gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Brīvais kristietis

http://www.ir.lv/2010/12/22/brivais-kristietis

Anda Burve-Rozīte

Ekumenists Sandrs Rīga padomju laikos apvienoja kristīgi domājošos visā valstī, izveidoja totalitārā režīma uzstādījumus apdraudošu pagrīdes kustību un par to tika represēts un no 1984. līdz 1987.gadam, ieslodzīts psihiatriskajā slimnīcā Blagoveščenskā

Vienotība daudzveidībā bija jaunā mākslinieka un kristieša Sandra Rīgas devīze, kad viņš 1971.gada 13.oktobrī komunālajā dzīvoklī Rīgā sapulcēja līdzīgi domājošos no visas Padomju Savienības, lai pagrīdē dibinātu ekumenisko kustību (oikumenē sengrieķu valodā – apdzīvotā zeme). Ekumenu mērķi nebija politiski, viņi aicināja dažādu konfesiju ticīgos uz kopējiem evaņģēlija lasījumiem, lūgšanām. Ekumeni sāka izdot žurnālu Priziv par kristīgām tēmām. Tas pagrīdē iznāca no 1971. līdz 1984.gadam. Tagad izdevuma kopijas glabājas ASV Stenfordas Universitātes bibliotēkā.Pirms pievēršanās kristietībai pagājušā gadsimta 60.gados Sandrs Rīga bijis populārs bohēmiskajās aprindās, biežs viesis mākslinieku, dzejnieku iecienītajā, nu jau par leģendu kļuvušajā kafejnīcā Kaza.Sandra Rīgas ekumeniskās sarunas apmeklēja daudzi radoši cilvēki, disidenti, topošie garīdznieki. To vidū bija tagadējais katoļu arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, luterāņu arhibīskaps Jānis Vanags, disidente Lidija Lasmane-Doroņina. Arī mākslinieki, hipiji. Piecpadsmit gadus Sandrs Rīga nodzīvoja askēzē, atsakoties no dzīves baudām, pārvarot kārdinājumus. Uz ekumeniskām sanāksmēm cilvēki pulcējās gan Rīgā, gan pēcāk arī Maskavā, kur Sandrs nodzīvoja vairākus gadus.Par ideālistiskās filozofijas izplatīšanu Padomju Savienībā Sandrs Rīga tika apcietināts 1984.gadā. Viņam «noteica» diagnozi – latentā šizofrēnija – un nozīmēja piespiedu ārstēšanu līdz mūža galam Blagoveščenskas psihiatriskajā slimnīcā. Līdz ar Sandri Rīgu vajāti un apcientināti tika daudzi kristieši. Neviens no ekumeniskās grupas dalībniekiem neatteicās no saviem uzskatiem un nenodeva biedrus. Par Sandra Rīgas atbrīvošanu iestājās pāvests Jānis Pāvils II, Lielbritānijas premjerministre Mārgareta Tečere, ASV prezidents Ronalds Reigans un starptautiskas cilvēktiesību organizācijas. Sandrs Rīga tika atbrīvots 1987.gadā, sākoties pārmaiņu procesiem Padomju Savienībā.Tagad Sandrs dzīvo Rīgā, dēvē sevi par brīvo kristieti un saka: «Patiesība ir vienīgā īstā reliģija.» Janvārī iznāks grāmata Sandr Riga. Nonfiction, kurā apkopotas vēstures liecības, dokumentu kopijas un laikabiedru stāstījums par Sandri Rīgu un viņa izveidoto ekumenisko kustību.

Kas ir tas, kas Ziemassvētkos dzimst plastmasas silītē lielveikalos un parkos?
Visām tām lellītēm, protams, nav garīga satura, tā ir profanācija. Ko lai dara – kristieši paši bieži piekrituši, ka ideju šādi popularizē. Starp citu, lellītes pirmais ieviesa Asīzes Francisks. Viņš bija svētais un arī mākslinieks, un viņam ienāca prātā cilvēkiem uzskatāmi parādīt, kā Jēzus bērniņa dzimšana notika. Viņam piemita naivitāte, par ko Kristus teicis – esiet kā bērni. Viņš varēja putniem sludināt. Reiz viņš aizdomājās, uzdeva sev jautājumu: Francisk, varbūt laiks precēties? Itālijā tobrīd bija uzsnidzis sniegs, viņš uzvēla sniega sievieti, bērneļus un teica sev: padomā, Francisk, tagad tev par viņiem visiem jārūpējas! Nē, labāk neprecies…

Māksliniekam jābūt naivam. Ja viņš ir pārāk gudrs, zaudē spontānumu, svaigumu. Svētais Francisks bija tīrā spontanitāte. No viņa nevar iemācīties dogmatiku. Šis «grēks» – Jēzus dzimšanas stāsts, atveidots ar lellītēm – mūsu kultūrā no viņa saglabājies.

Džoto freskas viduslaikos lasīt neprotošajiem baznīcēniem palīdzēja izprast Bībeli viegli uztveramā veidā. Vai mūsdienās, neskatoties uz izglītības un kritiskās domāšanas ietekmi sabiedrībā, nav līdzīgi – apjūkot svēto rakstu līdzībās, cilvēki ilgojas pēc pavisam vienkārša skaidrojuma?
Es nedomāju, ka Kristum vajag šāda veida popularitāti, ko nosaka simtprocentīgi komerciāli nolūki. Profanēti skaidrojumi tomēr ved prom no būtības. Es jums izstāstīšu Ziemassvētku stāstiņu no savas bērnības. Bija kara laiks, mūsu mājās kūrās kamīns, bija izrotāta eglīte. Mamma teica – tūlīt nāks Ziemassvētku vecītis! Man drebēja sirds, es gaidīju. Viņš atnāca, sasveicinājās. Pavaicāja, vai vecākus esam klausījuši un uzvedušies labi. Vai dāvanas gribam? Jā! Bet es visu laiku skatījos uz vecīša kājām. Pēkšņi piegāju, pacēlu vecīša mēteļa malu un teicu: tas ir paps! Es redzēju svītroto uzvalku, tēva zeķes. Biju mazs zēns, bet kopš tā laika Ziemassvētku vecītim vairs neticu.

Patiesība prasa uzmanību, un jūs bijāt uzmanīgs.
Man vienmēr tā bijis – ja kāds sāk borēt, es aizdomājos, ko viņš ar to grib teikt. Mēs savā ekumenē vienmēr turējāmies pie tā, ka nevajag propagandēt. Kā teicis Marks Tvens, ja man nāk virsū ar reliģiju, es turu ciet kabatu, jo zinu, ka no tās vilks ārā. Par nožēlošanu, daudz kas no mācības vēstures gaitā ir sabradāts. Tomēr kristietība paliek. Baznīca, lai arī visu laiku šūpojas viļņos, neslīkst. Jo Dieva spēks, gars tur tomēr ir.

Par spīti iekšējām pretrunām un dažādiem vērtējumiem, ko kristīgā baznīca saņem, būtiskais paliek neskarts, to nav iespējams sabradāt?
Dievs ir viens. Cilvēki meklē Dievu, tikai dažādi to saprot. Viņi kāpj kalnā no dažādām pusēm. Jo augstāk kāpj, jo tuvāki cits citam. Grēks, ļaunums, vardarbība, nodevība mūs attālina no Dieva. Garīgie meklējumi, izpratne – tuvina. Noliegt nevajag, jo viss ir ceļš. Ceļš pie Dieva, kuram cilvēki devuši daudz vārdu, bet īsto vārdu neviens nezina. Ne velti jūdiem aizliegts izrunāt Dieva vārdu. Viņi drīkst teikt «Tas Vārds», nosaukt dažādus aspektus, kas Dievam piemīt – Elohim (augstākais spēks), Adonai (skolotājs), Elyon (Visaugstākais) un citus. Bet Dievu vārdā saukt – ne, jo tas ir svēts vārds.

Izrunājot tu profanē. Šā paša iemesla dēļ jūdaismā un islāmā nedrīkst būt attēlu. Tā ir zaimošana. Dievs ir noslēpums, kas nav izsakāms. Apofātiskā teoloģija visu laiku liek attālināties no jebkuriem priekšstatiem. Apustulis Jānis vēstījis: Dievu neviens nav redzējis. Un nevar redzēt, jo ārēji Dievs nav uztverams.

Bet kristīgā baznīca ir ārišķīga, tā ir bagāta un grezna.
Tā ir estētika, māksla. Radošā gara izpausme. Tas nav slikti.

Svētbildēm ir tikai estētiska vērtība?
Tās var atgādināt par Dievu. Palīdzēt koncentrēties. Ikona ir neredzamā redzamais tēls. Man renesanses mākslinieki ir vistuvākie, bet pareizticīgie saka: tā nav svētā māk­sla. Glezna kā tāda nevar būt svēta. Tāpat kā grāmata, tā ir tikai atveids. Var lasīt ne tikai evaņģēliju, bet Selmu Lāgerlēvu, Hansu Kristianu Andersenu – tur arī daudz kristietības. Kristus nebija pret mākslu, lai gan jūdiem baznīcā tā bija aizliegta.

Lielākajai daļai cilvēku ārējais vajadzīgs, bez tā viņi būtisko neuztver. Bībele ir vienās līdzībās, jo cilvēka prāts tā konstruēts, ka var tikai līdzībās mācību saprast. Dievs ir netverams. Tas ir mūsu izjūtās, gribā, ilgās, bet netverams.

Kāpēc jūs Dievu meklējāt tieši kristīgajā mācībā? Jūsu jaunībā radošajās aprindās bija populāri interesēties par budismu, jogu.
Mani vienmēr interesējusi būtība. Pirmais impulss nāca no Mahatmas Gandija, kurš gan nebija mistiķis, bet neatkarības cīnītājs. Man bija svarīgi pretoties padomju totalitārajam režīmam. Gandija grāmatā izlasīju, ka var pretoties nevardarbīgi. Daudzi to uzskatīja par pasīvu pretošanās veidu, bet, ja tu nesit pa ģīmi otram, tas jau nenozīmē, ka nepretojies. No Gandija iedvesmojies arī Mārtins Luters Kings, bet pats Gandijs iedvesmojies no Ļeva Tolstoja. Visu laiku cilvēcei iet cauri patiesības meklējumu ceļš, izcilie prāti saglabā šo stafeti. No Mozus līdz Kristum, no Svētā Franciska līdz pat mūsdienām. Dailalama, kad atbrauca uz Rīgu, teica, ka nevienu negrib pārmācīt. Esiet kristieši, viņš teica. Arī mana pozīcija ir tāda, ka patiesība ir īstā reliģija.

Kad dibinājām ekumenisko kustību, svētajam tēvam Aleksandram Meņam vaicāja, vai ekumeņi nebūs slikti pareizticīgie, tādi indiferenti? Nē, viņš teica, viņi kļūs labāki pareizticīgie. Jo arī pareizticība meklē Dievu tā neierobežotībā. Mani uzrunā viss, kas apliecina patiesības meklējumus. Ja ateists stāsta, ka divreiz divi ir četri, es nesaku, ka tā nav. Jo tā ir. Daudzi [kristieši] uzskata, ka pēc nāves dalailama ies ellē, jo nav kristīts. Līdzīgas domas bija Svētajam Augustīnam, kurš bija plaši domājošs, platoniķis. Viņš teica: Platons – lielisks filozofs, bet žēl, ka nav kristīts. Pēc nāves viņš ies ellē, mēs nesatiksimies. Re, viņš mīlēja Platonu, bet tā uzskatīja. Man tuvāki ir Kristus vārdi, kurš teicis – ja atnāks pie manis tie, kuri nav ticējuši, bet darījuši labu, es viņus pieņemšu.

Ko pārpilnajās baznīcās Ziemassvētku laikā cilvēki meklē?
Es pats uz dievkalpojumiem eju, bet neesmu nevienā draudzē. Dažreiz baznīckungi teic, ka sabiedrībā iestājies pagrimums, cilvēki nenāk uz baznīcu. Būtībā kristīgā baznīca nav ierobežota ar celtnēm vai draudzēm. Zinu, ka šim uzskatam ir daudz atbalstītāju, bet daudz arī naidnieku ortodoksālu, fundamentālu kristiešu vidū. Šī pozīcija – ekumenisms – izsit pamatus zem kājām, neļauj turēt monopolu. Ekumenisms rāda, ka nevienam nav priekšrocību Dieva acīs, nevienam nav lielākas vai mazākas varas. Visi ir vienlīdzīgi savā ceļā. Tas ir ļoti delikāts jautājums, ļoti viegli aizvainot, bet man personīgi nav problēmu būt brīvajam kristietim un tajā pašā laikā cienīt Romas katoļu baznīcu, luterisko baznīcu, baptistu baznīcu, pareizticīgo baznīcu. Esmu sastapis lieliskus cilvēkus katrā konfesijā. Jo ilgāk es dzīvoju, jo mazāk vispārinu. Ak, tie ebreji! Ak, tie krievi! Ak, tie katoļi! Ak, tās sievietes! Tā nevar teikt. Ir jāskatās uz personību. Jāvērtē individuāli.

Kāpēc jūs esat kristietis?
Ja nepazītu Kristu, es nevarētu pieņemt kristietību vienkārši kā reliģiju tikai tāpēc, ka būt kristietim ir jauki. Esmu pieņēmis kristietību reizēm pat pretojoties, jo Kristus no cilvēka prasa, kā sākumā liekas, pat par daudz. Liekas – vai viņš traks? Sava laika vēstures kontekstā viņš bija tīrā piedauzība. Latīniski – skandāls. Viņš cēla trauksmi sabiedrībā. Ja padomā, jūdiem tas bija kā murgs. Viņš saka: kas nedzers manas asinis un neēdīs manu miesu… Bet jūdiem asinis aizliegtas, viņi tās notecina, pirms gaļu ēd. Pēkšņi atnāk viens un tā saka. Viņš to saka kā līdzību, lai pamodinātu, atgrieztu cilvēkus garīgumā. Par Jeruzalemes templi Kristus saka: es to nojaukšu un trīs dienās uzcelšu! Mūsdienu tehnoloģiju vidē to varētu iedomāties, bet Kristus laikā tas skanēja vienkārši neticami. Taču šeit ir piebilde: viņš runā nevis par telpu, bet par sevi un cilvēkiem. Tas templis, kas visu laiku jānojauc un jāceļ no jauna, ir cilvēks pats.

Jums jaunībā gājis gluži kā Svētajam Augustīnam – bijāt aizrautīgs bohēmists. Vai šī pieredze palīdzējusi, vai drīzāk traucējusi garīgos meklējumos?
Tā ir rakstura iezīme – man nekad nav paticis, ka mani māca. Mammu bērnībā neklausīju, skolā neklausīju. Tāds pretestības spēks. Arī mūsu ekumenisma grupā es nekad nebiju skolotājs. Mums nebija tāda jēdziena – gans un aitas. Mani vienmēr interesēja dialogs. Saprast otru un, ja kaut ko pateikt, tad neuzbāzīgi un nestrostējot.

Spītība man ir. Tā palīdz savu ceļu iet un nepadoties. Nekad nedrīkst zaudēt pašcieņu. Mums ekumenisma grupā svarīgs bija bruņnieciskums. Nenodot, nepadoties, lai kas arī notiktu – arī tad, kad mani apcietināja, ievietoja psihiatriskajā slimnīcā un sāka «ārstēt» ar neiroleptiķiem. Es biju kā zāle, kā tārps. Domāju – gulēšu un gaidīšu. Gan jau kaut kas mainīsies. Gulēju gadu, divus. Ilgi. Caurām dienām rokas uz krūtīm sakrustojis. Sanitārs pa lodziņu sauca: Riga, ti živ? Saku: a što? Viņš: ja dumal, što umer, ļežiš kak pokoiņik*! Mans stāvoklis nebija lūgšanas vai meditācija. Tā bija prostrācija vairāku gadu garumā. Tā laikam jūtas zivis, kad ūdenī iesalst.

Augšāmcelšanos jūs savā dzīvē reāli esat piedzīvojis.
Vislielākās bailes un vislielākā laime savā būtībā ir līdzīgas. Tu uz brīdi it kā zaudē prātu. Kad [1987.gadā] mamma ar radiem atbrauca uz psihiatrisko slimnīcu man pakaļ, gribēja vest mājās kafiju dzert, es vēlējos vienatnē izmest līkumu pa ielām. Aizmirsties. Trīsarpus gadu nekur nebiju bijis viens bez uzraudzības. Atceros, kā gāju līdz Daugavmalai. Dikti saberzu kāju, jo kurpes bija jaunas.

Vai izprotat ārstu, kurš jums uzstādīja melīgu diagnozi, parakstīja zāles, – kā iespējams kaut kas tik necilvēcīgs, zemisks?
Mediķi psihiatriskajā slimnīcā, kur mani ievietoja, vispirms bija VDK virsnieki. Viņu psiholoģija bija tāda: slimnieki no Maskavas atsūtīti, Maskava labāk zina. Ārstēt bija pienākums. Viņi bija izpildītāji. Viņiem deva pavēli ārstēt intensīvi, un viņi ārstēja intensīvi, uz pacienta stāvokli neskatoties.

No kurienes pasaulē ļaunums?
Draugs, ir teorija pelēka, vien dzīves koks ir mūžam zaļš, teicis Gēte. Teorija ir teorija. Uz dzīvo dzīvi jāskatās. Svētie no visām konfesijām, visi labas gribas cilvēki ir pasaules gaisma, uguntiņas cilvēces ceļā. Un arī ārdošie spēki pastāv. Ļaunuma būtību es neizprotu, bet dēmoniski spēki ir. Tie ir katrā cilvēkā. Tikai jautājums – ko mēs katrs ar tiem iesākam.

Nīčes teiciens «Dievs ir miris» man bieži uzpeld, kad redzu blējošus kristiešus – aizvainotus, sakniebtām lūpām vienmēr uz citiem skatāmies. Pēc jums nevar redzēt, ka esat glābti, – tā atkal Nīče. Tas ir būtiski. Ja tu esi godīgs, cēlsirdīgs, laipns, tu iedvesmo citus. Ir cilvēki, kuri spēj nevis ieborēt, bet aizraut. Tā ir patiesā kristietība.

Ar ko atšķiras vienkārši labs cilvēks no ticīgā?
Sirdsapziņas balss cilvēkā ir Dieva balss. Var apmeklēt baznīcu, izpildīt visus rituālus, ziedot baznīcai artavu, bet rīkoties kā bezdievis. Un var teikt – es Dievam neticu -, bet rīkoties vienmēr pēc sirdsapziņas. Ar sirdsapziņu apveltīts neticīgais dzīvo bez cerības, viņš mazliet staigā kā ezītis miglā – maldās, tomēr virzās uz priekšu. Man godīgs cilvēks neatkarīgi no viņa ticības ir tuvāks nekā farizejs jeb liekulis.

Kāpēc daudzi gudri, izglītoti un sirdī labi cilvēki pret kristietību izturas kritiski?
Par nožēlošanu, baznīcas vēsture ir ļoti sarežģīta. Cilvēkam, kurš to nav izpētījis līdz dziļumiem un skatās virspusēji, liekas – tā ir banda, kas mēģina uzmākties ar savām idejām. Visur ir politika. Kristietībā, arī budismā, ja ieskatāmies.

Kristieši ir atbaidījuši labas gribas cilvēkus ar politiku. Viduslaikos tu nekur nevarēji dēties: ja tevis nebija baznīcā, tevi izstūma no sabiedrības. Līdz ar to pēc reformācijas, kad radās brīvība, cilvēki izdarīja izvēli. Tas ir tikai normāli. Nevajag baidīties meklēt jaunus ceļus. Noriet daži baznīcas institūti, bet garīgie meklējumi turpinās.

Kā skaidrojat neseno skandālu, kad luteriskajā Doma baznīcā amatā iesvētīja katoļu arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču? Daudzi ticīgie to nevarēja pieņemt.
Mēs esam tik šaursirdīgi. To pat nevar saukt par fundamentālismu. Tā ir aprobežotība. Mācītājs Juris Rubenis uzraksta par kristīgo meditāciju, un viņam brūk virsū. Domā, ka viņš nedrīkst meditēt, ja ir ortodoksāls luterānis.

Kāpēc cilvēkos tāda pretestība brīvībai uz Dievu?
Varbūt tāpēc, ka ilgi esam bijuši kalpi un nevaram tikt no kalpības prom. Gribam turēties pie priekšniekiem un priekšstatiem. Tajā ir arī liels egoisms un savtīgums – visu tikai sev, savai ģimenei, savai kompānijai. Tā mūžīgā konkurence.

Kad dalailama brauca uz Rīgu, gribēju noorganizēt ekumenisku tikšanos. Vērsos pie Jāņa Pujata, Jāņa Vanaga. Arhibīskaps Vanags teica: būtu ar mieru tādēļ, ka Tibetai līdzīgs liktenis Latvijai. Kardināls Pujats teica: ko tad mēs ar bezdievjiem meditēsim? Es liku priekšā ieiet Doma baznīcā un kopā vienkārši paklusēt. Par budismu gan Pujatam varētu būt taisnība. Kad Budam jautāts, vai Dievs ir, viņš atbildējis – kam ir, kam nav. Kristus līdzīgi teicis – Dievu neviens nav redzējis.

Minējāt mūžīgo konkurenci. Uz ko?
Uz Dievu. Katrs grib viņu sev, jo tad viņu citi klausīs. Daudzi ir baznīcā, lai turētu varu pār citiem ar Dieva vārdu uz lūpām. Kādreiz stājās partijā, tagad baznīcā. Krievijā daudzi čekisti un poļitruki tagad baznīcā par priesteriem kļuvuši. Svētais Serafims iecelts par raķešu patronu, jo Sarovas apgabalā, kur viņš kādreiz dzīvojis, ir militārais poligons. Nedomājiet, ka es to saceru. Tā tas notiek.

Reiz vaicāju kādam mūkam, vai ir iespējams garīgs ceļš bez priekšrakstiem un rituāliem. Viņš atbildēja: tas ir kā būt putniņam uz zara, kurš katru dienu klana galvu, uzskatīdams to par ceļu pie Dieva. Ar to viņš gribēja teikt, ka izpratne par Dievu jeb būtisko ārpus tradīcijas nav iespējama. Vai jūs piekristu?
Mūkam ir taisnība no viņa garīgās tradīcijas viedokļa, un putniņam arī taisnība. Putniņš skaisti dzied, Dievs ir viņā.

Kas ir debesu valstība?
Miers ar sevi, vienalga – vai sēdi cietumā, vai tronī. Debesu valstība nav tikai pēc nāves. Tā ir te – uz zemes. Tagad.

* Rīga, tu esi dzīvs? – A kas? – Es domāju, ka miris, guli kā nelaiķis – krievu val.

Sandrs Rīga
Dzimis 1939.gadā
Mācījies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā
Jaunību pavadījis kā bohēmists
Strādājis par mākslinieku – noformētāju Maskavā
Studējis filozofiju Maskavā
Izveidojis ekumenisko kustību Padomju Savienībā 1971.gadā
Kopā ar domubiedriem no 1971. līdz 1984.gadam izdevis kristīgu žurnālu Priziv
Represēts, no 1984. līdz 1987.gadam
ieslodzīts psihiatriskajā slimnīcā Blagoveščenskā
Pēc atbrīvošanas atsācis darbu ekumeniskajā kustībā, ticies ar pasaules ekumenu līderiem, saņēmis svētību no pāvesta Jāņa Pāvila II

October 5, 2012 - Posted by | nepakļaušanās, pretošanās, REPRESĒTIE

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: