gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Joprojām nav reabilitēti par „psihiskie slimiem” nodēvētie padomju disidenti

Jau vairāk nekā 20 gadus Latvija atkal ir neatkarīga valsts, bet joprojām nav reabilitēti padomju varas represētie disidenti, kurus savulaik ieslodzīja psihiatriskajās slimnīcās. Viņi joprojām skaitās psihiski nepieskaitāmi, bet ārsti, kuri viņus ieslodzīja slimnīcās, turpina savu profesionālo darbību.

Latvija jau vairāk kā 20 gadus atkal ir neatkarīga valsts, bet joprojām mūsu valstī nav reabilitēti vairāki desmiti padomju laika disidenti, kurus okupācijas vara bija iesēdinājusi aiz restēm psihiatriskajās slimnīcās. Viņi joprojām skaitās garīgi slimi.

Čekas ierocis – Psihoneiroloģiskā slimnīca

Ārstu – psihiatru loma sadarbībā ar padomju Valsts drošības komiteju (VDK) joprojām nav izvērtēta. Ar viņu līdzdalību disidenti, kuri protestēja pret padomju iekārtu, tika ieslodzīti psihiatriskajās klīnikās, tur ar varu sazāļoti un uz mūžu ieguva, piemēram, šizofrēnijas diagnozi, kas šo cilvēku likteni ietekmē vēl šobaltdien. Psihiatru nespēja izvērtēt pagātnē notikušo ir viens no iemesliem, kas nav ļāvis problēmu atrisināt, vēsta TV3 raidījums „Nekā Personīga”.

Rīgas Psihoneiroloģiskā slimnīca Tvaika ielā bija viens no VDK jeb tā sauktās čekas ieročiem, lai tiktu galā ar tiem, kuri uzdrošinājās nepiekrist Latvijas okupācijai. Savu uzskatu dēļ viņi tur tika ar varu ieslodzīti un atzīti par psihiski slimiem, aizvākti no sabiedrības acīm.

„Viņš sacīja – nekad jūs nebūsiet mājās no Krievzemes!”

Viens no tādiem pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados bija Pēteris Lazda. Viņu bija nolemts uz mūžu paturēt piespiedu ārstēšanai padomju psihiatrisko klīniku tīklā. Lazda „Nekā Personīga” stāsta: „Tevi nosūta uz Krievijas lēģeriem uz mūžu. Mani nosūtīja uz mūžu. Man kundzei pateica – negaidiet viņu mājās! Viņš nekad mājās nebūs! Izmeklētājs bija tāds Strautmanis. Viņš sacīja – nekad jūs nebūsiet mājās no Krievzemes! Tieši acīs pateica.”

Lazdas noziegums pret padomju varu bija tas, ka viņš, būdams jurists, gribēja īstenot dzīvē padomju konstitūcijā ierakstīto, ka padomju republikām, līdz ar to arī Latvijai, ir tiesības izstāties no PSRS. Par to, ka Lazda savā zinātniskajā disertācijā vispār pieļāva domu, ka varētu rīkot tautas aptaujas, viņu izslēdza no studijām aspirantūrā., bet viņš neapstājās. Viņš izplatīja ap 25 tūkstošus skrejlapu ar aicinājumu padomju Latvijas deputātiem „tuvākā sesijā pieņemt lēmumu par Latvijas izstāšanos no PSRS.”

Čeka viņu arestēja, pratināja un gatavoja tiesai viņa lietu 33 sējumos, bet saprata, ka būs vajadzīgs arī psihiatru komisijas slēdziens, ka tiesājamais ir pārāk slims, lai piedalītos tiesas sēdē.

„Citas iespējas acīmredzot izrēķināties viņiem nebija, jo notiesāt mani kā kriminālnoziedznieku atklātā tiesas sēdē nebija iespējams. Tas nebija iespējams aiz tā vienkāršā iemesla, ka es tiesas sēdē būtu runājis tieši to pašu, ko es rakstīju lapiņās, proti, Konstitūcijā ir ierakstīts. Vai es nedrīkstu rīkoties saskaņā ar Konstitūciju? Un tas padomju režīmam būtu bijis ļoti, ļoti, ļoti nepatīkami. Tāpēc vajadzēja mani nepielaist nemaz uz tiesas sēdi. Es sēdēju kamerā. Tiesas sēde notika trīs, četras dienas man aiz muguras. Tiesu psihiatre Ērika Rāta, kas tiesā piedalījās, (..) viņai bija jāliecina (..) un tad viņa uzrakstīja, ka šis cilvēks ir slims un viņu ir nepieciešams nosūtīt uz specpsihiatriskām iestādēm piespiedu ārstēšanai ar medikamentiem,” atklāj Lazda.

Tālākais bija kā beztermiņa nokļūšana ellē. Ap pusgadu Lazda tika dzīts pa tā sauktajiem etapiem no vienas klīnikas uz otru. Apkārt bija tūkstošiem dažādās pakāpēs garīgi slimu cilvēku. Pa simtam saspiesti telpās pat bez tualetes bedres. Sanitāru vietā bija kriminālnoziedznieki. Bez tam ar varu tika spiests lietot medikamentus.

Lazda uzskata, ka viņam ir ļoti laimējies, bet varējis novērot, kādas sekas no dažādiem medikamentiem bija citiem pacientiem. Viņu, visticamāk, izglāba tas, ka par viņu bija kļuvis zināms rietumvalstu cilvēktiesību aktīvistiem, arī trimdas latviešiem, un, cenšoties neizraisīt publiskus starptautiskus pārmetumus pret PSRS, čeka nolēma Lazdu atbrīvot pēc četriem gadiem.

Rietumu sabiedrotie palīdzēja viņam vēlāk arī Vācijā sarīkot ekspertīzi,
kur trīs vācu medicīnas doktori un viens profesors ar saviem parakstiem apstiprināja, ka Lazdas gadījums bija skaidrs apliecinājums, ka psihiatrija izmantota politiskiem mērķiem.

Disidentu tiesātāja joprojām strādā psihiatriskajā klīnikā

Viņam izdevās izcīnīt, ka vairs netiek uzskatīts par garīgi slimu. Tomēr Lazda grib, lai godu un cieņu atgūtu arī pārējie, kas cieta viņam līdzīgi. Tādu varētu būt vismaz vairāki desmiti. To varētu izdarīt Saeima, pieņemot attiecīgu likumu, bet parlamentā ar tā pieņemšanu nesokas. „Ja komisija mēnešiem nevar sagatavot vienu likumprojektu, tā ir negribēšana! Cita vārda, cita iemesla es neredzu,” teic Lazda.

Līdz šim Saeimas deputāti vismaz formāli ir piekrituši, ka padomju psihiatrisko klīniku politiskie upuri pelnījuši, lai taisnība beidzot uzvar.

Atzinīgi tiek novērtēts vismaz tas, ka sākotnējo psihiatru pretošanos gandrīz jebkādam risinājumam tagad ir aizstājusi sapratne, ka kaut kas tomēr jādara, un arī Psihiatru asociācijas vadītājs piekrīt, ka tas nozīmētu arī konkrēta psihiatra vainas izvērtēšanu konkrētā gadījumā.

Piemēram, Lazdas gadījumā viņa nosūtīšanu uz mūžu piespiedu ārstēšanai bija parakstījuši ārsti Sočņeva, Marķe, Graudiņa, Andrēziņa un Vologdina.

Profesore Raisa Andrēziņa joprojām strādā psihiatriskajā klīnikā un arī kā pasniedzēja. Taču uz „Nekā Personīga” zvaniem neatbildēja un arī klīnikā nebija sastopama. Vēlāk caur sarunām ar kolēģiem tika nodota ziņa, ka Andrēziņai esot pārāk slikta veselība, lai par tik smagu tēmu runātu, un ka īsti viņa tā laika notikumus nemaz vairs neatceroties.

Netic, ka var tikt vaļā no padomju laikā uzliktās diagnozes

Psihiatru asociācijas viceprezidente, profesore Biruta Kupča saka: „Nu, pirmkārt, es domāju, ka psihiatri tiek… nu varbūt nepatiesi aizvainoti, ievilkti šajā notikumā, jo mums nekādu ziņu, nekādu sarakstu par tādiem cilvēkiem nav. Līdz ar to it kā visu laiku saka, ka psihiatri nav neko darījuši. Kur mēs varam darīt tukšā vietā, ja mums nav zināmas personas, kuras uzskata, ka viņas būtu kaut kā tur apbižotas. Nu, mums nav tādu sarakstu. Arī atrast meklējot mēs to nevaram. Mūsu arhīvos ir simtiem tūkstošu vēsturu. Tur izmeklēt, atrast, kurš ir kaut kādu tādu īpašu iemeslu dēļ nepatiesi nokļuvis slimnīcā, tas arī nav iespējams.”

Skaidrs, ka cietušie negrib doties uz klīniku, lai tur aci pret aci atkal sastaptu savus pāridarītājus, un arī publiski runāt par to negrib, neticot, ka jebkad tiks vaļā no padomju laikā uzliktās diagnozes. Lazda uzskata – var saprast, ka toreiz psihiatri baidījās par sevi un savām ģimenēm, lai paši nekļūtu par čekas upuriem, un tagad dažs labs ārsts varbūt sargā kolēģu mundiera godu.

Tomēr valsts pienākums ir cietušos uzskaitīt, liecības sakrāt un Saeimā pieņemt deklarāciju, ka tie, kuri par pretpadomju aģitāciju un propagandu tika represēti, izmantojot pret viņiem psihiatrijas metodes, ir uzskatāmi par reabilitētiem, vēsta „Nekā Personīga”. Sīkāk par šo problēmu skatieties videosižetā.

Skatīt visu rakstu un video

 

March 25, 2013 - Posted by | represijas, REPRESĒTIE

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: