Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Filmu cikls “Melu laboratorija” uzlabos situāciju vēstures raidījumu jomā

 Viesturs Sprūde
, Latvijas Avīze

Vasaras beigās LTV skatītājiem tiks piedāvāts 10 videofilmu cikls “Melu laboratorija”, kas veltīts Latvijas 20. gadsimta vēstures notikumiem. “Gribam runāt par to, cik reižu šajos pēdējos nepilnos 100 gados ir pārrakstīta Latvijas vēsture. Ik reizi, kad mainījās vara,” saka viens no filmu veidotājiem, scenārists Harijs Beķeris.

Latvijas Televīzijas izplatītajā informācijā teikts, ka videofilmu cikls “popularizēs Latvijas vēsturi, analizējot vēstures notikumu vai procesu atspoguļojuma “oficiālo” versiju un tai pretī nostādot patieso versiju – atbilstību īstenībai, skaidrojot atsevišķu vēstures notikumu falsifikācijas iemeslus un mehānismus”. Beķeris un iecerēto filmu režisore Dace Slavinska apstiprina, ka vēsturisko kinohroniku konfrontēšana ar patiesajiem notikumiem būs viens no iecerētā projekta stūrakmeņiem: “Ir ļoti daudz it kā vēsturisku kinohroniku, kas patiesībā ir inscenējumi. Bet paiet laiks, un tos sāk uzskatīt par “tīru mantu”, par vēsturisko patiesību.” “Skatieties, par kādu kulta vietu pārvērsts Uzvaras piemineklis Pārdaugavā. Bet ja paskatās saknes… Nav jau tas nekas unikāls. Pirms tam taču tāpat lika Pēteri I un “koka frici”,” piekrīt Beķeris. Kinohronikas par “Rīgas atbrīvošanu” 1944. gadā taču arī ir inscenējumi. Katram, kurš interesējies par militāro vēsturi, zināms, ka vācieši toreiz naktī vienkārši aizgāja no Rīgas, taču tā laika hronikās sarkanarmieši, medaļām zibot, skrien uz kinokameru, šauj pāri Daugavai un vēl uzliek sarkano karogu uz kādas ēkas Pārdaugavā. “Bet nu izskatās jau forši,” rezumē scenārists Beķeris. To pašu var sacīt par 1940. gadu. “Esmu redzējis 1940. gada jūnija nesamontētos kadrus, kas neiegāja oficiālajā hronikā. Tur var redzēt, ka pa malām arī kautiņi notiek, kā pēkšņi viens bariņš izskrien no pūļa un piekauj riteņbraucēju. Es nezinu, kāpēc,” viņš piebilst.

Kā “brīnišķīgu” LTV ļaudis raksturo 1946. vai 1947. gadā uzņemto epizodi leiputriju atgādinošajā Rīgas Centrālajā universālveikalā, kur pilsoņi pastaigājas starp baltmaizes un šķiņķa pilniem plauktiem, novērtē audumus. Bet fonā skan diktora teksts: “Mūsu operators nejauši pamanīja nesen no Vācijas atgriezušos kinorežisoru Voldemāru Pūci…” Arī Pūce it kā apmierināts iepērkas.

Skatītājs gan neuzzina, ka pārpilnie plaukti pēc tam tika aši nokopti, bet kinorežisors Pūce drīz nonāca čekas pagrabos un tālāk Sibīrijā. Savi “patiesības taisītāji” bijuši gan vāciešiem, gan padomiešiem, propagandas mehānismi un klišejas bijuši vieni un tie paši.

“Melu laboratorijas” veidotāji sola nevairīties arī no jūtīgiem tematiem – latviešu kolaboracionisma ar okupācijas režīmiem, Latvijas neatkarības cīņu peripetijām. “Apzināmies, ka ecēšas ir izliktas visapkārt un mēs kāpsim uz tām visām pēc kārtas. Dabūsim pa muguru no visām pusēm,” smej Dace Slavinska. Autori uzsver, ka nepretendē uz absolūtu patiesību, bet vēlas, varbūt nedaudz ironiski, vienkārši parādīt, kā lietas notikušas. Apnicis vērot, ka pat kolēģi žurnālisti un valstī pazīstamas personas pārliecinātās balsīs publiski bārsta par stereotipiem kļuvušus apgalvojumus, kuri no vēstures viedokļa neatbilst patiesībai.

Vēl viens iemesls ir Krievijas televīzijas taisītā Baltijas vēsture, ko te dažs uztver par baltu patiesību. “Cik gadu pagājuši, bet joprojām nevar iestāstīt, ka 1940. gadā Baltijā nebija nekādas vienlaidus “sociālistiskās revolūcijas”,” nopūšas Beķeris.

Konsultantu komanda filmai būs spēcīga – apmēram 40 dažādi vēsturnieki, kas dos padomus atbilstoši tematiem, kurus tie pēta. Tiek nosaukti Jānis Riekstiņš, Ilga Kreituse, Aivars Stranga, Marģers Vestermanis, Ēriks Jēkabsons. Galvenais tomēr būšot “bilde” un ko no tās var secināt. Kas būs “raidījuma seja”, pagaidām nav izlemts, taču tam jābūt gados jaunam cilvēkam. Viņš it kā meklēs atbildes uz saviem jautājumiem. “Gribētos, lai cilvēki sāktu domāt līdzi, kā tas notika un kāpēc. Un kāds bija mehānisms. Toreiz jau ne par ko nebija jādomā. Viss bija jau gatavs,” tā Beķeris.

“Melu laboratorijai” iecerētās 10 sērijas sižetiski skars periodu no 1918. līdz 1990. gadam. Katra sērija – 52 minūtes gara. Apmēram pusi laika aizņems kinohroniku kadri, pārējais aculiecinieku, laikabiedru, vēsturnieku stāstītais. Projekts ir LTV budžeta finansēts. Tas pieteikts jau agrāk, taču gadu “nostāvējis”. “Nacionālā radio un televīzijas padome tagad uzskata, ka sabiedriskajā medijā ir par maz vēstures, kas arī ir patiesība,” norāda Slavinska. Par to, ka sabiedrībā tādas filmas ir pieprasītas, šaubu nav.

Fakti

Videofilmu cikla “Melu laboratorija” autoru sēriju iecerētā tematika

* Latvijas un Rīgas atbrīvošana 1941. un 1944. gadā. Visu veidu “atbrīvotāju” ienākšanas sekas – sagaidīšanas, savu piemiņas zīmju uzstādīšana.

* Latvijas un LPSR vadoņi, to iecelšanas kārtība – no Maskavas izrakstīšana, katra vadoņa jaunievedumi LPSR ikdienā. Lieluzvedumi, plakāti, retorika.

* “Apdzīt Ameriku” jeb statistika – statistikas datu veidošanas mehānisms – datu falsificēšana, bezgalīga ražīguma kāpināšana, atskaites punktu neesamība.

* Demokrātija. Nacionālo minoritāšu jautājums. Vēlēšanas – pseidodemokrātisks pasākums. Reliģijas lietas.

* Cilvēks kamerā – mākslas un dokumentālā kino, kā arī hroniku un TV programmu veidošanas mehānismi. Cenzūra kino.

* Dziesmu svētku fenomens, tā izmantošana politisko varu interesēs. Repertuāra peripetijas līdz pat mūsdienām. Cenzūra mūzikā.

* Latvijas valsts veidošanās pirmsākumi. Neatkarības cīņas, Baltijas sadarbība. Robežu jautājums. Latviešu strēlnieku fenomens. Oskara Kalpaka personība.

* Kolhozu veidošanās un attīstība. Laukos realizētās kampaņas – kukurūzas, pilsētas kadru ieplūdināšana utt. Centralizācijas procesi Latvijas laukos.

* Literatūra, prese, dramaturģija un teātra māksla. Galvenā literatūras pārvalde.

* Jaunatnes audzināšana patriotiskā garā visos laikos – K. Ulmaņa, vācu, padomju (skauti, gaisa izpalīgi, pionieri, komjaunieši). Ideālu sistēmas, to kultivēšanas mehānismi. Ateistiskā audzināšana.

April 15, 2013 Posted by | Filmas, Okupācija, Vēsture | Leave a comment

Vasarsvētku kustība un Jelgavas vasarsvētku draudze – 2. daļa: Padomju okupācijas gadi 1940 – 1991

  | Sadaļa Vasarsvētku kustība | Publicēts 15-04-2013

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Sekoman.lv Izprintē Nosūti draugam e-pastu

1940. gada 17. jūnijā Latvijā ienāk Sarkanās Armijas daļas un Latvijas Republika tiek iekļauta PSRS sastāvā. Tas nosaka arī Jelgavas vasarsvētku draudzes dzīvi uz turpmākajiem 50 gadiem. Vēl 1940. gadā draudzes mācītājs Juris Dreimanis lūdz jauno padomju varu atļaut noturēt dievkalpojumus Kārļa Ulmaņa valdības slēgtajai ticīgo apvienībai „Elim”, taču saņem atteikumu. Vācu okupācijas laikā (1941 – 1944) draudze atrodas puslegālā stāvoklī. Dievkalpojumi gan notiek, tomēr nekādas lielākas aktivitātes vai reģistrācija nav atļauta, bet, tuvojoties Sarkanajai Armijai, 1944. gadā sapulces vispār tiek aizliegtas.

1944. gadā PSRS baptisti un evaņģēliskie kristieši izveido vienotu savienību. Valsts vara spiež arī vasarsvētku draudzes pievienoties šai savienībai. 1945. gada 19. – 29. augustā Maskavā tiek parakstīts apvienošanās līgums, kas pazīstams ar nosaukumu „Augusta vienošanās”. Daudziem vasarsvētku draudžu vadītājiem un locekļiem šī vienošanās nav pieņemama doktrinālu iemeslu dēļ.

Latvijā, kā vienā no PSRS republikām, notiek līdzīgs process. Reģistrācija vasarsvētku draudzēm tiek atteikta un tās spiež pievienoties Latvijas Baptistu draudžu savienībai. Trīspadsmit vasarsvētku draudzes tiek iekļautas LBDS un reģistrētas kā baptistu draudzes. Jelgavas draudzes mācītāju Juri Dreimani ieceļ par vasarsvētku draudžu pārstāvi LBDS. Jelgavas draudze, ko vada Dreimanis, oficiāli kļūst par baptistu draudzi. Šajā laikā tā pulcējas Ozolnieku pagasta „Arājos” un tajā ir 124 draudzes locekļi.

1948. gadā J. Dreimanis vienā no draudzes sapulcēm dod draudzes locekļiem iespēju brīvi izvēlēties, vai palikt pie baptistiem, vai pentekostiem. Daļa draudzes iekļaujas Jelgavas baptistu draudzē, bet tie, kas to nevēlas, turpina pulcēties pa mājām, vēl citi apmeklē gan baptistu draudzes dievkalpojumus, gan nelegālās vasarsvētku draudzes sapulces.

1949. gadā Valsts Drošības komiteja arestē un 1950. gadā izsūta redzamākos vasarsvētku draudžu vadītājus – Jāni Bormani, Jāni Rozenbergu, Arvīdu Kūmiņu, Jāni Kadeģi, Pāvelu Jefimovu, Juri Dreimani, Ādolfu Ginteru, Voldemāru Šneideru, Ilarionu Puškarjovu un Mariju Grēviņu. Jelgavas draudzes mācītāja Jura Dreimaņa „noziegums” ir tas, ka, oficiāli pievienojies baptistiem, viņš tomēr turpinājis vasarsvētku aktivitātes, kā arī glabājis un izplatījis pretpadomju un ideoloģiski kaitīgu literatūru.

Jelgavas draudzes kādreizējais mācītājs Juris Dreimanis un draudzes kalpotājs Rūdolfs Zvirgzdiņš.

Tomēr arī šādos apstākļos darbs turpinās. 1951. gadā mācītāju sanāksmē Jelgavas baptistu draudzes mācītājs A. Krauze norāda, ka nevienu no vasarsvētku ticīgajiem savos dievkalpojumos neredz un dzirdams, ka viņi gatavojas dibināt savu draudzi. Šajā laikā draudzē ir izaugusi jauna kalpotāju paaudze – brāļi Rūdolfs, Kārlis un Imants Zvirgzdiņi, Hermuts Eņģelis. Piecdesmito gadu vidū pēc Staļina nāves no izsūtījuma atgriežas Juris Dreimanis, uz Jelgavu pēc apcietinājuma dzīvot pārceļas bijušais Dundagas vasarsvētku draudzes mācītājs Jānis Kadeģis. 1957. un 1958. gadā reliģijas lietu pilnvarotā atskaitē par vasarsvētku draudzēm minēts, ka aktīvākās grupas 1957. gadā ir Daugavpilī un Jelgavā, bet 1958. gadā – Jelgavā un Blīdenē, Talsu rajonā.

Jelgavas vasarsvētku draudze šajā laikā turpina meklēt iespējas legālai darbībai, reliģisko lietu pilnvarotajam 1958. gadā iesniedzot draudzes statūtus un divdesmit dibinātāju sarakstu. Kārtējo reizi tiek saņemts atteikums. Par draudzes mājvietu 50. gados kļūst Imanta Zvirgzdiņa mājas „Lediņi”, kas izveidojas par visas Latvijas vasarsvētku draudžu centru. Draudze šajā laikā ir skaitliski neliela – ap 30 cilvēku, bet uz dievkalpojumiem „Lediņos” sabrauc pat līdz 120 cilvēkiem. Lai likvidētu šo „sektantu perēkli”, varas iestādes nolemj „Lediņu” mājas nojaukt. Turpmāk, līdz pat 1975. gadam, dievkalpojumi notiek dažādās privātmājās Jelgavā un tās apkārtnē. Sapulces tiek noturētas pie Rūdolfa Zvirgzdiņa Turaidas ielā, no 1957. gada Hermuta Eņģeļa jaunuzceltajā mājā Pavasara ielā, arī pie Vincenta Tautvaiša , kurš uz Jelgavu pārcēlies no Lietuvas. Tāpat dievkalpojumus notur Imanta Zvirgzdiņa dzīvoklī Rūpniecības ielā un citur. No 1973. gada vasaras dievkalpojumus notur arī Jelgavā, Laimas ielā 14, Jāņa Ozolinkeviča jaunuzceltajā mājā.

Mājas iesvētības, kāzas, bēres, dzimšanas dienas tiek izmantotas kā aizsegs, lai noturētu dievkalpojumus. Jauno kristiešu kristības parasti notiek naktīs Lielupē un citās vietās. Šajā laikā Vasarsvētku kustība tiek pastiprināti novērota. 1968. gadā reliģisko lietu pilnvarotais pat sastāda dokumentu ar nosaukumu „Galveno nelegālās piecdesmitnieku reliģiskās sektas dalībnieku saraksts”. Sarakstā iekļauj 75 personas, daudzi no šiem cilvēkiem ir saistīti ar Jelgavas draudzi, kuru šajā laikā vada Jānis Kadiķis. Varas iestādes raksturo vasarsvētku draudzes darbību kā pretvalstisku un kaitīgu. Milicija vairākas reizes izjauc dievkalpojumus, reiz pat sasēdina visus automašīnā un aizved uz psihiatrisko slimnīcu pārbaudīt.

Šajā laikā draudze piedzīvo arī šķelšanos un līderu krišanu. 1969. gadā I. Zvirgzdiņš par nekristīgu dzīvesveidu tiek atstādināts no kalpošanas, taču viņš tam nepiekrīt un aiziet no draudzes, bet kopā ar viņu aiziet arī daļa draudzes locekļu. Šī grupa vēl mūsu dienās joprojām pastāv oficiāli nereģistrēta.

Laikrakstā „Zemgales komunists” regulāri tiek iespiesti ateistiski raksti un feļetoni par kristiešiem. Tā 1961. gadā rakstā „Kāpostu sektas darbonis” minēts Kārlis Zvirgzdiņš (1912 – 1990). K. Zvirgzdiņš par vasarsvētku kristieti kļuva 1931. gadā un bija Aizputes vasarsvētku draudzes loceklis, tad 1938. gadā pārcēlās uz Jelgavu un aktīvi iesaistījās J. Dreimaņa vadītajā Jelgavas vasarsvētku draudzē. Kārlis Zvirgzdiņš – strādīgs un uzņēmīgs cilvēks, bet pēc padomju standartiem spekulants – savas mājas pagrabā, par saviem līdzekļiem organizē Bībeļu iespiešanu krievu valodā, kā arī atbalsta daudzus tā laika kalpotājus.

Sludinātājs, vairāku dziesmu autors, dziesmu grāmatas izdevējs Kārlis Zvirgzdiņš.

Lai veicinātu evaņģelizācijas darbu, draudzes vadība turpina meklēt iespējas rīkot dievkalpojumus atklāti, un 1975. gadā beidzot tiek saņemta varas iestāžu atļauja noturēt publiskus Jelgavas vasarsvētku draudzes dievkalpojumus. 1975. gada 26. maijā tiek noslēgta vienošanās ar Sv. Vienības luterāņu draudzi par Sv. Jāņa baznīcas izmantošanu, apņemoties neaizskart luterāņu mācību un tradīcijas. Otrajā jūnija svētdienā pēc vairāk nekā 30 gadu pagrīdes darbības atkal notiek legāls draudzes dievkalpojums. Par draudzes vadītājiem tiek ievēlēti K. Zvirgzdiņš, H. Eņģelis un V. Tautvaitis. Diemžēl ne visi piekrīt draudzes darba legalizācijai. Neliela grupa R. Zvirgzdiņa vadībā draudzes reģistrācijai nepiekrīt un turpina pulcēties nelegāli – pa mājām. Šī grupa šodien praktiski vairs neeksistē, jo tās locekļi ir miruši vai pievienojušies citām, oficiāli reģistrētām draudzēm.

Uz Jāņa baznīcu dodas aptuveni 30 cilvēki, taču jau pirmajā legālās darbības gadā draudzes locekļu skaits pārsniedz 100. Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas Propagandas un aģitācijas daļai sniegtajā informācijā par 1976. gadu minēts, ka Jelgavas draudze aug visātrāk – reģistrēto draudzes locekļu skaits ir no100 – 150 cilvēkiem, no tiem vismaz 20% vecumā zem 30 gadiem. Izveidojas arī laba sadarbība ar luterāņu draudzi un tās mācītāju Alfrēdu Grosu, vēlāk Jāni Lūsi. Vasarsvētku draudze palīdz remontēt un uzturēt telpas, labiekārtot apkārtni, celt malkas šķūni un jaunas tualetes, tiek remontēts arī baznīcas tornis, krāsota fasāde un ievilkta centrālā apkure.

Draudzē izveidojas latviešu un krievu grupas. Latvijā ierodas vasarsvētku kristieši no Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas un pievienojas draudzei. Dievkalpojumus sāk tulkot krievu valodā. Draudzē ir dažādu tautību un reliģisku tradīciju cilvēki. Tas kļūst par iemeslu vairākkārtējai draudzes šķelšanai. 1978. gadā Ivans Saļva, Emanuels Prokopenko, Pāvels Selužickis un Aleksandrs Pļeščenskis, kurus atbalsta 30 cilvēki, vēlas dibināt atsevišķu krievu vasarsvētku draudzi, kā iemeslu minot to, ka esošā draudze pārstāv pentekostu Rietumu novirzienu un draudzes vadība par daudz iecietīgi izturas pret jauniešiem ar pārāk gariem matiem un sievietēm, kas nevalkā lakatiņu. Izpildkomiteja reģistrāciju atsaka. Par nožēlu, tas neizbeidz nesaskaņas un 80. gadu vidū pēc vairākkārtējiem šķelšanas mēģinājumiem lielākā daļa krievu grupas no draudzes aiziet.1988. gadā atdalījusies grupa tiek reģistrēta kā atsevišķa vasarsvētku draudze „Pestīšana”.

1977. gadā par draudzes mācītāju kļūst Jānis Ozolinkevičs, draudzes krievu grupas vadītājs ir Pāvils Volkovs, vēlāk Emanuels Prokopenko. 1978. gada pavasarī draudzes mācītājs J. Ozolinkevičs apmeklē Tallinas atmodu, kas stipri izmaina draudzes dievkalpojumus un pašu mācītāju. „Tallinas Vējš” (par Tallinas atmodu lasiet ŠEIT), kā ticīgie Padomju Savienībā nosauc Svētā Gara izliešanos Olevistes baznīcā Igaunijas galvaspilsētā, sāk „pūst” arī Jelgavā (par “Tallinas vēja” atskaņām Latvijā lasiet ŠEIT). Draudzē jau no tās pirmsākumiem regulāri tiek noturētas „svētīšanās sapulces”, taču 1978. gada 6. un 7. novembrī – Oktobra revolūcijas svētkos – notur pirmos dievkalpojumus ar igauņu brāļu piedalīšanos. Sv. Jāņa baznīca ir pārpildīta, tur sapulcējušies aptuveni 1000 cilvēku. Turpmākajos piecos gados Tedijs Tīrs, Aleksandrs Popovs, Enno Tūliks un Udo Veivo kļūst par biežiem viesiem Jelgavas vasarsvētku draudzē. Dievkalpojumos daudzi atgriežas no grēkiem, tiek dziedināti un kristīti Svētajā Garā. Ziņas ātri izplatās un uz Jelgavu sāk braukt cilvēki no visas Padomju Savienības.

Svētīšanās dievkalpojums 1978. gadā.

J. Ozolinkevičs bieži dodas braucienos uz Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju, Moldāviju un citām PSRS republikām, dažos braucienos kopā ar viņu dodas arī draudzes jaunieši. Bet Jelgavā šajā laikā draudzes locekļi ierodas uz dievkalpojumiem savlaicīgi, lai dabūtu sēdvietu, vai arī nāk uz baznīcu, līdzi ņemot savu soliņu. Sapulces ilgst piecas līdz sešas stundas. Svētīšanās sapulces tagad tiek rīkotas pat vairākas reizes gadā, parasti Maija svētkos un Oktobra svētkos novembrī. Draudze tiek rūpīgi novērota. Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas pasniedzēji un studenti spiesti apmeklēt draudzi un ziņot par to. Tiek pierakstīti pat pie dievnama stāvošo transporta līdzekļu reģistrācijas numuri. Bīskaps J. Ozolinkevičs stāsta: 90. gados viņam kāds vīrs stāstījis, ka, būdams students, bijis spiests apmeklēt dievkalpojumus Jelgavas vasarsvētku draudzē un pierakstīt notiekošo, kā rezultātā viņš kļuvis par kristieti.

1979. gadā 26. jūlijā Jelgavas vasarsvētku draudze beidzot tiek oficiāli reģistrēta. Draudzes locekļu skaits ir sasniedzis 110, bet 1980. gadā tas sasniedz 150, 1981. gadā attiecīgi 155, bet 1982. gadā draudzes locekļu skaits paliek nemainīgs. 1980. gadā Jelgavas draudze lūdz atļauju dziesmu grāmatas izdošanai, jo esošo skaits ir nepietiekams un tās pašas nolietotas, ar novecojušu valodu.1981. gadā 800 eksemplāros tiek iespiestas „Evaņģēliskās dziesmas”. 80. gados, neskatoties uz nacionālajām nesaskaņām un vairākkārtēju dalīšanos, draudze turpina augt un tajā ir ap 230 draudzes locekļiem. Darbojas koris, ko vada Arnis Šķerbergs latviešu, bet Anatolijs Večorko krievu plūsmā, Ausma Geige vada stīgu orķestri, svētdienas vakaros notiek jauniešu dievkalpojumi.

No Latvijas PSR Reliģijas lietu pilnvarotā vietnieka N. Kokarēviča  ziņojuma PSRS Ministru Padomes Reliģijas lietu priekšsēdētājam var redzēt, ka 1982. gadā Jelgavas draudzē kristīti septiņi cilvēki, laulāti divi pāri, bet1983. gadā draudzē ir ap150 – 160 draudzes locekļu, no kuriem ap 40% ir jaunieši un vidēja vecuma cilvēki, 60% sieviešu un 40% vīriešu, darbojas koris 25 – 30 cilvēku sastāvā. No 1987. gada draudzē darbojas svētdienskola, ko vada Rosita Zvirgzdiņa.

Kristību dievkalpojums 80. gados Jelgavas pilsētas Izpildkomitejas norādītajā vietā.

1987. gadā pilsētas Izpildkomiteja pēc draudzes lūguma iedala tai zemi dievnama celtniecībai. Piešķirtais zemes gabals atrodas Jelgavā, Zirgu un Tērvetes ielu krustojumā. Tiek pasūtīts projekts, ko izstrādā un saskaņo divus gadus. Taču tad nāk pārmaiņu laiks, zeme tiek atdota tās bijušajiem īpašniekiem un šis projekts tā arī paliek nerealizēts. Draudze turpina pulcēties Jāņa baznīcā.

Astoņdesmito gadu beigās, lai sekmētu evaņģelizācijas darbu, draudze iegādājas autobusu „LAZ”, kas arī aktīvi tiek izmantots draudzes izbraucienos uz citām draudzēm Latvijā, kā arī kalpojot vietās, kur draudžu vēl nav. Deviņdesmito gadu sākumā Jelgavas draudze tiek arī pie mikroautobusa „RAF”, bet, kad „LAZ” ir savu laiku nokalpojis, tā vietā stājas no Zviedrijas kristiešiem saņemtais „Volvo”.

April 15, 2013 Posted by | nepakļaušanās, Okupācija, PSRS, represijas, Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: