gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Represiju mērķis bija nocirst galvu Latvijas inteliģencei

http://nra.lv/latvija/73904-vesturnieks-represiju-merkis-bija-nocirst-galvu-latvijas-inteligencei.htm

Foto: F64 Photo Agency

Intervija ar vēstures zinātņu doktoru, Latvijas Okupācijas muzeja ekspozīcijas kuratoru Ritvaru Jansonu: par 1940./41. gada notikumiem un šodienas konsekvencēm.

– Pērnā gada nogalē iznāca jūsu un Agritas Ozolas kopdarbs – grāmata Sibīrijas vēstules uz bērza tāss. Tas ir skarbs atgādinājums par 1941. gada 14. jūnija notikumiem Latvijā, kad uz Sibīriju deportēja vairāk nekā 15 000 cilvēku. Arī šogad atminamies šo traģēdiju. Kādas domas vadīti, jūs veidojāt savu grāmatu?

– Mūsu grāmatas galvenais mērķis bija Sibīrijas un deportāciju problemātiku aiznest cilvēkiem, sevišķi jauniešiem, līdz sirdij. Mums ir īpašas programmas skolu jauniešiem, jo mēs jau esam pamanījuši, ka viņiem krusta kari un deportācijas ir viens laika periods. Nu, Atmodas laiks – tas viņiem šķiet vēl nesen, jo tur piedalījušies viņu vecāki, kuri stāsta saviem bērniem par barikāžu laiku, mītiņiem. Savukārt krusta kari un deportācijas – tie skolēniem šķiet vienādi seni notikumi.

– No skolām ir liela interese?

– Ar latviešu skolām viss ir kārtībā. Skolēni piedalās nodarbībās par gulagu, izspēlē lomu spēles par 1940. gadu – kā kurš ir rīkojies okupācijas brīdī. Bet jādomā par to, kā piesaistīt krievu skolas: tās ir kūtras nācējas uz muzeju. Tā informācijas gūzma, kas katru dienu spiež uz Latviju no Krievijas, sekmē krievu skolu nevēlēšanos interesēties par patieso Latvijas vēsturi. Mums ir laba pieredze ar Rīgas ukraiņu vidusskolu. Mēs izveidojām izstādi par ukraiņu nacionālajiem partizāniem un uzaicinājām vēsturnieku no Ukrainas: viņš ar skolēniem runāja ukrainiski, un tad viņiem bija skaidrs, ka tas ir cilvēks no viņu pašu vidus, tāpēc ticamības efekts bija augsts. Skaidrs, ka vēstures apguves metodikām jābūt atšķirīgām, jo mūsu, latviešu, vēstures izpratne, kas sakņojas dzimtu vēsturē, ir citāda nekā tiem, kam Latvija nav dzimtene. Tie, kas atbrauca uz šejieni pēckara posmā, neieradās šeit kā Latvijas valstī, viņi atbrauca uz Padomju Savienības teritoriju, līdz ar to arī vēsture viņiem rādās gluži cita. Tāpēc ļoti svarīgi ir radīt valstiskuma izpratni.

– Vēstures dažādo izpratni ik gadu varam vērot pie tā sauktā uzvaras pieminekļa, kur priecājas t. s. lielā tēvijas kara suminātāji.

– Protams. Mums tiek uzspiests lielā tēvijas kara koncepts, un tas ir pilnīgi nepieņemami. Krievu skolām tas tiek uzspiests arī ar Krievijas vēstniecības palīdzību. Tā, piemēram, Daugavpilī skolēni veidoja projektus Lielais tēvijas karš, un manas pārdomas par to. Saskaņā ar Latvijas izglītības standartiem tā ir pilnīgi nepieņemama lieta. Mums nav nekāda lielā tēvijas kara, mums ir Otrais pasaules karš, kurā tika ierauta Latvija. Savukārt grāmata Sibīrijas vēstules uz bērza tāss tapa, lai ne tik smagnēji parādītu represēto dzīvesstāstus, līdz ar to – visu represīvo sistēmu, kas mums tika uzspiesta okupācijas gados. Sākumā ir lasāmi šie stāsti, bet otrajā daļā ir vēsturiskais ieskats kontekstā: kāds ir represīvais mehānisms, kādas ir izmeklēšanas metodes. Nebija tā, kā šodien ierasts domāt: cilvēki aizgāja uz čeku, izstāstīja visu par kaimiņiem, un kaimiņus arestēja. Mums jāatbrīvojas no stereotipa, ka viens kaimiņš par otru klaudzināja.

– Bet šis stereotips ir ļoti dzīvīgs: sak, latvieši paši bija nelieši un stukači.

– Tas viss no nezināšanas. Cilvēki redzēja tikai ārējo čaulu. Lūk, 1941. gada 14. jūnijs. Notiek izvešana, čekistiem līdzi ir kāds no pagasta vadības, kas rāda, kurā mājā dzīvo tas un tas. Tātad pagastvecis līdzvainīgs. Bet sistēma bija tāda: upurus atlasīja pati čeka, un ceļa rādītājiem bija tikai pakārtota nozīme, jo līdz pat pēdējam mirklim nebija zināma operācijas norise. 1941. gada 14. jūnija krimināllietās ir dokumenti par to, ka reizēm ir rakstītas sūdzības, kuras var dēvēt «latvietis par latvieti». Bet tās nevar likt pamatā cēloņiem, kāpēc notika represijas. Viss sen jau bija izlemts Maskavā, mehānisms bija iedarbināts, un varbūt kāda sūdzība kalpoja tikai kā papildu apstāklis. Izsūtāmo sarakstus neveidoja pagastos!

– Kad tika veidoti šie saraksti? Un kas to darīja?

– Jau pirms Latvijas okupācijas čeka sāka vākt arhīvu materiālus par konkrētām personām. Jau 1927. gadā bija zināms, ka PSRS robežapsardze, kas atradās pie Latvijas robežas, vāc šādus materiālus. Arī Latvijas okupācija pa dažādiem kanāliem tika gatavota visus trīsdesmitos gadus. Tas bija kominternes (komunistiskās internacionāles), specdienestu kanāls, militārā un politiskā izlūkošana, kas koncentrējās PSRS vēstniecībā Latvijā. Vienlaikus gatavoja represēto sarakstus. Līdz ar to 1940. gadā, kad padomju vara pārņēma politiskās policijas, aizsargu štāba un Kara ministrijas dokumentus, tas bija lielisks avots nākamajām apsūdzībām pret latviešiem. Valsts vadība tolaik nebija gatava šādam notikumu pavērsienam.

– Vai tiešām pirms okupācijas desmit gadu garumā Latvijas valsts vadība dzīvoja laimīgā neziņā par to, kas tiek gatavots? Latvijas specdienesti bija akli un kurli?

– Informācija eksistēja, taču nebija konkrēti zināms, ka okupācija notiks 1940. gada 17. jūnijā un kādas būs tās konsekvences. Tomēr par to, ka te kāds mēģina iefiltrēties, bija zināms pietiekami daudz. Gluži tāpat kā tagad, kad Krievija mēģina gūt ietekmi caur dažādām t. s. kultūras sakaru biedrībām. Trīsdesmitajos gados bija PSRS – Latvijas kultūras sadraudzības biedrība, bija ekonomiskās organizācijas, kuru darbību Latvijas politpārvalde bija lieliski izsekojusi. Arī šodien mēs redzam SAB un Drošības policijas ziņojumus, no kuriem secinām, ka Krievija mēģina pastiprināt savu ietekmi Latvijā ar dažādu organizāciju tīkla palīdzību. Un tad jājautā: cik lielā mērā valsts augstākā politiskā vadība uzticas šai informācijai?

– Kā uz politpārvaldes ziņojumiem reaģēja Kārlis Ulmanis?

– Iespējams, ka izšķiršanās par to, ka staļiniskā Padomju Savienība ir labāks sabiedrotais nekā nacistiskā Vācija, nospēlēja savu lomu. Mums nav dokumentu, kas liecinātu, kādas garantijas Ulmanim solīja PSRS, taču 1939. gada rudenī, kad sākās Otrais pasaules karš, situācija bija gauži bēdīga: no memuāriem zināms, ka padomju karabāzu līgums Latvijai tika uzspiests ar spēku. Bet mūsu rīcībā vismaz pagaidām nav tādu dokumentu, kuros apgalvots, ka Staļins mūsu ārlietu ministram Munteram būtu teicis: ja jūs labprātīgi neuzņemsiet mūsu karaspēka daļas, tad mēs tūlīt jūs noslaucīsim no zemes virsas. Tas varētu būt tikai sarunu līmenī, bez stenogrammas. Krievijas arhīvos, iespējams, ir arī stenogrammas.

– To taču varētu noskaidrot Latvijas – Krievijas vēsturnieku komisija.

– Krievijas puse ir izdarījusi viltīgi: tā nolēmusi, ka komisija pēta laikposmu tikai līdz 1939. gada septembrim. Tas ir apzināti darīts. Šis periods neskar asos momentus 1939. gada oktobrī, sekojošo 1940. gada okupāciju un represijas. Taču par minētajiem asajiem momentiem jārunā vēl un vēl, jo nāk jaunā paaudze, kurai tie notikumi nav paši par sevi saprotami. Jaunajai paaudzei jāiemāca valstiskuma apziņa, proti, tas, ka Latvijas valstiskums ir vērtība, savukārt okupācija ir neatgriezenisks valstiskuma zaudējums. Tāpēc kategoriski iebilstu, ja kāds saka: cik tad var par tām represijām runāt?! Mēs taču nerunājam, lai gaudotu. Mēs atgādinām par melnajiem datumiem tāpēc, lai atgādinātu, kas ir Latvijas pamatvērtības un cik grūti tās nosargāt, un ka mēs nedrīkstam pieļaut vēl vienu okupāciju vai vēl vienu totalitāru režīmu savā zemē.

– Pēc jūsu teiktā sanāk, ka situācija 1940. gadā un šodien ir ļoti līdzīga.

– Tā kļūst arvien līdzīgāka. Viss atkarīgs no Latvijas valsts vadības politiskās nostājas un izvēles. Sevišķi svarīgi tas ir pēc Putina nākšanas pie varas. Man, piemēram, nav izprotams, kāpēc Latvijā nupat tika ielaists Modests Koļerovs: ja viņš ir melnajā sarakstā Lietuvā, Igaunijā un Gruzijā, tad kāpēc viņu ļāva ielaist Latvijā? Koļerovs ilgu laiku ir bijis Krievijas Federācijas ārējo kultūras sakaru pārzinātājs, un mēs taču zinām, ka kultūras sakari gan PSRS, gan Krievijā ir kalpojuši drošības iestādēm. Kas, piemēram, bija Latvijas PSR Kultūras sakaru biedrība ar tautiešiem ārzemēs? Tā bija čekas filiāle. Šī sistēma šodienas autoritārajā Krievijā nav mainījusies: šīs valsts ietekmes saglabāšana un vairošana notiek ar it kā kultūras organizāciju palīdzību. Koļerovs aizbrauca arī uz Daugavpili. Kāpēc viņš nebrauca uz Kurzemi, kur valodu referendumā pret krievu valodu balsoja visvairāk cilvēku? Viņš devās uz Daugavpili ne tikai sliktās ekonomiskās situācijas dēļ, bet arī tāpēc, ka tur ir vislielākā Krievijas ideoloģiskā ietekme. Diemžēl Latgale, pati to negribot, jau nacistu laikā ir kalpojusi Latvijas šķelšanai. Kad Vācija okupēja Latviju, tā mākslīgi mēģināja atdalīt latgaliešus no latviešiem, lai pēc tam latgaliešus izsūtītu no Latvijas. Kā to panākt? Jākultivē latgaliešu valoda un autonomija. Šodien Krievija un mūsu vietējie Krievijas atbalstītāji dara to pašu: uzstāj, piemēram, ka vismaz latgaliešu valodai ir jābūt otrai valodai, jābūt autonomijai, jābūt vēlēšanu tiesībām nepilsoņiem. Manuprāt, tieši tāpēc Koļerovs brauca uz Daugavpili – lai kultivētu šo autonomiju.

– Atgriezīsimies pie 1941. gada 14. jūnija. Kāds bija šo represiju mērķis?

– Nocirst galvu Latvijas inteliģencei. Pārvaldīt teritoriju. Bija skaidrs, ka represēs militāro un intelektuālo eliti, kultūras darbiniekus, kuriem ir vārds un kuri nepiekritīs kompromisiem. Tie, kuri padevās kompromisiem, bija zināmi: cilvēki no Jaunākajām Ziņām, no PSRS – Latvijas kultūras biedrības, kurus okupētājvara izmantoja, imitējot vietējo valdību. Dzejnieks Leonīds Breikšs un preses karaliene Emīlija Benjamiņa nepiekrita kompromisiem, tāpēc viņus izsūtīja uz Sibīriju, kur viņi arī palika. Okupanti ļoti baidījās no aizsargiem – gan 1940. gadā, gan pēckara periodā –, baidījās tāpēc, ka aizsargi kaut ko zināja no partizānu cīņas taktikas. Latvijas armija diemžēl netika apmācīta partizānu cīņās. PSRS militāro izlūku ziņojumi pēc okupācijas pirmās nakts – no 17. uz 18. jūniju – bija izbrīna pilni: kāpēc aizsargi Rīgā nav pretojušies?

– Un kāpēc tad viņi nepretojās?

– Lielu lomu nospēlēja Kārļa Ulmaņa mēģinājumi pārliecināt, ka, ienākot PSRS karaspēkam, Latvijā nekas nemainīsies. Tā, piemēram, Latgales dziesmu svētkos 16. jūnijā, kad Latvija jau bija saņēmusi PSRS notu pēc krievu uzbrukuma Masļenku robežpostenim, Ulmanis, tā vietā, lai pateiktu patiesību, uzrunāja svētku dalībniekus šādi: «Latgale tieši robežo ar mūsu lielo austrumu kaimiņu, ar kuru mūs saista ārkārtīgi svarīgas kopīgas intereses. Tas zīmējas uz mūsu un Padomju Savienības drošību un prasa vispirmām kārtām savstarpēju uzticību. Pie tā jāstrādā mums visiem, tikpat valdībai kā iedzīvotājiem.» Vēl 17. jūnijā viņam bija iespēja radiofonā kaut ko pateikt savai tautai – vismaz tā, lai cilvēki saprastu, ka ir jābūt gataviem partizānu karam. Un cilvēki tiešām saprastu, viņi dotos mežā, ieroči arī viņiem bija – to pierādīja 1941. gada jūlija notikumi, kad Latvijā notika kaujas pret krievu okupantiem – jūs pati esat daudz rakstījusi par slaveno Raganas kauju 4. jūlijā. Bet Ulmanis radiofonā saka tā: «Mūsu zemē kopš šī rīta ienāk padomju karaspēks. Tas notiek ar valdības ziņu un piekrišanu, kas savukārt izriet no pastāvošām draudzīgām attiecībām starp Latviju un Padomju Savienību. Es tādēļ vēlos, ka arī mūsu zemes iedzīvotāji ienākošās karaspēka daļas uzlūko ar draudzību.» Tāpēc arī cilvēki nesaprata, kas patiesībā notiek un kas jādara. Policija nebija gatava masu nekārtībām. Aizsargi nodeva ieročus, armija nepretojās.

– Bet bija arī skaidrs, ka Latvijas armija nevarēja kvalitatīvi pretoties PSRS okupantu pārspēkam.

– Protams. Taču, no mūsdienu skatupunkta raugoties, partizānu karam bija jāsākas agrāk: mežā vajadzēja aiziet jau 1940. gadā. Jā, okupanti ģimenes ņemtu par ķīlniekiem, represētu, bet mēs tagad zinām, ka tie vairāk nekā 15 000 cilvēku tik un tā tiktu represēti. Taču, ja būtu partizānu karš, kaut daļā pagastu tiktu apturētas deportācijas. Sāpīgi, ka Latvija nebija gatava pretoties ne politiskajā, ne militārajā līmenī. Bija gan dažas jauniešu pretošanās grupas jau 1940. gadā: jaunie cilvēki kaisīja proklamācijas, būtībā gāja uz sārtu – viņiem piesprieda nāvessodu. Pretošanās gars bija dzīvs, taču pati pretošanās bija amatieriska. Pēc tam sekoja deportācijas. Bet okupanti, tās pamatojot, vēlāk teica, ka izsūtījuši cilvēkus, kuri ir hitleriskās Vācijas aģenti. Tas bija iegansts. Bet realitāte bija tāda: no 15 443 cilvēkiem, kurus izsūtīja 14. jūnijā, tikai 24 (!) bija apsūdzēti sakaros ar Vāciju.

– Vai PSRS čekistiem, kas te iesakņojās uz palikšanu, bija nepieciešama vietējo spēku palīdzība? Cik daudz bija latviešu, kas piekrita strādāt represīvajos orgānos?

– 1940./41. gadā Latvijā bija problēmas ar vietējiem resursiem. Latviešu čekā bija ļoti maz. Vēl 1919. gadā Krievijā kompartijas politbirojs atzina, ka čekā lielais vairākums ir ebreju un latviešu, taču situācija pakāpeniski mainījās, jo citāda kļuva arī ideoloģija: trīsdesmito gadu beigās primārais vairs nebija proletāriskais internacionālisms, bet gan lielkrievu šovinisms. 1934. gadā čekā bija vairāk nekā 38% ebreju un 7% latviešu, savukārt 1939. gadā ebreju bija nepilni četri procenti, bet latviešus varēja uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt: čekas latviešu virsotne bija nocirsta 1937./38. gada represijās. Un kur tad šeit uz vietas ņemt tos čekistus? Gandrīz visi ienāca no PSRS, čekā pavisam strādāja 312 cilvēku, pārsvarā krievi, kādi 20 ebreji un tikai daži latvieši. Protams, bija vajadzīga vietējā aģentūra, kas zina Latvijas apstākļus un izmanto esošos kontaktus. Daudzus cilvēkus burtiski piespieda pie sienas, un, ja vajadzēja domāt par savu un ģimenes dzīvību, viņi tomēr izvēlējās aģenta likteni. Un nevajag teikt, ka latvieši ir nodevēju tauta: latvieši ne ar ko neatšķiras no citām tautām. Paskatieties kaut vai uz frančiem ar savu pretošanās kustību un kolaboracionistiem vai uz krievu sadarbošanos ar nacistiem! Staļinisma pēckara periodā bija daudz krimināllietu: tiek tiesāti aģenti, kas izpauduši čekistu noslēpumus nacionālajiem partizāniem. Bija tāds partizāns Jānis Pleps Ilūkstes novadā, viņš arī savervēts čekas aģents. Operatīvais darbinieks Buņins bija viņu savervējis. Abi norunāja tikšanos, bet Pleps atnāca ar partizānu grupu un to Buņinu nošāva, un uz līķa uzlika uzrakstu «Tā savu kaunu nomazgā latviešu partizāns Pleps». Līdzīgu gadījumu bija daudz. Tāpēc teikt, ka latvieši ir lieli nodevēji – arī deportāciju sakarā –, nevar.

– Ja runājam par šodienu, kam vajadzētu pievērst uzmanību, domājot par vēstures atkārtošanos?

– Pirmkārt. Nevajag uzskatīt, ka ar Krieviju jābūt kaut kādām izņēmuma attiecībām. Mēs dzīvojam ES un NATO valstī. Bet mūsu parlaments un valdība nezin kādēļ tomēr mēģinājuši veidot šādas attiecības – piemēram, robežlīguma parakstīšanas sakarā. Ko gan mums ir devis šis robežlīgums? Neko! Varbūt labums ir vienai mazai biznesa grupai. Toreiz Vaira VīķeFreiberga un Artis Pabriks apgalvoja: neparakstīsim robežlīgumu, nedabūsim Šengenas zonu. Igauņi ratificēja šo līgumu, pievienojot ievaddeklarāciju par 1918. gada 24. februārī pasludinātās Igaunijas Republikas tiesisko kontinuitāti. Latvijai atsauces robežlīgumā redzamā vietā nav. Līdz ar to kāds var interpretēt Latviju kā 1991. gadā radītu valsti. Vai tad Igaunija šobrīd nav Šengenas zonā? Ir. Varbūt pēc daudziem gadiem vēsturnieki varēs izvērtēt robežlīguma labumus, taču šodien no morālā un politiskā viedokļa nekādus ieguvumus neredzu. Otrkārt. Salīdzinot 1940. gadu un šodienu, ir iespējama Krievijas asa iejaukšanās Latvijas iekšpolitiskajā dzīvē. Lūk, 1940. gadā – Latvijā nekas nenotika, visi mierīgi dzīvoja, un pēkšņi ar politiskām prasībām parādījās Maskavas forštates kriminālelementi, kas nekad agrāk neko tādu nedarīja. Un kas pirms pāris gadiem 13. janvārī notika Rīgā? Pēkšņi nez no kurienes parādījās kriminālisti ar samācītiem lozungiem par iekšējo kopprodukta kritumu un inflāciju. Pamatjautājums ir viens: kā valsts drošībnieki pieļāva, ka vispār notiek šādas masveida nekārtības? Ir jāatrod saknes, no kurienes izauga 13. janvāris. 1940. gada jūnijā nemieros Rīgā piedalījās tie 300 tehniķi, kas kopā ar sarkano armiju tika ievesti Latvijā jau 1939. gadā. Viņi kūdīja un provocēja vietējos kriminālelementus. Valstij, un šobrīd īpaši domāju par Latviju, ir jābūt pilnīgā skaidrībā par tiem spēkiem, kas gatavi izprovocēt masu nekārtības. Ja 1940. gadā tas kādam varbūt nebija skaidrs, šodien, 2012. gadā, par to jādomā atbildīgi un nopietni.

June 14, 2012 - Posted by | arhīvi, deportācijas, Okupācija, PSRS

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: