Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Padomju laika krievvalodīgie ir sērga, ar kuriem dialogs nav iespējams

Latvijas valsts un tauta ir draudzīga pret citām nacionalitātēm, un Latvijas nākotnes veidošanā un attīstības nodrošināšanā liela nozīme ir gan latviešiem, gan Latvijā dzīvojošajiem etniskajiem krieviem, taču krievvalodīgie, kuri Latvijā ieceļojuši padomju laikā un ir zaudējuši savu identitāti, viņi ir “sērga”, ar kuru veidot dialogu nav iespējams, uzskata Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Gunārs Resnais.

“Latvijas valsts un Latvijas pilsoņi nav tā tauta, kas naidojas ar citām tautām, bet tā birka kaut kur mums tiek piešūta. Mēs ļoti labi satikām ar baltvāciešiem un labi satikām arī ar krievu kopienu. Labs piemērs ir arī poļi, kuri ir ļoti latviskojušies, bet saglabājuši arī savu identitāti, kultūru un tradīcijas, dzīvojot Latvijā, un ir vieni no aktīvākajiem, lielākajiem un drošākajiem Latvijas nacionālās valsts aizstāvjiem,” uzsvēra Resnais.

“Sērga ir nelielā cilvēku grupiņa – cilvēki, kuri dzīvo Latvijā pēc PSRS režīma, kuri nav nedz krievi, kuri ir pazaudējuši savu identitāti, tautību un pat savu valodu, bet sevi uzskata par krievvalodīgajiem. Mums vajadzētu saprast, ka šie cilvēki visvairāk ir traucējuši tieši etnisko krievu dzīvei Latvijā. Nevar prasīt no etniskiem krieviem, lai viņi būtu nostājušies pret aicinājumu par savu valodu – tas ir ļoti grūti un nežēlīgi,” sacīja politiski represēto priekšstāvis.

Resnais pirmdien Komunistiskā terora upuriem veltītā memoriāla Putenī otrās kārtas svinīgās atklāšanas pasākumā veltīja vairākus pārmetumus valsts politiķiem un politiskajai videi daudzu gadu garumā, kas kavējusi ne tikai memoriāla izveidi, bet arī nav spējusi un nespēj risināt citas nacionālas valsts pastāvēšanai nozīmīgas problēmas.

“Man atkal ir jāpārmet šodienas politiskajai sistēmai valstī, kura ir pārsātināta ar ierēdniecību, bet netiek galā vai nevēlas tikt galā ar nelielo cilvēku skaitu – krievvalodīgajiem. Ar viņiem nav iespējams dialogs. Ir jābūt stingrībai, nostājai un nevar pieļaut to, ko viņi dara,” sacīja Resnais. Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs pauda cerību, ka Padomju savienības komunistiskā režīma upuriem veltītā memoriāla nozīmi apzināsies ne tikai latvieši, bet arī citas tautas.

“Memoriālam ir jābūt kā tiltam starp mūsu divām tautām, lai saprastu viena otru un kopīgi veidotu attīstītu Latviju. Komunistiskais režīms slepkavoja visas tautas un arī citām tautām tas bija ienaidnieks, svešinieks, bet krievu tauta paši sevi slepkavoja, un viņiem sāp vēl vairāk. Tāpēc es ticu, ka nosodījums šim režīmam no etnisko krievu puses ir patiess. Es ticu, ka mēs atradīsim šo tiltu uz vienotu, kopīgu valodu un ka Latvija attīstīsies kā nacionāla, brīva valsts, kurā dzīvo citas tautības, nezaudējot savu etnisko piederību,” uzsvēra Resnais.

Kā ziņots, Torņakalnā, Vilkaines ielā, pirmdien svinīgi tiks atklāta Komunistiskā terora upuriem veltītā memoriāla Putenī otrā kārta.

December 3, 2012 Posted by | Okupācijas sekas, piemiņas vietas | 1 Comment

Torņakalnā atklāts piemiņas memoriāls komunistiskā terora upuriem

Tēlnieka Paula Jaunzema veidotais memoriāls “Putenī” tagad ir pilnībā pabeigts

Tor_akalns_memori_ls_edijs_palens-media_large
Komunistiskā terora upuriem veltītais memoriāls “Putenī” Torņkalnā. Foto: Edijs Pālens, LETA

Torņakalnā, Vilkaines ielā, pirmdien svinīgi tiks atklāta komunistiskā terora upuriem veltītā memoriāla “Putenī” otrā kārta, ziņo LETA.

Piemineklis Torņakalnā tika atklāts 2001.gadā, taču tas nebija pilnībā pabeigts. Atbilstoši tēlnieka Paula Jaunzema un arhitekta Jura Pogas mākslinieciskajai iecerei tagad skulpturālais ansamblis “Putenī” papildināts ar kaltiem akmeņiem, kuros iegravēti izsūtījuma vietu nosaukumi. Pie memoriāla izvietotas melna akmens plāksnes, lai varētu pieiet pie pieminekļa un tur nolikt ziedus.

Atbilstoši autoru iecerei kompozīcijas malā uzstādīti stikla paneļi, kuros iegravēta informācija par represijās cietušajiem. Veikti arī apkārtnes labiekārtošanas darbi un papildināti stādījumi. Granīta segumā pie katra no akmeņiem iestrādāts nakts apgaismojums.

Kā norāda ansambļa autori, memoriāla kompozīcijas centrā novietotā skulptūru grupa simboliski raksturo laiku, kas aizvesto dzīves sagrieza traģiskā “likteņa putenī”.

Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Gunārs Resnais memoriāla atklāšanā teica, ka iecere par pieminekļa izveidi dzimusi uzreiz pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, taču ceļš uz tās īstenošanu bijis ilgs un sarežģīts galvenokārt politiskās vides dēļ – memoriāla izveidei ilgstoši meklēts atbalsts politiķu vidū, taču bez lieliem panākumiem. Resnais uzteica Rīgas domes deputātus, kas palīdzējuši gan rast vietu memoriālam, gan arī atvēlējuši tam līdzekļus.

Politiski represēto apvienības vadītājs uzsvēra, ka memoriāls ir svarīga liecība nākotnei un tā nozīme ir līdzvērtīga Brīvības pieminekļa simbolam.

Rīgas mērs Nils Ušakovs (SC) pieminekļa atklāšanā uzsvēra, ka ir lietas, par kurām nevar būt diskusiju, un Staļina režīma noziegumi pret pasauli un Latvijas tautu ir viena no tām. Ušakovs politiski represētajiem atvainojās visu Rīgas domes iepriekšējo sasaukumu vārdā, ka memoriāla otrās kārtas izbūve prasījusi tik ilgu laiku – kopš 2001.gada. “Novēlu, lai mums nekad mūžā Rīgā, Latvijā, vairs nevajadzētu būvēt šādus memoriālus, un nekad mūžā nebūtu jāpiedzīvo tas, kas notika Staļina laikā,” sacīja Ušakovs.

Pieminekļa atklāšanu kuplā skaitā apmeklēja partijas “Vienotība” politiķi – Saeimas deputātes Ina Druviete, Sandra Kalniete, Eiroparlamenta deputāte Inese Vaidere, Rīgas mēra amata kandidāte Sarmīte Ēlerte, kā arī Rīgas domes deputāti Olafs Pulks, Dainis Stalts, Valdis Gavars, Jānis Mārtiņš Zandbergs, Kārlis Strēlis, Juris Viņķelis, Lita Beiris, kuri domē īpaši rūpējušies, lai memoriāla projekts tiktu īstenots.

Rīgas pašvaldība šā gada budžetā piešķīra 56 000 latu tēlnieciskās ieceres īstenošanai un 122 000 latu pilnīgai monumenta otrās kārtas pabeigšanai.

Rīgas Pieminekļu aģentūra ir sākusi sarunas ar VAS “Latvijas dzelzceļš”, lai īstenotu memoriāla trešo kārtu – plānots, ka pašreizējā Torņakalna dzelzceļa stacijas ēkā varētu izveidot informācijas centru par šo Latvijas vēstures traģisko laiku.

http://www.ir.lv/2012/12/3/tornakalna-atklats-pieminas-memorials-komunistiska-terora-upuru-pieminai

December 3, 2012 Posted by | piemiņa, piemiņas vietas | Leave a comment

Hitlers un Staļins – kaimiņi Vīnē

Raksts blogā bonis.lv

Biogrāfiju paralēle

Vīne ir vienīgā šīs planētas pilsēta, kur vienlaicīgi un gandrīz vai kaimiņos kādu laiku ir dzīvojuši divi nolādētākie 20. gadsimta tirāni un noziedznieki.

Ādolfs Hitlers (toreiz vēl – Hittlers) pastāvīgi uzturējās viņa nīstajā “rasu Bābelē” Vīnē no 1907. gada līdz 1913. gada maijam, pēc tam devās uz Minheni.

Savukārt Josifs Džugašvili (cara Krievijas Policijas departamenta kartotēkā dēvēts arī par Kaiosu Visariona dēlu Ņižeradzi) ieradās Vīnē 1913. gada sākumā un palika šeit līdz februāra vidum. Boļševiku partijas lokā (un ohrankā) tolaik viņš bija pazīstams galvenokārt ar segvārdiem”Koba” un “Vasīlijs (Vasjka)”, tikai pēc Vīnes apmeklējuma zem rakstiem presē sāka parādīties viņa jaunais pretenciozais pseidonīms “K. (vai J.) Staļins”. Jāpiebilst, ka “tēraudcietais”, “tēraudainais” toreiz nenozīmēja tikai personības tipa raksturojumu, vairāk tas atbilda visa boļševiku politiskā virziena pašraksturojumam. Visi šie Molotovi, Žeļezņjakovi, Kameņevi pasludināja sevi par “stingrajiem, akmenscietajiem” sociāldemokrātiem pretstatā meņšvikiem, kurus dēvēja par “mīkstajiem”.

Starp citu, Hitlers, kura politiskajā uzvedībā daudzi psihologi mēdz saskarīt lapsas un vilka iezīmes, no 1920. gada līdz 1933. gadam šaurā nacistisko līdzgaitnieku lokā telefona sarunās un tikšanās reizēs arī lietoja slepenu pseidonīmu – “Vilks” (Wolf).

Staļina un Hitlera pašu neapzinātā un tikai vēlāk konstatētā kaimiņu būšana Vīnē 1913. gadā vēstures literatūrā līdz šim gandrīz nemaz nav pētīta. Pat 1996. gadā iznākušajā erudītās austriešu vēsturnieces Brigitas Hāmanes par bestselleru kļuvušajā monogrāfijā “Hitlera Vīne. Diktatora mācekļa gadi” ne ar vārdu nav pieminēta otra topošā diktatora – Staļina – paralēlā, kaut arī neilgā uzturēšanās un darbošanās Austroungārijas impērijas galvaspilsētā. Skopi, bet tomēr šis fakts ir atspoguļots fundamentālajā angļu vēsturnieka Alana Buloka 1991. gadā publicētajā pētījumā “Hitlers un Staļins. Paralēlās dzīves”.

Līdz šim nav kopsakarībās noskaidrota un savietota arī citu visas pasaules, Baltijas un Latvijas likteņus ietekmējušu un noteikušu personu sinhronā klātbūtne un savstarpējā saskare toreizējā Vīnē. Ar informatīvi nepiepildītu konstatējumu vien, ka Vīne 20. gadsimtā ir bijusi “diktatoru (Hitlera, Staļina, Trocka u. c.) degpunkts” – ko Rietumeiropā sāk izmantot tūristu pievilināšanai – vēl nemazām nepietiek.  Lasīt tālāk

December 3, 2012 Posted by | Staļins, totalitārisms, Vēsture | 1 Comment

   

%d bloggers like this: