gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Atgriešanās izsūtījumā III: Belogorska un Tigda

Represēto latviešu likteņstāsti Tālo Austrumu Amūras apgabalā. Turpinājums. 
Sākumu sk. 10. un 12. jūlija “LA”.


“Es bērnībā apskaudu Jāni, jo, kad mamma un kaimiņienes māsas Rozenštrauhas spieda mani runāt latviski, iebildu – kāpēc Jānis drīkst runāt krieviski, bet es ne!” atminas aktieris Kaspars Pūce. Viņš un Jānis Dūnis Belogorskā (toreiz pilsēta saucās Kuibiševka Vostočnaja) divas dienas meklē, līdz atrod vietu, kur piecdesmito gadu sākumā atradies ķieģeļceplis. Tajā, kā atceras J. Dūnis, strādāja apmēram 70 izsūtītie latvieši.

No Blagoveščenskas 109 kilometrus attālā Belogorska tagad ir liels Transsibīrijas dzelzceļa maģistrāles mezgls. Pilsētā dzīvo vairāk nekā 75 tūkstoši cilvēku, ir Amūras mašīnbūves rūpnīca, gaļas kombināts, graudu pārstrādes kombināts, makaronu fabrika un citi uzņēmumi. Ķieģeļu ražotnes vairs nav.

Septiņus mēnešus vecs “angļu spiegs”

Kinorežisors Voldemārs Pūce un dzīvesbiedre aktrise Daile Kukaine-Pūce 1946. gadā no Vācijas bēgļu nometnes izlēma atgriezties Latvijā. Viņi noticēja padomju aģitatoriem, ka dzimtenē gaida darbs un mierīga dzīve. 1948. gada augustā piedzima dēls Kaspars. Bet tad padomju vara nosprieda, ka ģimene nav uzticama un no Latvijas izsūtāma. Voldemāru arestēja filmas “Rainis” uzņemšanas laukumā. Viņš nokļuva Vorkutā, bet, kā rakstīts apsūdzībās – “angļu spiegus” Daili un septiņus mēnešus veco Kasparu 1949. gada 25. martā izsūtīja uz Tālajiem Austrumiem.

Kaspara Pūces atmiņās ir daudzas spilgtas epizodes, arī no 1953. gada, kad ķieģeļcepļa strādnieces uzzināja par Staļina nāvi:

“Latvietes vēlāk teica, ka šī ziņa, paldies Dievam, viņas pārsteidza pirtī, jo tad nevarēja saredzēt prieka asaras… Pēc tam pamazām politiski beztiesīgo dzīves apstākļi sāka uzlaboties. Visai drīz dažus no baraku ciemata pārcēla uz tuvējo sādžu un ievietoja atsevišķās mājās. Protams, to būdu, kur iemitināja mūs, saukt par māju varēja tikai ķertie.

Tomēr kaut vai būdā, bet ārā no kolhoza! Tad beidzot beztiesīgie cepļa strādnieki varēja savā brīvajā laikā doties uz pilsētu bez komandanta atļaujas.”

Kad vaicāju, ko Kaspars tagad, pēc 60 gadiem, ieraudzīja savās bērnības vietās, viņš teic: “Es zināju, ka viss būs ļoti izmainījies. Tad, kad mēs tur dzīvojām, bija trīsreiz mazāk māju un piecreiz vairāk platības. No ķieģeļcep-
ļa un no toreizējās elektro-stacijas nekas nav palicis pāri. Tās barakas, kur dzīvojām mēs ar mammu, vairs nav. Mājas, kur atradās četrklasīgā sākumskola, arī nav, bet citā vietā uzcelta trīsstāvu ķieģeļu skolas ēka.”

Ar kādām domām viņš atgriežas vietā, kur klājies grūti? Kaspars teic, ka grūti bija pieaugušajiem, viņa vecuma bērni dzīvoja savu dzīvi, citādu nezinādami. Viņš salīdzina: “Tagad vecāki savas atvases ļoti uzmana – neej tur, nekāp, nokritīsi, bet mēs tādu sargāšanu nepazinām, tikām galā paši. Divas reizes kritu tā, ka degunu nobrāzu un gāju pie mammas, asinīm tekot. Sadzija; tikai vēl ilgi pēc tam, kolīdz nokļuvu saulē, deguns ātri kļuva sarkans.” Viņš atminas, ka netālu dzīvojušas no Rietumukrainas deportētās ukraiņu ģimenes, kuru tēvi nebija šķirti no piederīgajiem. Kaimiņi aicinājuši puiku ciemos ēst vareņikus, bet – kā iesi, ja māte mācījusi no svešiem neko neņemt… Pēc piektās aicināšanas reizes vairs neatsacījies un vēl tagad atceras, cik kāri tos baudījis: “Gardums neaprakstāms! Mūsu ģimenes racionā nebija tādu vareņiku. Atminos – ēdām rupjmaizes ķieģelīti, margarīnu, bija arī kāds sīpols.”

Kad 1956. gadā Pūcēm bija ļauts atstāt Kuibiševku, vajadzēja gādāt ceļanaudu. Aktrise Daile, asprātīga sieviete būdama, sapulcināja pašdarbnieku grupu, ko nosauca par “Nepilnīgo ansambli”. Kaspars stāsta: “Milda Klētniece no Latvijas bija atsūtījusi mammai grima kasti, visi nogrimējās kā ķekatnieki un gāja pa mājām ar dziesmām un joku uzvedumu “Dona Kihota jājiens uz Tālajiem Austrumiem” un vēl otru tamlīdzīgu ēverģēlību, un vāca kolekti aizbraucējiem.” Māte un dēls brauca nevis uz Rīgu, bet gan pie ģimenes galvas uz Vorkutu. Voldemārs Pūce drīkstēja atgriezties Latvijā tikai 1959. gadā.

Bet Kaspars atminas, ka skolas laikā kā Krievijā, tā tēvzemē bijis atšķirīgais, ar ko citi puikas metās kauties – Krievijā tāpēc, ka latvietis, bet vēlāk Latvijā – tāpēc, ka “krievs”.

Atmiņas par padomjlaikiem

Gide mūs ved pusdienot uz Belogorskas garnizona virsnieku nama kafejnīcu. Taču 30 cilvēku grupai silts ēdiens būšot ilgi jāgaida. Tāpēc vēlāk piestājam ceļmalas ēdnīcā, kuras iekārtojums raisa atmiņas par padomjlaikiem. Biešu zupa ir laba, taču, pirms ķerties pie ēšanas, mūsu vairāk pieredzējušie ceļotāji palūdz ēstuves darbiniecei ūdens bļodu un lupatu un paši nomazgā galdus.

Laukumā pie virsnieku nama atrodas Ļeņina piemineklis un militārā tehnika kā armijas varenības simbols. Afiša vēsta, ka šoruden tiks svinēti 75 gadi kopš Belogorskas garnizona dibināšanas.

Bet divas dienas vēlāk, kad braucam vilcienā no Blagoveščenskas uz Kansku, tajā iekāpj vairāki puiši, kuri nupat atvaļinājušies no dienesta armijā un laimīgi dodas mājās. Viens stāsta mums, ka viņa dzimtajā pusē runāts – ja var samaksāt 80 000 rubļu (apmēram 1300 latu), tad iespējams no iesaukšanas armijā atpirkties.

Viņa ģimene esot trūcīga, tāpēc vajadzējis dienēt. “Kad atgriezīšos mājās, turpināšu strādāt par šoferi,” puisis nosaka. “Bet vispirms pamatīgi piedzeršos, jo tik daudzi svētki bijuši, ko neesmu kārtīgi nosvinējis!”

Pēdējā lieciniece

Belogorsk2_15

Pasažieru vilciens no Blagoveščenskas līdz Maskavai brauc gandrīz sešas diennaktis. Mēs ar to veicam ceļa posmu no Blagoveščenskas līdz Krasnojarskas rajona Kanskai, un vagonā pavadām 67 stundas jeb gandrīz trīs diennaktis. Stacijas, kurās vilciens piestāj – Svobodnaja, Sivaki, Tigda, Rešoti, Taišeta un daudzas citas – ir vietas, kur kādreiz atradās izsūtīto nometnes.

Lai apskatītu savu kādreizējo sādžu, Anna Gaigule ir izbraukusi no Blagoveščenskas dienu agrāk nekā pārējie ar Čitas vilcienu, izkāpusi Čalganos un tad nogājusi 25 kilometrus līdz Tigdai. Čalganos Annu un “Sibīrijas bērnu” filmēšanas grupas režisoru un operatoru Armandu sagaidīja Oļa, ar kuras vecāku Berjozu ģimeni piecdesmitajos gados draudzējās Annas vecāki. Vēl ilgi pēc viņu atgriešanās Latvijā sarakste turpinājās. Oļa piedāvājusies aizvest Annu līdz Tigdas stacijai ar mašīnu. Viņa atteicās, vēlēdamās kājām noiet to ceļu, ko kādreiz gājis tēvs, kad bez komandanta atļaujas devies 14 kilometru ceļā līdz Tigdai, lai aptiekā izlūgtos penicilīnu. Tā viņš toreiz izglāba dzīvību ar plaušu karsoni slimajai meitiņai.

“Mēs 1949. gadā bijām nomitināti kopā ar vēl 40 ģimenēm no Kraukļu, Dzelzavas, Kārzdabas un Oļu pagasta Amūras apgabala vietā, kas saucās Tigdas rajona 265. kilometrs, vēlāk Gorki sādžā Transsibīrijas dzelzceļa malā,” atceras Anna. “Vienu brīdi tur bija arī rakstnieka Saulieša ģimene, pēc tam viņus pārsūtīja uz kolhozu. Sādžā bija kokapstrādes uzņēmums, kurā gatavoja dzelzceļa gulšņus un šahtām stutes. Sevišķi smagi bija sievietēm, nācās lādēt materiālus vagonos, strādāt ar zāģi “Družba”. Ziemā gateris strādāja nepārtraukti. Nakts maiņā, lai neapsaldētu seju, tā bija jāaizsedz. Sādžas iedzīvotāji galvenokārt bija 1929. gada izsūtītie krievi, baltkrievi un ukraiņi. Vēl tur pirms mums bija bijuši japāņu gūstekņi, kuru mītnēs pēc tam latvieši turēja kazas. Taigā bija vēl redzami aizauguši japāņu gūstekņu kapu kalniņi.”

Anna saka, viņa ir “pēdējā lieciniece no sava izsūtīto vagona”, bet ar citām represētajām likteņa biedrenēm tiekas. Pārējās lūgušas, lai nofotografē to upīti, kur bērnībā peldējušās, un ezeru, kuram otrā pusē atradās vieta, ko latvieši iedēvējuši “Pārdaugavas” vārdā.

Anna ieraudzīja, ka upīte izžuvusi, ezers aizaudzis, bet bijušā gatera vietā joprojām rēgojas lieli skaidu kalni, pa kādiem bērni toreiz ziemā laidās lejā ar ragaviņām. Kapavietas aizaugušas, bet dažas dzelzs sētiņas saglabājušās. “Sirds nojauta, ka tur apglabāti mūsējie,” teic Anna. Pašā jaunākajā apbedījumā vietā – piemineklis Oļas vecākiem, kurus 1991. gadā nogalinājuši bandīti, mājās meklēdami zeltu un vērtslietas.

… Pirms brauciena Anna atmiņu stāstā rakstīja, ka visu dzīvi jutusies kā koks, kam izrautas saknes. Piecdesmitajos gados atgriežoties no Krievijas, vecāku priekšzīmīgi apsaimniekoto māju citi bija sakurinājuši malkā un vietējā vara ģimenes apmešanos šajā vietā uzskatīja par nevēlamu.

Tagad pajautāju Annai, ko viņa saka par to dzīvē gūto garīgo traumu, ko daži Latvijas sociālās atmiņas pētnieki uzsver kā paaudzēs pārmantotu un joprojām pastāvošu. “Visu laiku jau šo pāridarījuma sajūtu sirdī neturu,” atbild Anna. “Esmu vaicājusi arī meitai, ko viņa domā. Līga sacīja – viņai ir apziņa, ka dzimta ir ļoti stipra un spējusi visu izturēt.”

 

1. daļa Atgriešanās izsūtījumā I: Blagoveščenska

2. daļa Atgriešanās izsūtījumā II: Vozžajevka un Berezņaki

July 16, 2012 - Posted by | deportācijas, REPRESĒTIE, Sibīrija

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: