kā mazu puiku kopā ar ģimeni 1941. gada 14. jūnijā izveda no toreizējām mājām Liepājas rajona Vaiņodes pagastā uz tālo Krasnojarskas apgabalu Sibīrijā.

Cilvēcība necilvēcīgajā

Vaiņodē, uz Lietuvas robežas pusi no militārā aerodroma atradās Valteru ģimenes mājas. Vietai ir sena vēsture. Pirmā pasaules kara laikā tur tika izvietoti vācu cepelīni. Vēlāk militārie angāri iesakņojās Rīgas ainavā, kļūstot par Centrāltirgu. A. Valtera tēvs bija aizsargu priekšnieks, tādēļ jau pirms izvešanas vairākas reizes tika pratināts: “Viņu sauca uz visām malām, tad pa naktīm tikai veda mājās. Protams, ieročus uzreiz lika nodot. Tēvs to arī izdarīja. Taču padomju iekārtai, kā jau parasti, likās, ka kaut kas ir paturēts, ka tēvs gatavo kaut kādas provokācijas… Mierā nelika ilgu laiku.”

Liktenīgajā vasarā A. Valteram bija tikai deviņi gadi, taču liktenis bija lēmis, ka viņam kā bērnam jāiepazīst dzīves skaudrā puse. Sirmais kungs atminas, ka tajā dienā visi apkaimes zemnieki bija norīkoti talkas darbos. Bija jānes akmeņi aerodroma celtniecībai. “Tēvs, sakrāvis akmeņus, bija ceļā uz aerodromu, mamma devās uz pienotavu. Abu ceļu šķērsoja auto. Cilvēki tajā paziņoja, ka jāgatavojas izbraukšanai,” atminas izsūtītais. Viņš vēl toreiz nesaprata, ko nozīmē šī lielā rosība. Māja pilna ar cilvēkiem. Mamma krāmēja mantas un cēla augšā mazo brāli un māsu. “Tie cilvēki, kuri organizēja mūsu ģimenes izvešanu, nesteidzināja. Ļāva kravāties trīs stundas, kas tajos apstākļos bija daudz. Tāpat pieteica, lai obligāti ņem līdzi siltās drēbes. Noderēs!” stāsta A. Valters, piebilstot, ka viņa ģimenei tādā ziņā vismaz paveicās – no ielas taisnā ceļā uz vilcienu nesūtīja. Par izvešanu atbildīgie ļāva paņemt līdzi visu nepieciešamo. Taču tā arī bija pēdējā reize, kad mazais puika, viņa brālis un māsa redzēja savu tēvu. Toreiz gan solīts, ka galā ģimene atkal satiksies, taču vārdi izplanēja vējā. Uzreiz pēc izsūtīšanas tēvs tika nosūtīts uz darba nometni Kirovas apgabalā, kur izturēja trīs gadus un turpat arī mira.

Gultas vietā vagona lāvas

Ģimene, kas vēl vakar bija saldi dusējusi gultās, nu par savu guļasvietu sauca cietas vagona lāvas. Tad sākās ilgais ceļš. Vispirms uz Liepāju, pēc tam pa Glūdas ceļu uz Jelgavu, līdz nonāca līdz Krustpilij. “Tā tālāk. Projām no dzimtās puses un Latvijas, caur visai Krievijai, līdz Krasnojarskai,” atminas izsūtītais. Par spīti skarbajai situācijai, arī šoreiz tajā visā bijusi kripatiņa cilvēcības. Nonākot aiz Urāliem, vilciens apstājās un cilvēki, kuriem bija līdzi paņemta nauda, varēja iet uz pēdējo vagonu un iegādāties pārtiku. Gan līdzi paņemtā pārtika, gan iespēja to iegādāties ļāva ģimenei vismaz smagajā brauciena laikā nepalikt ar tukšiem vēderiem. Nonākot Krasnojarskā mazajam Arvim nācās pieaugt daudz ātrāk, lai spētu palīdzēt ģimenei izdzīvot.

Balandu zupa un nātru salāti

Valteri tika nomitināti sādžā 300 kilometrus no Krasnojarskas. Labi bija tas, ka vietā zemi varēja lauksaimnieciski apstrādāt. “Kad aizbraucām, tad jau, protams, bija par vēlu kaut ko stādīt, taču vismaz bija iespēja kaut nopirkt par naudu. Tāpat maizi deva. Sākumā strādājošajam dienā pienācās 600 grami, bet bērniem – 400 grami. Vēlāk gan normas mainījās no tā, cik pieejami bija produkti. Bija reizes, kad nesaņēmām neko,” atminas A. Valters. Visgrūtākais esot bijis 1942. un nākamā gada ziema. Naudai nebija vērtības. Spēkā bija pirmatnējais barters. Vissliktākais bija tas, ka varasvīri nepiešķīra zemi. Gan Valteru ģimene, gan citi sādžā mītošie latvieši bija gatavi strādāt savā piemājas dārzā. Atlika vien sarunāt ar vietējiem krieviem, ka par palīdzību viņu piemājas dārziņos tika iedots zemes pleķītis. Kad Arvim bija 10 gadu, viņš kopā ar citiem sādžas puišeļiem devās uz taigu un lasīja visu, kas vien ir ēdams – sēnes, ogas, pat balandas un nātres. Jau no 11 gadu vecuma sācis stādāt visus iespējamos darbus, ko parasti dara pieaugušie. Sākot no malkas zāģēšanas līdz pat kartupeļu kaltēšanai. Tos sūtīja karavīriem uz fronti. Par spīti tam, dzīves apstākļi bija ļoti smagi. “42. gadā mums bija veģetārā diēta. Nātru zupa pusdienās, balandas vakariņās…Tā arī dzīvojām. Kad izvārījām pirmos kartupeļus, to garša man likās tāda jocīga. Biju pieradis jau pie šādiem produktiem,” ironiski smej 80 gadīgais kungs, kuram Sibīrijas skarbie apstākļi deva rūdījumu visai dzīvē. Kolhoza dārzeņus ņemt nedrīkstēja. Par to varēja saņemt ļoti smagu sodu. Pārtika Sibīrijā bija zelta vērtē. ” Es gan vienu reizi gandrīz tiku pieķerts. Biju aizgājis uz mežu pēc sēnēm. Nākot atpakaļ no kolhoza vagām no zemes izrāvu pāris kartupeļus. Tos ieslēpu pa vidu sēnēm. Mani uz ceļa kolhoznieču bars un viens mazs puika. Prasa, ko nesu. Sūtīja to puiku taustīt, vai tiešām kuļķenē sēnes. Viņš aptaustīja un kartupeļus nesajuta. Tā es par mata tiesu izglābos,” stāsta izsūtītais siguldietis. Veiksme viņam uzspīdēja arī pāris gadus vēlāk.

“Sibīrijas bērns” atgriežas

1946. gada augustā sākās tobrīd 14 gadīgā Arvja ilgais ceļojums uz mājām. Tajā laikā Krasnojarskā bija ieradušies cilvēki, kuri vāca kopā tos Sibīrijas bērnus, kuri svešumā bija kļuvuši par bāreņiem. Mērķis – vest atpakaļ uz Latviju: “Mūs iesēdināja milicijas mašīnā. Vispirms uz Krasnojarsku un pēc tam jau uz mājām.. Es biju kā izmēģinājuma trusītis. Ja nonākšu līdz galam veiksmīgi, tad sūtīs arī brāli un māsu.” Viņš zina stāstīt, ka daži vecāki no citām sādžām veduši savas atvases, lai arī tās piereģistrētu kā bāreņus un viņi tiktu atpakaļ uz dzimto zemi. Tā kā vecvecākus neizsūtīja, Arvim, kurš vēl nebija sasniedzis pat 16, bija kur atgriezties.

Pirms došanās ceļā vēl nedēļu nācās uzturēties Krasnojarskā. ” Atceros, ka mums deva ēst zupu, kurā bija zaļi tomāti un nedaudz putraimu,” tā Arvis, norādot, ka šajā laikā arī bez darba nav sēdējis. Kopā ar citiem savas sādžas puišiem devušies zāģēt malku. Par to saņēmuši papildus porcijas. Tad pienāca laiks doties mājās. Aptuveni nedēļu vilciens cauri Krievijai brauca uz Maskavu. Tur pāris dienas vajadzēja uzkavēties. ” Vienu dienu mums absolūti nebija ko ēst. Tad tie cilvēki, kuri mūs veda atpakaļ uz Latviju, pa savu naudu nopirka maizi, lai vismaz katram iedotu pa vienai šķēlītei.” Pēc dažām dienām Maskavas ainavas nomainīja dzimtā Rīga. Kādu laiciņu sabijis bērnu namā, Arvis pēc pieciem gadiem sastapās ar vecvecākiem un dzimto Vaiņodes pusi.

Mammu izsūta divas reizes

Pēc diviem mēnešiem uz Latviju atbrauca arī brālis un māsa. ” Viņi bija klāt ātrāk, bet ilgu laiku sabija Rīgā. Mums nebija laicīgi izziņots, ka māsa un brālis jau ir Rīgā. Es atbraucu septembrī un novembrī mēs jau satikāmies,” teic Arvis. 1947. gadā nelegāli uz mājām atbēga arī mamma. Taču pēc diviem gadiem, 1949. gadā, sekoja vēl viens deportācijas vilnis. Valteru ģimenes mamma atkal tika izsūtīta uz Sibīriju. Tur viņa sabija gandrīz desmit gadus, bet tēvs dzimto Latviju vairs savām acīm neskatīja. Arī paša Arvja dzīves ceļš aizvedīs viņu prom no dzimtās Kurzemes puses.

Kurzemnieks Siguldā

Pēc toreizējās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas, tagad universitātes, pabeigšanas, jaunais Arvis tika norīkots darbā uz Madonas rajona Vestienu, kur nostrādāja četrus ar pusi gadus: ” Tad izlasīju avīzē sludinājumu par darbu Siguldā. Atbraucu, mani te pieņēma un kopš 1966. gada esmu siguldietis.” Lai gan darba gaitas jau beigušās, sirmais kungs bez rosības nesēž arī tagad. Viņš aktīvi darbojās vietējā represēto biedrībā. Viņš grib, lai cilvēki zina, ka 14. jūnijs nav tikai kārtējā diena, kad pie mājas jāuzvelk karogs ar sēru lenti. Tā ir diena, kurā pirms 71 gada tika salauzti daudzu latviešu likteņi, izpostītas ģimenes un sapņi izkūpēja kā dūmi lopu vagonos vai Sibīrijā.

June 14, 2012 Posted by | represijas, REPRESĒTIE, Sibīrija | Leave a comment

%d bloggers like this: