gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Kirhenšteina ”sveiciens” no pagātnes


Viesturs Sprūde
, Latvijas Avīze

Foto no Ārlietu ministrijas arhīva

Vai Augusta Kirhenšteina 1940. gada valdības lēmumi vēl ir spēkā? Nē! Taču izrādās, ka gluži muļķīgs šis jautājums arī nav, un ”nē” vēlamas vēl dažas koriģējošas piebildes. Vismaz pēc juristu domām. Gadījums ar trimdas diplomātiem Kārli Zariņu un Alfrēdu Bīlmani ir visai īpatnējs un juridiski niansēts.

”Sabiedrībā ir diezgan izplatīts viedoklis, ka pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas līdz ar 1990. gada 4. maija deklarāciju tāda veida Latvijas PSR valdības lēmumi automātiski nav vairs spēkā. Taču tas neatbilst patiesībai,” uzskata vēstures doktors Ainārs Lerhis. Konstatējis ”plānu vietu”, viņš nolēmis vērst uz to Saeimas Ārlietu komisijas uzmanību. Arī ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs situāciju ar diplomātu Zariņa un Bīlmaņa statusu savā ”twitter” kontā atzinis par absurdu.

Diplomāti nestundā

Latvijas sūtniecību un visas Ārlietu ministrijas likvidēšanas process sākās drīz pēc sarkanarmijas tanku ielaušanās Latvijā 1940. gada 17. jūnijā. Dažs ārzemēs rezidējošais diplomāts demisionēja pats, cits bija spiests to darīt rezidences valsts rīcības dēļ, vēl citus Augusta Kirhenšteina marionešu valdība centās piespiest, pavēlot atgriezties dzimtenē ”ziņojuma sniegšanai”. Latvijas ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs ASV Alfrēds Bīlmanis (1887 – 1948) un Latvijas ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Lielbritānijā Kārlis Zariņš (1879 – 1963) vairāku iemeslu dēļ izpelnījās īpašu okupācijas režīma uzmanību. Bīlmanis jau 1940. gada 13. jūlijā bija iesniedzis diplomātisku notu ASV Valsts departamentam, paziņojot, ka iecerētās ”Tautas Saeimas” vēlēšanas ir pretrunā Latvijas Satversmei un vēlēšanu likumam, vienlaikus prasot aizsargāt Latvijas un tās pilsoņu īpašumus ASV pret PSRS mēģinājumiem tos pārņemt. 18. jūlijā Bīlmanis jaunā notā ASV valsts sekretāram K. Hallam uzsvēra gan 14./15. jūlija vēlēšanu antikonstitucionalitāti, gan ārvalsts karaspēka klātbūtni. Bīlmaņa notām bija rezonanse kā ASV valdības aprindās, tā presē. Līdzīga satura diplomātiskus paziņojumus Lielbritānijai jūlijā bija iesniedzis arī Zariņš.

”Latvijas, Lietuvas un Igaunijas diplomātisko pārstāvju ārzemēs protesti sekmēja to, ka vadošās Rietumu valstis 1940. gada vasarā attiecināja iekarojumu ”neatzīšanas doktrīnu” arī uz Baltijas valstīm un aizsāka Latvijas un pārējo Baltijas valstu okupācijas un aneksijas ”de iure” neatzīšanu,” norāda Ainārs Lerhis.

Faktiski Zariņš un Bīlmanis bija rīkojušies saskaņā ar 1940. gada 17. maijā saņemtajām Ministru kabineta ārkārtas pilnvarām kara un citu ārkārtēju notikumu gadījumam, kad valdība Rīgā vairs nevarētu veikt savas funkcijas. Šo pilnvaru esamība bija vēl viens iemesls, kamdēļ abi diplomāti nonāca Kirhenšteina marionešu valdības faktisko vadītāju nežēlastībā.

Jāatgādina, ka ielikteņa Kirhenšteina kā Latvijas PSR Valsts un Ministru prezidenta valdība pie varas bija no 1940. gada 21. jūlija, kad Kārlis Ulmanis nolika savas pilnvaras un Latvijā tika pasludināta padomju vara, līdz 25. augustam, kad stājās spēkā Latvijas PSR konstitūcija. Tas bija īpatnējs laika periods, jo padomju vara Latvijā bija pasludināta, taču oficiālā pievienošana PSRS vēl nebija notikusi un formāli pastāvēja arī Ministru kabineta institūcija.

Ārpus likuma

Kļuvis par Latvijas PSR Valsts prezidentu, Augusts Kirhenšteins 1940. gada 25. jūlijā aicināja Zariņu un Bīlmani atgriezties Rīgā, taču saņēma noraidošas telegrammas. Režīma atbilde bija abu sūtņu atcelšana no amata 29. jūlijā ”disciplināru pārkāpumu dēļ” un lietas nodošana prokuratūrai viņu saukšanai pie kriminālatbildības. Maz ticams, vai prokuratūra toreiz tiešām nodarbojās ar abu lietu.

Tikmēr Latvijas PSR Ministru kabinets, lai Zariņu un Bīlmani izsludinātu ārpus likuma, pat pieņēma papildinājumus likumā par pavalstniecību. Tie stājās spēkā 30. jūlijā.

Papildinājumi ļāva valdībai atņemt pilsoņa tiesības Latvijas pavalstniekam, ”kas vairāk nekā trīs gadus uzturējies ārzemēs bez ārzemju pases vai ar notecējušu ārzemju pasi vai kas valdības noteiktā laikā neatgriežas vai atsakās atgriezties Latvijā”. Kabineta 1940. gada 30. jūlija sēdē nolēma Zariņam un Bīlmanim atņemt pilsoņu tiesības, konfiscēt viņu īpašumus, bet pašus ”kā valsts nodevējus” izsludināt ārpus likuma.

Kuriozi, ka Latvijas likumdošana tobrīd tādu soda veidu kā izsludināšana ārpus likuma nemaz neparedzēja. Vēl kuriozāk, ka pastāv šaubas, vai juridiski minētais lēmums maz ir atcelts. Tātad diplomāti, kuri turpināja cīņu par Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanu, nav reabilitēti?

LU Akadēmiskās bibliotēkas krājumā glabātie Alfrēda Bīlmaņa fonda materiāli liecinājuši, ka ASV dzīvojošie diplomāta radinieki Andris un Ceronis Bīlmaņi kopš 90. gadiem līdz pat 21. gadsimta sākumam sarakstījušies ar Latvijas iestādēm, cenšoties panākt Latvijas PSR Ministru kabineta 1940. gada 30. jūlija lēmuma atcelšanu un Alfrēda Bīlmaņa reabilitāciju. ”Sarakste ir gara, ar vairākām valsts institūcijām, un viedokļi tur brīžiem ir diezgan pretrunīgi,” stāsta vēsturnieks A. Lerhis. Viedokļu apmaiņā iesaistījušies arī Saeimas deputāti, Ģenerālprokuratūra un 2002. gadā pat Valsts prezidenta kanceleja. To, ka ar Kirhenšteina valdības aktiem juridiski viss nav tik vienkārši, apliecina 1998. gada 15. oktobra Saeimas likums ”Par Latvijas PSR normatīvo aktu piemērošanas izbeigšanu”. Tajā norādīts, ka ar 1999. gada 1. janvāri spēku zaudē Latvijas PSR likumi, kā arī Latvijas PSR Augstākās padomes lēmumi, tās prezidija dekrēti un lēmumi, kas pieņemti pirms 1990. gada 4. maija. Par Latvijas PSR Ministru padomes lēmumiem teikts, ka kārtību, kādā tie zaudē spēku, nosaka Ministru kabinets (MK).

Tātad iznāca, ka 1940. gada ”Tautas Saeimas” lēmumus varēja atcelt visus reizē, bet 1940. gada ”Tautas valdības” un Latvijas PSR MK lēmumi bija atceļami katrs atsevišķi.

Iepriekš minētajā sarakstē starp valsts iestādēm un diplomāta radiniekiem pēdējiem skaidrots: 1998. gada likums neietver Latvijas PSR MK normatīvos aktus attiecībā pret konkrētām personām un tātad formāli tie pēc 1999. gada 1. janvāra spēku nav zaudējuši! Attiecīgi Ģenerālprokuratūras 2002. gada 20. jūnija vēstulē norādīts, ka likumdevējs nepraktizē pirmskara tiesību aktu atcelšanu, tātad abu Latvijas sūtņu reabilitācija spēkā esošo likumu ietvaros nav iespējama. Latvijas likumdošana tāpat neparedz represētā statusa piešķiršanu personām, kas mirušas.

Taisnīgums jāatjauno

2002. gada novembra beigās kompetentās iestādes nāca pie slēdziena, ka juridiski ārkārtīgi niansētā Zariņa un Bīlmaņa lieta jāuzņemas Saeimai. Un 7. Saeima patiešām ķērās pie reabilitācijas jautājuma. Tā paša gada oktobrī plenārsēdē deputāti atbalstīja likumprojekta ”Par Latvijas ārkārtējo sūtņu Kārļa Zariņa un Alfrēda Bīlmaņa reabilitāciju” nodošanu Ārlietu komisijai un Juridiskajai komisijai. Nelaime tikai tā, ka šī bija viena no pēdējām 7. Saeimas sēdēm. 8. Saeima likumprojektu tālāk nevirzīja un par to aizmirsa.

Pēc Aināra Lerha iniciatīvas Saeimas Ārlietu komisija pie lietas atgriezās aizvadītā gada 5. decembrī. ”Arī man pirmais jautājums bija: kāpēc jāatceļ lēmums, ko pieņēmusi nelegāla valdība?” neslēpj komisijas vadītājs Ojārs Kalniņš. Izvērtusies diskusija, kāds dokuments vajadzīgs: ”Saeimas juridiskā biroja padomnieks Jānis Pleps ierosināja, ka atsevišķs likumprojekts nav nepieciešams, bet vajag lēmumprojektu, kur abiem diplomātiem tiek izteikta atzinība.” Pēc Kalniņa vārdiem, arī Tieslietu ministrijas pārstāvji norādījuši, ka juridisku lēmumu nevajag, jo tas varētu atvērt veselu virkni jaunu problēmu un radīt sarežģījumus. Juristuprāt, atsevišķa likuma pieņemšana par atsevišķām personām būtu nelāgs precedents.

”Te ir tā problēma – ja juristi uzskata, ka šie cilvēki jau ir reabilitēti, tad man kā nejuristam gribas jautāt, kur ir reabilitācijas apliecība un uz kāda likuma pamata reabilitācija izdarīta. Bet ne vienu, ne otru es neesmu redzējis,” komentē Lerhis.

Pagaidām par piemērotāko tiek uzskatīta ekspertu sagatavota un Saeimas komisijas atbalstīta politiska deklarācija. Arī vēsturnieka skatījumā deklarācija, kurā cildināts abu sūtņu ieguldījums, būtu nozīmīgs solis. Tiesa, pēc Lerha domām, tā pilnībā neizslēgs no darba kārtības lietas juridisko pusi.

Lerhis atgādina, ka 1940. gada jūlija beigās līdzīgas sankcijas kā pret Zariņu un Bīlmani vērsās arī pret citiem Latvijas diplomātiem. ”Disciplināru pārkāpumu” un ”pretvalstiskas propagandas” dēļ no amata atcēla pilnvaroto lietvedi Argentīnā un Brazīlijā Pēteri Oliņu. Līdzīgi rīkojās ar sūtniecības 3. šķiras ārštata sekretāru Nikolaju Ozoliņu. Bet ar 1940. gada 2. augustu no amata atcēla sūtni Vācijā un Nīderlandē Edgaru Krieviņu. Rodas jautājums, vai kaut kas jādara arī šo diplomātu reabilitācijas ziņā? Varbūt atklāsies vēl kāds Kirhenšteina valdības lēmums, kura spēkā esamība/neesamība kādam radītu šaubas. ”Tur būtu jātiek skaidrībā juristiem. Nesen taču izskanēja, ka juridiski joprojām ir spēkā padomju laika psihiatru noteiktās diagnozes politiski citādi domājušajiem. Garantēt, ka kaut kur vēl nav palicis līdzīgs absurds padomju laiku mantojums, galīgi nevar. Bet skaidrs, ja uz šādiem vēsturiskiem jautājumiem nevērsīs uzmanību, tad pēc kāda laika tos var pacelt kāds cits,” spriež vēsturnieks.

Viedokļi

Aivars Endziņš, Satversmes tiesas priekšsēdētājs no 2000. līdz 2007. gadam: “Domāju, ka speciāls Saeimas pieņemts likums nebūtu vajadzīgs, lai reabilitētu K. Zariņu un A. Bīlmani. Manuprāt, LPSR MK 1940. gada 26. un 30. jūlija lēmumi ir prettiesiski ”ultra vires” (pārkāpjot pilnvaras) un tāpēc nevar būt spēkā jau no to pieņemšanas brīža. Izpildu vara pat tajā laikā nebija tiesīga realizēt tiesas funkcijas. Manuprāt, pareizākais risinājums būtu Saeimas vai Ministru kabineta deklarācija vai paziņojums par Latvijas Republikas diplomātu lielo ieguldījumu Latvijas neatkarības atjaunošanā de facto un pastāvēšanas de iure argumentēšanā padomju okupācijas gados.”

Juris Bojārs, LU Juridiskās fakultātes profesors: “1990. gada 4. maija deklarācijā teikts, ka Latvijas pievienošana PSRS bija prettiesiska. Tāpat ir bijusi 1996. gada 22. augusta Saeimas ”Deklarācija par Latvijas okupāciju”. Pieņemt tagad atsevišķu juridisku aktu diplomātu lietā nozīmētu taisnoties marionešu valsts vadītāja lēmuma priekšā. Nevajadzētu tiem pievērst pārāk lielu uzmanību. Tā ir politiska lieta, un politiski mums nevajag taisnoties prettiesiska režīma priekšā. Amorāli ir pieļaut domu, ka K. Zariņam un A. Bīlmanim nepieciešama reabilitācija, jo tad iznāk, ka viņi bijuši vainīgi pie tā, ka cīnījušies par Latvijas neatkarību. Cita lieta, ka nepieciešams paslavēt viņu paveikto. Uzskatu, ka būtu nepieciešams, lai Saeima pieņemtu kopēju juridisku aktu par visiem okupācijas varas aktiem.”

January 26, 2013 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: