gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Vēsturnieka atbildība par vēsturi: nacionālo identitāti konstituējošais aspekts

Vēsturē ir folklorizējušies teicieni: “No vēstures jāmācās”, “Kas valda pagātni, tas valda tagadni (nākotni)” u. tml. Visbiežāk tie netiek dziļāk analizēti. Šis referāts vēlas ieskicēt to būtisko nozīmi saistībā ar vēsturnieka ētiku.

Vēsturnieka darbs ir ne tikai pētniecība per se, bet tas arī būtiski ietekmē nācijas paštēlu, identitāti, tāpēc vēsturniekam līdzās akadēmiskajai ir arī īpaša ētiskā slodze, jo vēsture ir mūsu cilvēcības atskaites punkts. Jebkura atskaite ir piesaiste, samērojamība, attiecība. Morālas atskaites gadījumā tā kļūst par atbildību.

I Pagātnes un tagadnes saikne

Pagātne ir būtiski saistīta ar tagadni. Vēsture ir nozīmīgs kolektīvās identitātes avots. Uz jautājumu “Kas mēs esam?” ir iespējams atbildēt, vispirms atbildot uz jautājumu “No kurienes mēs nākam?”.

Subjekta pašapziņai (tagadne) ir būtiska saikne ar atmiņu (vēsture), jo tikai atmiņa nodrošina kontinuitātes apziņu. Īpaši nozīmīgi tas ir kolektīvās identitātes gadījumā. Kolektīvā atmiņa nav homogēna, bet ļoti strukturēta. Vēsture ir kas vairāk par skaitļiem un datiem. Tā vispirms ir par cilvēkiem, par to, kas viņiem ir svarīgs, par to, ko viņi mīl, ienīst, ko gatavi ziedot vai spiesti upurēt. Šādu vēsturi mēs rakstām katrs sevī, ar to, ko notikušais mums katram nozīmē kā cilvēkam, latvietim un Latvijas pilsonim. To rakstām ne tikai uz papīra, bet arī savā sirdsapziņā. Tāpēc kolektīvās identitāti veidojošiem, uzturošiem, aizstāvošiem akcentiem ir būtiska nozīme. Kopīga vēsturiskā pieredze kā cīņa par kopīgām vērtībām ir viens no būtiskajiem nāciju veidojošajiem aspektiem. Uldis Ģērmanis (1915-1997) to kopsavelk šādi: “Latviešu tauta cieta lielus zaudējumus gadu simteņu ilgajās cīņās, bet viņa nepadevās un izturēja. Tāpēc ir gods būt par šīs tautas locekli. Mūsu uzdevums .. ir cīnīties par mūsu tautas pastāvēšanu un viņas tiesībām. Šī cīņa ir mūsu laime, jo dod mērķi mūsu dzīvei. Nelaimīgi ir cilvēki, kam nav šādu lielāku mērķu.”

Pagātne ir principiāli nemaināma, tas sniedz identitātei un tās apziņai stabilitāti mainīgajā laiktelpā. A. Čaks “Mūžības skartajos” šo saistību starp pagātni, tagadni un nākotni tautas identitātē parāda kā spēku, kas spēj piedalīties un pārsniegt tagadnes spēka rezerves:

“Un, kad jūs kritīsiet, dzīvie, ..
mēs, mirušie, celsimies otrreiz
un stāsimies jūsu vietā.”

Vēsture noenkuro mūs savā nemaināmībā. Mēs lielā mērā dzīvojam uz pagātnes rēķina, no tās smeļoties lieluma, dižuma, izcilības u. c. vērtību paraugus. Tieši vērtību dēļ vēsturei ir ne tikai informatīva, bet transformatīva, tautas identitāti konstituējoša funkcija: “Pietiek atņemt tautai tās varoņu kultu, lai tai atņemtu uzticību sev, ticību nākotnei un to pakļautu neatvairāmai bojā ejai; jo varoņu kults ir viens no tautas dziļākiem dzīvības avotiem.” Tāpēc vēsture ir nācijas milzīgs garīgi morālo spēku veidojošs potenciāls, kuru katrai nākamajai paaudzei ir iespēja un pienākums aktualizēt, lai nodrošinātu ilgstamību savā laiktelpā.

Vēsture tās kolektīvās identitātes veidošanas būtiskā iespaida dēļ ir iesaistīta kā arguments arī kolektīvo identitāti iespaidojošos notikumos tagadnē, jo, lai arī vēsture kā pagājība ir nemaināma, tās uztvere gan. Tāpēc vēsture nespēj būt “tikai vēsture”, bet vienmēr tiek izmantota nemitīgajā “karā par vēsturi” (John Keegan). Attiecībā uz mums tas nozīmē, ka, tā kā mums joprojām ir svarīgas tās vērtības, par ko savulaik cīnījās mūsu tautieši, un tā kā ģeopolitiskā attieksme no austrumiem principā palikusi tā pati – impēriski šovinistiskā, tad, redzot šodienas propagandas kara reālijas, jāsecina, ka beigusies tikai militārā, ne principu un vērtību cīņa. Tā nav nejaušība, bet likumsakarība.

II Vēsturnieka atbildība par pētīšanas procesu

Vēstures pētniecība būtiski iesākas vēl pirms paša pētījuma, pētniekam ieņemot apzinātu vai līdz galam neapzinātu pieņemošu vai noraidošu attieksmi pret patiesību kā vērtību. Patiesība pēc savas būtības ir invarianta, tai attiecībā pret pētnieku ir pārpersonisks raksturs un autoritāte. Patiesībai ir eksistenciāls raksturs, tādēļ tā uzrunā pētnieku kā personību, viņa sirdsapziņu, tādēļ tai ir nozīmīga ētiska funkcija. Izvēle starp patiesību un patiku, kas pieder pie katra cilvēka ētiskajām pamatizvēlēm, veido personības ētiskos atribūtus. Piederība, vai ne-piederība patiesībai aktualizējas brīdī, kad cilvēkam palikšana patiesībā nozīmē nepieciešamību no kaut kā atteikties vai kaut ko zaudēt. Tas var nozīmēt kaut ko neiegūt vai kaut ko zaudēt (karjera, izdzīvošana, komforts, drošība). Šī pamatizvēle iniciē patiesības centrtieces vai centrbēdzes spēku. U. Ģērmanis, analizējot latviešu kolaborācijas vēsturi, secina: “Jebkāda aktīva kolaborācija ar .. okupācijas režīmiem ir bīstama un kaitīga. Tā sagādā mums liekus zaudējumus, tā pazemo, kompromitē un demoralizē cilvēkus. Un tāpēc tā jau principā noraidāma.” Tā kā patiesībai ir ekskluzīvs raksturs, cilvēks nevar tai palikt piederošs daļēji, tad jebkurš apzināts kompromiss izraisa graujošu ietekmi gan uz personību, gan profesionālo kredibilitāti.

Vēsturnieks vispirms ir atbildīgs par pētnieciskā procesa korektu norisi, proti, par tā zinātniskās procedūras ievērošanu. Tā mērķis ir godīgs (iespējami), nevis objektīvs (neiespējami) pētījums. Tas nozīmē vispirms apzināties savu nosacītību. Kā sacīja vācu filosofs Vilhelms Diltejs (Dilthey, 1833–1911): “Pirmais vēstures zinātnes nosacījums ir sastopams faktā, ka es pats esmu vēsturiska būtne, ka tas, kurš pēta vēsturi, ir tas pats, kurš veido vēsturi.” Kā vienu no intelektuālās procedūras komplektiem var izmantot “Kritiskās domāšanas” skolas pārstāvja Ričarda Pola (Richard Paul) izvirzītos universālos intelektuālos standartus, t. s. “kritiskās domāšanas apli” un zinātniskā prāta atribūtus. Šajā procedūrā intelektuālie standarti – 1) skaidrība, 2) precizitāte, 3) nozīmīgums, 4) atbilstība, 5) dziļums, 6) loģiskums, 7) jēga, 8) plašums, 9) objektivitāte – tiek attiecināti uz katru no kritiskās domāšanas apļa elementiem: 1) mērķis, 2) jautājums, 3) atskaites punkts, 4) premisas, 5) idejas, 6) informācija, 7) interpretācija, 8) rezultāti, sekas.

Pētniecības procesā personības ētiskie atribūti pārveidojas zinātniskā prāta atribūtos: 1) intelektuālā pazemība, 2) intelektuālā neatlaidība, 3) intelektuālā autonomija, 4) uzticība intelektam, 5) intelektuālā godprātība, 6) intelektuālā empātija, 7) intelektuālā drosme. Ja šī akadēmiskā procedūra tiek veikta godprātīgi, tā vismaz kaut kādā mērā nodrošina pētījuma pareizību, jo zinātniskā prāta atribūti darbojas kā pētījuma patiesuma subjektīvais garants.

III Vēsturnieka atbildība par pētījuma gala rezultātu

Pētījumā nozīmīgākā ir secinājumu daļa, “sausais atlikums”. Tam jāspēj atbildēt uz jēgas jautājumu: “Nu un tad?” (“Nu un tad, ka tā notika?”, “Kādi secinājumi no notikušā jāizdara?” “Kā bijušais nosaka mūsu identitāti?” u. tml). Karls Jaspers (Karl Jaspers, 1883–1969) sacīja: “Kas es esmu, es mācījos no vēstures spoguļa.”

1936.14.01. likumā par Latvijas vēstures institūtu (LVI) teikts: “tā .. uzdevums ir latviešu un vispārīgās vēstures notikumu un parādību pētīšana un noskaidrošana nacionālisma un patiesības garā.” LVI uzdevumu šodien var izteikt – kalpošana tautai kā vēstures subjektam, jo nacionālisms ir nācijas pašapziņas forma. Tā ir izpratne par sevi kā kolektīvu vienību, kas apdzīvo konkrētu teritoriju, kurai piemīt kopēja valoda, kultūra un to vieno kopēja vēsturiskā pieredze.

Par nacionālismu kā nepieciešamu tautas pašapziņas formu Tadeušs Puisāns (1918–2006) saka: “Latviešiem nav jākaunas no sava nacionālisma. Tas nav ne mesiānisks, ne imperiālistisks, salīdzinājumā ar lielo tautu nacionālistiskām tendencēm. Latviešu nacionālisms ir izveidojies, lai tauta aizstāvētu pati sevi pret uzbrukumiem no ārpuses, kuru nekad nav trūcis. Bez nacionālas apziņas nevar būt tauta, tas var būt tikai cilvēku bars. Latvijas vēstures masīvajās grāmatās šis tautiskā gara aspekts nav uzsvērts, atstājot visas tautas garīgo orientāciju, tā sakot, gaisā karājoties. Latviešu nacionālisms ir rietumniecisks savā izaugsmē un kā galvenais faktors tas pagrieza tautas garīgo seju prom no Austrumiem un pievienoja Rietumiem. Līdz ar to latvietim par to ir jārunā, lai tas varētu saprast pats sevi un likt saprast sevi arī citiem.”

Vēsture ir ne tikai bijušā izziņas krātuve, bet arī identitātes avots. Tāpēc pārdomu vērti ir Lindas Kaljundi un Kaspara Kļaviņa vārdi, runājot par Livonijas Indriķa hronikas lomu mūsu tautas identitātes izveidē: “Nav skaidra un viegla ceļa kā izvairīties no identitātes, kas rodas no nolieguma, .. balstoties uz neērtu kolonizētāja un kolonizētā perspektīvu vienību, kā arī uz sagrozošu kolonizatora diskursa pieņemšanu.” Ar Indriķi iesākas “svešās” identitātes uzspiešana mums. Tāpēc mūsu pašapziņa vēsturiski veidojās, no vienas puses – cenšoties atbrīvoties no “svešo” identitāšu aizbildnieciskuma (un zināmā mērā tāda tā turpinās joprojām), no otras – savu identitāti formulējot pozitīvi – mērķtiecīgi un kompetenti.

Vēsture ir apjēgta pagājība, t. i., tai tikuši uzdoti eksistenciāli (piem., klasiskie filosofiskās antropoloģijas) jautājumi un iegūtas identitātei nozīmīgas atbildes.

Vēsturē ir ne tikai mainīgie lielumi, bet arī invarianti, būtiskākais no tiem – cilvēka daba. Tātad, tie paši motīvi nosaka cilvēces rīcību tās pastāvēšanas vēsturē. To apzinoties, ir iespējams mācīties no vēstures. U. Ģērmanis par latviešu 20. gadsimta vēstures pieredzi secina: “Gan krievi, gan vācieši kā jau imperiālisti centušies mūs brutāli un nesaudzīgi izmantot saviem bieži vien nešķīstiem pasākumiem. .. Secinājums ..: visiem spēkiem vairīties ļaut svešiem kungiem mūs izmantot svešu mērķu labā. Arī ar pasaules lāpīšanu un cilvēces glābšanu mums nav jānodarbojas, bet jākoncentrē visi atlikušie spēki savas tautas un sabiedrības mērķiem un interesēm (charity begins at home). Mēs pārāk bieži esam bijuši dažādu pavēļu un rīkojumu izpildītāji un izdarītāji (sekmīgi un efektīvi), bet pārāk maz domātāji un plānotāji. .. Secinājums: vairāk plānot, aplēst, pārdomāt un organizēt, lai ar minimāliem spēkiem panāktu maksimālu efektu. .. Mūsu spēks nav un nevar būt kvantitātē, tāpēc tam jābūt un jāizpaužas kvalitātē. .. Pamatīgi un sistemātiski mums jāpētī ienaidnieka taktika un metodes, lai varētu rīkoties tā, kā to prasa aktuālais moments. Mums ir jāatbrīvojas no lētticības un vientiesības .. Un mums reiz jāiemācās visas lietas .. izvērtēt no latviešu, nevis “svešo, gudro kungu” viedokļa.”

Apkopojot tikai vienas nacionālās pretestības grupas “Kursa” pieredzi, secinām:

1. par savu brīvību latviešiem ir nācies cīnīties katrā paaudzē, tāpēc būtiska ir pretestības stafetes tālāk sniegšana;
2. Dzimtenes mīlestības mērvienība ir upuris tās labā;
3. Dzimtene ir tās pilsoņu sirdsapziņas jautājums;
4. cīņas motīvu patiesums ir pārpersoniska rakstura, nereti balstīts Dievatziņā;
5. katrs pretestībai un cīņai nestais upuris ir pienesums uzvarai;
6. taisnība uzvar, bet tas notiek caur konkrētiem cīnītājiem.

Tiktāl par pētījuma tiešajiem rezultātiem – secinājumiem. Bez tiem ir arī sekas, kas ir pētījuma tālākais iespaids uz tautai nozīmīgiem jautājumiem un pētnieka paša sirdsapziņu. Pētījumu rezultāti – zinātniskie atklājumi, lappušu skaits, realizētie projekti, saņemtais honorārs – ir pārejoši, bet sekas ir daudz ilglaicīgākas vai nepārejošas, ar tām pētniekam var nākties dzīvot līdz mūža beigām.

Secinājumi

Vēsture bez ētikas var izrādīties pašmērķīga, tautai kā kolektīvās identitātes nesējai nevajadzīga, bet to konstruktīva sadarbība var dot būtiskus rezultātus nācijas pašapziņas izaugsmē. Vēsturnieka ētiskā atbildība patiesības, savas personiskās un akadēmiskās sirdsapziņas, kā arī tautas priekšā ir nozīmīga, jo viņš lielā mērā faktiski veido tautas paštēlu, pašapziņu.

Vērojot šī brīža Latvijas pamatnācijas identitāti veidojošos procesus, jāsaka, ka mūsu vēsturnieku iesaiste tajos ir kompetenta, bet vēl nepietiekami operatīva un intensīva. Šodien, latviešu nācijas apdraudētības apstākļos, ir nepieciešama daudz enerģiskāka un aktīvāka vēsturnieku līdzdaļa. Un viņiem ir, ko mums teikt. Ne velti Mārtiņs Luters (Luther, 1483–1546) savulaik sacīja: “Vēsturnieki .. ir visderīgākie cilvēki un labākie skolotāji, tā ka neviens nevar tos pietiekami godāt, slavēt un tiem pateikties.”

November 9, 2012 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: