gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Tā sākās zaļā atmoda

Tā sākās zaļā atmoda

Lelde Stumbre
Fragments no grāmatas
«Pasaules lāpītājs – Arvīds Ulme»


Visu zaļo antiņu virsaitis Arvīds Ulme maijā svinēja 65 gadu jubileju. Klusi, vienkārši, savā piemājas dārzā Pārdaugavā. Kopā ar bērniem, mazbērniem, tuviniekiem un dažiem draugiem. Lelde Stumbre gatavoja plovu, bet mēs kāri lasījām grāmatas ievadu par Arvīdu – par viņa bērnību Doles salā, par skolas gaitām Gaujienas internātskolā – un ilgojāmies izlasīt šo garo stāstu līdz beigām. Nu Lelde tikusi līdz Atmodas laikam un negribīgi atvēl nelielu fragmentu arī «Vides Vēstīm». Bet tas jau saprotams – darbs pie vēsturisku faktu apkopošanas brīdi pa brīdim apstājas pie apjausmas, ka nezināmā ir vairāk nekā zināmā. Lai tiktu pie kārotā teksta, es uzbūru vīziju, ka daudzi pēc šī nelielā fragmenta izlasīšanas attapsies, ka arī viņiem ir ko stāstīt un albumos glabājas bildes no laikiem, kad bijām jauni un pārņemti ar ideju par zaļo Atmodu. Savas idejas un atmiņas sūtiet uz e-pastu lelde@vak.lv A.T.


«Astoņdesmito gadu sākumā Arvīds ar sievu Tiju un mazo dēliņu Jānīti sāka dzīvot Burtniekos. Kur gan citur, ja ne Burtniekos – pie lielā ezera, kurā, kā visi zinām, nogrimusi viedā Burtnieka pils… Vēl vairāk – Arvīds bija apmeties lauku sētā ar nosaukumu «Antiņi». Ar ko latvietim asociējas Antiņš? Jā, ar lētticību, gaisīgiem sapņiem… Un vienlaikus – ar neizprotamu un it kā beziemesla mērķtiecību, ticību uz Gaismu un Patiesību. Antiņš taču nevar un nevar rimties – rāpjas un rāpjas tai stikla kalnā, ticot, ka beidzot taču nokļūs «kalnā visaugstākā, ne spēka man pietrūks, ne bail man no kā…» Tas nekas, ka Plūdoņa Atraitnes dēlam viss beidzās bēdīgi, toties Antiņš saņēma visu, kas par centību un ticību pienākas.

Pussabrukušos «Antiņus» Arvīdam parādīja Pēteris Zirnītis, ar kuru attiecības vienmēr bija draudzīgas. Jau Murjāņos Pēteris bija tas, kurš vedināja Arvīdu uztvert dzeju nopietni un ieteica sūtīt dzejoļus uz avīžu un žurnālu redakcijām. Pēteris vispār bija tas retais gadījums, par kuru visi zināja: jā, viņš ir partijas funkcionārs, PSKP biedrs, tomēr reizē arī labs dzejnieks un uzticams draugs. Nākamajā vasarā Pēteris uzaicināja Arvīdu piedalīties radošās jaunatnes nometnē, ko organizēja Latvijas komjaunatnes organizācija, un tas mainīja visu turpmāko Arvīda dzīvi – ģimene un sadzīviskās rūpes nu allaž palika trešajā un ceturtajā vietā.

Radošie pulcējas Gaujienā

Taču Arvīds nemaz tik ļoti nealka braukt. Pēterim pat bija mazliet jāpapūlas viņu pierunāt. Bet, uzzinājis, ka nometne notiks Gaujienā – viņa bijušās skolas apkārtnē – nolēma: jābrauc! Protams, bija arī pamatotāks iemesls – viņš turp devās jau kā jaunais dzejnieks. Šī Gaujienā bija trešā radošās jaunatnes nometne, ko komjaunatnes Centrālā komiteja organizēja jaunajiem māksliniekiem un zinātniekiem. Mērķis bija cēls: apvienot jaunos un radošos glītā kolektīvā, kas dzīvojas dabā, priekšpusdienās klausās lekcijas, bet pēcpusdienās un vakaros strādā radošajās darbnīcās. Draudzība, kolektīvs darbs, pieredzes apmaiņa, padomju jauniešu radošās izpausmes… Tas bija astoņdesmito gadu sākums, kad padomju dzīves īstenībā sāka iespraukties daža laba zaļot un brīvi elpot griboša tendence. Tomēr komjaunatnes, bet galvenokārt partijas vadītāji, ar kuru laipnu atļauju komjaunieši šādas nometnes bija gatavi organizēt, laikam nebija rēķinājušies ar to, ka, sapulcinot vienuviet šos jaunos brīvdomātājus, tie nebūt nevienosies kopīgā padomiskā dziesmā, bet tikai vēl vairāk nostiprinās savus brīvdomīgos uzskatus. Viņi, protams, nosēdēja savas obligātās stundas, klausoties garlaicīgas lekcijas, bet pēc tam… Tad visa pasaule bija vaļā! Šķita, esi nonācis pavisam citā sabiedrībā, kurai nav nekāda sakara ar tā laika īstenību. Sevišķi, ja sētā tika ievelta milzīga alus muca, pie kuras ik pa brīdim varēja pieplakt. Tomēr Arvīdam nav atmiņā palicis tāds fakts, ka kāds no jaunajiem būtu staigājis apkārt, piedzēries kā lops. Tikpat iespējams, ka tās ir tikai viņa labticīgās atmiņas, jo pats nekad nekāds dzērājs nav bijis un allaž uzskatījis, ka arī pārējie tādi nevar būt.

Šī nometne bija svarīgs pagrieziena punkts. Ļoti svarīgs. Jā, jau Murjāņos viņš bija saticis domubiedrus. Arī Cēsīs, baznīcas tornī sēžot un ar draugiem pļāpājot par nevardarbīgas pretošanās iespējām šajā valstī, bija skaidrs, ka jaunatnes vidū ir cilvēki, kas runā, domā un arī rīkojas citādi. Nometnē atausa atziņa, ka šos cilvēkus vieno kas daudz nopietnāks – vēlēšanās darboties, apvienoties, izdarīt kaut ko patiešām vērtīgu vēl bez tām radošajām izpausmēm, ar kurām viņi katrs bija apveltīti. Nometnē izkristalizējās Arvīdam raksturīgā līdera īpašība – mierīgi, neuzbāzīgi, bet noteikti pateikt to, ko klusībā domā visi.

Arvīds nometnē izrādījās visbrīvākais savās izpausmēs: lekciju laikā uzdeva lektoriem mulsinošus jautājumus, uzdrošinājās izteikt komentārus vai pat iebildumus, sāka diskusijas, kas nebija paredzētas. Arī pēcpusdienās viņam nebija tikai viena doma – ātrāk tikt pie alus mucas vai pazust ar kādu meiteni krūmos. Viņš spontāni organizēja pārgājienus pa apkārtni, bija gatavs sēdēt pie ugunskura un lasīt dzeju. Savu brīvības izjūtu viņš netaisījās slēpt, jo vienkārši nebaidījās – pēc nometnes, atšķirībā no lielākās daļas dalībnieku, viņš atgriezās «Antiņos», savās lauku mājās. Arvīds nebija atkarīgs no Rīgas iestādēm, kas varētu ietekmēt nākotnes iespējas, tādēļ bieži vien publiski izteica to, ko domāja. Ja arī viņu palūgs atstāt nometni – nu, un tad? Komjaunatnes darboņi un organizatori nometnes dzīvi daudz nekontrolēja, bija iecelti pieskatītāji no pašu dalībnieku vidus. Viens no tādiem bija kinooperators Andris Seleckis, saukts par Reņģes Galvu, – enerģisks, smējīgs un gudrs puisis. Bet pēc kāda laika viņš sasauca visus savus «pavalstniekus» un paziņoja par atkāpšanos no šā amata. Savā vietā viņš iecēla Arvīdu Ulmi. Pašam Arvīdam tas bija negaidīts pārsteigums, bet pārējie miermīlīgo varas maiņu uztvēra ar atzinību. Radošās jaunatnes nometne beidzās, un galvenais – beidzās brīvā dzīve, kas likās kā gluži cita pasaule. Bija jāatgriežas gandrīz vai cietumā, kur atkal valdīja strikti noteikumi, ierobežojumi un gandrīz vai bezperspektīva eksistence. Asinīs bija ieplūdusi neiznīdējama sajūta, ka tā viss nedrīkst beigties, ka jāturpina…

Dibina radošās jaunatnes klubu

Astoņdesmitajos gados Latvijas mierīgo eksistenci satricināja Imants Ziedonis. Cilvēki kāri lasīja viņa dzeju, bet visvairāk visus pārsteidza aicinājums glābt Latvijas dižkokus. Ziedonim apkārt drūzmējās īsta glābšanas brigāde, un bija skaidrs, ka viņi neglābj tikai kokus. Viņi glābj Latviju no aizaugšanas, no brikšņiem, no lēnas nāves. Taču par vienu problēmu Latvijā vēl nerunāja – svētnami bija pārvērsti par noliktavām un kūtīm vai vienkārši izdemolēti. Cilvēki noskatījās uz tiem no tālienes, klusu pašausminājās un devās tālāk savās ikdienas gaitās, samierinājušies ar faktu, ka baznīcas ir buržuāzijas perēkļi, bet reliģija – opijs tautai. Arvīds kopā ar draugu Haraldu Sīmani Cēsīs bija strādājis par jumiķi, izdemolētas un grūstošas baznīcas viņi bija redzējuši pietiekami. Pamazām izkristalizējās vienkārša, bet itin pieņemama doma, proti, jāsarīko talka un jāizveido tāda kā neformāla organizācija. Tas arī tika izdarīts – radošās nometnes pārstāvji apvienojās radošās jaunatnes klubā, kas bija pilnīgi brīvprātīgs, lai gan komjaunatnes pakļautībā. Arvīdu iecēla par kluba vadītāju, un viņi pat uzrakstīja statūtus, lai viss ir kā nākas. Tagad bija vieglāk organizēties un arī attaisnoties, ja kāds izdomāja painteresēties: «Kas jūs tādi?»

Talku fenomens

Padomju funkcionāri labi zināja, kas ir talka: brīvprātīgi obligāts pasākums, kad pat Ļeņins uz pleca nesis baļķi. Tāpēc aicināt uz talku varēja bez īpašām grūtībām, un viena no pirmajām talkām Tērvetes parkā arī tika sarīkota ar komjaunatnes organizācijas palīdzību – to noorganizēja jaunatnes radiostacija «Dzirkstele». Tomēr šī talka bija pārāk plaša un nesniedza īstu gandarījumu. Tādēļ radošās jaunatnes kluba biedri nolēma paši sarīkot talku Dārtes baznīcā pie Vandzenes Talsu rajonā. Baznīca, kas celta 1895. gadā, ir skaists viduslaiku klasicisma paraugs ar lakonisku, smagnēju, bet skaidru arhitektūru. Šai vietai bija arī visai interesanta vēsture. Ap 1650. gadu te tikusi dibināta itin rosīga pilsēta – Ninive. Pilsētiņa veidojās par konkurenti Talsiem, un tajā apmetās brīvi ļaudis – tirgotāji un amatnieki. Barons Magnuss Firkss viņus atbrīvoja no nodevām un, lai pievilinātu pilsētai jaunus iedzīvotājus, piešķīra dažādas privilēģijas. Tomēr labie laiki beidzās līdz ar Firksa nāvi. Valdīšanu savā ziņā pārņēma viņa atraitne Doroteja Dārte, kura sanaidojās ar visiem par to, ka cūkas izbradājušas viņas dārzu, – muižkundze sadedzināja visus privilēģiju rakstus, pilsoņus patrieca un pilsētu iznīcināja. Izpostītās Ninives vietā atraitne uzcēla muižu, ko nosauca savā vārdā.

Pirmā talka izrādījās tiešām simboliska – pēc 300 gadiem kādreizējās Ninives vietā atkal rosījās brīvību alkstošie pilsoņi no visas Latvijas… Pēc Dārtes baznīcas sekoja nākamās – Zemītē, Sunākstē, Anneniekos, Kaķeniekos, Dobelē, Tērvetē un citur. Talcinieku pulks kļuva aizvien lielāks, un talku rīkotāju enerģija aizvien pieauga…

Pats Arvīds atceras: «Tolaik baznīcu un pamesto kapu sakopšanas talkas izpaudās kā protests pret vienaldzību, pret bailēm. Baznīcas bieži vien bija arhitektūras pieminekļa kapi. Kad baznīca bija izmazgāta, jumts salabots un logi iestikloti, mēs rīkojām tādu nelielu «vakarēšanu» kopā ar vietējiem iedzīvotājiem: dziedājām, spēlējām, lasījām dzeju… Mēs sapratām, ka nedrīkstam kļūt par amatnieku brigādi, kas vienkārši pastrādā, aizbrauc, un vēlāk atkal tur viss ir piegānīts, izdauzīts… Bija nepieciešams kontakts ar vietējiem cilvēkiem, lai gan tolaik visiem viss bija vienalga. Par šo ārkārtējo vienaldzību biju pilnīgā izmisumā. Es jutos laimīgs, ka bija arī atsaucīgi cilvēki, lielākoties radošas personības, autoritātes, ko ar čekas prastajiem līdzekļiem iebaidīt nevarēja. Mūsu lieta izplatījās kā tāda liesma, un visi ceļi pašķīrās.»

Aigars Burģelis, vēlākais VAK «finanšu ministrs», pēc 25 gadiem atceroties šo laiku, saka: «Šīs baznīcu talkas bija ne tikai veids, kā darboties brīvi un pēc savas iniciatīvas, šīs vietas bija arī enerģētiski spēcīgas, svētītas no augšas. Tādēļ nav brīnums, ka vēlāk, ja VAK aicināja doties tam līdzi uz lielajiem mītiņiem, piketiem un akcijām, cilvēki nešaubīdamies cēlās un gāja.»

Uz vienu vietu
visi vilcieni iet.
Uz priekšu,
uz galapunktu –
uz Romu, Ēģipti, Atlantīdu…

Kā nauda
no vienas kabatas otrā
pa šodienu ripojam
burvju lokā.

Līdz gadās kāds baļķis,
starp acīm kas sit,
uz mirkli tad redzam,
kā zvaigzne krīt –
kā Roma, Ēģipte, Atlantīda…

Uz vienu vietu
visi vilcieni iet…
Uz priekšu,
uz komunismu,
uz Romu, Ēģipti, Atlantīdu…

Tā, lūk, ar vienu dzejoli bija iespējams izteikt to, ko zināja un juta visi: lielās impērijas savu varenību balsta vai nu uz māla kājām, vai plūstošām smiltīm, neskaitāmiem nevainīgiem upuriem, pārmērīgām un brīžiem neizskaidrojamām ilūzijām par savu varu un stabilitāti, bet neizbēgami pienāks laiks, kad tās kritīs.

Krusts pāri jaunatnes klubam

Saprotams, ka vara uzmanīgi sekoja līdzi šo trauksmaino jauniešu darbībām, bet atgadījums ar Vānes baznīcu vairs nebija paciešams. Šo talku ieteica brāļi Smilškalni. Viss noritēja kā parasti – paši atbrauca, paši sameklēja darbarīkus un materiālus… Bet tad Arvīds ievēroja, ka Vānes baznīcas krustam torņa galā nolauzts šķērskoks. Daudz negudrodami, talcinieki devās uz vietējām mehāniskajām darbnīcām.Pierunāt izveidot pamatīgu metāla stieni, kas derētu par krusta šķērskoku, nebija nekāda lielā lieta. Vakarā pēc darba atkal iekūra ugunskuru, dziedāja un lasīja dzeju, bet vietējie bija vai mēmi aiz brīnumiem – baznīcas galā atkal slējās krusts… Baznīca bija glābta, patiesībā – visi bija glābti, gan cilvēki, gan zeme, jo krusts baznīcas tornī taču vienmēr liecinājis par to, ka šī vieta ir apdzīvota, zeme apkopta un cilvēki pasargāti. Taču valdošajai varai tas nebija izturams! Arvīds devās skaidroties uz komjaunatnes Centrālo komiteju, bet radošās jaunatnes klubu vienkārši likvidēja.

Klāt perestroika un PATC

Šī represija nevienu radošās jaunatnes kluba biedru ne pārsteidza, ne izbiedēja, bija skaidrs, ka kaut kas tāds agri vai vēlu notiks. Bija pienācis Gorbačova laiks, kad viņš paziņoja, ka valsti var glābt tikai «apakšas», tas ir, paši iedzīvotāji, un tika atļauts veidot interešu klubus, kuros apvienotos strādāt un domāt griboši cilvēki. Likvidētās radošās jaunatnes kluba kodols saprata arī to, ka jāapvienojas ne tikai radošajiem jauniešiem, bet arī – darošajiem. Tā tapa Pieminekļu aizsardzības talku centrs ar izteiksmīgu abreviatūru – PATC, par kura vadītāju ievēlēja Arvīdu. Arhitekts Jānis Dripe, protams, bija atbildīgs par arhitektūru, jo, kopjot baznīcas, bija svarīgi saprast tās arhitektonisko vērtību. Imants Lancmanis tajā laikā bija valsts inspektors un braukāja pa Latvijas izpostītajām baznīcām, glābdams tur vēl esošās vērtības. Bet, ja atbrauca Lancmanis un savāca visu vērtīgo, bija skaidrs, ka baznīca lemta bojāejai.

«Talkas baznīcās bija ne tikai slotas pavicināšana, lai notrauktu zirnekļtīklus. Tas bija smags un sarežģīts darbs: kāpšana jumtos un torņos, sienu stutēšana, logu stiklošana… Par darba drošību bija atbildīgs Māris Gailis. Pretspēks gaidīja, kad beidzot kāds no tā jumta nokritīs. Vienreiz redzu: Bergmanim kājas trīc… Man, uz tām trīcošajām kājām skatoties, trīc piecreiz vairāk. Neibartam tāpat… Kas būtu, ja kāds nokristu? Bet tas, kāpēc neviens, izņemot mani pašu, nenokrita, tas man joprojām ir noslēpums. Es nogāzos Vānes baznīcā, bet iekritu kādam tieši rokās. Tas tiešām bija brīnums,» atceras Arvīds.

Brīnums bija arī tas, ka uz talkošanas darbiem ieradās pat tolaik tik prominentas personas kā, piemēram, slavenais kolhoza «Lāčplēsis» priekšsēdētājs Edgars Kauliņš. Arvīds, jau strādājot par instruktoru Nāves salā un vedot tūristus uz Lielvārdi, bija redzējis, kādas izskatās pilsdrupas. Neviens jau nerunāja par pils atjaunošanu, drupas vajadzētu tikai nostiprināt, lai neuzgāžas tūristiem uz galvas.

Uz posta ostu
Peld uzposts plosts;
Pa straumi prom aizpeld
Plosts karogots.

Cieši sasieti kopā,
Un visi kā viens
Tie aizpeld pa straumi
Uz priekšu kā prieks.

Tik krastā paliek
Tīri izcirsti meži,
Kā cilvēkbērni
Atzaroti.

Šis dzejolis, kam vēlāk mūziku sacerēja Juris Vilcāns un dziedāja Indra Karlsone, Arvīdam radās pie pussabrukušajām Lielvārdes pilsdrupām. Tad arī dzima doma tās vismaz iekonservēt, un viņi devās pie Kauliņa, kurš pats tajā laikā bija Latvijas Dabas pieminekļu aizsardzības biedrības vadītājs. Kauliņš pateica savu «jā», bet darbs izrādījās krietni sarežģītāks, nekā sākumā bija licies – pilsdrupās vesela brigāde 5–7 cilvēku sastāvā gandrīz diendienu strādāja divas vasaras. Arhitekts Vello Remerts pēc Johana Kristofa Broces zīmējumiem bija izveidojis nelielu projektu, un Kauliņam nemitīgi vajadzēja piegādāt tonnām cementu, ķieģeļus, smiltis un laukakmeņus. Runāja, ka Kauliņš reiz esot izsaucies: «Ja es būtu zinājis, cik man tas viss izmaksās, pats būtu to akmeņu kaudzi iegrūdis Daugavā!» Toties galu galā pilsdrupas tika nostiprinātas un iekonservētas, laukums iztīrīts – nu tur varēja notika muzikāli pasākumi. Atkal viens labs darbs bija paveikts.

Poētiskā aģitbrigāde

No radošās jaunatnes kluba laikiem tika pārņemti arī citi paņēmieni, ko pilnībā akceptēja padomju vara, piemēram, aģitbrigāde. Pieminekļu aizsardzības talku centra aģitbrigādēs apvienojās mākslinieki, literāti un mūziķi, kas devās nevis uz turīgiem lauku klubiem vai pilsētām, bet uz tādām dīvainām vietām kā, piemēram, Alsviķi, kur, kā Arvīds maigi izsacījās, dzīvoja «nerātnās meitenes» jeb vienkārši – atradās mazgadīgo noziedznieku meiteņu kolonija. Kad tur ieradās jaunais aktieris Harijs Spanovskis, komponists Vilnis Šmīdbergs, kinooperators Viesturs Alksnītis ar diskomūzikas aparatūru, gleznotāja Aija Zariņa ar savām dīvainajām gleznām, pat kaskadieru grupa un arī jaunais dzejnieks Arvīds Ulme, viņu notvēra divas vietējās meitenes un saruna izvērtās īsa: «Cigaretes ir?» «Nē…» «Tēja ir?» «Nē…» «A kāda velna pēc atbraucāt?» Pēc šīs lietišķās sarunas mākslinieki klusās šausmās iekārtoja skatuvi ar saviem gaismas nesēju atribūtiem: gleznām, grāmatām, mūziku… Visi bija pārliecināti, ka te gan viņus nosmies, nolīdzinās līdz ar zemi, nepagūs ne lāgā iepīkstēties. Tomēr vakars pagāja pārsteidzoši saturīgi – klausītāji sēdēja klusi kā pelītes, klausījās un pārdzīvoja, bet, kad brigāde devās prom, logos sēdēja raudošas meitenes un māja viņiem atvadas. Neviens nekad ar viņām nebija tā runājis – kā ar cilvēkiem. Vēlāk Adrians Kukuvass sarakstīja dziesmu «Alsviķu meitenēm» ar Arvīda Ulmes vārdiem.»

Tā, lūk, pirms 25 gadiem veidojās Vides aizsardzības klubs – no radošās jaunatnes kluba, no neskaitāmām talkām, no dziļām un līdz sāpēm izjustām ilgām pēc atmošanās, pēc dzīves, kurā galvenais nebūtu bailes un vienaldzība, bet radoša un darbīga mīlestība. Tieši mīlestība, kas ietver sevī tik daudz un pasargā no visa ļauna, veido draudzību, atbalstu un ciešu kopības sajūtu. Ja tas viss riņķo, tad var kalnus gāzt, lai arī šie kalni izskatās milzīgi un nepārvarami. Bet latviešiem taču ir sakāmvārds: mazs cinītis gāž lielu vezumu. •

 


1988. gada 16. jūlijs. Karoga mītiņš Mežaparkā.

Arvīds ar «zaļo propagandu» uzstājas pie latviešiem Amerikā.

Vēl bīstami, tomēr pie Brīvības pieminekļa var nofotografēties. 1987. gads.

Ulme un Klimovičs VAK 1. kongresa laikā 1989. gadā.

Manifestācija Mežaparkā. Priekšplānā Cēsu folkloras kopas «Dzieti» dalībnieki, ar karogu – seno rotu meistars Daumants Kalniņš.
Foto: Gunārs Janaitis.

Lielvārdes pilsdrupas, kuru nostiprināšanā pagāja divas vasaras.
Foto no Lielvārdes muzeja ahīva.


Talcinieku-būvbrigādes-restauratoru grupa pie Lielvārdes pilsdrupām. Pirmie no labās: sēž Andris Bergmanis, stāv Vello Remerts.
Foto no Lielvārdes muzeja ahīva.

December 13, 2012 - Posted by | grāmatas, pretošanās, PSRS sabrukšana

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: