gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Ko par Baltijas okupāciju raksta Krievijas kultūras ministrs

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=361986:ko-par-baltijas-okupciju-raksta-krievijas-kultras-ministrs&catid=93:la-komentri&Itemid=440

RIHARDS TREIJS, profesors 

Kā liecina pēdējie socioloģiskie pētījumi Krievijā, daudzi turienes cilvēki uzskata, ka pēc Gruzijas un ASV viņu nākamais nelabvēlis ir Latvija. Neraugoties uz to, krievu tūristu skaits uz šejieni turpina strauji pieaugt, par ko abas puses, protams, var tikai priecāties.

Taču uz Rīgu dodas arī tādi kaimiņzemes it kā vēsturnieki, kuri savās grāmatās, intervijās un rakstos mūsu medijiem skaidro Latvijas pagātni, īpaši 20. gs. problēmas, maigi runājot, greizā spogulī. Šajā ziņā pēdējā laikā īpaši izceļas A. Djukovs, M. Koļerovs un V. Medinskis. Pēdējais ir ne tikai profesors un doktors, bet nesen kļuva par kultūras ministru D. Medvedeva valdībā, pirms tam uzcītīgi kalpojot V. Putina komandā un organizējot šefa vēlēšanu kampaņu. Viena no viņa pirmajām kultūraktivitātēm ir priekšlikums pārvietot V. Ļeņina mirstīgās atliekas no mauzoleja uz kapiem…

Saprotams, ka tā ir nelaiķa novadnieku darīšana. Mūs vairāk interesē Vladimira Medinska 703 lappušu lielā monogrāfija “Karš. Mīti par PSRS. 1939 – 1945”, kura tieši skar arī Latvijas tā laika vēsturi un kura piedzīvojusi jau otro izdevumu. Grāmatā ir speciāla nodaļa “Mīts par staļinisko Baltijas un Moldāvijas iekarošanu”. Autors nesāk, kā varēja gaidīt, ar sarkanbrūno Molotova–Ribentropa paktu, bet 1938. gada Vācijas un rietumnieku Minhenes vienošanos, kas noveda pie Čehoslovākijas bojāejas. Viņš atkārto padomju historiogrāfijas seno pasaku, ka Staļina un Hitlera 23. augusta līgums devis iespēju PSRS novilcināt kara sākumu par pusotra gadiem un labāk sagatavoties uzbrukuma atvairīšanai.

Protams, viņam absolūti nav pieņemama doma, ka nacisms un komunisms ar tā diviem vadoņiem ir pār vienu kārti metami. Arī vācu un padomju karaspēka kopēja parāde Brestā neesot bijusi. Tas tikai populārs mīts. PSRS esot 1939. gadā izglābusi Baltijas zemes no nacistu okupācijas… Kur tālāk?

V. Medinskis uzskaita un apskata it kā pastāvošus deviņus mītus par karu, ar 1939. gada pakta slepenajiem protokoliem sākot un ar apgalvojumu, ka slaktiņā uzvarējuši angļi un amerikāņi beidzot.

Aprobežosimies ar viņa mītu kritiku.

Pirmais. Medinskis vaicā: “Vai vispār var runāt par padomju okupāciju?” Un pats atbild: “Zināmā nozīmē varbūt… Lai gan angļi izdomājuši līdzīgiem notikumiem maz saprotamu, bet nevienu neapvainojošu terminu “inkorporācija”.”

Otrais. Baltijas valstīs darbojās populāras (?!) kompartijas un iznāca daudz revolucionāru laikrakstu. Komunistu skaits baltiešu vidū bija niecīgs (Latvijā 30. gadu beigās ap 500) un pat “Cīņu” nebija viegli izdot.

Trešais. Padomju Savienībā skolu mācību grāmatās esot bijušas publicētas foto-grāfijas, kā Rīgā, Tallinā un Viļņā sarkanarmiešus sagaidījuši ar sālsmaizi un ziediem. Grāmatās jā, bet dzīvē…

Ceturtais. 1940. gada vēlēšanas liecinot, ka varas maiņu esot gribējuši daudzi, ja ne vairākums. Ka šīs parlamentu “vēlēšanas” notika ar vienu sarakstu un bija lielā mērā falsificētas, ne vārda.

Piektais. 1940. gadā Baltijas valstu armijas neesot pretojušās padomju karaspēkam un nav notikusi partizānu cīņa. Taisnība, bet vai bija jēga pretoties daudzkārtējam pārspēkam un K. Ulmanis arīdzan neaicināja to darīt.

Sestais. NKVD Latvijā esot represējis 20 – 30 tūkstošus (?!) cilvēku, nacisti – ne mazāk kā 150 tūkstošus no trim miljoniem iedzīvotāju. Ir redzēti melīgi skaitļi, bet tādi vēl ne (tas pats ir darīts attiecībā uz Igauniju un Lietuvu).

Septītais. Pievienojot Baltijas zemes PSRS, esot vēlreiz dota to tautām iespēja tālākajai vēsturiskajai esamībai. Vienādā mērā kā krieviem, tā latviešiem, lietuviešiem un igauņiem. Pirmie, protams, nosaukti krievi. Bet kā gan citādi. Kāda laime beidzot pienākusi!

Astotais. V. Medinskis atkal jautā: “Tad kāds mīts mums vajadzīgs?” Un atbild: “Ļoti vienkāršs: par vienotu vēsturisku likteni bijušās Krievijas impērijas tautām. Tikai kāds tas ir mīts? Tā ir realitāte.”

Devītais. Tā domā lielkrieviski šovinistiski ievirzītais postpadomju vēsturnieks. Mums, baltiešiem, ar retiem izņēmumiem šāda realitāte nebija pieņemama ne 1940., ne 1945., ne 2012. gadā. Nekad! Punkts un āmen.

September 27, 2012 Posted by | Apmelojumi, krievu impērisms, Okupācija, Vēsture | 2 Comments

«Daugavas Vanagu» atklāta vēstule Saeimas deputātei Irinai Cvetkovai

Edgars Engīzers, vēsturnieks, «Daugavas Vanagu» Daugavgrīvas nodaļas vadītājs

Pēdējās dienās Saeimas deputāte Irina Cvetkova («Saskaņas Centrs») nākusi klajā ar vairākiem skaļiem paziņojumiem, kas tieši vai pastarpināti skar vēstures nozari. Plaši neiztirzājot vēstures zinātnes komplicētību, jāatzīmē, ka vēsturi kopumā nevarētu un nevajadzētu vērtēt «balts-melns» kategorijās. Sevišķi, runājot par tik daudzšķautnainu procesu kā karš.

1990.g. tika atjaunota Latvijas valsts, līdz ar to tika pieņemts un normatīvajos aktos iestrādāts, ka tā ir tā pati valsts, kas tika okupēta un anektēta PSRS 1940.g., līdz ar to arī vēsturiskos procesus pieņemts vērtēt no Latvijas valsts pozīcijām. Otrais pasaules karš nav vienkārši vērtējams vēstures process, turklāt tajā figurē daudz vairāk faktoru nekā vienīgi cīņa pret nacismu. Karā piedalījās daudzi subjekti un katram no tiem bija sava motivācija un savas intereses. Bija arī nācijas un politiskie režīmi, kas kādu laiku izvēlējās karot nacistiskā režīma pusē. PSRS bija aktīva nacistiskās Vācijas sabiedrotā no Otrā pasaules kara sākuma 1939.g. 1.septembrī līdz 1941.g. 22.jūnijam. Savukārt ar nebūt ne nacistisko Japānu PSRS miera līgumu tā arī nenoslēdza līdz pat savam kraham un to nav izdarījusi arī tās tiesiskā mantiniece Krievijas Federācija. Tikpat komplicēts ir arī atsevišķu personu likteņu un atsevišķu kara epizožu vēsture.

Laikā, kad Latvijā norisinās vairākas iniciatīvas sabiedrības saliedēšanai, ārkārtīgi pārsteidzoši un apbēdinoši ir tas, cik viegli Cvetkovas k-dze nosauc Latvijā darbojošos labdarības organizāciju par nacistisku. (http://www.youtube.com/watch?v=mg7RjCYvY9I) Runājot par Daugavas Vanagu organizāciju, Cvetkovas k-dze viennozīmīgi to raksturo kā «Trešā Reiha ideju turpinātājus» un «nacistiskā režīma atbalstītāju un turpinātāju organizāciju». Lielā mērā tas atražo padomju propagandas radītos mītus par visiem trimdas latviešiem kā Latvijai nevēlamām personām, šo nevēlamību raksturojot ar PSRS ieviesto «smagāko» lamuvārdu – fašisti. Tomēr pašsaprotami ir tas, ka padomju propagandas atziņām ar vēsturisko patiesību ir ārkārtīgi maz kopīgā.

Daugavas Vanagu organizācijai nekad nekas ar nacisma idejām kopīgs nav bijis. Sākot jau no tās dibināšanas laika ASV okupācijas zonas pārvietoto personu nometnēs, kur sevišķi liela uzmanība tika pievērsta nacistisku ideju novēršanai. Daugavas Vanagi ir darbojušies demokrātisku, antinacistisku un antikomunistisku ideju vadīti. Ar Daugavas Vanagu darbību iespējams iepazīties gan izdevumā «Laiks. Telpa. Ļaudis», gan citos organizācijas vēsturei veltītos izdevumos. Daugavas Vanagi vienmēr darbojušies kā izteikta aprūpes un pašpalīdzības organizācija. Pamatā tā darbojusies latviešu karagūstekņu, kara invalīdu aprūpei, tostarp veidojot invalīdu aprūpes centrus, pašpalīdzības ceļā vācot līdzekļus viņu uzturēšanai, dažādās mītņu zemēs ieceļojošo latviešu iedzīvošanās atvieglošanai un nacionālās identitātes uzturēšanai. Daugavas Vanagi rīkojuši sporta spēles, literāros vakarus, pašdarbības teātra kopas, ikgadējas tautiešu sagaitas, kā arī dažādus citus kulturālus sarīkojumus, rūpējušies arī par karā kritušo tautiešu piemiņas saglabāšanu un kapu kopšanu. Ar laiku organizācija sākusi darboties arī politiski, aizstāvot latviešu trimdas sabiedrības – nacionālās minoritātes tiesības mītņu zemēs un uzturot Latvijas valsts okupācijas neatzīšanas prasību. Tieši šī trimdas sabiedrības, arī Daugavas Vanagu organizācijas, darbība bija izšķirošs Latvijas neatkarības atjaunošanas iespējamības faktors. Pasaules vēsturē ar nacistiskām idejām tomēr pieņemts saprast pilnīgi ko citu.

Latvijas Republikas iestādes jau ir sniegušas savu vērtējumu par Daugavas Vanagu organizācijas darbību Latvijā. Genocīda, nacionālā, etniskā, reliģiskā, rasu naida kurināšana, kā arī citi būtiski nacisma ideoloģijas elementi – Latvijā ir kriminalizēti. Savukārt Daugavas Vanagu organizācija ir legāla, reģistrēta biedrība, kas savā darbībā ievēro LR likumdošanu. Vēl jo vairāk – tai Latvijā ir piešķirts sabiedriskā labuma organizācijas statuss, kas nozīmē, ka Latvijas Republikas iestāžu vērtējumā šī organizācija «sniedz nozīmīgu labumu sabiedrībai». Liels ir arī organizācijas nopelns Tautas frontes atbalstīšanā valsts neatkarības atjaunošanas posmā, kā arī humānās palīdzības sūtīšanā uz Latviju gan 90.gados, gan pašreiz. Organizācija finansē arī atsevišķas stipendijas trūcīgiem un centīgiem studentiem. Daugavas Vanagu organizācija sniedz materiālo pabalstu kara invalīdiem, daudzbērnu ģimenēm, audžuģimenēm un bērnunamiem. Daugavas Vanagu organizācija uzturējusi latviešu grāmatu krātuves, bibliotēkas, atbalsta latviešu skolu darbību mītņu zemēs, jauniešu nometnes, kā arī latviešu kultūras attīstību un popularizēšanu, atbalstot dažādu Rietumvalstu universitāšu mācībspēku ar Latviju saistītu pētījumu izdošanu.

Pašsaprotami ir arī tas, ka nevienai organizācijai nav nedz sava rakstura, nedz ideju. Jebkuru organizāciju veido cilvēki, kas savu kopīgo vērtību, interešu un ideju vadīti. No tā izriet, ka Cvetkovas k-dze par nacistiem ir nosaukusi visus Daugavas Vanagu organizācijas biedrus. Tiesiskā valstī, tomēr katram publiskam apgalvojumam ir nepieciešamas pamatojums. Uz kāda pamata Cvetkovas k-dze par nacistiem dēvē un apsūdz «nacistisku ideju un režīma turpināšanā» Daugavas Vanagu organizācijas biedrus? Ja viņai vai kādam citam ir ziņas par šo cilvēku vainu rasu, etniskā, nacionālā vai reliģiskā naida kurināšanā, tad būtu jāvēršas tiesībsargājošās iestādēs nevis jātiražē nepierādīti apvainojumi. Ja šāda pamata nav, tad uzbrukumi Daugavas Vanagu organizācijai un tās biedriem var tikt uztverti tikai kā goda un cieņas aizskaršana, kā arī Daugavas Vanagu organizācijas darījumu reputācijas graušana, kas ir ar likumu sodāmas darbības.

Tiesiskā sabiedrībā pieņemts par saviem vārdiem atbildēt. Ar šo, visu Daugavas Vanagu organizācijas biedru vārdā, pieprasu Latvijas Republikas Saeimas deputātei Irinai Cvetkovai atsaukt savu viedokli par Daugavas Vanagu organizāciju kā nacistisko ideju atbalstītājiem un turpinātājiem. Pieprasu arī publisku atvainošanos visiem Daugavas Vanagu organizācijas biedriem.

September 26, 2012 Posted by | Apmelojumi, Okupācijas sekas | Leave a comment

Spriedzi uzkurina

Voldemārs Krustiņš, Latvijas Avīze

Pirms mēneša, 21. augustā, “Latvijas Avīzē” bija publicēts mans rakstiņš “Kas notiek Latvijā?” ar apakšvirsrakstu: Jautājums ir par to, cik liela ir sabiedrības savstarpējā politiskā neuzticība un kas “strādā” pie tās radīšanas.

Saņēmu no jums pārdesmit vēstuļu, par kurām paldies rakstītājiem – gan tiem, kas rakstījuši ar adresi un uzvārdu, gan tiem, kas šīs ziņas paturējuši pie sevis. Arī es tās, lūdzu atvainot, bet paturēšu pie sevis. Secinājumi ir diezgan asi. Var nojaust, ka daža laba cilvēka pacietība iet uz beigām. A. Č. kundze no Rīgas: “Visvairāk mani uztrauc tas, cik atklāti un ciniski tiek izrādīta gan krievu presē, radio, televīzijā Latvijas un latviešu nicināšana, protams, zem demokrātijas karoga. Un kur paliek mana demokrātija, kad man to visu nākas klausīties un lasīt… Mana demokrātija vēlas, lai Latvijas ienaidnieki atbrīvo manu zemi no savas klātbūtnes.” Ž. Z. k-gs no Rīgas raksta, uzsvērdams, ka viņa paziņu lokā ir daudz krievu, baltkrievu un citu tautību cilvēku: “Vislielākā tautas daļā nav nekādas politiskas neuzticības starp dažādu tautību cilvēkiem. Ļoti daudzi pat nelasa šos kontrrevolucionāros “Čas”, “Vesti” u. c. drukājumus, aiz kuriem stāv koļerovu nauda un ietekme, kurus raksta saujiņa bijušo okupantu bērnu un mazbērnu… Arī lindermanieši, osipovieši.” Autors glābiņu no bīstamās situācijas redz Baltijas valstu savienībā, jaunā “Baltijas ceļā”.

G. Z. k-gs no Valmieras: “Viļa Lāča romānā “Akmeņainais ceļš” viens no personāžiem iesaucas: “Galvu augšā un skatu uz Rietumiem!” Lūk, šajā virzienā mums, stingri ievērojot savas nacionālās intereses, arī jāvirzās…”

Šeit minētie un vēl vairāk neminētie izvilkumi dažam lasītājam var šķist pārspīlēti asi, nesamiernieciski. Kā tad ir? Nesen Rīgā viesojās Maskavas Pedagoģiskās universitātes profesors M. Djačkovs. Kad “LA” līdzstrādnieks Ģ. Vikmanis jautāja Djačkova kungam, vai Latvijā jūt spriedzi starp latviešiem un krieviem, atbilde bija: “Kad eju pa ielām, nejūtu. Krievu patriots Lindermans cenšas visu laiku izraisīt provokācijas… Tā jau spriedze nepastāv.” Pēc profesora uzskata, Latvijas valdībai vajadzētu aizliegt un aizslēgt laikrakstu “Čas” par pretvalstisku darbību: “Tas, ko līdz šim esmu tajā lasījis, ir pretvalstisks, citādi to nevar nosaukt. Krievijā analoģiskā situācijā jau sen par to būtu sacelts liels troksnis.” (“LA”, 27. augustā)

Kāpēc pie mūsu lasītāju vēstuļu un atsauksmju apskata pievienoju Maskavas profesora secinājumus? Tāpēc, ka tie sabalsojas ar “LA” lasītāju novērojumiem, ka krievi un citi krievvalodīgie tiek neatlaidīgi un mērķtiecīgi uzkurināti, maldināti ar melīgiem stāstiem par vēsturi un tautu attiecībām.

Itin bieži dzirdami brīdinājumi par “Maskavas roku” un tās darbību. Tomēr stāstot par šo “lielo roku”, kura, manuprāt, vairāk darbojas lielvalstu galvaspilsētās vai iesūtot Rīgā lektorus, pilnīgi aplam izlikties neredzam (un ļoti centīgi izliekoties) tos “pirkstiņus”, kas rosās tepat Latvijā un Rīgā.

Piekrītu A. Č. kundzes novērojumiem, ka pēdējā laikā pretlatviskas aktivitātes kļūst arvien ciniskākas un nekaunīgākas, tajās tiek iesaistīti arī latviešvalodīgie “neatkarīgie” un “drosmīgie”.

Kad Latvijā neielaida lektoru Koļerova k-gu no Maskavas un vēl nebija atbraucis cits lektors un rakstnieks Starikovs, krievvalodīgajās avīzēs itin pēkšņi parādījās lielapjoma iespiedgabali, kuru autori bija stipri attālos laikos pazīstamais profesionālais vēsturnieks E. Žagars un mazāk zināmais žurnālists O. Mačs. Šie kungi minēto avīžu lasītājiem pēc ilgiem klusēšanas gadiem vēstīja par “īsteno” vēsturi.

Cīņas ap vēsturi nerimstas. Pēc tam kad nesen Bauskā tika atklāts piemineklis 1944. gada kaujās kritušajiem, lieli uztraukumi sacēlās ne vien vietējās avīzēs, bet pat Krievijas Ārlietu ministrijā. Troksnis tika taisīts, lai “sadzirdētu Eiropā”. Tad varbūt šī Eiropa Latviju savaldīšot, savaldīšot šeit plaukstošo fašismu un nacionālismu.

Tā kā mūsu laikraksta lasītājiem, cerams, nav dikti švaki nervi, pastāstīšu par kādas Maskavā izdotas grāmatas saturu, jo tas, kaut uz murgainiem plāniem balstīts, tomēr attiecas uz Latviju un latviešiem. Tās autors ir kāds Mihails Jurjevs, sacerējums saucas “Trešā impērija”. Krievu politiskajās aprindās plaši pazīstamais A. Dugins šo “Trešo impēriju” ieteicis lasīt, jo tādu Krieviju, kādu parāda Jurjevs, “gribas celt, par to gribas mirt un nogalināt”.

Pēc Jurjeva aprakstītās gaidāmo murgaino notikumu gaitas Krievijas impērija, kura tuvākos gados radīsies, iekaros Baltijas valstis.

Kā norisināsies Krievijas “ekspansija”? M. Jurjevs to attēlo šādi: “Sākot iebrukumu, mēs nogalināsim un sagrausim, cik spēsim… Tomēr pats galvenais sāksies pēc tam: visas latviešu, lietuviešu un igauņu pilsētas, ciemus un ielas pārdēvēs ar krievu nosaukumiem.

Paši vārdi “Latvija”, “Lietuva” un “Igaunija” būs aizliegti publiskā lietošanā visā Krievijas impērijas teritorijā, atskaitot vēsturiskus pētījumus (..) Nākamajā dienā pēc krievu karaspēka iebrukuma Baltijā viss notika tā, kā bija apsolīts. Nogalināja ne tik daudz cilvēku (..), bet visi tika patiešām izvesti… Tallinu, Rīgu un Viļņu pārdēvēja par Ivangorodu, Aleksejevku un Aleksandriju…” (110. lpp.)

Šādi murgaini, šķiet, jukušas personas sarakstīti nākotnes projekti tiek izplatīti tūkstošos eksemplāru un izplatās arī Latvijā. Un, zināt, ne čiku, ne grabu. Tāpat, kad vietējās krievu preses autoritāte Giļmana k-gs jau laikus “Čas” lasošajai publikai uzdeva jautājumu, ko darīt ar latviešiem, un šis autors nepavisam nav turams aizdomās par prāta skaidrību. Giļmana k-gs rakstīja: “Mēs pat neiedomājamies, kā vēlētos dzīvot, ja mums neviens netraucētu. Varbūt kā Tatarstānā – pievienoties Krievijai, atmetot latviešiem autonomiju. Vai kā Piedņestrā – normāli vienotā valstī nodibinot savu varu… Iespējami jebkuri varianti, un tos jāsāk apspriest.”

Domāju, ka aprakstītais ne vien ļauj, bet pat liek secināt, ar kādām faktiski murgainām vīzijām, variantiem un pat plāniem nodarbojas sabiedrībai bīstamas personas. Un tas vēl un vēlreiz liek atgādināt, cik bīstama ir naida un neuzticības kurināšana.


Grāmata Юрьев Михаил Третья империя lejuplādējama un lasāma šeit

September 24, 2012 Posted by | krievu impērisms, Okupācija, Okupācijas sekas | Leave a comment

Piemineklis Bauskas aizstāvjiem

Raitis Ābelnieks. Viņiem dzīve aprāvās 1944.gada 14.septembrī…
Pirmpublikācija “Bauskas Dzīves” 10.septembra numurā.

Stāsts balstīts uz patiesiem notikumiem.

Septembra rīts Bauskas pievārtē uzausa, it kā par spīti tiem kareivjiem, kuri nojauta, ka līdz ar gaismas atnākšanu te sāksies īsta elle zemes virsū. Jau vairākas dienas cīnītāji abās frontes pusēs nojauta, ka drīzumā Bauskas apvidū sāksies lielāks Sarkanās armijas uzbrukums, par ko liecināja pastiprināta smagās tehnikas rūkoņa naktīs Lietuvas pusē, pievedot papildspēkus. Arī artilērijas apšaudes un aviācijas uzlidojumi pēdējās dienās pastiprinājās, graujot pilsētu un tās aizstāvju pozīcijas.
166.strēlnieku divīzijas 423.pulka jaunākais seržants Vasilijs Petrovičs ierakumā ārēji mierīgi uztina kārtējo smēķi, labi zinādams, ka drīz būs jādodas uzbrukumā. Vakar komandieris par to īsi informēja, bet poļitruks piesauca uzticību dzimtenei, Staļinam un kārtējo reizi nogānīja visus fašistus, viņu mātes ieskaitot. Vasilijs neticēja poļitrukam, kurš dažbrīd aicināja latviešu tautu atbrīvot no vācu okupantiem, bet citā brīdī visus latviešus nosauca par fašistiem. Vasilijs nebija pirmo dienu karā, daudz ko bija redzējis un pieredzējis, un daudz ko savā prātā pārcilājis. Te viņš atradās svešā zemē, kur no vācu jūga atbrīvotie iedzīvotāji pret saviem atbrīvotājiem neizrādīja nekādas pateicības jūtas, viņu sejās varēja pamanīt aizdomas, bailes un nicinājumu. Vasilijs zināja, kāpēc tas tā, jo daudzi cīņubiedri plātījās ar saviem „varoņdarbiem” vietējo zemnieku sētās. Viņš zināja, ka pirms sešām nedēļām Bausku neizdevās ieņemt pirmajā triecienā, jo pretim stājās tieši vietējie brīvprātīgie, kas negribēja savā pilsētā ielaist atbrīvotājus no austrumu lielvalsts. Tas lika aizdomāties. Šis nebija viņa karš, un Vasilijs visvairāk ilgojās sagaidīt tā beigas un pārnākt mājās pie saviem vecākiem un abām māsām.

Par savējiem un mājās pārnākšanu tobrīd domāja arī 215.kājnieku divīzijas 380.pulka grenadieris Ervīns ierakumā pārsimtus metrus tālāk, bet jau pretējā frontes pusē. Viņu kādā Saksijas ciemā gaidīja sieva, sešgadīgais dēlēns un nepilnu gadu vecā meitiņa, kuru viņš pat nebija redzējis. Vakar saņemto sievas vēstuli viņš pārlasīja vēl un vēl. Trakoti gribējās aizsviest savu mašīnpistoli un doties pie saviem mīļajiem, bet kareivja zvērests lika palikt šeit pat un pildīt komandiera pavēles. Ervīns bija izstaigājis Krievijas kaujas laukus un tagad nonācis Bauskā, kas nedaudz atgādināja dzimtās puses mazpilsētu. Viņu šeit noturēja tikai dotais zvērests un ieaudzinātā disciplīna, svarīgākais bija izdzīvot un atgriezties tur, kur viņu gaida, tālab viņš priecātos par kārtējo atkāpšanās pavēli. Nesen Ervīnu pārsteidza viņa rotai piekomandētie latviešu brīvprātīgie, kuri bravūrīgi paziņoja, ka lai jau vācieši atkāpjoties uz savu Vāczemi, ja jau baidoties no krieviem, bet latvieši cīnīšoties līdz galam! Varētu jau saprast to jauno puišu, kam vēl ūsas lāgā nedīgst, romantisko jūsmu par varoņdarbiem kaujas laukā, taču te bija arī nosvērti vīri ar sirmām galvām, kuriem iesaucamais vecums sen jau aiz muguras.
Bauskas pagasta saimnieks Juris nesen klusi bija nosvinējis pusgadsimta jubileju, tagad atradās ierakumos kopā ar puišiem dēla vecumā. Dēls jau vairāk kā gadu bija iesaukts leģionā un pašlaik cīnījās Vidzemes kauju laukos, aizstāvot savu Tēvzemi, tāpat kā šeit Zemgalē to pašu darīja vidzemnieki no 319.policijas bataljona, ar kuriem kauju starplaikā sanāca aprunāties. Juris pats bija pieteicies Bauskas brīvprātīgo bataljonā, kuru izveidoja apriņķa priekšnieks Jānis Uļuks. Sieva gan bija mēģinājusi vīru atrunāt, sakot, ka lai jau tie jaunie tagad karo, jo pats gana izkarojies 1.pasaules karā un Brīvības cīņās, taču Juris palika nepārliecināms. Viņš Bauskas brīvprātīgo bataljonā iestājās 1919.gadā un cīnījās par savu zemi, un darīs to arī tagad. Uzvilcis savu aizsarga formas tērpu, Juris vēl palīdzēja sievai un abām meitām sakraut pajūgu, lai tās kopā ar mājlopiem varētu doties uz drošāku vietu pie radiem Iecavas pagastā. Tagad viņa tukšā sēta atradās tepat pārsimtu metru aiz ierakumu līnijas, ar ložu sacaurumotu jumtu un šāviņu eksplozijās izbirušiem logiem. Bet tās bija viņa mājas, un viņš tās tagad sargāja, tāpat sargāja arī Bausku un visu latviešu zemi. Savā prātā Juris mēdza salīdzināt šodienu ar 1919.gadu, kad šķietami bezcerīgā situācijā pulciņš bezbailīgu vīru Oskara Kalpaka vadībā panāca lūzumu kara gaitā un izcīnīja Latvijas valsti. Jurim kremta, ka 1940.gadā viņš un citi aizsargi netika aicināti aizstāvēt savu valsti, vēlāk tika atbruņoti un pazemoti, bet viņa komandieris ar visu ģimeni izsūtīts uz Sibīriju. Tagad vajadzēja aizstāvēties ar šauteni rokās, lai šeit neatgrieztos 1940./41.gada pāridarītāji.
14.septembra rītā pār Bauskas aizstāvjiem veselu stundu gāzās artilērijas un reaktīvo mīnmetēju viesuļuguns, pēc tam virs pilsētas un aizsardzības pozīcijām parādījās sarkanzvaigžņotas lidmašīnas un izgāza nāvi un postu nesošas bumbu kravas. Bauska liesmoja, dūmi aizsedza pamali, un tad sarkanarmieši saņēma uzbrukuma pavēli. Vasilijs Petrovičs izlēca no ierakuma un kopā ar savas rotas vīriem ar skaļu „urrā” kliedzienu metās uz priekšu, sekojot tanku vienībai. Šķita, ka pēc varenā artilērijas un aviācijas trieciena nekāda pretestība vairs nav iespējama, taču tad viens pēc otra uzliesmoja priekšējie tanki, un arī uzbrūkošo kājnieku ķēde kļuva arvien retāka. Pretinieku ierakumu līniju Vasilijs nesasniedza, kāda lode trāpīja tieši sirdī…

Ervīnam artilērijas apšaude šķita kā ļauns murgs, visapkārt eksplodēja granātas, zeme drebēja un virsū gāzās māla pikas. Nepagāja ne minūte, kopš pēdējiem sprādzieniem, kad kļuva dzirdama tanku rūkoņa, kas tuvojās. Caur blīvo dūmu klājumu parādījās tanku silueti un Ervīns uz brīdi apjuka. Netālu esošais prettanku lielgabals bija sprādzienā saārdīts, blakus tam bez dzīvības pazīmēm gulēja visa apkalpe, arī vada komandieris nebija vairs starp dzīvajiem.

Pašaizsardzības instinktu vadīts Ervīns satvēra „tanku dūri” un izšāva uz tuvāko tanku, tas uzliesmoja. Arī otra „tanku dūre” sasniedza savu mērķi, kas bija piebraucis jau pārdesmit soļu attālumā, taču tuvojās nākamais un aiznākamais tērauda milzenis, bet vairāk prettanku ieroču Ervīnam nebija. Nekas cits neatlika, kā mesties bēgt, taču ložmetēja kārta viņu nopļāva, līdzko Ervīns bija izkļuvis no pusaizbrukušā ierakuma…

Tobrīd Juris kārtējo reizi pārlādēja savu šauteni un šāva uz skrienošajiem cilvēku siluetiem, līdz ko tie iznira no dūmu vāliem starp degošajiem tankiem. Viņš nejuta naidu pret pretinieka kareivjiem, bet šāva trāpīgi. Aizmugurē liesmoja Jura māja, bet viņš pats bija pārsteigts par to, ka šādā mirklī domā nevis par karošanu, bet gan par mājas atjaunošanu. Domas pārtrauca nez no kurienes ierakumā ieripojusī granāta, kas eksplodēja līdzās…

Nedēļu vēlāk tajā vietā, kur vēl nesen bija atradusies ģimenes ligzdiņa, bet tagad no lepnās zemnieku sētas pāri palikušas vien krāsmatas, atgriezās Jura sieva ar meitām. Skats bija šausmīgs, jo visapkārt mētājās smakot sākuši kareivju līķi dažādos formastērpos un izdeguši tanki. Uzvarētāji savā uzvaras skurbumā bija aizmirsuši parūpēties par kritušo apglabāšanu. Trīs raudošas sievietes vairākas dienas neko citu nedarīja, kā vien apglabāja daudzos ķermeņus un to daļas. Smagākais brīdis bija tad, kad atpazina Juri. Viņš tika ietīts vilnas segā, jo istabaugšā glabātais zārks bija sadedzis kopā ar māju, bet Bauskas galdnieki nespēja izgatavot vajadzīgo zārku daudzumu, un apglabāts dzimtas kapos. Citi kritušie tika ievilkti granātu bedrēs un apbērti turpat. Vasilijs iegūla kāda šāviņa krātera dziļumā, virs viņa uzlikts dēlis, un virs tā noguldīts Ervīns. Tā nu viņi tur palika vienā bedrē guldīti.

Vairākus gadus pēc kara kritušie sarkanarmieši tika pārapbedīti speciāli ierīkotās kapsētās. Jura sieva kara komisariāta pārstāvjiem parādīja vietas, kur bija guldījusi attiecīgās armijas pārstāvjus un izstāstīja, kurā vietā bedres dziļumā apglabājusi sarkanarmieti, bet virsū novietojusi vācieti. Pārapbedītāji tik ļoti steidzās izpildīt plānu, ka norādītajā vietā paņēma virsējās mirstīgās atliekas. Tādējādi Ervīns nokļuva sarkanarmiešu kapsētā un katru gadu uz viņa kapavietas 9.maijā nogūla pavasara ziedi, bet Vasilija kauliņi palika tīrumā…

Pārdesmit gadus pēc kara Vasilija tuvinieki atbrauca uz Bausku un kareivju kapsētā atrada viņa vārdu uz marmora plāksnītes, bet Ervīna meita šeit ieradās 50 gadus pēc kara, meklēja tēva atdusas vietu, bet neatrada to.

Bauskas aizstāvēšana 1944.g. Cīņas par šo skaisto Zemgales pilsētu ilga no 28.jūlija līdz 14.septembrim, un tajās piedalījās ievērojams skaits latviešu karavīru – leģionāri no veselības un apmācību rotām, 23., 319. un 322. policijas bataljonu kareivji, kā arī jauni puiši un iesirmi vīri no Bauskas atsevišķā bataljona. Tas bija unikāls gadījums Latvijas vēsturē, kad frontei tuvojoties toreizējais Bauskas apriņķa priekšnieks Jānis Uļuks nevis steidzās evakuēties, bet gan uzaicināja vietējos vīrus ņemt šautenes rokās un pašiem aizsargāt savu pilsētu. Tādējādi no policistiem, aizsargiem un citiem brīvprātīgajiem tika izveidots aptuveni 300 vīru liels bataljons J.Uļuka vadībā. Bauskas brīvprātīgo bruņojums bija pavājš (trūka automātisko ieroču), taču Tēvzemes mīlestība un apziņa par savas dzimtās sētas aizsargāšanu šiem vīriem un pavisam jauniem puišiem deva morāla pārākuma sajūtu pār skaitliski pārāko un labāk apbruņoto ienaidnieku.

Pateicoties šai vienībai, no Lietuvas puses uzbrūkošās sarkanarmiešu vienības tika apturētas Bauskas pievārtē, neļaujot tām pārcelties pār Mūsu un Lielupi un doties tālāk Rīgas virzienā. Tobrīd pie Bauskas nebija vācu vienību, kas spētu apturēt uzbrucējus, to izdarīja latvieši. Pašaizliedzīgie Bauskas aizstāvji ļāva nostabilizēt fronti, un vēlāk jau kopā ar citām latviešu un vācu vienībām piedalījās visās kaujās savas pilsētas pievārtē. Tikai 14.septembrī, pēc ilgas artilērijas viesuļuguns un aviācijas uzlidojumiem, skaitliski daudzkārt pārākajam pretiniekam izdevās salauzt Bauskas aizstāvju pretestību un ieņemt izpostīto pilsētu.

Par toreizējo cīņu smagumu joprojām liecina daudzās kareivju kapsētas Bauskā un tās tuvumā. Katru gadu 16.martā un 14.septembrī tiek godināti kritušie latviešu karavīri viņu atdusas vietās.

Pieminekļa uzsliešana. Bauskā 2012.gada 14.septembrī plkst. 14:00 svinīgi tika atklāts piemineklis Bauskas aizstāvjiem pret otrreizējo padomju okupāciju 1944.gadā.

Bauskas pieminekļa iniciators Egils Helmanis, kurš ir arī Bauskas brīvprātīgā cīnītāja Augusta Memmēna mazdēls, pavēstīja: „Kad Sarkanā armija tuvojās Bauskai, baušķenieki bija pieredzējuši, kas bija noticis pirmās okupācijas laikā. Mans vectēvs iesaistījās Bauskas aizstāvēšanā, jo viņa māsa bija izsūtīta uz Sibīriju un nomērdēta bada nāvē un neviens nezināja, kas ir noticis ar viņas bērniem. Savukārt mana māte vēl bija zīdainis, un viņa nebūtu izturējusi bēgļu gaitas. Mans vectēvs mīlēja savu ģimeni un devās viņu aizstāvēt. Viņš tāpat kā liela daļa no tiem 300 vīriem karoja un krita neatkarīgās Latvijas aizsargu formās.”
Citā tūristu apmeklētā vietā – Mežotnes pils parkā pie Lielupes joprojām stāv piemineklis ar puķu dobi un uzrakstu latviešu un krievu valodā, ka šeit Sarkanarmijas daļas karavīri 1944.gada 14.septembrī zem ienaidnieka uguns forsējuši Lielupi…

Tikmēr sarosījušies arī dažādu šlaku sumpurņi. Okupētājvalsts mantinieces Krievijas vēstniecības darbiniekiem, visādiem “antifašistiem” un pat dažam neatkarīgās Latvijas “deputātam” atkal rādas nakts murgi par “fašisma glorificēšanu.” Tie rosās un knosās, izteic protestus un nav tiem miera – tiek vēl joprojām liekas, ka var pamācīt Vitebskas guberņas latviešus, kādus pieminekļus celt, bet kādus ne…

18.09.2012

September 23, 2012 Posted by | 2. pasaules karš, pretošanās | Leave a comment

Krievijas vēstniecībai un tās atbalstītājiem vajadzētu paklusēt

Jānis Dombrava, Saeimas deputāts, NA

Krievijas vēstniecība, «Apvienība pret nacismu» un «Saskaņas Centra» frakcijas deputāte I.Cvetkova vakar izplatīja paziņojumus, nosodot pieminekļa atklāšanu Bauskas aizstāvjiem, kuri cīnījās pret otrreizējo padomju okupāciju 1944.gadā no 28.jūlija līdz 14.septembrim.

Izplatītajos paziņojumos ir saskatāmi kārtējie mēģinājumi atgriezties pie padomju laiku politizētās vēstures interpretācijas ar sagrozītiem faktiem.

Atgādinu, ka 1944.gada vasarā, kad PSRS bija otrreiz okupējusi daļu Baltijas valstu teritorijas, Bauskā notika unikāls gadījums – vairāki simti brīvprātīgu Bauskas iedzīvotāju ņēma rokās ieročus, lai aizsargātu savu pilsētu pret atkārtotu Padomju okupāciju. Bauskas iedzīvotājiem vēl svaigā atmiņā bija palikušas 1940./41.gada represijas pret vietējiem iedzīvotājiem, tāpēc dažādu paaudžu baušķenieki iesaistījās cīnītāju rindās, lai nebūtu jāpieredz, kā Sarkanā armija «atbrīvo» Bausku un atkal īsteno represijas pret civiliedzīvotājiem.

Bauskas pieminekļa iniciators Egils Helmanis, kurš ir arī Bauskas brīvprātīgā cīnītāja mazdēls, pavēstīja: «Kad Sarkanā armija tuvojās Bauskai, baušķenieki bija pieredzējuši, kas bija noticis pirmās okupācijas laikā. Mans vectēvs iesaistījās Bauskas aizstāvēšanā, jo viņa māsa bija izsūtīta uz Sibīriju un nomērdēta bada nāvē un neviens nezināja, kas ir noticis ar viņas bērniem. Savukārt mana māte vēl bija zīdainis, un viņa nebūtu izturējusi bēgļu gaitas. Mans vectēvs mīlēja savu ģimeni un devās viņu aizstāvēt. Viņš tāpat kā liela daļa no tiem 300 vīriem karoja un krita neatkarīgās Latvijas aizsargu formās.»

Aicinu Krievijas vēstniecību un tās atbalstītājus nesagrozīt vēstures faktus. Uzstādītajam piemineklim nav nekādas saistības ar «nacisma glorificēšanu», bet piemineklis ir izveidots par piemiņu tiem aptuveni 300 brīvprātīgajiem latviešiem, kuri 1944.gadā aizstāvēja savu pilsētu pret padomju okupāciju.

Sabiedrības saliedētības komisijas deputātei I. Cvetkovai būtu nepieciešams saprast, ka ar vienlīdzīgu cieņu jāizturas pret kritušajiem latviešu, krievu, vācu un daudzu citu tautu karavīriem, kuri Otrā pasaules kara laikā gāja bojā Latvijas teritorijā. Šie cilvēki tika ierauti divu totalitāro režīmu asiņainajā karā, kura rezultātā Latvija zaudēja savu neatkarību un ievērojamu daļu no savas tautas dzīvā spēka.

Jāatzīmē, ka gan šajā, gan citos pasākumos, kur tiek pieminēti latviešu karavīri, kuri cīnījās pret Sarkano armiju, netiek izmantota nacistiskās Vācijas simbolika, bet gan – Latvijas. Tai pat laikā 9. maija svinībās pretēji valsts likumdošanai regulāri tiek izmantota aizliegtā PSRS simbolika.

Es aicinu vēstniecību neiejaukties Latvijas valsts iekšējos jautājumos, tostarp atturēties iejaukties pašvaldību darbā. Tā vietā Krievijas vēstniecībai vispirms vajadzētu pielikt visas pūles, lai panāktu, ka Krievijas valsts padara pieejamus visus arhīvu materiālus, kuriem šobrīd ir liegta pieeja. Piemēram, par notikumiem Litenē, slepkavībām Baltezerā un Centrālcietumā, par īstenotajām represijām, deportācijām un Latvijas prezidenta Kārļa Ulmaņa pēdējiem dzīves gadiem. Otrkārt, Krievijai vajadzētu atzīt okupācijas faktu un pastrādātās represijas pret Austrumeiropas tautām un novērst okupācijas sekas. Tikai tad Krievijai būs morālas tiesības aizrādīt citām valstīm.

September 22, 2012 Posted by | Apmelojumi, krievu impērisms, Okupācija, Okupācijas sekas, Patriotisms, piemiņa, piemiņas vietas | Leave a comment

Kārļa Ulmaņa pēdējās valdības ministru likteņi


Viesturs Sprūde
, Latvijas  Avīze
Dienās, kad pieminam Valsts un Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa bojāejas 75. gadskārtu, kas apritēs 20. septembrī, jāatceras, ka līdzīgs liktenis piemeklēja teju visus Ulmaņa valdības ministrus – viņus represēja un ar dažiem izņēmumiem nošāva vai nobendēja staļiniskajās nometnēs. Viņu, tāpat kā viņu valdības vadītāja, kapavietas joprojām precīzi nav zināmas.
Kārļa Ulmaņa kabineta atkāpšanās, padodoties Padomju Savienības spiedienam, notika divas dienas pēc okupācijas sākuma, 1940. gada 19. jūnijā, bet vecā Ministru kabineta pēdējā sēde notika nākamajā dienā. Vairāki no pārvaldāmo nozaru vadītājiem tobrīd amatos bija uzkavējušies tikai nepilnu gadu, bet Arturs Kāposts par transporta ministru vispār bija kļuvis vien 1940. gada 1. maijā.

Ārlietu ministra Vilhelma Muntera jau Voroņežas trimdā ar 1940. gada novembri datētajā iesniegumā PSRS iekšlietu tautas komisāram Lavrentijam Berijam par pēdējo sēdi liecināts: ”Pēc tam Ulmanis visiem jautāja, ko katrs domā darīt. Izrādījās, ka Kāpostam un Piegāzem ir tiesības atgriezties iepriekšējos amatos; Blumbergs, Birznieks un Bērziņš nodomājuši doties uz laukiem; Auškāps – atgriezties profesūrā; Berķis un es esam izkalpojuši pensiju; Kaminskis bija slims, bet arī viņam bija tiesības uz pensiju; Veidnieks baidījās par savu likteni, turklāt, neizkalpojis pensiju, paredzēja materiālas grūtības, jo sācis celt vasarnīcu Mežaparkā. Ulmanis pateicās par sadarbību un noteica: ”Es esmu pārdzīvojis trīs okupācijas, varbūt pārdzīvošu arī šo.” Pēc tam visi vēlreiz apstiprināja, ka neviens nebēgs. Vienīgais cilvēks, par kuru es dzirdēju, ka viņš grib aizbraukt, bija tirdzniecības un rūpniecības palātas priekšsēdētājs Andrejs Bērziņš. Ulmanis viņam deva padomu to nedarīt.” Kā rakstīja Munters, prezidents vēl vēlējies parunāt ar katru ministru personīgi un atvadīties.

Sabiedrisko lietu ministrs Alfreds Bērziņš atmiņās ”Labie gadi” atstājis detalizētāku stāstu, ko pēc piespiedu demisijas ministri darījuši. Vairākums aizbrauca no Rīgas: ”Ārlietu ministrs V. Munters ar ģimeni pārcēlās uz Siguldu, no kurienes viņu arī deportēja.

Tieslietu ministrs H. Apsītis devās uz savu lauku īpašumu Omuļu pagastā. Izglītības ministrs prof. J. Auškāps apmetās savā mājiņā stāvas gravas malā Cēsu tuvumā, bet finanšu ministrs J. Kaminskis devās uz slimnīcu, lai ārstētu kādu nopietnu ieilgušu kaiti. Tikai zemkopības ministrs J. Birznieks vēl netika vaļā no sava amata un prom no Rīgas uz Bārtas pagasta Birzniekiem, kamēr padomju sūtniecības sekretāram Vetrovam izdevās atrast kādu, kam patiktu zemkopības ministra ”gods” Višinska izraudzīto vidū. Kara ministrs ģenerālis K. Berķis aizbrauca uz Vaives dzirnavām. (..) Personīgi domāju atstāt Rīgu un pārcelties uz lauku saimniecību Zemgalē.” Bērziņš apgalvo, ka bijis gatavs pie sevis izmitināt arī Ulmani, ja viņu izraidītu no dzīvokļa, ”jo telpu un maizes mums pietiks”.

Pirmie ķīlnieki

Pirmajās nedēļās okupanti ”buržuāziskās” Latvijas ministrus tiešām it kā lika mierā. Taču viss mainījās pēc ”Tautas saeimas” vēlēšanu farsa 1940. gada 14. – 15. jūlijā, kad slēpt nolūku pievienot Latviju PSRS vairs nebija vajadzības. 22. jūlijā no Rīgas uz Maskavu un tālāk uz Stavropoli (Vorošilovsku) deportēja Kārli Ulmani. Dažas dienas pirms tam, 16. jūlijā, trimdā uz Iekškrieviju kopā ar sievu un diviem bērniem bija pārvietots ārlietu ministrs Munters. Pie tiem, kuru stunda sita jau jūlijā, pieskaitāms iekšlietu ministrs Kornēlijs Veidnieks (līdz 1940. gadam lietoja uzvārdu Veitmanis). Arī viņu sākotnēji kopā ar dzīvesbiedri izsūtīja nometinājumā uz Kirovu. Ieņemamā amata dēļ Veidnieks pratināšanās varēja sniegt vērtīgas ziņas un acīmredzot tās arī sniedza. Ir baumas, ka tāpēc viņam ļauts studēt vietējā pedagoģiskajā augstskolā, it kā lai kļūtu par ģeogrāfijas skolotāju. Tomēr Vācijas iebrukums Padomju Savienībā krasi mainīja kā Muntera, tā Ulmaņa un Veidnieka trimdas apstākļus.

Grūti pateikt, tieši kāda bija čekistu motivācija – varbūt Kremlī baidījās, ka ķīlnieki var bēgt un veicināt kādas ”pretpadomju aktivitātes” Latvijā. Katrā ziņā būtu interesanti uzzināt, kas tālāk notiktu ar vērtīgākajiem Latvijas politiķiem, ja nesāktos karš.

Munterus arestēja 1941. gada jūnija beigās. Sekoja pārvešana no viena cietuma uz otru, līdz 1942. gadā viņi nonāca Kirovas cietumā. Munteru bērni gāja bojā uzlidojumā. Tikmēr staļinieši nespēja rimties pat pēc kara: 1952. gada 14. aprīlī Valsts drošības ministrijas īpašā apspriede Munteru notiesāja uz 25 gadiem ieslodzījumā ”par aktīvu cīņu pret revolucionāro strādnieku kustību un naidīgu darbību pret PSRS”. Pavadījis divus gadus Butirku cietumā Maskavā un Vladimiras centrālcietumā, agrākais ārlietu ministrs tika atbrīvots pirms termiņa 1954. gada 16. augustā, taču bez tiesībām atgriezties dzimtenē. Viņš vairākus gadus nostrādāja par tulku Vladimiras traktoru rūpnīcā, līdz 1958. gadā saņēma atļauju atgriezties Latvijā. Muntera tālākā uzvedība ir viens no faktoriem, kas licis šo personību vērtēt ļoti negatīvi. Ulmaņa ministrs teicami iekļāvās padomju propagandas sistēmā, publiski kritizējot un ”atmaskojot” kā latviešu trimdas organizācijas, tā ulmaņlaiku Latviju. Par šīs sadarbības apogeju var uzskatīt bēdīgi slaveno 1964. gada grāmatu ”Savu tautu ienaidnieki”. Tajā pašā gadā viņš kļuva par VDK kontrolētās Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs locekli. Vilhelms Munters nomira 1967. gada 11. janvārī Rīgā un apbedīts Meža kapos.

Karš tāpat mainīja Kornēlija Veidnieka dzīvi. 1941. gada augustā viņu pēc aresta tiesāja un piesprieda nāvessodu, aizstājot to ar 10 gadiem ieslodzījumā. Bijušais ministrs Vjatlagā nomira jau 1942. gada 9. janvārī. Sociāldemokrātu politiķis Voldemārs Bastjānis trimdas atmiņās apgalvo, ka Veidnieks atradies ”komunistu slepenā dienestā”, taču šīm ziņām nav apstiprinājuma.

Oktobris – jūnijs

Pašā Latvijā amatpersonu aresti pastiprinājās ar 1940. gada oktobri, bet visplašāk sagrautās valsts ierēdņu loku ”izslaucīja” 1941. gada 14. jūnija represijas. Bezpartijisko transporta ministru Arturu Kāpostu arestēja 1940. gada 1. oktobrī – pēc demisijas viņam līdz septembra vidum bija ļāvuši pastrādāt Rīgas apgabaltiesā. Čkalovas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija 1941. gada beigās piesprieda Kāpostam nāves sodu, balstoties KPFSR Kriminālkodeksa pantos ”58–4” un ”58–13”, attiecīgi par ”palīdzības sniegšana tai starptautiskās buržuāzijas daļai, kas tiecas gāzt komunistisko sistēmu” un ”aktīvu darbību vai cīņu pret strādnieku šķiru un revolucionāro kustību”.

Bijušo tieslietu ministru, vienu no Civillikuma izstrādātājiem Hermani Apsīti apcietināja un deportēja uz Krieviju 19. oktobrī. Pēc gada Astrahaņas apgabaltiesa viņu notiesāja uz iepriekšminēto pantu pamata. Nāvessodu izpildīja 1942. gada 19. janvārī.

Kā jau minēts, 14. jūnijs izrādījās liktenīgs lielākajam ministru skaitam. Izglītības ministrs, agrākais LU rektors Jūlijs Auškāps bija piedalījies Krievijas pilsoņu karā un karojis balto pusē. To viņam pieminēja, kad Sverdlovskas cietumā 1942. gada 15. jūnijā IeTK ”tiesneši” atzina ķīmijas profesoru par vainīgu ”dzimtenes nodevībā”. Piesprieda nošaušanu.

Spriedumu izpildīja 1942. gada 3. augustā. Bijušo Daugavpils mēru un tautas labklājības ministru Jāni Volontu padomju okupācijas vara izsūtīja uz Kirovas apgabala Vjatlagu. Volontam kā ”dzimtenes nodevējam” pieprasīja nāvessodu, ko nomainīja ar 10 gadiem ieslodzījuma. Pusmūža cilvēkam Vjatlaga apstākļos tik ilgi izdzīvot nebija iespējams. 1957. gadā tuvinieku saņemtajā miršanas apliecībā minēts, ka Volonts nomiris 1943. gada 16. martā. Nāves cēlonis – ”sirds paralīze”…

Tirdzniecības un rūpniecības ministru Jāni Blumbergu Višinskis uzskatīja par tādu, kas bauda ”lielu autoritāti tirdznieciski rūpnieciskās aprindās”. Tika pieļauta viņa iekļaušana Augusta Kirhenšteina marionešu valdībā, tomēr aneksijas procesa vadītāji Maskavā šo kandidatūru noraidīja. Blumbergs kļuva par vienu no pirmajiem Vjatlaga upuriem. Represijas pārdzīvojušā Artura Stradiņa (1901 – 1986) slepus rakstītajās piezīmēs, kas publicētas atmiņu grāmatā ”Ērkšķainās gaitas”, teikts: ”Svētdien, [1941. gada] 13. jūlijā, pl. 18.45 ešelons apstājas Vjatlaga 7. lēģerī. No Kirovas 500 km. Sēdina laukā. Pēc nedēļas brauciena cilvēki palikuši bāli un novārguši. (…) Saslimst ministrs Blumbergs ar vēdera aizcietējumu. Palīdzību nekādu nedod. levieto stacionārā, bet pa brauciena laiku organisms novājināts – un pirmais latvietis mirst šajā mežainajā apgabalā.” Tiesa, citos avotos var atrast, ka Blumbergs Vjatlagā nogalināts un tas noticis jau 10. jūlijā.

Zemkopības ministrs Jānis Birznieks nonāca Intas ogļraktuvēs. Viņa sieva Otīlija un dēls Uldis tika nometināti Krasnojarskas apgabala Novoselovā. 1955. gada 5. oktobrī nomira no miokarda infarkta un tika apglabāts turpat Novoselovas kapsētā. Mūsdienās viņa kapu sedz Jeņisejas HES ūdenskrātuve.

Bijušajam valsts kontrolierim, finanšu ministram Jānim Kaminskim izsūtīšanas brīdī bija 62 gadi. Viņš bija vecākais starp represētajiem ministriem, gadu vecāks par Kārli Ulmani. Stradiņa piezīmēs rakstīts: ”2. jūlijā [no izsūtīto pagaidu nometnes] aizved ministru Kaminski. Grūti vecajam vīram ar kruķiem lēkt. Aizlec līdz smagajai mašīnai, tur gājiena nespējīgos sēdina iekšā un ved līdz Babiņinai ar mašīnu.” Kaminska ceļš tālāk veda uz Usoļlagu. Par viņa mūža pēdējām dienām ziņu trūkst, taču zināms, ka ministrs nošauts 1942. gada 9. jūnijā, iespējams, Molotovas apgabala Soļikamskas cietumā.

Daži glābās

Mocekļu pulkam piederētu arī sabiedrisko lietu ministrs Alfreds Bērziņš, ja vien viņu neglābtu paša ātrā un okupantiem negaidītā rīcība. Apsviedīgajam Bērziņam pietika pāris tikšanos ar jaunās varas nesējiem, lai aptvertu, kādām metodēm tie gatavojas valdīt. 1940. gada 1. jūlijā, izmantojot fiktīvu pasi uz Pētera Koka vārda, bijušais ministrs aizbēga uz Zviedriju (par Alfredu Bērziņu vairāk sk. “LA” 16., 17. un 23. jūlija numurā). Turpmākajos gadu desmitos, dzīvojot ASV, viņš kļuva par vienu no trimdas centrālajām personībām un nomira 1977. gadā.

Reizē ar Bērziņu uz Somiju bēga kara ministrs Krišjānis Berķis, tomēr ģenerālis nebija gatavs saraut saites ar ģimeni un, iespējams, viņu nomāca apziņa, ka virsniekam tāda bēgšana ir apkaunojums. Uzturējies Somijā nepilnu nedēļu, Berķis 12. jūlijā pēc sava dēla telefonzvana no Tallinas, ignorējot brīdinājumus, nolēma atgriezties Latvijā.

Atkārtotais mēģinājums pamest okupēto valsti kopā ar visu ģimeni cieta neveiksmi – Berķus 23. jūlijā arestēja Piritā un deportēja uz Permas apgabalu. Ģenerāli ieslodzīja Usoļlaga nometnē, kur viņš nomira 1942. gada 29. jūlijā.

Brīnumainā kārtā no nāves izglābās Ulmaņa valdības loceklis, izglītības ministra vietnieks, katoļu garīdznieks Jāzeps Čamanis. Viņš burtiski pēdējā brīdī pirms padomju okupācijas devās uz Romu, kur bija iecelts par pāvesta galma prelātu. Čamanis vēlāk aktīvi darbojās Latvijas diplomātiskajā dienestā kā neoficiāls pārstāvis Itālijā.

Uzziņa

Ministru kabinets 1940. gada 17. jūnijā

Ministru prezidents Kārlis Ulmanis (1877 – 1942)

Ārlietu ministrs Vilhelms Munters (1898 – 1967)

Finanšu ministrs Jānis Kaminskis (1878 – 1942)

Iekšlietu ministrs Kornēlijs Veidnieks (1899 – 1942)

Izglītības ministrs Jūlijs Auškāps (1884 – 1942)

Kara ministrs Krišjānis Berķis (1884 – 1942)

Sabiedrisko lietu ministrs Alfreds Bērziņš (1899 – 1977)

Satiksmes ministrs Arturs Kāposts (1888 – 1941)

Tautas labklājības ministrs Jānis Volonts (1882 –1943)

Tieslietu ministrs Hermanis Apsītis (1893 – 1942)

Tirdzniecības un rūpniecības ministrs Jānis Blumbergs (1886 – 1941)

Zemkopības ministrs Jānis Birznieks (1895 – 1955)

Izglītības ministra biedrs Jāzeps Čamanis (1884 – 1964)

September 22, 2012 Posted by | nāves nometnes, Okupācija, represijas, REPRESĒTIE, Vēsture | Leave a comment

Intā atdzimst piemineklis «Dzimtenei»

 Viesturs Sprūde, Latvijas Avīze

Intas pilsētā, Krievijas Komi republikā nule kā restaurēts leģendārais piemineklis visiem gulaga nometnēs ieslodzītajiem latviešiem ”Dzimtenei”. Monuments, pateicoties represēto latviešu uzņēmībai, tika uzstādīts 1956. gada 29. jūlijā, taču pēdējos gados tā tehniskais stāvoklis strauji pasliktinājās.

”Piemineklis ir unikāls tieši ar to, ka ir Padomju Savienībā pirmā piemiņas zīme represētajiem,” norādīja Brāļu kapu komitejas vadītājs Eižens Upmanis, kurš gādājis par restaurācijas darbu organizēšanu. Atjaunošana šovasar veikta burtiski pēdējā brīdī, jo pieminekļa konstrukcijas īpatnību dēļ tajā parādījās plaisas un priekšējā daļa ar tautumeitas cilni draudēja atšķelties no akmens bloku pamatkonstrukcijas. Pieminekļa autors bija represētais Edvarts Sidrabs, un tā uzcelšana toreiz prasījusi daudz pūļu, lai arī jau bija sācies ”Hruščova atkusnis”. Būve sākotnēji oficiāli tika noformēta kā kapa plāksne virs vairāku izsūtīto kapa vietām. Ap 2,5 m augstais piemineklis attēlo sievieti latviešu tautastērpā – Māti Dzimteni. Ozola zars, ko tā tur labajā rokā, simbolizē izturību. Dzijas kamols kreisajā rokā ir mūžīgas piemiņas un līdzjūtības zīme. Trīs auseklīša zīmes nozīmē atmošanos no tumsības un gaišo nākotni.

Restaurācijas darbu veikšana uzticēta tēlniekam Genādijam Stepanovam. ”Viņš ir labākais speciālists mākslīgā akmens jomā, kas mums ir – cilvēks, kas nerunā, bet strādā,” atzinīgi sacīja Upmanis. Atjaunošanas laikā iztīrītas un no jauna aizpildītas plaisas, piemineklī ievietoti nerūsējošā tērauda stiprinājumi, kas to padara izturīgāku. Pielabots un nogruntēts arī cilnis, atjaunotas betona vāzes un pielabotas apmales piemiņas vietā. Iepriekšējos gados, neuzmanīgi apsekojot pieminekli, bija radies iespaids, ka metāla burti ”Dzimtenei” nozagti un uzraksts izdarīts tikai ar krāsu, tomēr, attīrot konstrukcijas, izrādījās, ka tērauda burti vienkārši aizsmērēti nemākulīgu sakopšanas darbu laikā. Tie atkal noklāti ar viegli patinētas bronzas krāsu, kā bijis oriģinālā. Pēc Brāļu kapu komitejas vadītāja domām, tagad piemineklim remonts nebūs nepieciešams ilgāku laiku. Restaurācijas darbi izmaksāja 14,5 tūkstošus latu. Summa ņemta no līdzekļiem, kurus Aizsardzības ministrijai šim mērķim iedalījis Ministru kabinets.

Upmanis uzsvēra, ka vietējā Intas administrācija bijusi ļoti atsaucīga, iedevusi tēlniekam no Latvijas uz darbu laiku gan dzīvokli, gan palīgstrādnieku. Piemineklis Intā ir ļoti pazīstams un tiek augstu vērtēts, tamdēļ tā atjaunošana tikai ceļ Latvijas prestižu.

”Dzimtenei” ir viens no objektiem, ar kuru aizsāktas Latvijas aktivitātes latviešu represēto piemiņas vietu apzināšanā un saglabāšanā Krievijas Federācijā saskaņā ar 2008. gadā noslēgto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas starpvalstu vienošanos par kapu statusu. Šī vienošanās paredz abu pušu kara un represiju upuru piemiņas saglabāšanu un piemiņas vietu iekārtošanu abās valstīs.

Tālākais uzdevums ir uzstādīt divas piemiņas zīmes Krievijas Kirovas apgabalā – Ļesnaja apkaimē, kur gājuši bojā aptuveni 2,5 tūkstoši represēto no Latvijas, un Rudņičnajā, kur apbedīti latviešu karagūstekņi. Tāpat Brāļu kapu komitejai jāturpina arhīva darbs represēto miršanas vietu datu bāzes izveidei. Kā norādīja Upmanis, piemiņas zīmju jautājums jau saskaņots ar Krievijas pusi.

September 22, 2012 Posted by | piemiņa, piemiņas vietas, represijas, Vēsture | Leave a comment

Amerikāņi noklusējuši par Katiņas traģēdiju

http://www.ir.lv/2012/9/11/amerikani-noklusejusi-par-katinas-tragediju
Atslepenotie dokumenti atklāj amerikāņu klusēšanas iemeslus par poļu traģēdiju

Amerikas varas iestādes no sabiedrības noklusējušas informāciju par vairāk nekā 22 000 poļu augsta ranga militārpersonu masu iznīcināšanu, ko 1940.gadā paveica padomju vara Smoļenskas apgabalā, informē AP, atsaucoties uz Polijas vēstniecības ASV ziņoto. Informācijas un pierādījumu par Katiņas slaktiņu ASV varas iestādēm bijis pietiekami.

Saskaņā ar arhīvu informāciju, kas tagad nonākusi atklātībā, nacistu gūstā nonākušie amerikāņi saviem tuviniekiem vēstulēs rakstījuši par masu kapiem, ko 1943.gadā atraduši nacistu okupētajā teritorijā. Vācieši paši esot vairākus britus un amerikāņus aizveduši uz šīm masu slepkavības vietām, lai parādītu savu atradumu, rakstīts vēstulēs.

Spriežot pēc upuru mirstīgajām atliekām un citām pazīmēm, amerikāņu secinājuši, ka Smoļeskas apgabalā nogalinātie cilvēki nošauti vēl pirms tam, kad vācu karaspēks ienācis apgabalā. Tieši par to amerikāņi rakstījuši savās vēstulēs uz ASV, atsakoties piedalīties nacistu inspirētajās propagandas kampaņās.

Atslepenoto arhīvu informācija liecina, ka Vašingtona pagājušā gadsimta 40.gados zināja par Staļina režīma noziegumu Katiņā, tomēr nesteidzās šo informāciju nodot atklātībai, jo nevēlējās sabojāt attiecības ar savu sabiedroto cīņā pret Hitlera Vāciju – PSRS.

Katiņas masu slepkavības izmeklēšana ASV notika pagājušā gadsimta 50.gadu sākumā. ASV Kongress par to pieņēma īpašu rezolūciju. Kongresmeņi norādīja, ka atbildību par poļu virsnieku nogalināšanu Katiņā jāprasa no toreizējās Padomju savienības, kā arī aicināja Balto namu pret PSRS vērsties starptautiskajās tiesās.

Tomēr ASV administrācija nav ieklausījusies Kongresa ieteikumos un faktiski klusēšanu par Katiņas slepkavību saglabāja līdz pat PSRS sabrukumam.

Sagaidāms, ka atslepenots tiks aptuveni tūkstotis dokumentu, kas attiecas uz Katiņas masu slepkavību. Šos dokumentus arī publicēšot Polijas vēstniecība ASV. Šis tūkstotis lappušu, kas būs pieejams atklātībai, “ievērojami veicinās mūsu zināšanas par padomju režīma 1940.gadā izdarīto noziegumu pret poļu tautu”, vēsta Polijas vēstniecība.

Polijas vēstniecība ASV arī priecājas, ka dokumenti nonāks atklātībā, pateicoties abu valstu labai sadarbībai. Jaunākais piemērs šādai sadarbībai ir ASV Kongresa bibliotēkas 2010.gadā organizētā konference “Katiņas mežs: slaktiņš, politika, morāle”.

September 11, 2012 Posted by | 2. pasaules karš, noziegumi pret cilvēci, PSRS, Vēsture | Leave a comment

Latvijas Okupācijas muzejam jauna interneta vietne

10. septembrī Latvijas Okupācijas muzejs publiskoja uzlabotu mājas lapas http://www.omf.lv/ versiju. Jaunā tīmekļa vietne plašāk un mūsdienīgāk atspoguļos muzeja darbību, aktualitātes un informēs par muzeja pārbūves gaitu.

Jaunajai mājas lapai ir pilnībā izmainīts stils un grafiskais dizains, kā arī pievienotas jaunas funkcijas, piemēram, e-veikals, kurā var iegādāties grāmatas un muzeja producētās dokumentālās filmas, izveidota iespēja pieteikties e-jaunumiem, ko mājas lapas lietotāji saņems savā e-pastā. Vēl lasītājiem pieejams ērts kalendārs, kas sniedz iespēju filtrēt un apskatīt atsevišķi gaidāmos un bijušos notikumus, sarīkojumus un oficiālās valsts protokola vizītes.

Jaunā tīmekļa vietne kalpos ne tikai informatīviem, bet arī izglītojošiem mērķiem. Sadaļa „Aktuālie vēstures notikumi” apkopos muzeja pētnieku un citu vēsturnieku referātus un publikācijas par jautājumiem, kas saistīti ar Latvijas okupācijas vēsturi un okupācijas sekām. Šo sadaļu plānots attīstīt kā platformu vēsturnieku un vēstures interesentu diskusijām.

Okupācijas muzejs nav valsts muzejs un vairāk kā 85% no tā ikgadējā budžeta veido ziedojumi. Jaunā interneta vietne skaidro, kādēļ muzejam nepieciešami ziedojumi un kā tie tiek izlietoti. Būtisks jauninājums ir iespēja ziedot tiešsaistē, ar norēķinu kartēm, populārākajām internetbankām un interneta norēķinu sistēmām.

Laipni lūdzam http://www.omf.lv/

Latvijas Okupācijas muzejs

September 11, 2012 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Kad krustojas vēsture un literatūra


http://goo.gl/O91Rr

Laimonis Purs

Pārdomas pēc Ē. Jēkabsona grāmatas “Uzbrukums Padomju Savienības diplomātiskajiem kurjeriem…” izlasīšanas
.

Vēstures doktors, LU asociētais profesors Ēriks Jēkabsons savā nesen izdotajā grāmatā “Uzbrukums Padomju Savienības diplomātiskajiem kurjeriem pie Ikšķiles 1926. gada 5. februārī” skrupulozi un precīzi apraksta slepkavības ārējos faktus, uzskaita publikācijas, izmeklēšanas materiālu kaudžu kaudzes. Vienīgi nav atraktas nozieguma saknes, nav tā, uz ko spēj atbildēt romāns, luga, scenārijs. Pat visslepenākos arhīvos neuzzināt, kurā dienā kāda melna un izmanīga roka savam tumšajam mērķim izvēlējās brāļus Gabrilovičus un virzīja viņu likteņus.

1975. gadā Rīgas kinostudijas režisors Aloizs Brenčs iecerēja uzņemt “kriminālu gabalu” par diplomātiskā kurjera nogalināšanu. Uzrakstīt scenāriju uzaicināja mani. 1976. gada 29. martā Rīgas kinostudijas scenāriju redakcijas kolēģija “nolēma scenāriju atbalstīt un virzīt Mākslas padomei”.

Mākslas padome apstiprināja, bet, atgriežoties pa kinostudijas gaiteni darbistabās, kinostudijas direktors Heinrihs Lepeško draudzīgi ierosināja: “Laimoni! Man scenārijs ārkārtīgi patīk. Tikai samaini vārdus un uzvārdus, un es apstiprināšu.” Nelieši drīkstēja būt tikai latvieši. Piedāvājumu noraidīju, atbildot: “Bet, biedri direktor! Šī scenārija dramaturģija taču ir tikai dokumentalitātē.”

Protams, vēsturniekam nav jāaizdomājas, kas varēja no Maskavas nodot kādam Rīgā un no Rīgas krodziņam Jonišķos ziņu, ka 1926. gada 3. februārī plkst. 23 vilcienā iekāpj divi padomju diplomātiskie kurjeri. Tādējādi uzbrucēji pagūst 4. februārī ierasties Rīgā un 5. februāra naktī iekāpt liktenīgajā vilcienā Rembates stacijā. Netes šāvēja Broņislava Gabriloviča pirmsnāves vēstule draugam Jevgeņijam Kozlovam nonāca lietas izmeklētāja A. Evana rīcībā: “Tu pats zini, cik grūti dabūt labu darbu, bet iztikt bez naudas un zaudēt prātu ir vēl sliktāk par nāvi; ja cilvēks mazliet baudījis dzīvi un turpmāk vairs nav iespējams to darīt, tad viņš kļūst briesmīgāks par zvēru” (tulkojums mans).

Gabriloviču traģēdija

Lietuvā netālu no Jonišķiem esošās Sadkunas muižas saimniecības pārziņa, katoļu ticībā pārgājušā ebreja Josifa Gabriloviča ģimeni pazudināja naudaskāre. Pēc tēva nāves māti Jūliju un viņas dēlus Broņislavu (20), Janu (22), Antonu (27), meitas Ludviku (28) un Jevgeņiju Mheidzi, kas, no vīra šķīrusies, atgriezās ģimenē, – viņus visus izlika no muižas dzīvokļa, iemitināja graustā. Dēls Stefans bija kritis Pirmajā pasaules karā pie Daugavpils, dēls Josifs 1912. gadā nošauts medībās. Leopolds (35) – kā apgalvo vēsturnieks Jēkabsons – virsnieks Polijas armijas sapieru daļā (faktiski dien ģenerālštāba otrajā nodaļā, tātad izlūkošanā, un tolaik bija uz gadu komandējumā Francijā). Dēls Vladislavs (43) ir boļševiks, dzīvo Padomju Savienībā, Alfons (40) jau 1907. gadā nokļūst ASV, vairoties no iesaukuma cariskajā armijā, un mājinieki saņem vēsti, ka miris; meita Leokādija (38), apprecējusies ar turīgu ASV lietuvieti, arī dzīvoja ASV. Tieši Leokādijas parādīšanās Lietuvā un materiālais devīgums radīja manī aizdomas.

Uzbrucējus kurjeriem sašāva. Viņi ieklunkurēja vagona pavadoņu kupejā. Izmeklētājs Evans strikti apstiprināja pašnāvību: galvas ādā tuva šāviena apdegums. Vai uzbrucēju nošāvējs nevarēja pielikt savu ieroci tikpat tuvu?

Izmeklētājam garām paslīd liecība, ka Rēzeknē vagonā iekāpj divi pasažieri, kuri Rīgas stacijā kā ārzemnieki netraucēti aiziet kopā ar citiem. Manā scenārijā viņi kļūst zināmi. Literatūra dod iespēju pasacīt vairāk nekā vēsturnieka caurskatītie dokumenti.

Ē. Jēkabsonam bija izdevība savā grāmatā pavērt plašāku skatījumu notikušajā, bet viņš saskaitījis tikai šāvienus, patronas, ielicis mājienus par kurjeru bagāžas saturu. Scenārijs kā literārs darbs būtu devis iespēju ieskatīties notikumā pie Ikšķiles, Gabriloviču ģimenes drausmajā traģēdijā un laikmetā plašāk un dziļāk. Jēkabsona grāmatā pamanīju izvairīgus rakstījumus, piemēram, Jānis Fridrihsons bijis tikai Politiskās policijas pārvaldes priekšnieka vietnieks… Nē, viņš vietnieks bija kā slepenās aģentūras daļas vadītājs. Tāpat vagona vecākais pavadonis Kazimirs Brīze.

Kas bija Brīze?

Ap pavadoņiem ne reizi vien radās konflikti starp Latvijas un PSRS iestādēm. Bez Brīzes palīdzības uzbrucēji Gabriloviči nevarēja zināt, kurā kupejā iekārtojušies abi diplomātiskie kurjeri. Kas manas aizdomas vēl vairāk nostiprināja? Tagad, glābjoties no nepatikšanām, augsti priekšnieki “saslimst” – Brīzi toreiz tūlīt nogādāja slimnīcā iekaisušās aklās zarnas operācijai, tai sekoja nesteidzīga brukas operācija un, kad viss norima, vagona pavadoņa pieticīgās aldziņas saņēmējs Pārdaugavā nopirka dzīvojamo namu. Pirmā pasaules kara laikā Brīzi kā vācieti cariskais režīms bija internējis nometnē, taču padomju vara bija neticami labvēlīga – par to var izlasīt manā “Aizejot atskaties”. Tur pastāstu arī, ka pēc raksta “Padzeltējušās papīru mapes…” nodrukāšanas “Literatūrā un Mākslā” saņēmu rakstnieka Jāņa Anerauda aicinājumu atnākt uz Latvijas PSR Komiteju kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, uz iestādi, kuru centos apiet ar līkumu. Viņš mani iepazīstina ar juridisko zinātņu doktoru, P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes profesoru Jāni Vēberu, kurš PSRS Augstākās tiesas tiesneša Brīzes vārdā piedraud pret mani ierosināt civilprasību par neslavas celšanu tiesneša tēvam, ja neuzrādīšu dokumentālus apstiprinājumus. Piecēlos un paziņoju, ka Padomju Savienībā šādus jautājumus nerisina personiskās sarunās, šādiem nolūkiem ir attiecīgi orgāni. Biju apskaities. Nosūtīju vēstuli, ka man draud kā rakstniekam par patiesības rakstīšanu. Viss apklusa. Arī es klusēju.

Ko lieki spurāties, ja Kazimira dēls Brīze drīz kļuva par vienu no PSRS Augstākās tiesas priekšsēdētāja vietniekiem, ieguva popularitāti visā Padomju Savienībā: viņš vadīja skandalozo tiesas procesu pret kādu Melnajā jūrā nogrimuša pasažieru kuģa izdzīvojušo kapteini un Černobiļas katastrofas vaininiekiem.

Viņš nodzērās. Nomira. Arī Jānis Vēbers, Latvijas ZA akadēmiķis, Latvijas Republikas Civillikuma atjaunošanas grupas vadītājs miris. “Aizejot atskaties” esmu kļūdījies – viņa bēres notika Jelgavas, ne Ulbrokas kapos. Kļūdīties ir cilvēcīgi. Kļūdījies arī profesors Jēkabsons, apgalvojot, ka padomju varas nacionalizēto Groznijas naftas atradņu bijušā īpašnieka, Anglijā dzīvojošā ASV pilsoņa Henrija Vilhelma Augusta Deterdinga Londonā nodibinātā “The Asiatic Petroleum Company /Baltic States/ LTD” nav pazudusi, bet “1927. gada decembrī vienkārši tika pārdēvēta par pazīstamo britu uzņēmumu “The Shell Company of Latvia”. Nē, no Kaļķu ielas 1, dzīv. 8 “Baltasiatic” pazuda, prāvus nodokļus nesamaksājot. Nepazuda tās dibinātājs, nupat pieminētais misters – nosauktajā jaundibinātajā firmā viņš atkal ir īpašniekos.

Patiesību vienmēr ir vieglāk noslēpt nekā melus atklāt. Man, iekāpušam 91. mūža gadā, nudien ir vienalga, vai mani apbērēs dienu agrāk vai dienu vēlāk. Bet maza jēga vēsturei, kas saskaita tikai izšautās patronas, bet necenšas atbildēt patiesāk un būtiskāk, šoreiz – kas patronas apmaksāja un kāpēc radās šāvēji?

 

Viedoklis

Kritikai jābūt objektīvai. Atbilde Laimonim Puram.

Jekabsons_16

“Ar interesi iepazinos ar kopš agras bērnības patiesi cienītā rakstnieka Laimoņa Pura pārdomām par 1926. gada februārī notikušajam uzbrukumam padomju diplomātiskajiem kurjeriem vilcienā Maskava–Rīga veltīto manu darbu. Nevēlēdamies pārliecīgi iedziļināties minēto pārdomu analīzē, atzīmēšu, ka joprojām dziļi cienu godājamo rakstnieku par izcilajiem vēsturiskajiem romāniem un detektīva cienīgo darbu minētajā padomju kurjeru lietā, ko arī esmu atzīmējis savā darbā. Tādēļ dziļi nožēloju, ka esmu spiests atbildēt uz pārmetumiem, kurus uzskatu par nepamatotiem šādu iemeslu dēļ. Principā neizprotu galvenā pārmetuma cēloņus, jo grāmatas beigu daļā ievietotajos secinājumos izdarīts pieņēmums, kas daļēji pat saskan ar rakstnieka apgalvojumiem (ka iesaistīts britu izlūkdienests). Vienīgā atšķirība – tas darīts, balstoties vispusīgākā avotu bāzē, faktos, nevis literāta pieņēmumos. Rakstnieks pats atzīst, ka uz jautājumiem “labāk” varētu atbildēt “romāns, luga, scenārijs”. Tur tā lieta, ka vēsturnieka darbs jābalsta vienīgi uz faktiem, kas pieejami arhīvā un citu avotu krātuvēs. Ja es būtu rakstnieks, ļoti ticams, ļautu vaļu fantāzijai, un secinājumi varētu būt vēl tālejošāki. Bet tagad man jākonstatē tikai tas, kas šobrīd pieejams mūsu arhīvos, tajā skaitā arī – kas šāva pirmais, jo tas ir pietiekami būtiski, pretēji L. Pura apgalvotajam. Un vēl jāatzīmē, ko vēsturnieks nākotnē atšķirībā no rakstnieka, dzejnieka, dramaturga, scenārista varēs izdarīt tikai pēc iepazīšanās ar Lielbritānijas un Krievijas pagaidām slēgtajiem arhīviem! Un tas ir izdarīts.

Vietas trūkuma un cieņas dēļ pret god. rakstnieku aprobežošos ar konstatējumu, ka patiesi cenšos izprast viņa aizvainojumu par manis apšaubītajiem viņa literāta – vēstures interesenta izdarītajiem secinājumiem (piemēram, ka Latvijas varasiestādes izmeklēšanu veikušas pavirši un nepilnīgi, iespējams pat, slēpjot nozieguma pēdas, ko rakstnieks apgalvo līdzīgi PSRS Ārlietu tautas komisariātam).

Būtībā nepamatoti un atspēkojami ir visi rakstā minētie pārmetumi, no kuriem uzskatāmības dēļ minēšu tikai dažus.

 

Kas attiecas uz manu šķietamo kļūdu par “The Asiatic Petroleum Company” pārdēvēšanu, skatiet Finanšu ministrijas apstiprinātos noteikumus žurnāla “Ekonomists” 1928. gada 15. janvāra numurā. L. Purs un arī padomju vēsturnieki izteikuši domu, ka abus uzbrucējus nošāvis kāds trešais – tāda varbūtība arī manā darbā netiek apšaubīta, vienkārši izteiktas šaubas, vai abi jaunie, nebūt ne nāvējoši ievainotie vīrieši atļautu sevi rātni apsēdināt uz sola līdzās un tad tikpat rāmi pēc kārtas nošaut, pieliekot šaujamo precīzi vienādā attālumā galvai.

L. Pura arguments par “izmeklētāju nepamanīto” liecību, ka Rēzeknē vagonā iekāpuši divi nezināmi pasažieri: šādas liecības izmeklēšanas četros biezajos materiālu sējumos vienkārši nav, toties ir ļoti precīzas liecības par vagonā esošo cilvēku skaitu un to, ka VISI pasažieri braukuši no Maskavas! Personas godu neapšaubāmi aizskarošie apvainojumi nelaimīgajam K. Brīzem par šķietamo palīdzēšanu uzbrucējiem, turklāt kā argumentus minot subjektīvus, kaut arī talantīgam scenārija autoram pieļaujamus “faktus”, vispār jāatstāj bez komentāriem.

Uzskaitījumu varētu turpināt, taču augstāk minēto apsvērumu dēļ to nedarīšu, vien nobeigumā vēlreiz apliecinu cieņu god. rakstniekam un apņēmību arī turpmāk cerēt, ka literātu un vēsturnieku sadarbība vēsturisku mīklu atminēšanā turpināsies. Savstarpēji papildinoties un uzklausot kritiku. Vēlams objektīvu. Un vērīgāk izlasot arī ļoti subjektīvu iemeslu dēļ personiskas antipātijas izraisošus darbus.

Ēriks Jēkabsons, 
grāmatas autors

September 10, 2012 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: