gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Daži vadoši Krievijas politiķi jau ir atzinuši Latvijas okupāciju

Foto: F64 Photo Agency

Intervija ar Latvijas Universitātes vēstures profesoru, Latvijas Valsts prezidenta administrācijas Vēsturnieku komisijas priekšsēdētāju Inesi Feldmani.

– Kā sokas darbs vēsturnieku komisijās, kuras vadāt?

– Es vadu gan Latvijas Vēsturnieku komisiju, kas atrodas Latvijas Valsts prezidenta pārraudzībā, gan Latvijas un Krievijas kopējo Vēsturnieku komisiju. Lielu problēmu patlaban nav ne vienā, ne otrā komisijā, taču Latvijas – Krievijas vēsturnieku komisijas darbs rit samērā lēni: kamēr tikām līdz īstai darbībai, pagāja gandrīz gads. Vienojāmies, ka pirmā mūsu kopīgā izpētes tēma būs Latvijas un PSRS attiecības starpkaru periodā. Krievijas arhīvos mēģināsim atrast interesantus, vēl nezināmus dokumentus, jo Latvijas arhīvi jau ir izvētīti. Kad sāksies diskusijas, tad, iespējams, sāksies arī problēmas. Neviens jau mūs īpaši nesteidzina. Nesteidzamies arī ne mēs paši, ne arī Krievijas puse.

– Tad varbūt nemaz nevajadzēja veidot šādu komisiju, ja krieviem tas ir tikai kā ķeksītis?

– Tā īsti jau tas nav. Mana nostādne ir vienkārša un skaidra. Es gribētu uzsvērt trīs momentus. Pirmais – kāpēc nesadarboties ar krievu vēsturniekiem, ja var sadarboties? Sadarbība taču nenāk par ļaunu nevienam. Otrkārt, mums paveras labākas iespējas zinātniskās pētniecības darbam Krievijas arhīvos, un tur ir iespējams atrast daudz ko. Divi mūsu vēsturnieki, darba grupas dalībnieki, aprīlī jau bija Krievijas arhīvos.. Un, visbeidzot, es domāju, ka tieši Latvijas un Krievijas vēsturnieku sadarbība veicinās to, ka Krievijas valsts ātrāk atzīs Latvijas okupācijas faktu.

– Vai tad ir cerība, ka tas reiz notiks?

– Šajā ziņā jau faktiski daudz kas ir noticis. Krievijas dome gan vēl nav pieņēmusi attiecīgo lēmumu. Taču Krievijas bijušais ārlietu ministrs Andrejs Kozirevs to atzina vēl 1992. gadā, arī Krievijas eksprezidents Boriss Jeļcins, 2006. gadā uzstājoties Cēsīs, apstiprināja, ka Padomju Savienība savulaik okupējusi Latviju! Un vienīgais Latvijas laikraksts, kas šo faktu pieminēja, ja nemaldos, bija Neatkarīgā Rīta Avīze. Taču mūsu politiķi toreiz par to kaut kā negribēja īpaši plaši runāt. Varētu vēl atzīmēt to, ka 2006. gadā Krievijas un Lietuvas vēsturnieki kopīgi sagatavoja un publicēja dokumentu krājuma PSRS un Lietuva Otrā pasaules kara gados pirmo sējumu, kurā vismaz divās vietās skaidri un gaiši ir norādīts, ka Padomju Savienība 1940. gadā okupēja Baltijas valstis.

– Mūsu politiķi bieži nevēlas arī runāt par latviešu leģionāriem. Ja nu vienīgi kādu brīdi pirms 16. marta…

– Mana pozīcija vēstures jautājumos ir tāda: neko nevajag laķēt, visu vajag izskaidrot, un tad šādu pozīciju atzīs arī otra puse. Vēsture ir tāda, kāda tā ir. Vēsturi nevar pārstartēt. Un nevajag pakļauties kaut kādām tur pārprastām vai nepareizi saprastām politkorektuma prasībām. Vēl sliktāk – mēģināt vēsturi analizēt no kosmopolītisma pozīcijām, pilnīgi vai daļēji izskaužot nacionālo momentu. Tāda vēsture ir absolūti neinteresanta, tāda vēsture arī nav nevienam vajadzīga. Ja konkrēti runājam par latviešu leģionāriem, tad te viss jāskata un jāvērtē visu nacistu okupēto un pārvaldīto zemju militāro formējumu pastāvēšanas un funkcionēšanas kontekstā. Šāds skatījums, kas vēsturiski ir vairāk nekā pamatots, ļauj akcentēt Latvijas īpatnējo situāciju un paver plašas iespējas salīdzinājumam. Tas parāda, ka latviešu leģions Eiropā nebija nekāds izņēmums. Vācu ieroču SS vienībās cīnījās 35 Eiropas tautu pārstāvji. Nav lieki šajā sakarā arī pieminēt, ka atsevišķi latviešu leģiona vēstures pētnieki (piemēram, Andrievs Ezergailis) uzskata leģionu par unikālu latviešu pretestības izpausmi, kas vērsta gan pret krieviem, gan arī pret vāciešiem.

– Vēstures izpratnes virzīšana uz citādu tās izpratni patlaban, manuprāt, notiek, Valsts prezidentam cenšoties samierināt Otrajā pasaules karā karojušās puses, proti, latviešu leģionārus un padomju karavīrus, jo grūti ir piekrist tam, ka pēdējos varētu mēģināt tiesībās pielīdzināt latviešu leģionāriem. Kā tad tā? Leģionāri ir represēti, daudz cietuši, bet padomju armija – grozies, kā gribi – bija okupācijas armija, kas te arī palika. Šī ideja, man šķiet, ir pilnīgi aplama. Tas, uz kā balstās šī samierināšanās ideja, ir pretrunā ar to, kas pausts dažādās valstiski svarīgās deklarācijās. Tad jau arī Saeimas deklarācija par leģionāriem, ko pieņēma 1999. gadā, ir izmetama mēslainē.

– Ja atļauts, es atturēšos no plašākiem komentāriem! Tikai piebildīšu, ka Valsts prezidenta ideja par Latvijas sabiedrības samierināšanas nepieciešamību ir laikā nākusi un tā principā nav pretrunā ar orientāciju uz objektīvas vēstures izpratnes stiprināšanu.

– Tas ir saprotams. Pievērsīsimies aktuālajiem datumiem. Tuvojas 23. augusts, Molotova – Ribentropa pakta gadadiena. Pakts bija spēkā 22 mēnešus, tā darbības rezultātā 12 valstis zaudēja neatkarību, bet divām valstīm agresori nošņāpa milzīgas teritorijas. Tad kāpēc, redzot divu agresoru – Padomju Savienības un Vācijas – plēsonību, Anglija un ASV izvēlējās Padomju Savienību par sabiedroto?

– Ja uz to skatāmies no divu ļaunumu teorijas (kaut gan Rietumos pagaidām lielākoties atzīst tikai vienu ļaunumu – nacistisko Vāciju), ne gluži viss, ko rietumvalstis darīja Otrajā pasaules karā, šodien būtu akceptējams. Tas attiecas arī uz Baltijas valstu jautājumu. Abas minētās lielvalstis izraudzījās Staļinu par savu sabiedroto, jo Padomju Savienībai bija spēks un laba ģeopolitiskā situācija. Taču tad, ja latviešiem pārmet nepareizu sabiedroto izraudzīšanos, nevaru tam piekrist. Ko tad latvieši darīja? Viņi cerēja atjaunot valstisko neatkarību, kas tika iznīcināta pirmās padomju okupācijas rezultātā, līdz ar to – kas varēja būs Latvijas sabiedrotais? Tikai Vācija. Ja nepārmetam Anglijai un ASV, ka šīs valstis par sabiedroto izvēlējās totalitāro režīmu, tad arī Latvijai it kā nevajadzētu pārmest, ka tā izvēlējās otru totalitāro režīmu. Tikai ar Vācijas palīdzību latvieši varēja apbruņoties un cīnīties pret Padomju Savienību.. 1943. gada rudenī ASV prezidents Rūzvelts bija pilnvarojis savu valsts sekretāru Kordelu Hellu* pateikt krieviem, ka ASV un Lielbritānija negrasās Baltijas valstu dēļ karot ar Padomju Savienību, un viņš tikai uzsvēra to, ka 1940. gadā Baltijas valstīs notikušās vēlēšanas nepārliecināja pasauli, tāpēc pāris gadus pēc kara vajadzētu sarīkot atkārtotas vēlēšanas.

– Cik zināms, vācu okupācijas vara 1943. gadā Rīgā, Doma laukumā, sarīkoja latviešu protesta akciju, sak, angļi un amerikāņi mūs ir nodevuši.

– Tieši tā. Un šo akciju centās izjaukt mums jau zināmais Imants Sudmalis kopā ar Maldi Skreiju un Džemu Bankoviču, ieliekot atkritumu tvertnē spridzekli, kas detonēja pāris stundas pirms mītiņa sākuma. Bet, runājot par 23. augusta paktu, jāpiezīmē, ka Vācija tomēr mainīja savu attieksmi pret Baltijas valstīm.

– Kādā veidā?

– Kad Vācija parakstīja paktu, Baltijas valstis tai nešķita īpaši nozīmīgas. Vācijai galvenais tolaik bija saņemt padomju politisko, diplomātisko, ekonomisko un militāro atbalstu karam pret Poliju. Jau četras dienas agrāk – 19. augustā – Vācija ar PSRS noslēdza ekonomisko vienošanos – Vācijai pašai taču nebija ne naftas, ne reto metālu, ne visa pārējā, kas nepieciešams karam. 1939. gada 26. septembrī Latvijas sūtnis Vācijā Edgars Krieviņš sūtīja ziņojumu uz Latviju, un tur bija teikts par vāciešu nostāju: trīs benzīna ešeloni atsverot vienu Baltijas valsti. Ciniski un tieši. Taču tad sākās karš, sākās arī britu ekonomiskā blokāde, un vācieši saprata, ka Baltijas valstu nozīme arvien pieaug. 1939. gada nogalē Baltijas valstis parakstīja Berlīnei izdevīgus ekonomiskos nolīgumus ar Vāciju, kā rezultātā 1940. gada pavasarī 70% no Baltijas valstu eksporta sāka iet uz Vāciju. Līdz ar to Vācijai sāka mainīties attieksme: izrādās, Baltijas valstis Vācijai bija visai noderīgas. Un Vācija arī bija pārliecināta, ka PSRS neriskēs mainīt nosacījumus attiecībā uz Baltijas valstīm. Tāpēc tas, kas notika 1940. gada 17. jūnijā, vāciešiem bija milzīgs pārsteigums. Tāpēc Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops saviem padotajiem nekavējoties deva uzdevumu: uzzināt, ko var darīt, lai aizkavētu Baltijas valstu okupāciju. Taču darīt varēja maz vai neko: pie Vācijas austrumu robežas atradās tikai desmit vācu divīzijas, kamēr Staļins Baltijas valstīs bija ievedis ap 100 divīziju. Ja Staļins tobrīd izdomātu iet tālāk, viņam, iespējams, nebūtu nekādu problēmu aiziet līdz pat Berlīnei un vēl tālāk: daži krievu vēsturnieki to sauc pat par Staļina garām palaisto izdevību. Tad, kad vācieši atskārta, ka neko nespēj mainīt, viņi publicēja oficiālu paziņojumu, ka tas, kas notiek Baltijā, ir Padomju Savienības un Baltijas valstu lieta. Nedaudz vēlāk Hitlers, sajuzdams Padomju Savienības neapturamo spiešanos uz Rietumiem, sāka domāt par preventīvu karu pret PSRS, jo citas iespējas, kā apturēt krievus, viņaprāt, nebija. Vācijas un PSRS attiecības saasinājās.

– Vispirms krievi uzmeta vāciešus, pēc tam vācieši uzmeta krievus, 1941. gada 22. jūnijā iebrukdami PSRS okupētajās Baltijas valstīs. Krievu – vācu karš izrādījās asiņainākais cilvēces vēsturē. Viens no briesmīgākajiem šā kara «varoņiem» bija padomju armijas maršals Georgijs Žukovs, kuru vēlāk nodēvēja par «maršalu – kanibālu».

Kāpēc tik sirsnīgs nosaukums?

– Krievijas vēsturnieku vidū norisinās visai aktīva diskusija par Žukovu un viņa lomu karā. Vēsturnieks un publicists Boriss Sokolovs vienā no savām grāmatām – Kas karoja ar skaitu, bet kas ar prasmi. Briesmīgā patiesība par PSRS zaudējumiem Otrajā pasaules karā – min padomju armijas bojāgājušo skaitu (krituši, miruši gūstā), un tas ir 26,9 miljoni cilvēku. Oficiāli Krievija gan atzīst tikai 8,7 miljonus bojāgājušo padomju armijas karavīru. Salīdzinājumam – bojāgājušo vērmahta karavīru skaits ir aptuveni 2,6 miljoni cilvēku. Milzīgais padomju pusē bojāgājušo skaits skaidrojams ar nemākulīgo kara vešanas taktiku un komandieru nerēķināšanos ar karavīru dzīvībām, ko šie komandieri uzskatīja par neko. Tāpēc arī pieminētais krievu vēsturnieks Boriss Sokolovs vienu no saviem rakstiem nosauca tā – Žukovs – tautas maršals vai maršals kanibāls? Žukovs mācēja karot tikai, pakļaujot iznīcībai tūkstošiem savu karavīru. Ir ziņas, ka viņš arī pašrocīgi sodījis padotos. Ja viņam bija dusmas, viņš nešaubīgi šāva uz visiem – pat uz ģenerāļiem… Savulaik lasīju karavadoņa un ASV 34. prezidenta Dvaita Eizenhauera memuārus, kuros viņš arī stāsta par tikšanos ar Žukovu. Eizenhaurs pajautāja Žukovam – kā viņš tik ātri spēja ieņemt Berlīni? Pie Berlīnes viens no aizsardzības punktiem bija Zēlovas augstienes, kur nebija iespējams efektīvi izmantot tankus. Nu, pārsimts tanki esot sašauti, kas tur liels. Bet tur taču bija milzīgi mīnu lauki, tur vajadzēja ilgu laiku, lai tos atmīnētu, – tā Eizenhauers. Kāda problēma, attrauca Žukovs, pāris bataljonus pārdzinu pāri tiem mīnu laukiem, un visas mīnas uzsprāga! Eizenhauers izlikās, ka neko nav sapratis vai dzirdējis.

http://nra.lv/latvija/77344-vesturnieks-feldmanis-dazi-vadosi-krievijas-politiki-jau-ir-atzinusi-latvijas-okupaciju.htm

August 9, 2012 - Posted by | 2. pasaules karš, Okupācija, Staļins, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: