gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Konference „Totalitārismi 20.gadsimtā. Latvijas un Polijas pieredze”

Valdis Kuzmins

29. aprīlī Rīgā, Latvijas Kara muzejā, Smilšu ielā 2, plkst. 9.30–17.00 norisināsies starptautiskā konference „Totalitārismi 20.gadsimtā. Latvijas un Polijas pieredze”.

Konference organizēta, sadarbojoties Polijas Republikas vēstniecībai Rīgā, Latvijas Vēsturnieku komisijai un Polijas Zinātņu Akadēmijas Vēstures institūtam un piedaloties abu pušu vēsturniekiem. Konferences primārais mērķis ir atspoguļot Latvijas un Polijas pieredzi divu 20. gadsimta totalitārismu (Vācijas un Padomju Savienības) uztverē.

Abās valstīs jautājums no ārējā un iekšējā aspekta bija aktuāls gan periodā starp abiem pasaules kariem, kad attiecības ar Vāciju un PSRS veidoja vienu no ārējo attiecību stūrakmeņiem, gan pasaules kara un pēckara perioda laikā, kad abas bija totalitāro lielvaru okupētas vai (Polijas gadījumā) atradās Padomju Savienības satelītvalsts statusā. Latvijas un Polijas vēsturiskajā pieredzē atrodamas kopīgas un atšķirīgas iezīmes, kuras salīdzinot, iespējams rast apstiprinājumu vai noliegumu mūsu vēstures stereotipiem, kā arī būtiski papildināt priekšstatus par savas valsts vēsturi. Tādēļ konferences ietvaros paredzēts izvērtēt un salīdzināt abu pušu vēsturnieku galvenos priekšstatus par aplūkojamajā kontekstā būtiskākajiem savu valstu vēstures posmiem un procesiem – attiecībām ar Vāciju un PSRS starpkaru periodā, stāvokli Otrā pasaules kara laikā un neatkarības iznīcināšanas apstākļus, iekšējo un ārējo situāciju pēc Otrā pasaules kara.

Nākotnē iecerēts turpināt abu pušu vēsturnieku diskusiju Varšavā, kur pēc diviem gadiem tiks organizēta līdzīga konference.

Latvijas – Polijas vēsturnieku konferences  „Totalitārismi 20. gadsimtā. Latvijas un Polijas pieredze” darba kārtība
Rīga, 2013. gada 29. aprīlis, Latvijas Kara muzejā, Smilšu ielā 20

09.15 – 09.30 Dalībnieku reģistrācija.
09.30 – 09.50 Konferences atklāšana. Svinīgās uzrunas
•  Ārkārtas un Pilnvarotais Polijas Republikas vēstnieks Latvijas Republikā
Ježijs Mareks Novakovskis
•  Latvijas  Republikas  vēstniecības  Polijas  Republikā  vadītāja  vietniece
Anda Ābele
•  Latvijas Kara muzeja direktore Aija Fleija
09.50 – 11.00 Konference
•  As.prof.  Ēriks  Jēkabsons  (Latvijas  Universitāte).  Latvija  un  Polija
(1919 – 1940): attiecību galvenie posmi
•  Prof.  Mareks  Kornats  (Polijas  zinātņu  akadēmijas  Vēstures  institūts).
Polija un Latvija starp Vāciju un Padomju Savienību 20.gs. 30. gados
•  Prof. Inesis Feldmanis (Latvijas Universitāte). Latvija un Vācija 1918-1940: attiecību galvenie posmi
11.00 – 11.20 Kafijas pārtraukums
11.20 – 13.00 Konference
•  Prof.  Aivars  Stranga  (Latvijas  Universitāte).  Latvija  un  PSRS  (1918-1940): attiecību galvenie posmi
•  Prof.  Antonijs  Zunda  (Latvijas  Universitāte).  Latvija  un  Lielbritānija
(1918-1940): attiecību pamatproblēmas
•  Dr.  Valters  Ščerbinskis  (Rīgas  Stradiņa  Universitāte).  Autoritārais
režīms Latvijā (1934 – 1940)
•  Prof.   Rafals  Vnuks  (Ļubļinas  Katoļu  Universitāte,  II  pasaules  kara
muzejs). Padomju okupācija (1939—1941)
•  Mg. Juris Ciganovs (Latvijas Kara muzejs). Padomju okupācijas režīms
Latvijā (1940 – 1941)
13.00 – 14.00 Pusdienas pārtraukums
14.00 – 15.00 Konference
•  Dr. Uldis Neiburgs (Latvijas Okupācijas muzejs). Vācu okupācijas laiks
Latvijā (1941 – 1945): galvenās iezīmes
•  Dr. Marģers Vestermanis. Holokausts Latvijā (1941 – 1945)
•  Prof.  Tomašs  Šarota  (Polijas  zinātņu  akadēmijas  Vēstures  institūts).
Pārdomas par vācu okupāciju Polijas teritorijā (1939 – 1945)
15.00 – 15.20 Kafijas pārtraukums
15.20. – 16.20 Konference
•  As.prof.  Daina  Bleiere  (Rīgas  Stradiņa  Universitāte).  Sovjetizācijas
process Latvijā (1945 – 1990)
•  Dr.  Malgožata  Ptasiņska  (Varšavas  Universitāte  un  Nacionālās
piemiņas  institūts).  Poļu  intelektuāļu  attieksme  pret  komunismu  dzelzs
priekškara abās pusēs (1945 – 1955)
•  Prof.  Darjušs  Jarošs  (Polijas  zinātņu  akadēmijas  Vēstures  institūts).
Poļu staļinisms (1948—1956)
16.20 – 17.00 Diskusija. Konferences noslēgums.

http://www.lu.lv/zinas/t/20549/


Padomju totalitārā režīma mantojums ir kā ”atsvars pie kājas”

02.05.2013 Viesturs Sprūde

Foto – LETA

Gan Polijai, gan Latvijai vēsture ir daudz svarīgāka nekā Rietumeiropas valstīm, pieminēdams abu valstu vēsturiskās saites un paralēles, starptautiskās konferences ”Totalitārismi 20. gadsimtā. Latvijas un Polijas pieredze” atklāšanā uzsvēra Polijas vēstnieks Latvijā Ježijs Mareks Novakovskis.

Konference tika rīkota, sadarbojoties Polijas Republikas vēstniecībai Rīgā, Latvijas Vēsturnieku komisijai un Polijas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūtam, un nākamais šāds pasākums paredzēts pēc diviem gadiem Varšavā. Latvijas un Polijas vēsturnieku priekšlasījumi bija veltīti abu valstu ārpolitiskajam stāvoklim starpkaru posmā, divpusējām attiecībām, vācu un padomju okupācijas periodam un sovjetizācijas sākumiem. Kā atzīmēja Novakovska kungs, padomju totalitārais režīms abām valstīm bija ”garīgi iznīcinošs”, bet tā atstātais traģiskais mantojums ir kā kavējošs ”atsvars pie kājas”. ”Bez pamatīgas vēstures studēšanas, noslaukot visas šīs lietas, mums nebūs viegli un mierīgi spēlēt to lomu, pēc kuras tiecamies,” piebilda diplomāts.

Asociētais profesors Ēriks Jēkabsons, sniedzot ieskatu Latvijas un Polijas pirmskara attiecībās, uzsvēra, ka tajās bijuši izcilas sadarbības brīži, kā Latvijas neatkarības cīņās 1920. gadā, kad poļi palīdzēja atbrīvot Latgali no lieliniekiem, gan krīzes momenti, kā 30. gadu sākumā, kad poļu minoritātes jautājuma dēļ Latvijas un Polijas diplomātiskās attiecības piedzīvoja nepieredzētu vēsumu. Savu stratēģisko mērķu dēļ Varšava tomēr bija ieinteresēta Latvijas neatkarības saglabāšanā.

Vēsturnieka ieskatā, abu valstu starpā valdījusi ”piesardzīga draudzība”, jo ārpolitiskās interesēs bija gan kopīgais, gan atšķirīgais.

”Ja jautā, kurš vainīgs pie tā, ka sadarbība bija nepietiekama, es vēlētos sacīt: ne Latvija, ne Polija. Vainīgā bija sistēma, jo abas valstis bija spiestas ievērot un piemēroties tai ārpolitiskajai situācijai, kāda valdīja. Iznākums bija tāds, ka katra valsts mēģināja glābties individuāli,”

raksturojot 1938./1939. gada situāciju un PSRS – Vācijas šķeļošās politikas iedarbību, rezumēja Jēkabsons.

Polijas ZA Vēstures institūta profesors Mareks Kornats norādīja, ka Polija starpkaru laikā stingri ievērojusi līdzsvara politiku, neejot ne ar Vāciju, ne ar PSRS. Varšavas ideāls bija izveidot starp abām Polijai naidīgajām zemēm esošo valstu bloku – ”trešo Eiropu”. Taču tas bija nereāli. ”1939. gada ģeopolitiskajā situācija ne Polija, ne Latvija vairs nevarēja viena otrai neko īpaši palīdzēt,” atgādināja Kornats. Interesanti, ka 1939. gada 31. augustā Francijas ārlietu ministrs Bonē signalizējis Polijas vēstniekam Parīzē par Molotova–Ribentropa pakta slepenā papildprotokola eksistenci. Bonē izteicies, ka dokuments izšķirot Baltijas valstu likteni, bet, kas tajā minēts par Poliju, viņš nezinot.

Ļubļinas katoļu universitātes profesors Rafals Vnuks, stāstot par 1939. gada 17. septembra PSRS iebrukumu Polijas austrumdaļā, atzīmēja, ka sarkan-armiešu ienākšana nenoritējusi gluži bez cīņas. Iebrucēji zaudēja divus trīs tūkstošus, poļi – sešus septiņus tūkstošus kritušo. Pēc Vnuka sacītā, poļiem tomēr vissāpīgāk atmiņā palicis tas, ka minoritātes – baltkrievi, ukraiņi, ebreji – sirsnīgi sveikušas ienākušo padomju karaspēku. Tiesa, sveicēju vidū bija arī poļi. Padomiskošanas scenārijs Austrumpolijā ar dažām atšķirībām līdzinājās 1940. gadā Baltijai piemērotajam. Arī Austrumpolijā notika ”tautas masu revolūcija” un ”atbrīvošanās no kapitālistu varas”. Padomju Savienības paplašināšanu noformēja kā ”demokrātisku procesu”, bet Polijas ”tautas” valdību tomēr nolēma nedibināt. ”Lūgumu” uzņemt PSRS izteica Rietumukrainas un Rietumbaltkrievijas tautu padomes, kuru vēlēšanās par komunistu kandidātiem nobalsoja 99%. Poļu vēsturnieki 1939. gada 30. novembrī, kad tika ”lūgta” pievienošana PSRS, uzskata par okupācijas perioda beigām un aneksijas sākumu.

Padomju vara strauji sagrāva visu agrāko kārtību, sāka nacionalizāciju, padomiskošanu, taču kolektivizāciju veikt nepaspēja. ”Strādnieku milicijas” terorā pret bijušo eliti gāja bojā ap tūkstotis ”kapitālistu”. Anektētās Austrumpolijas iedzīvotājus automātiski pasludināja par PSRS pilsoņiem.

Bēgļiem no Centrālpolijas padomju pilsonība bija jāpieprasa ar iesniegumu. Ja to nedarīja, sekoja represijas. 150 tūkstošus bijušo Polijas pilsoņu drīz iesauca sarkanajā armijā un nozīmēja celtnieku vienībās. Jaunajās administratīvajās struktūrās iesaistīja vietējos, visbiežāk no zemākajiem sabiedrības slāņiem. Tā kā poļi skaitījās ”nestabils elements”, izvēlējās minoritāšu pārstāvjus. Faktiskā vara tikmēr atradās no PSRS atsūtīto rokās. Šīs personas arī sāka veidot Polijas kompartijas aktīvu. Visi ar drošību saistīto dienestu funkcionāri 100% tika atsūtīti no PSRS. 1940./1941. gadā staļinisti Austrumpolijā veica četras deportācijas, kas kopā ar citām represijām aptvēra aptuveni 400 tūkstošus cilvēku. ”Tā bija dārznieka stratēģija – uz lēģeriem nosūtītos atdalīja no ”veselīgā elementa”, kam bija jākļūst par padomju pilsoņiem,” sacīja profesors Vnuks.

April 25, 2013 - Posted by | konferences, totalitārisms

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: