gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Cilvēktiesības politisko manipulāciju svaru kausos

Mums vēlreiz visiem ziņotājiem jāatgādina: valodas un pilsonības jautājumi ir katras valsts iekšēja lieta
Krievi_okup_cija_ieva_luka-media_large
Ināra Mūrniece 29.maijs 2013

Cilvēktiesību organizācijas „Amnesty International” pēdējā ziņojumā Latvija atainota kā salīdzinoši jauna valsts, kas neatkarību ieguvusi vien 1991. gadā. Tas paver iespēju manipulēt ar nepilsoņu tiesībām un pieprasīt nulles pilsonības variantu.

Vai vēsture ir svarīga?

Lai arī dažkārt starptautiskās cilvēktiesību organizācijas Latvijas virzienā izsaka noteiktas rekomendācijas, ir atzīts, ka cilvēktiesību situācija Latvijā ir laba, un būtu dīvaini Latvijai pārmest pamata cilvēktiesību neievērošanu. Pērn „Amnesty International” (AI) Baltijas valstis minēja kā pozitīvu piemēru cilvēktiesību ievērošanas jomā, un kopš tā laika cilvēktiesību situācija mūsu valstī tiek vienīgi uzlabota.

Tāpēc šā gada AI ziņojums par Latviju nepatīkami pārsteidz. AI paudusi viedokli par Latviju, kas, pirmkārt, balstās uz neprecīziem datiem, otrkārt, rada iespaidu, ka Latvijā – kādā salīdzinoši jaunā valstī – it kā tiktu diskriminēta liela iedzīvotāju daļa. Latvijā pēc PMLP datiem pērn bija 280 584 nepilsoņi, nevis „vairāk nekā 300 000″, kā kļūdaini norādīts AI ziņojumā.

Vienlaikus tajā netiek pateikts, kādā veidā nepilsoņi Latvijā radušies, ka tās ir padomju okupācijas sekas. Tieši pretēji – AI pēdējā ziņojumā vārdi virknēti tā, lai izskanētu, ka Latvija par neatkarīgu valsti kļuvusi it kā 1991.gadā…

Neatzīstot 1918. gada 18. novembra Latviju un Latvijas valsts nepārtrauktības principu, tiek noliegta arī Latvijas valsts okupācija.

Un tad jau lielo nepilsoņu skaitu Latvijā vieglāk pasniegt kā situāciju, par ko atbildīga mūsu valsts, nevis PSRS kā okupētājvalsts. Vai tikai nejaušība, ka šajā gadījumā tas sakrīt ar Krievijas varas aprindu daudzinātajām tēzēm un viedokli par Latvijas vēsturi un valstiskumu? Ne velti šo ziņojumu daudzina un par to priecājas t. s. Nepilsoņu kongress.

Tas raisa pārdomas par to, cik profesionāli šie ziņojumi tiek veidoti, vai pašiem ziņotājiem ir skaidrs, par ko un ko viņi ziņo, vai viņiem vispār ir zināma attiecīgo valstu vēsture un vai nenotiek tīšas vai netīšas manipulācijas ar faktiem. Un – kam tas izdevīgi? Tāpēc Ārlietu ministriju esmu aicinājusi skaidrot organizācijai Latvijas valsts vēstures faktus un cilvēktiesību situāciju Latvijā. Ministrija paudusi apņēmību tā rīkoties. Arī pati to centīšos darīt. Tīša vai netīša, bet Latvijas vēstures faktu viltošana, tādējādi nomelnojot mūsu valsti, ir nepieļaujama.

Diskriminācija – pret latviešiem

Otrkārt, ziņojumā nav pieminēts, ka Latvijas Pilsonības likums ir viens no liberālākajiem un nepilsoņiem ir iespēja iegūt Latvijas valsts pilsonību naturalizācijas kārtībā, ja vien viņi to vēlas un grib iemācīties latviešu valodu pamata saziņas līmenī.

Treškārt, ziņojumā par Igauniju izskanējis, ka pilsonības trūkums it kā veicinot nepilsoņu „nabadzību un izolētību”. Tajā pašā laikā nav saprotami, kādā veidā nepilsonis, kurš būtu ieguvis pilsonību bez valsts valodas zināšanām, spētu aktīvāk iekļauties sabiedrībā un darba tirgū. Jāuzsver, ka starptautiskās tiesības un rekomendācijas nemaz nepieļauj masveida automātisku pilsonības piešķiršanu.

Uzskatu, ka mums vēlreiz visiem ziņotājiem jāatgādina: valodas un pilsonības jautājumi ir katras valsts iekšēja lieta un, lūdzu, tajos nejaukties!

Tajā pašā laikā ziņojumā noklusēts kliedzošs fakts: Latvija ir kļuvusi par valsti, kurā uz valsts valodas pamata tiek diskriminēta valstsnācija – latvieši. Stikla siena, kas liedz latviešu jauniešiem iekļauties darba tirgū, tāpēc ka darba devēji nepamatoti pieprasa krievu valodas zināšanas (amatos, kuros tas nav nepieciešams), īpaši jūtama lielākajās Latvijas pilsētās, kurās ir krieviska vide. Ne tikai starptautiskajiem ziņotājiem, bet pašiem latviešiem vēl jāiemācās pazīt, ka tā ir viņu diskriminācija, par ko jāziņo Tiesībsarga birojam.

Var uzteikt cilvēktiesību aizstāvības organizāciju darbu, jo sevišķi tādās valstīs, kurās ir autoritārs režīms, un, iespējams, tāpēc AI ziņojums par cilvēktiesību pārkāpumiem Krievijā veidots daudz rūpīgāk, cilvēktiesību pārkāpumus atklājot pēc būtības.

Tomēr AI šāgada ziņojumu par Latviju vērtēju kā tendenciozu, – noklusējumi un manipulācijas ar faktiem rada izkropļotu ainu.

Un ne velti SAB pārskatā par 2012. gadu brīdina: pret Latviju īstenota kampaņa, mūsu valsti vainojot cilvēktiesību neievērošanā. Jāsecina, ka šādus un līdzīgus ziņojumus starptautiskajā politikā mēģinās izmantot kā spiediena instrumentu pret Latviju. Tāpēc uz šādiem ziņojumiem valsts varai ir nekavējoties jāreaģē, Latvijas politiķiem jāstiprina mugurkauls un vēlētājiem – rūpīgi jāapsver, par ko vēlēt.

Autore ir 11. Saeimas deputāte no Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”-“TB/LNNK, Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāja

May 29, 2013 Posted by | Okupācijas sekas | 1 Comment

Briti nopietni domāja par slepena kara sākšanu pret Maskavu

Lielbritānijas nacionālais arhivs ir atslepenojis kārtējo slepeno dokumentu paketi,  kas saistīta ar izlūkošanas darbību. Kā var redzēt no kāda faila, pēc Otrā pasaules kara Londona, izbijusies no Padomju Savienības pieaugošās ietekmes, nopietni domāja par slepena kara sākšanu pret Maskavu. Raksts krievu valodā.

Остановить «Дядюшку Джо»

Как британцы едва не развязали тайную войну с СССР

Британская карикатура 1947 года
Британская карикатура 1947 года

Национальный архив Великобритании рассекретил очередную порцию закрытых документов, касающихся деятельности разведки. Как следует из одного досье, после Второй мировой войны Лондон, напуганный усилением влияния СССР, всерьез задумался над тем, чтобы начать против Москвы тайную войну. Впрочем, этим замыслам не суждено было сбыться: против выступил министр иностранных дел.

Обычно гриф секретности с документов, хранящихся в Национальном архиве, снимают по истечении 30-летнего срока. Происходит это, как правило, в самом конце года. На этот же раз все сложилось иначе. Бумаги, рассекреченные на прошлой неделе, хранились в отдельном правительственном сейфе, о существовании которого долгое время знали считанные единицы. В 2001 году его случайно обнаружил член Палаты лордов Ричард Уилсон, в прошлом занимавший целый ряд ответственных административных должностей в правительстве.

По словам Уилсона, когда он ознакомился с содержанием архива, у него «глаза полезли на лоб». «На протяжении многих лет люди просто складывали туда документы, с которыми не знали что делать, — поделился он в интервью с The Times. — Там было полно ценнейшей информации, отношение к которой у каждого следующего правительственного администратора было одним и тем же: „Все это слишком сложно и деликатно. Запереть“».

Тогда же, в 2001 году, Уилсон инициировал процесс по каталогизации и рассекречиванию вновь обнаруженных бумаг. Процесс занял больше десяти лет, причем пока что публике представлена только часть найденных документов. В основном бумаги касаются периода с 1939 по 1951 год. При этом, несмотря на то что с тех пор прошло больше полувека, некоторые сведения по-прежнему остались засекреченными ввиду их крайней деликатности.

В одном из досье, обнаруженных в архиве и преданных огласке, хранилась серия официальных документов (.pdf) 1947-1948 годов, в которых зафиксированы переговоры о подготовке плана тайной войны против Советского Союза. Как следует из материалов, по состоянию на декабрь 1947 года вопрос уже активно прорабатывался, однако кто именно был инициатором обсуждения плана, неясно. Впрочем, почти не вызывает сомнений тот факт, что сторонниками силовой части плана выступали военные и Служба секретной разведки, больше известная как MI6, или SIS.

Детальное обсуждение плана действий против Советского Союза фактически началось с двух писем, отправленных в декабре 1947 года Комитетом начальников штабов постоянному заместителю министра иностранных дел (по сути, главе администрации МИДа) Орму Сардженту (Orme G. Sargent). Из посланий следует, что к тому моменту военные, уже не на шутку обеспокоенные планами политической экспансии СССР, были готовы пойти на достаточно рискованные меры.

В частности, в одном из писем из Комитета начальников штабов содержатся такие строки: «Фундаментальные принципы, на основании которых действуют советские лидеры, заключаются в их убежденности в том, что в долгосрочной перспективе им предстоит ускорить уничтожение капитализма во всех частях света и заменить его собственной формой коммунизма… Советские лидеры также пребывают в уверенности, что капиталистический мир знает об их притязаниях и со временем, пытаясь предотвратить свое падение, скорее всего, прибегнет к силе».

Обосновывая необходимость развернуть против Москвы «политическую войну» (political warfare), военные нарисовали довольно мрачную картину: «Чем дальше распространяется влияние коммунизма и чем глубже он укореняется, тем сложнее будет, во-первых, избежать в будущем войны с Советами и, во-вторых, одержать в ней победу».

Получив от военачальников официальный запрос на разработку детального плана против СССР, Сарджент поручил его составление руководителю MI6 Стюарту Мензису (Stewart Menzies), который в большей части переписки фигурировал под литерой «C». При этом замминистра подчеркнул, что британское правительство уже изучает возможность создания специального органа, который занялся бы так называемой «открытой» пропагандой против советских стран, то есть публикацией антисоветских материалов, носящих официальный характер.

План действий был разработан в кратчайшие сроки: Сарджент получил его в готовом виде уже 20 января 1948 года. Согласно замыслу руководителя разведки, львиную долю действий против СССР и стран восточного блока должна была составлять «открытая» пропаганда, в то время как нелегальные методы должны использоваться только в качестве вспомогательного инструмента. Под нелегальными методами Мензис понимал «черную» пропаганду, то есть распространение ложной и запрещенной информации, порочащей противника, а также проведение различного рода спецопераций.

Несмотря на то что секретной части плана глава MI6 уготовил лишь второстепенную роль, более эффективной он счел именно ее. В частности, про «черную» пропаганду Мензис писал: «С ее помощью можно повлиять на людей, недоступных для открытой атаки. Применяя ее для обличения и дискредитации действий советских или коммунистических властей, можно пользоваться методами и материалами, категорически запрещенными для официальной пропаганды».

Оставив вопрос о легальной работе практически незатронутым, основное внимание директор разведки уделил секретным методам и составил обширные списки из конкретных предложений. Первый из них касался скрытой пропаганды. Помимо абстрактных антикоммунистических материалов он предлагал распространять фотографии и статьи, свидетельствующие о военных преступлениях советского режима, а также материалы, в том числе поддельные, компрометирующие коммунистических лидеров.

Кроме того, глава MI6 предложил организовать распространение в странах восточного блока запрещенной литературы. Он даже привел конкретные примеры — книги бежавших в США Виктора Кравченко и Вальтера Кривицкого «Я выбрал свободу» и «Я был агентом Сталина», а также отчет о разоблачении в 1945 году советской шпионской сети в Канаде, которую сдал советский же разведчик Игорь Гузенко. Помимо этого исполнителям плана надлежало распускать слухи, которые могли бы увеличить число дезертиров и перебежчиков на сторону Запада.

В план были включены пункты, описывающие действия, направленные и против отдельных людей в советском руководстве. Это и раскрытие совершавшихся ими сделок на черном рынке, и компрометировавшие их телефонные звонки. При этом в плане упоминались и такие действия, которые в понятие «пропаганда» вряд ли укладывались. Например, официальным лицам в странах восточного блока, которые отказывались от сотрудничества, предлагалось угрожать расправой.

Впечатляющей была география «черной» пропаганды. Помимо советской России и ее стран-сателлитов план предусматривал действия на Ближнем Востоке, где порочащие СССР сведения предполагалось распространять во время проповедей в мечетях и христианских храмах, а также в Восточной и Юго-Восточной Азии — Китае, Маньчжурии, Корее, Сиаме (Таиланде), Индонезии и Бирме (Мьянме).

Еще более агрессивной была вторая часть плана, где перечислялись возможные спецоперации. Некоторые из них фактически дублировали пункты, изложенные в первой части, посвященной пропаганде. Речь идет о дискредитации официальных лиц с помощью поддельных улик и нежелательных телефонных звонков, что должно было привести к их увольнению. К мелким операциям относилось создание специальных групп саботажников, в задачи которых входили бы срыв партийных съездов, уничтожение документов НКВД, организация забастовок, провокация халатности и краж на производстве. Тем же агентам предлагалось поручать организацию инцидентов, которые выставляли бы официальных лиц в неприглядном и глупом виде.

Более серьезные операции включали в себя нарушение работы транспорта, в том числе железнодорожного, саботаж работы стратегически важных объектов, в особенности связанных с атомными и бактериологическими разработками. Предполагалось, что агенты могли бы срывать импортные и экспортные сделки, в том числе оружейные поставки в страны восточного блока. Наконец, в перечне упоминались похищения официальных лиц, обставленные таким образом, чтобы они выглядели как побег за границу, и даже «ликвидация отдельных людей».

План, предложенный руководителем MI6, вызвал лихорадочную активность в МИДе. С самого начала Сарджент и его помощники выразили сомнения относительно того, насколько предложенный план удачен. Так, по мнению одного из подчиненных замминистра, «черная» пропаганда чревата скачком террора в советских странах. Да и вообще, счел он, ее результаты могут быть непредсказуемыми. Что же касается спецопераций, то их дипломат даже не стал оценивать, указав, что любые диверсионные действия на территории СССР и зависимых от него стран были запрещены специальной правительственной директивой.

Сам Сарджент впоследствии подчеркнул, что в условиях мирного времени многие перечисленные в перечне предложения абсолютно неприемлемы. Кроме того, замминистра напомнил, что правительство только что создало специальный орган для проведения легальной пропаганды — департамент информации, позже преобразованный в департамент информационных исследований (IRS). По словам Сарджента, прежде чем заниматься скрытой пропагандой, властям сперва предстояло понять, какие результаты даст легальная деятельность.

Позже, впрочем, позиция замминистра и его команды несколько смягчилась: на встрече с руководителем MI6 Сарджент признал, что Великобритании все же не помешало бы переманить кого-нибудь из высокопоставленных представителей советской военной администрации в оккупированных Германии и Австрии. В конечном итоге план «черной» пропаганды был одобрен на самом высоком уровне, но в крайне усеченном виде. В частности, нелегальные действия разрешались только на территории Германии и Австрии, а также на Ближнем Востоке. Исполнение плана было передано IRS. Тем не менее в 1948 году британские власти приняли решение притормозить программу — по крайней мере в Европе. Была ли она в итоге принята к исполнению, в документах не раскрывается.

Что же касается нелегальных операций, то их проведение запретил лично министр иностранных дел Великобритании Эрнест Бевин (Ernest Bevin). Сарджент к тому моменту уже успел частично пересмотреть свою точку зрения в отношении этой части плана. Если раньше он выступал категорически против каких-либо подрывных действий в отношении СССР и стран советского блока, то теперь он допускал, что мелкий саботаж может принести положительные результаты. При этом его не смущало то, что некоторые предложенные MI6 меры (какие именно, он не уточнил) больше похожи на «ребячество».

Однако несмотря на оговорку Сарджента о крайне осторожном применении предложенных мер, чтобы случайно не перегнуть палку, Бевин поставил под предложением отрицательную резолюцию. В частности, он написал: «Мы выпускаем на свободу силы, которыми будет сложно управлять… Я считаю, что это не самый удачный вариант в условиях войны».

После этой резолюции больше вопрос о проведении спецопераций в британском правительстве не поднимался. Более того, придя к выводу об их пагубности, в Лондоне сочли нужным отговорить от подобных шагов и коллег в Вашингтоне. В 1948 году британцам стало известно, что ЦРУ собирается использовать группы эмигрантов из советских стран для проведения неких операций. Опасаясь, что американцы «наломают дров», Лондон организовал с ними неофициальные переговоры, которые, впрочем, ни к чему не привели.

Тем не менее США от своих планов отказались — об этом в беседе с The Times рассказал бывший секретарь Лейбористской партии по международным делам Денис Хили (Denis Healey), по инициативе которого с американцами были начаты переговоры. Произошло ли это из-за вмешательства Лондона или по каким-то другим причинам, точно неизвестно. Единственное, что Хили мог сказать с определенностью, так это то, что отмену американских планов в Великобритании восприняли с большим облегчением — по данным британцев, ЦРУ готовило чуть ли не вторжение в Восточную Европу.

May 28, 2013 Posted by | PSRS, Vēsture | Leave a comment

Ja atmiņa nevar būt vienāda, tā var būt vienojoša. Vai ir?

Ģirts Zvirbulis, Latvijas Avīze

Foto – Timurs Subhankulovs

Ar komunikācijas zinātņu doktoru, sociālās atmiņas pētnieku Mārtiņu Kaprānu sarunājās “Latvijas Avīzes” žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Ģirts Zvirbulis.

Ģ. Zvirbulis: – Nupat kārtējo reizi piedzīvojām zīmīgu datumu – 9. maiju, kas ik gadus apliecina, cik sašķelta ir sociālā atmiņa Latvijā. Kā tas nākas, ka Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas jau uzaugušas divas paaudzes, mācījušās vietējās skolās, bet šo datumu vērtē tik atšķirīgi – vieni svin pie pieminekļa, otri par to sašutuši.

– Nu jau kādu laiku neesmu Latvijas Universitātes sociālās atmiņas pētnieku grupā. Mana pamatdarbavieta tagad ir Tartu universitāte. Visu cieņu manai alma mater Latvijas Universitātei, bet Tartu tīri profesionāli ir lielākas izaugsmes iespējas. Tur varu strādāt kopā ar zinātniekiem no visas pasaules, jo manā institūtā ir starptautisks kolektīvs. Neslēpšu – arī atalgojuma ziņā šis piedāvājums bija daudz izdevīgāks. Bet nekur tālu no Latvijas jau neesmu. Latvijas sociālās atmiņas pētnieki turpina darboties, piemēram, LU Filozofijas un socioloģijas institūtā un LU Latvijas vēstures institūtā, tomēr varam runāt par pienākumu sadali starp humanitāro un socioloģisko virzienu. Humanitārais virziens vairāk nodarbojas ar sāpīgo vēstures momentu pētniecību un upuru individuālās pieredzes apzināšanu, turpretī es un vēl daži cilvēki analizē to, kā vēsturiskie notikumi ietekmē Latvijas iedzīvotāju savstarpējās attiecības un kā šīs attiecības var palīdzēt noregulēt ar dažādām atmiņu politikas stratēģijām.

Atgriežoties pie jautājuma – nevar teikt, ka pie pieminekļa visi svin, daļa arī piemin. Lai nu kā – atskatoties vēsturē, redzam, ka deviņdesmitajos gados 9. maijs tik vērienīgi netika atzīmēts. Domāju, tas vairāk saistīts ar Krievijas vēstures un atmiņu politikas, kā arī ar tautiešu politikas intensificēšanos kopš Putina pirmās nākšanas pie varas.

Krievijai šķiet ļoti svarīgi bijušajā ietekmes sfērā saglabāt oficiālo Krievijas vēstures interpretāciju. Tas ļauj Krievijai stiprināt savu pozitīvo uzvarētāja un atbrīvotāja tēlu, kas ir izdevīga kārts arī Baltijas valstu okupācijas noliegšanā vai attaisnošanā. Jāņem vērā – lai saglabātu savu ietekmi, Krievija kaimiņvalstīs vienmēr ir izmantojusi “skaldi un valdi” principu. Tādēļ iekšēja sašķeltība par Otrā pasaules kara tēmu viņiem ir ģeopolitiski izdevīga.

– Vai ir pamats satraukumam, ka sociālās atmiņas atšķirības varētu izraisīt dziļākus konfliktus sabiedrībā?

– Mēs martā prezentējām Latvijas sociālās atmiņas pētījumu, kurā, balstoties uz pēdējo astoņu gadu sabiedriskās domas aptauju analīzi, centāmies parādīt, kā mainījušies Latvijas iedzīvotāju uzskati par 20. gadsimta vēsturi. Tas, ko diezgan skaidri varam ieraudzīt, ir sašķeltā attieksme pret Otro pasaules karu un tā dalībniekiem, turklāt sašķelta tā ir ne tikai starp latviešiem un krievvalodīgajiem, bet arī katras grupas ietvaros. Abās pusēs samērā liela cilvēku daļa kara dalībniekus uztver vai nu kā upurus, vai kā varoņus, vai vienlaikus gan kā upurus, gan kā varoņus.

Šāda interpretāciju daudzveidība, protams, mazina vēsturē sakņota konflikta iespējamību, jo nav vienas dominējošas saliedējošas pozīcijas. Taču vienlaikus jāatzīmē, ka radikālāki viedokļi un attieksme pret Otro pasaules karu vairāk raksturīga jaunākajai paaudzei vecumā līdz 30 gadiem, kuru varam uzskatīt par sašķeltās Latvijas sociālās atmiņas produktu.

Jaunās paaudzes radikalizācija liek nākotnē raudzīties ar nelielām bažām. Tādēļ 2011. gadā pieņemtās sabiedrības integrācijas pamatnostādnes ar akcentu uz nepieciešamību veicināt vienojošu sociālu atmiņu ir ļoti savlaicīgs dokuments, un es ceru, ka to saprot arī valdošās partijas, kurām ik gadu jālemj par pamatnostādņu rīcības plāna budžetu.

Mūsu monitorings atklāj, ka gan latviešu, gan krievvalodīgo vidū ir samazinājies atbalsts uzskatam, ka Latvija tika okupēta un ka pievienošanās PSRS ir negatīvi vērtējams fakts. Tomēr latviešu vidū vēl aizvien dominē vērtējums, ka PSRS okupēja Latviju, turpretī krievvalodīgo vidū – ka Latvija brīvprātīgi pievienojās PSRS. Tiesa, Glāzgovas universitātes pētnieka Amona Českina pirms dažiem gadiem iegūtie dati liek domāt, ka jaunākā krievvalodīgo paaudze, iespējams, ir daudz atvērtāka uzskatam, ka Latvija tomēr tika okupēta. Katrā ziņā aina ir visnotaļ raiba, turklāt vēl raibāka tā kļūst, kad runājam par tā saukto vēlīno padomju laiku – no 60. līdz 80. gadiem –, kas ir relatīvs stabilitātes un izaugsmes periods. Šeit vairs nedarbojās vienkāršots skatījums, kurā ērti iederas okupācijas vai totalitārisma jēdzieni. Šis laiks daudzu cilvēku biogrāfijās iegūst neitrālu vai pat pozitīvu vērtējumu.

Jāteic, ka gan vēsturniekiem, gan Latvijas sabiedrībai vēlīnā padomju laika apjēgšana ir sākusies tikai pavisam nesen. Paredzu, ka pēc šā procesa latviešu vidū nostiprināsies daudz pragmatiskāks skatījums uz padomju laiku, bet krievvalodīgo vidū nostiprināsies pēcpadomju nostalģija vai izteiktas simpātijas pret šo Latvijas vēstures periodu.

– Kādēļ Krievijai ar savu vēstures interpretāciju Latvijā dzīvojošos cittautiešu jauniešus izdodas sasniegt un uzrunāt efektīvāk nekā Latvijai? Pat par spīti tam, ka viņi dzīvo tepat Latvijā, mācās vietējās skolās…

– Viens ir Krievijas ietekme un samērā lielais finansējums, kas tam tiek atvēlēts, bet jāskatās arī kulturāli. Latvijas krievvalodīgajai kopienai īsti nav neviena cita vēstures pieturas punkta, uz kā balstīt pozitīvu identitāti, kā tikai 9. maijs. Es patiešām domāju, ka tas daudziem krievvalodīgajiem savā ziņā kļuvis par tādu notikumu kā “Praids” pasākums seksuālajām minoritātēm. Bez jebkādas ņirgāšanās. Angļu valodā “priede” nozīmē lepnums. Lepnums par savu identitāti, par savu esamību. Krievvalodīgajai kopienai 9. maijs ir izgājiens publiskajā telpā, sak, te mēs esam, mēs tādi esam, mēs lepojamies ar to, un jūs varat darīt, ko gribat, bet mēs ar to leposimies. Tā pirmkārt ir sevis apliecināšana, kas rada pamatu kolektīvai identitātei un pašapziņai. Šajā brīdī uzvaras svinēšana vai kara upuru pieminēšana pat kļūst sekundāra.

– Ko mēs tam varam likt pretim? Prezidenta aicinājumu veterāniem vienoties vienā datumā?

– Tas būtu viens ceļš, lai gan es to dēvētu par alternatīvu iespēju, nevis pretstatu. Nezinu, vai pamanījāt, bet mēs ar kolēģi Olgu Procevsku arī startējām ar līdzīgu aicinājumu – atzīmēt 8. maiju. Turklāt nevis atzīmēt ar svinēšanu, bet gan pieminēt kara upurus.

Mūsu oponenti, kas kritizēja šo aicinājumu, paštaisni lamāja mūs par spēlēšanu Krievijas interesēs. Tas manā uztverē ir absurds, jo Krievijas interesēs nav šeit veidot saliedētu, vienojošu interpretāciju par Otro pasaules karu. Bet mēs un prezidents aicinām uz pretējo – uz vienošanos kara upuru pieminēšanā. Tas ir 8. maija pamatuzdevums!

Uzvara pār nacismu – pats par sevi saprotams, ka tas tiek vērts pozitīvi daudzviet Eiropā. Taču šajās asinszemes teritorijās, tostarp Latvijā, kur abi divi totalitārie režīmi pastrādāja briesmīgus noziegumus pret cilvēci, runa ir pirmkārt par upuriem, nevis uzvarētājiem. Citiem vārdiem, stāsts ir par akcentiem, nevis par vēstures pārrakstīšanu. Mūsu aicinājumam galu galā atsaucās vairāk nekā 300 cilvēku, starp kuriem latvieši un krievvalodīgie, šķiet, bija līdzsvarā.

Bet ir arī daudz citu iespēju, kas pēdējos desmit gados vienkārši nav izmantotas. Ja mēs paskatāmies uz 2001. gadā apstiprināto integrācijas programmu, redzam, ka atšķirīga vēstures izpratne ir atzīta par būtisku faktoru, kas šķeļ sabiedrību, bet tik un tā nākamajos desmit gados nekas netika darīts vienojošu priekšstatu veidošanā par vēsturi.

Aizspriedumus un konfrontāciju labāk nekā jebkas cits mazina starpetniskais kontakts. Piemēram, latviešu un mazākumtautību skolu audzēkņi varētu rīkot kopīgus vēstures pētniecības un pilsoniskās izglītības projektus, kam valsts dotu nelielus grantus, piemēram, pāris tūkstošu latu apmērā.

Šādi viņi savā starpā veidotu dialogu, brauktu ekspedīcijās, censtos saprast abās pusēs karojošos cilvēkus, intervētu deportētos cilvēkus. Ziniet, daudzi krievvalodīgie jaunieši dzīvu izsūtīto, visticamāk, nav pat redzējuši, jo krievvalodīgie mediji vienkārši ignorē deportācijas. Starp citu, arī pedagogiem tā būtu vērtīga pieredze.

Ja valsts var atbalstīt Andreja Judina rosināto bērnu apmaiņas projektu, kāpēc mēs nevarētu nodrošināt papildu motivējošu atalgojumu vēstures skolotājiem, kuri, piemēram, būtu gatavi mazākumtautību skolās mācīt vēsturi vai regulāri uzstāties ar interesantām lekcijām gan latviešu, gan mazākumtautību skolās. Protams, būtu jāpievērš lielāka uzmanība tam, kā un cik kvalitatīvi tas tiek darīts.

Man diemžēl nav pārliecinošu pierādījumu, bet ir netieši mājieni, ka mazākumtautību skolās vēstures skolotāji līdztekus oficiālajai vēsturei pasniedz arī citādas interpretācijas. To atzīst arī paši skolēni.

Taču problēmas ar vēstures mācīšanu ir arī latviešu skolās, kur nepietiekama uzmanība tiek pievērsta skolēnu kritiskās domāšanas spēju un morālās apziņas attīstīšanai par Latvijas vēstures tumšākajiem posmiem. Piemēram, nacisma un padomju represijām tiek veltīta pārāk maza uzmanība. Bieži tiek ignorētas svarīgas tēmas, kā latviešu kolaboracionisms ar okupantiem, gan, tieši pretēji, stāsti par cilvēkiem, kas citus glāba no represijām, deportācijas un nāves. Starp citu, es piekrītu uzskatam, ka Latvijas valsts nepelnīti piemirsusi šos cilvēkus, kuri tolaik, riskējot ar savu dzīvību, glāba citus. Pat ja viņi tagad ir miruši, tad būtu pelnījuši kaut pēc nāves saņemt kādu atzinību, kā Izraēla, piemēram, piešķir ebreju glābējiem medaļu “Taisnais starp tautām”. Tā valsts stiprinātu pārliecību, ka pretošanās lielai necilvēcībai agri vai vēlu tomēr tiks novērtēta. Citiem vārdiem, stāsts ir par mūsu pašu neseno vēstures varoņu iepazīšanu un atzīšanu. Ceru, ka prezidents vai Okupācijas muzejs startēs ar šādu iniciatīvu. Katrā ziņā esmu pārliecināts, ka gan manis vadītā biedrība “Sociālās atmiņas pētniecības centrs”, gan citas nevalstiskās organizācijas šādu iniciatīvu 
atbalstītu.

– Kamēr prezidents un muzejs klusē, tikmēr runā otra puse. Eirodeputāts Alfrēds Rubiks paziņojis, ka 1949. gada deportācijas bijušas pamatotas, jo daudzi izsūtītie esot sadarbojušies ar fašistiem. Mums zināms, ka jūs esat lūdzis ģenerālprokuroru pārbaudīt šos izteicienus. Kāda ir lietas virzība, un kādēļ tāda reakcija?

– Manuprāt, tā bija pirmā reize, kad tik augsta līmeņa politiķis kā EP deputāts atļaujas publiski attaisnot padomju režīma veiktās represijas pret Latvijas civiliedzīvotājiem. Giļmana raksts salīdzinājumā ar to ir bērna šļupsti! Un šādus gadījumus nedrīkst atstāt bez ievērības.

Mani pārsteidza, ka ne no viena politiskā spēka uz karstām pēdām nebija nekādas reakcijas, tādēļ, lai nezaudētu laiku, izšķīros rakstīt iesniegumu pats. Pēc tam dabūju savā virzienā dzirdēt ne mazums pārmetumu. Piemēram, ka zinātniekam tā rīkoties neklājas.

Manuprāt, laikmetīgam zinātniekam nav sevi jāiesloga sava kabineta četrās sienās, bezgalīgi moralizējot un kā orākulam viedi norādot uz nepieciešamību sabiedrībā veicināt dialogu… Es dodu priekšroku rīcībai un pilsoniskajai aktivitātei. Bija arī tādi interesanti ļautiņi, ne no Latvijas, kas mani lamāja par “stukaču”. Tikai viņiem tā “stukača” definīcija laikam ļoti plaša, jo es jau neizpaužu nekādu iekšēju informāciju, bet gan lūdzu pārbaudīt amatpersonas publiski pausto.

Ģenerālprokuratūra pārsūtījusi šo lietu Drošības policijai. Izmeklētājs ir ar mani sazinājies, un esmu saņēmis oficiālu vēstuli, ka DP ierosinājusi kriminālprocesu. Tātad virzība notiek un tas ir labi.

Taču Rubika izdarības jau nav vienīgā problēma. Es uzskatu, ka ilgtermiņā vēl svarīgāks jautājums ir par Latvijas pilsoniskās sabiedrības ignoranci pret represiju upuru pieminēšanu.

Piemēram, Igaunijā ik gadu, pieminot 1949. gada deportācijas, pēc nevalstisko organizāciju iniciatīvas, tiek aizdedzinātas svecītes – tik svecīšu, cik cilvēku tika izsūtīti konkrētajā datumā. Tas izskatās iespaidīgi, kad tumšā naktī Tallinas Brīvības laukumu piepilda 22 tūkstoši degošu svecīšu.

Bez cerību pilnā simboliskuma šī iniciatīvu arī parāda, ka upuru pieminēšana igauņu jaunajai paaudzei nesagādā neērtības sajūtu, ka viņi labprāt iesaistās svecīšu aizdegšanā. Bet vai kaut kas tāds līdzās oficiālajiem piemiņas pasākumiem notiek Rīgā? Ārpus Rīgas, esmu pārliecināts, notiek, bet par to pat nacionālie mediji, izņemot “Latvijas Avīzi”, reti kad stāsta. Un kā lai šeit neatceras iespaidīgo “Lauku Avīzes” organizēto Tautas vainaga izveidošanu un nolikšanu 1999. gadā 25. martā. Žēl, ka šī tradīcija izplēnēja… Mēs pārāk paļaujamies uz Latvijas Politiskie represēto apvienības spēju nodrošināt piemiņas tradīcijas ilgtspēju, taču, manuprāt, tas ir pašapmāns un ceļš uz mankurtismu.

V. Krustiņš: – Vēl tālāk ir gājis tāds Viktors Guščins, kurš savos rakstu darbos uzstāj, ka no 4. maija deklarācijas jāatsauc tēzes par PSRS okupāciju, Latvijas Republikas nepārtrauktību, kā arī jāatceļ visi likumi un deklarācijas, kas izriet no šīs deklarācijas. Vai uz to nevajadzētu reaģēt?

– No vienas puses, būtu jāreaģē, bet, no otras, ir jautājums, cik vispār liela ietekme uz krievvalodīgo sabiedrības viedokli ir Guščina grāmatai un rakstiem vai krievvalodīgajiem medijiem kopumā. It sevišķi uz jaunāko cittautiešu paaudzi, kas informāciju galvenokārt smeļas internetā. Domāju, ka šie raksti vairāk tendēti uz nelielu marginālu grupu.

– Mani tomēr vairāk uztrauc nevis Alfrēda Petroviča izteikumi, bet gan tas, ka mūsu vēsturnieki nav sašutuši, kad to pašu saka Krievijas akadēmiķi.

– Būsim precīzi. Krievijas akadēmiskajā vidē ir diezgan daudz cilvēku, kas ir pret šādu vēstures interpretāciju. To, piemēram, 2010. gadā uzskatāmi parādīja Krievijas Zinātņu akadēmijas locekļu atteikšanās par Krievijas vēstures institūta vadītāju apstiprināt bēdīgi slaveno vēsturnieku Aleksandru Daņilovu. Viņa vadībā savulaik tika sarakstīta skandalozā vēstures mācību grāmata, kurā faktiski tika aizstāvēta Staļina politika, attaisnojot gan Molotova–Ribentropa paktu, gan padomju represijas. Par spīti acīmredzamajam Zinātņu akadēmijas vadības un Krievijas prezidenta administrācijas atbalstam Daņilova kandidatūrai, viņš netika apstiprināts šajā amatā, ko var traktēt kā Krievijas zinātnieku pretestību ideoloģiski sagrozītas vēstures rakstīšanai.

Es pats pirms mēneša piedalījos konferencē Kazaņā, un arī tur bija runa par Staļina kultu Krievijā, par destaļinizāciju. Akadēmiskajā vidē arī tur ir liela pretestība tādam brutālam skatījumam uz vēsturi, no sērijas “Staļins – mūsu progresa tēvs” un tamlīdzīgi. Tādēļ nekādi nevaru piekrist tik primitīvam skatījumam, ka Krievijā viss ir vienos vārtos.

Diemžēl gan šī dažādība nekādi neprojicējas uz politiku. Tā ir Krievijas un citu postpadomju valstu raksturīga pazīme, ka tur pastāv ārkārtīgi milzīga plaisa starp inteliģenci, sabiedrību un tā sauktajiem reālpolitiķiem.

May 28, 2013 Posted by | 16.marts, 2. pasaules karš, Apmelojumi, deportācijas, Krievija, krievu impērisms, Okupācija, Okupācijas sekas, piemiņa, represijas, Sibīrija, Vēsture | Leave a comment

ZĪMĒJUMI NO GULAGA

Zīmējis Danziga Baldajevs, kurš pats strādājis par uzraugu.

РИСУНКИ ИЗ ГУЛАГА

Рисунки из ГУЛАГа Данзига Балдаева. Полная версия (43 картинок)

Рисунки из ГУЛАГа, которые сделал Данзига Балдаев, работающий надзирателем.
Слабонервным советую не смотреть.

Рисунки из ГУЛАГа Данзига Балаева. Полная версия (43 картинок)
Рисунки из ГУЛАГа Данзига Балаева. Полная версия (43 картинок)

May 28, 2013 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Britu izlūkdienests ar kukuļiem atturējis Spāniju no pievienošanās Hitleram

Richard Norton-Taylor.  MI6 spent $200m bribing Spaniards in second world war

Newly released documents reveal secret services paid out fortune in bid to stop Franco joining war on Hitler’s side.  guardian.co.uk, Thursday 23 May 2013

Franco meets Hitler

Lielbritānijas izlūkdienests MI6 Otrā pasaules kara laikā maksājis lielas naudas summas Spānijas amatpersonām, lai tās nepieļautu valsts kļūšanu par nacistiskās Vācijas sabiedroto, liecina britu mediju ceturtdien publiskotie atslepenotie dokumenti. Kukuļos spāņu augsta ranga amatpersonām, kuģu īpašniekiem un slepenajiem aģentiem tika izmaksāta summa, kas šodien atbilstu 126 miljoniem latu.

Spāņu kukuļošana sākās 1940.gadā pēc tam, kad Lielbritānijas vēstnieks Madridē Semjuels Hors brīdināja premjerministra Vinstona Čērčila valdību, ka Spānija var tūlīt atteikties no savas neitralitātes politikas un iesaistīties karā nacistiskās Vācijas pusē. “Ir ļoti iespējama varbūtība, ka Spānijas iesaistīšanās karā būs atkarīga no ātras mūsu rīcības,” vēstulē Ārlietu ministrijai norādīja Hors, aicinot šī riska novēršanai atvēlēt pirmo miljonu dolāru.

Šaubu gadījumā vēstnieks ieteica sazināties ar premjerministru, un Čērčils deva savu piekrišanu, liecina laikrakstu The Guardian un The Times pagājušajā nedēļā publiskotie dokumenti. Nauda britu vēstniekam tika izmaksāta caur kādas Šveices bankas kontu Ņujorkā. Kā vēlāk apgalvoja pats Hors, britu nauda izlietota, lai panāktu to, ka arestēti sazvērnieki, kuri centās pārliecināt Spānijas diktatoru Francisko Franko karā nostāties Vācijas pusē.

The Guardian raksta, ka britu slepenie aģenti nodibinājuši kontaktus ar kādu spāņu republikāņu līderi un Spānijas Demokrātiskās alianses biedriem. Lielbritānijas ministri savukārt pārliecinājuši ASV šajā situācijā atļaut skaidras naudas plūsmu no bankas kontiem Ņujorkā.

May 27, 2013 Posted by | 2. pasaules karš | Leave a comment

Rasists Markss, bet viņa ienaidnieki pret rasismu un verdzību

No vēstures paradoksu apcirkņiem


Daudzi “progresīvie” politkorektie Rietumu intelektuāļi vaino universitātes par to, it kā kultūrvēsturiskajā Homera, Akvinas Toma, Šekspīra un Einšteina izpētē, tiekot iemūžināta “Dead white males“*  vara pār “dzīvajām sievietēm” un minoritātēm.

Ir maldīgi domāt, ka mākslas, literatūras un mūzikas darbi pieder tikai tiem, kas var izsekot, ka viņu senči ir to autori. Vai tad tikai ebrejiem ir tiesības uz Veco Derību? Vai tad tikai grieķi var lasīt Platonu un Aristoteli? Angļu izcelsmes cilvēki labāk saprast Šekspīru? Itāļi labāk novērtēt Danti vai Leonardo da Vinči?

Neapšaubāmi, ka Rietumu kultūra ir svarīga visu rasu un tradīciju vīriešiem un sievietēm, jo īpaši tiem, kas dzīvo Rietumu sabiedrībā. Ievērojamais melnādainais intelektuālis W.E.B. DuBois atzina šo realitāti, kad viņš vairāk nekā pirms simts gadiem rakstīja: “Es sēžu blakus Šekspīram, es eju roku rokā ar Balzaku un Dimā, kur smaidoši vīrieši un sievietes sveic viens otru un defilē zeltītās zālēs… Es aicinu Aristoteli un Aureliju – un viņi visi nāk pretī. Lai draudzētos ar patiesību, man nav nepieciešams slēpties aiz priekškara.”

Ironiski, ka viens no “Dead white males“, kas paradoksālā kārtā joprojām ir modē gan radikāļu vidū ASV universitātēs, gan radikālajās kustībās Āzijā, Āfrikā un Latīņamerikā – ir Kārlis Markss.

Tiem, kas tagad nes marksisma lāpu, nav ne jausmas par viņu elka – Kārļa Marksa rasistiskajiem uzskatiem. Pārsteidzoši, ka pat ne-baltie un ne-Rietumu Marksa pielūdzēji un fani vienkārši neko nezina par to, ka Markss ar nicinājumu skatījās uz visām ārpus-Eiropas tautām un kultūrām.

Markss bija rabīnu pēcnācējs tēva un mātes līnijās, bet viņš bija nelokāms antisemīts. Viņa (gan pēc dažu kritiķu domām viņam piedēvētais) darbs “Pasaule bez ebrejiem” (A World Without Jews) tiek uzskatīts par Hitlera grāmatas “Mana cīņa” (Mein Kampf) iedvesmotāju.

Bet par viņa uzskatiem rasu jautājumos ir rakstīts pārsteidzoši maz, jo īpaši par to necieņu, ar kuru viņš skatās ne tikai uz visiem ne-baltajiem, bet arī uz veselām eiropiešu, īpaši slāvu tautu grupām.

Savā grāmatā “Kārlis Markss, rasists” (Karl Marx, Racist), Nataniels Veils (Nathaniel Weyl) raksta, ka 1860-tajos gados Markss izstrādāja veselu rasu hierarhijas tabulu savai privātai lietošanai, vērtējot vēsturiskos procesus. Savus pseidozinātniskos pamatojumus viņš atrada Pjera Tremo (Pierre Tremaux) darbos. Ar savu draugu un labdari, Frīdrihu Engelsu Markss aizgāja pat tik tālu, ka atbalstīja ideju iznīcināt slāvu tautas un Krieviju. Paradoksāli, bet Padomju Savienība oficiāli deklarēja sevi par marksisma valsti.

“Ne Markss, ne Engelss nebija internacionālisti” – raksta Veils. “Viņi neticēja visu rasu un tautu vienlīdzībai. Viņi iebilda pret to rasu un tautu, kuras viņi nicināja, tiesībām cīnīties par savu neatkarību. Viņi uzskatīja, ka tā saucamās “barbariskās” un “ne-vēsturiskās” nācijas, kas veido lielāko daļu cilvēces, nespēlē nekādu lomu vēsturē, un ka tas tām nav lemts pārskatāmajā nākotnē. Viņi domāja, ka tās ir šķērslis progresam, tās ir nevis vēstures veidotāji, bet tās objekti. Šādas tautas eksistē tikai tādēļ, lai spēcīgākās un attīstītākās valstis tās iekarotu un izmantotu. Dažām no šīm atpalikušajām tautām ir jāizzūd no zemes virsas.”

Markss aizguva no Hēgeļa ideju, ka dažas tautas, nācijas un rases ir “nevēsturiskas” (ahistoric). Tām nekad nav bijusi nekāda loma vēsturē un nekad nebūs – tāpat kā melnajiem āfrikāņiem. Vai arī tās ir tautas, kuru vēsturei nav nozīmes, jo tās palikušas iesaldētas tajā civilizācijas līmenī, ko cilvēces jau atstājusi pagātnē.

“Politisku iemeslu dēļ Markss un Engelss publiski izlikās par nēģeru draugiem” – raksta Veils. “Bet savos personiskajos uzskatos tie nicināja visu melno rasi, melnādainos salīdzinādami ar dzīvniekiem, identificējot ar “idiotiem” un savā privātajā sarakstē vienmēr lietodami aizvainojošas iesaukas.” Reiz Markss kādu kreolu nosauca par “gorillas pēcnācēju.”

Markss pat aizstāvēja verdzību Ziemeļamerikā. Kad Prudons (Pierre-Joseph Proudhon), vadošais Francijas sociālistu domātājs, publicēja grāmatu ar nosaukumu “Filozofijas nabadzība,” Markss indīgi to nosauca par “Nabadzības Filozofiju” (1874). Prudons bija par vergu emancipāciju ASV. Markss uz to atbildēja: “Bez verdzības Ziemeļamerika, visprogresīvākā valsts, pārvērstos par patriarhālu valsti. Noslaukiet Ziemeļameriku no kartes, un saņemiet anarhiju, pilnīgu mūsdienu komercijas un civilizācijas  sabrukšanu. Atceliet verdzību, un Amerika tiks izdzēsta no tautu kartes.”

Vēl pat 20. gadsimta sākumā ASV sociālisti pievienojās Marksa rasistiskajiem viedokļiem. 14 septembrī 1901.g. “SOCIAL DEMOCRATIC HERALD” apraksta melnos kā ļaunas būtnes, kas blandās bez darba un “izvaro sievietes un bērnus.” 31 maijā 1902.g. Viktors Bergers, viens no Sociālistiskās partijas līderiem, raksta, ka “nav nekādu šaubu, ka nēģeri un mulati pieder zemākai rasei.”

Paradoksāli, ka visizcilākais baltais cilvēks, kuru joprojām “daudzveidības” dēļ vienmēr iekļauj mācību programmās daudzās augstskolās, ir liekulis Kārlis Markss.

Markss arī atbalstīja Eiropas imperiālismu Āzijā, jo viņš uzskatīja, ka Āzijas kultūras nav spējīgas uz vēsturisko attīstību bez Eiropas iniciatīvas. Ķīnu un Indiju viņš sauca par “pusbarbariskām – puscivilizētām” valstīm, kurām “nebija vēstures vispār, vismaz cilvēces vēsturē.”

Marksa kolēģis Frīdrihs Engelss bija ne mazāk rasistisks savos uzskatos. Kad viņš uzzināja, ka Marksa znots, kuram bija daži āfrikāniski sejas vaibsti, kļūvis par sociālistu kandidātu tajā apgabalā, kur atrodas Parīzes zoodārzs, Engelss sacīja: “Kā melnādainais, viņš ir tuvāk dzīvnieku valstij, tāpēc ir vispiemērotākais kandidāts, lai pārstāvētu šo rajonu.”

Vai tā nav vēstures ironija, ka, ņemot vērā Marksa rasismu, viņš paliek ārpus kritikas pat no ne-baltajiem un no ne-eiropiešiem, pret kuriem viņš juta tādu riebumu?

Vienīgā neapstrīdamā vēstures mācība ir tāda, ka no tās nemācās. Ir pienācis laiks pievērst uzmanību pagātnei, nevis atkārtot kļūdas. Nedarīt par varoņiem tos, kuri pelnījuši nosodījumu. Kārļa Marksa gāšana no pjedestāla tam būtu labs sākums.

Pēc Alan Brownfeld raksta: Want to Bash A Dead, White Male? Try Karl Marx!

* „Dead white males” ir nicinošs apzīmējums Rietumu civilizācijas ievērojamākajiem cilvēkiem, to plaši lieto kultūrmarksistiskie un cita veida kreisie liberāļi, uzbrūkot tradicionālām vērtībām.


Kad ir ticis aplūkots Markss kā verdzības aizstāvis un melnādaino cilvēku pielīdzinātājs pērtiķiem, derētu iemest acis kādā marksisma nāvīgāko ienaidnieku nometnē.

Dosimies uz 1935. gada Romu. Itālija iekarotajā Etiopijā aizliegusi verdzību. Dzejnieks Džuzepe Mikeli, izlasījis šīs ziņas, uzraksta dziesmu, ar nodomu to prezentēt lielajos Romas dziesmu svētkos. Dziesma ātri izplatās un kļūst iemīļota tautā. Dažkārt to pat sauc par camicie nere himnu. Ja kādam ierēdnim nepatīk, ka Etiopijas nēģeri ir tajā pašā hierarhijas rangā, kur romieši, tad tam jāgaida 1938. gads, kad Musolini parakstīs vācu nacistu pieprasītos rasu likumus (kuri gan praktiski nedarbojās un tika izdoti, viņa paša vārdiem sakot, kā “spoža, bet bezvērtīga monēta”).

Tauta ir iemīļojusi atbrīvoto mazo, skaisto, melno verdzeni, dziesmas teksts netiek mainīts un arī pēc 1938. gada tas paliks tāds pats:

Ja skatīsies no kalniem uz jūru,/Tu, jaunā melnā verdzene starp vergiem, /Kā sapnī tu redzēsi daudz kuģus /Un trikoloru, kas plīvo tev.

Se tu dall’altipiano guardi il mare / Moretta che sei schiava fra gli schiavi / Vedrai come in un sogno tante navi / E un tricolore sventolar per te

Melnā sejiņa, skaistā abesīniete, /Gaidi, tā stunda tuvojas, /Kad mēs būsim ar tevi. /Mēs dosim tev citus likumus un citu valdnieku.

Faccetta nera, bell’abissina / Aspetta e spera che già l’ora si avvicina!/ quando saremo insieme a te / noi ti daremo un’altra legge e un altro Re

Mūsu likums ir kalpība Mīlestībai, / Mūsu devīze ir Brīvība un Pienākums. / Un mēs atriebsim mūsu varoņus Camicie Nere*,/  Kuri krita, lai atbrīvotu tevi.

La legge nostra è schiavitù d’amore / il nostro motto è LIBERTÀ e DOVERE / vendicheremo noi Camicie Nere / Gli eroi caduti liberando te!

Melnā sejiņa, mazā abesīniete, / Mēs tevi, atbrīvotu, aizvedīsim uz Romu, /Tur tevi skūpstīs mūsu saule/ Un arī Camicie Nere tev tiks dāvāts.

Faccetta nera, piccola abissina / ti porteremo a Roma, liberate /Dal sole nostro tu sarai baciata / Sarai in Camicia Nera pure te

Melnā sejiņa, tu būsi romiete, /Tavs karogs būs Itālijas karogs. /Un tu iesi kopā ar mums parādē /Sveicot Duči un Karali.

Faccetta nera, sarai Romana / La tua bandiera sarà sol quella italiana! /Noi marceremo insieme a te / E sfileremo avanti al Duce e avanti al Re!

*Camicie Nere – melnais krekls.


http://www.diena.lv/blogi/bet-melnkrekli-pret-rasismu-un-verdzibu-13998039

May 25, 2013 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Slepenajam ASV plānam atbalstīt sacelšanos pret Staļinu nepiekrita Lielbritānija

Roger Boyer, Lucy Bannerman. US plot to back uprising against Stalin ran into British resistance (The Times)


Raksta tulkojums krievu valodā:

Секретный план США по поддержке восстания против Сталина натолкнулся на сопротивление Британии

Согласно обнародованным сегодня рассекреченным документам Министерства иностранных дел, Денис Хили (Denis Healey), бывший лейбористский политик, принял участие в дискуссиях на высоком уровне по поводу предотвращения возможного восстания против коммунистических режимов, спонсированного Соединенными Штатами.

Опубликованные документы свидетельствуют о глубоких противоречиях между Соединенными Штатами и Британией по вопросу о том, каким образом, действуя агрессивно, можно было бы ослабить контроль Сталина над Восточной Европой. Послевоенное лейбористское правительство открыто опасалось того, что Соединенные Штаты могут вести подготовку восстания против коммунистических лидеров.

Гектор Макнил (Hector McNeil), государственный министр в Форин-офисе, следуя совету молодого г-на Хили, решил, что лучший способ сдержать администрацию США  – это убедить американцев в необходимости действовать вместе с Британией для проведения операций, направленных на саботаж и разрушение промышленности в Восточной Европе, а не финансирование или снабжение оружием эмигрантских группировок.

«Денис Хили высказал мнение о том, что мы не будем подвергать опасности антикоммунистов за железным занавесом, внушая им мысль о том, что сможем им помочь», – заявил г-н Макнил, сославшись на своего советника. В 1948 году, в момент появления этого меморандума, г-н Хили был секретарем по международным делам Лейбористской партии и располагал целой сетью контактов в Центральной Европе. «Если (американцы) примут решение в пользу активной подрывной деятельности по ту сторону железного занавеса, то мы могли бы помочь им и поддержать их в проведении антикоммунистической пропаганды для защиты ценных разведывательных данных. Но американцы, скорее всего, на этом не остановятся и все испортят», – подчеркивается в служебной записке Макнила.

Вчера 95-летний лорд Хили, проживающий в графстве Сассекс, в телефонном разговоре заявил, что рассекреченные документы соответствуют его воспоминаниям о том времени. «Они действительно были озабочены тем, что американцы могут попытаться захватить Восточную Европу. – сказал он. – Мы не хотели вновь начинать войну. Они, вероятно, обсуждали такой вариант, но, слава Богу, этого не произошло».

Однако файлы, опубликованные Национальным архивом, свидетельствуют о том, что «щупальца» тянулись в сторону различных американских официальных лиц для того, чтобы определить серьезность планов по организации вооруженного восстания. Одного дипломата в Вашингтоне, Джона Балфура (John Balfour), попросили поговорить на эту тему c Джорджем Кеннаном – архитектором американской политики «сдерживания», направленной против Советского Союза.

Г-н Кеннан сказал британским дипломатам: «Некоторые американские правительственные учреждения заигрывают с идеей проведения подрывных операций за железным занавесом». Кеннан признался, что от этих планов у него «волосы встали дыбом». Форин-офис серьезно отнесся к его словам.

Вероятно, часть этой информации – а также обмен мнениями между разведывательными службами – была передана Москве. Личным секретарем г-на Макнила был советский шпион Гай Берджесс (Guy Burgess), который позднее признался в том, что он передал копии министерских документом своим кураторам.

До сих пор остается неясно, вызвали ли подобные намерения Америки беспокойство в Кремле – там также получали донесения от шпиона Дональда Маклэйна (Donald Maclean), работавшего в британском посольстве в Вашингтоне.

В июне 1948 года планы Форин-офиса относительно тайной войны были далеки от организации восстания. Целью британской стратегии, по словам г-на Макнила, был «рост напряженности и взаимного подозрения в странах, находившихся под контролем Советского Союза». Это «заставит их, скорее, думать об укреплении ситуации у себя дома, а не стремиться к экспансии в другие страны», написал он. Советские спецслужбы выловили одного за другим всех предполагаемых «вредителей», получавших, судя по всему, деньги от британцев, и провели показательные процессы с их участием.

May 24, 2013 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Bažas par izrēķināšanos ar totalitāro režīmu pētniecības iestādēm Čehijā

Pēc Eiropas Parlamenta (EP) deputātes Sandras Kalnietes (V) iniciatīvas Čehijas augstākajām amatpersonām nosūtīta vēstule, paužot bažas par mēģinājumiem politiski izrēķināties ar Totalitāro režīmu pētniecības institūta un Slepeno dienestu arhīva vadītājiem.

Šīs Čehijas iestādes glabā arhīvus par totalitāro režīmu slepeno dienestu aģentiem un dokumentus par politiskajām represijām. Institūciju padomi, kura lemj par institūta vadību, apstiprina Čehijas Senāts, kura šobrīd vairākums ir bijušajiem komunistiskās partijas biedriem.

«Decembrī man bija saruna [ar tieslietu, pamattiesību un pilsonības] komisāri Vivjenu Redingu, kurai uzsvēru, ka dažās dalībvalstīs pēc parlamentārajām vēlēšanām, mainoties politisko spēku varas konfigurācijai, notiek mēģinājumi mainīt arhīvu likumdošanu un ierobežot pieejamību nesenās vēstures arhīviem. Čehijā šobrīd tieši tas notiek, bet mēs, kam rūp vēsturiskā patiesība, to nedrīkstam pieļaut. Tādēļ es aicināju savus kolēģus atbalstīt šo vēstuli, jo arhīviem ir jābūt neatkarīgiem no politiķiem,» saka Kalniete.

Starp vēstules parakstītājiem ir deputāti no Baltijas valstīm, Vācijas, Ungārijas, Rumānijas, Slovēnijas, Polijas un citām valstīm. Kopumā vēstuli parakstījuši 25 deputāti, informēja deputātes parlamentārais asistents Mārtiņš Spravņiks.

Kalnietes pārstāvis norāda, ka institūta jaunā vadība ir nolēmusi beigt dažādas izglītojošas aktivitātes par komunistiskā režīma noziegumiem, kā arī pārtraukt arhīvu digitalizāciju. Tomēr visvairāk EP deputātus uztrauc tas, ka ir nolemts pārtraukt pētīt okupācijas režīma noziegumus no 1938.gada līdz 1945.gadam, bet vairāk pievērsties «aktuālajām problēmām, kas saistītas ar dzimumu līdztiesības jautājumiem un strādājošo tiesībām».

Aprīļa vidū līdzīgas bažas pauda Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdis Valters Nollendorfs, kurš vēstulē Čehijas prezidentam Milošam Zēmanam protestēja pret Čehijas Totalitāro režīmu pētniecības institūta direktora Daniela Hermana atlaišanu.

May 23, 2013 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Vaidere aicina Nobela miera prēmiju piešķirt Krievijas organizācijai “Memoriāls”

“Memoriāls” pelnījis Nobela miera prēmiju par nozīmīgo darbu demokrātijas attīstīšanā Krievijā

Eiropas Parlamenta (EP) deputāte Inese Vaidere kopā ar kolēģiem no Polijas un Baltijas valstīm ir sākusi parakstu vākšanu, izvirzot Krievijas cilvēktiesību aizstāvju organizācijas “Memoriāls” kandidatūru Nobela miera prēmijai 2014.gadā.

Atbalstu organizācijai ir paudis arī EP prezidents Martins Šulcs, aģentūru LETA informēja Vaideres asistente Renāte Mikučevska.

“Organizācija “Memoriāls” ir pelnījusi Nobela miera prēmiju, veicot tik nozīmīgo darbu demokrātijas un uz likuma spēku balstītas pilsoniskas sabiedrības veidošanā Krievijā un ārpus tās robežām, tai pašā laikā sniedzot praktisku – finansiālu un juridisku – atbalstu arī Gulagā cietušajiem,” uzsver Vaidere, kura ir arī Latvijas Okupācijas izpētes biedrības Konsultatīvās padomes priekšsēdētāja.

Krievijas nevalstiskā organizācija “Memoriāls” tika dibināta 80.gadu beigās ar mērķi izveidot piemiņas memoriāla kompleksu Staļina represiju upuriem. Vēlāk “Memoriāls” izvērsa darbību un kļuva par cilvēktiesību aizsardzības organizāciju vairākās bijušās PSRS valstīs – Krievijā, Azerbaidžānā, Armēnijā, Gruzijā, Tadžikistānā, Moldovā un Ukrainā. Organizācija galvenokārt nodarbojas ar Padomju Savienības totalitārās pagātnes dokumentēšanu, kā arī cilvēktiesību uzraudzību bijušajās PSRS republikās.

2009.gadā “Memoriāls” saņēma Saharova balvu, ko Eiropas Parlaments pasniedz par domas brīvību personām un organizācijām, kas sniegušas nozīmīgu devumu cīņā pret apspiešanu, neiecietību un netaisnību. Saharova balva ir viens no veidiem, kā EP cenšas veicināt cilvēktiesību ievērošanu un demokrātiju pasaulē. Andrejs Saharovs bija “Memoriāla” pirmais līderis.

May 23, 2013 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Zem polārās zvaigznes

Raksts poļu izdevumā “Rzeczpospolita” par Noriļsku. Tulkojums krievu valodā.

Izabela Rutkowska. Subotnik pod polarną gwiazdą

Субботник под полярной звездой

Норильск

Уже начало лета, но воздух все еще прохладный: на улице плюс 11. Норильск окутан туманом. На улицах суетятся тысячи людей: они подметают тротуары, моют стены и красят дома в разные цвета. Желтый, синий, зеленый — в это время года город напоминает сказочную страну. Но через некоторое время на языке появляется странный металлический привкус: ведь туман над Норильском — это ядовитый смог.
Когда после длившейся несколько месяцев полярной ночи появляются первые долгожданные солнечные лучи, жители Норильска с энтузиазмом выходят на еженедельные субботники, Благодаря этому весной и летом, то есть с июня до августа, их город-остров выглядит красивее. Месторождения, на которых стоит город, окружены Талнахскими горами и морем безлюдной непроходимой тундры. Единственная идущая из города асфальтовая дорога заканчивается через 100 километров и ведет на аэродром и в порт Дудинка, лежащий на великой сибирской реке Енисей. В Норильск можно попасть только по воздуху или по воде. На корабле дорога из расположенного в полутора тысячах километрах Красноярска занимает около недели. Красноярск — столица Красноярского края, площадь которого- около 2,6 миллионов квадратных километров: как у Польши, Германии, Франции, Испании, Италии и Украины вместе взятых. Норильск, где живет около 100 тысяч жителей, расположен в 300 километрах за полярным кругом — это один из пяти самых северных городов мира.

Полярная Голгофа

Таймырским полуостровом заинтересовался еще в 20-е годы XVIII века Петр I, который хотел изучить морской путь вдоль северных рубежей Сибири. Однако первая экспедиция добралась сюда спустя несколько лет после смерти царя, она разбила у реки Норильской зимовье — небольшой лагерь, где изнуренные исследователи дождались весны. Однако сокровища, которые скрывала в себе Таймырская земля, были открыты двумя веками позже. В 1920 году на полуостров в поисках угольных месторождений попал известный исследователь Арктики — геолог и минералог Николай Николаевич Урванцев. В ходе следующих экспедиций были обнаружены богатые залежи меди и никеля с большим содержанием платины. В месте самой важной находки, у подножья горы Шмидтиха, в 1921 году для Урванцева, его жены и других исследователей был построен первый норильский дом: сейчас он перенесен в центр и представляет собой один из главных исторических памятников города. С этого момента началось стремительное развитие города и его трагической истории.

Памятник «Полякам, погибшим во время сталинских репрессий в Норильске...»

Никель — это металл, который особенно ценится в оборонной промышленности. Никелевая сталь отличается большой прочностью и устойчивостью к коррозии. В СССР активная разработка месторождения никеля началась в 1930-е годы в связи с интенсификацией военных приготовлений, и производилась она практически исключительно руками заключенных. Первые эшелоны с зеками прибыли на полуостров в 1935. В следующие 20 лет в Норильске, Дудинке и их окрестностях появлялись все новые пункты т.н. Норильлага — одного из ключевых островов архипелага ГУЛАГ. Заключенные в экстремально тяжелых условиях разрабатывали окрестные горы, строили дороги и первые здания современного Норильска.

Никто не знает, сколько жизней с 30-х годов поглотила норильская земля. Официальные данные говорят о полумиллионе жертв, но, скорее всего, их было больше. За каждый метр дороги и каждую тонну добытого металла приходилось расплачиваться невероятными страданиями и смертью. В месте, где Урванцев обнаружил запасы никеля и меди, ссыльные построили первый отрезок железной дороги, служивший для транспортировки руды. Это норильская Голгофа. Смерть кажется здесь практически осязаемой. Земля под ногами скрывает несчетное количество костей. Заключенные жили в холодных бараках, в темноте полярной ночи, при температуре, падающей до минус 50, без специальной защитной одежды. Им приходилось работать примитивными орудиями или просто голыми руками, выживать на голодных пайках.

Несколько лет назад на норильской Голгофе стали появляться монументы в память заключенных разных национальностей. Здесь есть часовня и колокол, звон которого — это единственный звук, разрезающий страшную тишину этого места. Среди других памятников внимание привлекает скульптура, посвященная погибшим в Норильлаге полякам: это усеянные крестами рельсы — в небо, в никуда. Внизу табличка: «Памяти всех поляков, которые остались в этой земле. Пусть почивают в покое».

С возвышения Голгофы прекрасно видно панораму современного Норильска. В нем появлялись все новые городские строения, а в 1956 году, после смерти Сталина и трагического восстания заключенных 1953 года был ликвидирован лагерь. Норильск — это творение зеков, среди которых оказалось немало выдающихся деятелей культуры и архитектуры. Но сюда приезжали и по собственной воле: поучаствовать в создании самого крупного города за полярным кругом. Со временем это место стало для многих малой родиной, и люди хотели, чтобы она была красивой.

Главная артерия города, Ленинский проспект, считается здесь миниатюрным Невским, как в Петербурге, а улицы вокруг него складываются в регулярную сеть параллельных и перпендикулярных линий. Самую старую часть города составляют постройки сталинской эпохи — 40-50-х годов. Эти невысокие конструкции строились на плоском бетонном фундаменте. Современные многоэтажные здания возводят уже на 30-метровых сваях, вбитых в вечную мерзлоту. Здесь совсем нет зелени, парков, скверов, а вокруг города возвышаются трубы концерна «Норильский никель».

Медный завод ОАО "Норникель" в Норильске
Это самый крупный производитель никеля в мире: на его долю приходится около 20% мирового производства этого металла. Сейчас концерн принадлежит холдингу «Интеррос», который контролируется олигархом Владимиром Потаниным. В заполярных отделах работает около 60 тысяч человек. Почти каждая норильская семья связана с добывающей и металлургической промышленностью. Земля в окрестностях Норильска и регионе Талнахских гор скрывает в себе всю таблицу Менделеева. Это стратегическая территория, и поэтому Норильск до сих пор остается закрытым городом. Чтобы попасть сюда, нужно получить специальное разрешение в Федеральной службе безопасности Российской Федерации.

Огромной проблемой остается загрязнение окружающей среды. Комбинат выбрасывает в воздух около двух миллионнов тонн диоксида серы в год. Снизить объем выбросов регулярно призывают международные организации, поскольку проблема касается не только местного населения: значительное количество ядовитых веществ вместе с постоянными ветрами попадает даже в Норвегию и на Аляску. Вместо того чтобы изменить технологии власти якобы издали распоряжение уменьшить высоту труб, что привело к еще большему загрязнению близлежащей территории.

Мрачное эльдорадо

Однако в Норильск продолжают стекаться новые люди. Несмотря на тяжелые условия жизни, желающих найти здесь работу достаточно: зарплаты здесь в три раза выше, чем в среднем по стране, а работающим полагается повышенная северная пенсия. Очень многие приезжают в Норильск заработать себе такую пенсию, а потом вернуться в теплые края. Однако это может оказаться убийственным для организма. Местные медики установили, что продолжительное пребывание в суровом норильском климате приводит к сужению капилляров. Когда человек переезжает в теплый климат, капилляры расширяются, что губительно сказывается на здоровье. Поэтому, как ни странно, лучше оставаться на севере до конца жизни. Помимо русских в Норильске можно встретить приезжих самых разных национальностей, в основном из Закавказья. Чуть более десяти лет назад в городе появилась самая северная мечеть в мире.

Жители города не жалуются на отсутствие работы и низкие заработки. На улицах можно встретить автомобили самых шикарных марок, однако продукты в магазинах стоят в несколько раз больше, чем в других частях страны. Практически все товары приходится привозить сюда издалека: на вечной мерзлоте, без света, при суровых морозах невозможно заниматься сельским хозяйством. Нет здесь и заводов, производящих товары народного потребления.

Когда идешь по улицам Норильска, этот город кажется самым грустным и самым мрачным местом на земле. Такое мнение часто разделяют и местные жители. Кажется невероятным, чтобы человек мог жить в таких условиях, когда во рту чувствуется металлический привкус, большая часть года проходит в сумерках или при полярной ночи, в воздухе висит вечный смог, а до самого горизонта тянутся огромные трубы. Еще сложнее поверить, что многие норильцы, даже те, кто приехал в город относительно недавно, искренне любят это место. За снег, которого они никогда не видели в таких количествах, горы, тундру и прекрасную суровую природу. Они любят Норильск за те мгновения, когда после зимы из-за горизонта пробиваются первые лучи солнца. А некоторые любят даже субботники.

May 17, 2013 Posted by | gulags, noziegumi pret cilvēci, nāves nometnes, piemiņas vietas, PSRS, Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: