gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

9. maijs – svētki vai propagandas cīņa?

http://demoshistoria.lv/vesture-un-politika/9-maijs-svetki-vai-propagandas-cina

Pēdējos gados Latvijā, un īpaši galvaspilsētā, aizvien plašākus apgriezienus uzņem 9. maija svinības. Rīgā, galvenokārt Latvijas krievvalodīgie iedzīvotāji, šo datumu atzīmē pie t.s. Uzvaras pieminekļa Pārdaugavā, kur cauru dienu valda pacilāta gaisotne, skan mūzika, cilvēki nāk ar ziediem, tiek vesti arī skolēnu pulki. Tā ir kļuvusi par vietu, kur reizi gadā sapulcēties, socializēties un sajust lepnumu par paveikto, proti, izcīnīto uzvaru Otrajā pasaules karā. Viņi svin uzvaru pār nacismu, neizprotot, ko Latvijas iedzīvotājiem, kuri mūsu zemē dzīvoja jau līdz 1945. gadam un Latvijas valstij, kura de jure joprojām turpināja pastāvēt saskaņā ar starptautisko tiesību normām, nozīmēja padomju okupācijas karaspēka un komunistiskā totalitārā režīma represīvo iestāžu atgriešanās Latvijā. Pa to laiku cita daļa iedzīvotāju, galvenokārt latvieši, notiekošajā raugās ar nepatiku un aizvainojumu, jo 9. maiju neizjūt kā svētku dienu. Viņiem tas drīzāk atgādina par Latvijas traģiskajām vēstures lappusēm – valstiskās neatkarības zaudēšanu, padomju otrreizējās okupācijas laika sākšanos, kas nav tik viegli aizmirstams, jo savu ietekmi uz valsti saglabā vēl arvien, pat pēc vairāk nekā 20 neatkarīgas valsts apstākļos pavadītiem gadiem.

Kopā ar daudzām Eiropas Savienības valstīm Latvija nacisma sakāvi atzīmē dienu iepriekš, 8. maijā. Taču vienlaicīgi Otrā pasaules kara rezultātā Latvija zaudēja valstisko neatkarību, līdz ar to iemesla svinībām nav, jo okupāciju nesvin neviena tauta. Tā 9. maijs ir kļuvis par dienu, kad nekādi nav iespējams noslēpt, cik pretēji uzskati valda Latvijas iedzīvotāju prātos. Ik gadu šo jautājumu aktīvi komentē dažādi, jau labi pazīstami eksperti. Mēs šoreiz piedāvājam ieskatu jaunās Latvijas vēsturnieku paaudzes viedokļos, lai tādējādi mazliet ielūkotos nākotnē – tajā, kā 9. maiju vērtē nākamie vēstures jomas eksperti.

Edgars Engīzers, vēstures doktorants

Tas, kas 9. maijā notiek Pārdaugavā pie tā saucamā Padomju armijas karavīru – Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotāju pieminekļa, kā arī vēl šur tur Latvijā, ir nekas vairāk kā pārpratums. 9. maijam Latvijā ar Otro pasaules karu nav nekāda sakara – kara beigas tiek atzīmētas un upuri pieminēti 8. maijā. Tas, ka pēc Maskavas laika, uzvara PSRS – Vācijas karā Padomju Savienībā un postpadomju telpā tiek atzīmēta pēc citas laika zonas, uz Latviju neattiecas. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka kāda daļa no Latvijas sabiedrības aizvien šķietami dzīvo šajā postpadomju telpā, kur liela ietekme ir Krievijai.

Pats svarīgākais ir šo sabiedrības kalendāro šķelšanos neeskalēt. Būtu noderīga politiska vienošanās starp visiem politiķiem un medijiem uz kādu laiku izslēgt 9. maiju. Vienkārši nerunāt par to. Nedz dziedāt slavas dziesmas varonīgajiem sarkanarmiešiem un režīmam, ko tie uz saviem durkļiem atnesuši, nedz arī noliegt viņus. Baidos gan, ka šādu scenāriju nepieļaus lielvalsts, kuras ārpolitikā 9. maijs kopš 2000. gada ir ieņēmis būtisku lomu. Tomēr tas nenozīmē, ka ir bezcerīgi ko mainīt uz labo pusi vispār.

Viens no veidiem, kā mazināt sabiedrības šķelšanu (personīgi uzskatu, ka tas ir apzināti vadīts process), ir izglītot to. Izglītot par Otro pasaules karu, Latvijas likteni šī kara laikā un pēc tam. Izglītot par Latvijas vietu Eiropā, tās kultūras telpu un mūsu identitāti tajā. Cilvēkiem jāsaprot, ka karš nav tikai labā un ļaunā sadursme, kā tas redzams Zvaigžņu karos. Karam, jo sevišķi tik plašam konfliktam, kāds bija nacistiskās Vācijas un PSRS izraisītais Otrais pasaules karš, ir ļoti daudz dažādu aspektu un dimensiju.

Otrs veids ir saprast šī datuma būtību. Akcentējot 9. maiju kā Eiropas dienu, mēs dabiski aizvirzīsimies no 9. maija kā Sarkanās armijas uzvaras dienas. Eiropas dienas svinības Latvijā vērtēju kā nepietiekami plašas. 1950. gada notikumi un Eiropas konsolidācija, pie kā tie noveda, kā arī Eiropas kopējās vērtības,  Eiropas Savienība, kuras sastāvdaļa mēs esam un kuras prezidentūrai gatavojamies tuvā nākotnē, ir pelnījuši daudz lielāku akcentu mūsu sabiedriskajā telpā.

Trešais, bet nebūt ne mazāk svarīgais ceļš, kā varētu mazināt sabiedrības šķelšanu ap šiem datumiem, ir mazināt sabiedrības radikalizāciju kā tādu. Ne jau kara veterānu starpā šī šķelšanās ir notikusi, to rada polittehnologi, politiķi un sabiedrības neapdomīgums. Faktiski šis konflikts ir starp viena politiskā spēka proponētās ideoloģijas atbalstītājiem, no vienas puses, un otra politiskā spēka proponētās ideoloģijas atbalstītājiem, no otras puses.

Ineta Didrihsone-Tomaševska, vēstures doktorante

Manuprāt, 9. maija svinēšana šobrīd ir jeb tiek sludināts kā lielākais Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju saliedēšanās pasākums. Protams, ka  sakars ar Otrā pasaules kara beigām un kara upuru piemiņu ir tikai pastarpināts, jo, manuprāt, piemiņas diena nevar būt svētki, kādus tos redzam pie “Uzvaras pieminekļa” Pārdaugavā. Ar dziesmām, dejām, alkoholu, uguņošanu, trūks vēl tikai karuseļu! Lielākai daļai latviešu, arī man, tas škiet aizvainojoši, jo Sarkanās armijas uzvara pār nacistisko Vāciju nozīmēja ne tikai nacisma (fašisma) sagrāvi, bet arī otrreizēju Latvijas okupāciju, lai kā to cenšas noslēpt un neatzīt lielais kaimiņš (un nav informēti vai negrib atzīt arī daļa krievvalodīgo).

No vienas puses, tā ir demokrātiskas valsts pazīme, ka dažādām sabiedrības grupām ļauj atzīmēt tām svarīgus notikumus, protams, ja tie nav pretrunā ar valsts pastāvēšanas jēgu un būtību. Bet no otras puses, valsts likumos būtu skaidri jādefinē, kādi svētki (piemiņas dienas) saskan ar ideju par Latvijas valstiskumu un vienotu vēstures traktējumu. Šobrīd Latvijā, lai arī pastāv vienota vēstures mācīšanas programma, realitātē tomēr dzīvojam divās informācijas telpās – krievu un latviešu. Un, diemžēl, tās reti kad satiekas un reizēm pat liekas, ka galvenā “spriedze” arī tiek mākslīgi uzpūsta tieši mediju telpā, kārtējo reizi pierādot tās atbilstību “ceturtās varas” nosaukumam.

Manuprāt, pirmais solis būtu jāsper latviešu medijiem un latviešu politiķiem, nevis pie katras izdevības bļaustoties par Ušakova un citu kreiso partiju “negodīgumu” un “tēriņiem”, bet piedāvājot savu alternatīvu sabiedrības integrācijai. Tomēr, ja šai iniciatīvai nebūs atbalsta arī no otras puses politiķiem, tam būs maza jēga.

Domāju, ka nākotnē 9. maija svinēšana Latvijā būs lielā mērā atkarīga no situācijas Krievijā un no tās ārpolitikas. Līdz 2005. gadam (“Uzvaras dienas” 60. gadadienai) Latvijā šie svētki tika atzīmēti visai mierīgi. Taču līdz ar jauno Krievijas vēstures kursu par valsts vēstures heroizāciju, šī kursa sekas jūtamas arī Latvijā. Tam papildu enerģiju deva arī Saskaņas centra, kā lielākā krievvalodīgo iedzīvotāju vienojošā politiskā spēka, izvirzīšanās polistisko notikumu priekšplānā. Partijas uzvara Rīgas domes vēlēšanās ļāva 9. maija pasākumiem nodrošināties ar nozīmīgu politisko un finansiālo aizmuguri.

Manuprāt, ar varu aizliegt šos svētkus nevarēs, un tāda rīcība vēl vairāk šķeltu sabiedrību. Taču ir sviras, ar ko šos “svētkus” var ierobežot. Tādēļ pozitīvi vērtēju likumprojektu par totalitāro varu simbolikas (arī stilizētas) aizliegšanu sabiedriskos pasākumos. Tas būtu tikai taisnīgi.

Kārlis Dambītis,vēstures doktorants

Manuprāt, 9. maija svinības nav attiecināmas uz vēstures jautājumiem. Tas ir politisks notikums, kopš Krievija Putina vadībā atkaļ mēģina iegūt iepriekšējo varu, kāda tai bija šajā reģionā. 9. maijs ir Krievijas propagandas ierocis, ko tā ir radījusi pēdējo 10–15 gadu laikā, un jebkāda uzmanības pievēršana šim ierocim liek tam strādāt. Līdz ar to šīs svinības, tāpat kā ažiotāžu, kas ar to saistīta, vērtēju ļoti negatīvi.

Diemžēl jāsecina, ka spriedzi sabiedrībā neizdosies samazināt tik ilgi, kamēr šeit dzīvojošos 9. maija svinētājus neizdosies atraut no Krievijas informācijas telpas, kas sevī ietver ne tikai Krievijas ziņu raidījumus, bet arī Krievijas dzīves stila vēstnešus – šovus, seriālus, filmas, radio, mūziku utt.

Pašreizējie valsts vadības un dažu indivīdu centieni šo spriedzi samazināt ir smieklīgi naivi un vērtējami kā uzmanības pievēršana nevis problēmai, bet gan sev pašiem. Pieļauju, ka šādā veidā tiek “makšķerēta” arī popularitāte abās sabiedrības pusēs, kas vēlāk var tikt izmantota arī iekšpolitiskiem mērķiem. Pie tam ilgtermiņā šāda samierināšana Latvijas valstij varētu būt destruktīva, jo radītu zināmu toleranci pret šiem Krievijas centieniem, kas arī ir viens no tās mērķiem.

Uzskatu, ka 9. maijs ir Krievijas propagandas kara sastāvdaļa un pret to tā arī jāattiecas. Ielaišanās jebkādās diskusijās jau būtu piekāpšanās, kas šajā gadījumā nav pieļaujama, jo otra puse piekāpties negrasās. Galvenais šajos jautājumos ir stingri nošķirt kritušo un kara veterānu piemiņu no politiskajiem mērķiem un tos nekad nesavienot.

May 7, 2013 - Posted by | 2. pasaules karš, krievu impērisms

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: