gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Starikovs – ne pirmais un ne pēdējais

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=359506:starikovs-ne-pirmais-un-ne-pdjais&Itemid=436

Foto – Dainis Bušmanis

Latvijas okupācijas noliegšana, Krievijas cariskās impērijas un PSRS apraudāšana, Staļina slavināšana, deportāciju attaisnošana – šādām atziņām bija pārpildīta no Maskavas atbraukušā Nikolaja Starikova lekcija, kas pirmdien notika Rīgas viesnīcā “Tallink”.

Viņš iepazīstināja arī ar savu jaunāko grāmatu “Staļins. Atceramies kopā”, kas gan jau iepriekš bija nopērkama Latvijā. Tā veltīta Staļina politikas attaisnošanai. Uz tikšanos ar autoru bija ieradušies vairāk nekā 150 cilvēku, un viesnīcas zālē bija par šauru. Šāda un līdzīgu noskaņu promaskaviskus misionārus uz Latviju regulāri piegādā Krievijā bāzēta organizācija, kas sevi sauc par starptautisko mediju klubu “Format A3”, kura filiāle darbojas arī Latvijā. Jāpiebilst, ka šādu “ekspertu” atziņas plaši tiražē krievvalodīgie mediji, jo sevišķi laikraksts “Čas”.

Impērista atziņas

N. Starikovs, kas pēc izglītības ir ekonomists, apgalvo, ka nav iespējams runāt par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas okupācijas atzīšanu, jo tās esot nelikumīgi izstājušās no Krievijas impērijas. Par Krievijas ģeopolitisko nelaimju cēloni viņš sauc 1917. gada revolūciju un to, ka Antantes valstis – Francijas un Lielbritānija – nav palīdzējušas atjaunot Krievijas impēriju. Brīdinājumi saklausāmi viņa teiktajā, ka vēsture un ģeopolitika ir neparedzamas, tādēļ nav garantiju, ka Latvija un Krievija kādreiz atkal nebūs kopā kādā formējumā. Jautāts, kādu viņš redz Latvijas nākotni, N. Starikovs atbild: “Vēlos, lai Latvijā dzīve noritētu pēc Latvijas tautas interesēm. Latvijai bija iespēja kļūt pilnīgi neatkarīgai. Kāpēc nepieciešams NATO, ja var draudzēties ar Krieviju, no kuras nenāk nekādi draudi.”

Impēriski noskaņotais “eksperts” stāsta, kādu ļaunumu radījis PSRS sabrukums, un vaino tajā Mihailu Gorbačovu, kuru uzskata par nodevēju. Starikovs ar domubiedriem esot iesniedzis prasību pret Gorbačovu tiesā par valsts nodevību.

Jautāju N. Starikovam, kāpēc viņš par ļaunumu min 1917. gada revolūciju, bet vienlaikus nožēlo PSRS sabrukumu. “PSRS ir mana dzimtene māte. Tā jāmīl un jāciena. Pretrunu nav. Revolūcija bija negatīvs notikums, taču ar laiku PSRS attīstījās un tajā bija daudz labu vērtību – bezmaksas izglītība, miers uz ielām, un tā tam vajadzēja palikt. Ir cilvēki, kas saka, ka ekonomiski PSRS nespētu pastāvēt. Ķīna, piemēram, ir spējusi daudz sasniegt, nezaudējot sociālisma plusus,” teic N. Starikovs.

Staļins kā biodators

Vakar N. Starikovs Rīgā divās grāmatnīcās prezentēja savu jauno grāmatu “Staļins. Atceramies kopā”. Jau vakar lekcijā bija dzirdami Staļinu attaisnojoši izteikumi. Auditorijā kāds jauns puisis ar naģeni galvā izteica pateicību, ka N. Starikovs “attīra biedru Staļinu no visādiem netīrumiem, ko viņam piedēvē”. Uzstāšanās laikā N. Starikovs sacīja, ka Staļinam bijusi skaidra loģika, turklāt viņš esot bijis “maigs un labsirdīgs cilvēks”. Viņaprāt, Staļins nav bijis noziedznieks. Latvijā īstenotās represijas 1941. gadā esot notikušas neilgi pirms nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanas Latvijā. Starikovs jautāja man, vai es nebūtu rīkojies līdzīgi, ja tuvotos ienaidnieka karaspēks un būtu bažas par sabiedrības daļu, kas varētu nodot. Ar šiem domugraudiem pilnīgi pietiek, lai raksturotu N. Starikova uzskatus, tomēr viņš nav pirmais un pēdējais “šāda līmeņa eksperts”, kas tiek aicināts. Kas to dara?

Demokrātijas iespējas

Ar braucienu organizēšanu nodarbojas mediju klubs “Media Club Format A3”, kas mūsu valstī darbojas no pagājušā gada. Līdz šim Latvijā ar tā gādību viesojies pretrunīgais vēsturnieks un politiķis Vladimirs Medin-
skis, politologs Fjodors Lukjanovs, politologs un žurnālists Vitālijs Tretjakovs, ekonomists Mihails Deljagins. Ir arī mazāk politiskas personas, piemēram, rakstnieks fantasts Sergejs Lukjaņenko, kinorežisore Svetlana Družiņina un leģendārais sporta komentētājs Vladimirs Gomeļskis. Raiba kompānija no postpadomju telpas. Lai gan “Format A3” diskusijas paredzētas galvenokārt žurnālistiem, tajā piedalās daudz interesentu. Piemēram, pirmdien viesnīcas zāle bija par mazu, un daudziem no vairāk nekā 170 cilvēkiem nācās stāvēt kājās, lai noklausītos “misionāra” uzrunu. Piemēram, bija ieradusies valsts kontroliere Inguna Sudraba un zālē bija manāms arī krievu valodas referenduma iniciators Aleksandrs Gapoņenko.

“Mani vienkārši interesē oriģinālā dzirdēt viedokli. Maz ir tādu iespēju. Es cienu, ka cilvēks izklāsta savu argumentētu viedokli,” savu motivāciju skaidroja I. Sudraba. Jāpiebilst, ka viņa jau iepriekš bieži redzama kluba rīkotajos pasākumos.

“Starptautiskais mediju klubs “Format A3″” ir veidots Krievijā no Valsts radio un televīzijas kompānijas “Rossija” un laikraksta “Komsomoļskaja pravda” puses. Kluba galvenā vadītāja ir šā laikraksta žurnāliste Gaļina Sapožņikova, kas ieinteresēta Baltijas jautājumos. Jāpiebilst, ka G. Sapožņikova 2010. gadā apbalvota ar Krievijas valdības komisijas atbalstam ar tautiešiem diplomu. Latvijā kluba intereses vada nedēļas laikraksta “Subbota” galvenā redaktore Olga Avdeviča un viņas vietniece Rita Troškina. Viņa apgalvo, ka ekspertus izvēlas mediju kluba vadība un piedāvā kluba filiālēm un lektori par savām uzstāšanās reizēm honorārus neprasot. “Tas ir starptautisks klubs, kas strādā Maskavā, Moldovā, Krimā, nesen to atvēra arī Latvijā,” skaidro R. Troškina. “Mērķis ir, lai vietējie – latviešu un krievu žurnālisti – satiktu interesantus cilvēkus, kas var izstāstīt par politiku. Mērķis ir kontakti starp valstīm un patiesas informācijas iegūšana,” sacīja R. Troškina. Jautātas, kāpēc kluba viesu vidū ir tik daudz padomju sistēmas un impērisma aizstāvju, O. Avdeviča atbild: “Ja ir demokrātija, jādod iespēja visiem izteikties. Šeit bija korekta diskusija. Igaunijā diskusijas ir asākas, pie mums mierīgākas.” Jautāju, kāpēc netiek aicināti demokrātiski un liberāli noskaņoti Krievijas pārstāvji. “Ir Sorosa struktūras, kas aicina citus,” atbildēja O. Avdeviča, bet R. Troškina piebilda: “Krievija nav Latvijai ienaidnieks, bet gan partneris.”

Nesen kluba vārds izskanēja arī, kad Latvijā viesojās Krievijas pirmās klases valsts padomnieks Modests Koļerovs un aģentūras “Regnum” redaktors Igors Pavlovskis, kas pasludināti par persona non grata Latvijā.

Ar viņiem abas dāmas mediju klubu nesaista un stāsta, ka M. Koļerova aicināšana uz Latviju bijusi “SC” līdera Jāņa Urbanoviča līdzvadītās organizācijas “Baltijas forums” iniciatīva. Tomēr skaidrs, ka mediju kluba filiāles aktivitātes un promaskavisko ekspertu piegādes turpināsies, jo Latvijā pret to līdz šim nav izskanējuši iebildumi.

Jautājums

Vai Nikolajam Starikovam par pretlatviskiem uzskatiem būtu jāliedz iebraukšana Latvijā?

Jānis Sīlis, Ārlietu ministrijas preses sekretārs: “Pretlatviski uzskati nav iemesls, lai Latvijā kāda persona tiktu iekļauta nevēlamu personu sarakstā. Šāds lēmums tiek pieņemts, balstoties uz Latvijas kompetento iestāžu sniegtu informāciju par attiecīgās personas īstenotajām aktivitātēm, kas vērstas pret Latvijas drošības interesēm, arī pret teritoriālo vienotību un valsts ekonomisko drošību. Tā tas bija Modesta Koļerova un Igora Pavlovska gadījumā.”

August 31, 2012 Posted by | krievu impērisms, Staļins | Leave a comment

PussyRiot Okupācijas muzejā?

Gaivoronskis provocē, Kažoka uzķeras uz āķa

Franks Gordons, Okupācijas muzeja fonda padomes loceklis.

Foto – LETA

Tajā dramatiskajā pērnā jūnija dienā tika ziņots: “Par atjaunotās Latvijas ceturto Valsts prezidentu ar 53 balsīm, pret 44 ievēlēts Andris Bērziņš. Vēlēšanu rezultāti parāda, ka “Saskaņas centram” ir kāds darījums ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu, kura nosacījumi nav zināmi, aģentūrai LETA teikusi politoloģe Iveta Kažoka.”

Viņas vārds man iespiedās atmiņā, jo sapratu, ka citādā veidā aizdomas par aizkulisēm nebija iespējams atreferēt…

Bet nu šī šķietami gudrā politoloģe iekritusi lamatās, ko viņai bija sagatavojis avīzes “Vesti segodņa” žurnālists Konstantīns Gaivoronskis. Pie reizes jāpiebilst, ka šis laikraksts viltīgi piesavinājies lieliskās pirmskara avīzes “Segodņa” nosaukumu, ko ietvēris savējā.

Ieganstu savai provokācijai Gaivoronskis atrada Ivetas Kažokas rakstā, kurā viņa spriež, ka nebūtu slikti, ja arī Latvijā būtu sava “Pussy Riot”, lai “sapurinātu” sabiedrību, pārvarētu kādus liekulīgus “tabu”. Gaivoron
skis ielūdza Kažoku uz interviju, un viņa ņēmās prātot par to, vai Latvijā būtu ieteicams sarīkot šādus nerātnus uzvedumus kādā baznīcā.

Un tad nu Gaivoronskis iemeta šajā draudzīgajā sarunā savu sprāgstbumbu: “Es te domāju, domāju un nācu pie secinājuma, ka “Pussy Riot” analogs Latvijā būtu akcija nevis baznīcā, bet Okupācijas muzejā.”

Un kā nu reaģēja Iveta Kažoka? Kaut kādi šļupsti: “Okupācijas muzejā ļaudis nāktu klajā ar saukļiem, kuriem latviešu tautas vairākums nepiekristu pēc būtības. Man šķiet, ka sabiedrības reakcija Latvijā būtu vēl skarbāka.”

Bet vispār, piemetina Kažoka, šādā veidā “paplašinās brīvības telpa, samazinās tabuizētu tematu skaits. Tas sabiedrībai kopumā ir lietderīgi”. Kažoka iekritusi Gaivoronska slazdā, uzķērusies uz āķa.

Ievērības cienīgs ir veids, kādā “Vesti” to visu pasniedz. Milzu virsraksts pāri visai lappusei: “Un ja nu Okupācijas muzejā?” Un apakšā liela bilde: priekšlasījums Okupācijas muzejā. Un līdzās tekstiņš: “… un pēkšņi parādās cilvēki balaklavās! Forši?”*

“Vesti” sākusi, piedodiet, brēkt – tā arvien spalgāk musina un kūda, noniecinot visu, kas dārgs pamattautai, – tās tradīcijas, garamantas, savu likteņgaitu izpratni. Es varētu šo avīzi salīdzināt ar kādu citu, kas iznāca citā zemē un citos laikos, bet šoreiz atturēšos.

August 31, 2012 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Latvijas pilsoņiem nav tādas iekšas kā poļiem vai somiem?

Otto Ozols
Otto Ozols

Krievijas imperiālisti ir nolēmuši, ka Latvija ir ne tikai Baltijas, bet visas Eiropas vājais posms. Tādēļ te var droši darīt kaut ko tādu, kas netiktu pieļauts Polijā, Somijā un citur. Latvijā atklāti Krievijas impērijas propagandisti pulcē pilnas auditorijas, bauda mediju uzmanību un saņem finansējumu no Krievijas vēstniecības. Viņu galvenais vēstījums – Latvija ir dabiska Krievijas sastāvdaļa, izstājusies nelikumīgi un drīz atkal būs Krievijas varā.

Krievijas oficiālie un neoficiālie pārstāvji šo vēstījumu atkārto ar biedējošu regularitāti. Protams, kāds mēģina tam pretoties un protestēt. Mūsu ministri dažreiz lūdz drošības iestādes izvērtēt šos paziņojumus, pārāk lieliem balamutēm liedz iebraukšanu Eiropas Savienībā. Tomēr nešķiet, ka kādu imperiālisma slavētāju un Latvijas brīvības noliedzēju tas īpaši uztrauktu. Arī Krievijas diplomāti ar pašu vēstnieku priekšgalā liekulīgi brīnās un nesaredz Latvijas noliegšanā nekā briesmīga. Vēl vairāk – viņi ciniski piesauc vārda brīvības principus.

Polijā imperiālistu propagandisti riskētu ar savu ādu

Lai saprastu Krievijas nekaunības apmērus, ir jāspēj palūkoties uz citām valstīm, kuras reiz bija Krievijas impērijā. Polijas brīvību imperiālisti ir dalījuši vismaz četras reizes, iekļaujot Krievijas impērijā vai pa daļām iztirgojot citiem. 19. gadsimta beigās Polijai tika brutāli uzspiesta pārkrievošanas politika. Kad Polija pēc Pirmā pasaules kara tomēr izcīnīja neatkarību, Ļeņiņa sarkanie imperiālisti to nokavējoties gribēja atņemt, bet tika sakauti. Par ko 1939. gadā nežēlīgi atriebās.

Mūsdienās ir absolūti neiedomājami, ka kādi krievu propagandisti mierīgi braukātu pa Poliju ar lekcijām, ka valsts neatkarība ir nelikumīgs pārpratums, patiesībā Polija ir dabiska Krievijas teritorija. Šāda rīcība nekavējoties izsauktu ļoti asu reakciju. Nav šaubu, ka Krievijas politologs Nikolajs Starikovs, kurš nule šādas muļķības stāstīja Rīgā par Latviju, Polijā kaut ko tādu pat neiedomātos. Bet ja tomēr prāta aptumsuma brīdi pamēģinātu, tad būtu jālūdz policijas palīdzība, lai izkļūtu no Polijas ar veselu ādu. Poļi ar valstij ar svētiem jautājumiem neļauj jokoties. Ja kāds pseidovēsturnieks Polijā iedomātos atkārtot Krievijas propagandas vidē izplatītos murgus, ka Katiņas masu slepkavība ir «falsifikācija» vai «poļi to bija pelnījuši», tad tas izraisītu pamatīgu diplomātisku konfliktu. Jāšaubās, vai Krievijas vēstniecība Varšavā atļautos finansēt šādu vēstures safabricējumu izplatīšanu.

Somijā veterānus neatļautos lamāt par «nenosistajiem nacistiem».

Līdzīgi varētu teikt par Somiju. Tāpat kā Polija un Latvija, tā ir reiz cietusi gan no baltajiem, gan sarkanajiem imperiālistiem. Līdzīgi Latvijai un Polijai tā ir maksājusi bargu asins cenu par savu brīvību. Grūti iedomāties, ka kāda līdzīga organizācijai «Krievu sabiedrība Latvijā» Somijā uzdrošinātos publicēt propagandas lapeles, kurā brīvības cīnītāji tiktu saukti par separātistiem un apšaubīta Somijas valstiskuma likumība. Bail prognozēt apdomīgo somu rīcību, uzzinot par Helsinkos drukātām kartēm, kur Somijas Otrā pasaules kara veterāni tiktu lamāti par «nenosistajiem nacistiem». Latvijā šādus materiālus mierīgi drukā vietēja organizācija «Krievu sabiedrība Latvijā». Visabsurdākais ir fakts, ka to atbalstījusi Krievijas vēstniecība Latvijā. Neticas, ka Krievijas diplomāti kaut ko tādu atļautos Somijā. Viņi zina, ka šāda rīcība nekavējoties izraisītu tādu diplomātisku aukstumu, kādā pat baltajiem lāčiem uzmestos zosāda. Visdrīzākais, ka pragmatiskie somi nerīkotu diplomātisku skandālu. Tomēr var droši prognozēt, ka Krievijas vēstnieka Somijā diplomātiskā karjera ar to būtu beigusies. Viņi palūgtu Putina administrācijai turpmāk sūtīt tādus pārstāvjus, kuriem ir vismaz mazliet veselā saprāta.

Latvijā aizsardzības ministrs Artis Pabriks ir asi norādījis, ka šāda rīcība Latvijā uzskatāma par noziedzīgu un uzrakstījis iesniegumu Drošības policijai. Cerams, ka arī ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam par to ir bijusi nopietna saruna ar Krievijas diplomātiem. Tomēr pats svarīgākais jautājums ir – kādēļ Krievijas diplomāti un atsaldētie imperiālisti Latvijā brīvi atļaujas to, ko neuzdrošinātos citur? Vai viņi patiešām nolēmuši, ka Latvija ir Eiropas vājākais posms, kur nesodīti izplatīt savas propagandas murgus, sējot naidu starp tautām, veicinot spriedzi? Varbūt viņi ir ciniski izskaitļojuši, ka simts reizes atkārtoti meli sāk izklausīties pēc patiesības. Varbūt viņu plāns ir sēt šaubas, izmantojot dažādas manipulācijas pārvērst Rīgu un pārējo Latviju par «dabisku vietu Krievijai»? Redzot pašreizējās tendences, kad pamatiedzīvotāji pamazām izmirst, aizbrauc, kad Latvija katru gadu pazaudē tūkstošiem jauno, talantīgo studentu, nav brīnums, ka Krievija tuvākajās desmitgadēs Latviju saredz kā vāju un nomocītu valsti. Tādu, kuru varēs viegli ievilkt atpakaļ savas impērijas tīklos.

Ir valstis, kurās spiegus noķer un liek cietumā

Tas liek domāt, ka dažādu Krievijas diplomātu, oficiālo un neoficiālo darboņu mērķtiecīgā rīcība nav tikai muļķīga sagadīšanās vien. Tā ir bezkaunīga, agresīva un brutāli aprēķināta rīcība. Labi, ka aizsardzības un ārlietu ministrs apzinās šīs briesmas un mēģina to kaut kādā veidā bremzēt. Arī drošības iestādes ik pa brīdim kaut ko mēģina darīt. Tomēr vai tas ir pietiekami?

Nesen kāds igaunis, komentējot biežo Krievijas spiegu noķeršanu, teica – spiegi ir visās valstīs. Tikai dažas viņus biežāk noķer un liek cietumos. Putina Krievijas diplomāti šobrīd rīkojas līdzīgi Hitlera darboņiem, kuri pirmskara Čehoslovākijā kūdīja Sudetijas vāciešus. Sekas bija traģiskas abām valstīm un tautām.

Krievijas vēstniecība, atbalstot organizāciju «Krievu sabiedrība Latvijā», ir rīkojusies noziedzīgi gan pret Latvijas valsti, gan pret pašu krievu kopienu Latvijā. Viņu rīcība rada maldīgu iespaidu, ka visi krievi to tik vien sapņo, kā par Latvijas atdošanu Krievijai. Lieki teikt, ka tas neveicina saskaņu un mieru. Līdzīgi var teikt par Krievijas politologa Nikolaja Starikova «lekciju» Rīgā. Nav saprotams, kādēļ viņš uzreiz netika izraidīts no valsts? Drošības policijai nekavējoties viņu vajadzēja iesēdināt pirmajā vilcienā uz Krieviju. Bez garām diskusijām. Lai pameklē kādu citu valsti, kur murgot.

August 31, 2012 Posted by | krievu impērisms | Leave a comment

Novodvorska: iekarotājiem pieminekļus neceļ

Aizsardzības ministra Arta Pabrika publiskā atziņa, ka Uzvaras piemineklis Pārdaugavā pelnījis nojaukšanu, izsaukusi ”šūmēšanos” Krievijas masu informācijas līdzekļos un arī krievvalodīgajā interneta vidē, tomēr Pabrika viedoklim piekrīt pazīstamā Kremļa opozicionāre Valerija Novodvorska. 


”Jā, aizsardzības ministram ir pilnīga taisnība,” Novodvorska otrdienas pievakarē paziņoja radiostacijas ”Eho Moskvi” raidījumā ”Īpašais viedoklis” (”Особое мнение”). Savu viedokli viņa izteica pēc tam, kad Krievijas medijos nonāca laikrakstam ”Neatkarīgā Rīta Avīze” paustā ministra atziņa, ka Uzvaras piemineklis Rīgā ir simbols, kas nav saistīts ar apbedījumiem, taču kam piemīt liels politisks svars. ”Kaut arī morāli šis piemineklis būtu pelnījis nojaukšanu, tomēr šādām darbībām būtu ļoti daudz bīstamu seku,” norādīja Pabriks. Pēc viņa teiktā, 9. maija svinības ”tādā veidā, kā tās notiek Rīgā un Latvijā, aizskar arī mani”. ”Šā pasākuma lielākās daļas dalībnieku mērķis nav pieminēt Otrā pasaules kara upurus, bet gan turēt mūs tajā ģeopolitiskajā sfērā, kas beidza eksistēt pirms 20 gadiem,” sacīja ministrs.

Novodvorska ”Eho Moskvi” ēterā uzsvēra, ka Otro pasaules karu izraisījis Molotova–Ribentropa pakts, līdz ar to kara izraisīšanā līdzvainīgas abas puses un ir ”vienlīdz nenormāli uz Latvijas zemes likt pieminekļus kā hitleriešu karavīriem, kādu, paldies Dievam, nav, tā padomju karavīriem – iekarotājiem”. ”[Baltijā] atbrīvotāju nav. Ja vēlamies, mēs [Krievijā] varam tāda rakstura pieminekļus likt. Tādi pie mums jau ir. Kaut es nedomāju, ka pēc šī kara mums būtu jāliek pašiem sev pieminekļi. Labāk padomāt, kādēļ karš sākās un kas būtu jādara, lai to novērstu. Molotova–Ribentropa pakts ir atslēga, lai saprastu notikušo. Bet šīs mūsu nelaimīgās kolonijas – Gruzija, Lietuva, Latvija, Igaunija – no sākuma vācieši viņus okupēja… Nē, vispirms mēs, pēc tam vācieši, pēc tam atkal mēs. Iekarotājiem pieminekļus neceļ. Tas ir normāli,” uzsvēra Novodvorska.

Pēc Krievijas demokrātijas aizstāves domām, ir pareizi, ka daudzviet Austrumeiropā pieminekļi ”padomju atbrīvotājiem” jau novākti vai pārcelti uz karavīru kapiem. To pašu var attiecināt arī uz cara laiku Krievijas pieminekļiem:

”Par saviem rēķiniem jāmaksā. ”Ļaunuma impērijai” bija sava priekšvēsture – Krievijas impērija. Un, ja mēs strīdēsimies ar ļaudīm dēļ tā, ka tie slikti izturas pret mūsu iekarojumiem un nevēlas teikt mums paldies par Varšavas paktu, par to, ka mēs viņus – Austrumeiropu un Baltijas valstis – paverdzinājām, tad jau mums labāk vispār ne ar vienu nerunāt.

(..) Cilvēki nevēlas dzīvot citu ļaunu dievu varā, nevēlas dzīvot daudzu ļeņinu un staļinu pakļautībā. Viņi nevēlas ar tiem dzīvot tālāk. Viņi nevēlas dzīvot ar mūsu vēstures paliekām. Viņi vēlas savu vēsturi. Un mūsu noziegumus viņi apsveikt un pieņemt negrib. Viņi rīkojas pareizi. Viss ir savstarpēji saistīts.” Novodvorska uzsvēra, ka ne jau par pieminekļiem krievu kultūras darbiniekiem ir runa, bet par ”pieminekļiem totalitārismam”. Pēc viņas domām, arī Ļeņina mauzolejs Maskavas Sarkanajā laukumā būtu jānojauc un sarkanās zvaigznes kā boļševisma simbols no Kremļa torņiem jānovāc. ”Nevaram? Tātad mums nav nākotnes,” ”Eho Moskvi” sacīja Novodvorska.

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=359635:novodvorska-iekarotjiem-pieminekus-nece&catid=170:aktuli&Itemid=438

August 30, 2012 Posted by | Okupācija, Okupācijas sekas | Leave a comment

Fotomontāža kā propagandas instruments karā

Šajā  vietnē vairāki piemēri no padomju fotomontāžas klasikas

Фотомонтаж как инструмент пропаганды в ВОВ

Подделка и оригинал

Классика советского фото монтажа. Не задумывался над этой фотографией только слепой. Типичная подпись под этой фотографией: «Член айнзатгруппы целится в упор в мать с ребёнком. Женщинам часто приказывали прижимать детей к себе, чтобы один выстрел достигал двойного эффекта». (This Century).

1. Форма солдата не соответствует ни одной из применяемых в Вермахте и СС.

2. Объекты на правой стороне фото отбрасывают на землю адекватные тени (солнце в зените, поэтому лучше видны тени от наклонных предметов — лопат). На левой стороне ни солдат, ни женщина теней на землю не отбрасывают вовсе. И хотя тень от левой ноги солдата может быть скрыта рельефом, тень от правой ноги на правдивом фото обязана присутствовать. По затенённости лица солдата и тени на его правом плече видно, что солнце светит с правой-задней стороны фото. Отсутствие теней на лице женщины и тени на одежде ребёнка говорят о том, что солнце светит на них фронтально-справа относительно фото. Расхождение в солнечном освещении женщины с ребёнком и солдата — 90%!

3. Правую стопу от пятки до середины обрамляет слишком чёрный, чтобы быть тенью, «задник». Передняя часть стопы слишком короткая, словно отрезаны пальцы… Если «задник» — элемент обуви, то без «носка» такая обувь держаться не может, особенно в такую волнующую минуту, как расстрел. «Задник» — явно дефект монтажа, либо из-за монтажа срезан носок обуви.

4. Ствол винтовки смотрит значительно правее головы женщины, в которую якобы целится якобы немецкий солдат. Очевидно, что и солдат, и женщина с ребёнком вмонтированы в исходное фото.

Оригинальное фото очень редкое виду низкой пропагандистской ценности.

Замерзший немецкий оберфельдфебель, сжимающий вазу из награбленного в СССР добра.
Оригинального фото нет. Но если даже просто напрячь логику, то тут ничего не сходится.

Папа Бенедикт XVI. Практически всегда светят левую фотографию. Точнее часть правой.
Две поднятые руки вверх, по видимому часть какого-нибудь церковного ритуала.

Пленённый немецкий солдат, показывает фотографии, на которых он убивал и насиловал.
В действительности на фотографиях, были его дети. А современный и явный фотошоп, видно не вооружённым глазом.

1968. После того, как Фидель Кастро поддержал ввод советских войск в Чехословакию, Карлос Франк (посередине) ссориится с ним и отправляется в Италию. После этого он пропадает и с фотографии…

Сентябрь, 1971. Канцлер ФРГ Вилли Брандт на встрече с Леонидом Брежневом. Ходили слухи, что оба были изрядно пьяные во время переговоров. Правда или нет — уже не узнать.Но вот в немецкой прессе была фотография, на которой на заднем плане видны бутылки вина, в советской же прессе бутылки закрасили.

Очевидно современный любительский фотошоп.

А это оригинал

Это советская фото подделка.

А это настоящее фото. Немецкие солдаты в Польше 1939 года, на военной кухне.

Обрезанное фото, названное «транспортировка в гетто и лагеря смерти» Фото неоднократно предъявлялось как доказательство нечеловеческой депортации евреев в гетто и лагеря уничтожения , а также транслировалось по Германскому телевидению.

Оригинальное фото Федеральной Администрации Железной дороги. Подписано: «Грузовые поезда, полные беженцев, 1946. Переполненный грузовой поезд, направляющийся в Рурскую область. На заднем плане — двухэтажный поезд в Любек.» Фотоархивы Федеральной Администрации Железной дороги в Гамбурге, утверждают, что это — поезд с немецкими беженцами, стоящий в Гамбурге в 1946. Нетронутое оригинальное фото висит на Главной Станции Гамбурга.

Жертвы бомбардировок в Дрездене. Обрезанное фото. Иногда выдаются как жертвы Холокоста

Жертвы бомбардировки. Дрезден. Оригинал.

Советская подделка из концентрационного лагеря.

А это оригинал.

Фальшивый паспорт на имя Адольфа Гитлера, изготовленный офицерами британской разведки и проштампованный в Вене в 1941 году. Большая красная «J» означала, что владелец паспорта — еврей. Эти документы — из архива существовавшей в годы Второй мировой войны организации по саботажу и подрыву, называвшейся Специальная оперативная администрация
(СОА). В числе фальшивок, изготовленных СОА, — виза, позволявшая Гитлеру жить в Палестине, бывшей в то время подмандатной британской территорией.

20 апреля 1943 г. СССР, после третьей битвы за Харьков. Вальтер Крюгер на церемонии вручения Рыцарского креста.

и…..

Это фото подделка, видно даже не вооружённым взглядом. На фото советская медсестра, на фоне смеющихся нацистов.

August 29, 2012 Posted by | 2. pasaules karš, Apmelojumi | Leave a comment

Kas Rīgā meklējams Starikovam?

Visticamāk, tāpēc, ka Ārlietu ministrijas aizlieguma dēļ Maskavas propagandas ģenerālis Modests Koļerovs nevarēja šajās dienās ierasties uz kārtējo aģitācijas performanci, vakardien vietējie attiecīgie prokrieviski nevalstiskie spēki uz Rīgu izsauca katrā ziņā ne mazāk “vērtīgu” lektoru – Nikolaju Starikovu.

Viņš tiek iepazīstināts kā politologs un rakstnieks, eksperts vēstures un ekonomikas jomā. Priekš Krievijas – politisku bestselleru autors, kura produkti atšķirībā no citiem izplatās desmitos tūkstošos eksemplāru. Pilnīgi skaidrs, ka neviens izdevējs neuzņemsies izplatīt iespiedproduktu tādā daudzumā, ja netrūktu pircēju. Krievijā tādi acīmredzot ir, un arī Latvijas krievu grāmatnīcās šā autora sacerējumi ir iegādājami. Arī Rīgā.

Pats svaigākais, ko nopirku lektora uzskatu pilnīgākai apzināšanai, skaitās izdots 2013. gadā, 20 000 eksemplāros – vienpa-dsmit Krievijas pilsētās: Nikolajs Starikovs “Сталин. Вспоминаем вместе” (Staļins. Atceramies kopā – krievu val.). No 400 lappušu biezā staļinisma apjūsmojuma, jo Starikovs ir “staļinists”, iepazīstināšu tikai ar to, kas teikts par Baltijas valstīm un Latviju.

Starikovs raksta, ka 1940. gada vasarā Staļins atgrieza (!!) vienotās valsts sastāvā Latviju, Lietuvu un Igauniju. “Kāpēc var teikt “atgrieza”? Tāpēc, ka Krievijas impērijas daļu iziešana no tās sastāva bija absolūti nelikumīga. 1917. gadā pasaulē neviens neapšaubīja Krievijas tiesības uz Baltijas zemēm. Turklāt tādas valstis kā Latvija vai Igaunija vispār nekad nepastāvēja cilvēces vēsturē.

Tāpēc runāt par okupāciju ir dīvaini – nevar okupēt to, kā nav. Nelikumīgi atdalījušās Krievijas valsts daļas atgriezās valsts sastāvā.”

Man šķiet, ka pēc nupat lasāmā izvilkuma no staļiniskā impērista “pētījuma” mūsu lasītājam nav vairs jāskaidro, kādām vajadzībām uz Latviju uzaicināts lektors b. Starikovs un kādi ir aicinātāju nolūki. Starikovs nav viņu pirmais viesis, un viņa viesturneja ne gadījuma pēc sakrīt ar referenduma organizēšanas izdarībām un Krievijas tautiešu aktivizēšanu.

Grūti saprast, kādu apsvērumu dēļ Latvijas vēstniecība Maskavā izsniedza vīzu personai, kura pat neatzīst Latvijas valsts esamību.

August 28, 2012 Posted by | Apmelojumi, krievu impērisms, Okupācijas sekas | Leave a comment

Kā dubļi valsts sejā


Sestdien Rīgā Maskavas namā notika Krievijas “tautiešu” organizāciju 5. konference “Vienlīdzīgas tiesības – galvenais priekšnoteikums Krievu pasaules saglabāšanai Latvijā”, kuras gaisotni vistrāpīgāk izteica bēdīgi slavenais Latvijas apvienotā krievu kopienu kongresa pārstāvis Aleksandrs Gapoņenko – konference esot “politiskās neapmierinātības izpausmes forma”.

Ir jau pierasts, kā savu neapmierinātību ar Latvijas valsts politiku dažādās jomās diezgan agresīvi pauž Viktora Guščina koordinētās tā dēvētās Sabiedrisko organizāciju padomes dalībnieki – ždanokieši, plinerieši, buzajevieši, tā dēvētie antifašisti un vēl citi, arī šis saiets nebija izņēmums. Tajā apspriesto rezolūciju nosaukumi – “Par totalitāro tendenču pastiprināšanos Latvijas valsts ideoloģijā un praksē”, “Par neonacistisko noskaņojumu pieaugumu Latvijā” – rāda, ar kādu “ceļamaizi” jeb ideoloģisko bagāžu 18 Latvijas “tautieši” brauks uz Vispasaules tautiešu kongresu, kas notiks Sanktpēterburgā 26. un 27. oktobrī. Viņu vidū – Viktors Guščins, eiroparlamentāriete Tatjana Ždanoka, Vladimirs Buzajevs, “Latvijas antifašistiskās komitejas pārstāvis” Josifs Korens, kurš saietā bārstījās ar “atklājumiem” par neonacistiskām tendencēm; organizācijas “Krievu sabiedrība Latvijā” vadītāja Tatjana Favorska (atgādināšu, ka šīs organizācijas darbību aizsardzības ministrs Artis Pabriks tika lūdzis izvērtēt Drošības policijai, norādot, ka šī organizācija apzināti manipulē ar vēstures faktiem un terminoloģiju, mēģinot šķelt Latvijas sabiedrību).

Kustības “Par vienlīdzīgām tiesībām” pārstāvis politologs Einārs Graudiņš, runājot par nepilsonības institūta likvidēšanas nepieciešamību, lamāja Latvijas valdību, kā arī paziņoja, ka pilnīgs absurds un amorāli meli esot tas, ka šī valsts ir 1940. gada jūnija Latvijas tiesību mantiniece.

Savukārt žurnālists Aleksandrs Malnačs, pretendējot uz Valsts prezidenta Andra Bērziņa šāgada iniciatīvu “politisku vērtējumu”, nāca klajā ar visai savdabīgiem prātojumiem. Proti – esot pat grūti noticēt, ka “Labas gribas manifesta” iedvesmotājs esot kristīgs mācītājs Juris Rubenis, jo tajā tiekot piedāvāts visiem bez izņēmuma mīlēt veselu rindu “jaunizdomātu elku” – kā “unikālo Latvijas vēsturi”, “kultūrtelpu” utt. Neatkārtošu te A. Malnača apvainojumus prezidentam, kuros bija runa par kursu uz vēstures falsifikāciju un “tālāku neonacistikās ideoloģijas 
ekspansiju”.

Lai nu kā V. Guščins žēlojās, ka, viņaprāt, valdošā elite uzbrūkot “vārda brīvībai”, konferencē šī “vārda brīvība” izpaudās pilnā mērā – kā manipulācijas ar vēstures faktiem, nepatiesības, tendenciozi izdomājumi, kā arī apvainojumi Latvijas valstij un amatpersonām. Vārdu sakot, plaši lietots polittehnoloģijas ieroču arsenāls informatīvajā un propagandas karā. Tas viss kā dubļu šļakatas šķīda gan saieta dalībnieku uzstāšanās laikā, gan tika ietverts rezolūcijās. Tajās Latvija salīdzināta ar nacistisko Vāciju un Rodēzijas aparteīda režīmu (“aparteīds” – iedzīvotāju šķirošana pēc rases vai etniskās piederības, kādu to daļu padarot sociāli, ekonomiski un politiski beztiesīgu vai mazāk tiesīgu); stāstīts, ka šeit valsts ideoloģijā un praksē arvien ir vērojamas rusofobijas un antisemītisma izpausmes; ka latviešu un nelatviešu sociālajā aizsardzībā ir ievērojamas atšķirības; ka krīzē pirmie darbu zaudējot nelatvieši; ka nepilsoņi nav varējuši piedalīties privatizācijā; ka likums atļauj atbalstīt tikai latviešu kultūru; ka krievu valodas statuss “esot pazemojošs” utt.

Kas gan atliek cilvēkam, kurš, to visu dzirdot vai lasot, krīt panikā? Protams, raudzīties pēc uzticama aizstāvja! Un tā ļaudis ir sagatavoti uzklausīt gan eiroparlamentārietes Tatjanas Ždanokas, gan citu “PCTVL” politiķu V. Buzajeva un A. Tolmačeva solījumus.

Konferencē bija runa par līdzšinējo parakstu vākšanas gaitu referenduma ierosināšanai par automātisku pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem. Izskanēja, ka pietrūcis naudas, lai “izpirktu vēl divus tūkstošus parakstu no notāriem”, tāpēc ziedojumu vākšana šim pasākumam turpināšoties. Tikšot veidota koordinācijas padome parakstu vākšanas otrajam posmam. Bez “Saskaņas centra” tajā būšot grūti uzvarēt, A. Gapoņenko sacīja un sprieda, ka šis politiskais spēks “PCTVL” iniciatīvu tieši neatbalstīšot, bet netieši gan varot atbalstīt.

August 28, 2012 Posted by | Apmelojumi, krievu impērisms, Okupācijas sekas | Leave a comment

Latvija nav tikusi galā ar Otrā pasaules kara sekām

Foto – LETA

Latvija nav tikusi galā ar visām Otrā pasaules kara sekām, ceturtdien diskusijā “Otrais pasaules karš Eiropas vēsturē” atzina Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere, norādot arī uz nule kā savāktajiem parakstiem par pilsonības piešķiršanu visiem nepilsoņiem.”Daudzi, kad no Latvijas teritorijas tika izvesta padomju armija, palika šeit. Šis jautājums nav līdz galam atrisināts. Tāpēc mums arī bija referendums par krievu kā otru valsts valodu, kā arī nu jau ir savākti desmit tūkstoši parakstu par referenduma ierosināšanu pilsonības jautājumā. Tā ir bumba ar laika degli, kas liecina, ka neesam tikuši galā ar visām Otrā pasaules kara sekām,” teica eiroparlamentāriete.

Lai Eiropai izskaidrotu, ko Otrajā pasaules karā un pēc tam piedzīvojusi Latvija, esot izdarīts daudz, taču ne pietiekami.

“Vēstures skaidrošanā esam panākuši daudz, taču vēl daudz kas nav izdarīts, tāpēc iesāktais ir jāturpina,” sacīja Vaidere un norādīja, ka viens no līdzekļiem, kas ārvalstīm palīdz skaidrot Latvijas vēsturi un to, ko tauta pārcietusi, ir Edvīna Šnores filma “Soviet story”. “Šī filma skaidro baisos notikumus, kurus valstīm, kas atradās aiz dzelzs priekškara, ir grūti saprast,” viņa uzsvēra.

Pēc viņas uzskata, karš nebūs beidzies tik ilgi, kamēr netiks sodīti vainīgie un cietušie saņēmuši kompensācijas.

23.augusts ir piemiņas datums, kas veltīts visu totalitāro režīmu upuru piemiņai.

Jau ziņots, ka partija “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” (PCTVL), kura nav pārstāvēta 11.Saeimā, savākusi 10 tūkstošus parakstu, kas tiks iesniegti Centrālajā vēlēšanu komisijā likuma grozījumu ierosināšanai par pilsonības piešķiršanu visiem nepilsoņiem.

Savukārt pirms kāda laika radikālo organizāciju līderi Vladimirs Lindermans un Jevgēņijs Osipovs iniciēja tautas nobalsošanu par oficiālu divvalodību Latvijā.

August 24, 2012 Posted by | 2. pasaules karš | Leave a comment

Krievijā ir aptuveni 200 apbedījumu vietas ar izsūtīto lietuviešu pīšļiem

Foto: slic.org.au
Lietuvas Kultūras ministrija ir piedāvājusi valdībai izveidot vēstniecībā Maskavā īpaša atašeja vietu lietuviešu izsūtīto un politieslodzīto kapavietu uzlabošanas jautājumos. Ministrija ir izstrādājusi attiecīgu projektu un sagaidāms, ka šo piedāvājumu Lietuvas valdība skatīs jau šodien, vēsta Latvijas Radio.

Lietuvas kultūras ministrijas rīcībā esošā informācija liecina, ka 1941.un 1952. gadā no Lietuvas uz izsūtījuma vietām Padomju Savienībā tika izvesti vairāk nekā 275 tūkstoši lietuviešu. Pašlaik Krievijā ir aptuveni 200 izsūtīto apbedījumu. Vairāk nekā 60 procenti no šiem apbedījumiem ir sliktā vai ļoti sliktā stāvoklī, bet 10 procenti pat vispār ir pazuduši.

Ministrija norāda, ka Viļņa un Maskava joprojām nav parakstījušas vienošanos, kas reglamentētu abu pušu saistības šādu kapavietu uzturēšanā. Tāpat tiek uzsvērts, ka daudzas līdzšinējās ministrijas un nevalstisko organizāciju iniciatīvas šajā jautājumā bieži vien ir nesaskaņotas. Gadījumā, ja Lietuvas valdība šādu projektu apstiprinās, tas stāsies spēkā jau 1. septembrī.

August 21, 2012 Posted by | piemiņa, piemiņas vietas, represijas, REPRESĒTIE | Leave a comment

Uz eņģeļu rokām

Valdis Ābols un Uldis Tīrons. Rīgas Laiks

Pirms došanās uz interviju ar Lidiju Lasmani-Doroņinu biju sagatavojies tikties ar cilvēku, kura pārciestās sāpes, pazemojums un 14 apcietinājuma gadi izpaudīsies katrā viņas vārdā un žestā. Taču nekā tāda nebija. Par savu dzīvi čekas pagrabos un Sibīrijas lēģeros viņa stāstīja ar saviem 87 gadiem neticamu raitumu, mieru un humora izjūtu. Viņas balss ietrīcējās tikai reizi, iedomājoties badā nomērdēto latviešu virsnieku līķus, “sakrautus štāpeļos kā malka”. Taču blakus tam, kas tika stāstīts, daudz svarīgāk šķita tas, kas tika pateikts. Sarunas laikā pieķēru sevi pie neskaidras neveiklības sajūtas. Pēc intervijas, pārdomājot Lidijas kundzes stāstīto, sapratu, kas par lietu. Viņa runā par lietām, kas man pašam zināmā dzīves periodā ir likušās pašas galvenās, bet kas manī tā arī palikušas neizdomātas līdz galam. Tas bija mans “eksistenciālo jautājumu” laiks, kad likās bezjēdzīgi turpināt dzīvot, neatrodot atbildes uz tādiem jautājumiem kā: ko nozīmē būt cilvēkam? kas ir cilvēka atbildība? kas ir ļaunums? ko nozīmē būt brīvam? kā saglabāt cilvēcību jebkuros apstākļos? Manā piezīmju blociņā blakus citiem citātiem tika ierakstīti arī šie ārsta Rjē vārdi no Kamī romāna “Mēris”: “Liekas, man nav ne mazākās tieksmes uz varonību un svētumu. Vienīgais, kas man ir svarīgi: būt cilvēkam.” Un lūk – te mūsu priekšā sēdēja cilvēks, kas bija šos jautājumus izdomājis līdz galam – līdz punktam, aiz kura jau vairs nav iespējams dzīvot tā, it kā par tiem nebūtu domāts. Lidija Lasmane-Doroņina nevēlas saukt sevi ne par disidenti, ne sirdsapziņas cietumnieci. “Es esmu dzīvojusi, kā es domāju… pēc savas iekšējās sajūtas,” viņa saka intervijā. Liekas neticami, bet vēl pirms pārdesmit gadiem ar to pietika, lai aizsūtītu “pie baltajiem lāčiem”. Pirmo reizi viņu apcietināja 1946. gadā par atbalstu mežabrāļiem. Pēc septiņiem čekas pagrabos pavadītiem mēnešiem viņai piesprieda piecus gadus ieslodzījumā un trīs nometinājumā, kurus viņa pavadīja Turinskas cietumā Sverdlovskā un Vorkutā. 1960. gadā viņa atgriezās Latvijā un pēc desmit gadiem tika apcietināta otru reizi – par to, ka bija pārrakstījusi un savai draudzenei “izplatījusi” krievu disidenta Andreja Almarika rakstu “Vai PSRS pastāvēs līdz 1984. gadam” un vārdus no Solžeņicina vēstules PSRS Rakstnieku savienībai: “Ja tagad atvērtos okeāns un applūdinātu pusi cilvēces, kur jūs tvertos ar savu šķiru cīņu?” Šis “noziegums” Lasmanei-Doroņinai maksāja divus gadus ieslodzījumā sieviešu cietumā, kopā ar kriminālistēm, tepat Dzegužkalnā. Trešo reizi viņu apcietināja 1983. gada 6. janvārī par darbību Gaismas akcijā jeb “par pretpadomju aģitāciju un propagandu”. Prokurora Bataraga prasīto sešu gadu vietā tiesa viņai piesprieda piecus plus trīs gadus apcietinājumā, kurus viņa pavadīja Mordovijā, sieviešu lēģerī ЖХ-385. Sākoties Gorbačova pārmaiņu laikam, Lidija Lasmane-Doroņina 1986. gada oktobrī atgriezās Latvijā, kur čeka viņu tūlīt pat arestēja un nosūtīja pa etapu uz Kalnu Altaju izsūtījumā. Vēsti par atbrīvošanu viņa saņēma tikai 1987. gada maijā Kalnu Altajā, Ongudajas ciematā. 90. gados Lidija Lasmane-Doroņina strādāja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā. Kinorežisors Zigurds Vidiņš par Lasmani-Doroņinu uzņēmis dokumentālo filmu “Gaismas ceļā” (2010). V. Ā.

Rīgas Laiks: Jūs rakstāt, ka pievienojāties Gaismas akcijai pēc tam, kad ar draudzeni bijāt skatījušās 1. maija demonstrāciju.

(Gaismas akcija – teologa Pauļa Kļaviņa izveidota kristīga cilvēktiesību aizstāvēšanas organizācija, kas 70. un 80. gados uzturēja slepenu sakaru sistēmu starp latviešiem dzimtenē un Rietumvalstīs. Intervija ar Pauli Kļaviņu – RL 2011/1 numurā.)

Lidija Lasmane-Doroņina: Jā, Maija Cālīte dzīvoja Brīvības ielā, otrā stāvā, un mēs skatījāmies pa logu, kā tur garām iet gājiens. Cilvēki gāja tādiem pulciņiem, un vienam otram bija līdzi šņabja pudeles, un viņi tik iemet un dzied, un nes tos plakātus. Tas bija kaut kāds mērkaķu gājiens, šausmīgi. Un nebija, kur pamukt, labi, ka vismaz bija cietums, kur varēja paslēpties un justies brīvs.

RL: Nesen lasīju Dzintara Soduma “Savai valstij audzināts”. Viņš raksta, ka tie krievu virsnieki, kas maršējuši pa Valdemāra ielu, likušies seksīgi. (“..krievu zaldāti soļo pa Valdemāra ielu, rēkdami savas dziesmas. Dažām vienībām bikšu ciskas ir tik platas, ka atgādina turku janičāru bikses. Virsnieku biksēm piegriezums ir seksīgs. Tās izriež dibena muskuļus un sašaurinās ap celi, tā rādot neuzvaramas ciskas un ikrus kā uz grieķu vāzēm. Bizantija soļo pa Valdemāra ielu.” Sodums, Dzintars. Savai valstij audzināts. Rīga: Atēna, 2001, 245. lpp.)

Lasmane-Doroņina: Toreiz tādu vārdu gan nelietoja, nezinu, kur Sodums to ķēris. Bet 1945. gada 9. maijā, tad gan viņi bija seksīgi. Mēs staigājām, nosmērējušās ar govju mēsliem un saģērbušās tā, lai cilvēkiem no mums būtu bail.

RL: Kāpēc tā?

Lasmane-Doroņina: Tāpēc, ka mums bija bail no tā viņu seksīguma, tā ziņa jau nāca pa priekšu. To 9. maiju es piedzīvoju kā visseksīgāko dienu. Tā bija šausmīga diena. Viņi zaga, viņi varoja, viņi nāca kā mežoņi. Tās bija tik krasas pārmaiņas… Man likās – nu, tas taču nav pa īstam, ar mums vienkārši kaut ko spēlē. Es nespēju to pieņemt.

RL: Jums tad bija piecpadsmit.

Lasmane-Doroņina: Jā, pašā jaunības plaukumā… Es biju piedzimusi brīvā valstī, brīvā zemē, man likās, ka viss ir tik drošs, bija mīļa ģimene, brīnišķīga skola.

RL: Kāpēc jūs neaizbraucāt prom, tāpat kā jūsu brālis?

Lasmane-Doroņina: Jā, viņš aizmuka no Pāvilostas, zvejnieku laiviņā. Bet es nevarēju iedomāties, kā var aizbraukt kaut kur uz svešu zemi, kāpēc jāmūk. Par daudz jauna biju un dumja.

RL: Bet viņš varēja iedomāties.

Lasmane-Doroņina: Brālim nemaz nebija citas izejas. Viņš bija 15. divīzijā, leģionā, Volhovas purvā. Brālim bija tuberkuloze, un armijas ārsts viņu aizsūtīja mājās. Viens Pāvilostas zvejnieks viņu paņēma līdzi it kā zvejot, tad viņi kopā ar diviem krasta apsargiem, vāciešiem, aizbrauca uz Zviedriju. Viens no tiem vāciešiem, apzinīgs, atbrauca atpakaļ, un tā mēs zinājām, ka brālis ir pāri. Bet mums bija jābrauc prom ar pēdējo laivu, un mēs gājām uz jūru gaidīt norunātos signālus. Tēvam bija pazīstami tie lietuviešu krasta apsargi, kas laida cilvēkus pāri… Bet tēvs tanī laikā bija pagasta vecākais.

RL: Un pēc tam tas tika uzrādīts apsūdzībā?

Lasmane-Doroņina: Jā, protams. Bet cilvēki gāja viņu glābt, parakstus vāca, ka viņš bijis godīgs cilvēks. Četrdesmit piektajā visi, kas netika uz Zviedriju, samuka mežos. Kurzemes katls tepat vārījās, un zēni sabēga mūsu mājās, Viesturos. Vienu dienu brauca krievi, un vajadzēja ātri kaut kur tos ieročus nobāzt. Tad es pacēlu savu dīvānu un sametu visus ieročus zem tā, pati uzgūlos virsū. Kad krievi nāca pa durvīm iekšā, zēni izlēca pa logu un prom mežā. Bet es pirmo reizi mūžā aiz šausmām noģību.

RL: Un tālāk?

Lasmane-Doroņina: Man bija apsiets kakls… Mēs jau visas bijām saķēmojušās, jo mums bija pateikts, ka krievi nāk iekšā un varo – slēpieties, kā varat. Mana māšele, mazliet jaunāka par mani, viņai bija gadu vienpadsmit divpadsmit, bija nosmērējusies līdz ausīm un uzlīdusi vecam baltam zirgam mugurā – pēc tam no smiekliem nezinājām, kur dēties. Tas bija smieklīgi, bet mēs bijām pārbijušās.

RL: Un ko viņi darīja?

Lasmane-Doroņina: Kad es pamodos… Krieviem bija bail no lipīgām slimībām, tādēļ mēs tēlojām, ka mums visiem ir difterija, šarlaki un kas viss ne. Es attapos, kad man viens ar karoti taisīja vaļā muti un skatījās kaklu, vecs feldšeris, un saka – jā, jā, difterija. Pa māju ārdījās viens piedzēries virsnieks, cepure pakausī un tāds liels matu kušķis priekšā, un briesmīgs, nodzerts ģīmis. Vispirms viņš pieskrēja un norāva telefonu, kliegdams, ka te ir bijis vācu štābs, jo te ir telefons. Tad pie viņa piegāja mana tēva brālis un deva viņam savu pulksteni; krievs paņem to pulksteni un dzen viņu pie savas mašīnas, šaut nost. Bet nu – nenošāva. Tikmēr zaldātiņi rokas pa mūsu skapjiem, pa manu rokas somu, to nozaga ar visām tām manām muļķīgajām rotaslietiņām.

RL: Bet tas feldšeris tomēr pateica, ka jums ir difterija, meloja.

Lasmane-Doroņina: Jā, cilvēki jau ir visur.

RL: Jūs arestēja 1946. gadā?

Lasmane-Doroņina: Jā, bet no māsu skolas Rīgā.

RL: Kāpēc jūs paņēma?

Lasmane-Doroņina: Tāpēc, ka visi mežabrāļi iekrita, jūs taču zināt par to lielo Kurzemes mežabrāļu nodevību. Kad mani apcietināja, man jau vairs nebija nekas jāstāsta, mežabrāļi paši visu bija izstāstījuši. Viņi tikai man visu nolasīja priekšā.

RL: Vai tās ir baumas, ka jums bija arī savs mīlasstāsts ar vienu no mežabrāļiem?

Lasmane-Doroņina: Nē! Kas jums to stāstīja? Būt jau varēja – tie visi bija mani vienaudži, bet nu nebija. Es aizbēgu uz medicīnas skolu, un slimnīcā mēs arī slēpām leģionārus.

RL: Rīgā?

Lasmane-Doroņina: Jā, slimnīcā ārstējām pa kluso, vēl arī apglabājām ar kroņiem, mācītājs Spekmanis dzīvoja turpat pie Pāvila baznīcas. Spekmani arī apcietināja – viņa brālis bija mežā –, un viņš dabūja desmit gadu. Vārdu sakot, es palīdzēju, kā varēju, visādas zāles piegādāju. Vispār – bija interesanti.

RL: Kas bija interesanti?

Lasmane-Doroņina: Dzīve bija interesanta arī tanī laikā. Atceros, 1945. gadā mūs visus no slimnīcas sadzina barā, sastādīja rindā, sadeva rokās karogus, un nu mums bija jāiet Oktobra svētku gājienā. Man nebija nekādas nojausmas, kas tas par gājienu. Mēs gājām gar Rīgas cirku, un no turienes nez kādēļ bija izvests zilonis, varbūt arī viņam bija jāiet ierindā… Mēs ejam garām tam zilonim – baltām cepurītēm, sarkaniem krustiņiem –, un zilonis pēkšņi tā atvēzējas pret mums ar snuķi, un mēs spiegdamas bēgam no tās ierindas ārā, jožam uz staciju, iekšā vilcienā un uz Ulmali. Mēs bijām patiešām nobijušās, visus kaut kur dzen ierindā… Diezgan šausmīgi.

RL: To, ka bija šausmīgi vai bīstami, jūs saucat par interesantu?

Lasmane-Doroņina: Bez šaubām, vai tad ne? Bija jau prieks to darīt. Jo viņi taču mums šeit nebija vajadzīgi.

RL: Krievi?

Lasmane-Doroņina: Nuja, tie svešie. Mēs gribējām būt kungi dzimtajā zemē, tā jau es biju audzināta, Ulmaņlaika bērns.

RL: Vai jūs atceraties, kā jūs arestēja?

Lasmane-Doroņina: Jā, atceros. Mēs dzīvojām divas meitenes vienā istabiņā, kopmītnēs. Mums uzreiz bija jāstrādā, jo trūka medicīnas darbinieku.

RL: Sarkanā Krusta slimnīcā?

Lasmane-Doroņina: Jā, jā, slimnīcā mēs bijām sanitāres, un vajadzēja darīt visu, ko vien varēja tāds nemācīts mediķis izdarīt, – mēs pat ogles lādējām pagrabā. Operāciju zālē es pirmo reizi redzēju, kā dakteris pārgriež vēderu, apendiksu operēja. Es noģību, bet dakteris pagriezās un teica: “Zuzīt, ko jūs?”

RL: Jūs sauca par Zuzīti?

Lasmane-Doroņina: Viņš visas māsiņas sauca par Zuzītēm. Nu, jā, es biju slimnīcā, un atnāca tā mana draudzene un teica, ka man esot atnākuši pakaļ, karavīri kaut kādi. Es arī gāju, jo kur gan es būtu mukusi? Varbūt mežā kādu mirkli. Bet tik un tā viņi visus noķēra. Teica, lai ģērbjos un eju līdzi. Mums tur bija arī leģionāru fotogrāfijas – zēni sadāvināja, un tās viņi visas savāca. Mūs tiesāja kopā ar partizāniem, mēs bijām kādi 36 cilvēki tajā grupā.

RL: Un par ko jūs notiesāja?

Lasmane-Doroņina: Par to, ka es esot no Liepājas vedusi šapirogrāfa lenti, lai varētu drukāt pagrīdes avīzes.

RL: Un jūs vedāt to lenti?

Lasmane-Doroņina: Jā, bez šaubām. Es arī vienu vācieti aizvedu uz mežu, kurš bija jāglābj. Viņu vēlāk apcietināja, to es uzzināju jau lēģerī, kad mani pratināja.

RL: Vai taisnība, ka toreiz staigājāt ar pistoli?

Lasmane-Doroņina: Nē, es nestaigāju. Brālis, braucot prom uz Zviedriju, atdeva man to dāmu pistolīti, par piemiņu. Viņa bija maziņa, tāda…

RL: Bet īsta?

Lasmane-Doroņina: Bet īsta. To čekisti atņēma, kad mani apcietināja. Es nevienu nebiju šāvusi. Es vienam vācietim suni…

RL: …nošāvāt.

Lasmane-Doroņina: Jā, tas suns mums skrēja virsū.

RL: Tad jau jūs tomēr staigājāt apkārt ar pielādētu pistoli?

Lasmane-Doroņina: Ā, vārnas es arī ar to pistoli šāvu. Bet apkārt nestaigāju…

RL: Labi, vārnas, tās jau turpat pie mājas, bet, lai nošautu suni, tad jau tam šaujamajam jums bija jābūt līdzi?

Lasmane-Doroņina: Tas vācietis bija maita, viņam tā arī vajadzēja.

RL: Vārdu sakot, jūs staigājat apkārt ar dāmu brauniņu…

Lasmane-Doroņina: Jūs mani izaicināt! (Smejas.)

RL: Bet 1951. gadā, kad jūs iznācāt no nometnes, jūs jau bijāt nopietns cilvēks, vai ne?

Lasmane-Doroņina: Es? Galīgi vieglprātīga! (Smejas.)

RL: Bet tobrīd jūs nezinājāt, ka jums piespriests arī nometinājums, vai ne?

Lasmane-Doroņina: Jā. Kad mani notiesāja, es taču nevienu vārdu krieviski nepratu, es vispār biju dumja lauku meitene! Varējām taču ievērot kaut kādu konspirāciju, vai, bet es vienkārši – kur sirsniņa vilka, tur gāju.

RL: Un viņa vilka pie mežabrāļiem.

Lasmane-Doroņina: Viņa vilka mani uz… Nūū, dzīt visus, kas nāk manu zemi mīdīt, tos svešiniekus… dzīt prom un palīdzēt savējiem.

RL: Es arhīvā lasīju saistībā ar saviem radiniekiem par vienu tā saucamo “pretpadomju organizācijas” lietu; tur bija kādas meitenes dienasgrāmata, kuru viņa vēl bija rakstījusi brīdī, kad jau notika kratīšana – arī par to viņa rakstīja. Un vēlāk tur kāds latvietis bija ar sarkanu pasvītrojis visas vietas, kas varēja kaut kā tikt saistītas ar to lietu.

Lasmane-Doroņina: Drauga nodevību es zinu. Kad es 1993. gadā sāku strādāt čekas arhīvā, tur es to nodevību atklāju. Un tur varēja izlasīt, ka Lasmane-Doroņina tad un tad tikusies ar aģentu Eglāju. Klāt bija aģenta Eglāja ziņojums – kad tikušies, par ko runājuši, kur staigājuši… Un es taču atceros, ar ko es tur staigāju pa to mežu.

RL: Jūs varat nosaukt viņa vārdu?

Lasmane-Doroņina: Varu, bet nenosaukšu. Viņš bija inteliģents cilvēks, paziņa kopš seniem laikiem, tāds Ulmaņlaiku vidusslānis, mana brāļa draugs, kādreiz vēl visos patriotiskos koros dziedāja. Viņam bija gaiša galva, skaista balss, un mamma ļoti gribēja no viņa iztaisīt pianistu, bet viņš kļuva par mediķi. Vēlāk, kad es strādāju Totalitārisma seku dokumentācijas centrā, mēs aicinājām, lai cilvēki, kas ir vervēti, nāk un stāsta, izgaismojas. Viņš arī atnāca, pastāstīja, kā ticis savervēts pēc lēģera Vorkutā…

RL: Bet jūs taču arī droši vien vervēja?

Lasmane-Doroņina: Bet varēja taču atteikties! Man taču nekas tādēļ nenotika, nu, smieklīgi.

RL: Un kā viņi draudēja jums?

Lasmane-Doroņina: Man nedraudēja, viņam varbūt draudēja. Mani Dievs patiesi ir pasargājis. Visādi taču varēja būt. Tā ka es nevaru sodīt to cilvēku… Nu, un pēc tam atklājās, ka viņš ir ziņojis arī par mani, jau ilgi. Pie mums jau brauca radi no Zviedrijas; viņš tikās ar manu brāli, kopā dzēra… Iedomājieties, viņi visi sēž, piedzeras, viņš stāsta anekdotes, kopā dzied “Lilī Marlēn”, jauks cilvēks caur un cauri! (Lili Marleen” – vācu dziesma, mūzikas autors Norberts Šulce, kas kļuva ārkārtīgi populāra Otrā pasaules kara laikā, tai skaitā latviešu leģionāru vidū.) Un pēc tam viņš iet un visu stāsta čekā – pie tam, nav jau nekā, ko stāstīt. Tas viss ir diezgan smieklīgi, jo čeka jau tāpat visu zināja. Nu, un tas Eglājs man beigās prasa – viņš strādāja kaut kādā ārstu komisijā, bet tad bija runa, ka tie, kas sadarbojušies ar čeku, nevarēs būt ierēdņi –, un viņš man prasa, vai es viņu aizstāvēšot? Es saku, ka viņš taču neko tādu nav izdarījis. Un tas jautājums, vai es viņu aizstāvēšu, man visu laiku bija galvā, kad es vēlāk ieraudzīju, ka viņš par mani ziņojis.

RL: Vai viņš ziņoja arī par tā saucamo “franču grupu”?

Lasmane-Doroņina: Nē, par viņiem Eglāja ziņojumu nebija. Tur bija citi ziņotāji. Cik mēs, latvieši, tomēr esam viegli paķerami! Kaut kas traks. Un bija tik daudz, kas ziņoja.

RL: Un ko jūs darāt, kad satiekat šos cilvēkus?

Lasmane-Doroņina: No ordeņa atteicos, kad viņi gāja iekšā valdībā, bet neviens jau neņēma to vērā.

RL: Bet kāpēc jūs nenosaucāt viņu vārdus?

Lasmane-Doroņina: Nu, Eglāja vār­du es nenosaucu, jo viņam bērni ir un jauki mazbērni. Sieva viņam arī forša. Lai viņš man paliek draugs.

RL: Nu, kāds draugs, ja viņš ir nodevējs?

Lasmane-Doroņina: Jā, nu lai viņš man paliek cilvēks uz divām kājām, Dieva radījums, tāpat kā mēs visi. Nu, cilvēks ir vājš, vai tad jūs to nezināt?

RL: Jūs viņam piedodat?

Lasmane-Doroņina: Bet es jau nevarētu dzīvot ar to nepiedošanu. Tad jau es pati nojūgtos.

RL: Bet Trīszvaigžņu ordeni jūs tomēr atdevāt atpakaļ?

Lasmane-Doroņina: Es ļoti gribēju izraisīt diskusiju par šo lietu – vai mēs piedosim? Mēs taču nevaram to visu vilkt līdzi, jo viņu ir daudz, mums ir daudz to nodevēju.

RL: Bet tas liekas tā diezgan abstrakti. Kāpēc jūs tomēr nenosaucāt vārdus?

Lasmane-Doroņina: Es gribēju, tāpēc jau es to ordeni atdevu atpakaļ, ka gribēju dialogu, lai mēs sāktu taču runāt! Pirmajā ordeņa piešķiršanā, 1994. gadā, es biju vienā kompānijā ar brīnišķīgiem cilvēkiem… Bet pēc 4. maija bija otrā ordeņa piešķiršana. Es tobrīd jau strādāju arhīvā, un pusdienlaikā mēs sēžam, dzeram kafiju, un viena kolēģīte lasa priekšā no Valdības Vēstneša, ko tad tur tagad apbalvo. Turpat stāv visas tās čekas kartītes, ko mēs liekam datoros iekšā, un viņa sauc uzvārdu, un mēs – “ahhh!”, un tā četras reizes pēc kārtas. Tad viņas man saka: “Lidij, tev ir ordenis, tev kaut kas jādara.” Un es uz papīra uzreiz uzrakstu – “atsakos”, kaut ko vēl tur sarakstīju… Un tad atskrēja Nellija, karsta meitene, paķēra to manu uzrakstīto un uz avīzi prom…

RL: Ločmele?

Lasmane-Doroņina: Nuja.

RL: Publicēt Dienā?

Lasmane-Doroņina: Jā. Jauna žurnāliste, karstasinīga… Toreiz prezidents nebija pilī, bet Maikapara namā, un es, manas kolēģes nāca aiz muguras, mēs nesām to ordeni cēli cauri pilsētai… Tas bija tik komiski! (Smejas.) Gribējās apraudāties, bet nevarēju tās asaras izspiest. Tā nu mēs ienesām to ordeni sētā un atdevām sargam. Un pēc tam aizgājām un kārtīgi sametāmies. Nosvinējām manam ordenim bēres un gājām rūpēties tālāk par saviem latviešiem nodevējiem.

RL: Okupācijas muzejā es redzēju tādu bijušā Gulaga ieslodzītā piezīmju grāmatiņu, kur viņš bija arī zīmējis – gan visādus dabas skatus, gan arī plikas meitenes. Proti, tā dzīve…

Lasmane-Doroņina: Cietumā viss notiek, visi instinkti darbojas, visi meklē dzīvi! Notiek sarakstīšanās un iemīlēšanās līdz nemaņai. Man visgrūtākais bija tās nabaga lesbietes, es tos skatus nevarēju paciest, tad es līdu zem nārām…

RL: Kriminālajā zonā, vai ne?

Lasmane-Doroņina: Jā, jā, tas ir tik šausmīgi! Un nožēlojami. Sieviete apsējusies ar dvieli un uzvedas kā zēns, un nekas jau neiznāk, nu, nožēlojami!

RL: Kā jūs iepazināties ar savu vīru?

Lasmane-Doroņina: Es atbrīvojos 1951. gadā un uzreiz nokļuvu slimnīcā; es jau jutu, ka biju slima, bet lēģerī nebija rentgena. Tobrīd es nezināju, ka man spriedumā teikts, ka man uz mūžu būs jāpaliek izsūtījumā. Brālēna sieva man bija drēbes atsūtījusi, es tās saliku maisā, bet, kamēr aizgāju uz tualeti, sargi to manu maisu jau bija aizstiepuši. Tur bija iešūtas arī visādas adreses, daudz visādu zīmju. Tā nu man iedeva bušlatu, kuram vate spiežas ārā, nez, kurš jau valkāja manu trušādas kažociņu. Un sargs man saka – redzi, tur tālumā uguns spīd, ej pa taisno, un tur ir Vorkuta, atradīsi miliciju, tur tev iedos dokumentus. Un tās ugunis jau tundrā spīd nezin kur, un es eju un eju un nevaru galu sagaidīt. Vējš sāk pūst, un man no purgas bail, bet tad brauc viens ņencs ar briežiem, un tas tad nu mani aizveda. Milicijā man pateica, ka man ir jāpaliek izsūtījumā uz mūžu. Es pazaudēju samaņu, atmodos jau slimnīcā. Slimnīcā domāja, ka man ir plaušu karsonis, tad nu apārstēja; tur bija jauns ārsts, brīnišķīgs, ebrejs, arī tikko 10 gadus atsēdējis. Bet mani joprojām mocīja šausmīgs klepus, un tad es pati aiznesu tos savus klepus izdalījumus uz laboratoriju, un laborants sāka bļaut, ka tur esot pilns ar paločkām! (Nūjiņas krievu val., proti, tuberkulozes nūjiņas.) Un tā to tuberkulozi atklāja, man jau plaušā bija liels caurums. Zāļu tur nebija, un es jau nodomāju – beigas man ir! Bet dakteris man to plaušu sagāzēja – starp plaušas plēvēm ielaiž gaisu, saspiež plaušas tādā mazā dūrītē un kavernu arī saspiež.

Pie tā ārsta nāca ciemos tāds Doroņins, tāda dīvaina paskata vīrietis starp tiem Vorkutas tipiem. Viņš bija no aktieru Doroņinu dzimtas, tikai Tatjana nav viņam radiniece, bet brālis viņam Vahtangova teātrī strādāja. Viņš arī bija strādājis teātrī, bet viņam bija bail no apcietināšanas. Kara laikā sieva bija nomirusi ar tīfu, un viņš bija atbraucis pats, pieteicās darbā ģeoloģijas pārvaldē. Nu, bet es jums nevaru arī neko īpašu izstāstīt – nebija tur nekāds lielais mīlas stāsts. Tīrā cilvēcība.

RL: Ko tas nozīmē?

Lasmane-Doroņina: Tas nozīmē vienu tādu mirstošu sievieti glābt. (Smejas.) Viņš aizbrauca uz Maskavu un atveda man zāles. Viņš jau bija brīnišķīgs cilvēks. Uz tā Vorkutas fona… Ja jūs būtu redzējuši tos cilvēkus… Visus jau bija apēdis tas milzīgais vēzis. Ietinis tos cilvēkus un pārvērtis sejas par tādām jocīgām…

RL: Kādā ziņā jocīgām?

Lasmane-Doroņina: Tādām drusku neparastām. Un tad pēkšņi tas Doroņins ar baltiem matiem un melnām ūsām, inteliģents ģīmis… Tur jau bija tik daudz inteliģentu maskaviešu, tik daudz inteliģentu krievu! Man bija liels brīnums par tādiem krieviem, es krievus no bērnības uztvēru kā tādus briesmoņus, kas iekarojuši mūsu zemi. Man nebija priekšstata, ka ir arī citādi krievi, es viņus sāku redzēt tikai Gulagā. Vorkutā viņu bija daudz, viņi bija jau atsēdējuši, bet prom braukt nevarēja. Tur bija skaists teātris ar Maskavas māksliniekiem – nometinātajiem, viņi jau bija atbrīvojušies. Es atceros “Suni uz siena kaudzes”, Lopes de Vegas izrādi. Tur ir arī grieķiski jārunā, un tas aktieris – Uhta, Pečora, Saļiharda, un žekaka, un gepeu, visi tie nosaukumi ar tiem burtiem – tā viņam bija tā grieķu valoda! Nu, vienkārši kolosāli!

RL: Un kurā gadā jums piedzima meita?

Lasmane-Doroņina: Meita piedzima lēģerī.

RL: Ā, es nesapratu… Kā tas ir, kad lēģerī piedzimst bērns?

Lasmane-Doroņina: Tas ir forši! Bērns var piedzimt jebkurā vietā. (Smejas.) Tas ir bioloģisks process. Tagad mēs nevaram bērnus dzemdēt, jo nav taču apstākļu, nav ne naudas, ne ratiņu, nekā nav! (Smiekli.)

RL: Lidij, piedodiet, bet tās zonas taču bija atsevišķas – sieviešu un vīriešu?

Lasmane-Doroņina: Tas nekas.

RL: Bet kaut kādiem vīriešiem taču bija jābūt, lai tas bērns piedzimtu?

Lasmane-Doroņina: Mans bērns piedzima apmēram tāpat kā Jēzus. (Smejas.) Tāds man viņš ir, mans bērns ir vislabākā Dieva dāvana. Un visi mani mazbērni! Pēc tās tuberkulozes man nekas vispār nebūtu bijis.

RL: Jūs esat teikusi, ka pēdējais apcietinājums bija laimīgākais posms jūsu dzīvē.

Lasmane-Doroņina: Jā, tas bija vienkārši lieliski, tu esi pilnīgi brīvs cilvēks, tev nav vairs jāuztraucas, ka tevi apcietinās. Vīrs arī jau bija miris, septiņdesmit piektajā, un tai pašā – mamma un brālītis, Zviedrijā. Mordovijā jauki bija! Tās desmit sievas, politiskās, ar kurām es kopā dzīvoju, bija pasakainas. Mēs bijām iemitinātas tādā mazā apendiksā pie tā lielā lēģera. Pirms mums tur bija dzīvojušas ļoti interesantas vecenītes, reliģiskās, “istinno pravoslavnije”. Viņas nepieņēma padomju valdību, kas bija Antikrists. Kad priekšniecība nāca iekšā pa vārtiem, viņas ar karotītēm sita pa savām metāla bļodiņām – dzina vellu ārā! Un, kad viņas jau bija pavisam vecas, viņas pārveda uz kādu tur invalīdu māju, un mūs ielika viņu vietā. Bet viņas tur priekš mums bija atstājušas visu, ko vien varējušas.

RL: Piemēram?

Lasmane-Doroņina: Piemēram, kad ved uz karceri, tad iedod tādu speciālu kleitu, un apakšā var būt tikai biksītes un krūšturis, nekas vairāk. Tajā kleitā tev ir jāsēž 16 grādos, bet uz grīdas jau, protams, ir mazāk – un tas priekš plika cilvēka ir diezgan maz. Bet viņas bija uztaisījušas tādus krūšturus un biksītes, un tas bija jau kā tāds kombinezons apakšā, lupatiņa uz lupatiņas – silts! (Smejas.) Kā mēs viņas slavējām! Es tur jutos lieliski, un mēs protestējām, cik vien varējām. Jā, un mēs apsveicām Reiganu sakarā ar viņa otro ievēlēšanu par prezidentu. Viņš to apsveikumu arī saņēma… Kā viņi pēc tam mūs kratīja! Mūs izdzina ārā, aiz žoga, bet mēs līdām skatīties, ko viņi tur mūsu sētā dara. Viņi bija ieveduši veselu rotu karavīru, un tā bakstīja visu zemi, izbakstīja, kur mums kāds raidītājs vai kaut kas tāds. Visus puķupodus izmeta ārā, izvandīja malkas šķūnīti. Un malkas šķūnītī bija visādas žīdu Bībeles – katrs apcietinātais bija kaut ko slēpis. Ko mēs visu tik neatradām tajā malkā. Psalmi no tām vecenītēm, raudiens nāca brīžiem, to lasot, kaut kas nenormāls!

RL: Un kā jūs uzzinājāt, ka Reigans to apsveikumu bija saņēmis?

Lasmane-Doroņina: Marts Lārs atbrauca no Amerikas, viņš bija bijis Reigana muzejā, un tur bijis rakstīts, ka tās krievu politiskās viņu apsveikušas. Un tad atbrauca viens čekistiņš mani audzināt, tāds simpātisks jauneklis, nekādas vainas viņam nebija. Un viņš man saka: “Jūs taču esat tā vecākā un prātīgākā, jūs taču pastāstīsiet, kā to vēstuli dabūjāt ārā.” Bet es vēl šodien nezinu, kā. Es viņam teicu, ka mums pie žoga ir kastīte, kur mēs iemetam visus savus iesniegumus un vēstules, un tad pastnieks tās izņem un aizsūta. Tas joks viņam patika.

RL: Ko jūs vēl darījāt?

Lasmane-Doroņina: Toreiz bija tāda mode spiest mūs publiski televīzijā atzīt, ka tas pūstošais kapitālisms mūs ir samaitājis un novedis līdz cietumam. Un viņi bija pielauzuši vienu ukraiņu mākslinieku, un mums bija jāskatās televīzijā, kā viņš tur to stāsta… Un atnāca mūsu kundze, mūsu audzinātāja…

RL: Uzraudze?

Lasmane-Doroņina: Jā, jā, viņa bija īsta blicmēdele. (Smejas.) (Blitzmädel – vācu karavīru slengā sievietes vērmahta palīgdienestā.) Tikai krievu formā. Diezgan šausmonīgs cilvēks. Un tad viņa paziņoja, ka mums jāskatās tas raidījums. Jā, un tas nabags taču bija tajā pašā lēģerī, kur Skujenieks bija, tas nebija tālu no mūsējā. (Dzejnieku Knutu Skujenieku 1962. gadā apsūdzēja pretpadomju aģitācijā un piesprieda septiņus gadu cietumsodu Mordovijas lēģerī – Red.)

RL: Tā doma bija tāda, ka jūs skatīsieties un sapratīsiet, ka jums arī tā jādara?

Lasmane-Doroņina: Nuja. Protams, ka mēs skatījāmies un ļoti nožēlojām. Kā viņiem tas ir izdevies. Jā, un tad no Maskavas čekas atbrauca viens liels priekšnieks un izsauca uz pārrunām. Tās krievu meitenes jau negāja uz pārrunām ar čekistiem…

RL: Kāpēc negāja?

Lasmane-Doroņina: Viņas teica, ka ir padotas Iekšlietu ministrijai, ka viņām ar čekistiem neesot nekādu darīšanu. Bet man bija interesanti – kādam taču ir jāzina, ko viņi domā. Nu, un viņš tagad man saka: “Jūs mums vairs neesat vajadzīgas.” Es saku: “Kā, neesam vajadzīgas? Kāpēc tad jūs mūs te turat? Laidiet ārā!” Neesot pamata. “Vai tad jūs nevarat amnestiju uztaisīt?” Nē, Padomju Savienībā neesot politisko… Lūk, tāds stāvoklis nejauks, nabagiem. (Smejas.) Nē, nu vai dzīve nav jauka?

RL: Mirklīti, un jūs…

Lasmane-Doroņina: Jā, un viņš man teica, lai es rakstot. Ka mums ir jāraksta.

RL: Kas jāraksta?

Lasmane-Doroņina: Jāraksta apžēlošanas lūgums. Nav par ko, tādu nevar uzrakstīt, nav iemesla. Nu, un visus jau laiž mājās un man vēl nav tā žēlastība uzrakstīta, tad beigās es arī saņēmos un uzrakstīju, ka tagad mums ir glasnostj un perestroika, atklātība un pārkārtošanās. Un lai viņi laiž mani ārā, jo es vienmēr esmu bijusi par atklātību, tāpēc jau esmu šeit nokļuvusi. Un to papīru es viņam iedevu. Bet Rīgas čeka šausmīgi apvainojās. Es biju atbrīvota, bet viņi nebija noņēmuši to izsūtījumu, un tad nu dzina no Rīgas mani uz Kalnu Altaju, izsūtījumā. Tas bija šausmīgākais, ko viņi varēja izdarīt, izmocīt pa etapu 6000 kilometru garā ceļā, cauri visiem cietumiem…

RL: Tas bija 1987. gads?

Lasmane-Doroņina: Astoņdesmit sestais, pats rudens. Un visi tie cietumi tik lieli un piebāzti…

RL: Un tie jau bija kriminālie?

Lasmane-Doroņina: Jā, kopā ar visiem kriminālajiem, tas bija šausmīgi. Tas ir vienkārši neaprakstāmi, to es negribu atcerēties. Tāpēc man riebjas visi tie intervētāji, jo ir tik šausmīgi grūti to atcerēties. Prasiet kaut ko citu.

RL: Lidij, bet kā notika tā pēdējā apcietināšana?

Lasmane-Doroņina: 1983. gada apcietinājums bija ļoti interesants. Es toreiz dzīvoju viena pati Bekuciemā, pretī Ogrei, otrā pusē Daugavai. Mani vecāki jau bija miruši. Man bija pensija – toreiz bija no 55 gadiem –, un es tur laimīga pensionāre audzēju zemenes, šuvu draugiem un radiem, un tā. Blakus šujmašīnai man radio bija un mazs magnetofoniņš, un es tik ierakstu visu, kas man patīk, – ja vienreiz traucē, tad var ierakstīt nākošreiz, un es to visu sakombinēju. (Smejas.) Tā ka var dot citiem cilvēkiem ziņas klausīties. Man tur gulēja slima kaimiņiene, un es gāju pie viņas ciemos un nesu tos ierakstus, un viņa bija septītajās debesīs un gandrīz vai vesela palika no visa tā. Es ierakstīju Bruno Kalniņa runu 18. novembrī, himnu… To lenti iebāzu azotē un gāju uz Brīvības pieminekli atskaņot. Un čekisti nesaprot, no kurienes skaņa nāk. (Smejas.) Skrien pakaļ un nevar saprast, no kurienes.

RL: Un?

Lasmane-Doroņina: Jā, nu, vēlāk jau izrādījās, ka visi kaimiņi bija liecinājuši. Kad es iznācu no cietuma, kaimiņš man nāca pretī – tāds Latvijas krieviņš, mīl iedzert – un teica: “Ļidočka, ja ņe špion… Ja na tjebja ņe slova, ja ņe špion…” (Es, Lidiņ, neesmu spiegs, es par tevi – ne vārda. Es neesmu spiegs, neesmu spiegs – krievu val.) Es viņam ticu, tas špions bija viņa sieva. (Smejas.) Tur, Bekuciemā, gāja garām Rokišķu autobuss, un tas gāja no rīta – tik labi bija ar viņu atbraukt uz Rīgu un vakarā atpakaļ. Vienreiz es iekāpju autobusā, pērku biļeti, un šoferītis – viņš jau mani pazina – man čukst: “Vai jūs zināt, ka jums divi, nu, ka jums divi novērotāji ir astē?” Es viņam saku: “Es jau nu gan zinu, bet kā jūs zināt?” Viņš saka: “Viņi nepērk biļetes.” (Smejas.)

RL: Kā jūs paņēma ciet tajā Bekuciemā?

Lasmane-Doroņina: Tas bija 6. janvāris, Zvaigznes diena, un es gribēju braukt uz baznīcu. Paulis Kļaviņš man bija atsūtījis vēstuli fotofilmiņā – tas bija uzsaukums latviešu tautai, kuru es ļoti gribēju izplatīt. Ļoti labs teksts, Kļaviņš aicināja tautiešus nedzert, nenodot savējos un gādāt par tiem, kas ir apcietināti, sagaidīt viņus, neatraidīt. Un tā fotofilmiņa man bija uz galda. Es vēl gulēju, kad viens klapē pie durvīm. Skatos – vietējais Ķeguma milicis. Uzvilku uz naktskrekla mēteli, filmiņu ieliku kabatā, un krampi vaļā – ko tad vajag mūsu milicītim, kas noticis, tik agri no rīta, bija kādi septiņi. Un te no visām pusēm skrien uz durvīm, jau ar atvērtām grāmatiņām pa priekšu! Tad gan man sametās smiekli. Mans suņuks lēkā un priecājas, ka no Rīgas kāds atbraucis, laiza viņiem rokas kā muļķītis. Bet nu – kaut kāds idiotisms, kā viņi skrēja no visām pusēm! Viņi taču to savu militārismu piekopa pat pie vienas sešdesmitgadīgas večas, kas tur sēž savā lauku mājiņā, zemenes audzē, grib ar cilvēkiem sazināties.

RL: Bet to filmiņu jūs, šķiet, izmetāt sausajā atejā, vai ne?

Lasmane-Doroņina: Jā, tā es izdarīju.

RL: Un to atrada?

Lasmane-Doroņina: Jā, acīmredzot viņi to izķeselēja. (Smejas.) Tas izmeklētājs man rādīja papīru, kur bija rakstīts, ka kāds apzinīgs biedrs to filmiņu ir atnesis, viens apzinīgs latvietis. Kad es to lasīju, es sāku skaļi smieties, un tas izmeklētājs tik nopietni savilkās, lai viņam arī nebūtu jāsmejas.

RL: Bet tie izmeklētāji taču bija vairāki?

Lasmane-Doroņina: Jā, viņi bija vairāki. Viņi jau interesanti strādāja. Viņi, piemēram, nosēdina mani uz krēsla tukšā istabā. Viens ienāk, piedāvā kafiju. Es negribu viņu kafiju, es jau nezinu, ko tur met iekšā, lai atraisītu man mēli. Otrs, dusmīgs, uzskrien virsū ar kaut kādu… Izskrienas, un tad mani aizved uz pagrabu. Nu, kad es nemaz vairs nevarēju izturēt, tad es uzrakstīju, lai laiž mani ārā. Ka Latvija ir okupēta un tā tālāk, un ka tas viss ir patiesība. (Smejas.) Es teicu, es vairāk nerunāšu, šitais ir pēdējais. Un mans izmeklētājs teica, tā esot pat labāk. Tiešām – nu ko lai viņš dara, viņš taču arī ir cilvēks. Un kāpēc mums, diviem cilvēkiem, būtu jādzīvo ar tādām runām?

RL: Bija taču tādi, kas runāja.

Lasmane-Doroņina: Nu, runāja, bet tas ir tik smieklīgi. Es, piemēram, atradu čekas dokumentos ziņojumu no viena Liepājas rajona čekista. To es nekad neaizmirsīšu. Ja cilvēki viņiem ziņo, tad viņi atzīmē, vai tas ziņojums ir uz patriotiskiem pamatiem vai uz cilvēka personīgās iniciatīvas, vai uz čekas aicinājuma. Un šis ir atzīmējis, ka pēc savas iniciatīvas atnākusi tāda un tāda sieviete stāstīt, ka viņas vīrs vēlu vakaros pie žoga ilgi sarunājas ar kaimiņu. Un viņa nezinot, par ko viņi tur runā! (Smejas.) Un čekists to ziņo savam priekšniekam uz Rīgu!

Jā, un pēdējā saruna, par Anšlava Eglīša “Piecām dienām”, bija vienkārši nožēlojama. Tas izmeklētājs, viņš taču nav dumjš cilvēks. Kādi tur literatūras zinātnieki nolēmuši, ka tā ir pretpadomju literatūra, jo tur rakstīts, ka it kā cik tur tūkstoši latviešu 1941. gadā ir izsūtīti uz Sibīriju un tikpat daudzi tūkstoši 1949. gadā. Un viss ir it kā. Un es viņam saku – nu ko mēs, divi latviešu cilvēki, kas esam to piedzīvojuši, viens otram stāstīsim, ka tas ir it kā? Par ko mēs viens otru turam? Nē, nu dažas epizodes ir tik stulbas, ka tās nekad mūžā nevar aizmirst. Tad jau labāk nošaut – tur vismaz ir spēcīgs naids, kaut kādas jūtas, bet kas te ir?!

RL: Vai jūs piekrītat, ka jūs sauc par disidenti?

Lasmane-Doroņina: Nu, es nezinu tam vārdam nozīmi. Es esmu dzīvojusi, kā es domāju… pēc tās savas iekšējās sajūtas.

RL: Bet kas ir tā iekšējā sajūta?

Lasmane-Doroņina: Nu, ja man neļauj lasīt grāmatas, ko es gribu lasīt, tad es tās centīšos izlasīt. Es gribu brīvi dzīvot. Lai es varu jums brīvi uzrakstīt, ko es domāju, un saņemt to arī no jums. Un lai arī jums neliek rakstīt, ko kam vajag. Tā es gribu dzīvot.

RL: Vai jūs atceraties, Orvelam “1984” bija tas ieslodzītais, kurš par visu vairāk baidījās no žurkām. No kā jums visvairāk bija bail?

Lasmane-Doroņina: Nu, tās jau ir tās viņa žurkas.

RL: Īstās žurkas vai…?

Lasmane-Doroņina: Sīkās žurciņas.

RL: Jūs runājat par cilvēkiem?

Lasmane-Doroņina: Jā. Un par ko tad viņš runāja? (Smejas.)

RL: Bet nopietni, no kā jums bija un no kā vēl tagad bail?

Lasmane-Doroņina: Es neteikšu, ka bail. Man vienkārši nav bijušas tādas briesmīgas bailes. Es varēju, piemēram, iet cauri mežam, ja man jāaiznes ziņa… tādu baiļu man nav.

RL: Bet vēlāk jūs nodarbojāties ar lietām, par kurām bija skaidrs, ka tās uzskatīs par pretpadomju. Jums nebija bail no pazemojuma ieslodzījumā, no nāves izsūtījumā vai no kaut kā tamlīdzīga? Cilvēki taču no tā visa baidījās, nerunāja.

Lasmane-Doroņina: Nezinu, man tādu baiļu nebija. Tēvs man teica – meit, ar tevi kaut kas nav kārtībā, tev nav nekādu pašaizsardzības instinktu. Vecāki gan mani aizstāvēja. Es biju tajā otrajā apcietinājumā tepat Rīgā par samizdatu divus gadus, un tēvs man uzrakstīja vēstuli: “Mēs te, ārpusē, visi tagad rūpējamies par Andželas Deivisas dzīvi. Un par ko jūs tur, iekšā, rūpējaties?” (Smejas.) Mans tēvs bija burvīgs cilvēks.

RL: Cik viņam iznāca nosēdēt?

Lasmane-Doroņina: Astoņus.

(Lidijas Doroņinas tēvs Andrejs Lasmanis (1888–1980) arī tika apcietināts 1946. gadā par mežabrāļu atbalstīšanu. Tāpat kā Lidiju, arī viņu tiesāja par dzimtenes nodevību, piespriežot brīvības atņemšanu uz desmit gadiem.)

RL: Astoņus… Tātad viņš atgriezās 50. gadu vidū?

Lasmane-Doroņina: Jā, un viņu vēl aktēja, jo viņam bija vēzis pūslī, un…

RL: Ko nozīmē – “aktēja”?

Lasmane-Doroņina: Tas ir, noraksta ātrāk, izlaiž ātrāk. Kā slimu. Bet viņu jau vēl vecais Stradiņš operēja. Tas jau kaut ko nozīmē.

RL: Tad viņš vēl ilgi dzīvoja?

Lasmane-Doroņina: Jā, viņš vēl nodzīvoja 20 gadus. Es biju ar viņu kopā viņa pēdējās dienās, un tā bija liela laime. Man bija viņam Skalbes pasakas jālasa priekšā. (Iesmejas.) Es viņam lasīju arī psalmus, bet viņam ļoti patika tās pasakas… Viņš teica, lai skumjas par viņu būtu tikpat priecīgas kā “Kaķīša dzirnavās” – kā viegli dūmi. Nebirdiniet asaras par mani.

RL: Kāds filozofs teica – sakarā ar tām nometnēm, lēģeriem, cietumiem –, ka tās neko iemācīt nespēj. No elles cilvēks vienmēr atgriežas tukšām rokām.

Lasmane-Doroņina: Ar mani ir notikušas dīvainas lietas. Es domāju, ka mani kaut kādi eņģeļi uz savām rokām ir nesuši tam visam cauri.

RL: Tātad jums tas viss tomēr ir kaut ko iemācījis?

Lasmane-Doroņina: Iemācījis? Jums arī dzīve kaut ko ir iemācījusi… Nu ko tad jūs citādi te braucat mani pratināt, ko jūs no manis gribat… (Smejas.) Mēs mācāmies viens no otra. Ja ir kaut kas lielāks, kas ļauj mums to saskatīt…

RL: Saskatīt ko?

Lasmane-Doroņina: Labo.

RL: Ir gadījies dzirdēt viedokli, ka tie, kas ir izgājuši cauri Sibīrijai, nometnēm, ir daudz gatavāki piedot pāridarījumus nekā tie, kas nav tam gājuši cauri. Kā jums liekas, ja jūs nebūtu nonākusi cietumos un nometnēs, ja jūs būtu dzīvojusi mierīgu dzīvi, strādājusi slimnīcā, nepalaidusi muti, vai jūs tad spētu piedot savam nodevējam tāpat kā tagad?

Lasmane-Doroņina: Tad jau es nebūtu nodzīvojusi tādu labu dzīvi… (Smejas.)

RL: Iznāk – ja jūs nebūtu nodevuši, jums nebūtu arī iespējas piedot.

Lasmane-Doroņina: Nu kā tad! Mans nodevējs, nu ko viņš izdarīja – viņš nodarīja ļaunu sev. Man viņš neko neizdarīja, tā viņa nodevība bija nekas.

RL: Lidij, jūs sakāt, ka starp latviešiem ir tik daudz nodevēju, ka viņi savtīgi izmantoja izsūtītos…

Lasmane-Doroņina: Nu, protams. Bet latvieši ir… viņi ir manējie. Es esmu kopā ar viņiem, ar sliktajiem un labajiem. Un es jau arī neesmu tikai laba. Tikai dažreiz laba.

RL: Tomēr jūs neieperinājāties neviena izsūtītā mājā, jūs nenodevāt…

Lasmane-Doroņina: Jā, paldies Dievam – es šinī laikā esmu ļoti šķīsta. Tīrons pat var atbraukt pie manis parunāties. Nekur neesmu iemaisījusies. Tajā nešķīstajā politikā, kas ir tik briesmīga, ak vai…

RL: Paga, jūs ironizējat…

Lasmane-Doroņina: Bet viņi ir manējie, viņi ir latvieši, tā ir mana zeme, mani cilvēki, un kādi mēs esam, tādi esam, un ar tādiem ir jāiztiek. Jāpiedod viņiem, gribi vai negribi. Jo es citus negribu. Es nebraukšu uz ārzemēm. Un manējie arī nebrauks. Latvija ir brīva, nav kara, un nevienu neved uz Sibīriju. Pašiem jāķepurojas.

RL: Es aizmirsu jums iepriekš pajautāt: jums taču tur, Pāvilostā, skolā bija arī kādas ebreju jeb žīdu meitenes? Kas notika ar viņām?

Lasmane-Doroņina: Viņas nošāva… Man tas protests izauga taisni no tām 1941. gada izvešanām, jo es to tik skaidri redzēju – man aizveda skolotāju, skolasbiedrus, manu brālēnu, kas bija mans krusttēvs… Bet uz Jāņiem jau ienāca vācieši. Rudenī visus Pāvilostas žīdus savāca. Un es ar Minnīti Švarcmani sēdēju vienā solā… Viņas tēvs bija labs kurpnieks, viņš arī man apavus taisīja – gan tādus, ko ērti laukos valkāt, gan arī pirmās skaistās kurpes. Un Minnīte nesa mums macu Lieldienās, mēs visa klase ēdām. Vasarā Minnīte vēl pie mums, Ulmalē, dzīvoja, palīdzēja sienu grābt. Mēs gan vairāk aiz krūma sēdējām un lasījām lubenes, bet tas nu tā.

Viņus sastādīja pa pieciem ierindā, tur bija viņi visi, šķiet, mazliet vairāk par divdesmit… Arī ārsts Levenšteins – viņš bija aizsargu ārsts, staigāja aizsargu formā, viņam vēl bija mazs bērniņš, kādi astoņi mēneši, kad viņu nošāva. Es pavadīju Minnīti, viņai vēl brālītis bija, kādi seši septiņi gadi, kurš bļauj, un Švarcmans to mierina… Vācietis mani ar laidni atgrūda prom. Un Minnītes tēvs man saka – es saprotu, ka ir grūti šķirties, bet tu neraizējies, mēs būsim Liepājā. Tu atbrauksi uz Liepāju, mēs tur būsim visi geto sadzīti, mēs tur visi strādāsim. Es tev turpināšu kurpes taisīt, tu neraizējies… Viņus aizveda un netālu nošāva.

RL: Kā jūs to uzzinājāt?

Lasmane-Doroņina: To jau pēc tam visi zināja, ka žīdi aizvesti un nošauti. Kaut kur Sakā bija tā šaušanas vieta. Pāvilostā bija tāds policists Pūce, garš augumā, kurš pēc tam nojūdzās. Viņš bija līdis krūmos skatīties… No Pāvilostas viņus izveda vācieši, tur nebija neviena latvieša klāt, to es redzēju ar savām acīm. Kas viņus šāva, to es, protams, nezinu, varbūt arī tas Pūce bija kaut kā iejaukts, es nezinu, es tikai redzēju, ka viņš skraidīja apkārt nojūdzies. Sajuka prātā. Atceros, cilvēki runāja, ka Pūce līdis skatīties. Un stāstīja, ka Levenšteina sieva turējusi bērnu rokās… Pa priekšu nošāva bērnu, tad sievu, tad viņu… Bedres malā. Pašiem bedre jāizrok. Vispār, vai var kaut kas šausmīgāks būt? Es nevaru pieņemt šitādas varas. Un ja tas pašā jaunības maksimālismā nāk… cik man, piecpadsmit gadu…

Reizēm tik šausmīgi gribas… Nesen mani aizveda uz Jaunmokām, dārza svētkiem, tur bija referāts par Zentu Mauriņu, skaists koncerts, Bahs, mūsu pašu Karlsons pārsteidza ar savu “Lūgšanu”. Tik skaista tā diena bija, un tad jau gribas dzīvot, un šausmīgi gribas visu šito melnumu aizmirst.

RL: Jūs esat stāstījusi arī, ka jums reiz – acīmredzot runa ir par 50. gadu sākumu – ir bijusi doma, vai nevajag pārtraukt dzīvot vispār.

Lasmane-Doroņina: Tas bija toreiz, kad es tajā milicijā…

RL: Paģībāt?

Lasmane-Doroņina: Jā. Kad man paziņoja, ka man jāpaliek izsūtījumā uz mūžu. Un tā slimība vēl… Pirms viņi bija izsaukuši ātro palīdzību, es atgūlos tur uz tādas lāviņas, un tur pretī karājās skursteņslauķa spainis ar garu virvi. Galīgi melnu. Un tad iedomājos: ja tā virve būtu tīrāka, es viņu sev apsietu ap kaklu un… (Smejas.) Ilgas pēc nāves. (Smejas.)

RL: Vai ir kaut kas, ko jūs gribētu aizmirst, bet nevarat?

Lasmane-Doroņina: Ir tādi mirkļi, kad labi iet kādam no mazbērniem, ir tādi mirkļi, kad mums kā valstij iet labi… Kad tu esi tik priecīgs. Un tad pēkšņi kāds atkal prasa: “Nu, un kā tā Sibīrija?” Un tā negribas to atcerēties!

RL: Bet Sibīrija pati no sevis murgos nenāk?
Lasmane-Doroņina: Mani murgi ir tie badā nomērdētie zem Šmita kalna, tie mūsu virsnieki, viņus taču vienkārši nomērdēja badā! Tie cilvēki, kas sakrauti štāpeļos kā malka. Un tagad žogs jātaisa priekšā tam kalnam, lai kauli nebirst virsū, kad tur vilcieni brauc garām. Nu, to es nevaru izturēt! Tas viss ir nieks, ko es esmu piedzīvojusi… (Lidija Lasmane-Doroņina atsaucas uz Roberta Gabra atmiņām “Latvju virsnieks nr. 35473” (1990). Šmita kalns, kas nosaukts vācu izcelsmes krievu ģeologa, botāniķa un paleontologaF. B. Šmita vārdā, kurš pirmais aprakstījis Noriļskas apvidu. 1935. gadā Maskavā tika pieņemts lēmums šajā vietā būvēt Noriļskas niķeļa kombinātu, un šajā sakarā ierīkot īpašu NKVD nometni, “lēģeri”; ieslodzīto darbaspēks tika izmantots kombināta celtniecībā un darbā. Noriļskas soda nometnēs bijuši ieslodzīti arī aptuveni 560 Latvijas armijas virsnieki, karavīri un leģionāri – Red.)
RL: Bet to jau jūs neesat redzējusi…

Lasmane-Doroņina: Jā, bet par to ir rakstīts, tik briesmīgi, ka es to redzu acu priekšā. Bet no manis pašas pieredzētā… Es strādāju lēģera slimnīcā, un lielākās šausmas bija tie izmocītie cilvēki, kurus no meža darbiem atdzina, sevišķi mūsējos. Es pati badu viegli pārciešu, paldies Dievam. Es viņiem vismaz varēju savu paiku atdot. Iedomājieties, tāds latvietis, Rudzītis vārdā, divi metri augumā, ar spēcīgu kaulu būvi, viņš jau paiet vairs nevarēja. Ceļgali sapampuši, no cingas visi zobi kustas, parunāt nevar. Bet dzīvs vēl tas cilvēks – tas taču ir kaut kas šausmīgs. Un es tam Rudzītim… Es bērnu virtuvē paņēmu pienu, ievilku špricē un viņam dibenā iešpricēju. Viņam sacēlās temperatūra, un viņu nepaņēma atpakaļ uz darbiem, viņš varēja atpūsties vēl divas nedēļas. Un viņš drusciņ atlaba. Mēs no meža vedām skujas, un tad viņi dzēra skuju novārījumu, lai būtu vitamīni. Un bērniem es arī vitamīnus zagu un dalīju tiem vīriem, mūsējiem un dažiem lietuviešiem un igauņiem.

Man vienmēr tie cilvēki ir acu priekšā. Un sabrauc lēģeru priekšnieki vervēt sev strādniekus un savā starpā runā – dod man šito, es tev pielikšu vienu pusstopu, tu dod man šo! Šis jau tausta muskuļus kā dzīvniekiem, man jāstāv blakus ar viņu formulāriem, jo es no slimnīcas tos cilvēkus atvedu. To nevar aizmirst. Es varēju stādīties priekšā – vēl drusciņ, un šis cilvēks arī būs jākrauj čupā. Sasalumā zeme neatsalst, nevar… Nu, kas tā par sistēmu? Kā no tās aizbēgt un kas mums būtu jādara, lai viņa neatkārtotos?

RL: Un kas būtu jādara?

Lasmane-Doroņina: Nu, nepadoties tādam ļaunumam. Nepieņemt tādu sistēmu, tas mums būtu jādara.
RL: Bet 95 procenti pieņēma, vai vairāk.
Lasmane-Doroņina: Jā, pieņēma, ar mums jau var manipulēt, ja mēs to ļaujam. Bet es nepieņēmu. Un izdzīvoju. Bet ne jau es. Varbūt tas bija vajadzīgs, lai es tagad jums to stāstītu. Ne jau mēs paši sevis dēļ esam šajā pasaulē.

 

August 20, 2012 Posted by | gulags, nepakļaušanās, Patriotisms, pretošanās, represijas, REPRESĒTIE, Vēsture, čeka | Leave a comment

%d bloggers like this: