gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Grāmatas “Padomju deportāciju pieminēšana Latvijā: Atmiņu politika un publiskā telpa publiskā telpa” atvēršana

2012. gada  1. novembrī plkst. 14:00 LU Mazajā aulā (Rīgā, Raiņa bulvārī 19) tiks atvērta Mārtiņa Kaprāna, Olgas Procevskas, Lauras Uzules un Andra Saulīša kopradītā monogrāfija “Padomju deportāciju pieminēšana Latvijā: Atmiņu politika un publiskā telpa”. Monogrāfija ir tapusi vairāku gadu garumā ar valsts pētījumu programmas “Nacionālā identitāte” un Fridriha Eberta Fonda atbalstu,to izdevis apgāds “Mansards”. Grāmatā pirmo reizi tiek analizēta padomju deportāciju piemiņas tradīcijas ilgtspēja Latvijā, kā arī tiek piedāvātas rekomendācijas atmiņu politikas īstenotājiem, kultūras institūcijām un pilsoniskajai sabiedrībai.

October 30, 2012 Posted by | grāmatas, piemiņa, Vēsture | Leave a comment

Pāvils Tamans: represijām nav konkrēta datuma, tās notika ik dienu un ik nakti

Padomju iekārtas represijas parasti saistās ar diviem datumiem kalendārā – 1941.gada 14.jūniju un 1949.gada 25.martu, taču, kā atgādina Latvijas Politiski represēto apvienības Jēkabpils nodaļas priekšsēdētājas vietnieks Pāvils Tamans, represijas notika ik dienu un ik nakti tajos vairāk nekā 50 okupācijas gados līdz Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanai. Pāvils Tamans nesen nosvinēja 85.dzimšanas dienu, bet 1940.gada 17.jūnijā, kad Padomju Savienība okupēja Latviju, viņam bija tikai 13 gadu.

Pāvils Tamans, kurš tolaik mācījās Jēkabpils pamatskolā kopā ar Ilmāru Knaģi, atceras, ka, jaunajā mācību gadā atnākot uz skolu, vairākus skolēnus un skolotājus vairs nesastapa, tie bija pazuduši.

“Kad septembrī atgriezos uz mācībām, daudzu skolotāju vairs nebija. Tie bija sabiedriski darbinieki, arī skautu vadītāji, mazpulku vadītāji, vai darbojās aizsargos. Tādi bija skolotāji Zīriņš, Kopmanis, skolotājs Pakalns. Pazuda arī skolēni, jo viņu vecāki Latvijā strādāja kādos amatos, varbūt viņi arī nebija saistīti ar politiku, tomēr viņus apcietināja un aizveda,” atceras P.Tamans.
Sākās vācu okupācijas laiks, bet 1944.gada jūlijā ģimene devās bēgļu gaitās. Tas tomēr netraucēja vāciešiem 17 gadus veco jaunieti iesaukt gaisa spēku izpalīgos. Lasīt tālāk

October 27, 2012 Posted by | represijas, REPRESĒTIE | Leave a comment

Briti nav gribējuši Nirnbergu

Nesen atslepenotie dokumenti liecina, ka Lielbritānijas valdība iebildusi pret starptautiskā militārā tribunāla izveidošanu, raksta The Guardian.

Britain favoured execution over Nuremberg trials for Nazi leaders

И.Сталин, Ф.Рузвельт и У.Черчилль

Tulkojums krievu valodā:

Британия не хотела Нюрнберга

Согласно недавно рассекреченным документам, в конце Второй Мировой войны британское правительство возражало против создания Международного военного трибунала, потому что, по его мнению, одних лидеров нацистов необходимо было казнить, а других – отправить в тюрьму без суда.

Как говорится в записях, Черчилль выдвинул это предложение на Ялтинской конференции, состоявшейся в феврале 1945 года, однако его отклонили Франклин Рузвельт, который считал, что американская общественность будет настаивать на судебных процессах, и Иосиф Сталин, полагавший, что публичные судебные процессы могут стать отличным инструментом пропаганды.

В конечном итоге британцы согласились на проведение судебных процессов над военными преступниками, несмотря на опасения некоторых высокопоставленных чиновников британского правительства, которые считали, что решение судить выживших лидеров нацистов за развязывание агрессивной войны может стать опасным прецедентом. Они также боялись того, что эти суды будут похожи на резонансные показательные судебные процессы в сталинской России.

Точка зрения британцев в тот момент, когда лидеры союзных государств пытались достичь соглашения по поводу политического облика послевоенной Германии, нашла отражение в дневниках Гая Лиддела (Guy Liddell), главы контрразведки в MI5, который вел свои записи в 1940-х и 1950-х годах. Они долгое время хранились в сейфе сменявших друг друга начальников MI5 под кодовым названием «Wallflowers», однако теперь они рассекречены, а с отредактированными копиями этих записей послевоенных лет можно ознакомиться в Национальном архиве.

Лидделл поддержал план главы государственной прокуратуры Сэра Теобальда Мэтью (Theobald Mathew) казнить некоторых лидеров нацистов вместо того, чтобы отдавать их под суд, после того как следственная комиссия «пришла к выводу» о том, что этот вариант действий был предпочтительным.

21 июня 1945 года Лидделл продиктовал своему секретарю следующую запись для дневника, в которой говорилось о визите представителя руководства Британского военного управления, а также представителей MI6 и Управления специальных операций, которым нужны были аргументы в пользу проведения судебного процесса над военными преступниками.

«Лично я считаю всю эту процедуру довольно ужасной. Генеральный прокурор настаивал, чтобы комиссия по расследованию вынесла решение о том, что определенных людей необходимо казнить, а остальных – отправить в тюрьму на разные сроки, что это предложение должно быть вынесено на рассмотрение в Палату общин и что некоему военному органу должны быть переданы полномочия по обнаружению и аресту этих людей, а также по приведению приговора в исполнение. Это было гораздо более разумным предложением, которое никак не повредило бы репутации закона».

«Уинстон выдвинул это предложение в Ялте, однако Рузвельт посчитал, что американцы могут потребовать проведения судебного процесса. Иосиф поддержал Рузвельта, откровенно заявив, что русским нравятся публичные суды, проводимые в целях пропаганды. Мне начинает казаться, что мы опускаемся до уровня пародий на правосудие, характерных для СССР последние 20 лет».

В июле 1946 года Лидделл вылетел в Нюрнберг вместе с заместителем руководителя MI5 Освальдом Харкером (Oswald Harker), чтобы наблюдать за судебным процессом над 21 лидером нацистов, включая Германа Геринга («значительно уменьшившегося в весе») и Альберта Шпеера («вероятно, одного из самых талантливых обвиняемых, оказавшихся на скамье подсудимых»).

Там его опасения по поводу того, что этот процесс мало чем отличается от показательных судов, подтвердились. «Невозможно избавиться от ощущения, что большей частью того, чем занимались обвиняемые в течение 14 лет и за что они теперь отвечают перед судом, русские занимались на протяжении 28 лет. Это значительно сгущает атмосферу фиктивности всего судебного процесса и приводит меня к выводу, который больше всего меня беспокоит: этот суд представляет собой суд победителей, которые создали свой собственный устав, свою собственную процедуру и свои собственные нормы доказательного права для того, чтобы расправиться с побежденными».

Хотя в настоящее время Нюрнбергский процесс считается одним из определяющих моментов в международном праве, представляя собой основу, опираясь на которую можно привлекать к ответственности за совершение военных преступлений, Лидделл считал неблагоразумным судить нацистов за развязывание агрессивной войны. «Невозможно избавиться от чувства… что сейчас создается опасный прецедент», – написал он.

Обвиняемые

Нюрнбергский процесс начался в 1945 году. Двумя годами ранее СССР, Британия и США приняли Декларацию об ответственности немцев за совершаемые зверства в оккупированной Европе, где говорилось, что после поражения нацистов союзники «будут преследовать их в самых отдаленных частях света… чтобы совершить над ними правосудие».

24 ответчикам были выдвинуты обвинения по четырем пунктам: преступление против мира, планирование и ведение агрессивной войны, военные преступления и преступления против человечности. Среди обвиняемых не было Адольфа Гитлера, главы СС Генриха Гиммлера и руководителя пропаганды Йозефа Геббельса, которые покончили жизнь самоубийством. Партийного секретаря Мартина Бормана судили заочно – его останки были обнаружены в Берлине много лет спустя.

Роберт Лей (Robert Ley), глава движения «Сила через радость», повесился в камере еще до начала судебных слушаний. Герман Геринг покончил жизнь самоубийством, приняв капсулу с цианидом в ночь перед казнью.

Рудольф Гесс, бывший заместитель Гитлера, который отправился в 1941 году в Британию с так называемым мирным планом, получил пожизненный срок. Он совершил самоубийство в своей камере в тюрьме Шпандау в 1987 году.

Альберт Шпеер, личный архитектор Гитлера, который несет ответственность за эксплуатацию труда военнопленных, получил 20 лет тюремного заключения. Фриц Заукель, руководивший распределение рабской силы, был приговорен к смертной казни вместе с еще 12 обвиняемыми.

Нюрнбергский процесс дал свое название новому стилю защиты на суде – «я всего лишь выполнял приказы». После него также был принят ряд конвенций, касающихся военных законов, геноцида и прав человека, а также был создан постоянный международный уголовный суд в Гааге.

October 27, 2012 Posted by | 2. pasaules karš | Leave a comment

Rīgā dzīvojošie politiski represētie un nacionālās pretošanās kustības dalībnieki saņems pabalstus

Atzīmējot Latvijas Republikas proklamēšanas 94. gadadienu, politiski represētie un nacionālās pretošanās kustības dalībnieki – valsts pensiju saņēmēji – arī šogad varēs saņemt svētku pabalstu 50 latu apmērā.

Pabalsts tiek izmaksāts politiski represētajiem un nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem – valsts pensiju saņēmējiem, kuri savu dzīves vietu deklarējuši Rīgā līdz 2012. gada 1.novembrim (tai skaitā sociālās aprūpes centros dzīvojošiem). Pabalsts tiek piešķirts reizi gadā, novembrī, bez iesnieguma un bez ienākumu un materiālās situācijas izvērtēšanas, uzrādot politiski represētās personas vai nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu un personu apliecinošu dokumentu. Pabalstu izmaksās laika periodā no 1.novembra līdz 15.novembrim:

2.novembrī pabalstu izmaksās Vecmīlgrāvja, Vecāķu un Jaunciema mikrorajonā dzīvojošiem represētajiem, no 5.novembra līdz 6.novembrim Zemgales priekšpilsētā dzīvojošiem, bet no 7.novembra līdz 8.novembrim – Latgales priekšpilsētā dzīvojošiem represētajiem. Savukārt 9.novembrī pabalstu varēs saņemt Pētersalas, Jaunmīlgrāvja un Sarkandaugavas mikrorajonā dzīvojošie, no 12.novembra līdz 13.novembrim – Kurzemes rajonā dzīvojošie, bet 14.novembrī un 15.novembrī Vidzemes priekšpilsētā, Čiekurkalnā, Mežaparkā un Centra rajonā dzīvojošie represētie.

Pērn šo svētku pabalstu saņēma 3738 cilvēki. Šogad plānots pabalstu izmaksāt 4000 personām, izlietojot 200 000 latu.

Neskaidrību gadījumos informāciju var iegūt, zvanot uz Rīgas domes Labklājības departamenta bezmaksas informatīvo tālruni 80005055, darbdienās no plkst. 9.00 līdz 17.00, piektdienās līdz plkst. 16.00. No plkst. 17.00 līdz 21.00 darbojas automātiskais atbildētājs. Informāciju var iegūt, arī zvanot pa Rīgas Sociālā dienesta informatīvo tālruni 67105048. Papildus informāciju par sociālo palīdzību un sociālajiem pakalpojumiem Rīgā var iegūt Labklājības departamenta mājas lapā http://www.ld.riga.lv.

October 26, 2012 Posted by | REPRESĒTIE | Leave a comment

Par latviešu valodu. Pret rusifikāciju

RIHARDS TREIJS, profesors. Latvijas Avīze

Tā bez poēzijas, bet konkrēti un kodolīgi nosaukts pazīstamā arhīvista Jāņa Riekstiņa sagatavotais dokumentu krājums, kuru izdevusi Latviešu valodas aģentūra un kuru ievada koncentrēti graduētu lingvistu Dites Liepas un Ulda Ozoliņa sākumvārdi.

Grāmatā sakopotas 44 lielākoties agrāk nepublicētas laikmeta liecības, kas rastas Latvijas Valsts arhīvā un kas ar faktiem un datiem vēstī par dzimtās mēles neapskaužamajiem likteņiem otrās padomju okupācijas laikā (1944 – 1989). Tie bija gadi, kad padomijas diriģenti Maskavā kompartijas un VDK personā, kā arī viņu ielikteņi vietējie kangari Rīgā (diemžēl pa lielākai daļai latvieši!) līda vai no ādas laukā, lai vārdos it kā aizsargātu vietējo valodu, bet faktiski darīja visu iespējamo, lai iedzītu to virtuvēs un par valsts valodu oficiāli padarītu krievu mēli.

Sākums bija it kā daudzsološs – kā liecina šī krājuma pirmais dokuments, Latvijas kompartijas centrālkomitejas birojs 1944. gada decembrī pieņēma lēmumu… par latviešu valodas mācīšanu iestāžu, organizāciju un uzņēmumu darbiniekiem, kuri to nepārvalda. Šim nolūkam vajadzēja veidot kursus un pulciņus, organizēt nodarbības divas reizes nedēļā pa divām stundām rītā un vakarā. Vēl sekoja līdzīga direktīva par nacionālo īpatnību ignorēšanu dažu padomju iestāžu un organizāciju darbā līdz ar prasību lietot latviešu un latgaliešu valodu.

Ar retiem izņēmumiem tas viss palika uz papīra. Pat kompartijas spice bija spiesta konstatēt: ka, lai gan daudzos Rīgas uzņēmumos (vagonbūves, superfosfāta rūpnīcā) vairāk nekā 90% strādājošo ir latvieši, pavēles, sludinājumus, sienasavīzes utt. raksta tikai krievu valodā.

Tāpat tas ir ar izkārtnēm un reklāmām uz ielām Rīgā. Pat uz Cēsu rajonu, kur dzīvo tikai latvieši, Sagādes tautas komisariāts sūta savus darbiniekus šīs valodas nepratējus.

Latvijas totāla rusifikācija sākās ar izglītības iestādēm. Tā kā šajā laukā acīmredzot tomēr neveicās tā, kā bija iecerēts, centrālkomiteja un Padomju Latvijas Ministru Padome 1983. gada 19. jūlijā pieņēma plašu presē nepublicējamu (!) lēmumu par papildpasākumiem krievu valodas apguvei skolās un citās mācību iestādēs. Lai intensificētu šo procesu, paredzēja lielāku atlīdzību tiem pedagogiem, kuri māca krievu mēli latviešu plūsmas skolās, vai organizēt kursus šādam darbam un piešķirt lielāku vērtību krievu valodai kā mācību priekšmetam skolu pro-
grammās. Noteica izlaiduma eksāmenus krievu valodā pedagoģiskajās skolās un institūtos, kā arī LVU pedagoģiskajās specialitātēs. Bruņoto spēku speciālistu sagatavošanas grupās profesionāli tehniskajās vidusskolās un sovhoztehnikumos pārgāja no latviešu uz krievu valodu.

Baltijas kara apgabala Politiskās pārvaldes priekšnieks ģenerālmajors Voroņins lūdza Latvijas kompartijas vadību rūpēties, lai atbrīvotu migrējušo virsnieku bērnus no latviešu valodas apguves…

Mazs cerību stariņš šajā sfērā pavērās pēc Staļina nāves (1953), kad viņa pušelniekam valdības vadītāja vietniekam un iekšlietu ministram Berijam izdevās panākt lēmumu akceptēšanu Kremlī par dažām izmaiņām nacionālajā politikā, piešķirot lielākas tiesības republiku kompartijām un vietējās tautības kadriem. Tā kā par Latviju šajā sakarā tika pieņemts īpašs lēmums, LKP centrālkomiteja 1953. gada jūnijā organizēja plēnumu, kurā apsprieda Maskavas direktīvas. Un ticiet vai ne, kā rāda izdevumā ievietotie 10. līdz 16. dokuments, latviski šajā saietā runāja ne tikai V. Lācis, Augstākās padomes vadītājs K. Ozoliņš, t. s. Krievijas latvieši – atbildīgs partijas funkcionārs J. Avotiņš, iekšlietu ministra vietnieks A. Sieks, kuram, kā teikts stenogrammā, “bija grūti runāt, kurš vēl tikai vingrinās runāt latviski”. Pēdējos vārdus dzimtajā valodā sacīja centrālkomitejas pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš… Izlasot šā plēnuma protokolus, mati ceļas stāvus. Daži izraksti no tiem.

V. Lācis: “Rīgas pilsētas Maskavas rajonā ir piecas tautas tiesas. Pateicoties Tieslietu ministrijas un Maskavas rajona partijas komitejas politiskai tuvredzībai, pēdējās tautas tiesnešu vēlēšanās ir radīts tāds stāvoklis, ka neviens no šiem pieciem tautas tiesnešiem neprot latviešu valodu un nav spējīgs noturēt tiesas sēdi un izskatīt lietas latviešu valodā.”

K. Ozoliņš: “Bet šī latviešu valoda nereti izskatījās kā ļoti slikti tulkojumi no krievu valodas. Tā daži tautas tiesu lēmumi latviešu valodā ir tā uzrakstīti, ka neviens lāga nevar saprast, par ko šis cilvēks īsti notiesāts. Tādā pašā nesaprotamā valodā ir daži izpildu komiteju lēmumi.”

J. Avotiņš: “Nevērība attiecībā pret latviešu valodu bija tik liela, ka pēdējā Rīgas pilsētas darbaļaužu deputātu padomes sesijā pat latvieši, kas labi pārzina mātes valodu, uzstājās ar runām krieviski, kā, piemēram, b. b. Večera, Aleksandrs Kukainis, Riņķis, Krievs. Pat sesijas lēmumu b. Straujums lasīja ne latviešu valodā, kaut gan viņš to labi pārvalda.

Svinīgās sēdes pēdējā laikā arī noturēja ne latviešu valodā, kaut gan ar referātiem uzstājās mūsu cienījamie biedri Jānis Ostrovs, Kārlis Ozoliņš, Arvīds Pelše.”

Iekšlietu ministrs I. Zujāns: “No 58 pilsētu un rajonu daļu priekšniekiem bija tikai 4 latvieši, bet dažās rajonu daļās nebija neviena latviešu valodas pratēja, un, neskatoties uz to, no 1948. līdz 1952. gadam no darba Valsts drošības ministrijā atbrīvots ievērojams skaits latviešu, no tiem 25 procenti sakarā ar štatu samazināšanu. Kas attiecas uz miliciju, tad tur no darbinieku kopskaita latviešu ir 31 procents, tanī skaitā vadošo darbinieku – 17 procenti.”

Lēmumā: “Latvijas KP CK aparāta darbinieku vidū latviešu ir tikai 42%, republikas Ministru Padomes darbinieku skaitā 43,9%, Latvijas ĻKJS CK – 38,9%.

Ļoti neapmierinoši latviešu tautības kadrus izvirza vadošos posteņos rūpniecības uzņēmumos, MTS, padomju saimniecībās, tāpat arī republikas finanšu un sagādes, kā arī prokuratūras un Iekšlietu ministrijas orgānos.

No 66 lielāko rūpniecības uzņēmumu direktoriem tikai 8 ir latvieši, 107 mašīnu un traktoru stacijās direktoru latviešu ir tikai 48, politisko nodaļu priekšnieki latviešu tautības ir tikai 24, no 42 padomju saimniecību direktoriem tikai 5 ir latvieši.”

Pēc pusgada, pasludinot par tautas ienaidnieku, Beriju likvidēja. Pirmais “atkusnis” bija beidzies arīdzan Latvijā. Taču ne gluži. Šis tas, lai ar grūtībām, tomēr mainījās. Tā pienāca 1959. gads, kad lielkrievu šovinisti un viņu latviskie domubiedri varēja revanšēties E. Berklava un viņa domubiedru personā ar nacionālistiem un viņu “atkusni”. 1953. gada lēmums tika atcelts, nacionālkomunisti, berklavieši padzīti no vadošiem amatiem un no austrumiem uzspiestā valoda atkal varēja kādu laiku triumfēt.

Taču ne vienmēr un visur. Kā rāda krājumā ievietotie dokumenti, Latvijā tapa aizvien vairāk vēstuļu, sūdzību un priekšlikumu dzimtās mēles aizstāvībai. Avīze “Padomju Jaunatne” 1988. gada 30. augustā publicēja akadēmiķes A. Blinkenas rakstu “Par latviešu valodas statusu – esošo un vēlamo” (žēl, ka tas nav reproducēts J. Riekstiņa grāmatā). Atklātais aicinājums iestāties par savas tautas identitāti, kultūru un valodu saņēma vairāk nekā 354 tūkstošus parakstu. Slūžas beidzot bija vaļā, un tās aizvērt vairs nebija pa spēkam ne Maskavas, ne Rīgas obskurantiem. Beidzot paši varēja kārtot savas lietas. Dokumentu sakopojums beidzas mažora toņkārtā ar LPSR Augstākās Padomes 1989. gada 8. maijā pieņemto Valodu likumu. Tā 1. pants skan: “Saskaņā ar Latvijas PSR Konstitūciju Latvijas PSR valsts valoda ir latviešu valoda.” Daudz ūdeņu aiztecējis 23 gados. Nav vairs LPSR un Konstitūcijas, bet joprojām ir Latvija, Satversme un dzimtā valoda. Tā ir 2012. gadā, būs 2018. gadā un mūžu mūžos.

October 23, 2012 Posted by | grāmatas, Okupācija, Vēsture | Leave a comment

Latvijā joprojām represē bijušās PSRS politieslodzītos

TVNET/Nekā personīga

22 gadus pēc Padomju Savienības sabrukuma Latvijā joprojām dzīvo cilvēki, kuri ikdienā uz savas ādas turpina izjust PSRS represiju sekas. Stāsts ir par tiem, kuri toreiz uzdrošinājās nepiekrist komunistiskajam dzīves standartam un tādēļ tika atzīti par psihiski slimiem.

Kopš tā laika, piemēram, šizofrēnijas diagnoze viņiem ir palikusi uz mūžu. Nelīdz ne sūdzēšanās tiesībsargātājiem, ne mediķiem. Lietuva un Igaunija, piemēram, politiski uzliktās diagnozes saviem bijušajiem disidentiem noņēma jau pirmajos neatkarības atjaunošanas gados. Bet Latvijas politiķi atzīst, ka par to vienkārši bijis piemirsts.

Nevar pat vadīt auto

Ģederts Melngailis ir viens no viņiem. Viņš demonstrē savas represētā un nacionālās pretošanās kustības dalībnieka apliecības, kas it kā liecina, ka PSRS laika politiskā krimināllieta pret viņu vairs nav spēkā. Taču patiesībā represijas turpinās – jo garīgi slima cilvēka diagnoze ir palikusi. Tādēļ viņam joprojām ir aizliegts ieņemt virkni profesiju vai kaut vai saņemt autovadītāja apliecību. Okupācijas muzejā domā, ka tādu represēto Latvijā varētu būt ap 50.

Ritvars Jansons, Dr.hist., Latvijas Okupācijas muzeja kurators: «Par cilvēkiem, kuri ir, kurus mēs droši varam minēt, ir visā Latvijā un vēlāk Padomju Savienībā pazīstamais disidents Ivans Jahimovičs, kurš uzrakstīja kopā ar PSRS disidentiem protestu pret Čehoslovākijas okupāciju, ko Padomju Savienība veica 1968.gadā. Šis protests nokļuva Rietumu radiostacijās, izsauca starptautisko rezonansi un līdz ar to tiesas process normālā veidā pret viņu nebija iespējams, jo tā pārvērstos par sabiedrības demonstrāciju, būtu informācijas noplūde, un cits nekas neatlika, kā viņu ievietot psihiatriskajā slimnīcā, šeit pat Rīgā 1969.gadā.»

Aizdedzinās pie Brīvības pieminekļa un tiek ieslodzīts

Vēl viens starptautiski pazīstams disidents bija Iļja Ripss. Viņš, protestēdams pret PSRS agresiju Čehoslovākijā, aizdedzinājās pie Brīvības pieminekļa. Informācija par to tūlīt nokļuva ārzemju presē, un arī viņš ātri tika noslēpts, ieslogot psihiatriskajā slimnīcā. Līdzīgi izrīkojās arī ar Aldi Cilinski, kurš Rīgā un Siguldā bija izplatījis uzrakstus pret Čehoslovākijas okupāciju. Jau 1959.gadā PSRS līderis Ņikita Hruščovs bija izteicies, ka tie, kas pretojas padomju varai, ir psihiski slimi. Un tāds uzskats tika kultivēts arī vēlāk.

Ritvars Jansons: «Piemēram, 1967.gadā toreizējais čekas priekšnieks Maskavā raksta Brežņevam – mums te brauc uz Maskavu tūkstošiem cilvēku, kas iet pa iestādēm un sūdzas par padomju dzīves realitāti. Iet pie augstākajiem partijas vadoņiem, grib tikt viņiem klāt un stāsta par visādām negācijām. Vai tad tā var būt? Vai tad šie cilvēki nav psihiski veseli? Tāpat arī Suslovs, bijušais padomju ideologs. Pie viņa čekisti kabinetā ienesa magnetofonu ar lenti, kur bija ierakstīts Padomju Savienības militārais ģenerālis Pjotrs Grigorenko un viņa izteikumi par padomju iekārtu. Nu – kā ģenerālis var šādi izteikties par padomju iekārtu?! Tas cilvēks taču nav vesels! Tam sekoja tiesas lēmums, un viņš tika ieslodzīts psihiatriskajā slimnīcā.»

Un vēl nesen šeit pat Rīgā, kad represētie Psihiatriskajā slimnīcā interesējušies par čekas laikā uzlikto diagnožu noņemšanu, no kādas ārstes dzirdēta līdzīga doma.

Lidija Lasmane-Doroņina, bijusī padomju politieslodzītā: «Ka katrs normāls cilvēks zina, ko runāt un ko nerunāt, un ka padomju laikā ikviens to zināja, kā ir jārunā padomju cilvēkam.

Un, ja kāds to neievēroja un izteica savas domas, tad viņš noteikti bija psihiski slims.

Tāda bija tā doma, tas secinājums! Mēs burtiski apklusām. Mums jau nav ko iebilst.» Ģederta Melngaiļa gadījums saistās ar 1983.gadu un tā saukto «Gaismas akciju», ko aizsāka kāds rumāņu mācītājs. Mērķis bija brīvajai pasaulei stāstīt par to, kas notiek aiz padomju dzelzs priekškara, mudinot aizstāvēt vai kaut vai just līdzi tiem, kuri cieta no padomju režīma. Arī Ģederts nolēma iesaistīties.

Rietumu radio dzirdēto pārrunā ar darba biedriem

Ģederts Melngailis, bijušais padomju politieslodzītais: «Es klausījos radio, uz īsviļņiem tās Rietumu balsis. Tur bija traucējumi, bet kaut ko dzirdēt varēja.»

Padomju cilvēkiem aizliegtajās raidstacijās stāstīto Ģederts pārrunājis ar darba biedriem. Gan pašam, gan Lidijai Lasmanei-Doroņinai bijuši tuvinieki un draugi ārzemēs, tie dažkārt braukuši šurp, arī regulāri sazvanījušies, apmainījušies ar informāciju par dzīvi padomju okupācijā.

Lidija Lasmane-Doroņina: «Ģedertam tā apziņa tāda pati bija. Viņš no bērnības zināja, kas labs, kas ļauns, un neko ļaunu nepieņēma. Vienīgi viņš ir tāds naivi taisns. Daudzi cilvēki viņu sauc par naivu, bet viņš ir patiess.»

Abus notver vienā dienā

Ģederts un Lidija esot gribējuši izplatīt arī Zviedrijas latviešu sagatavotu aicinājumu tautiešiem šeit. Bet nepaguvuši. Abi saņemti ciet vienā dienā, tikai dažādās vietās. Tika tiesāti par pretpadomju aģitāciju un propagandu. Lidija domā, ka tikai Dievs viņu sargāja no nokļūšanas psihiatriskajā klīnikā. Viņai piesprieda izsūtījumu. Ģedertu čekisti notvēra, piecos no rīta ejot uz darbu Pārdaugavā, Robežu ielā pie Bērnu slimnīcas. Viņš pamanīja, ka kāds skrien pakaļ pāri zālājam, tālāk bijuši vēl vairāki.

Ģederts Melngailis:

«Es biju nobijies, diezgan skaļi kliedzu: palīgā! Bet kas tev nāks palīgā?

Iela tukša! Dokumentus man nerādīja, uzvārdu neprasīja, viņi jau zināja, ko ņem ciet. Aizveda mani uz volgu, iesēdināja volgā, pie stūres sēdēja, atceros, civilās aviācijas formā ģērbies čekists.»Ievests pa dzelzs vārtiem, čekas mājā viņš pavadīja gandrīz pusgadu, taču neizpauda līdzdalībnieku vārdus, atteicās sadarboties un palika pie saviem uzskatiem.

Ritvars Jansons: «Ir saglabājusies ļoti unikāla protokola, čekas protokola liecība, kur Ģederts Melngailis pa punktiem nosauc 20-30 punktus, kāpēc viņš ir Latvijas Republikas pilsonis, bet nav Padomju Savienības pilsonis.»

Zaudējuši pacietību, nodod psihiatru rokās

Zaudējuši pacietību, čekisti beidzot viņu nolēma atdot psihiatru rokās. Sekoja ieslodzīšana klīnikā Rīgā un pēc tam izsūtīšana uz Blagoveščensku PSRS Tālajos Austrumos. Vēl Stūra mājā viņam draudējuši, ka apstākļi tur būs briesmīgi, bet bijis vēl šausmīgāk. Sanitāri bijuši ieslodzītie no blakus esošā cietuma. Kā medicīniska rakstura soda mērs ik pa laikam injicēts kāds brūni eļļains preparāts.

Latvijā diagnoze joprojām spēkā

Klīnikā viņš pavadījis piecarpus gadus. Pēc visa pārciestā viņš līdz galam tā arī nav reabilitēts, viņam ir zviedru ārstu atzinums, ka psihisku slimību nav, bet Latvijā diagnoze vienalga saglabājas. Un tā viņu ietekmē joprojām – iepriekšējā dzīvokļa saimnieks, uzskatot par traku, centies atbrīvoties no īrnieka, un arī Rīgas dome, ierādot jaunu, tā arī nav parūpējusies par solījumu to izremontēt.

Tiek pieņemts, ka citi ar līdzīgu likteni pat vispār nestāsta par saviem gadījumiem, vienkārši samierinās un klusu pacieš to, ka kopš Augstākās Padomes laika mūsu parlaments tā arī nav spējis problēmu atrisināt.

Andrejs Judins, Saeimas Tiesu politikas apakškomisijas priekšsēdētājs (Vienotība): «Es tiešām domāju, ka ir svarīgi atjaunot vēsturisko taisnību, un tieši tad, ja cilvēks bija represēts, viņam jābūt reabilitētam. Mēs meklējam risinājumu. Es tieši konsultējos ar kolēģiem. Redziet, uzrakstīt uz papīra var, bet svarīgi, lai tas būtu juridiski korekts. Es tieši šonedēļ runāju ar dažiem kolēģiem. Es domāju, nākamnedēļ mēs to turpināsim darīt.. bet nu..»

Uz jautājumu, vai tas varētu būt izdarīts jau šogad līdz galam, Judins atbild: «Es ceru.»

October 22, 2012 Posted by | represijas, REPRESĒTIE | Leave a comment

Bijušās PSRS psihiatriskajās klīnikās politieslodzīto reabilitācija ir valdības kompetencē

Jautājums par psihiski slimas personas statusa atcelšanu bijušās PSRS represētajiem cilvēkiem ir valdības kompetence, taču līdz šim tas nav bijis tās prioritāte, – LTV raidījumā “Labrīt, Latvija!” sacīja tiesībsargs Juris Jansons, piebilstot, ka Tiesībsarga birojā pēc palīdzības vērsušās vairākas šādas personas.

Tiesībsargs norāda, ka Lietuvā un Igaunijā šis jautājums jau sen ir atrisināts, bet Latvijā no valsts puses nekas līdz šim nav izdarīts.

Jansons piekrīt, ka šī jautājuma risināšana prasa zināmu procedūras maiņu, nepieciešama medicīnisko indikāciju izvērtēšana. Viņš norāda, ka šajos jautājumos, iespējams, varētu noderēt kaimiņvalstu pieredze.

Jau ziņots, ka 22 gadus pēc Padomju Savienības sabrukuma Latvijā joprojām dzīvo cilvēki, kuri ikdienā uz savas ādas turpina izjust PSRS represiju sekas. Tie ir cilvēki, kuri toreiz uzdrošinājās nepiekrist komunistiskajam dzīves standartam un tādēļ tika atzīti par psihiski slimiem.

Kopš tā laika, piemēram, šizofrēnijas diagnoze viņiem ir palikusi uz mūžu. Nelīdz ne sūdzēšanās tiesībsargātājiem, ne mediķiem. Lietuva un Igaunija, piemēram, politiski uzliktās diagnozes saviem bijušajiem disidentiem noņēma jau pirmajos neatkarības atjaunošanas gados. Bet Latvijas politiķi atzīst, ka par to vienkārši bijis piemirsts.

Garīgi slima cilvēka diagnoze šiem cilvēkiem ir palikusi, lai gan krimināllietas ir izbeigtas. Diagnozes dēļ šiem cilvēkiem joprojām ir aizliegts strādāt vairākās profesijās vai saņemt autovadītāja apliecību. Okupācijas muzejā domā, ka tādu represēto Latvijā varētu būt ap 50.

Andrejs Judins, Saeimas Tiesu politikas apakškomisijas priekšsēdētājs (V), uzskata, ka ir svarīgi atjaunot vēsturisko taisnību un tieši tad, ja cilvēks bija represēts, viņam jābūt reabilitētam. Judins cer, ka līdz gada beigām juridiski korekti dokuments tiks uzrakstīts.

October 22, 2012 Posted by | represijas, REPRESĒTIE | Leave a comment

Padomju režīma pretinieki ar diagnozi – šizofrēnija

Latvijas Radio 1

http://www.latvijasradio.lv/program/1/2012/10/20121016.htm

Daudzus padomju režīma pretiniekus piespiedu kārtā ievietoja psihiatriskajās slimnīcās un noteica diagnozi – šizofrēnija. Paradoksāli, ka šie cilvēki ir vienīgā kategorija, kuri vēl joprojām nav reabilitēti. Studijā: psihiatre, profesore Biruta Kupča, Saeimas deputāts un krimināltiesību eksperts Andrejs Judins, Paulis Kļaviņš – tikko iznākušās grāmatas “Gaismas akcija” autors, un Okupācijas muzeja vēsturnieks Ritvars Jansons. Sarunu raidījumā “Krustpunktā” vada Aidis Tomsons.

Atskaņot Real Audio Atskaņot Mp3 Audio Atskaņot Windows Media Audio    51:31 | 2012.10.16. 13:05

October 18, 2012 Posted by | represijas, REPRESĒTIE | Leave a comment

Padomju disidentes kinofilmas cienīgais dzīves stāsts

Satiekot Guntu, uzreiz pamanāms viņas gaišums un atvērtība. Šķiet neiespējami, ka šī jaukā sieviete padomju laikā bijusi viena no aktīvākajām padomju varas pretiniecēm. Viņa par to saņēma bargu sodu – Guntas vīru Jāni Rožkalnu notiesāja uz astoņiem gadiem un izsūtīja uz čekas soda nometni Permā. Sešas reizes viņa mēroja 3 500 kilometru tālu ceļu, lai satiktu mīļoto vīru. Divas reizes ceļš bija veltīgs, jo viņu pie Jāņa nelaida. Kad viņa priekšniecībai Permā lūdza atļauju tomēr satikt vīru, kāds aukstasinīgs ierēdnis uz Guntu kliedza, ka “citos laikos” viņu uz vietas nošautu.

Guntas dzīve izklausās kā kinofilmas cienīgs stāsts, taču jāatceras, ka patiesībā tas ir vēstījums par jaunas sievietes drosmi, cerībām un gudrību. Gunta ir viena no tiem, kuri izcīnīja Latvijas brīvību. Vai cīņa bija tā vērta, kādas grūtības viņa pārvar šodien un kas sniedz viņai spēku un prieku, skaties videostāstā.

Sižeta autori – Baiba Sprance, Renārs Muskars un Andis Zariņš.

October 17, 2012 Posted by | nepakļaušanās, Patriotisms, pretošanās, REPRESĒTIE, Video | Leave a comment

Okupācijas muzejs pamazām pārceļas uz pagaidu mājvietu bijušās ASV vēstniecības telpās

Latvijas Okupācijas muzejs jau lēnām pārceļas uz pagaidu mājām bijušās ASV vēstniecības telpās, Raiņa bulvārī 7, kur jau novembrī cer sagaidīt pirmos savus apmeklētājus, intervijā aģentūrai LETA stāstīja muzeja direktore Gundega Michele.

Lai arī Nākotnes nama projekts vēl nav tik tālu, ka būvniecības darbu dēļ būtu jāatstāj muzeja telpas, Okupācijas muzejs savu pārcelšanos veic tagad, jo bijušās ASV vēstniecības telpas, kuras muzejam piedāvā VAS Valstsnekustamie īpašumi (VNĪ), ir piemērotas tam, lai tur sagatavotu visu, kas nepieciešams muzeja attīstības turpināšanai Nākotnes namā.

Esošajā muzeja ēkā ekspozīciju plānots slēgt oktobra beigās, savukārt Okupācijas muzeja pagaidu mājvietā jaunu izstādi iecerēts atklāt 11.novembrī.

Michele neslēpj, ka pārcelšanās uz Raiņa bulvāri 7 ir saistīta arī ziemu un esošajiem apstākļiem Okupācijas muzeja telpās. “Šajā mājā vieni no lielākajiem izdevumiem mums ir elektrības rēķini. Vienīgā apsildīšana ir ar elektrību, un tas ir ne tikai dārgi, bet arī nepietiekami, jo jauda, ko mums dod Latvenergo ir tāda, ka laikā, kad ārā ir mīnus 20 grādi, tad mums birojā ir plus 10 grādi, bet ekspozīcijas zālē ir plus 4 grādi. Nav viegli tādos apstākļos strādāt nedz mūsu ekspozīcijas gidiem, nedz mūsu darbiniekiem,” atklāja muzeja direktore.

Viņa skaidroja, ka muzeja pagaidu mājvietā ir normāla apkure un tā nebūs tik dārga, kā tagad muzejam nākas maksāt par elektrības rēķiniem. Taču tajā pašā laikā muzeja direktori bažīgu dara nomas maksa, kas muzejam būs jāmaksā.
“Nomas maksa ir nedaudz virs 1000 latiem mēnesī, taču tam vēl klāt nāk arī maksa par komunālajiem pakalpojumiem un citi izdevumi, līdz ar to skaidri pateikt, cik lieli būs mēneša izdevumi nevar, taču tie nebūs astronomiski skaitļi,” sacīja Michele, piebilstot, ka lūgs Kultūras ministriju rast iespēju budžetā sniegt atbalstu nomas maksai, jo patiesībā jau tā nauda atkal nonāks atpakaļ valstij.

Patlaban Latvijas Okupācijas mājvieta ir ēka Latviešu strēlnieku laukumā 1. Muzeja māja un zeme, uz kuras atrodas ēka, pieder valstij un to pārrauga VNĪ, proti, viņi ir īpašnieki, bet muzejs ir nomnieki. Liela priekšrocība esošajā ēkā ir tā, ka muzejam nav jāmaksā noma. Muzejs maksā visus uzturēšanas izdevumus, ieskaitot nekustamā īpašuma nodokli, kas ir 6000 latu gadā, kā arī sedzam izdevumus par remontiem.

Protams, ka muzeja pagaidu mājvieta telpu ziņā būs mazākā, taču liels ieguvums ir tas, ka pagaidu mājvieta ir tuvu esošajam muzejam, piebilda muzeja direktore. Okupācijas muzejā ekspozīcijai atvēlēti 600 kvadrātmetri, savukārt bijušās ASV vēstniecības telpās izstāde būs jāiekārto apmērām 160 kvadrātmetros.

Uz savu pagaidu mājvietu muzejs pārcelsies ar visu krājumu, kas ir ļoti vērtīgs, un cilvēki to ikdienā mēdz arī izmatot. Muzeja krājumā esošos materiālus cilvēki izmanto dažādiem mērķiem, piemēram, gatavojot grāmatas, filmas, lugas vai arī pētniecības darbus.

October 17, 2012 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: