Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Pēta leģionāru dzīvi 


Dace Kokareviča
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=375713:pta-leionru-dzvi-&catid=153:aktuli&Itemid=178

 

Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes doktoranti, veicot pētījumu par latviešu leģionāru dzīvi padomju laikā, ir izsūtījuši 350 anketas bijušajiem leģionāriem.

Par pētījumu gaitu pētnieki Laura Ardava, Didzis Bērziņš, Kristiāna Kirša un Gita Siliņa informēja Latvijas Universitātē akadēmiskā lekcijā “Latviešu leģionārs: kolektīvā biogrāfija”. LU profesore Vita Zelče solīja, ka valsts pētījumu programmas “Nacionālā identitāte” projekta “Latvijas sociālā atmiņa un identitāte” ietvaros taps arī grāmata.

Pētnieki daudz atsaucās uz sociologa Tālivalža Vilciņa 1993. gadā veikto aptauju – toreiz no 11 500 leģionāriem tika aptaujāti 1125 cilvēki, un anketas ir saglabātas Latvijas Valsts arhīvā, pētnieki izmantoja arī tās. Pēc T. Vilciņa secinājumiem, par brīvprātīgajiem sevi atzinuši 15 procenti leģionāru, par piespiedu kārtā mobilizētiem – 85 procenti. Vēstures doktors Uldis Neiburgs uzsvēra, ka šis brīvprātīgo skaits varēja būt zemāks.

Tā kā lekciju līdz ar citiem interesantiem apmeklēja arī “Daugavas vanagu” Centrālās valdes vadītājs Andrejs Mežmalis, Okupācijas muzeja biedrības priekšsēdētājs Valters Nollendorfs un kādreizējais leģionārs, bijušais Saeimas deputāts, publicists Visvaldis Lācis, pajautāju, kā viņi vērtē šo pētnieku ieceri. V. Lācis uzsver – atmiņas jāvāc, taču noteikti jābūt klāt arī profesionālu vēsturnieku papildinājumiem, pretējā gadījumā varot iznākt tādi “medniekstāsti”, kādus viņš saskatījis Jaunā Rīgas teātra izrādē “Vectēvs”. Arī Valters Nollendorfs akcentē, ka ir vajadzīgs šis profesionālais vērtējums.

March 15, 2013 Posted by | Leģions | Leave a comment

Leģions un tautas atmiņa manī

Agris Liepiņš
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=375744:leions&catid=93:la-komentri&Itemid=440%20class=

Pēc Latvijas Republikas okupācijas 1940. gadā, pēc slepkavošanām un deportācijām tautas sāpes bija tik lielas, ka vācu okupantus latvieši sveica kā atbrīvotājus. Veselais saprāts tika noslīcināts čekistu sarīkotajos asiņu plūdos. Izmisums par PSRS pastrādātajām zvērībām bija kā melns atvars, kurš rāva iekšā ar traģisku piesmietas tautas sāpi.

To lieliski izmantoja vācu propaganda, mobilizējot latviešu jaunekļus leģionā. Palūkojieties tā laika aģitācijas plakātos, tur dominē sauklis – “Leģionār, aizstāvi savu dzimteni pret boļševismu!” Latviešu jaunekļi patiesi ticēja, ka, cīnoties leģiona rindās, viņi aizkavēs boļševiku atgriešanos un izcīnīs brīvu Latviju. Šo ilūziju pastiprināja emocionāli iedarbīgi atribūti. Leģionāri nēsāja uz piedurknes uzšūtu vairodziņu Latvijas brīvvalsts karoga krāsās, pavēļu valoda leģionā bija latviešu, virsnieki bija latvieši un parādēs karavīri gāja ar Latvijas brīvvalsts karogu.

Šodien mēs redzam, ka tas bija maldu ceļš. Vācu virspavēlniecībai ne prātā nenāca atjaunot Latvijas valstiskumu. Pat kara beidzamajās dienās, kad Lielvācijas liktenis bija jau izšķirts, viņi nepieļāva domu par nacionālas armijas atdzimšanu. Vērmahta virspavēlniecība deva pavēli iznīcināt kureliešus – leģiona karaspēka vienību, kura, karam beidzoties, uzvilka Latvijas armijas formas tērpus un gribēja stāties pretī komunistiem kā Latvijas nacionālā armija.

Nepārmetīsim latviešu jaunekļiem politisku tuvredzību, diez vai mēs paši tālaika apstākļos būtu bijuši daudz viedāki. Leģionāru sirdīs dega ilgas pēc brīvas, neatkarīgas Latvijas, un ceļazvaigzne Volhovas purvos bija vēlme nepieļaut savas Tēvijas otrreizēju pazemošanu no komunistu puses. Par savām izmisīgi varonīgajām un maldu pilnajām cīņām leģionāri samaksājuši dubultā un trīskārt. Viņiem atmērītā daļa bija trimda svešatnē vai Staļina nāves nometnes un pazemojumi, atgriežoties padomju Latvijā.

Maksāja arī leģionāru bērni. Demokrātiskās valstīs indivīds pats atbild par savu rīcību, bet Staļina saulītē par indivīda rīcību kolektīvi atbildēja viņa sieva, bērni, vecāki un darbabiedri. Tā vieglāk valdīt, jo visi par visiem ziņoja, citādi paši tika sodīti. Vēl šodien daudziem, ai, cik daudziem gribētos par leģionāru cīņām kolektīvi sodīt visu latviešu tautu.

Tautas atmiņa nav zinātniska grāmata, drīzāk pārdzīvojumos mazgāta sirdsapziņa, kas zemapziņā tiek nodota no paaudzes paaudzē. Caur skatieniem, caur līdzcilvēku attieksmi pret notikumiem, caur žestiem, saskaroties ar meliem un nepatiesību. Esmu dzimis pēc Otrā pasaules kara. Bērnībā manā ģimenē ne ar labu, ne sliktu vārdu netika pieminēti ulmaņlaiki. Vienīgi reizēs, kad pagalmā iebrauca smagā mašīna, vecmamma steidzās aizvilkt aizkarus. Nesapratu – kāpēc jāvelk aizkari, ja atveduši malku, bet žesti zemapziņai laikam ko vēstīja. Varētu likties, ka man nav nekādu atmiņu par Latvijas brīvvalsti. Bet manī tās ir! Kā tautas atmiņa, kura neļauj melot. Lai kādu žulti pār ulmaņlaikiem lēja padomju funkcionāri, lai kā saukāja Latvijas prezidentu par fašistiskā apvērsuma organizētāju un buržuāziskās kliķes vadītāju, mana vēsturiskā zemapziņa teica ko citu! Tāpat ir ar leģionāriem – lai ko par vecajiem karotājiem teiktu dažādas organizācijas, manī dusošā tautas atmiņa pret šiem vīriem jūt dziļu cieņu. Nolieksim galvas to cīnītāju priekšā, kuri gāja kaujā ar Latviju sirdī.

March 15, 2013 Posted by | Leģions | Leave a comment

Vēsturnieks Neiburgs: “Latvijā karš ir beidzies”

Elita Veidemane, NRA

Intervija ar Latvijas Okupācijas muzeja pētnieku, vēstures zinātņu doktoru Uldi Neiburgu.

– Kāds šobrīd ir stāvoklis latviešu leģiona vēstures pētniecībā? Pirms kāda laika taču tika iegūts leģiona arhīvs. Vai ir kas mainījies vēsturnieku un sabiedrības attieksmē pret leģionāriem?

– Mūsdienās visi dokumenti, kas saistīti ar leģiona cīņām Otrajā pasaules karā, ir pieejami gan Vācijas Federālajā un militārajā arhīvā, gan dažādos Latvijas arhīvos, kur glabājas vācu, latviešu, padomju izcelsmes dokumenti par leģionu. Arī savulaik trimdā izveidotā t.s. Latviešu leģiona (DV CV ģenerālsekretāra) arhīva materiāli šodien ir nodoti Latvijas Valsts arhīvā, bet daļa Okupācijas muzejā. Kritušo leģionāru kartotēka ir Kara muzejā. Kad 2006. gadā no kāda holandiešu kolekcionāra tika nopirkta 15. latviešu divīzijas štāba dokumentu kolekcija, presē bija milzīga ažiotāža, sak, kas nu tur būs, droši vien liecības par leģionāru kara noziegumiem. Bet nekas tāds neapstiprinājās, un ar šiem dokumentiem ikviens var iepazīties Latvijas Valsts vēstures arhīvā. Nesen kopā ar doktoru Kārli Kangeri bijām arī Hūvera institūtā Kalifornijā, kur ekspertējām arī t.s. līdz šim slēgto fondu – policijas bataljonu un leģiona dokumentus, kuru izmantošanai ir nepieciešama ASV Daugavas Vanagu atļauja. Taču arī šie dokumenti nesatur nekādus faktus par leģionāru represīvām darbībām.

– Tas nozīmē, ka cilvēki, kuri vēlas nevis truli bļaustīties uz ielām par leģionāru «noziegumiem», bet iegūt objektīvu ainu par viņiem, to arī var izdarīt?

– Protams. Vienīgā problēma, ar ko var saskarties, ir Krievijas arhīvi. Ir dažādas publikācijas un dokumentu krājumi, kas atsaucas, piemēram, uz Krievijas Federālā drošības dienesta arhīva dokumentiem, nenorādot ne konkrētus fondus, ne lietas, turklāt tie plašākai publikai nemaz nav pieejami. Ja mēs gribam objektīvi vērtēt leģionu, mums vajadzētu brīvi izmantot un kritiski analizēt visus dokumentus un arī aculiecinieku liecības. Taču mūsdienās nereti diemžēl notiek tā, ka leģiona vēsture, it īpaši Krievijas un pašmāju propagandistu sacerējumos, tiek atspoguļota, balstoties tikai uz fragmentāru vai speciāli atlasītu tendenciozu informāciju un nemaz neizmantojot Latvijas vēsturnieku jaunākos pētījumus. Piemēram, tas pats Kangeris ir skrupulozi izpētījis gan leģiona veidošanas politiskos aspektus, gan latviešu policijas bataljonu līdzdalību pretpartizānu akcijās Baltkrievijā 1942./1943. gadā. Nākotnē vēl būtu jāpēta latviešu policijas un robežapsardzības pulku cīņas Krievijas teritorijā 1944. gadā, par ko ir arī atsevišķas pretrunīgas liecības.

– Demagoģijas apsēsti vēstures «pētnieki» parasti jauc vienā zupā gan latviešu leģionu, gan policijas bataljonus.

– Tas ir vispārzināms fakts, ka kara laikā tika izveidoti 42 latviešu un septiņi Latvijas krievu policijas bataljoni. Sākotnēji tikai seši (pēc tam vēl pieci) no šiem bataljoniem tika iekļauti leģiona sastāvā. Ir 1943. gada 26. maija Himlera rīkojums, kas aptver gan leģionu, gan visus policijas bataljonus, tas ir, visas SS un policijas pakļautībā izveidotās vienības. Taču ir skaidri redzams, ka šis rīkojums tapis resorisku interešu dēļ, jo Himleram vajadzēja nodefinēt, kas tās ir par struktūrām, kas atrodas viņa pakļautībā. Turklāt, ja arī gribētu ņemt vērā šo Himlera leģiona definīciju, to nevar piemērot ar atpakaļejošu datumu, respektīvi, attiecināt uz laiku, pirms tā tapusi.

– Kā atbildēsim uz šo jautājumu: leģionāri piedalījās vai nepiedalījās represijās?

– Pretpartizānu akcijas pamatā ir izpētītas, mēs zinām, kuri policijas bataljoni tur piedalījās, zinām arī, ka daži policijas bataljoni piedalījās represijās pret civiliedzīvotājiem, bet tas nenozīmē, ka mēs varam šo mazākuma vainu vai atbildību vispārināt uz vairākumu.

– Cik liels bija šis mazākums?

– Vācijas bruņoto spēku sastāvā – vērmahtā, leģionā, policijas bataljonos – bija aptuveni 110 000 līdz 115 000 Latvijas iedzīvotāju. No tiem 52 000 bija Ieroču SS divīzijās un citos mazākos veidojumos. Mūsu pieminētais mazākums būtu kopā kādi daži tūkstoši, vai Ieroču SS vienībās varbūt daži simti vīru, kas tur nonāca vēlākā laika posmā.

– … kas piedalījās represijās?

– Jautājums atkal – kādās represijās? Par «Arāja komandu», kas nodarbojās ar ebreju slepkavošanu un veica citus noziegumus, viss ir skaidrs. 20. policijas bataljons apsargāja Rīgas, bet 22. un 272. policijas bataljoni Varšavas geto, kas ir kaut kas cits. Bija bataljoni, kas cīnījās arī frontē, un nevaram vispārināt arī visu bataljonu darbību, kas cīnījās pret padomju partizāniem, kas no starptautisko tiesību viedokļa vēl nav nekāds kara noziegums, tāpat kā militāru objektu, dzelzceļu vai pat karagūstekņu nometņu apsardze. Protams, ir jāatzīst, ka tie policijas bataljoni, kas piedalījās operācijās Purva drudzis un Ziemas burvība, bija iesaistīti represijās pret civiliedzīvotājiem, tomēr viņu tiešais uzdevums nebija cilvēku slepkavošana.

– Kārlis Kangeris intervijā Neatkarīgajai teica, lūk, ko: «Operācija Ziemas burvība notika 1943. gadā, tajā piedalījās astoņi policijas bataljoni. Taču policijas bataljoni cilvēkus nešāva, pienākumu sadalījums tur bija skaidrs: policijas bataljoniem vajadzēja ielenkt sādžas, sadzīt kopā cilvēkus, pēc tam nāca SD vienības, kas visus izšķiroja – kurus uzskatīja par partizāniem, tos nošāva, darbspējīgos savāca un aizsūtīja uz Salaspils nometni. Vēl notika operācija Purva drudzis, kurā piedalījās četri policijas bataljoni – tā arī bija partizānu apkarošana. Ziemas burvībā sagūstīja apmēram 7000 cilvēku, ieskaitot bērnus. No 1942. līdz 1944. gadam vācieši Baltkrievijā veica 55 partizānu apkarošanas operācijas, un latvieši piedalījās tikai dažās. Bet krievu propaganda mēģina visu vainu uzvelt latviešu policijas bataljoniem. Un nevajag arī aizmirst, ka Baltkrievijā bija stacionēta Arāja viena komanda, kas piedalījās soda akcijās.» Krievijas propagandisti gan sagāž vienā kaudzē leģionārus, policijas bataljonus un to pašu Arāja brigādi.

– Krieviski iznākošajā laikrakstā Vesti segodņa nesen bija raksts par operāciju Ziemas burvība, kurā piedalījās policijas bataljoni. Izklāsts bija visumā korekts, taču pievienotie foto… Uz viena – cilvēku nošaušana, kam klāt pielikts leģionāru sarkanbaltsarkanais vairodziņš, uz cita parāde 1943. gada martā Doma laukumā, pēc kuras pirmos mobilizētos leģionārus nosūtīja uz fronti. Bet zem bildes paraksts, ka viņi taisnā ceļā dodas uz Baltkrieviju ķert vergus…

– Ar propagandu nodarbojas ne tikai vietējie «vēsturnieki», tādu ir daudz arī mūsu draudzīgajā Krievijā.

– Propagandas izdevumus par vēsturi es sašķirotu trijās daļās: pirmajā būtu Urbanoviča/Paidera tipa grāmatas ar faktiem neatbilstošiem diletantiskiem spriedelējumiem, tad pētījumi, kas balstās arhīvu dokumentos, taču tajos tomēr ir pārāk daudz padomju propagandas klišeju un imperiālisma ideoloģijas (Jūlijas Kantoras grāmata Pribaltika: voina bez pravil – Baltija: karš bez noteikumiem, krievu val.), trešajā – apzināti propagandistiski, neobjektīvi sacerējumi, kam ir visai maz sakara ar vēstures zinātni. Tādi ir bēdīgi slavenie propagandisti Aleksandrs Djukovs un Vladimirs Simindejs, kuri pirms kāda laika publiskoja arī tādu kā pārskatu par to, ko noklusē vai nepareizi skaidro latviešu vēsturnieki par leģionāriem. Tā, piemēram, viņi runā par Nirnbergas kara tribunāla gala spriedumu, kas pasludināja par noziedzīgu SS un tās apakšstruktūras, arī Ieroču SS. Taču to neattiecināja uz personām, kas bija iesaistītas piespiedu kārtā un nav izdarījušas kara noziegumus. Un tādi ir absolūtais vairākums latviešu leģionāru. Savukārt Djukova/Simindeja interpretācija ir tāda, ka šo nevainīguma principu var attiecināt tikai uz latviešu leģionāru mazākumu.

– Kā viņi to pamato?

Latvijā notika piecas mobilizācijas akcijas, pirmā no kurām tika uzsākta 1943. gada 1. martā, sākotnēji pieļaujot nosacītu izvēli starp nonākšanu vācu vērmahtā, leģionā vai darba dienestā. Kad vācieši redzēja, ka vairākums izvēlas leģionu, jo tā tomēr bija latviešu formācija, jau nedēļu vēlāk 8. martā šādu izvēles iespēju atcēla, jo nevarēja piepildīt kvotas citām formācijām. Šo faktu Djukovs/Simindejs nemaz nav pamanījuši un uzskata, ka iespēja izvēlēties dienesta veidu piespiedu mobilizētos padara par brīvprātīgajiem. Vēl absurdāks ir apgalvojums, ka līdz 1944. gada janvārim ir bijušas visas iespējas izvairīties no mobilizācijas, jo par to esot draudējis tikai salīdzinoši neliels sods – 6 mēnešu ieslodzījums.

Pilnu intervijas tekstu lasiet 15. marta “Neatkarīgajā”

March 15, 2013 Posted by | Leģions | Leave a comment

   

%d bloggers like this: