gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Uzvaras dienas dzeja

Image

9. maijs mūsdienu Latvijā ir pretrunīgi vērtēts un neviennozīmīgs datums. To sagaidot, aizvien biežāk atskan aicinājumi “beigt karu” un aizmirst vēstures interpretācijas, kas turpina šķelt sabiedrību. Taču ir kāds literārs fenomens, ko pieaugušai un sevi cienošai nācijai der reizi pa reizei atcerēties un censties saprast – lai cik kaunpilns un pazemojošs tas nebūtu. Tās ir latviešu dzejnieku slavas dziesmas pirmajos pēckara gados, kad okupācijas varai bija nepieciešams “nacionālās inteliģences” akcepts un atbalsts. Ideoloģiskā dzeja, kurai ar mākslinieciski augstvērtīgu literatūru ir mazs sakars, neradās piespiedu kārtā, to neizsita ar spīdzināšanas metodēm kā viltus liecību no gūstekņiem, tā netika ģenerēta anonīmā un necilvēcīgā literatūras kombainā kaut kur Kremļa laboratorijās. Savu nodevu “pareizai dzejai” sarakstīja daudzi talantīgi, godīgi, normāli un agrāk atzīti autori. Kas viņiem pateica priekšā pareizās klišejas un lozungus? Kā viņiem ienāca prātā iepīt klabošās rīmēs erotisku kaismi, dziedot par mīlu pret Staļinu, jūsmojot par krievu karavīra automātu vai uzbudinoties no domas par balsošanu butaforiskajās padomju vēlēšanās – ne vien legalizējot savas zemes okupāciju, bet arī rodot šajā procesā savādu baudu? Kāds grandiozs, nekļūdīgs un nežēlīgs domāšanas terors paralizēja viselementārākās gaumes, talanta un literārās sirdsapziņas sajūtas? Cik daudzi no šādu ideoloģisko dzejoļu autoriem to darīja, no tiesas noticot un pārliecinot paši sevi par to, ko dara? Cik daudzi morāli sabruka un klusībā ienīda sevi līdz mūža galam? Cik daudzi to uztvēra ar cinisku un bezkaislīgu iekšēju ironiju? Tie ir jautājumi, kuru dēļ mēs nevaram izdzēst šos dzejoļus no latviešu literatūras vēstures kā “sliktus” vai “neizdevušos”. Tie ir jautājumi, kuru dēļ mēs nedrīkstam aizliegt šo literāros artefaktus tāpat kā aizliedzam padomju vai nacistisko simbolu lietošanu publiskās vietās. Lai arī pilnīgi iespējams, ka dzejolis var izrādīties daudz kaitīgāks par zvaigzni vai kāškrustu. Šeit publicētie Andreja Baloža, Aleksandra Čaka, Valda Luksa un Jāņa Grota dzejoļi ir sarakstīti 20. gadsimta četrdesmitajos un piecdesmitajos gados.

Andrejs Balodis

Frontes draudzene

Kaujas uguņu lokā
gājām, lai veiktu vai zustu.
Vizēja tev pie rokas
soma ar sarkanu krustu.

Rokas gādīgās tavas,
delnas mazas un šauras,
mīļi, saudzīgi skāva,
ugunīm iznesa cauri.

Maigi atglauda matus
mirējam biedram no pieres,
sāpes klusināt prata,
iedvesa drosmi un mieru.

Līdzi granātu aukā
paņēmām saulainu smaidu –
mīlu biedriski jauko,
frontes draudzenes naidu.

Sirdīs glabājām vārdus,
drosmīgos tavus un straujos,
teiktus granātu dārdos,
izkliegtus svelmainās kaujās:

– Tādiem vienīgi plīvos
uzvaras karogi zaigie,
kas par dzimtenes brīvi
nāvei spēj skatīties vaigā!

Acis ezeru zilgās,
frontes meitenes slavu
visu dzīvi mēs ilgi
sirdīs nesīsim savās.

Krievu zemes dēlam

Uz tanka varena ar automatu rokā
nāc, brīvi vēstīdams, kā tas pirms kaŗa bij.
Tu latvjiem dārgs kā dēls, ko skauj tie mīlas lokā,
tu – brālis sengaidīts, ko māsas ziediem vij.

Mirdz zvaigzne sarkanā pār pieri vīrišķīgo,
tās stari sirdi glauž un dzīvei durvis veŗ.
Cik stalts tu izaudzis, kāds spožums acīs spīgo,
grūst moku cietumi, kur stingro soli speŗ.

Ļimst kapā fašisti, zūd posta vara baigā,
nāk  nāvei atrautie, – tie atkal smaidīt drīkst.
Tev druvas atzaļo un vizmo rasas zaigā,
uz drupām celtnes aug un puķes pretī līkst.

Tu krievu zemes dēls, mēs tevi karsti sveicam
šeit krastos dzimtajos, kad daudz ir sāpju justs.
Lai vācu varmākas šai mūžu cīņā veicam
Un dzīvi neapdraud vairs kāšu vergu krusts!

Ar krieviem sendienās pret vāciem kaujās gājām,
no jaunās Krievijas mums ausa gaismas stars,
mēs tautu draudzības un brīves saimē stājām,
liels atkal atdzimis ir mūsu tautas gars.

Mums dārga Krievija un svētās brīves liesmas,
ko Ļeņins iededza, kas laikiem pāri augs.
Lai slavā Staļinam skan mūžos mūsu dziesmas –
viņš  tautu vadonis, tēvs latviešiem un draugs.

No mātes rokām bērns ar ziediem pretī sniecas,
ņem  sarkanarmiets tos un vaigs tam vairs nav bargs.
Tev, cēlais varoni, pat galvas sirmās liecas, –
tu gaišās brīvības un jaunās dzīves sargs.

Aleksandrs Čaks

9. maijs

Saldums dzīvīgs katrā vecā rētā,
Kas no kaujām paņemta vēl līdz,
Viesis dārgs viņš kolchoznieka sētā,
Kur viss celsmes darbā neredzētā
Plaukst un atplaukst mums kā austošs rīts.

Zvejniekiem viņš nāk uz jūras talkā
Zivju pilnos tīklus augšup celt.
Mēs to dzirdam katrā bērza šalkā,
Zemes smaržā jūtam visusmalkā,
Palīdz viņš mums mūsu zemei zelt.

Rūpnīcās, kur atmirdz sejas liesmā
Un kur nakts ar dienu rosmē kaist,
Iet viņš pāri nerimstošā dziesmā,
Mūsu drosme katrā dzīves briesmā,
Maijs šis, lielais, mūsu devītais.

Vai ir nakts ar savu zvaigžņu sieku,
Vai ir logā saules pavediens,
Mūsu sirdīm dod viņš vienmēr prieku,
Viņš, kas sūrās, sīvās cīņās iegūts
Un ko mūžam neatdos neviens.

Celies, liekot nepagurdams kāju.
Kā reiz kaujās, tagad darbā ej.
Lai mums dzimtene par saules māju
Būtu – atdod visu savu stāju,
Atdod visu sevi – Piecgadei.

Balsot eju

Ar paceltu un lepnu seju,
Līdz galam apņēmīgs un stalts,
Es šodien cēlies balsot eju.
Laiks karogos man pāri šalc.

Par to es šodien balsot eju,
Lai zvejnieks savu airi ceļ
Uz bagātu un drošu zveju,
Lai mūsu Rīga plaukst un zeļ.

Lai viņas ostā kuģi ienāk,
Pie krastiem pilni kravas stāj,
Kad rīts kā putns atmirdz dienā,
Un celtņi savas rokas māj.

Lai izaug jauni namu stāvi,
Zied dārzi, gaišas ielas sauc;
Lai varam pateikt droši – Stāvi! –
Tiem visiem, kas mums darbu jauc,
Tiem, kas aiz jūras alkst pēc naida,
Kas jaunas kara cilpas sien.

Lai pilna rosības un smaida
Iet mūsu dzīve augšup vien.
Lai mašīnas, ko strādnieks vada,
Vēl spraigāk kustas, ātrāk skrej,
Tad ražīgāks taps gads pēc gada,
Būs četri gadi – Piecgadei.

Lai zemnieks apar visus laukus,
Un smagās vārpas vējos sien,
Lai ceļam galdos pilnus traukus,
Kur saule augļos sarkst un tvan.

Par Staļinu es balsot eju,
Kas mūs uz komunismu sauc,
Un mierīgs ceļu savu seju.
Sirds man ar gaismu līdzi trauc.

Valdis Lukss

Par vēlēšanām

Balsos tētis, balsos māte,
balsot lielais brālis ies.
Bet par mani saka viņi:
– Balsosi, kad paaugsies.

Gaidi nu: tiem viegli sacīt!
Viegli teikt: – Tu mazs! –
Astoņpadsmit gadu sakrāt –
nav nemaz tik ātri tas!

Toties tad, kad būšu jūrnieks,
kad  pie pāļa kuģi sies
un kad kāpšu Rīgas krastā, –
pat mans brālis leposies.

Un, ja tad būs vēlēšanas,
tētis pirmais teiks man: – Dēls,
pasteigsimies nodot balsis,
labi nav, ja paliek vēls. –

Bet kas zina: ja labi veicas,
ja mans kuģis pirmrindnieks,
ja par manu darba māku
visai zemei būtu prieks…

Ej tu zini: tad jau viegli
pienākt var pat brīdis tāds –
balsos tētis, māte, brālis,
bet es būšu kandidats!

Jānis Grots

Tautu draudzība

Man sirdij mīļa krievu tauta lielā, cēlā

Un viņas valoda, kas plaši tālu skan,

Tā rītos modina un atmirdz stundā vēlā,
Tā Puškinu un Majakovski deva man –

Un daudzus, daudzus vēl. Un nav to skaitam gala,
Sirds visu jauno dzird, un domas tālēs iet,
Un, šķirstot grāmatu, pat šķiet, ka lakstīgala
Uz Volgas krasta rozēs dziesmu Rīgai dzied.

Šķiet krievu valoda man – milzu staru tilti,
Pa kuriem latvju vārds kāps augstos apvāršņos, –
Tās spožums apvij arī mūsu darba cilti
Un viņas garu paceļ dzīves kalngalos.

May 9, 2013 - Posted by | 2. pasaules karš, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: