gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Poļi grib vairāk zināt par Liteni

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=362270:poi-grib-vairk-zint-par-liteni&catid=153:aktuli&Itemid=178

Ir lietas, kas no malas labāk redzamas. Piemēram, ka Rīgas grāmatveikalos akūti trūkst ārzemju viesim domātu Latvijas vēsturei veltītu grāmatu un albumu angļu, vācu, krievu valodā. Ne par svešā valstī tapušiem tendencioziem sacerējumiem ir runa, bet par pašu latviešu gādātiem.

“No stratēģiskā viedokļa tas būtu prātīgi. Citādi cilvēki, kas brauc uz Latviju, nesapratīs, kādēļ latvieši tā baidās no Krievijas,” dod padomu poļu žurnālists Piotrs Semka.

Semka ir Polijā populārā žurnāla “Uważam Rze” žurnālists, vēstures maģistrs, specializējies vēstures un ar to saistītās mūsdienu tematikas atspoguļošanā medijos. “Pasirojis” Rīgas grāmatnīcās, poļu viesis netīšām gandrīz nopircis krievu valodā izdotos Urbanoviča, Jurgena un Paidera “Nākotnes melnrakstus”, jo pie mums bēdīgi slavenais izdevums taču pozicionējas kā grāmata par Latvijas vēsturi. “Tur plauktā par mani interesējošo Latvijas laika posmu nekā cita nebija. Tikai paziņa, kas pārzina vietējo tirgu, mani atturēja. Bet ja es būtu ārzemju tūrists? Es droši vien paskatītos: aha, latviešu autoru grāmata, par Latvijas vēsturi. Es taču nezinātu, ka tā ir propaganda!” taisnojas Semka. “Latvijai būtu lietderīgi dibināt ko līdzīgu valsts aģentūrai, kas nodarbotos ar tādu grāmatu izdošanu, kuras izskaidrotu ārzemniekiem Latvijas vēsturi. Jūs, protams, paši labāk zināt, kas jums der, taču, manuprāt, latviešiem būtu piemērota Polijas Nacionālās atmiņas institūta (NAI) formula. Viņi izdod grāmatas un albumus. Tā ir lieta, ko es vēlētos Latvijas draugiem ieteikt,” viņš piebilst. Semka ir pārliecināts, ka, ņemot vērā ārzemju tūristu daudzumu, Latvijas 20. gadsimta vēstures pamatus izskaidrojošu izdevumu noiets būtu garantēts. Es gan ieminos, ka reiz lietas labā ko mēģināja darīt tagad pieklusušais Latvijas Institūts, ka bijis tāds Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs ar saviem plāniem un šo to sagādā arī Vēsturnieku komisija, taču skaidrs, ka mana taisnošanās skan neveikli.

NKVD “atzīme”

Patiesībā ne jau grāmatu dēļ Piotrs Semka septembrī vairākas dienas uzturējās Latvijā. “Uważam Rze” pārstāvja galvenais mērķis bija agrākās Latvijas armijas Litenes nometnes vietas apmeklējums, tikšanās ar 1941. gada jūnija Litenes traģisko notikumu ilggadējo pētnieku Jāni Zvaigzni un izglītošanās ar Kara muzeja vēsturnieka Kārļa Dambīša palīdzību.

“Poļiem Litenes lieta automātiski asociējas ar Katiņu. Interesanti salīdzināt Polijas un Latvijas armiju, jo abās virsniecībā bija labākie tā laika sabiedrības pārstāvji. Elite. Un tieši tādēļ, ka bija vislabākie, viņi tika nolemti iznīcināšanai,” stāsta Semka.

Pēc viņa domām, uz traģēdiju jāpalūkojas arī no otras puses: ar vēršanos pret poļu un latviešu virsniekiem padomju režīms faktiski deva tiem visaugstāko novērtējumu. “Ja pat NKVD izlēma, ka viņus neizdosies salauzt, padarīt par staļinisma kalpiem, tā ir vislabākā atzīme,” viņš uzsver. Polijā 1939. gada vasaras beigās mobilizācijas pavēlei neatsaucās vien aptuveni 0,5% rezerves virsnieku. Pat rezerves virsnieki no ebreju inteliģences vidus, par kuriem tolaik sabiedrībā valdīja uzskats, ka tie nav valstij lojāli, pēc pavēles ieradās kazarmās. Kā Polijā, tā arī Latvijā virsniecības un kopumā bruņoto spēku prestižs bija ļoti augsts – lai arī ne Latvija, ne Polija pirms Otrā pasaules kara nebija bagātas valstis, tomēr naudu virsnieku sūtīšanai prestižās kara akadēmijās Francijā vienmēr atradās.

Atzīt patiesību

Semka nevar noslēpt izbrīnu, kāpēc latvieši tomēr tik maz runā un stāsta citiem par Liteni. Jāatzīst, man nebija ko atbildēt uz jautājumu, kāpēc ar tāda veida iniciatīvām neuzstājas Litenē represēto vai nogalināto Latvijas armijas virsnieku pēcteči. Tomēr arī Polijā ar pagātnes izskaidrošanu viss nerit gludi. “Mums joprojām ir neliela grupa cilvēku, kuri uzskata, ka Katiņas slaktiņu sarīkoja vācieši, nevis PSRS,” tā Semka. Tāpat par “neērtām” tēmām rakstot, jārēķinās, ka var izcelties liela polemika. Īpaši kreisās politiskās aprindas Polijā cenšoties nostāties pret tematiem, kas skar komunistu laika represijas, militārismu, arī tad, ja tām šķiet, ka attiecīgais temats varētu radīt šovinistiskas noskaņas. “To, ko pie jums dara krievvalodīgās partijas, pie mums dara kreisie. Mums tā ir iekšpolitiskā cīņa,” skaidro poļu viesis.

– Kādā no intervijām poļu presē jūs sakāt: “Mans patriotisms izpaužas kā rakstīšana par vēsturi.” Vai patriotisks vēsturnieks par savas zemes pagātni drīkst rakstīt tikai to, ar ko lepojas?

– Būt patriotam nozīmē spēt paskatīties patiesībai acīs. Viena no sarežģītākajām lietām šobrīd ir patiesības noskaidrošana par tiem ebrejiem, kas vācu okupācijas laikā centās slēpties laukos un mežos, taču tika noslepkavoti.

Poļu deheroizācijas piekritēji ir nodevuši atklātībā stāstus par poļu zemniekiem, kas holokausta laikā nogalināja ebrejus, kuri slēpās. Ir jautājums, vai viņi to darīja aiz bailēm no vāciešiem vai tādēļ, ka gribēja ebreju zeltu un vērtslietas, taču izceltas tiek tieši šo cilvēku noziedzīgās noslieces.

Pēc tik daudziem gadiem nevaram vairs noskaidrot, kāda īsti bija šo zemnieku motivācija, tāpēc šodien iespējams viņu darbības traktēt pēc saviem ieskatiem, piemēram, uzsverot kristīgo naidīgo attieksmi pret ebrejiem. Un tādēļ ateisti tagad saka: kā jūs, katoļi, kara laikā varējāt būt tik liekulīgi – no rīta iet kā svētie uz baznīcu, bet pēcpusdienā doties ebreju medībās? Tās ir ļoti sāpīgas apsūdzības.

Otra lieta, kuru kā savas politikas instrumentu izmanto kreisie, ir poļu partizāni – mežabrāļi. Daļu partizānu darbību kara laikā un arī pēc kara kreisie raksturo kā bandītismu, jo starpība starp pārtikas konfiscēšanu tāpēc, ka tā nepieciešama, un laupīšanu ir neliela. Ir vēl dzirdēts, ka partizānos gājuši sadisti, kam paticis nogalināt… Tātad par viņiem var rakstīt gan to, ka viņi bija bandīti, gan – ka krietni patrioti. Tas ir tāpat, kā Krievijā raksta par jūsu pēckara partizāniem. Tāpēc, aprakstot tos notikumus, jāskatās, kur ir zelta vidusceļš.

– Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš mēģina samierināt latviešus, kas Otrā pasaules kara laikā cīnījās dažādās frontes pusēs. Kādas Polijā ir nacionālās pretošanās kustības “Armia Krajowa” un komunistiskās “Armia Ludowa” veterānu attiecības?

– “Armia Ludowa” veterāni jau ir ļoti cienījamā vecumā, taču savulaik bijuši diezgan agresīvi… Bet ir viena atšķirība starp Latviju un Poliju. Pie jums ir runa par dažādās armijās dienējušo karavīru samierināšanu, bet pie mums pēc kara daudzi “Armia Ludowa” (“AL”) partizāni kļuva par drošības dienesta, saīsināti “UB” (“Urząd Bezpieczeństwa”), dalībniekiem.

Viņi veidoja šī dienesta pamatu. “AL” aģenti kara laikā nodeva gestapo daudzus sev nevēlamās “Armia Krajowa” (“AK”) biedrus. Viņi darbojās dzimtajās vietās un ar to bija “AK” ļoti bīstami. Rakstnieks Marcins Voļskis ir uzrakstījis “paralēlās vēstures” stila stāstu, kurā attēlo, cik maz pietrūcis, lai 1944. gadā “AL” provokators nodotu vāciešiem ziņas par “AK” gatavoto Varšavas sacelšanos. Un hipotēze par tāda plāna pastāvēšanu patiešām pastāv. Shēma bija šāda: “AL” komunisti īsi pirms sacelšanās izdod vāciešiem “AK” vadību; gestapo to arestē un izkauj; tad sacelšanos Varšavā sadarbībā ar sarkano armiju organizē “AL”; tā atbrīvo Varšavu. Bet pēc tam izplata leģendu, ka “AK” nemaz nevēlējusies cīnīties pret vāciešiem un vienīgais īstais pretvācu spēks bijusi komunistiskā “AL”, kam palīdzējusi “varonīgā sarkanā armija”. Ja tā notiktu, pat konservatīvi noskaņoti cilvēki tagad sacītu: “Lai ko arī neteiktu par “AL”, bet viņi vienīgie cīnījās, kamēr “AK” neko nedarīja vai uzturēja klusus sakarus ar vāciešiem.”

– Es pareizi sapratu, padomju atbalstītā “AL” sniedza slepenas ziņas vāciešiem?

– Jā! Līdzīgi kara laikā bija arī Baltkrievijā. Komunistu provokatori apzināti pieteicās vācu dienestā un norādīja gestapo tikai uz sev nevēlamiem, antikomunistiski noskaņotiem cilvēkiem, bet par savējiem klusēja. Viņi centās īstenot savus mērķus vācu rokām.

– Polijas–Krievijas vēsturnieku komisija tika dibināta jau 1987. gadā. Ar ko tā pēdējā laikā nodarbojas un kā vērtējat divpusējās komisijas darbu?

– (Nopūšas.) Visu laiku mēs dzirdam, ka viņiem “rit sarunas”. Visu laiku dzirdam, kā abu pušu komisiju vadītāji saka: “Par rezultātiem vēl agri spriest, taču dialogs attīstās…”

Mēs paši jau sākam smaidīt, ka tas ir tikai dialogs dialoga pēc. Komisijas poļu daļas priekšnieks profesors Adams Rotfelds, protams, ir ļoti cienījams cilvēks… Tomēr sarunas rit jau tik ilgi, ka man gribas izsaukties: “Labi. Bet kas no tā?”

Komisijas skatīto jautājumu loks ir ļoti plašs, taču spēle vienmēr ir viena un tā pati: Krievija saka: jā, temats ir ļoti interesants, to vajag pētīt; Polija teic: bet tad vajag jūsu dokumentus; noslēgumā parādās kāds zema ranga Krievijas ierēdnis, kas noplāta rokas: “Nav iespējams, nedrīkst…” Krievijas arhīvu pasaule ir pasaule, kas būtu jāapraksta fantastiem brāļiem Strugackiem.

October 3, 2012 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: