gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Kādas Jēkabpils krievu vecticībnieku ģimenes stāsts

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=352533:kdas-jkabpils-krievu-vecticbnieku-imenes-ststs&catid=154:latvij&Itemid=179

1941. gada 14. jūnija agrā rītā pie Filozofu ielas 16. nama Jēkabpilī apstājas kravas automašīna. Tur “iekrāva” krievu vecticībnieku Fedotovu ģimeni – ģimenes galvu Porfīriju, viņa sievu Anastasiju, astoņus gadus veco meitu Valentīnu un trīsgadīgu Gaļinu. Krustpils stacijā ģimene apgādnieku redzēja pēdējo reizi.

Porfīrijs, kā vairākums no Latvijas izsūtīto vīriešu, nokļūst Vjatlagā Kirovas apgabalā. Te nelaimīgais uzzina, ko par viņu represīvajos dokumentos ierakstījuši Jēkabpils čekisti. Viņi centīgi pildījuši PSRS valsts drošības tautas komisāra Vsevoloda Merkulova instrukciju. Apsūdzībā uzrādīts, ka 1897. gadā Jēkabpilī dzimušais Porfīrijs Fedotovs kā baltās armijas virsnieks palīdzējis buržuāziskajai valdībai atbrīvot no boļševikiem Latgali; no 1932. gada bijis “fašistiskajā” aizsargu organizācijā, vadījis skautu kopas Daugavpilī, piedalījies Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maija apvērsumā, bijis slepenpolicijas ziņotājs, aģitējis pret padomju varu. To visu pavēstījis kāds “stukačs” (ziņotājs) A. Ivanovs ar segvārdu “Vienspils 35”. Vjatkas lēģerī Fedotovu pratina “oper Brozgoļ” un protokolu apstiprina Vēveris. Iniciāļi abiem nav uzrādīti. Visi represīvie dokumenti sagatavoti tikai krievu valodā.

No “sarkana” par “sarkanbalto”

Grieķu valodā “porphyra” nozīmē “purpurs”. Antīkajā pasaulē apģērbs purpura krāsā bija dižciltības un augsta stāvokļa apliecinājums sabiedrībā. Vārdā “Porfīrijs” vai “Parfīrijs” tika dēvēti gan antīkie filozofi un dzejnieki, gan garīgie vadītāji agrīnās kristietības periodā. Porfīrijs Fedotovs beidza Jēkabpils pilsētas skolu, kuras baltā kolonnām rotātā ēka funkcionē vēl šodien. Te, starp citu, mācījies autora vectēvs Kārlis Lasmanis un arī pats autors. Visi trīs baudījuši Sibīrijas tāles. Pirmie divi uz neatgriešanos.

Fedotovs pēc mācībām braucis sezonas darbos uz Suhumi. Domājams, kā viesmīlis. Beidzis reālskolu Maskavā. Iestājies augstskolā, Vēstures un filoloģijas fakultātē, domājams – A. Šaņavska Tautas universitātē. 1916. gada pavasarī jauno studentu iesauc armijā. Jau trešo gadu dun Pirmais pasaules karš. Jauniesauktais beidz paātrinātus virsnieka kursus un tiek nosūtīts uz Dienvidrietumu fronti, kur cīnās pret austriešu un vācu vienībām kā izlūks un vada komandieris. Divas reizes ievainots, vienreiz kontuzēts, saindējies gāzu uzbrukumos. Apbalvots ar Sv. Staņislava kara ordeņa 3. šķiru un 
Sv. Annas 4. pakāpi. Tie ir kaujas virsnieku apbalvojumi, kādus saņēmuši visi vēsturē iegājušie latviešu virsnieki: Oskars Kalpaks, Pēteris Radziņš, Fridrihs Briedis, Hugo Rozenšteins un vēl simtiem citu.

Pēc ārstēšanās Maskavas hospitāļos un 2. Maskavas praporščiku skolas beigšanas Porfīrijs palika aizmugurē par mācību instruktoru. 1917. gada Februāra revolūcija un boļševiku apvērsums jau noticis. Savas junkuru vienības priekšgalā Fedotovs aizstāv Kremli pret sarkano – uz to brīdi vandaļu – uzbrukumu. Teātra laukumā ievainots, viņš nonāk Grodņas hospitālī. Pēc izveseļošanās pieredzējušo virsnieku iesauc sarkanajā armijā un kopā ar Pētera Stučkas pseidovaldību viņš dodas uz Latviju.

1919. gada pirmos četrus mēnešus Porfīrijs Fedotovs ir dzimtās Jēkabpils komandants. Sarkanajai armijai atkāpjoties, 1919. gada jūnijā viņš dezertē, slēpjas. Sagaida igauņus, kuri Jēkabpili atbrīvo no sarkano varas, pats piesakās, un viņu gandrīz nošauj.

Tomēr atrodas cariskās armijas laiku karabiedri, kuri galvo, un Porfīrijs Fedotovs kļūst par Latvijas armijas Valmieras pulka virsleitnantu. Bermonta kampaņas laikā būvē tiltu pār kādu no Zemgales upēm, nopelna pateicību. Latgales atbrīvošanas mēnešos atkal pilda komandanta pienākumus, šoreiz Krustpilī. Karam beidzoties, palikt Latvijas armijā tomēr neizdodas. Pēc vairākām atestācijām 1922. gada janvārī Fedotovu demobilizē. Virsnieka personāllietā ierakstīts: “Labs kaujas virsnieks, bet straujā rakstura un nervozitātes, arī vājo latviešu valodas zinību dēļ audzināšanas darbam miera laikā nepiemērots.” Protams, kur gan Porfīrijs būtu varējis apgūt latviešu valodu? Jēkabpils skolā bija krievu un vācu mēle, tādēļ jau tika par izlūku cara armijā. Tad vēl ievainojumi, kontūzija, gāzes – visam savs iespaids. Slēdzienā norāde arī uz invaliditāti. Pēc brīvības cīņām demobilizēja daudzus.

Uzticīgs Latvijai

Izmantojot sakarus dzelzceļnieku aprindās, Fedotovs iekārtojas darbā Daugavpils vagonu remonta rūpnīcas noliktavās, kur uzkalpo līdz vecākajam pārzinim. 1925. gada maijā apprecējās ar Anastasiju Ragozinu no Maltas. Piedzima divas meitas. Daugavpilī viņš pierāda, ka nav ne nervozs, ne valodu nezinošs. Sabiedriskā laukā kļūst par skautu komandas vadītāju; gūst vienu paaugstinājumu pēc otra. 1932. gadā kā rezerves virsleitnants iestājas dzelzceļa aizsargu pulkā. Šādus tādus tur nepieņēma, vajadzēja galvotājus. Par Fedotova uzticamību liecina fakts, ka 1934. gada 15. maijā viņu kā vada komandieri norīkoja par galveno dežurantu svarīgā apvērsuma norises kontroles punktā – Daugavpils sakaru mezglā. Šai epizodei būs fatālas sekas viņa dzīves finālā.

Par Fedotova latviešu valodas apguves līmeni liecina 1938. gadā nevainojamā gramatikā un rokrakstā izpildītā Latvijas skautu vadītāja aptaujas anketa.

Krievs vecticībnieks Porfīrijs Fedotovs bija integrējies neatkarīgās Latvijas sabiedrībā pilnā apjomā. Pat vairāk. Krimināllietā ir “stukača” ziņojums: “Porfīrijs izteicās, ka nav ko komunistus sēdināt cietumā un tērēt budžeta naudu – vai nu ārā no Latvijas, vai, ja negrib, – pie sienas.”

Pēc padomju okupācijas, 1940. gadā, Fedotovs no vagonu remontrūpnīcas atvaļinājās un pārgāja dzīvot uz Jēkabpili. Tas nelīdzēja. Uzskaitījusi visu augšminēto, Kirova apgabala tiesas Vjatkas lēģernodaļa 1941. gada 15. decembrī spriež: “Nošaut.” Lēmums pieņemts “bez priglašeņija storon” (“bez pušu pieaicināšanas”). Porfīrijs vēl raksta apelāciju, bet seko “otkazaķ” (“atteikt”), un 1942. gada 15. janvārī plkst. 20 lode izdzēš jau skeletam līdzīgā aizsargu virsleitnanta dzīvību.

Ģimenes liktenis

Fedotovu ģimene – sieva Anastasija ar meitām Valentīnu un Gaļinu pēc 14. jūnija nonāk Krasnojarskas apgabala Nazarovskas rajonā. Māte – apkopēja kultūras namā. Meitas raujas izglītībā – komandants sākumā neļauj iestāties dzelzceļa tehnikumā. Tomēr 1952. gadā Valentīnu uzņem Karsnojarskas medicīnas tehnikumā, ko viņa beidz ar izcilību. Tālāk studē medicīnas institūtā. Līdz 1956. gadam – komandantu uzraudzībā. Maksā soda naudas par neierašanos uz ikmēneša reģistrācijām. Vēl 1963. gadā kāda PSRS karaspēka daļa lūdza Latvijas PSR attiecīgās instances izsūtīt Valentīnas Fedotovas personāllietu. Acīmredzot saistībā ar viņas darbu kādā režīma iestādē.

Māte un meitas tika atbrīvotas 1954. un 1956. gadā. Par Gaļinu ziņu nav. Māte Anastasija 1956. gadā apprecējās ar Vasiliju Lavrentjevu. Par vīra Porfīrija Fedotova nāvi viņa pēc vairākkārtējiem lūgumiem uzzināja tikai 1954. gadā. Radi Latvijā – māsas Leonilla Ivanova Daugavpilī, Marija Rubīna Valmierā un Jefrosiņja Višņevska Rīgā – lūdza Anastasiju atbrīvot; apņēmās rūpēties. Līdz Staļina nāvei nāca tikai atteikumi. Spriežot pēc dokumentiem, ne māte, ne meitas Latvijā neatgriezās. Adrešu izziņās, kas reabilitācijas slēdzienos, atzīmēts – “nav reģistrētas”.

Vecticībnieku ligzda

Jēkabpils pilsēta Kurzemes hercogistes teritorijā sākumā radās kā “sloboda pie Salas kroga Daugavas kreisajā krastā”, kad pēc arhibīskapa Nikona pareizticīgās baznīcas reformām un modernizācijas 17. gadsimta vidū hercogistē radās krievu bēgļu pieplūdums. Nepaklausīgos, sauktus par vecticībniekiem, Krievijā dedzināja pat sārtos. Kad 1670. gada 12. februārī hercogs Jēkabs slobodai jeb ciemam piešķīra pilsētas tiesības un nosaukumu “Jakobštadt”, apmesties tur drīkstēja tikai krievu pareizticīgie, poļu un leišu uniāti – Romas katoļu pakļautības pareizticīgie, kas arī tika Krievzemē vajāti.

Jēkabpils uniātu kopiena un draudze ar baznīcu gadu gaitā izzudusi, bet vecticībnieki ar gadiem izveidojās par spēcīgu kopienu ar savu baznīcu, skolu, paražām. 2011. gadā Jēkabpils Pomoru vecticībnieki svinēja 340 gadu jubileju (Rīgas Grebenščikova draudzei ir tikai 250 gadi). Te veidojās inteliģence.

Piemēram, raksta autora fizikas skolotājs Jēkabpils ģimnāzijā bija Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes beidzējs Mihails Pavlovs. Viņa brālis Konstantīns bija galvenais ikonu gleznotājs un restaurators Rīgas Grebenščikova draudzē. Arī tika represēts kā latviešu leģionā dienējis.

Fedotovu dzimta bija viens no rosīgās Jēkabpils vecticībnieku dzīves piemēriem. Tēvam Jakovam bez Porfīrija bija vēl četri dēli un divas meitas. Porfīrijs bija centīgākais no viņiem. Alimpijs un Vasilijs aktīvi piedalījās kopienas ticības uzturēšanā. Pateicoties Vasilija diplomāta spējām, vecticībnieku baznīca turpināja darboties visu padomju pusgadsimtu, pārvarot likvidācijas draudus. Nav šaubu, ka Porfīrijs Fedotovs tiks iekļauts tagadējās Jēkabpils vecticībnieku kopienas redzamāko pārstāvju sarakstā.

June 13, 2012 - Posted by | PSRS, represijas, REPRESĒTIE, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: