gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Šodien skatos uz karogiem

Šodien mēs skatāmies uz karogiem. Un vērtējam, kā namsaimnieki – valstiski vai privāti – izturas pret 25. martu, kas ir mūsu sēru diena. Pie vienas ēkas karogs kā izbalējusi trauklupata, izžņaudzīta un noplukusi, ar kaut kādu melnu zeķi apsieta.

Pie citas – lepni sarkanbaltsarkans, ar skumju atlasa lenti akcentēts. Vieni kaimiņi izkāruši karogu kā makšķeri pāri balkona malai, sak, lai jau jums tiek – ir mums tas jūsu karogs, ir, nepiesienieties! Citi – baltā pusmastā nolaiduši ikdienā skaisti plīvojošo valsts un neatkarības simbolu. Tā ir vārdos neizteikta attieksme pret zemi, kurā tu dzīvo, un pret tautu, kas ir tavējā kopš dzimšanas vai arī iepazītā, kopš tu šeit atrodies.

Šodien es skatos uz karogiem. Bet vairāk gan uz tām melnajām lentēm, kas atgādina teju katrai Latvijas ģimenei par tām šausmām, kas tās piemeklēja 1949. gada 25. martā – tostarp arī manu ģimeni. Ir neiespējami apjaust traģēdijas lielumu, ja redzi tikai skaitļus: no Latvijas uz Sibīriju šajā marta dienā deportēja 42 975 cilvēkus, no kuriem 95,6% bija latvieši. 31,95% deportēto bija līdz 20 gadiem veci, 14% – līdz 10 gadiem veci, 7,56% – vecāki par 70 gadiem, 51,9% no izsūtītajiem bija zemnieki, izsūtījumā mira 4941 cilvēks, vismaz 183 cilvēki mira jau ceļā uz izsūtījumu. Bet mēs varam pamēģināt iedomāties: kas notiktu un kā mēs justos, ja mūsu namā rīta svīdumā ielauztos krieviski runājoši bandīti militārās formās un pavēlētu savākties desmit minūšu laikā, lai dotos… prom. Uz kurieni? Uz Sibīriju. Neizpratne, bailes, izmisums. Sajūta, ka dzīve beidzas. Kāpēc, par ko?!

Nē, mēs to nevaram iedomāties. Mēs varam vien cienīt to cilvēku atmiņas, kas izdzīvoja aizvešanas ārprātu, dzimtenes un tuvinieku zaudējumu, dzīvi TUR un atgriešanos tēvzemē. Taču Latvijas Republikas Saeimas deputāts Nikolajs Kabanovs (SC) deportācijas nosauc par «represīvu aktu ar kontrproduktīvu politisku efektu», nu, tā vēsi un vienkārši. Ak, jā, esot gadījies, ka pa to burzmu cietuši arī daži nevainīgi cilvēki. Bet kam tad negadās nošņāpt arī pa kādai bez vainas ziedošai vizbulītei, ar atvēzienu cērtot kulakus, kādi tūdaļ pēc «lielā tēvijas kara» bija saauguši kā tādi latvāņi?

Šie «latvāņi», kas īstenībā bija čakli un prasmīgi latviešu zemnieki, traucēja vienlaidus kolektivizācijai, jo nevēlējās iekļauties kopus cūku barošanas pasākumos. Latvietis kā individuālists un viensētnieks gribēja strādāt savai ģimenei. Bet tādus padomju varai nevajadzēja: te mums, redziet, ir kolektīvās saimniecības, te mums viss ir kopīgs!

Jau 1949. gada janvārī Omskas un Tomskas apgabali tika informēti par to, ka gaidāms liels cilvēku pieplūdums. Savukārt Latvijā vajadzēja atbrīvot teritorijas no tiem cilvēkiem, kas, pēc čekistu domām, varētu darboties pret padomju varu. Bet tā nebija nekāda inovācija: tas pats jau bija noticis arī Krievijā. Piemēram, no Altaja novada tūkstošiem cilvēku deportēja uz Omskas un Tomskas apgabaliem, pirms tam atņemot viņiem pilnīgi visu. Latvijā krievu varmākas izdarīja tieši to pašu, kas jau bija izmēģināts Padomju Savienībā un atzīts par labu esam, sak, šis paņēmiens darbojas: cilvēks tiek pazemots, novienādots ar pēdējo mēslu, piedevām var pievākt viņa mantu. Lieliski!

Jā, mēs nevaram to visu izjust līdz mielēm. Bet varam uzdot dažus jautājumus. Apvienoto Nāciju Organizācijas 1948. gada 9. decembra Konvencija par genocīda novēršanu un sodīšanu par to definē genocīda pazīmes: «(..) par genocīdu tiek atzītas darbības, kuras tiek pastrādātas, lai iznīcinātu pilnīgi vai daļēji kaut kādu nacionālu, etnisku vai reliģisku grupu kā tādu: a) šādas grupas locekļu noslepkavošana; b) kādai ļaužu grupai ar nolūku radīti tādi dzīves apstākļi, kādos dzīvojot šī grupa būtu lemta pilnīgai vai daļējai iznīcināšanai; c) nopietnu miesas bojājumu nodarīšana vai psihisku traucējumu izraisīšana šādas ļaužu grupas locekļiem; (..).» Nešaubīgi – tas bija genocīds pret latviešu tautu daudzu gadu garumā, jo 1949. gada represijām jāpievieno vēl neskaitāmas citas dažāda mēroga PSRS okupantu «izpriecas» un «eksperimenti», iekļaujot arī pašu okupācijas faktu.

Pamatjautājums ir: vai un kad Krievija atzīs savus noziedzīgos nodarījumus pret Latviju? Ak, toreiz tā bija cita valsts, ne Krievija? Tā pati impērija vien bija, nosaukums tikai cits. Taču pamatjautājums ir retorisks, tāpēc faktiski lieks: nedz okupanti, nedz viņu pēcteči, nedz pati Krievija nekad neatzīsies, ka PSRS veikusi Latvijas pamatiedzīvotāju iznīcināšanu, piespiedu rusifikāciju un latviešu nācijas morālās identitātes graušanu. Okupantu atraugas to dara vēl šobaltdien, ņirgājoties par latviešu karavīriem (16. marts) un daudzkārt degradējot pašu latviešu izpratni par nāciju, vēsturi un pamatvērtībām.

Tāpēc šodien skatos uz karogiem. Cik tie lepni, cik atbilstīgas to krāsas un kāda ir to tiekšanās Latvijas debesīs – gan ikdienā, gan sērās. Tieši tāpat ir ar cilvēkiem, kas šo zemi jūt kā savējo: pajautājiet paši sev – cik esam lepni un kādas ir mūsu sirds karoga krāsas? Bet pats galvenais: vai vispār vēl gribam tiekties Latvijas gaišajās debesīs, nokratot no sevis ikdienas dubļus?

March 25, 2013 - Posted by | noziegumi pret cilvēci, piemiņa, represijas

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: