gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Neformāļi sāka, pragmatiķi pārņēma

Arvīds Ulme

(Dzimis 1947)
Dzejnieks
1987.g Vides aizsardzības klubs, Virsaitis
1990. – 1993. Augstākās padomes deputāts
8. un 9 LR Saeima, deputāts

Kad tev radās sajūta, ka režīms, kurā mēs piedzimām, var reāli mainīties?
Tad, kad bija Jeļcins ieradies Rīgā. Pēc tiem notikumiem Maskavā, kad faktiski Jeļcinam izdevās Maskavā apturēt to puču.

Tik vēlu?
Jā, sākumā bija tikai kaut kāda vīzija, bet kaut kādas loģikas, ka varētu sanākt viens pulciņš un nobalsot, vai kaut ko dziedot mēs neatkarību panāksim….nu tā īsti nebija ticības. Visa armija, milzīgie tankodromi un aerodromi, visas KGB, visa milicija, visa OBHS, visa prokuratūra, visi represīvie aparāti – visi jau bija viņiem. Mums taču par neiedeva pistoles ar ko aizstāvēties. Ja drusku padomāja pragmatiski, tas bija dažu stundu jautājums un visi šitie balsotāji…viņu vienkārši nebūtu.
Tā jau arī nevar teikt… ka Helsinki-87 vai Vides klubs, vai vēlāk Tautas fronte, ka tas bija tāds puķu protests – bez cerībām, ka izdosies kaut ko iekustināt.
Cerība, dabīgi, tā jau bija tā, kas mūs vispār uzturēja.

Kad tu paliki aktīvs pats?
Kaut kādus desmit gadus pirms atmodas jārēķina. 70.gados man bija tāds dzejolis par atmodu. Vilnis Šmīdbergs komponēja mūziku un pat izdevās nodziedāt vienreiz konservatorijas koncertā.

Atceries to dzejoli?
Jā! Un Vilnis Šmīdbergs, lai nebūtu tik traki, pēdējo rindu – “tumsā atmosties” pārveidoja – “nav drosmes atmosties”. Faktiski iznāca vēl trakāk. Maija Krīgena dziedāja. Tā bija klasiskā dziesma un tur nevajadzēja iet caur Glavļitu (Galveno pārvaldi valsts noslēpuma aizsardzībai presē – red.). Jo tādā gadījumā jau tā nebūtu izgājusi cauri.

Tu biji garīgi aktīvs. Kā paliki sabiedriski aktīvs?
Tad bija radošās jaunatnes klubs un tad Gaujienā “reņģu galva” Andris Seleckis izvirzīja, ka es tagad būšu tur prezidents. Kļuvu par radošās jaunatnes kluba prezidentu. Mēs taisījām talkas un es uzliku Vānes baznīcas krustam šķērslīti. Tas bija noplīsis un tad mehāniskajās darbnīcās uztaisījām. Metinātāji padeva, uznesa augša, pieskrūvējām.

Kurš gads tas bija?
Tas bija kaut kāds 80.gads. Vēl nebija Vides kluba. Bija tāds talcinieku pulciņš, kas gāja pa senvietām svētvietas kopdams. Neformāļi. Radošās jaunatnes klubu pēc tā krusta uzlikšanas faktiski aizliedza. Mēs pārgājām uz pieminekļu aizsardzības talku centru.

Kā tavi tuvinieki, radu apkārtne veicināja to visu atmodas būšanu? Vai arī viņi juta bailes visā tajā turpmākajā, kam gāji cauri 90.gadu mijā?
Nu 90.gados jau vairāk tāda kā atbalss bija. Līdz tam mīļotajai māmiņai bija diezgan daudz kreņķu. Lai varētu drukāt lapiņas, es iestājos Poligrāfijas skolā. Nesu no tās skolas uz mājām burtus. Kāds bija redzējis, ka es pēc darba aizeju pie burtličiem, vācu no katra un nesu. Burtus es biju noslēpis pagrabā Raiņa bulvārī, kur pie mātes dzīvoju. Un mamma, tīrot pagrabu, atrada tos. Viņa lika krāsnī. Svins jau viegli sakūst, pēc tam uz miskasti. Burtiski pēc nedēļas ienāca dzīvoklī un pārbaudīja visu.

Kas? Čeka kratīja?
Nu jā….

Bieži tev iznāca tolaik ar čeku?
Tajā sākumā tik bieži neiznāca. Atskaitot, kad armijā gāju.Tad Brīvības piemineklis, svecīšu likšana….Nopietnāk ar čeku sanāca saskarties tikai 80.gados, kad jau sākās Vides kluba pirmās demonstrācijas.

Kā radās Vides klubs?
Kad radošo jaunatnes klubu tā kā aizslēdza, izveidojās Pieminekļu aizsardzības talku centrs. Tiem radošajiem vajadzēja arī kaut kādus darošos, kas kaut ko mācēja….jo Neibarts un Bergmanis (dzejnieki – red.) uz jumta ar āmuru…Man jau bija jānosirmo tajā laikā. Kopā tie radošie un darošie mēs 1984.gadā bijām Pieminekļu aizsardzības talku centrs.

Vienā Zemītes baznīcas glābšanas talkā pēc strādāšanas sēdējām pļavā un es skatījos, ka nav neviena bite. Jautāju – “kāpēc  nav bites?” Un traktorists, kas mums dēļus veda, teica, ka noindētas ar visādiem minerāliem un ķīmijām. Bija Hruščovam tāds lozungs, ka “komunisms ir padomju vara un tālāk, ko Ļeņins teica, un viņš papildināja – plus visas zemes ķimizācija”…. Vienu laiku visi ar to baigo ķīmiju ņēmās. Tad arī iedomājāmies, ka vajadzētu mūs saukt ne tikai par pieminekļu glābējiem, bet – iekļaujot vidi. Arī garīgo, sociālo un tā tālāk.
Pasaki tos cilvēkus, kas tolaik bija….

Piemēram, Māris Gailis bija atbildīgais par drošības tehniku.

Vides klubā?
Pieminekļu aizsardzības talku centrā. Dripe mums bija… Viņš tā kā arhitekts tur uzraudzīja, lai mēs kaut ko nepārtalkojam. Haralds Sīmanis, Tērvetes dārzniece un pulciņš no Skandiniekiem, Zane Šmite, tagad dziesminiece, Ieva Akurātere brauca uz talkām. Tas bija neliels pulciņš, bet efektīvs. Uzdevums jau nebija tikai sakopt kapus, krustus ielikt atpakaļ, vai kādu pamesto baznīcu izmazgāt.  Galvenais, lai talkās piedalītos vietējo pulciņš. Sākoties atmodai, mums Latvijā bija kādas 60 nodaļas. Mēs jau bijām diezgan reāls spēks. Ja vajadzēja, tad brauca no Kandavas, Lielvārdes, Cēsīm, Ventspils, Liepājas. Tad vēl nebija ne LNNK, ne Tautas fronte, bet man jau tas tīkls veidojās. Vispār pirmajās talkās 1987.gadā mēs izgājām demonstrācijās pie VEF Kultūras pils. Pie Dzintara Zilgalvja un Aijas Zariņas darbnīcā naktī taisījām plakātus. Pēc tam Zilgalvim to darbnīcu atņēma. Elita uzrakstīja tādu plakātu: “Es dzīvoju Olainē”, jo Olaine tajā laikā bija tāda ķimizēta pilsēta.

Mēs pieteicām mītiņu “Par tīru gaisu” un to mums centrā aizliedza. Rubiks (Alfrēds Rubiks toreiz bija Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs – red.) mūs sūtīja tā tālāk uz Mežaparku. Un tad es teicu: “Nu kur tad tur par tīru gaisu?  Tad jau varbūt mežā ejam?” Beigās tomēr pie VEF notika mītiņš.
Vēl Vides klubam bija aktivitātes Arkādijā un pret metro…

Pēc tā mītiņa mūs patrieca no visurienes. Mēs Tramvaju un trolejbusu pārvaldē 1987.gadā paspējām nodibināties un pieteicām pirmo mītiņu jau kā Vides aizsardzības klubs (VAK) . Jo atšķirībā no pieminekļu aizsardzības talku centra, kas tāpat kā Ziedoņa grupa darbojās nevienam neko nepiesakot,  kā VAK  mēs 1987.gadā iesniedzām oficiālu iesniegumu. Un tas jau bija zināms lūzuma punkts.

Sadarbošanās ar Tautas fronti Vides aizsardzības klubam bija normāla? Bez pozām, bez domstarpībām?
Es varētu atgādināt. Iebrauca Juris Putriņš, man brālis no Igaunijas un saka, ka vajag Latvijā dibināt Tautas fronti, ko mēs te guļam un tā. Bet es te ar to Vides klubu. Vajag kādu cilvēku! Un meklējām Viktoru Avotiņu. Es vēl iedevu Avotiņa telefonu viņiem.

Tas bija 1988.gada februāris.

Jā, nu kaut kā tā. Ar Tautas fronti bija normāla tā sanākšana. Man ir arī video, kur mēs pēc tam Mežaparkā karogu mītiņā. Bet mums pēc tam bija vēl mītiņš Daugavas stadionā pret migrāciju. Un tas jau bija tāds baigi asais. Un tad Dainis Īvāns pa radio teica, ka nevajag iet ne uz kādiem pretmigrācijas mītiņiem. Man tā doma bija ne mirkli neapstāties, kamēr mēs varam, jo kuru katru dienu mūs varēja apturēt. Katra tā demonstrācija man likās kā pēdējā, jo nebija mums nekāda baigā starptautiskā aizsardzība. Tāpēc bija ārkārtīgi svarīgi izmantot to īso laiku, jo vienmēr Krievijā reformas pārauga represijās. Un es katru dienu gaidīju, ka tas tā arī notiks. Bet Tautas fronte jau bija tāda pragmatiskāka. Un tas bija pirmais, ka mēs ejam uz to pretmigrācijas mītiņu un pēkšņi beigās Tautas fronte saka, ka nevajag iet.

Un otrs bija…Mēs ļoti rūpīgi gatavojām tādu galveno VAK pasākumu politiskajā ziņā – Kompartijas darbības apturēšanu un vispār aizliegšanu, un nodošanu tiesai. Tas bija 1989.gadā. Domājām, ka ir īstais laiks, lai pateiktu – kurš tad ir tas vainīgais, kas to režīmu turēja – ne jau tur čeka vai armija, bet – kompartija. Ļoti visu noorganizējām, sanāca visas manas nodaļas Jūrmalā un pēc tam mēs ieradāmies pie Kompartijas ēkas. Bijām visu izsludinājuši un es domāju, ka tur būs milzīgs pūlis. Beigās skatos – mēs vieni paši. Rubiks skatās pa logu, un visa čeka riņķī. Es pēc tam kādas trīs dienas nerunāju, jo likās, ka kaut kas sagājis baigi šķērsām. Jo bija tā stunda, tā diena, kad mēs tiešām varējām nosaukt – kas ir kas. Pēc tam bija kongress VEF Kultūras pilī, kur balsojām, ka Vides klubs no politiskām aktivitātēm aiziet.

Jūs kāds spieda atsacīties būt sabiedriski politiskai organizācijai?
Nu laikam es pats to spiedu…Tas sākās jau ar pretmigrācijas mītiņu, kad mēs tā kā palikām vieni. Pret Kompartiju jau arī tā kā nenāca neviens… Turins Valdis veidoja alternatīvo Tautas fronti un beigās es domāju – kas te notiek? Mūs te savedīs vienus pret otriem. Un tajā laikā man bija svarīgāk tās masas iesaistīt nekā sākt kaut kādu savstarpējo konfrontāciju.

Tu sākotnēji biji pat spēcīgākas organizācijas nekā Tautas fronte 1988.gadā vadītājs. Cik auglīga bija sadarbība ar visām tām dažādajām organizācijām? Un cik pretrunīga tā bija?
Attiecībā uz Augstākās padomes vēlēšanām mums ar Tautas fronti bija vairāk tāda koordinācija. Nu politiski mums bija, kā saka, viens pret vienu. Valdis Turins ļoti radikalizēt gribēja. Mēs piedalījāmies visos pasākumos, tomēr palikām pie vides aizsardzības, pie tādas garīgās, sociālās vides, neiesaistījāmies tādos tiešos politiskos gājienos un aktivitātēs.

Cik liels pamats ir tādai mitoloģijai, kura arī tagad tiek tiražēta, ka faktiski pie varas tauta tā arī netika, bet pie varas tika transformējusies kompartijas nomenklatūra, kuru atbalstīja, teiksim, čekas aģentūra?

Tas ir viens no kategoriskākajiem viedokļiem.
Es uzskatu, ka Atmodu izcīnīja neformāļi. Viņi viņu sasauca, viņi viņu uzsāka. Neformāļi ir tāds ļaužu pulciņš, ko varētu nosaukts par sirdsapziņu. Faktiski viņiem tāda Dieva dāvana bija kaut ko glābt, kas iet bojā. Viņi bija spējīgi uz upuriem. Riskēt un darīt visu to, ko vajag. Tagad, kad es tiekos ar skolniekiem, es saku, ja jums jātaisa revolūcija, tad – taisiet to. To var veidot tikai neformāli, paši no sevis, no iekšienes nevis kaut kāda partija vai fronte. Jums to teiks un tad jūs, kā saka, izcīnīsiet. Dabīgi, ka Tautas fronte jau pārņēma, bet tā it kā visās revolūcijās esot, ka sāk neformāļi, tie ideālisti un pēc tam pragmatiskie pārņem. Viņiem ir vairāk tādas baiļu sajūtas jeb teiksim tā, nav tādu spēju uz upuriem, kā tiem neformāļiem, kuriem viss vienalga. Un tālāk  jau šie orafgmatiskie spēki, pārņemot šo valsts, kā saka, pragmātisko attīstību, arī novērsās no mūsu ideāliem par ekovalsti, par mazajām ražotnēm, par lauku skolām, par visu to, ko mēs nēsājām uz rokām. Faktiski tas viss tika zināmā mērā izsmērēts un aizmirsts.

Biedrība Latvijas atdzimšanas vēsture ziedojumiem un pārskaitījumiem
SWIFT kods UNLA LV2X
LVL konts LV16UNLA 0050019392124

January 28, 2013 - Posted by | Atmodas_laiks

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: