gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

1940. gada 17. jūnija Baltijas okupācijas mehānisms


14.06.2012 Aivars Stranga, LA 

Izšķirošais lēmums par iebrukumu Baltijā tika pieņemts Maskavā, Kremlī, 1940. gada 5. un 7. jūnija sēžu laikā. Tad vēl tika pieļauta iespēja, ka baltieši pretosies, bet atriebe par to būtu baisma: masveida un tūlītējas deportācijas.

9. jūnijā PSRS Galvenās nometņu pārvaldes 
(GULAG) priekšnieks V. Černiševs ziņoja augstākajai PSRS vadībai, ka gūstekņu uzņemšanai no Baltijas gatavas astoņas koncentrācijas nometnes. Pēc īsa laika to skaitu palielināja līdz desmit. Tajās varēja ieslodzīt vismaz 64 tūkstošus cilvēku – praktiski visu Baltijas valstu armiju sastāvu. Baltijas valstu pierobežā izveidoja gūstekņu šķirošanas punktus. Latvijas pierobežā bija četri – Pleskavā, Ostrovā, Sebežā, Bigosovo. Tikai Baltijas valstu vadītāju lēmums nepretoties novērsa deportācijas jau 1940. gada vasarā.

Pretošanās bezcerīgums

Kā liecina vēsturnieka Valda Kuzmina pētījumi, Latvijā okupācijas brīdī bija izstrādāts mobilizācijas plāns ”K”, kurš paredzēja pretošanos PSRS iebrukumam no austrumiem, gar Rīgas–Pleskavas šoseju. Tomēr tas neparedzēja iebrukumu no Lietuvas puses, kas nāks 17. jūnijā, jo tā būs okupēta jau 15. jūnijā. Ja 17. jūnijā Latvija pretotos, tad bezcerīgās cīņas izvērstos trīs virzienos – pret PSRS karaspēku, kurš nāktu: no Lietuvas, no PSRS, no padomju bāzēm Latvijā.

Lai arī parasti par okupācijas sākumu uzskata 15. jūniju Lietuvā un 17. jūniju Latvijā, tomēr ir pamats uzskatam, ka agresija sākās jau 14. jūnijā. Šajā dienā sākās Igaunijas un Latvijas jūras robežu un ostu blokāde, kas, pēc pašas PSRS 1933. gada 3. jūlijā parakstītās agresijas definīcijas, ir agresija.

19 PSRS karakuģi un 10 zemūdenes bloķēja izejas no Baltijas ostām un pat sagrāba Igaunijai piederošo Naisāres salu. Gaisa telpu kontrolēja PSRS lidmašīnas. Nav šaubu, ka pretošanās gadījumā Baltijas pilsētas tiktu bombardētas, kā tas jau bija noticis Somijas gadījumā 1939. gada beigās.

Blokādes nolūks bija nepieļaut, lai Baltijas valstu vadītāji atstātu savas valstis. Pēc Maskavas scenārija, visiem trim prezidentiem bija jāpaliek savās vietās un jāakceptē ar saviem parakstiem okupantu nodiktētie lēmumi, tā padarot okupāciju ”legālu”. Nedz Kārlis Ulmanis, nedz Konstantīns Petss Igaunijā bēgšanu vispār neplānoja, bet Lietuvas prezidents Antans Smetona tomēr paspēja atstāt valsti, izmantojot ceļu, kuru PSRS nekontrolēja, – robežu ar Vāciju.

Īstie saimnieki

Ieradušies Baltijā vadīt okupācijas gaitu un aneksijas sagatavošanu, Andrejs Višinskis, Andrejs Ždanovs, Vladimirs Dekanozovs vietējās komunistiskās partijas atrada pavisam vājas. Latvijā, pēc Dainas Bleieres rūpīgajiem pētījumiem, komunistu bija pat mazāk par 500, bet stāvoklis Igaunijā bija tik skandalozs (tikai 150 komunisti un gandrīz visi – cietumā), ka Tallinā esošais Ždanovs pat izstrādāja plānu ”po sozdaņiju kompartiji” (”kompartijas radīšanai”).

No pirmajām okupācijas dienām plašā straumē Baltijā ieplūda dažāda veida ”speciālisti”, lai kompensētu vietējo komunistu vājumu. Līdzko Latvijas kompartiju jūnija beigās legalizēja, tās centrālkomitejas (CK) sēdēs sāka piedalīties Maskavas pārstāvji biedri Vladimirovs un Sergejevs un sarunu valoda kļuva krievu.

Līdz 26. jūlijam galvenā persona Latvijā bija Višinskis. Viņam atgriežoties Maskavā, Višinska vietā palika Vissavienības kompartijas (VK(b)P) CK un PSRS Tautas komisāru padomes pilnvarotais Latvijā Vladimirs Derevjanskis – īstais saimnieks. Katram vietējam vadītājam, pat visaugstākajiem, rūpīgi sekoja no tā saucamajām vecajām republikām atsūtītie ”palīgi” – Latvijas kompartijas CK pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam tas bija VK(b)P
CK instruktors K. Mahoņko (pēc izglītības kāda Vitebskas apgabala kolhoza zootehniķis). Lai arī iekšlietu ministri Vilis Lācis un Alfons Noviks paši bija saistīti ar PSRS slependienestiem, arī viņi nepalika neuzmanīti. Kāds ”padomnieks” A. Sokolovs bija tikai viens no viņu uzraugiem.

Par Ždanova, Višinska un Dekanozova darbību Baltijā 1940. gada vasarā ir jau diezgan daudz informācijas, taču par PSRS drošības dienestu augstu vadītāju ierašanos un aktivitātēm tādas gandrīz nav. Līdz ar sarkano armiju Latvijā ieradās (varbūt pat pirms Višinska) vismaz divi no viņiem – Vsevolods Merkulovs un Pāvels Sudoplatovs. Pirmais tobrīd bija Iekšlietu tautas komisariāta Galvenās valsts drošības pārvaldes priekšnieks, otrais – viens no PSRS spiegošanas un teroristiskās darbības ārzemēs vadītājiem. Merkulovs gadu vēlāk vadīs deportācijas no Lietuvas, bet galu ņems 1953. gadā, pēc Staļina nāves, kad būs nedaudzo līdz ar Lavrentiju Beriju nošauto vidū. Sudoplatovs atstājis vērtīgas atmiņas, tomēr maz vēl ir ziņu par speciālajām grupām, kuras tika iesūtītas Latvijā jau pirms 17. jūnija. Piemēram, latviešu izcelsmes PSRS armijas kapteinis Jānis Vimba vēlāk atzina, ka bija iesūtīts specgrupas sastāvā, lai ”veiktu darbu ienaidnieka karaspēka un iedzīvotāju vidū”.

”Sarkanās 
antantes” sēde

Pēc tam, kad 14. – 15. jūlijā bija notikušas ”vēlēšanas”, Višinskis un Dekanozovs devās uz Tallinu, kur Ždanova vadībā 17. jūlijā notika apspriede par tālāko rīcību. Ždanovs bija labā noskaņojumā un, atklājot sēdi, izteicās, ka tā esot ”Sarkanās antantes” apspriede. Visi pirmsvēlēšanu solījumi – ka Baltija netiks anektēta un iekļauta PSRS, ka nebūs padomju varas un plašas nacionalizācijas – tika izmesti miskastē. Apspriedē Tallinā pieņēma tekstus tiem lēmumiem, kurus pēc dažām dienām akceptēs ”tautas parlamenti”: par Baltijas valstu iestāšanos PSRS un par padomju varas pasludināšanu. Rīgā šos tekstus, kas, protams, bija uzrakstīti krievu valodā, PSRS sūtniecībā pārtulkoja latviešu valodā un nodeva Lācim un Žanim Spurem, kuri 21. jūlijā ierosināja ”Tautas Saeimai” pasludināt padomju varu un lūgt Maskavu uzņemt Latviju Padomju Savienībā.

1940. gada 10. augustā Višinskis Maskavā iesniedza Staļinam pirmo uzmetumu plānam par Baltijas sovjetizāciju (plašāks variants nāca 14. augustā). Tas paredzēja izmaiņas nu jau PSRS republiku vadībā. Latvijā ”valdību” pārņēma Lācis, bet Augusts Kirhenšteins ieguva tikai ceremoniālo Augstākās Padomes priekšsēdētāja amatu. Latvijas komunistu vēlmes reti kad ņēma vērā. Tā vietējie par iekšlietu ministru virzīja Mārtiņu Pauperu, bet viņa kandidatūra neguva Berijas atbalstu, un amatu ieņēma Noviks.

Latvijas PSR nekavējoties sākas privātās mantas sagrābšana. Te laikam tika ņemti vērā Ždanova ieteikumi, kuri bija mērenāki par Višinska nostāju (vietējie dažreiz bija vēl radikālāki – Kalnbērziņš un Lācis pat iestājās par bijušo īpašnieku mēbeļu nacionalizāciju; tik tālu iet nebija gatava pat Maskava).

804 uzņēmumus sagrāba jau augustā, mazākie sekoja (jau minētais Vimba, iecelts par Finanšu ministrijas galveno komisāru, uzraudzīs konfiskācijas gaitu), un 1941. gada 17. maijā tika pieņemts dekrēts, kas paredzēja konfiscēt jau pavisam nelielus uzņēmumus. Par to, kas gaidīja okupētās Baltijas iedzīvotājus, liecināja VK(b)P
CK sekretāra Andreja Andrejeva brauciens pa Baltiju 1940. gada beigās. Lielā terora (1937 – 1938) gados PSRS viņš apbraukāja valsti, pārbaudot uz vietas, vai nošaujamo kvotas tiek kārtīgi pildītas. Pēc Baltijas apmeklējuma Andrejevs ieteica Staļinam ”očistitj Ļitvu, Latviju i Estoniju ot vraždebnoj svoloči” (”attīrīt Lietuvu, Latviju un Igauniju no naidīgiem neliešiem”) – ”kulakiem”, bijušajiem buržuāzijas pāstāvjiem un citiem ”ienaidniekiem”. To izdarīja 1941. gada jūnijā.

Viedokļi

1940. gada 17. jūnija mīklas

Jansons_9

Ritvars Jansons, Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieks: “Vēsturniekiem vēl būtu jānoskaidro, vai PSRS jau 1940. gada 17. jūnijā neplānoja ieviest tiešu militāru pārvaldi Latvijā. Par to liecina 17. jūnija PSRS sūtniecības rīkojums Rīgas prefektam Kārlim Jaunarājam tikt galā ar satrakoto pūli Rīgā, kas uzmācoties PSRS tankistiem. Ja policija netikšot galā, to izdarīšot paši PSRS spēki. Iespējams, pastāvēja brutāls varas pārņemšanas scenārijs, kas militāro pārvaldi pieļāva no 17. jūnija. Vēl viens jautājums ir Latvijā iesūtīto PSRS militāro bāzu apkalpojošo tehniķu iesaistīšana masveida nekārtību uzkurināšanā 17. jūnijā. Par šo faktu ir tikai atmiņu liecības. Aktuāls šis jautājums šķiet 2007. gada Tallinas ”Aļošas nemieru” kontekstā, jo tad no Krievijas Igaunijā tika iesūtīti jauniešu kustības ”Naši” pārstāvji, lai aktīvi piedalītos protestos. Jautājumi ir pārdomu vērti, jo no vēstures jāmācās.”

Kuzmins_9

Valdis Kuzmins, Kara muzeja vēsturnieks: “Latvijas armija gatavojās karadarbībai pret Padomju Savienību ļoti pārdomāti un pragmatiski gan no militārā, gan ekonomiskā viedokļa. Var palasīt par Saimnieciskā dienesta ieviešanu 1940. gada jūnijā, kurš paredzēja nopietnāku darba spēku mobilizāciju nekā vācu vai padomju okupācijas laikā. Ir skaidrs, kāds bija Latvijas armijas mobilizācijas un aizsardzības plāns karadarbības gadījumā. Bet nav skaidrs, vai izstrādātie militārie plāni darbotos. Cik tie atbilstu realitātei un mainīgajai karadarbības gaitai? Personīgi man nav skaidrs, kā tika pieņemts politiskais un arī militārais lēmums nesākt jau izstrādāto plānu īstenošanu. Lēmumu pieņēma ne jau referendumā, bet konkrētas personas, kuras izteica konkrētus viedokļus un tos (cerams) pamatoja. Kas tās bija par personām un kādi bija argumenti? Pēc uzbrukuma Masļenkiem Latvijas armijai bija 36 – 48 stundas plānu iedarbināšanai un īstenošanai. Vajadzēja dot starta signālu, bet to nedeva. Izņemot vispārējos vilcienus, protams, nav zināmi padomju plāni. Cik tie bija reāli vai tikpat nereāli kā Somijas gadījumā pusgadu iepriekš? Bet Latviju nevar salīdzināt ar Somiju, jo mūsu situācija bija principiāli atšķirīga.”

 

Feldmanis_9

Inesis Feldmanis, LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors: “Nav skaidrs, kādēļ bija vajadzīga tik liela piekāpšanās no Ulmaņa puses. Kādēļ nevarēja likt Maskavai manīt, ka iespējama arī pretošanās? Vai tā bija autoritārisma nelaime, ka sabiedrība tika nepareizi informēta? Latvijas valdība izvēlējās nepublicēt PSRS 16. jūnija ultimātu presē, ”jo nebūtu lietderīgi radīt atmosfēru, kura neatbilst Latvijas valdības draudzīgai nostājai iepretim Padomju Savienībai”! Tas taču bija pilnīgs absurds! Un Ulmanim sacīt runu par ”draudzīgas valsts karaspēka ienākšanu”!? Varēja kaut vispār neko neteikt! Ja ar Ulmaņa atbalstu notiktu kaut simboliska pretošanās, mūsdienās neizvirzītos jautājums – bija vai nebija okupācija. Pārsteidzošs bija arī lielais kolaboracionistu skaits, kas uzradās no inteliģences un sociāldemokrātu aprindām. Par padomju izlūkdienestu darbu Latvijā materiālu ir ļoti maz, bet tie pamazām krājas.”

Sagatavojis Viesturs Sprūde

June 14, 2012 - Posted by | Okupācija, PSRS

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: