gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Vai tas ir prestiži – rakstīt par represētajiem?

Jolanta Nadlere speciāli TVNET, 2013. g. 11. maijā

Kinorežisore Dzintra Geka, kura savās filmās dokumentē divas no mūsu tautas vissmagākajām vēstures lappusēm – izvešanas uz Sibīriju 1941. un 1949. gadā, pati atzinās: «Bieži mani uztver kā cilvēku ar īpašām vajadzībām.»

Kopš 2001.gada, kad izveidoju filmu «Sibīrijas bērni», kad izdevām grāmatu – 640 intervijas ar 1941.gadā uz Sibīriju aizvestajiem bērniem – arvien esmu sajutusi represēto cilvēku atzinību, bet piesardzību un neizpratni no valsts ierēdņiem, no naudas piešķīrējiem. Pagājušajā gadā, kad, izturot milzīgu konkursu, saņēmām Eiropas Savienības 60% finansējumu grāmatas «Sibīrijas bērni» angļu valodas izdevumam, arhīva digitalizācijai, tad vērsāmies pie pašvaldībām, pie Kultūras ministrijas un atbalstu saņēmām. Taču integrācijas un identitātes nauda aiziet pētījumos un dažādās programmās, kurām nav sakara ar konkrēto darbību. Katru gadu, ceļojot Sibīrijā, apmeklējot latviešu kapu vietas, meklējot sādžās vēl palikušos latviešus, noliekot piemiņas plāksnes muzejos, mēs pārstāvam Latviju. Izsūtītie Sibīrijas bērni, kuri piedalās šajā ekspedīcijā, brauc par saviem līdzekļiem, lai pieminētu ne tikai savus tuviniekus, bet visus Sibīrijas zemē palikušos. Veidojot filmas, mēs nesam ziņu nākamajām paaudzēm par cilvēkiem un notikumiem, kuri izzūd no mūsu atmiņas. Arhīvu ar intervijām DVD formātā un grāmatas «Sibīrijas berni» abus sējumus dāvināsim Nacionālajai bibliotēkai.

Dzintra Geka ir uzņēmusi Latvijas vēsturi dokumentējošas filmas «Sibīrijas bilance», «Piemini Sibīriju, «Stacija Latvieši. 1937.», «Sibīrijas bērni», «Sveiciens no Sibīrijas», «Agapitova un izglābtie», «…Igarka, Cerība un Taurenis». 2008. gadā iznāca apjomīga grāmata divos sējumos «Sibīrijas bērni», kurā par 1941. gada izsūtīšanu liecina tie cilvēki, kuri toreiz bija vēl bērni. Tagad grāmata ir pieejama arī angļu valodā. Pavisam 1941. gada 14. jūnijā izsūtīja 15 424 Latvijas iedzīvotāji.

Kā par 1941. gadu rakstīja mācītājs, teoloģijas doktors Guntis Kalme – tie ir 15 424 nerealizēti dzīves aicinājumi, tūkstošiem hektāru neapartu lauku, simtiem sagandētu dzīvju, simtiem neuzceltu namu, simtiem neuzrakstītu grāmatu un dzejoļu, neuzgleznotu gleznu, nesacerētu mūzikas skaņdarbu, miljoniem nepasacītu labu vārdu, miljardiem neizdomātu domu un neizsapņotu sapņu. Tie ir tūkstošiem pasaulē nelaistu un neapmīļotu bērnu… tie ir miljoni glāstu, kurus zaudējuši tie, kam vajadzēja palikt bāreņos un atraitnēs.

Jūs arī esat piedzīvojusi, ka rakstīt par represētajiem nav prestiži. Jautājums ir – kāpēc tā?

Dzintra Geka: Latvijā situācija ir tāda, ka daudzi sadarbojās ar padomju režīmu, gribēja sev labāku dzīvi, dzīvoja un joprojām dzīvo izsūtīto mājās, piesavinājās izsūtīto iedzīvi, privatizēja zemi un mājas. To zina arī represētāju pēcnācēji. Kāpēc lai viņi gribētu par to runāt? Pagājušajā gadā Tālajos austrumos, Blagoveščenskā, vietējie iedzīvotāji, no Latvijas represētie, stāstīja, ka laikā, kad Krievijā arhīvi vēl bija pieejami, daudzi uzzināja savu nodevēju un represiju organizētāju vārdus un devās izrēķināties ar viņu pēcnācējiem.

Tas Krievijā esot viens no iemesliem, lai arhīvus vairs neatklātu. Viens ir jautājums, cik esam atbildīgi par savu senču grēkiem, bet ir arī otrs jautājums – cik bijuši atklāti stāsti vai grēku atzīšana un nožēlošana, kas sabiedrību attīra?

Jūs dodaties ekspedīcijā uz Sibīriju katru vasaru, lai ne tikai veidotu vēsturiskas filmas, bet arī uzliktu piemiņas plāksnes vietās, kur dzīvojuši no Latvijas izsūtītie.

Dzintra Geka: Sibīrija ir ļoti skaista, taču pilsētas tur ir celtas «uz cilvēku kauliem», to veica ieslodzītie. Tāda ir, piemēram, Noriļska, Soļikamska u.c. Sibīrijā pamatiedzīvotāju ir ļoti maz, tur galvenokārt dzīvo dažādu tautību izsūtītie un viņu pēcteči. Mēs zinām, ka 20. un 30. gados Krieviju skāra milzīgs izsūtījuma vilnis. Krievu cilvēki, kuri nonāca tur, paspēja uzsliet būdas, iekopt tīrumus. 1941. gadā ieradās izsūtītie no Latvijas. Tur dzīvojošie teica, cik laimīgi ir tagad atbraukušie, jo vismaz ir būdas uzceltas, kā krievi saka, «hatas», kur apmesties.

Kad sākās II pasaules karš, stiprākie un jaunākie cilvēki tika aizsūtīti uz Ziemeļiem. Viena no tādām vietām bija nāves sala – Agapitova, kas patiesībā ir pussala Jeņisejas augštecē. Frontei bija nepieciešama pārtika, un šiem cilvēkiem vajadzēja zvejot zivis. Pavisam tika turp aizsūtīti apmēram 800 dažādu tautību cilvēki. Tas bija rudenī, bet pavasarī izdzīvojuši bija tikai 60, viņu vidū 7 latviešu bērni.

Ar kādām emocijām jūs sagaidīja tie latvieši, kuri joprojām mitinās Sibīrijā?

Dzintra Geka: Vienkāršie cilvēki mūs uzņēma ļoti sirsnīgi. Savādāk bija, kad iegājām kādā muzejā vai administrācijas ēkā. Tur pret mums izturējās piesardzīgi.

Kopš 2005. gada Krievijas arhīvi ir slēgti. Cilvēki var saņemt izziņas tikai par tuvākajiem radiniekiem. Bijušie izsūtītie, kuri nevarēja braukt mums līdzi, ar mūsu palīdzību nevarēja iegūt datus par saviem radiniekiem un viņu likteņiem.

Mēs saņēmām atļauju iebraukt tur, kur ekskursantus parasti neielaiž, piemēram, Noriļskā. Vajadzēja tulkot un notariāli apstiprināt pases, jo Latvijas–Krievijas līgums paredz, kā jāļauj braukt uz radinieku kapu vietām, un Šmita kalnā Noriļskā atdusas vairāk kā 560 Latvijas armijas virsnieki, leģionāri. Esam aizveduši piemiņas plāksnes uz daudzām izsūtījuma vietām, mācītājs Guntis Kalme noturējis aizlūgumus Igarkā, Jeņisejskā, Abanā, Krasnojarskā, Kargasokā, Tomskā, Biriļussos, Taišetā, Vjatlagā, Soļikamskā… Kad satikām kādus izdzīvojušos latviešus, aizkustinājums bija ļoti liels. Daudzi izsūtītie pēc 1991. gada uz Latviju atbraukt nevar, jo ceļš ir pārāk dārgs. Taču daži no latviešiem joprojām ir piesardzīgi. Esam sarakstījušies, sazvanījušies, bet aizbraucot tur – durvis ir ciet. Cilvēki joprojām baidās no represijām – pat tagad, kad mēs viņiem jau esam ārzemnieki. Ir atmiņas par to, ja padomju laikā bija radi ārzemēs, cilvēks eksistēja it kā ārpus likuma.

Ir arī tādi Sibīrijas bērni, kuri piedzima izsūtījumā…

Dzintra Geka: 1996. gadā es strādāju pie Stīvena Spīlberga filmēšanas projekta par holokaustu Latvijā. Mēs intervējām cilvēkus, kuri ir izdzīvojuši. Sievietes mums pastāstīja, ka ir tikušas pakļautas seksuālai vardarbībai. Ir arī liecības par vācu sievietēm, kuras tika izvarotas tad, kad Vācijā ienāca padomju armija. Kad intervējām Sibīrijas bērnus, es redzēju, ka latviešu sievietes ir kautrīgas un par seksuālajām vardarbībām ne vienmēr vēlas runāt. Veidojot filmas, esmu sastapusies ar latviešu sievietēm, kuras ir dzemdējušas bērnus izsūtījumā, cietumā izvarošanas rezultātā. Pat tad, ja sievietei no Latvijas bija līdzi bērni, viņas tik un tā netika pasargātas no seksuālās vardarbības. Gribu pastāstīt par kādu ģimeni – vecāku māti ar trim skaistām meitām. Vidējā meita tika izvarota un ieņēma bērniņu. Māte apgalvoja, ka šādu bērnu nevar laist pasaulē. Meita sameklēja vecmāti, kura iztaisīja viņai nelegālu abortu. Tā rezultātā jaunā sieviete nomira. Viņas māsas atgriezās Latvijā un ar asarām acīs stāstīja par mirušo māsu Sibīrijā.

Vardarbības rezultātā dzimušie bērni jūtas īpaši nelaimīgi. Viņi nepārstāj uzdot sev jautājumu: «Kas mēs esam? Kādēļ māte mūs nemīl? Mūsos taču arī rit latviešu asinis.» Arī Latvijā dzīvojošie radinieki par šiem bērniem neko negrib zināt. Taču šie bērni ne pie kā nav vainīgi.

Kādas pēdas palikušas liktenī tiem Sibīrijas bērniem, kuri izdzīvoja un atgriezās mājās?

Dzintra Geka: Viņu dzīves daļēji bija iznīcinātas. Mātes ļoti gribēja, lai bērni tiktu uz dzimteni. Dažas sievietes pat taisīja pašnāvību, lai viņu bērnus kā bāreņus sūtītu atpakaļ uz dzimteni. Citas mātes speciāli uzdeva savus bērnus par bāreņiem.

1946.gadā 1500 bērni atgriezās Latvijā, bet līdz 1952.gadam gandrīz visi tika izsūtīti vēlreiz. Tikai 1956.-57. gadā represētajiem bija iespēja atgriezties mājās. Taču māju vairs nebija. No izsūtītajiem retais tika atpakaļ savā mājā, vajadzēja būt klusiem un nemanāmiem. Tie, kuri atgriezās no Sibīrijas, lielā mērā jutās beztiesīgi. Daudzi bērni nezināja latviešu valodu. Bija aizliegums iestāties augstskolās. Rezultātā Sibīrijas bērni brauca uz Krieviju un stājās augstskolās tur, uzrādot, ka kara laikā bijuši Sibīrijā evakuācijā. Gadu nomācījušies Krievijā, viņi atbrauca mājās un varēja studēt šeit. Taču Sibīrijas bērni visu laiku jutās iebiedēti. Saviem bērniem viņi par izsūtīšanām neko nestāstīja. Taču no otras puses varam redzēt sīksto latviešu raksturu.

Kad Latvija kļuva atkal brīva, izsūtītie atjaunoja savas mājas, izskoloja bērnus un pēc visa pārdzīvotā nenesa sirdīs ļaunumu un aizvainojumu.

Kad es pati biju bērns, mums apkārt bija tukšas mājas, to iedzīvotāji 1941. un 1949. gadā bija izsūtīti. Vēlāk šīs mājas buldozers nolīdzināja. Tajās vietās veidoja kolhoza laukus, un cilvēki kā vergi gāja tur strādāja. Manai mātei alga bija 15 rubļi mēnesī. Šodien, kad dzirdu jaunus cilvēkus runājam par vergošanu un nepietiekamām māmiņu algām, gribu teikt – jūs nezināt, ko nozīmē vergot.

Kāds ir jūsu nākamais iecerētais darbs saistībā ar Sibīrijas bērniem?

Dzintra Geka: Līdz šim esam stāstījuši un uzklausījuši Sibīrijas bērnu stāstus, taču tikai pastarpināti pieskārušies tēvu likteņiem. Patlaban strādāju pie projekta filmai «Kur palika tēvi?». Kas notika ar visiem bērnu tēviem, kuri tika nošķirti no ģimenēm un tā arī neatgriezās dzimtenē? 1941.gadā uz Sibīriju aizvestie bērni savus tēvus nav redzējuši, savās atmiņās viņi stāsta: «Tēvu arestēja, viņu ievietoja Vjatlaga nometnē. Viņš tur miris 1942. gada martā. Viņš nebija notiesāts. Tēvu tiesāja 1942. gada rudenī, kad viņš jau bija miris, Maskavas troikas spriedums: 10 gadi ieslodzījumā ar mantas konfiskāciju. Vienīgais iemesls, ka dzīvojām turīgi, turīgas lauku mājas bija, liela saimniecība, dzirnavas, mājlopi…»

***

Filmas «Kur palika tēvi?» pirmizrāde iecerēta 2013.gada novembrī.

14.jūnijā Latvijas televīzijā izrādīs jaunu filmu «Bērnības zeme Sibīrija», kura veidota no 2010.-2012. gada braucienos pieredzētā.

May 11, 2013 - Posted by | deportācijas, Filmas, gulags, Krievija, piemiņa, piemiņas vietas, PSRS, represijas, REPRESĒTIE, Sibīrija

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: