gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Kārļa Ulmaņa pēdējās valdības ministru likteņi


Viesturs Sprūde
, Latvijas  Avīze
Dienās, kad pieminam Valsts un Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa bojāejas 75. gadskārtu, kas apritēs 20. septembrī, jāatceras, ka līdzīgs liktenis piemeklēja teju visus Ulmaņa valdības ministrus – viņus represēja un ar dažiem izņēmumiem nošāva vai nobendēja staļiniskajās nometnēs. Viņu, tāpat kā viņu valdības vadītāja, kapavietas joprojām precīzi nav zināmas.
Kārļa Ulmaņa kabineta atkāpšanās, padodoties Padomju Savienības spiedienam, notika divas dienas pēc okupācijas sākuma, 1940. gada 19. jūnijā, bet vecā Ministru kabineta pēdējā sēde notika nākamajā dienā. Vairāki no pārvaldāmo nozaru vadītājiem tobrīd amatos bija uzkavējušies tikai nepilnu gadu, bet Arturs Kāposts par transporta ministru vispār bija kļuvis vien 1940. gada 1. maijā.

Ārlietu ministra Vilhelma Muntera jau Voroņežas trimdā ar 1940. gada novembri datētajā iesniegumā PSRS iekšlietu tautas komisāram Lavrentijam Berijam par pēdējo sēdi liecināts: ”Pēc tam Ulmanis visiem jautāja, ko katrs domā darīt. Izrādījās, ka Kāpostam un Piegāzem ir tiesības atgriezties iepriekšējos amatos; Blumbergs, Birznieks un Bērziņš nodomājuši doties uz laukiem; Auškāps – atgriezties profesūrā; Berķis un es esam izkalpojuši pensiju; Kaminskis bija slims, bet arī viņam bija tiesības uz pensiju; Veidnieks baidījās par savu likteni, turklāt, neizkalpojis pensiju, paredzēja materiālas grūtības, jo sācis celt vasarnīcu Mežaparkā. Ulmanis pateicās par sadarbību un noteica: ”Es esmu pārdzīvojis trīs okupācijas, varbūt pārdzīvošu arī šo.” Pēc tam visi vēlreiz apstiprināja, ka neviens nebēgs. Vienīgais cilvēks, par kuru es dzirdēju, ka viņš grib aizbraukt, bija tirdzniecības un rūpniecības palātas priekšsēdētājs Andrejs Bērziņš. Ulmanis viņam deva padomu to nedarīt.” Kā rakstīja Munters, prezidents vēl vēlējies parunāt ar katru ministru personīgi un atvadīties.

Sabiedrisko lietu ministrs Alfreds Bērziņš atmiņās ”Labie gadi” atstājis detalizētāku stāstu, ko pēc piespiedu demisijas ministri darījuši. Vairākums aizbrauca no Rīgas: ”Ārlietu ministrs V. Munters ar ģimeni pārcēlās uz Siguldu, no kurienes viņu arī deportēja.

Tieslietu ministrs H. Apsītis devās uz savu lauku īpašumu Omuļu pagastā. Izglītības ministrs prof. J. Auškāps apmetās savā mājiņā stāvas gravas malā Cēsu tuvumā, bet finanšu ministrs J. Kaminskis devās uz slimnīcu, lai ārstētu kādu nopietnu ieilgušu kaiti. Tikai zemkopības ministrs J. Birznieks vēl netika vaļā no sava amata un prom no Rīgas uz Bārtas pagasta Birzniekiem, kamēr padomju sūtniecības sekretāram Vetrovam izdevās atrast kādu, kam patiktu zemkopības ministra ”gods” Višinska izraudzīto vidū. Kara ministrs ģenerālis K. Berķis aizbrauca uz Vaives dzirnavām. (..) Personīgi domāju atstāt Rīgu un pārcelties uz lauku saimniecību Zemgalē.” Bērziņš apgalvo, ka bijis gatavs pie sevis izmitināt arī Ulmani, ja viņu izraidītu no dzīvokļa, ”jo telpu un maizes mums pietiks”.

Pirmie ķīlnieki

Pirmajās nedēļās okupanti ”buržuāziskās” Latvijas ministrus tiešām it kā lika mierā. Taču viss mainījās pēc ”Tautas saeimas” vēlēšanu farsa 1940. gada 14. – 15. jūlijā, kad slēpt nolūku pievienot Latviju PSRS vairs nebija vajadzības. 22. jūlijā no Rīgas uz Maskavu un tālāk uz Stavropoli (Vorošilovsku) deportēja Kārli Ulmani. Dažas dienas pirms tam, 16. jūlijā, trimdā uz Iekškrieviju kopā ar sievu un diviem bērniem bija pārvietots ārlietu ministrs Munters. Pie tiem, kuru stunda sita jau jūlijā, pieskaitāms iekšlietu ministrs Kornēlijs Veidnieks (līdz 1940. gadam lietoja uzvārdu Veitmanis). Arī viņu sākotnēji kopā ar dzīvesbiedri izsūtīja nometinājumā uz Kirovu. Ieņemamā amata dēļ Veidnieks pratināšanās varēja sniegt vērtīgas ziņas un acīmredzot tās arī sniedza. Ir baumas, ka tāpēc viņam ļauts studēt vietējā pedagoģiskajā augstskolā, it kā lai kļūtu par ģeogrāfijas skolotāju. Tomēr Vācijas iebrukums Padomju Savienībā krasi mainīja kā Muntera, tā Ulmaņa un Veidnieka trimdas apstākļus.

Grūti pateikt, tieši kāda bija čekistu motivācija – varbūt Kremlī baidījās, ka ķīlnieki var bēgt un veicināt kādas ”pretpadomju aktivitātes” Latvijā. Katrā ziņā būtu interesanti uzzināt, kas tālāk notiktu ar vērtīgākajiem Latvijas politiķiem, ja nesāktos karš.

Munterus arestēja 1941. gada jūnija beigās. Sekoja pārvešana no viena cietuma uz otru, līdz 1942. gadā viņi nonāca Kirovas cietumā. Munteru bērni gāja bojā uzlidojumā. Tikmēr staļinieši nespēja rimties pat pēc kara: 1952. gada 14. aprīlī Valsts drošības ministrijas īpašā apspriede Munteru notiesāja uz 25 gadiem ieslodzījumā ”par aktīvu cīņu pret revolucionāro strādnieku kustību un naidīgu darbību pret PSRS”. Pavadījis divus gadus Butirku cietumā Maskavā un Vladimiras centrālcietumā, agrākais ārlietu ministrs tika atbrīvots pirms termiņa 1954. gada 16. augustā, taču bez tiesībām atgriezties dzimtenē. Viņš vairākus gadus nostrādāja par tulku Vladimiras traktoru rūpnīcā, līdz 1958. gadā saņēma atļauju atgriezties Latvijā. Muntera tālākā uzvedība ir viens no faktoriem, kas licis šo personību vērtēt ļoti negatīvi. Ulmaņa ministrs teicami iekļāvās padomju propagandas sistēmā, publiski kritizējot un ”atmaskojot” kā latviešu trimdas organizācijas, tā ulmaņlaiku Latviju. Par šīs sadarbības apogeju var uzskatīt bēdīgi slaveno 1964. gada grāmatu ”Savu tautu ienaidnieki”. Tajā pašā gadā viņš kļuva par VDK kontrolētās Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs locekli. Vilhelms Munters nomira 1967. gada 11. janvārī Rīgā un apbedīts Meža kapos.

Karš tāpat mainīja Kornēlija Veidnieka dzīvi. 1941. gada augustā viņu pēc aresta tiesāja un piesprieda nāvessodu, aizstājot to ar 10 gadiem ieslodzījumā. Bijušais ministrs Vjatlagā nomira jau 1942. gada 9. janvārī. Sociāldemokrātu politiķis Voldemārs Bastjānis trimdas atmiņās apgalvo, ka Veidnieks atradies ”komunistu slepenā dienestā”, taču šīm ziņām nav apstiprinājuma.

Oktobris – jūnijs

Pašā Latvijā amatpersonu aresti pastiprinājās ar 1940. gada oktobri, bet visplašāk sagrautās valsts ierēdņu loku ”izslaucīja” 1941. gada 14. jūnija represijas. Bezpartijisko transporta ministru Arturu Kāpostu arestēja 1940. gada 1. oktobrī – pēc demisijas viņam līdz septembra vidum bija ļāvuši pastrādāt Rīgas apgabaltiesā. Čkalovas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija 1941. gada beigās piesprieda Kāpostam nāves sodu, balstoties KPFSR Kriminālkodeksa pantos ”58–4” un ”58–13”, attiecīgi par ”palīdzības sniegšana tai starptautiskās buržuāzijas daļai, kas tiecas gāzt komunistisko sistēmu” un ”aktīvu darbību vai cīņu pret strādnieku šķiru un revolucionāro kustību”.

Bijušo tieslietu ministru, vienu no Civillikuma izstrādātājiem Hermani Apsīti apcietināja un deportēja uz Krieviju 19. oktobrī. Pēc gada Astrahaņas apgabaltiesa viņu notiesāja uz iepriekšminēto pantu pamata. Nāvessodu izpildīja 1942. gada 19. janvārī.

Kā jau minēts, 14. jūnijs izrādījās liktenīgs lielākajam ministru skaitam. Izglītības ministrs, agrākais LU rektors Jūlijs Auškāps bija piedalījies Krievijas pilsoņu karā un karojis balto pusē. To viņam pieminēja, kad Sverdlovskas cietumā 1942. gada 15. jūnijā IeTK ”tiesneši” atzina ķīmijas profesoru par vainīgu ”dzimtenes nodevībā”. Piesprieda nošaušanu.

Spriedumu izpildīja 1942. gada 3. augustā. Bijušo Daugavpils mēru un tautas labklājības ministru Jāni Volontu padomju okupācijas vara izsūtīja uz Kirovas apgabala Vjatlagu. Volontam kā ”dzimtenes nodevējam” pieprasīja nāvessodu, ko nomainīja ar 10 gadiem ieslodzījuma. Pusmūža cilvēkam Vjatlaga apstākļos tik ilgi izdzīvot nebija iespējams. 1957. gadā tuvinieku saņemtajā miršanas apliecībā minēts, ka Volonts nomiris 1943. gada 16. martā. Nāves cēlonis – ”sirds paralīze”…

Tirdzniecības un rūpniecības ministru Jāni Blumbergu Višinskis uzskatīja par tādu, kas bauda ”lielu autoritāti tirdznieciski rūpnieciskās aprindās”. Tika pieļauta viņa iekļaušana Augusta Kirhenšteina marionešu valdībā, tomēr aneksijas procesa vadītāji Maskavā šo kandidatūru noraidīja. Blumbergs kļuva par vienu no pirmajiem Vjatlaga upuriem. Represijas pārdzīvojušā Artura Stradiņa (1901 – 1986) slepus rakstītajās piezīmēs, kas publicētas atmiņu grāmatā ”Ērkšķainās gaitas”, teikts: ”Svētdien, [1941. gada] 13. jūlijā, pl. 18.45 ešelons apstājas Vjatlaga 7. lēģerī. No Kirovas 500 km. Sēdina laukā. Pēc nedēļas brauciena cilvēki palikuši bāli un novārguši. (…) Saslimst ministrs Blumbergs ar vēdera aizcietējumu. Palīdzību nekādu nedod. levieto stacionārā, bet pa brauciena laiku organisms novājināts – un pirmais latvietis mirst šajā mežainajā apgabalā.” Tiesa, citos avotos var atrast, ka Blumbergs Vjatlagā nogalināts un tas noticis jau 10. jūlijā.

Zemkopības ministrs Jānis Birznieks nonāca Intas ogļraktuvēs. Viņa sieva Otīlija un dēls Uldis tika nometināti Krasnojarskas apgabala Novoselovā. 1955. gada 5. oktobrī nomira no miokarda infarkta un tika apglabāts turpat Novoselovas kapsētā. Mūsdienās viņa kapu sedz Jeņisejas HES ūdenskrātuve.

Bijušajam valsts kontrolierim, finanšu ministram Jānim Kaminskim izsūtīšanas brīdī bija 62 gadi. Viņš bija vecākais starp represētajiem ministriem, gadu vecāks par Kārli Ulmani. Stradiņa piezīmēs rakstīts: ”2. jūlijā [no izsūtīto pagaidu nometnes] aizved ministru Kaminski. Grūti vecajam vīram ar kruķiem lēkt. Aizlec līdz smagajai mašīnai, tur gājiena nespējīgos sēdina iekšā un ved līdz Babiņinai ar mašīnu.” Kaminska ceļš tālāk veda uz Usoļlagu. Par viņa mūža pēdējām dienām ziņu trūkst, taču zināms, ka ministrs nošauts 1942. gada 9. jūnijā, iespējams, Molotovas apgabala Soļikamskas cietumā.

Daži glābās

Mocekļu pulkam piederētu arī sabiedrisko lietu ministrs Alfreds Bērziņš, ja vien viņu neglābtu paša ātrā un okupantiem negaidītā rīcība. Apsviedīgajam Bērziņam pietika pāris tikšanos ar jaunās varas nesējiem, lai aptvertu, kādām metodēm tie gatavojas valdīt. 1940. gada 1. jūlijā, izmantojot fiktīvu pasi uz Pētera Koka vārda, bijušais ministrs aizbēga uz Zviedriju (par Alfredu Bērziņu vairāk sk. “LA” 16., 17. un 23. jūlija numurā). Turpmākajos gadu desmitos, dzīvojot ASV, viņš kļuva par vienu no trimdas centrālajām personībām un nomira 1977. gadā.

Reizē ar Bērziņu uz Somiju bēga kara ministrs Krišjānis Berķis, tomēr ģenerālis nebija gatavs saraut saites ar ģimeni un, iespējams, viņu nomāca apziņa, ka virsniekam tāda bēgšana ir apkaunojums. Uzturējies Somijā nepilnu nedēļu, Berķis 12. jūlijā pēc sava dēla telefonzvana no Tallinas, ignorējot brīdinājumus, nolēma atgriezties Latvijā.

Atkārtotais mēģinājums pamest okupēto valsti kopā ar visu ģimeni cieta neveiksmi – Berķus 23. jūlijā arestēja Piritā un deportēja uz Permas apgabalu. Ģenerāli ieslodzīja Usoļlaga nometnē, kur viņš nomira 1942. gada 29. jūlijā.

Brīnumainā kārtā no nāves izglābās Ulmaņa valdības loceklis, izglītības ministra vietnieks, katoļu garīdznieks Jāzeps Čamanis. Viņš burtiski pēdējā brīdī pirms padomju okupācijas devās uz Romu, kur bija iecelts par pāvesta galma prelātu. Čamanis vēlāk aktīvi darbojās Latvijas diplomātiskajā dienestā kā neoficiāls pārstāvis Itālijā.

Uzziņa

Ministru kabinets 1940. gada 17. jūnijā

Ministru prezidents Kārlis Ulmanis (1877 – 1942)

Ārlietu ministrs Vilhelms Munters (1898 – 1967)

Finanšu ministrs Jānis Kaminskis (1878 – 1942)

Iekšlietu ministrs Kornēlijs Veidnieks (1899 – 1942)

Izglītības ministrs Jūlijs Auškāps (1884 – 1942)

Kara ministrs Krišjānis Berķis (1884 – 1942)

Sabiedrisko lietu ministrs Alfreds Bērziņš (1899 – 1977)

Satiksmes ministrs Arturs Kāposts (1888 – 1941)

Tautas labklājības ministrs Jānis Volonts (1882 –1943)

Tieslietu ministrs Hermanis Apsītis (1893 – 1942)

Tirdzniecības un rūpniecības ministrs Jānis Blumbergs (1886 – 1941)

Zemkopības ministrs Jānis Birznieks (1895 – 1955)

Izglītības ministra biedrs Jāzeps Čamanis (1884 – 1964)

September 22, 2012 - Posted by | nāves nometnes, Okupācija, represijas, REPRESĒTIE, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: