gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Vēsturnieks Kostanda šaubās


http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=356616:vsturnieks-kostanda-aubs&catid=95:intervijas&Itemid=439

“Latvijas Avīzē” viesojās vēsturnieks, bijušais Saeimas deputāts un politiķis ODISEJS KOSTANDA. Pašlaik viņš ir Latvijas Grieķu biedrības priekšsēdētājs. Par vēsturi un šodienu ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis. 


V. Krustiņš: – Pastāstiet, lūdzu, par darbošanos vietējās grieķu kopienas biedrībā!

O. Kostanda: – Biedrību nodibinājām pirms 13 gadiem, un pa šo laiku esam apzinājuši 423 grieķus Latvijā. Pirmie šeit ieradās Krievijas cara laikā, nākamie pamuka no Padomju Savienības nepa (“jaunās ekonomiskās politikas”) laikā, citus kā Staļinam kārtējo “slikto” tautu izsūtīja. Pēc tam viņi atbrauca uz Latviju, nevis atgriezās dzīvesvietā. Vēl viens slānis grieķu ieradās kā speciālisti 50. – 60. gados, Latviju industrializējot, un pēdējie ir klāt neatkarības gados – kurš studēt, kurš atvērt restorāniņu vai citu mazu uzņēmumu. Tā ka grieķu kopiena Latvijā ir kā vairākkārtu torte. Dažreiz runā tikai latviski, “padomju” grieķi – tikai krieviski, jaunākā “kārta” tādi, kas runā tikai grieķiski.

– Atgādiniet sabiedrībai pazīstamākos grieķus.

– Kukuvasi: dziedātājs Adrians Kukuvass un viņa māsa Lia Guļevska, Monokandilosi, Drossakisi. Interesanti, ka tie, kas pirms gadiem simts te apmetās, nāca no Grieķijas salām Krētas, Kalimnas, arī mani vecvecāki no Kefalonijas salas, uzvārdā Kostandatosi.

– Kas jūs tur kopā šajā zemē?

– Kas tur grieķus kopā visā pasaulē? Kādreiz Čehovs teica – Grieķijai ir viss, bet to varētu papildināt – grieķi ir visur. Latīņamerikā un Āfrikā, Austrālijā un Somijā, Lietuvā un Kaukāzā, visos kontinentos.

Parasti pasaulē izklīdušie mēdz turēties kopā ar savu valodu. Tās daudziem grieķiem vairs nav. Vācijā, ASV vai Krievijā viņi pārsvarā māk tikai šo zemju valodu. Ja valoda pazūd, tad kopīga ir tēvija, taču dažs tikai atceras, ka senči tur dzimuši.

Trešais faktors būtu kopīga ticība, taču esmu sastapis virkni muhamedāņu zemēs dzīvojošu grieķu – viņi tic Allāham un nav pareizticīgie. Līdz ar to atliek vienīgā saite, kas mūs tur kopā, – vēsturiskā atmiņa. Tā vieno grieķus Latvijā un mūsu grieķus ar somu un citu pasaules valstu tautiešiem. Tas ir arī neaizmirstamais, bagātais kultūras mantojums, par ko turam lepnuma sajūtu. Latvijas Nacionālo kultūras biedrību apvienības telpās glabājam grieķu grāmatas, mūzikas krātuvi, tērpus, ir skoliņa. Grieķu valdība, cik varējusi, izvērtusi viesmīlības programmas, piedāvājot jauniešiem nometnes viņu tēvutēvu dzimtenē.

– Kā raugāties uz mazākumtautību politiku Latvijā? Tā ir pietiekama?

– Es neizjūtu šo politiku, vairāk ir parādiska runāšana, tiek savāktas komisijas, darba grupas, kur it kā noklausās viedokļus, bet pie grieķiem neviens nav vērsies. Diezin vai arī citiem ir liela jēga no parunāšanas. Prezidentam ir Mazākumtautību padome, taču tur aicinātas citas minoritātes, kurām laikam grūtāk klājas.

– Kostandas kungs, jūs esot vēsturnieks – kā raugāties uz prezidenta Bērziņa aicinājumu karotājiem izlīgt, tuvināties, samierināties?

– Teikšu godīgi – aicinājumu neuzskatu par nopietnu. Kāpēc? Pirmkārt, ja divi cilvēki, valstis vai sociālās grupas grib samierināties, tad nepieciešama abu pušu labā griba. Otrkārt, jābūt pamatiem, uz kuriem slēgt izlīgumu, piemēram, rast kopīgu skatījumu tais vēstures mezgla punktu jautājumos, kuri bija atšķirīgi.

Nevar aicināt – atliksim vēsturi malā, vienkārši par kaut ko samierināsimies. Vispirms it kā iecerēts tuvināt atlikušos kara veterānus abās ierakumu pusēs, bet, pat ja daži sirmi vīri izlīgtu, tad tas iznākumā nevestu uz sabiedrisko izlīgumu vai sekotu izlīgums valstiskā līmenī, jo pret okupētājvalsti Krieviju pretenzijas ir gan baltiešiem, gan poļiem.

Bet reālus pretimnākšanas soļus no Kremļa puses es neredzu. Katiņas lieta, kaut puslīdz atzīta, nav nokārtota līdz galam krievu un poļu starpā, un Latvijas gadījumā ne tuvu nav manāma vēlēšanās meklēt risinājumu. Kā var runāt par samierināšanos, ja skatījums uz 1940. gadu, uz kara gadiem un pēckara notikumiem joprojām ir diametrāli pretējs, no Maskavas puses bieži vien veco Staļina laiku pasaku garā.

– Prezidents saka – jāatgriežas punktā, kur sākās šķelšanās. Kas, jūsuprāt, ir šis punkts?

– Latvijas okupācija, un vēl agrāk iezīmējams punkts – 1939. gada vienošanās starp hitlerisko Vāciju un staļinisko Padomiju un tās traģiskie rezultāti, kas skāra daudzas tautas, ne latviešus vien. Tas, ka viens latvietis šāva no ierakuma uz otru latvieti un abi nēsāja dažādus formas tērpus, daudziem tā bija spiesta lieta, un šie svešās armijās mobilizētie pēc daudziem gadiem varētu arī sarokoties, bet tā ir zaldātu samierināšanās, nevis ģenerāļu izlīgšana, par kuru nav nopietnas sarunas.

– Bet prezidents ir ierosinājis tēmu, un vai nav jāiesaistās vēsturniekiem, politologiem, sabiedrībai, lai apspriestos, kas īsti būtu samierināms? Vecie paspiedīs rokas, bet citiem būs jādzīvo arī rītdien.

– Jārunā, kas Latvijā ir svarīgs, pirmām kārtām pamattautai latviešiem. Pagājuši vairāk nekā 20 neatkarības gadi, bet daudzviet latviešu valoda nav tā, kurā notiek komunikācija. Cilvēki pat iemācījušies latviski, bet daži tamdēļ, ka to darbā prasa, daži prot, bet principā negrib runāt. Otra lieta – vēsturisko notikumu izpratne, kādu politiku te īstenoja padomju vara un kādas tai sekas. Nupat aptaujātie cilvēki ļāva secināt, cik daudzi glorificē padomju laikus, netiek ņemts vērā, ka VDK ir pārdēvējusies, taču tās darbībā nekas nav beidzies.

Starptautiskajā arēnā aukstais karš ir secen, iestājies atslābums – VDK mantiniekiem labvēlīgs periods, lai taustekļus paplestu platāk, lai izmantotu organizācijas fantastiski bagāto pieredzi sev vēlamas politikas bīdīšanā. Viņu roka taču bija miera kustībā aukstā kara gados, tagad arī tā paslēpta un maskēta aiz dažādām izkārtnēm.

Jāraugās uz mūsu demokrātijas vājajām vietām, un šodien arī tur pavīdēs viņu āža kāja, tā “cīnīšanās par mieru visā pasaulē”, bet praktiski viņiem samierināšanās nav vajadzīga. Saknē otra puse to negrib.

– Āža kāja? Pie mums vairāk runā par Maskavas roku, taču iestājas klusums, kad veikli darbojas mazie pirkstiņi Latvijā. Daudzi politiķi pasmīkņā par Lindermana partiju, neuzskata par vajadzīgu pretdarboties, jo tā esot “sīka dīvainība”. Jūs tam piekrītat?

– Nevaru piekrist, sīki dīvainīši, skaitā 10 vai 20, sēdētu Uzvaras parkā uz soliņa un birdinātu asaras, ka viņus nesaprot un neatbalsta. Ja lindermanieši neafišē sevi kā masu partiju, tas nenozīmē, ka viņu darbība nebūtu patīkama pietiekami lielai noteiktai sabiedrības daļai. Tajā skaitā tūkstošiem Latvijas balsstiesīgo pilsoņu, un kas ir pats bīstamākais, viņi vēlē parlamentu, varu.

– Kā uz šā fona vērtēt 18. februāra referenduma rezultātus? Nešķiet, ka tie ir pietiekami izanalizēti, bet tie taču bija ap 280 tūkstošiem pilsoņtiesīgo, kuri labākajā gadījumā gribēja dublēt latviešu un krievu valodas kā valsts valodas.

– Es domāju, ka liela skaitļa sasniegšana bija ne vien otras puses augstas organizētības panākums, bet šajā gadījumā – arī latviešu politiķu nepareiza reakcija uz šo lietu. Pirmais prezidenta uzstādījums bija – es tādā referendumā nepiedalīšos! Manuprāt, lūk, pareizā reakcija, jo tā nebija mūsu lieta, kur jāpiedalās. Tad, redzot, ka latvieši negrasās iet pie urnām, jo viņus atklāti provocē, arī otra puse ņemtu vērā šo boikotu.

Ka latviešu valoda te ir vienīgā valsts valoda, par to nav jāspriež un jādiskutē. Tā tas ir, un nevajadzēja ielaisties provokācijā. Tad arī krievu valodas aizstāvjiem noplaktu enerģija, zustu mākslīgi uztaisītā sacensība un sportiskā interese, cik kurš savāks, kādus rekordus uzstādīs.

– Bez organizētas pretdarbības nebūtu tik daudz atbalstītāju krievu valodai?

– Jā, tas pielēja eļļu ugunī, bet, atklāti sludinot, ka tā ir provokācija, katrs referenduma dalībnieks tiktu uzlūkots kā Latvijas ienaidnieks. Tad iecirkņu slieksni pārkāptu pavisam maz ļaužu, nevis plūstu pulkiem, kā tas notika februārī.

– Tā nedrīkstot domāt, jo tie balsotāji nav mūsu pretinieki? Viņi tikai protestēja. Pret ko? Pret visu ko…

– Daļa – jā. Domāju, ka daudzus par krievu valodu balsot aizrāva ar vilni. Bet ievērojams skaits zināja, kurp viņi iet, un gribēja parādīt zobus. Tas ir līdzīgi kā 9. maija Uzvaras dienā, kur daudziem nav lāgā zināmi ne vēstures fakti, ne kara apstākļi, un galvenais nav arī svinēt, tusēt vai, kā tagad saka, apliecināt nacionālo identitāti. Nē, tur daudzu neslēpti paustais mērķis ir – panākt, lai valdība no mums baidītos, un arī latvieši bijātu. Referenduma rezultāti arī bija ļoti vāji otras valsts valodas piekritējiem, taču latvieši vienalga satrūkās, uzreiz ar tādu kā vainas apziņu sāka runāt par samierināšanos, par starpnacionāla dialoga uzsākšanu, par integrēšanās politikas uzlabošanu. Un pretējās puses cilvēki iekšēji smaida. Zaudētā referendumā savu tomēr sasnieguši, un ap viņiem sāk drudžaini ņemties. Tas gan ātri pāriet un kampaņveidā norimst, bet būs citi uzjundījumi, un atkal būs latviešu politiķi, kam acīs iemirdzēsies bailes.

E. Līcītis: – Vai nacionālajā politikā varēja darīt kaut ko vairāk? Tā proporcija arī neatkarīgas latviskas valsts noliedzējiem saglabājas apmēram tā pati, kas no LTF laikiem.

– Nevajag darīt ne vairāk, ne mazāk.

Vajag vienkārši darīt pašiem savu – operatīvi lemt valsts lietas un lēmumus nelokāmi izpildīt, nevis raustīties pie sīkākās pretdarbības. Otrkārt, jāsāk ticēt pašiem savam spēkam un savām spējām, nevis locīties un gausties – ko nu mēs, maziņie, pret lieliem. Trešā panākumu atslēga ir pēc iespējas lielāka savstarpējā uzticēšanās un vienošanās latvisko partiju starpā.

Ziniet, uz politiku ir attiecināmas interesantas vēsturiskas paralēles. Pie baroniem latvietim bija izvēle – iet un līst līdumu, sistiem pašam uz augšu vai iekārtoties uz ērtu palikšanu muižā. Tur vieglāka dzīve un labāka iztikšana. Ja nu vēl karjeras iespēja – kļūt par vagaru vai piķieri. Tādas divas iespējas latviešiem arvien bijušas, un tautieši izvēlas – vieni tādu, otri tādu ceļu. Manuprāt, šodien ir vairāk un virsroku gūst nevis tie, kuri grib būt patstāvīgāki, bet otra ceļa gājēji.

V. Krustiņš: – Tie, kas gatavi kļūt par piķieriem jeb suņu puišiem? Atgriežoties pie kopējas platformas meklēšanas – prezidents vēstulē rakstījis, ka izlīgums nepieciešams Latvijas nākotnes vārdā. Un tālāk – “ja pretējās pusēs karojušie ir gatavi respektēt pretējās puses karabiedru piemiņas dienas 16. martu un 9. maiju, kā arī 8. maiju kā vienotu Otrā pasaules kara piemiņas dienu un neapstrīdami atzīst Latviju par neatkarīgu valsti, tad solis izlīguma virzienā jau ir sperts”. Vai šī būtu tā loģiskā platforma?

 

– Es nelokāmi iestājos, ka izlīgums iesākas ar divu valstu – Latvijas un Krievijas – kopīgu izpratni, bet, ja otra puse apgalvo, ka nav īstais brīdis skatīt 1940. gada un vēlākos notikumus, ja saka – sāksim no baltas lapas, tad kāds var būt izlīgums?

 

Pat terorista Kononova darbības izmeklēšana sacēla milzu sašutuma vētru, un tas bija vienas iesūtītas diversantu grupas sakarā. Kur vēl runāt par plašāka mēroga notikumu izpratni. Nav sperts šis izšķirošais solis, lai pēc tam karavīri izlemtu, kurā dienā kopā iedzert pa graķītim, atcerēties kaujas, pieminēt karabiedrus.

– Kā vēsturnieks vēlaties, lai Krievija atzīst okupācijas faktu, bet vai nebūtu pareizi ne tik daudz gaidīt uz viņiem, cik šīs lietas kārtot valsts iekšpusē?

– Tās nevarēs tā kārtot, ticiet man. Saprotiet, nosacīti runājot, pusotrs miljons latviešu nekad nevarēs integrēt 200 miljonus krievu. Tie ir neaptverami mērogi. Šejienes krievvalodīgo daļa lielā mērā sevi neuzskata par Latvijas sabiedrības kārtu, bet nākošu no lielās Krievijas sabiedrības. Kamēr šī bāze neteiks saviem tautiešiem Latvijā – jā, jūs nākat no lielās dzimtenes, bet dzīvojat Latvijā, teritorijā, kuru savulaik bijām okupējuši, tika pastrādāti noziegumi pret Latvijas nāciju un valsti –, tikām nenotiks pozīcijas izmaiņa vietējo krievvalodīgo kopienā. Kamēr tā nav, tikmēr process izlīguma, samierināšanās vārdā nesāksies.

– Piekrītu tajā ziņā, ka viena daļa krievu atbalsta dažu “pētnieku” pausto, ka Latvija ir Krievijas sastāvdaļa, savā laikā 1940. gadā Staļins to “tikai” paņēma atpakaļ, un tāpēc tā nav nekāda okupācija, bet pazaudētas mantas savākšana. Bet vai neatzīstat, ka ir cita daļa, kas domā, ka okupācija bija gan un ka varam dzīvot šai valstī kopā – un tas dod pozitīvu elementu?

– Es neabsolutizēju procesu un, protams, ka ir atsevišķas krievvalodīgo grupas ar ļoti lojālu attieksmi pret Latviju. Pie šīs izpratnes viņi paši nonākuši, neviens viņus nav pakļāvis “treniņiem” vai “smadzeņu skalošanai”.

– Bet kurš ir šo lojālo krievu politiskais pārstāvis?

– Grūti teikt, bet ne tie, kuri uzbāzīgi deklarējas par “krievu pārstāvjiem”. Visticamāk, šādiem cilvēkiem nav savas politiskās pārstāvības

July 31, 2012 - Posted by | krievu impērisms, Okupācijas sekas

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: