gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Padomju medaļas viena puse


Ritvars Jansons, Dr. hist. , Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks, LA

Latvijā padomju ikdienas izpēte ir sākusies. Pie lasītājiem nesen nonāca vēsturnieka Jura Pavloviča grāmata “Padomju Latvijas ikdiena”. Autors atzīst, ka grāmatu rakstījis, apkopojot viņam pieejamos faktus un tā nepretendējot uz zinātniskumu. Tā šis darbs arī jāvērtē.

Grāmatā “Padomju Latvijas ikdiena” katrs var atrast kaut ko sev derīgu. Paaudze, kas padomju laikus nav pieredzējusi, – interesantas detaļas par tālaika sadzīvi. Bijušajiem kompartijas nomenklatūristiem un blata (ar pazīšanos nodrošinātām) personām grāmata uzjundīs nostalģiju pēc “labajiem padomju laikiem”. Cilvēki, kuri padomju okupācijas laikus izbaudījuši līdz mielēm, nonāks pie atziņas, ka valsts neatkarību un latviešu pašcieņu nevar aizstāt ar lētu desu un labi, ka šie laiki ir pagājuši uz neatgriešanos.

Detalizēts 
sadzīves apraksts

Par grāmatas autora stiprāko pusi jāuzskata detalizētais sadzīves apraksts: ko noteiktos padomju okupācijas laika posmos iedzīvotāji ēda, dzēra, valkāja, kādas bija cenas veikalos, kādas – izklaides iespējas. Šo materiālu lieliski papildina grāmatā publicētās to gadu fotogrāfijas.

Cits jautājums: ko šajā laikā iedzīvotāji juta un domāja, ar kādām izjūtām uztvēra vēl neseno Latvijas neatkarības zaudēšanu un okupācijas varas arvien dziļāku iespiešanos visās dzīves jomās, kolektivizāciju, sovjetizāciju, rusifikāciju, deportācijas.

Tiesa, autors paziņo, ka apzināti no šiem jautājumiem distancējies, tomēr daži J. Pavloviča izteiktie apgalvojumi šķiet apšaubāmi. Piemēram, apgalvojums, ka “pēc Staļina nāves dzīve Padomju Savienībā ar katru gadu kļuva aizvien brīvāka, līdz 70. gados iespēju tikt arestētam par politiskām runām kļuva mazāk nekā Buša administrācijas laikā ASV”. Vai patiesi tā bija? Pēc 1975. gada Eiropas drošības un sadarbības apspriedes, kuras noslēguma dokumentu parakstīja arī PSRS, cilvēktiesību situācija PSRS nedaudz uzlabojās. Īsu brīdi režīms pat netraucēti ļāva darboties oficiāli neatzītām cilvēktiesību aizsardzības grupām.

Taču statistika nemelo: 70. gados LPSR Valsts drošības komiteja (VDK) politiskos un ekonomiskos noziegumos apsūdzēja 146 cilvēkus. Lielāko daļu no viņiem notiesāja. Viņu skaitā – arī Latvijas kultūrvēstures objektu apzinātāju Žani Skudru, kura darbība 1978. gadā tika novērtēta kā spiegošana ASV labā, un Jurģi Skulmi. To, kā tika safabricēta J. Skulmes tā sauktā pretpadomju aģitācijas lieta, savā grāmatā jau aprakstījis Andris Grūtups. Jāmin arī prokuratūras savītā apsūdzība Lidijai Lasmanei, kuras galvenais “noziegums” bija Krievijas disidenta Andreja Amaļrika manuskripta “Vai PSRS pastāvēs līdz 1984. gadam?” izplatīšana. Par politisko pārliecību septiņdesmitajos tika ieslodzīti arī daudzi citi.

80. gadu sākumā PSRS gatavojās trešajam pasaules karam un “tīrīja” aizmuguri. Gunārs Astra, Gunārs Freimanis, Lidija Lasmane, Ints Cālītis, Jānis Rožkalns, Jānis Vēveris, Ģederts Melngailis, Linards Grantiņš, Rolands Silaraups un citi VDK “stūra mājā” apsūdzētie un notiesātie tur “ciemojās” no 80. gadu sākuma līdz pat 1988. gadam.

Var, protams, teorētiski salīdzināt 70. gadu dzīvi padomju Latvijā ar Dž. Buša administrācijas laiku ASV, kad teroristi sagrāva Biznesa centru un daļu Pentagona. Tikai tad arī jāprognozē, cik masīvas represijas sāktos pret latviešiem, ja, piemēram, būtu tikusi uzspridzināta Latvijas komunistu partijas Centrālā komiteja ar visiem tās locekļiem.

Spriedze nesākās 
tikai 70. gados

Vienkāršots arī J. Pavloviča uzskats, ka 70. gados VDK Latvijā māk
slīgi uzkurinājusi etniskas konfrontācijas. Etniskā spriedze nebija īpašs šā posma fenomens. Tai bija daudz dziļāki cēloņi – Latvijai uzspiestā militarizācija un masveida migrantu ieplūdināšana, rusifikācija un krievu tautas kā atbrīvotājas un kultūras nesējas propagandēšana oficiālajā ideoloģijā.

Pētot Latvijas kompartijas dokumentus, redzams, ka etniskā spriedze saasinājās 1945. gadā visu dzīves jomu sovjetizācijas rezultātā. Līdz 80. gadu beigām komunistu partija Valsts drošības komitejai lika cīnīties ar latviešu buržuāziskā nacionālisma izpausmēm un pārmeta čekistiem par šīs cīņas neefektivitāti.

Tādēļ nav ticami, ka VDK būtu veikusi plašas operācijas etniskās spriedzes saasināšanai jeb, kā apgalvo J. Pavlovičs, “Andropova ļaudis iesēja to indīgo sēklu, kas izauga par Latvijas etnisko radikāļu kustībām piecpadsmit gadus vēlāk”.

Būtu absurdi VDK piedēvēt cilvēktiesību grupas “Helsinki-86”, Vides aizsardzības kluba vai Latvijas Nacionālās neatkarības kustības veidošanu ar savas aģentūras palīdzību. Tautas aktivitāte 80. gadu beigās bija tik liela, ka dažu VDK iefiltrēto aģentu darbība vairs nevarēja ietekmēt pat atsevišķu organizāciju darbību, kur nu vēl atmodas procesa kopējo virzību.

Nepieņemami 
un nesaprotami

Vēl vienkāršotāk – padomju kinofilmas “Ilgais ceļš kāpās” manierē grāmatā tiek aprakstīta nacionālo partizānu darbība, apgalvojot, ka “Eiropā vēl nav bijis gadījuma pēc piecus gadus ilgušas piespiedu uzturēšanās bunkuros un nomaļu lauku māju bēniņos kāds būtu spējis saglabāt sākotnējo pārliecību un morāles vērtības”. Par to, kā piecu gadu laikā mainījās partizānu morāle, šķiet, īsti var spriest vienīgi partizānu laikabiedri. Katra partizāna dzīve ir individuāls stāsts. Bet VDK izmeklētās krimināllietas liecina par kopēju iezīmi: 1945. gadā mežā iegājušo un tikai 50. gados sagūstīto nacionālo partizānu uzticība Latvijas Republikai mainījusies nebija.

Pilnībā neizprotams un man nepieņemams ir autora skatījums uz 1949. gada 25. marta deportāciju: J. Pavlovičs par to runā kā par parastu policejisku operāciju pēc tālaika pasaulē pastāvošajiem noteikumiem.

Jāatgādina, ka tolaik spēkā bija 1948. gada 9. decembrī ANO Ģenerālajā asamblejā pieņemtā Konvencija par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to. Pavloviča pieminētās ASV un Polija pilsoņus 40. gados pārvietoja savā teritorijā, bet PSRS okupētās Latvijas iedzīvotājus uz okupētājvalsts teritoriju, kur daudzi izsūtītie gāja bojā.

Diemžēl jākonstatē, ka autors, neiedziļinoties padomju laika varas mehānismā, bet izsakot kategoriskus spriedumus, veido vairākus jaunus stereotipus. Padomju laikus nepieredzējusī paaudze diemžēl var nekritiski uztvert tos kā pašsaprotamus.

December 22, 2012 Posted by | grāmatas, Vēsture | Leave a comment

Vai Krievijā Prohorova partija sludinās tēzi par genocīdu Padomju Savienībā?

Prohorovs paziņojis, ka ir jānosoda totalitārā pagātne.

Задача партии Прохорова – “осуждение тоталитарного прошлого”

Лидер партии “Гражданская платформа” Михаил Прохоров заявил, что нужно осудить тоталитарное прошлое. “Считаю, что нужно осудить тоталитарное прошлое. Этим и занимаюсь. Ошибка Бориса Ельцина в том, что не был чётко дан ответ и что не были осуждены репрессии большевистского режима в отношении геноцида собственного народа. Это нужно было сделать, это должно было быть во всех учебниках”, – сказал Прохоров на пресс-конференции в Москве 21 декабря, сообщает корреспондент ИА REGNUM.

“Сейчас существует миф о Советском Союзе, о замечательной стране, которая была мощная и которую все боялись. И дети, которым по 20 лет, слышат это в пересказах. Они не знают, что нельзя было читать литературу и не было еды в магазинах. Это всё им не объяснили и забили эмоциональное подсознание. И сейчас на этом мифе огромное количество политических партий начинают топтаться. Потому что с мифом бороться очень тяжело, так как невозможно привести доказательства. Одна из задач развития культуры – это осуждение тоталитаризма. Эта задача и нашей партии”, – сообщил лидер партии.

“Советский союз – экономически обанкротился”, – сказал политик. Он полагает, что это нужно “забить” в сознание молодого поколения.

Подробности: http://www.regnum.ru/news/polit/1607625.html#ixzz2FlJfjZqU

December 22, 2012 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Aprit 95 gadi kopš Čekas dibināšanas

www.DELFI.lv

Aprit 95 gadi kopš Čekas dibināšanas

Šajās dienās aprit 95 gadi kopš lielinieku pirmās slepenpolicijas – Viskrievijas ārkārtas komisijas jeb Čekas dibināšanas, kuras mantojums ir jūtams vēl šodien. Rīkojumu par represīvās drošības iestādes izveidošanu 1917. gada 20. decembrī parakstījis boļševiku līderis Vladimirs Ļeņins.

Drošības struktūru izveidoja pēc revolūcijas Krievijā pie varas nākušie komunisti, lai apspiestu savus pretiniekus un ar režīmu neapmierinātos. Čekas uzdevums bija cīņa pret kontrrevolūciju un sabotāžu. Galvenais čekas ideologs bija Ļeņins, kurš uzskatīja, ka “strādnieku vara nevar pastāvēt, kamēr vien pasaulē eksistē ekspluatatori”.

Par pirmo Čekas vadītāju Ļeņins iecēla par komunistu kļuvušo aristokrātu Feliksu Dzeržinski (attēlā). Čeka realizēja nežēlīgu “sarkano teroru” pret iedzīvotājiem, kurus uzskatīja par nodevējiem un režīma pretiniekiem.

Pēc 1922. gada Čeka piedzīvoja virkni reorganizāciju un pārmaiņu, no tās izveidoja tādas struktūras kā Valsts politisko pārvaldi (GPU) un PSRS Iekšlietu tautas komisariātu (NKVD). Čeka ir arī ir Valsts drošības komitejas (VDK), kura PSRS darbojās līdz 1991. gadam, priekštece.

Par spīti drošības organizācijas struktūras un nosaukumu maiņām, līdz pat Padomju Savienības sabrukumam iedzīvotāji VDK turpināja dēvēt par Čeku, bet iestādes darbiniekus par čekistiem.

Par VDK mantinieci tiek uzskatīta arī 1995. gadā izveidotā drošības struktūra – Krievijas Federālais drošības dienests (FDD). Eksperti uzskata, ka FDD finansējums ievērojami pieaudzis 2000. gadā, kad par valsts prezidentu tika ievēlēts bijušais VDK aģents Vladimirs Putins.

Putina valdīšanas laikā drošības iestāžu darbinieki ir nostiprinājuši savu politisko varu. Tieši FDD un ar to saistīto organizāciju cilvēki kontrolē Kremli, valdību, medijus un lielu daļu ekonomikas, tāpat kā drošības un militāros spēkus, 2007. gadā rakstīja laikraksts “The Economist”. Šie cilvēki pārstāv psiholoģiski viendabīgu grupu, kas lojāla “saknēm, kuras ved atpakaļ uz boļševiku pirmo politisko policiju Čeku”, rakstīja “The Economist”.

Laikraksts uzskata, ka to apstiprina arī paša Putina uzsvērtais: “Nav tādas lietas kā bijušais čekists.”

December 20, 2012 Posted by | Vēsture, čeka, čekisti | Leave a comment

Lai neaizmirstu!


Māris Antonevičs, LA

Foto – Māris Antonevičs un Sandra Brantevica

“Cik zemas, cik zemas bija viņu debesis!” Šos vārdus no Kārļa Skalbes pasakas “Kā es braucu Ziemeļmeitu lūkoties” Jānis Ieviņš nosūtīja Raunas novada domniekiem. Pārdomām! “Skalbe jau tepat netālu Piebalgā dzīvoja, var teikt, mūsu novadnieks.”

Pievienojis arī Raiņa dzejoli “Mūsu varoņu kapi”: “Tos kapus, tos kapus pieminat, kur savus varoņus atstājat!” Vēstule tapusi kā ilgāku pārdomu rezultāts par tautas vēsturisko atmiņu, latviešu nacionālo pašapziņu, jaunatnes audzināšanu. Ieviņa kungs gan nav pārliecināts, vai vietējās varas pārstāvji viņa rakstīto tiešām izlasījuši, atbildē teikts, ka tā “pieņemta zināšanai”.

Patriotisma sajūtu grib pārvērst darbos

83 gadus vecais kungs mani sagaida netālu no savas mājas Drustu pagastā. Pirms dodamies “ekskursijā” pa apkārtnes patriotiskajām piemiņas vietām, viņš vēlas, lai izeju cauri sētai un redzu, ka tur mastā plīvo sarkanbaltsarkanais karogs. Tas esot rets skats šajā pusē, varbūt vēl divās saimniecībās tādu ikdienā ieraudzīšot.

Lai gan J. Ieviņš nav dzimis Drustos, bet ieradies te 80. gadu beigās, viņš ir kļuvis par pārliecinātu novada patriotu. Savas sajūtas nolēmis pārvērst darbos, iemūžinot nacionālo partizānu piemiņu, lai gan sapratis, ka ne visiem tas patiks.

Viņam ir iespaids, ka vārdi “leģionārs”, “nacionālais partizāns” daudziem Latvijā vēl arvien rada tādas kā bailes un satraukumu – ka tik nesanāk kādas nepatikšanas vai neērtības… (Vēlāk par to nākas pārliecināties arī šā raksta tapšanas sakarā, kad kāds cilvēks nevēlas, lai piemin viņa vārdu, jo tas varētu nepatikt darba devējiem.)

Ieviņa kunga interesei par vēsturi esot arī personīgi iemesli – viņš joprojām nezina, kāds liktenis piemeklējis viņa krusttēvu, kurš pirms kara bija virsnieks Latvijas armijā. “Visticamāk, viņu kopā ar vairākiem citiem nošāva uz meža ceļa netālu no Litenes. Vai varbūt izsūtīja uz Sibīriju, bet nekādu ziņu nav. Tas mani ļoti sāpina. Es vienmēr atceros angļu teicienu – out of sight, out of mind (tulk. – prom no acīm, ārā no prāta), un mani satrauc, vai tā nenotiks arī ar daudziem Latvijas cilvēkiem. Vai viņus pēc laika kāds vairs atcerēsies? Tas viss lēnītēm aiziet…” aizdomājas Ieviņa kungs.

Drustu vēsture viņa skatījumā esot ļoti traģiska, kam apliecinājums ir arī lielais represijās cietušo cilvēku saraksts, kas, ierakstīts lielās koka plāksnēs, šobrīd redzams pie baznīcas pagasta centrā. “Te ir ļoti daudz mežu, tāpēc tuvākajā apkārtnē bija vismaz trīs bunkuru vietas, kur bija sapulcējušās nelielas nacionālo partizānu grupas, notika arī kaujas ar čekistiem,” stāsta J. Ieviņš. Vienā no tām 1947. gada 7. jūnijā nošauts nacionālo partizānu apvienības vadītājs Antons Circāns. Jau pēc neatkarības atjaunošanas A. Circāna un vairāku citu Drustu pusē kritušo cīnītāju piemiņai uzstādīti balti koka krusti.

“Tas bija labi, bet skaidrs, ka pēc pieciem gadiem tāds krusts būs sapuvis. Turklāt divi no tiem atrodas dziļi purvā, kur neviens tos neredz.

Reiz dzirdēju, kā divi mednieki vakarā pēc medībām krieviski sarunājās: “Kur tu stāvēji? – Pie tā krusta tam bandītam…” Palika tā jocīgi. Jā, šī vieta medībām ir ļoti laba, viss pārredzams, ne velti tieši no turienes čekists nošāva Circānu, kad viņš atgriezās bunkurā.”

Tad radusies ideja līdzās krustam uzstādīt arī pieminekli un izveidot piemiņas vietu. Ar vairāku vietējo uzņēmēju atbalstu tas arī paveikts. “Pirms tam bija vienkārši nezālēm apaugusi, lopu nomīdīta pļava, bet lūk, ko mēs izveidojām – stūrī iestādījām ozoliņus, gar malām bērzus, žogi ar cinkotām ķēdēm,” J. Ieviņš lepni rāda fotogrāfijas, kas atspoguļo pārmaiņas.

“Viena večuka ņemšanās”?

Viņa entuziasms ar to nebija izsmelts, bet, tieši pretēji – audzis, stiprinot uzskatu, ka līdzīgus pieminekļus pelnījuši arī citi Drustos kritušie partizāni – Jānis Barons (viņš ir Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris un bijušais Drustu pagasta vecākais), Roberts Smaliķis, kā arī Augusts un Pēteris Teteri. Arī viņu piemiņai jau agrāk uzstādīti balti krusti, bet, kā saka J. Ieviņš, tie atrodas “dziļi purvā, džungļos”. Lai cilvēki uzzinātu par šiem cīnītājiem un nacionālo partizānu kaujām, viņš nolēmis izveidot nelielus pieminekļus ceļa malā, un tam saņēmis atļauju no valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts ceļi”. Arī šoreiz palīdzību sniegušas patriotiski noskaņotas ģimenes, tomēr pašvaldības attieksme pret “viena večuka ņemšanos” kļuvusi arvien vēsāka. Šā gada jūnijā Raunas novada dome, izskatot iesniegumu par piemiņas vietas izveidi, nolēmusi pieminekļu uzstādīšanu neatbalstīt, pamatojot, ka “Drustu pagasta centrā jau ir viens kopīgs Latvijas nacionālajiem partizāniem veltīts piemineklis un pagasta teritorijā nacionālo partizānu piemiņai atsevišķi uzstādīti vairāki baltie krusti”.

J. Ieviņš uzskata, ka te izpaužas vēstures nezināšana. Pagasta centrā tiešām ir piemineklis, taču tas veltīts politiski represētajiem, nevis partizāniem. Lai gan var teikt, ka arī viņi cieta no čekas represijām, tā tomēr jau ir mazliet cita vēstures lappuse.

Un vai tad kāds ļaunums, ka kāds enerģisks cilvēks vēlas, lai šādu piemiņas vietu būtu vairāk? Jau pēc pieminekļu uzstādīšanas (tas notika šā gada augustā) laikraksta “Druva” pirmajā lappusē parādījies neglaimojošs raksts, kur pārmests, ka piemiņas vietas apkārtne netiek uzkopta un neesot saprotams, kāpēc “akmeņi” uzstādīti tieši šajās vietās, kur tie atgādinot piemiņas zīmes autoavārijā bojā gājušajiem. Avīzē vairākkārt uzsvērts, ka “drustēnieši ir neizpratnē”, lai gan šāds vispārinājums ir nekorekts, jo J. Ieviņam novadā netrūkst arī atbalstītāju.

Sarunā ar mani J. Ieviņš vairākkārt uzsver, ka viņš ne ar vienu nevēlas strīdēties un kaut ko pārmest, tikai cer, ka turpmāk novadā lielāka uzmanība tiks pievērsta patriotisma jautājumiem – piemiņas vietas būs apkoptas (“es jau pats varētu to izdarīt, bet nav vairs tie gadi…”), lielāku atbalstu saņems novada jaunsargu organizācija, pagasta iedzīvotājus mudinās apkopt savus īpašumus piemiņas vietu tuvumā un tamlīdzīgi.

Drustu novadpētniecības muzeja vadītāja Ieva Lejmalniece, uz kuras atzinumu it kā balstīts noraidošais domes lēmums, saka, ka no viņas puses tas tā nav domāts: “Ideja ir ļoti laba, domstarpības bija tikai par izpildījumu.”

Viņasprāt, labāk būtu nevis uzstādīt atsevišķus akmeņus, bet pagasta centrā izveidot vienotu piemiņas parku, kas atvieglotu arī apkopšanas darbus. Bet par to, ka ar patriotisko audzināšanu un vēsturisko atmiņu Drustos viss ir kārtībā, liecinot dažādi pasākumi valsts svētkos, kuros piedalās daudzi cilvēki, īpaši jaunieši.

Pagasta jaunsargu vadītājs Vladimirs Kovriga pārliecināts, ka tieši darbs ar jaunatni ir svarīgākais patriotisma veicināšanai. “To vajag jau no mazotnes rādīt. Ja bērnībā noņem gribēšanu, tad vēlāk tā neradīsies,” viņš spriež, piebilstot, ka ar vēstures stāstīšanu vien nebūs līdzēts, vajagot arī kādu “odziņu”. Jaunsargu gadījumā tie ir dažādi svinīgi pasākumi, pārgājieni, sporta spēles. Arī piemiņas vietu apkopšana, par ko jaunsargi nekādu atlīdzību neprasot. Sāpīgākais jautājums esot formas tērpi, kurus no Jaunsardzes centra nākas gandrīz vai diedelēt. Tomēr par sadarbību ar novada domi viņš esot pozitīvi noskaņots, jo domes priekšsēdētājs Andris Neimanis jaunsargu lūgumiem parasti neatsakot. Kāpēc J. Ieviņam nav izdevies ar pašvaldību atrast kopēju valodu, viņš nezina, pieļaujot, ka sava vaina ir abām pusēm. Bet, ja arī kādam šīs nacionālo partizānu piemiņas iemūžināšanas ieceres liekoties pārmērīgas, nopelt tās nevajadzētu.

Pašvaldībām atšķirīga attieksme
Turlava_Sandra_Brantevica_1

Tieši pirms valsts svētkiem – 16. novembrī – nacionālajiem partizāniem veltītajām piemiņas vietām pievienojā vēl viena – Kuldīgas novada Turlavas pagasta Ķikuros. Interesantais piemineklis veidots egles formā, kuras reljefā izvirzīts cīnītāja siluets. Atklāšanas pasākumā piedalījās ap 300 cilvēku. Bija ieradušies Nacionālo bruņoto spēku pārstāvji, no valsts amatpersonām gan klāt neviena nebija, toties Ministru prezidents Valdis Dombrovskis atsūtīja rakstisku apsveikumu.

“Valsts varai ignoranci nevar pārmest,” saka Nacionālo partizānu apvienības vadītājs Ojārs Stefans. Arī minētajam piemineklim esot piešķirta nauda no valsts budžeta. Krīzes laikā ikgadējais Aizsardzības ministrijas finansiālais atbalsts apvienībai gan sarucis, tomēr tagad izdevies iegūt papildu līdzekļus piemiņas vietu ierīkošanai. “Neviens santīms neaiziet secen. Ne jau sevis dēļ mēs to darām, mēs to esam jau pārdzīvojuši mežos, cietumos un Sibīrijas nometnēs, bet, mūsuprāt, tas ir vajadzīgs nākamajām paaudzēm.”

Runājot par pašvaldību attieksmi, O. Stefans bilst, ka neviena nacionālo partizānu piemiņas vieta neesot izveidota sadarbībā ar vietējo varu. “Tomēr attieksmes ziņā es negribētu vilkt vienādības zīmi starp visām pašvaldībām, jo ir daudzas vietas, kur vietējā vara ir patriotiski noskaņota un labprāt mūs atbalsta. Ir atsevišķas pašvaldības, kur ir lielāka atturība. Piemēram, Viļakas novada dome izturējās ļoti skeptiski, kad mēs veidojām cīnītāju piemiņas vietu Stompaku purvā. Iemeslus man grūti pateikt, taču es domāju, ka daudzi cilvēki joprojām ir padomju laika iespaidos. Jo sevišķi tas izjūtams Krievijas pierobežas novados, bet, piemēram, Kuldīgas un Aizputes novadā nekādu problēmu nebija,” vērtē apvienības vadītājs.

Taču neskaidrā attieksme nav tikai vietējās varas īpatnība. To apliecina nesen izdotā grāmata “Padomju Latvijas ikdiena”, kuras autors Juris Pavlovičs nacionālo partizānu darbību raksturo šādi: “1949. gada beigās mežos un nomaļās slēptuvēs dzīvojošo bēgļu kopskaits bija sarucis vismaz desmitkārt, to te bija ne vairāk kā divi tūkstoši, atbalstītājus un izpalīgus ieskaitot. (..) Mežu iemītnieki strauji degradējās par visparastākajām laupītāju bandām, jo vismaz Eiropā vēl nav bijis gadījuma, ka pēc piecus gadus ilgušas piespiedu uzturēšanās bunkuros un nomaļu lauku māju bēniņos kāds būtu spējis saglabāt sākotnējo pārliecību un morāles vērtības. Ja neskaita vistuvākos radus, pārējiem lauciniekiem šie labi noaugušo un bārdām apaugušo vīru bari, kas turpināja prasīt pārtiku, bija apnikuši kā rūgta nāve. Daudzos Latvijas pagastos ļaudis tā arī nekad nesaprata, vai no tālienes atnākušie noziedznieki, kas naktīs ielauzās mājās, kur bija ko zagt, darbojās kā “mežabrāļi” vai laupītāji.”

O. Stefans uzskata, ka šis apraksts neatspoguļo patiesību.

Nacionālo partizānu kustība neesot līdz galam izpētīta (īpaši tas sakāms par Latgali), tomēr zināms, bet maz aprakstīts ir fakts, ka pēc kara darbojušās arī vairākas čekas izveidotas viltus partizānu grupas. Viens no to uzdevumiem bija dažādas provokācijas, tostarp laupīšanas un iedzīvotāju iebiedēšanas, lai veidotu negatīvu tēlu par partizāniem.

Tajā pašā laikā ir pietiekami daudz apliecinājumu, ka nacionālo partizānu cīņas bijušas ideoloģiskas, un sakņojās cerībā, ka tiks atjaunota neatkarīga Latvija. Mēģinājumi mīkstinātā veidā atgriezties pie padomju laikā veidotajiem priekšstatiem nav saprotami.

Pašvaldību savienības viedoklis

Vai rūpes par patriotisko audzināšanu un vēstures jautājumiem uzskatāmas par pašavaldību pienākumu? Kā, jūsuprāt, pašvaldības tiek galā ar šiem uzdevumiem?

Olga Kokāne, LPS priekšsēža padomniece izglītības un kultūras jautājumos: – Manuprāt, pašvaldības nemudinātas kopš Latvijas valstiskuma atjaunošanas veic šo darbu gan ikdienā, gan svētku dienās. Pasākumi, kas notiek nemanāmi un ikdienišķi gan ģimenē, gan sabiedrībā, ir šo patriotisko jūtu veicinoši un audzinoši. It īpaši tiek atzīmēti valsts svētki, organizējot pasākumus, gatavojoties tiem. Ikdienā tā ir gatavošanās Dziesmu un deju svētkiem, sava pagasta, novada, dzimtās sētas uzturēšana kārtībā, izdaiļošana. Pašvaldības rīko vietējas nozīmes konkursus, kas veicina sētu, zemnieku saimniecību un uzņēmumu sakoptību. Valsts svētkos pašvaldības pasniedz balvas uzvarētājiem. Tas viss padara Latviju skaistu. Tāpat arī kopējas talkas teritoriju sakopšanā veicina ne tikai kopienā dzīvojošo draudzīgas attiecības, bet arī rosina patriotisma jūtas pret dzimto vietu un valsti kopumā.

Lielākās nacionālo partizānu piemiņas vietas Latvijā

Rīga

Matīsa kapu ansamblis, veltīts ar nāvi sodītajiem nacionālajiem partizāniem.

Plāksne pie nama Rīgā, Matīsa ielā 67. Pagalma dziļumā atrodas divstāvu ēka, kur čeka ievilināja Kurzemes nacionālo partizānu vadītājus. (Subhankulova foto)

Kurzeme

Kuldīgas novadā – Turlavas pagastā šosejas malā piemineklis nacionālajiem partizāniem

Kandavas novadā – piemiņas vieta Vānes centrā pie baznīcas.

Durbes novadā – piemiņas akmens pie Durbes kapsētas.

Talsu novadā – Īves pagastā Alberta Feldberga partizānu grupas piemiņas akmens pie “Laumu” parka

Talsu novadā – Pētera Čevera partizānu grupas piemiņas akmens šosejas malā aiz Vandzenes.

Auces novadā – Īles pagastā atjaunotais nacionālo partizānu bunkurs.

Kuldīgas novadā – piemiņas vieta Kabiles pagastā, kur 1946. gada janvārī notika kauja ar čekas karaspēku.

Rucavas novadā – piemiņas vieta Rucavā pie baznīcas.

Ventspils novadā – Kurzemes nacionālo partizānu piemiņas vieta “Dzelzkalnu” kapos.

Latgale

Viļakas novadā – Stompaku purvā nacionālo partizānu bunkuru pilsētiņa, kur reiz atradās lielākā nacionālo partizānu nometne Latvijā.

Viļakas novadā – piemiņas ansamblis nacionālo partizānu vadītājam Pēterim Supem (“Cinītim”).

Līvānu novada Jersikā – piemineklis Latvijas Tēvijas sargu (partizānu) apvienībai.

Līvānu novadā – Steķu sila kapi apmēram 10 km no Līvāniem, kur čekisti apraka kritušos partizānus. Te atdusas Jāņa Vilcāna grupas vīri.

Līvānu novadā – piemiņas vieta Rudzātu pagasta centrā pie “vecā pasta”.

Vārkavas novadā – piemiņas vieta “Augšmuktos”.

Balvu novadā – Lazdukalnu pagastā piemiņas akmens.

Balvu novadā – Rugāju pagasta centrā piemineklis kritušajiem nacionālajiem partizāniem.

Rēzeknes novadā – Nautrēnu pagastā pie vidusskolas piemineklis nacionālās pretošanās kustības “Latgales vanagi” dalībniekiem

Vidzeme

Amatas novadā – atjaunotais bunkurs un nacionālo partizānu piemiņas vieta Skujenes pagasta Sermūkšos.

Valkas novadā – Vijciema pagastā (pie baznīcas) piemiņas akmens Kārļa Mūsiņa partizānu grupai.

Cesvaines novadā – piemiņas akmens Kraukļos.

Kokneses novadā – piemiņas zīme Osvalda Kārkliņa partizānu grupai.

Pļaviņu novadā – Vietalvas pagasta mežā – Riharda Pārupa partizānu grupas nometnes vietā – piemiņas plāksne un krusts.

Alūksnes novadā – Veclaicenes pagastā Kornetu ciema tuvumā – piemineklis Latvijas–Igaunijas robežas kaujā kritušajiem igauņu nacionālajiem partizāniem.

Apes novadā – nacionālo partizānu piemiņas ansamblis Apes pilsētas kapos.

Lubānas novadā – Lubānas jaunajā kapsētā piemineklis 40. un 50. gados kritušajiem leģionāriem un partizāniem.

Zemgale

Aknīstes novadā – kapu ansamblis Siliņu kapos.

Subates novadā – lielais baltais krusts latviešu–lietuviešu nacionālajiem partizāniem.

Ilūkstes novadā – Eglaines pagastā Lielais baltais krusts.

Bauskas novadā – piemiņas akmens nacionālo partizānu vadītājam Jānim Gudžem.

Jēkabpils novadā – pie Krustpils baznīcas piemineklis Riharda Pārupa partizānu grupai.

 

December 17, 2012 Posted by | mežabrāļi, nacionālie partizāni, nepakļaušanās, piemiņa, piemiņas vietas, pretošanās | Leave a comment

Lietuvieši aicina līdzi Sibīrijas misijā

Viesturs Sprūde, LA

Lietuvas jauniešu kustība būtu ieinteresēta nākamgad kopā ar Latvijas jauniešiem rīkot kopīgu ekspedīciju uz Sibīriju nolūkā apkopt svešumā apglabāto, represijās bojāgājušo tautiešu kapus.

Ekspedīcijas ”Misija Sibīrija” (”Misija Sibiras”) Lietuvā tiek organizētas kopš 2006. gada, un jauniešu vidū tās iemantojušas lielu popularitāti, jo apvieno ekskursijas, ekstremāla pārgājiena un vienlaikus patriotisma audzināšanas elementus. Ik gadu konkursa kārtībā atlasītu jauniešu grupa dodas uz izsūtījuma vietām gan kopt lietuviešu kapus, gan arī tikties ar Sibīrijā vēl dzīvojošajiem tautiešiem. Decembra sākumā, stāstot par paveikto Okupācijas muzejā Rīgā, misijas dalībnieki informēja, ka septiņos gados notikušas divpadsmit ekspedīcijas uz Krievijas Irkutskas, Krasnojarskas, Tomskas un Sverdlovskas apgabaliem, Hakasiju, Komi un Burjatiju, kā arī Kazahstānu un Tadžikistānu. Jaunieši sakopuši aptuveni 90 no kopumā 800 izsūtīto lietuviešu kapsētām.

”Vēlamies padarīt šo pasākumu starptautisku, jo latviešiem, lietuviešiem, ukraiņiem, arī poļiem un zināmā mērā somiem vēsture ir ļoti līdzīga,” sarunā stāsta misijas dalībnieks un vienlaikus laikraksta ”Lietuvos žinios” žurnālists Tads Valančus, kura uzdevums ir popularizēt un iepazīstināt ar šo kustību.

Sākumā braucieni notikuši ar valdības atbalstu, bet tagad Lietuvas Jauniešu organizāciju padome daļu nepieciešamā finansējuma jau iegūst patstāvīgi, jo ir sabiedriskās organizācijas, kas šim mērķim ziedo, un ziedojumu vākšana tāpat notiek internetā.

Lietuvā pasākums ir ārkārtīgi populārs. Pretendentu skaits uz Sibīrijas braucienu katru gadu aug.

Pēc Valančus sacītā, uz šā gada braucienu jau bija pieteikušies ap 2000 gribētāju. “Nav obligāti, lai kāds no pretendentu radiniekiem būtu bijis represētais. Galvenais ir paskaidrot, kādēļ jums tas ir svarīgi, kādēļ jums ir svarīga vēsture un šis projekts,” kandidātu atlasi raksturo Valančus.

Kas attiecas uz Latvijas jauniešu iesaistīšanu, pagaidām viss ir idejas līmenī un tiek pieņemts, ka lietuviešiem braucienā varētu pievienoties divi Latvijas pārstāvji. Nākamgad plānotas divas ekspedīcijas – uz Krasnojarskas un Tomskas apgabaliem. ”Protams, Latvijā nebūs tūkstotis pretendentu, bet, ja sanāks 20 – 50 motivācijas anketu, varēsim izvēlēties tos, kurus sūtīsim pie lietuviešiem viņu organizētajā pārbaudes pārgājienā, un tiks atlasīti divi,” norādīja Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs Eižens Upmanis. Pagaidām nav skaidrs, kurš uzņemsies organizatorisko darbu Latvijā, taču Upmanis pieļauj, ka sākotnējo pieteikšanos varētu rīkot Okupācijas muzejs un Brāļu kapu komiteja.


Jau tālajā 1990. gadā lietuviešu ekspedīcija uz Intu (Komi apg.) uzaicināja līdz latviešu grupu.

Šeit videofilma par šo ekspedīciju: 

December 17, 2012 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Tā sākās zaļā atmoda

Tā sākās zaļā atmoda

Lelde Stumbre
Fragments no grāmatas
«Pasaules lāpītājs – Arvīds Ulme»


Visu zaļo antiņu virsaitis Arvīds Ulme maijā svinēja 65 gadu jubileju. Klusi, vienkārši, savā piemājas dārzā Pārdaugavā. Kopā ar bērniem, mazbērniem, tuviniekiem un dažiem draugiem. Lelde Stumbre gatavoja plovu, bet mēs kāri lasījām grāmatas ievadu par Arvīdu – par viņa bērnību Doles salā, par skolas gaitām Gaujienas internātskolā – un ilgojāmies izlasīt šo garo stāstu līdz beigām. Nu Lelde tikusi līdz Atmodas laikam un negribīgi atvēl nelielu fragmentu arī «Vides Vēstīm». Bet tas jau saprotams – darbs pie vēsturisku faktu apkopošanas brīdi pa brīdim apstājas pie apjausmas, ka nezināmā ir vairāk nekā zināmā. Lai tiktu pie kārotā teksta, es uzbūru vīziju, ka daudzi pēc šī nelielā fragmenta izlasīšanas attapsies, ka arī viņiem ir ko stāstīt un albumos glabājas bildes no laikiem, kad bijām jauni un pārņemti ar ideju par zaļo Atmodu. Savas idejas un atmiņas sūtiet uz e-pastu lelde@vak.lv A.T.


«Astoņdesmito gadu sākumā Arvīds ar sievu Tiju un mazo dēliņu Jānīti sāka dzīvot Burtniekos. Kur gan citur, ja ne Burtniekos – pie lielā ezera, kurā, kā visi zinām, nogrimusi viedā Burtnieka pils… Vēl vairāk – Arvīds bija apmeties lauku sētā ar nosaukumu «Antiņi». Ar ko latvietim asociējas Antiņš? Jā, ar lētticību, gaisīgiem sapņiem… Un vienlaikus – ar neizprotamu un it kā beziemesla mērķtiecību, ticību uz Gaismu un Patiesību. Antiņš taču nevar un nevar rimties – rāpjas un rāpjas tai stikla kalnā, ticot, ka beidzot taču nokļūs «kalnā visaugstākā, ne spēka man pietrūks, ne bail man no kā…» Tas nekas, ka Plūdoņa Atraitnes dēlam viss beidzās bēdīgi, toties Antiņš saņēma visu, kas par centību un ticību pienākas.

Pussabrukušos «Antiņus» Arvīdam parādīja Pēteris Zirnītis, ar kuru attiecības vienmēr bija draudzīgas. Jau Murjāņos Pēteris bija tas, kurš vedināja Arvīdu uztvert dzeju nopietni un ieteica sūtīt dzejoļus uz avīžu un žurnālu redakcijām. Pēteris vispār bija tas retais gadījums, par kuru visi zināja: jā, viņš ir partijas funkcionārs, PSKP biedrs, tomēr reizē arī labs dzejnieks un uzticams draugs. Nākamajā vasarā Pēteris uzaicināja Arvīdu piedalīties radošās jaunatnes nometnē, ko organizēja Latvijas komjaunatnes organizācija, un tas mainīja visu turpmāko Arvīda dzīvi – ģimene un sadzīviskās rūpes nu allaž palika trešajā un ceturtajā vietā.

Radošie pulcējas Gaujienā

Taču Arvīds nemaz tik ļoti nealka braukt. Pēterim pat bija mazliet jāpapūlas viņu pierunāt. Bet, uzzinājis, ka nometne notiks Gaujienā – viņa bijušās skolas apkārtnē – nolēma: jābrauc! Protams, bija arī pamatotāks iemesls – viņš turp devās jau kā jaunais dzejnieks. Šī Gaujienā bija trešā radošās jaunatnes nometne, ko komjaunatnes Centrālā komiteja organizēja jaunajiem māksliniekiem un zinātniekiem. Mērķis bija cēls: apvienot jaunos un radošos glītā kolektīvā, kas dzīvojas dabā, priekšpusdienās klausās lekcijas, bet pēcpusdienās un vakaros strādā radošajās darbnīcās. Draudzība, kolektīvs darbs, pieredzes apmaiņa, padomju jauniešu radošās izpausmes… Tas bija astoņdesmito gadu sākums, kad padomju dzīves īstenībā sāka iespraukties daža laba zaļot un brīvi elpot griboša tendence. Tomēr komjaunatnes, bet galvenokārt partijas vadītāji, ar kuru laipnu atļauju komjaunieši šādas nometnes bija gatavi organizēt, laikam nebija rēķinājušies ar to, ka, sapulcinot vienuviet šos jaunos brīvdomātājus, tie nebūt nevienosies kopīgā padomiskā dziesmā, bet tikai vēl vairāk nostiprinās savus brīvdomīgos uzskatus. Viņi, protams, nosēdēja savas obligātās stundas, klausoties garlaicīgas lekcijas, bet pēc tam… Tad visa pasaule bija vaļā! Šķita, esi nonācis pavisam citā sabiedrībā, kurai nav nekāda sakara ar tā laika īstenību. Sevišķi, ja sētā tika ievelta milzīga alus muca, pie kuras ik pa brīdim varēja pieplakt. Tomēr Arvīdam nav atmiņā palicis tāds fakts, ka kāds no jaunajiem būtu staigājis apkārt, piedzēries kā lops. Tikpat iespējams, ka tās ir tikai viņa labticīgās atmiņas, jo pats nekad nekāds dzērājs nav bijis un allaž uzskatījis, ka arī pārējie tādi nevar būt.

Šī nometne bija svarīgs pagrieziena punkts. Ļoti svarīgs. Jā, jau Murjāņos viņš bija saticis domubiedrus. Arī Cēsīs, baznīcas tornī sēžot un ar draugiem pļāpājot par nevardarbīgas pretošanās iespējām šajā valstī, bija skaidrs, ka jaunatnes vidū ir cilvēki, kas runā, domā un arī rīkojas citādi. Nometnē atausa atziņa, ka šos cilvēkus vieno kas daudz nopietnāks – vēlēšanās darboties, apvienoties, izdarīt kaut ko patiešām vērtīgu vēl bez tām radošajām izpausmēm, ar kurām viņi katrs bija apveltīti. Nometnē izkristalizējās Arvīdam raksturīgā līdera īpašība – mierīgi, neuzbāzīgi, bet noteikti pateikt to, ko klusībā domā visi.

Arvīds nometnē izrādījās visbrīvākais savās izpausmēs: lekciju laikā uzdeva lektoriem mulsinošus jautājumus, uzdrošinājās izteikt komentārus vai pat iebildumus, sāka diskusijas, kas nebija paredzētas. Arī pēcpusdienās viņam nebija tikai viena doma – ātrāk tikt pie alus mucas vai pazust ar kādu meiteni krūmos. Viņš spontāni organizēja pārgājienus pa apkārtni, bija gatavs sēdēt pie ugunskura un lasīt dzeju. Savu brīvības izjūtu viņš netaisījās slēpt, jo vienkārši nebaidījās – pēc nometnes, atšķirībā no lielākās daļas dalībnieku, viņš atgriezās «Antiņos», savās lauku mājās. Arvīds nebija atkarīgs no Rīgas iestādēm, kas varētu ietekmēt nākotnes iespējas, tādēļ bieži vien publiski izteica to, ko domāja. Ja arī viņu palūgs atstāt nometni – nu, un tad? Komjaunatnes darboņi un organizatori nometnes dzīvi daudz nekontrolēja, bija iecelti pieskatītāji no pašu dalībnieku vidus. Viens no tādiem bija kinooperators Andris Seleckis, saukts par Reņģes Galvu, – enerģisks, smējīgs un gudrs puisis. Bet pēc kāda laika viņš sasauca visus savus «pavalstniekus» un paziņoja par atkāpšanos no šā amata. Savā vietā viņš iecēla Arvīdu Ulmi. Pašam Arvīdam tas bija negaidīts pārsteigums, bet pārējie miermīlīgo varas maiņu uztvēra ar atzinību. Radošās jaunatnes nometne beidzās, un galvenais – beidzās brīvā dzīve, kas likās kā gluži cita pasaule. Bija jāatgriežas gandrīz vai cietumā, kur atkal valdīja strikti noteikumi, ierobežojumi un gandrīz vai bezperspektīva eksistence. Asinīs bija ieplūdusi neiznīdējama sajūta, ka tā viss nedrīkst beigties, ka jāturpina…

Dibina radošās jaunatnes klubu

Astoņdesmitajos gados Latvijas mierīgo eksistenci satricināja Imants Ziedonis. Cilvēki kāri lasīja viņa dzeju, bet visvairāk visus pārsteidza aicinājums glābt Latvijas dižkokus. Ziedonim apkārt drūzmējās īsta glābšanas brigāde, un bija skaidrs, ka viņi neglābj tikai kokus. Viņi glābj Latviju no aizaugšanas, no brikšņiem, no lēnas nāves. Taču par vienu problēmu Latvijā vēl nerunāja – svētnami bija pārvērsti par noliktavām un kūtīm vai vienkārši izdemolēti. Cilvēki noskatījās uz tiem no tālienes, klusu pašausminājās un devās tālāk savās ikdienas gaitās, samierinājušies ar faktu, ka baznīcas ir buržuāzijas perēkļi, bet reliģija – opijs tautai. Arvīds kopā ar draugu Haraldu Sīmani Cēsīs bija strādājis par jumiķi, izdemolētas un grūstošas baznīcas viņi bija redzējuši pietiekami. Pamazām izkristalizējās vienkārša, bet itin pieņemama doma, proti, jāsarīko talka un jāizveido tāda kā neformāla organizācija. Tas arī tika izdarīts – radošās nometnes pārstāvji apvienojās radošās jaunatnes klubā, kas bija pilnīgi brīvprātīgs, lai gan komjaunatnes pakļautībā. Arvīdu iecēla par kluba vadītāju, un viņi pat uzrakstīja statūtus, lai viss ir kā nākas. Tagad bija vieglāk organizēties un arī attaisnoties, ja kāds izdomāja painteresēties: «Kas jūs tādi?»

Talku fenomens

Padomju funkcionāri labi zināja, kas ir talka: brīvprātīgi obligāts pasākums, kad pat Ļeņins uz pleca nesis baļķi. Tāpēc aicināt uz talku varēja bez īpašām grūtībām, un viena no pirmajām talkām Tērvetes parkā arī tika sarīkota ar komjaunatnes organizācijas palīdzību – to noorganizēja jaunatnes radiostacija «Dzirkstele». Tomēr šī talka bija pārāk plaša un nesniedza īstu gandarījumu. Tādēļ radošās jaunatnes kluba biedri nolēma paši sarīkot talku Dārtes baznīcā pie Vandzenes Talsu rajonā. Baznīca, kas celta 1895. gadā, ir skaists viduslaiku klasicisma paraugs ar lakonisku, smagnēju, bet skaidru arhitektūru. Šai vietai bija arī visai interesanta vēsture. Ap 1650. gadu te tikusi dibināta itin rosīga pilsēta – Ninive. Pilsētiņa veidojās par konkurenti Talsiem, un tajā apmetās brīvi ļaudis – tirgotāji un amatnieki. Barons Magnuss Firkss viņus atbrīvoja no nodevām un, lai pievilinātu pilsētai jaunus iedzīvotājus, piešķīra dažādas privilēģijas. Tomēr labie laiki beidzās līdz ar Firksa nāvi. Valdīšanu savā ziņā pārņēma viņa atraitne Doroteja Dārte, kura sanaidojās ar visiem par to, ka cūkas izbradājušas viņas dārzu, – muižkundze sadedzināja visus privilēģiju rakstus, pilsoņus patrieca un pilsētu iznīcināja. Izpostītās Ninives vietā atraitne uzcēla muižu, ko nosauca savā vārdā.

Pirmā talka izrādījās tiešām simboliska – pēc 300 gadiem kādreizējās Ninives vietā atkal rosījās brīvību alkstošie pilsoņi no visas Latvijas… Pēc Dārtes baznīcas sekoja nākamās – Zemītē, Sunākstē, Anneniekos, Kaķeniekos, Dobelē, Tērvetē un citur. Talcinieku pulks kļuva aizvien lielāks, un talku rīkotāju enerģija aizvien pieauga…

Pats Arvīds atceras: «Tolaik baznīcu un pamesto kapu sakopšanas talkas izpaudās kā protests pret vienaldzību, pret bailēm. Baznīcas bieži vien bija arhitektūras pieminekļa kapi. Kad baznīca bija izmazgāta, jumts salabots un logi iestikloti, mēs rīkojām tādu nelielu «vakarēšanu» kopā ar vietējiem iedzīvotājiem: dziedājām, spēlējām, lasījām dzeju… Mēs sapratām, ka nedrīkstam kļūt par amatnieku brigādi, kas vienkārši pastrādā, aizbrauc, un vēlāk atkal tur viss ir piegānīts, izdauzīts… Bija nepieciešams kontakts ar vietējiem cilvēkiem, lai gan tolaik visiem viss bija vienalga. Par šo ārkārtējo vienaldzību biju pilnīgā izmisumā. Es jutos laimīgs, ka bija arī atsaucīgi cilvēki, lielākoties radošas personības, autoritātes, ko ar čekas prastajiem līdzekļiem iebaidīt nevarēja. Mūsu lieta izplatījās kā tāda liesma, un visi ceļi pašķīrās.»

Aigars Burģelis, vēlākais VAK «finanšu ministrs», pēc 25 gadiem atceroties šo laiku, saka: «Šīs baznīcu talkas bija ne tikai veids, kā darboties brīvi un pēc savas iniciatīvas, šīs vietas bija arī enerģētiski spēcīgas, svētītas no augšas. Tādēļ nav brīnums, ka vēlāk, ja VAK aicināja doties tam līdzi uz lielajiem mītiņiem, piketiem un akcijām, cilvēki nešaubīdamies cēlās un gāja.»

Uz vienu vietu
visi vilcieni iet.
Uz priekšu,
uz galapunktu –
uz Romu, Ēģipti, Atlantīdu…

Kā nauda
no vienas kabatas otrā
pa šodienu ripojam
burvju lokā.

Līdz gadās kāds baļķis,
starp acīm kas sit,
uz mirkli tad redzam,
kā zvaigzne krīt –
kā Roma, Ēģipte, Atlantīda…

Uz vienu vietu
visi vilcieni iet…
Uz priekšu,
uz komunismu,
uz Romu, Ēģipti, Atlantīdu…

Tā, lūk, ar vienu dzejoli bija iespējams izteikt to, ko zināja un juta visi: lielās impērijas savu varenību balsta vai nu uz māla kājām, vai plūstošām smiltīm, neskaitāmiem nevainīgiem upuriem, pārmērīgām un brīžiem neizskaidrojamām ilūzijām par savu varu un stabilitāti, bet neizbēgami pienāks laiks, kad tās kritīs.

Krusts pāri jaunatnes klubam

Saprotams, ka vara uzmanīgi sekoja līdzi šo trauksmaino jauniešu darbībām, bet atgadījums ar Vānes baznīcu vairs nebija paciešams. Šo talku ieteica brāļi Smilškalni. Viss noritēja kā parasti – paši atbrauca, paši sameklēja darbarīkus un materiālus… Bet tad Arvīds ievēroja, ka Vānes baznīcas krustam torņa galā nolauzts šķērskoks. Daudz negudrodami, talcinieki devās uz vietējām mehāniskajām darbnīcām.Pierunāt izveidot pamatīgu metāla stieni, kas derētu par krusta šķērskoku, nebija nekāda lielā lieta. Vakarā pēc darba atkal iekūra ugunskuru, dziedāja un lasīja dzeju, bet vietējie bija vai mēmi aiz brīnumiem – baznīcas galā atkal slējās krusts… Baznīca bija glābta, patiesībā – visi bija glābti, gan cilvēki, gan zeme, jo krusts baznīcas tornī taču vienmēr liecinājis par to, ka šī vieta ir apdzīvota, zeme apkopta un cilvēki pasargāti. Taču valdošajai varai tas nebija izturams! Arvīds devās skaidroties uz komjaunatnes Centrālo komiteju, bet radošās jaunatnes klubu vienkārši likvidēja.

Klāt perestroika un PATC

Šī represija nevienu radošās jaunatnes kluba biedru ne pārsteidza, ne izbiedēja, bija skaidrs, ka kaut kas tāds agri vai vēlu notiks. Bija pienācis Gorbačova laiks, kad viņš paziņoja, ka valsti var glābt tikai «apakšas», tas ir, paši iedzīvotāji, un tika atļauts veidot interešu klubus, kuros apvienotos strādāt un domāt griboši cilvēki. Likvidētās radošās jaunatnes kluba kodols saprata arī to, ka jāapvienojas ne tikai radošajiem jauniešiem, bet arī – darošajiem. Tā tapa Pieminekļu aizsardzības talku centrs ar izteiksmīgu abreviatūru – PATC, par kura vadītāju ievēlēja Arvīdu. Arhitekts Jānis Dripe, protams, bija atbildīgs par arhitektūru, jo, kopjot baznīcas, bija svarīgi saprast tās arhitektonisko vērtību. Imants Lancmanis tajā laikā bija valsts inspektors un braukāja pa Latvijas izpostītajām baznīcām, glābdams tur vēl esošās vērtības. Bet, ja atbrauca Lancmanis un savāca visu vērtīgo, bija skaidrs, ka baznīca lemta bojāejai.

«Talkas baznīcās bija ne tikai slotas pavicināšana, lai notrauktu zirnekļtīklus. Tas bija smags un sarežģīts darbs: kāpšana jumtos un torņos, sienu stutēšana, logu stiklošana… Par darba drošību bija atbildīgs Māris Gailis. Pretspēks gaidīja, kad beidzot kāds no tā jumta nokritīs. Vienreiz redzu: Bergmanim kājas trīc… Man, uz tām trīcošajām kājām skatoties, trīc piecreiz vairāk. Neibartam tāpat… Kas būtu, ja kāds nokristu? Bet tas, kāpēc neviens, izņemot mani pašu, nenokrita, tas man joprojām ir noslēpums. Es nogāzos Vānes baznīcā, bet iekritu kādam tieši rokās. Tas tiešām bija brīnums,» atceras Arvīds.

Brīnums bija arī tas, ka uz talkošanas darbiem ieradās pat tolaik tik prominentas personas kā, piemēram, slavenais kolhoza «Lāčplēsis» priekšsēdētājs Edgars Kauliņš. Arvīds, jau strādājot par instruktoru Nāves salā un vedot tūristus uz Lielvārdi, bija redzējis, kādas izskatās pilsdrupas. Neviens jau nerunāja par pils atjaunošanu, drupas vajadzētu tikai nostiprināt, lai neuzgāžas tūristiem uz galvas.

Uz posta ostu
Peld uzposts plosts;
Pa straumi prom aizpeld
Plosts karogots.

Cieši sasieti kopā,
Un visi kā viens
Tie aizpeld pa straumi
Uz priekšu kā prieks.

Tik krastā paliek
Tīri izcirsti meži,
Kā cilvēkbērni
Atzaroti.

Šis dzejolis, kam vēlāk mūziku sacerēja Juris Vilcāns un dziedāja Indra Karlsone, Arvīdam radās pie pussabrukušajām Lielvārdes pilsdrupām. Tad arī dzima doma tās vismaz iekonservēt, un viņi devās pie Kauliņa, kurš pats tajā laikā bija Latvijas Dabas pieminekļu aizsardzības biedrības vadītājs. Kauliņš pateica savu «jā», bet darbs izrādījās krietni sarežģītāks, nekā sākumā bija licies – pilsdrupās vesela brigāde 5–7 cilvēku sastāvā gandrīz diendienu strādāja divas vasaras. Arhitekts Vello Remerts pēc Johana Kristofa Broces zīmējumiem bija izveidojis nelielu projektu, un Kauliņam nemitīgi vajadzēja piegādāt tonnām cementu, ķieģeļus, smiltis un laukakmeņus. Runāja, ka Kauliņš reiz esot izsaucies: «Ja es būtu zinājis, cik man tas viss izmaksās, pats būtu to akmeņu kaudzi iegrūdis Daugavā!» Toties galu galā pilsdrupas tika nostiprinātas un iekonservētas, laukums iztīrīts – nu tur varēja notika muzikāli pasākumi. Atkal viens labs darbs bija paveikts.

Poētiskā aģitbrigāde

No radošās jaunatnes kluba laikiem tika pārņemti arī citi paņēmieni, ko pilnībā akceptēja padomju vara, piemēram, aģitbrigāde. Pieminekļu aizsardzības talku centra aģitbrigādēs apvienojās mākslinieki, literāti un mūziķi, kas devās nevis uz turīgiem lauku klubiem vai pilsētām, bet uz tādām dīvainām vietām kā, piemēram, Alsviķi, kur, kā Arvīds maigi izsacījās, dzīvoja «nerātnās meitenes» jeb vienkārši – atradās mazgadīgo noziedznieku meiteņu kolonija. Kad tur ieradās jaunais aktieris Harijs Spanovskis, komponists Vilnis Šmīdbergs, kinooperators Viesturs Alksnītis ar diskomūzikas aparatūru, gleznotāja Aija Zariņa ar savām dīvainajām gleznām, pat kaskadieru grupa un arī jaunais dzejnieks Arvīds Ulme, viņu notvēra divas vietējās meitenes un saruna izvērtās īsa: «Cigaretes ir?» «Nē…» «Tēja ir?» «Nē…» «A kāda velna pēc atbraucāt?» Pēc šīs lietišķās sarunas mākslinieki klusās šausmās iekārtoja skatuvi ar saviem gaismas nesēju atribūtiem: gleznām, grāmatām, mūziku… Visi bija pārliecināti, ka te gan viņus nosmies, nolīdzinās līdz ar zemi, nepagūs ne lāgā iepīkstēties. Tomēr vakars pagāja pārsteidzoši saturīgi – klausītāji sēdēja klusi kā pelītes, klausījās un pārdzīvoja, bet, kad brigāde devās prom, logos sēdēja raudošas meitenes un māja viņiem atvadas. Neviens nekad ar viņām nebija tā runājis – kā ar cilvēkiem. Vēlāk Adrians Kukuvass sarakstīja dziesmu «Alsviķu meitenēm» ar Arvīda Ulmes vārdiem.»

Tā, lūk, pirms 25 gadiem veidojās Vides aizsardzības klubs – no radošās jaunatnes kluba, no neskaitāmām talkām, no dziļām un līdz sāpēm izjustām ilgām pēc atmošanās, pēc dzīves, kurā galvenais nebūtu bailes un vienaldzība, bet radoša un darbīga mīlestība. Tieši mīlestība, kas ietver sevī tik daudz un pasargā no visa ļauna, veido draudzību, atbalstu un ciešu kopības sajūtu. Ja tas viss riņķo, tad var kalnus gāzt, lai arī šie kalni izskatās milzīgi un nepārvarami. Bet latviešiem taču ir sakāmvārds: mazs cinītis gāž lielu vezumu. •

 


1988. gada 16. jūlijs. Karoga mītiņš Mežaparkā.

Arvīds ar «zaļo propagandu» uzstājas pie latviešiem Amerikā.

Vēl bīstami, tomēr pie Brīvības pieminekļa var nofotografēties. 1987. gads.

Ulme un Klimovičs VAK 1. kongresa laikā 1989. gadā.

Manifestācija Mežaparkā. Priekšplānā Cēsu folkloras kopas «Dzieti» dalībnieki, ar karogu – seno rotu meistars Daumants Kalniņš.
Foto: Gunārs Janaitis.

Lielvārdes pilsdrupas, kuru nostiprināšanā pagāja divas vasaras.
Foto no Lielvārdes muzeja ahīva.


Talcinieku-būvbrigādes-restauratoru grupa pie Lielvārdes pilsdrupām. Pirmie no labās: sēž Andris Bergmanis, stāv Vello Remerts.
Foto no Lielvārdes muzeja ahīva.

December 13, 2012 Posted by | grāmatas, pretošanās, PSRS sabrukšana | Leave a comment

Ārlietu komisija aicina izgaismot vēstnieku cīņu par Latvijas neatkarību okupācijas gados

Lai novērtētu Latvijas Republikas Diplomātiskā un konsulārā dienesta diplomātu darbību Latvijas valsts pirmajā neatkarības periodā un okupācijas gados cīņā par valsts interešu aizstāvēšanu, Saeimas Ārlietu komisija piektdien, 5.decembrī, vienojās par nepieciešamību izstrādāt attiecīgu lēmumprojektu.

„Ikdienā bieži aizmirstam to mūsu valsts diplomātisko pārstāvju darbu, kuri 1940.gadā atteicās atgriezties okupētajā Latvijā un turpināja darbību akreditācijas valstīs, pārstāvot pēdējo neatkarīgās Latvijas valdību un tās ārlietu dienestu. Šo diplomātu ieguldījums cīņā par to, lai panāktu, ka Rietumvalstis neatzīst Latvijas okupāciju, ir neatsverams. Tāpēc mūsu valstij zīmīgā laikā – tuvojoties Latvijas starptautiskās atzīšanas de iure 92.gadadienai nākamā gada 26.janvārī – ir svarīgi godināt cilvēkus, kuri ieguldījuši neatlaidīgu darbu, lai ceļš uz šo mērķi vainagotos panākumiem,” uzsver Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Ojārs Kalniņš.

Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs un pētnieks Ainārs Lerhis komisijas sēdē vērsa uzmanību uz nepieciešamību novērtēt un izteikt pateicību Latvijas diplomātiskajiem pārstāvjiem, jo īpaši tiem, kas mūsu valsts intereses aizstāvēja Latvijas valsts okupācijas gados. Kā piemēru A.Lerhis minēja Latvijas ārkārtējo sūtni Lielbritānijā Kārli Zariņu un Latvijas ārkārtējo sūtni Amerikas Savienotajās Valstīs Alfrēdu Bīlmani, kurus padomju okupācijas vara 1940.gada 30.jūlijā atcēla no ieņemamajiem amatiem un izsludināja ārpus likuma.

A.Lerhis uzsvēra, ka vairākās Rietumu valstīs akreditētie Latvijas Republikas diplomātiskie pārstāvji 1940.gada jūlijā uzsāka diplomātisko cīņu par Latvijas valsts tiesiskās de iure atzīšanas turpināšanu, aicinot Rietumu valstu valdības tiesiski neatzīt Padomju Savienības pārspēka priekšā Baltijā notikušās militāri politiskās pārmaiņas. Tāpat Baltijas diplomātisko pārstāvju ārzemēs protesti sekmēja vadošo Rietumu valstu 1940.gadā neatzīšanas doktrīnu attiecināšanu arī uz Baltijas valstīm un aizsāka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas okupācijas un aneksijas de iure neatzīšanu, skaidroja A.Lerhis.

Plānots, ka lēmumprojekta teksts tiks sagatavots līdz šī gada decembra beigām un Saeimas Ārlietu komisija apstiprināšanai Saeimā to virzīs 2013.gada janvārī.

Saeimas Preses dienests

December 5, 2012 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Komunisti cilvēkus izmantojuši kā «izmēģinājuma cūciņas»

Foto: Reuters/Scanpix

Viss raksts:  TVNET

Austrumvācijas komunistiskais režīms savulaik ļāvis Rietumu farmācijas kompānijām savus iedzīvotājus par samaksu izmantot kā izmēģinājuma cūciņas, raksta «Daily Telegraph».

1980.gadu sākumā Austrumvācijas ekonomika bija ļoti sliktā situācijā. Valstij trūka gan naudas, gan dažādu preču, tai skaitā medikamentu.

Lai saņemtu nepieciešamo naudu un medikamentus, Austrumvācija noslēdza šausminošu vienošanos ar farmācijas kompānijām no Rietumiem. Apmaiņā pret vajadzīgajiem medikamentiem un naudu varas iestādes slepenās klīnikās ļāva veikt zāļu izmēģinājumus uz valsts iedzīvotājiem.

Izmēģinājumi ilguši apmēram sešus gadus un beidzās tikai pēc komunisma krišanas 1990.gadā.

Atklājies, ka daudzos gadījumos izmēģinājumi atstājuši smagas sekas uz cilvēku veselību un bijuši pat vairāki nāves gadījumi.

Patiesība plašākai sabiedrībai atklāta dokumentālā filmā «Tote und Deaths», kura Vācijas TV tika pārraidīta šīs nedēļas sākumā.

Medikamentus testē uz tūkstošiem cilvēku

Filmas veidotāji norāda, ka liela daļa Austrumvācijas Veselības ministrijas slepeno dokumentu tikuši apzināti iznīcināti, taču tik un tā zināms par vairākiem tūkstošiem cilvēku, uz kuriem pretlikumīgā testēšana veikta.

Patiesība nāca gaismā, pateicoties žurnālistu darbam – viņu rokās nonāca tolaik testēto zāļu paraugs. «ARD» televīzijas žurnālistiem tika nodota bundža ar tabletēm no 1989.gada. Tās savulaik piederējušas kādam pacietam, kurš piedzīvoja sirdslēkmi. Viņa ārsti tolaik viņam izsniedza šīs zāles, apgalvojot, ka tās ir drošas un efektīvas. Pacients tomēr nomira, bet viņa atraitne visus šos gadus izsniegtās zāles saglabāja.

Žurnālisti atrod pierādījumus

Rūpīgā pārbaudē žurnālisti vecos Austrumvācijas arhīvos atrada dokumentus ar tādu pašu identifikācijas kodu, kāds bija redzams uz aizdomīgo zāļu burkas. Cits pēc cita pēcāk tika atrasti pierādījumi, ka tā laika valdība noslēgusi slepenu vienošanos ar farmācijas kompānijām no citām valstīm, atļaujot Austrumvācijā izmēģināt jaunus medikamentus.

«Tolaik bija aptiekas, kurās bija pat mazāk nekā 20% no visiem nepieciešamajiem medikamentiem. Medikamentu deficīts bija arī slimnīcās,» pastāstīja farmācijas vēstures pētnieks Kristofs Frīdrihs no Marburgas Universitātes.

Slepenā sēdē nolemj pārdot savu tautu

1983.gadā notikusi slepena Austrumvācijas veselības jomas amatpersonu tikšanās, kurā nolemts ļaut Rietumu farmācijas kompānijām valstī testēt dažādus eksperimentālus medikamentus. Līdz 1988.gadam valstī darbojās jau 165 testa programmas.

Viens no neveiksmīgākajiem izmēģinājumiem tika veikts Lostau pilsētā 1989.gadā.

Viens no tā laika pacientiem atminas, ka pēc sirdslēkmes tika ievietots slimnīcā. Viņa nodaļas pacientiem visiem tikušas dotas aizdomīgas zāles, pēc kuru lietošanas mira vismaz seši pacienti. Tā laika dokumenti liecina, ka no 17 testu subjektiem nomira seši. Mirušie esot slepeni no slimnīcas izvesti.

Pacienti nebija informēti

Žurnālistiem nav izdevies atrast nevienu dokumentu, kas pierādītu, ka pacienti bija informēti par to, ka ar viņiem tiek testētas eksperimentālas zāles.

Vairākas farmācijas kompānijas, kuras eksperimentos bija iesaistītas, kopš tā laika mainījušas nosaukumus un noliedz, ka jebko zinātu par apmēram 30 gadus senajiem testiem.

December 5, 2012 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Padomju laika krievvalodīgie ir sērga, ar kuriem dialogs nav iespējams

Latvijas valsts un tauta ir draudzīga pret citām nacionalitātēm, un Latvijas nākotnes veidošanā un attīstības nodrošināšanā liela nozīme ir gan latviešiem, gan Latvijā dzīvojošajiem etniskajiem krieviem, taču krievvalodīgie, kuri Latvijā ieceļojuši padomju laikā un ir zaudējuši savu identitāti, viņi ir “sērga”, ar kuru veidot dialogu nav iespējams, uzskata Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Gunārs Resnais.

“Latvijas valsts un Latvijas pilsoņi nav tā tauta, kas naidojas ar citām tautām, bet tā birka kaut kur mums tiek piešūta. Mēs ļoti labi satikām ar baltvāciešiem un labi satikām arī ar krievu kopienu. Labs piemērs ir arī poļi, kuri ir ļoti latviskojušies, bet saglabājuši arī savu identitāti, kultūru un tradīcijas, dzīvojot Latvijā, un ir vieni no aktīvākajiem, lielākajiem un drošākajiem Latvijas nacionālās valsts aizstāvjiem,” uzsvēra Resnais.

“Sērga ir nelielā cilvēku grupiņa – cilvēki, kuri dzīvo Latvijā pēc PSRS režīma, kuri nav nedz krievi, kuri ir pazaudējuši savu identitāti, tautību un pat savu valodu, bet sevi uzskata par krievvalodīgajiem. Mums vajadzētu saprast, ka šie cilvēki visvairāk ir traucējuši tieši etnisko krievu dzīvei Latvijā. Nevar prasīt no etniskiem krieviem, lai viņi būtu nostājušies pret aicinājumu par savu valodu – tas ir ļoti grūti un nežēlīgi,” sacīja politiski represēto priekšstāvis.

Resnais pirmdien Komunistiskā terora upuriem veltītā memoriāla Putenī otrās kārtas svinīgās atklāšanas pasākumā veltīja vairākus pārmetumus valsts politiķiem un politiskajai videi daudzu gadu garumā, kas kavējusi ne tikai memoriāla izveidi, bet arī nav spējusi un nespēj risināt citas nacionālas valsts pastāvēšanai nozīmīgas problēmas.

“Man atkal ir jāpārmet šodienas politiskajai sistēmai valstī, kura ir pārsātināta ar ierēdniecību, bet netiek galā vai nevēlas tikt galā ar nelielo cilvēku skaitu – krievvalodīgajiem. Ar viņiem nav iespējams dialogs. Ir jābūt stingrībai, nostājai un nevar pieļaut to, ko viņi dara,” sacīja Resnais. Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs pauda cerību, ka Padomju savienības komunistiskā režīma upuriem veltītā memoriāla nozīmi apzināsies ne tikai latvieši, bet arī citas tautas.

“Memoriālam ir jābūt kā tiltam starp mūsu divām tautām, lai saprastu viena otru un kopīgi veidotu attīstītu Latviju. Komunistiskais režīms slepkavoja visas tautas un arī citām tautām tas bija ienaidnieks, svešinieks, bet krievu tauta paši sevi slepkavoja, un viņiem sāp vēl vairāk. Tāpēc es ticu, ka nosodījums šim režīmam no etnisko krievu puses ir patiess. Es ticu, ka mēs atradīsim šo tiltu uz vienotu, kopīgu valodu un ka Latvija attīstīsies kā nacionāla, brīva valsts, kurā dzīvo citas tautības, nezaudējot savu etnisko piederību,” uzsvēra Resnais.

Kā ziņots, Torņakalnā, Vilkaines ielā, pirmdien svinīgi tiks atklāta Komunistiskā terora upuriem veltītā memoriāla Putenī otrā kārta.

December 3, 2012 Posted by | Okupācijas sekas, piemiņas vietas | 1 Comment

Torņakalnā atklāts piemiņas memoriāls komunistiskā terora upuriem

Tēlnieka Paula Jaunzema veidotais memoriāls “Putenī” tagad ir pilnībā pabeigts

Tor_akalns_memori_ls_edijs_palens-media_large
Komunistiskā terora upuriem veltītais memoriāls “Putenī” Torņkalnā. Foto: Edijs Pālens, LETA

Torņakalnā, Vilkaines ielā, pirmdien svinīgi tiks atklāta komunistiskā terora upuriem veltītā memoriāla “Putenī” otrā kārta, ziņo LETA.

Piemineklis Torņakalnā tika atklāts 2001.gadā, taču tas nebija pilnībā pabeigts. Atbilstoši tēlnieka Paula Jaunzema un arhitekta Jura Pogas mākslinieciskajai iecerei tagad skulpturālais ansamblis “Putenī” papildināts ar kaltiem akmeņiem, kuros iegravēti izsūtījuma vietu nosaukumi. Pie memoriāla izvietotas melna akmens plāksnes, lai varētu pieiet pie pieminekļa un tur nolikt ziedus.

Atbilstoši autoru iecerei kompozīcijas malā uzstādīti stikla paneļi, kuros iegravēta informācija par represijās cietušajiem. Veikti arī apkārtnes labiekārtošanas darbi un papildināti stādījumi. Granīta segumā pie katra no akmeņiem iestrādāts nakts apgaismojums.

Kā norāda ansambļa autori, memoriāla kompozīcijas centrā novietotā skulptūru grupa simboliski raksturo laiku, kas aizvesto dzīves sagrieza traģiskā “likteņa putenī”.

Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Gunārs Resnais memoriāla atklāšanā teica, ka iecere par pieminekļa izveidi dzimusi uzreiz pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, taču ceļš uz tās īstenošanu bijis ilgs un sarežģīts galvenokārt politiskās vides dēļ – memoriāla izveidei ilgstoši meklēts atbalsts politiķu vidū, taču bez lieliem panākumiem. Resnais uzteica Rīgas domes deputātus, kas palīdzējuši gan rast vietu memoriālam, gan arī atvēlējuši tam līdzekļus.

Politiski represēto apvienības vadītājs uzsvēra, ka memoriāls ir svarīga liecība nākotnei un tā nozīme ir līdzvērtīga Brīvības pieminekļa simbolam.

Rīgas mērs Nils Ušakovs (SC) pieminekļa atklāšanā uzsvēra, ka ir lietas, par kurām nevar būt diskusiju, un Staļina režīma noziegumi pret pasauli un Latvijas tautu ir viena no tām. Ušakovs politiski represētajiem atvainojās visu Rīgas domes iepriekšējo sasaukumu vārdā, ka memoriāla otrās kārtas izbūve prasījusi tik ilgu laiku – kopš 2001.gada. “Novēlu, lai mums nekad mūžā Rīgā, Latvijā, vairs nevajadzētu būvēt šādus memoriālus, un nekad mūžā nebūtu jāpiedzīvo tas, kas notika Staļina laikā,” sacīja Ušakovs.

Pieminekļa atklāšanu kuplā skaitā apmeklēja partijas “Vienotība” politiķi – Saeimas deputātes Ina Druviete, Sandra Kalniete, Eiroparlamenta deputāte Inese Vaidere, Rīgas mēra amata kandidāte Sarmīte Ēlerte, kā arī Rīgas domes deputāti Olafs Pulks, Dainis Stalts, Valdis Gavars, Jānis Mārtiņš Zandbergs, Kārlis Strēlis, Juris Viņķelis, Lita Beiris, kuri domē īpaši rūpējušies, lai memoriāla projekts tiktu īstenots.

Rīgas pašvaldība šā gada budžetā piešķīra 56 000 latu tēlnieciskās ieceres īstenošanai un 122 000 latu pilnīgai monumenta otrās kārtas pabeigšanai.

Rīgas Pieminekļu aģentūra ir sākusi sarunas ar VAS “Latvijas dzelzceļš”, lai īstenotu memoriāla trešo kārtu – plānots, ka pašreizējā Torņakalna dzelzceļa stacijas ēkā varētu izveidot informācijas centru par šo Latvijas vēstures traģisko laiku.

http://www.ir.lv/2012/12/3/tornakalna-atklats-pieminas-memorials-komunistiska-terora-upuru-pieminai

December 3, 2012 Posted by | piemiņa, piemiņas vietas | Leave a comment

%d bloggers like this: