gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Atgriešanās izsūtījumā V: Imbeža un veclatviešu ciems Suhanoja

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=356031:atgrieans-izstjum-v-imbea-un-veclatvieu-ciems-suhanoja&catid=153:aktuli&Itemid=178

Represēto latviešu likteņstāsti un ceļojuma piezīmes Sibīrijā. Turpinājums. Sākumu sk. 10., 12., 16. un 18. jūlija “LA”
.

Jau Latvijā biju uzzinājusi, ka arī mūsu valstī dzīvojošām Krievijas pilsonēm mātēm pēc otrā bērna piedzimšanas pienākas prāva naudas summa. Sibīrijā kāds jauns tētis, kura sētā esam iegājuši palūgt ūdeni, izstāsta par šo ģimeņu atbalsta programmu. Kad pagājuši trīs gadi pēc otrā bērna piedzimšanas, valsts ģimenei dod “māmiņas kapitālu” – 360 000 rubļus (apmēram 6120 latu). Skaidrā naudā gan to izņemt nevar, bet pārskaitījumu drīkst izlietot trim mērķiem – mājokļa iegādei vai paplašināšanai, ieguldījumam mātes pensijas fondā vai arī bērna izglītībai. Laimīgais tētis, kam ratiņos guļ šī “naudas pelnītāja” – otrā atvasīte meitiņa, rosās, remontējot māju. Ratiņiem pāri smalks pretodu tīkls, lai bērnu nesadzeļ mošķi.

Sibīrieši ir laipni un izpalīdzīgi ļaudis. Bet dzīves apstākļos un attieksmē pret darbu redzami jo lieli kontrasti. Kad braucam meklēt Peņkovu un Zaimku, piestājam Kohā vaicāt ceļu. Pretim nāk muskuļots vīrelis, kura krūšu daļas tetovējums, kā noprotams, adresēts sievietēm: “Jesļi hočeš mnogo gore, poļubi meņja” (“Ja vēlies daudz bēdu, iemīli mani” – krievu val.). Vīriņš stāsta, ka zemes te visapkārt daudz, ja kāds gribot saimniekot, lai tik braucot šurp! Šajā sādžā redzam, ka vietējie sevi neapgrūtina ne ar nātru pļaušanu, ne ar cūkaploku žogu darināšanu. Rukšķu bars ganās savā vaļā pa sādžu, un vakarā katrs dzīvnieks pats atrod saimnieka mājeli.

Viesmīlīgā 
Selgas ģimene

Imbeza_DK_8

Zapasnojimbeža – tā sauc ciemu, kur dzīvo Selga Jankovska un viņas bērni. Vietvārds “Imbež” esot cēlies no vārdiem “inostranniji beženci” (ārzemju bēgļi – krievu val.). Selga no Latvijas izsūtīta kā piecgadīga meitene 1941. gadā. Dzintra Geka viņai ved dāvanu – savu filmu, un pēc iepriekšējās tikšanās reizes Selga “Sibīrijas bērnu” radošo grupu un pārējos ceļotājus sagaida kā labus draugus. Karstajā Sibīrijas vasaras dienā Selgas meita Tamāra un vīra radiniece Nadežda visiem ciemiņiem ir pagatavojušas brīnumgardu, atsvaidzinošu auksto zupu – okrošku uz sūkalu bāzes – un pasniedz to kopā ar vārītiem kartupeļiem. Saimnieces izcepušas pankūkas, kam klāt ēdams aveņu, melleņu vai upeņu ievārījums.

Selgai ir divas mazmeitas, kas studē Krasnojarskā, cerot kļūt par juristi un menedžeri. Ir arī divi mazmazdēli. Meita Tamāra padomju laikos strādājusi par enerģētiķi, znots Vladimirs bijis sporta pedagogs, bet tagad abi kļuvuši par uzņēmējiem un nodarbina 12 cilvēkus. Tamārai ciemā pieder pārtikas veikals un bārs, kur notiek diskotēkas. Vladimira bizness – mežizstrāde. Viņa firma zāģē kokus un pēc tam vietā stāda priedes un ciedru priedes.

Pajautāju, kam pieder lielās siltumnīcas, ko redzējām, ciemā iebraucot. Tamāra atbild, ka tur zeme uz 15 gadiem iznomāta ķīniešiem, kuri audzē tomātus, gurķus un kāpostus vietējam tirgum.

Selgas dēls Jurijs savulaik bijis veterinārārsts, bet nu jau ceturto reizi ievēlēts par vietējās pašvaldības vadītāju. Viņa rūpju lokā ir Zapasnojimbeža, Malijimbeža un vēl divu ciemu teritorijas. Kādreiz vietējiem darba vietas bijušas lielā cūkkopības kompleksā, Selga ilgus gadus nostrādājusi par zootehniķi. Bet nu viņa jau 22 gadus ir pensijā un arī komplekss vairs nepastāv. Jurijs stāsta, ka tagad apkaimē ir nelielas zemnieku saimniecības, kas audzē miežus un kviešus. Ar piena un gaļas lopkopību gan neesot izdevīgi nodarboties, jo tuvumā nav lielu pārstrādes uzņēmumu, turklāt šajā – Partizanskas – rajonā piena un gaļas pietiekot. Valsts lauku rajoniem palīdzot attīstīties, stāsta Jurijs, uzsverot, ka darba vietas rada privātais kapitāls. Viņš uzskata: “Kas grib strādāt, tas meklē darbu, bet, kas nevēlas, meklē problēmas.”

Nadežda gan nav tik optimistiska par darba iespējām. Taču viņa jau ir pensionāre un, lai arī saņem mazāku pensiju, nekā ir valstī vidējā, nosaka – “razģetaja ņe hožu, golodnaja ņe sižu!” (“Plika nestaigāju un badā neesmu” – krievu val.)

“Mūsu 
dzimtene ir šeit”

Pašvaldība dotē autobusu satiksmi un lepojas ar kultūras namu, kur dzied divi kori. Jaunam speciālistam, piemēram, ārstam, kas ar mieru praktizēt laukos, iespējams saņemt vienu miljonu rubļu (apmēram 17 000 latu) dzīvokļa iegādei, un tad vismaz pieci gadi šajā vietā jānostrādā.

Jurijam kā pašvaldības vadītājam jārūpējas arī par teritorijas labiekārtošanu, bērnu spēļu laukumu iekārtošanu un atkritumu savākšanu, lai tie nonāktu tikai oficiāli atļautās izgāztuvēs.

Pajautāju, ko Jurijs domā par mammas dzimteni Latviju. Viņš atbild: “Es vēlētos aizbraukt uz Latviju, paskatīties, kā dzīvojat, taču – tikai paskatīties. Jo mūsu un mūsu bērnu dzimtene ir te.”

Ko parasti latvietis dara viesībās? Protams, dzied! Uzraujam dažas latviešu ziņģes un arī “Pūt, vējiņi!”, savukārt Selga, Tamāra un Nadežda – smeldzīgas krievu melodijas par mīlestību. Vēlāk Tamāra stāsta, ka meita Laura pagājušogad Krasnojarskā 300 dziedātāju konkurencē izcīnījusi titulu “Zelta balss”, un piemetina: “To labo balsi viņa laikam pārmantojusi no manas vecmāmiņas Lauras.”

… Zapasnojimbeža pagājušogad svinēja dibināšanas 110. gadadienu.

Kad Vilberta Krasnā grāmatā “Latviešu kolonijas” meklēju ziņas par citu Sibīrijas ciemu Suhanoju, kur dzīvo brīvprātīgi no Latvijas izceļojušo ļaužu pēcteči, atrodu arī Imbežas vārdu. “Dienvidus grupā Sib. Alūksnei vistuvāk stāv Imbeža, nodibināta 1900. g. ar 60 viensētām, daļa igauņu. Skolas ziņā apvienota ar Alūksni. Varu maiņu laikos galīgi nopostīta,” rakstīja V. Krasnais 1938. gadā.

Veclatviešu ciemā

Suhanojā mūs sagaida ar latviskām līgodziesmām un stipru dzērienu, kam ciedru riekstu aromāts. Suhanoja ir tā pati V. Krasnā pieminētā “Sibīrijas Alūksne”. Pēc viņa ziņām, laikā no 1896. līdz 1914. gadam latviešu izceļotāji Sibīrijā nodibinājuši pāri par 200 lielāku un mazāku koloniju.

“Mammas vecāki Puriņi no Veclaicenes uz Sibīriju atbrauca 1897. gadā,” atceras suhanojiete Zenta Nazarova. Šajā veclatviešu ciemā vēl piecdesmitajos gados darbojās latviešu skola, bet vēlāk te ieprecējušies krievi un ukraiņi, un tad jaukto laulību ģimeņu bērni mācījās krievu valodā.

Zenta ir bijusi uz Dziesmu svētkiem Rīgā, un par tiem viņai ir jaukas atmiņas. Viens no Zentas dēliem dzīvo Latvijā.

suhan2_DK_8

Vallija Markuza (Ruduša), kam tagad jau pāri astoņdesmit gadiem, Suhanojā nodzīvojusi visu mūžu. Kādreiz pašai piederējis zirgs, gotiņa. “Bet tagad lieliem darbiem vairs nav spēka,” nosaka Vallija. Taču, kā jau cilvēks, kas arvien čakli strādājis un nespēj sēdēt, rokas klēpī salicis, vasarā Vallija rosās dārzā, bet ziemā vērpj dziju vai ada cimdus un zeķes.

Nobeigums sekos.

 

 

July 24, 2012 - Posted by | represijas, Sibīrija

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: