gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Doktora Vidiņa politiskā pieredze

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=351796:doktora-vidia-politisk-pieredze&catid=95:intervijas&Itemid=439

– Nāciet, parādīšu jums mazu medicīnas iestādi, kas laukos spēj sekmīgi izdzīvot, darboties un pat druscīt vēl nopelnīt, – vedina dr. JURIS VIDIŅŠ (74), kurš pēc darbošanās politikā vairākus gadus uzņēmies vadīt Viļānu slimnīcu. – Zelta cilvēks, otru tādu dakteri kā viņš vajadzētu pameklēt! – Vidiņa kungu slavēja slimnīcas apgaitā mūsu satiktie ļaudis.

Taču “Latvijas Avīzes” žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis ar kādreizējo “Helsinki–86” grupas vadītāju un tagadējo “Vienotības” biedru vairāk runāja par politiskām aktualitātēm.

V. Krustiņš: – Jau vairākās intervijās ar sabiedrībā pazīstamām personām esam vērtējuši iespēju sadzīvošanai, izlīgumam, konsolidācijai Latvijā, uz ko vedinājis prezidents Bērziņš. Gribētu zināt, Vidiņa kungs, kā jūs skatāties uz šo ideju ar savu dzīves un politisko pieredzi.

J. Vidiņš: – Tie ļaudis, kuri skatās “Pervij Baltijskij”, karina Georga lentītes un aizkavējušies padomijas apjūsmošanā, nekad ne interesēsies, ne piekritīs vienoties. Tāpat kā viss “Saskaņas centrs”. Manā skatījumā viņi ir Latvijas valsts ienaidnieki – lai kā viņus pūlētos pārliecināt un mudināt uz pretējo. Mūsu mazajā slimnīcas kolektīvā arī ir krievietes, tostarp tādas, kas nekad nav balsojušas par “SC”, bet ir atdevušas balsi “TB”/LNNK. Viņas ir vietējās, ar saknēm un senčiem Latvijā. Iebraucēji ir pilnīgi citādi. Padomju laikā slimnīcās man bija sanitārīte Ovčiņikova, kura turējās pie ieskatiem un nekad neslēpa – eti sovetskije kogda prišļi, vsja žizņ izmeņilas (kad atnāca tie padomju cilvēki, visa dzīve pārmainījās. – Red.). Arī viņa ienācējus uztvēra ne kā atbrīvotājus, bet kā okupantus. Esmu atklāti teicis jūsu avīzei, ja pie manis atnāks uzstājīgs krievs, šovinists ar prasību “govorite po ruski” (runājiet krieviski. – Red.), es viņu neārstēšu.

E. Līcītis: – Šādu nostāju diezin vai atbalstīs jūsu “Vienotības” partija.

– Par atbalstu Slucim mani jau gribēja izslēgt no Pilsoniskās savienības, bet tas ir tāds attieksmes jautājums. Ir vietas, kur arī mani saņems kā ultranacionālistu, un diezin vai saņemšu palīdzību vai pakalpojumu. Esmu sajutis, ka attiecas ar naidu vai greizi skatās, bet nekad neesmu izjutis necieņu pret sevi – tas gan atzīmējams. Mans viedoklis principā tiek respektēts krievu sabiedrībā, jo vienmēr izteikts stingri un nepiekāpīgi. Tādu valodu viņi ciena, bet locīšanos ne visai.

Taču pamatā iebraucēju pārliecība ir tāda, ka viņi Latvijā ieradušies kā atbrīvotāji, kā pārcilvēki pār “aborigēniem”, un ar gadiem tur nekas nemainās. Te nopūlas runāt par integrāciju, bet iebraucēju mentalitāte, pārliecība iet cauri ģimenēm, pāri paaudzēm, daudzi tajās ņirgājas par vārgajiem integrētāju centieniem.

Varbūt mazos kolektīvos, kur cittautieši redz, ka priekšnieks un citi latvieši neizceļ tautību, bet vērtē pēc darba – tur šī pārliecība viņos mainās, bet ļoti lēnām un pakāpeniski.

– Jā, šķiet, ka tā proporcija, cik lielā pārsvarā 1990. gadā iedzīvotāji vēlējās neatkarību un brīvu valsti un cik bija pretī, ir saglabājusies līdz pat mūsdienām, un referenduma balsojums parādīja, cik mūsu zemē ir pilsoņu, kas vēlas Latvijā citu valsts valodu.

– 90. gadu sākumā “svaru” nodrošināja arī krievu karaspēks, kas drīkstēja balsot, bet armija sen aizgājusi, un tad liekas, ka Latvijas valsts pretinieki skaitā pat pieaug! Lai nu nestāsta izdomātas pīlītes, ka referendumā bija “protesta” balsojums vai “aizskartās pašcieņas” balsojums – nē, tā bija tīra krievu šovinisma izpausme.

V. Krustiņš: – Kādi secinājumi jāizdara pēc referenduma?

– Ka arī viņu vadošie politiķi Ušakovs ar Urbanoviču ir nesalaužami savā pārliecībā, latviskām partijām nav ko meklēt sadarbību ar “Saskaņas centru” – pretlatvisku organizāciju. Man grūti saprast, kamdēļ latvieši Elksniņš, Zariņš un citi turas kopā ar šo spēku. Rēzeknes un citos Latgales novados ir atsevišķi pagasti, kur dzīvo līdz 90% cittautiešu, un ir pagasti, kur lielā īpatsvarā ir latvieši. Kad balsoja par iestāšanos Eiropas Savienībā, tad pirmie nosvērās “pret”, bet otrie izšķīra “par”. Rēzeknē pilsētnieku vidū “pret” bija nedaudz vairāk. Tagad Rēzeknē nedalīti valda “SC” un grābj ES fondu naudu atspērušies, lai gan kā pirmie aģitēja, ka šai savienībā kāju nav ko spert. Vēl ir interesanta attiecība, kuros pagastos jāmaksā visvairāk pabalstu. Audriņu pagastā ar minēto lielo krievu īpatsvaru uz vienu iedzīvotāju pašvaldība maksājusi 41 latu, turpretī latviskā pagastā – 7 latus uz iedzīvotāju. Bet kas visvairāk bļauj, cik šī valsts ir slikta? Tie, kas vairāk no tās saņem! Tais pagastos negrib sākt uzņēmējdarbību, dažkārt nekustas savā sētā, bet bļauj, cik slikti klājas šai valstij, būs rindā pirmie.

Ceļu remonti, tilti, slimnīcas, viņu jaunatnes centrs “Karandaš”, milzīga ēka – visu Bartaševics, Rēzeknes mērs, būvē par iegūto Eiropas naudu. To gan neaizmirst – jaunatnes centra spāru svētkos vainagā iesiet Georga lentīti! To ne katrs ievēroja, droši vien atbraukusī Grendes-Jaunzemes kundze arī ne.

– Latgalē dzīvo daudz vecticībnieku – ko jūs par viņiem sakāt?

– Viņi ir dažādi. 1940. gadā tankus sagaidīja arī liela daļa vecticībnieku no Maskavas forštates. Ja tik tuvu atrodas senču zeme, minoritātes bieži vien tiecas ar to apvienoties. Starp pašreizējiem vecticībnieku vadītājiem tas arī spiežas ārā – daži aicināja balsot par otru valsts valodu. Atklāti sakot, jāsaka gan paldies, ka Ušakovs bija to vidū, kas parakstījās zem šīs prasības. Tas atvēra acis Āboltiņai vai mūsu aizsardzības ministram Pabrikam, kuri visu laiku taisījās, ka varētu iet un čupoties ar “SC”. To gan gribu pateikt, ka ne Saeimas spīkere Āboltiņa, ne ministre Viņķele nevar tik brīvi runāt kā viens pensionārs Vidiņš…

E. Līcītis: – Jā, uz to jūsu meita Ilze Viņķele norādīja, lai nacionālajos jautājumos mēs sapratni labāk meklējot ar tēvu.

– Un mums bijušas pat diezgan asas “ģimeniskas” diskusijas, taču kā Ilze, tā citi “Vienotības” vadībā pāraug, redzot, kas notiek acu priekšā un cik draudīgi var izvērsties apstākļi.

– Tātad mēs varam reģistrēt, ka, pēc Vidiņa domām, sirdī Āboltiņa ir tikpat liela nacionāliste kā jūs pats, tikai nereti traucē vajadzība rādīt oficiālo, ieturēto nostāju?

– Partijas iekšējā sarakstē esmu bijis itin ass, uzklupis, kad valdības nostāja likusies nepieņemama, bet zinu, ka viņi lasa, iepazīstas ar to, ko biedri saka. Es jau nekad neslēpju, ko domāju, esmu diezgan principiāls.

V. Krustiņš: – Nav ko iebilst pret Valsts prezidenta misiju tuvināt puses, vienot sabiedrību. Tomēr vajadzētu pateikt – jā, mums ir draugi, lai tie būtu krievi vai jebkuras citas tautības, bet ir tādi, ar kuriem kopā neiesim.

– Nekad neesmu sapratis, kāpēc Bērziņš nevar nostāties stingrā Igaunijas prezidenta Ilvesa pozīcijā. Šeit daudzreiz vērojama locīšanās, nevēlēšanās runāt skaidru un gaišu valodu.

Nu, nedrīkst nerunāt atklāti un jāiztiek bez tās aizbildināšanās, atpakaļskatīšanās – bet kā uz to reaģēs? Tas spiediens, kas šeit tiek izdarīts, lai uzturētu nestabilitāti, ne mazināsies, nedz palielināsies atkarībā no tā, ko pateiks Latvijas prezidents. Tas vienmēr būs masīvs un ciešs spiediens.

Ja gribēs, izmantos epizodi ar leģionāru formās tērpto puišu viesošanos bērnudārzā, nesmādēs neko citu, tikpat “noderīgu”. Atradīs ieganstus spiest, un, ja lielais kaimiņš redzēs, ka mēs zem tā liecamies, ļoti sāpīgi reaģējam, tad gan pastiprinās spiedienu.

– Vispirms par pretsparu un pozīcijas turēšanu jādomā valsts iekšienē – ne katru reizi jāaizbildinās ar Maskavas roku. Ir vietējās…

– Varbūt vēl dziļāk jāieskatās, jo nav noslēpums, ka 30 balsotāji “par” neatkarību 4. maijā bija čekas maisos.

– Vidiņa kungs, bet aktīvi šodien ir pavisam citi spēki, un tie grib tikt pie varas, aģitējot, ka jāļauj vēlēt nepilsoņiem, un citiem līdzekļiem – to mērķis gan ir “vecais”, proti, panākt Latvijas pārkrievošanu.

– Šai situācijā varbūt varētu izdoties kādu daļu cittautiešu darīt lojālākus, ar viņiem individuāli strādājot, lai gan milzīgus sasniegumus neparedzu. Te der atcerēties Mamikina rakstīto padomu pēc viņa vienošanās Maskavā, ka derētu vest krievus ekskursijā uz Krieviju un tad atbraukuši viņi gatavi bučot Rīgas stacijas peronu, ka laimīgi tikuši ārā un atgriezušies. Vēl viens variants pārliecināt nepārliecināmos ir dzīves līmeņa celšana, taču kopumā jūs redzat, cik stabils ir “SC” elektorāts, tas skaitā nekrītas. Redziet, latvieši ir neliela nācija, bet, neraugoties uz kašķiem, mēdz turēties kopā kā liela, liela ģimene. Bet ievērojama daļa cittautiešu ir tais ieskatos, ka viņu īstā ģimene, mājas ir pretējā pusē, aiz Zilupes. Ar to tad derētu apvienoties. Bet es par noziegumu uzskatu Godmaņa un Gorbunova rīcību valsts atjaunotnes pašos sākumos. Toreiz pēc lielajām pārvērtībām un puča izgāšanās daudzi kravāja čemodānus, vai nu vainu juzdami, vai nevēlēdamies paciest šo Latvijas Republiku, taču šie abi kungi mierināja – nebrauciet, nekur nebrauciet, šeit nekas tāds nenotiks. Tolaik nepilsoņu bija divtik vairāk, nekā ir tagad, un tanī faktā, ka viņu lielais vairums palika Latvijā, ir Godmaņa un Gorbunova “nopelns”. Mums tik grūti klājas tāpēc, ka vienai trešajai daļai Latvijā dzīvojošo ir pretvalstisks noskaņojums. Ja 1990. – 1991. gadā nebūtu šādi aicinājumi, iespējams, te būtu tikai viena desmitā daļa nelojālo.

– Ko jūs teiksiet par jaunajiem nacionālistiem, pats būdams citas partijas, nevis “Visu Latvijai” rindās?

– “Visu Latvijai” puiši būs spiesti kļūt asāki, citādi kādu daļu elektorāta atņems “Vienotība”. Tā izskaitļots, ka jebkurā valstī izteikti nacionāli ir ap 10 – 15 procentu pilsoņu, “dabiskie” vēlētāji par attiecīgiem spēkiem. Pārējie ir ar mieru piekrist vai atkāpties no nacionālo vēlētāju loka atkarībā no tā, cik sekmīgi un pārliecināti sevi pierāda un darbojas nacionālās ievirzes partija.

Ja “Visu Latvijai” kļūs piesardzīgāki vai “glumāki”, tad zaudēs atbalstītājus, tie piesliesies stiprākiem. Tad var nākties piedzīvot “veco” tēvzemiešu likteni, kad tie tapa jēli un tik domāja par amatu ieņemšanu un sagrābšanu.

Otrkārt, darbojas atsperes princips, tad tauta, sajutusi briesmas nacionālās valsts pastāvēšanai, reaģē un nodod balsis stingri nepiekāpīgiem nacionālistiem daudz vairāk nekā bezmugurkaula partijām. To gan esmu ievērojis, un tas dod pa nerviem, ka jaunos nacionālistus pamāca – jūs labāk nerunājiet pretim, jums jākļūst pragmatiskākiem. Cik tad mums gara atjaunotās neatkarības vēsture? Divdesmit gadi, bet rekur savairojušies gudri pamācītāji, “pragmatiķi”. Mana meita nereti arī runā to, ko domā, un no “rūdītāku” politiķu viedokļa bieži tas izklausās nepareizi.

E. Līcītis: – Nē, nē, ir cilvēki, kuri uzskata, ka ministre Viņķele ir “Vienotības” uzlecošā politiskā zvaigzne, ka viņu atšķirībā no daža laba vismaz var vest cilvēkos, kaut viņai amatā jākārto smagas lietas.

– Ilze jau ir gudra meitene, nekādas mahinācijas netaisa, nesmukumos neiepinas, dzīvo no algas. Cilvēki novērtē “tīrus” politiķus. Tas gan ir jūtams, cik ļoti saudzē un taupa “Saskaņas” politiķus krievu presē, kur neatradīsi ne grama kritikas, ne informācijas par rebēm un nesmukumiem, ko atklājuši latviešu žurnālisti. Turpretī latviskajā informācijas telpā politiķus “sit” no visām pusēm – nereti ir jau arī pelnījuši. LTV 1 reizēm vēl gadās kāda pozitīva ziņa, bet TV3 un LNT tiecas sameklēt negatīvo vien. Tas melnais – tas dikti nospiež cilvēkus.

June 4, 2012 - Posted by | krievu impērisms, Okupācijas sekas

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: